Oskars Kaulēns. Foto - Evija Trifanova, LETA
Lai cik ļoti gribētu distancēties, vasarā pieņemtie lēmumi izglītības politikas īstenošanai nedod mieru un rada nepārejošas trauksmes sajūtu. Trauksmi par to, ka sistēma, kādā šobrīd ir jādarbojas skolu vadītājiem, ir lemta bezcerībai un sabrukumam.
Tāpēc atļaušos piedāvāt dažas tēzes, kas ir manas un, domājams, arī citu direktoru trauksmes cēlonis. Tāpat priecāšos, ja izrādīsies, ka tā ir tikai mana individuālā sajūta, un visi citi piedzīvo atšķirīgu realitāti.
Mēs ignorējam realitāti un lēmumus pieņemam "jābūtībai", nevis atbilstoši reālajai situācijai
Izcils piemērs šīs tēzes raksturošanai ir lēmums, kas no 2028. gada aizliegs skolu direktoriem un direktoru vietniekiem īstenot pedagoģisko praksi līdzās skolas vadītāja pienākumiem. Vai kāds no lēmuma autoriem pirms lēmuma pieņemšanas ir noskaidrojis atbildi uz kaut vienu no šiem jautājumiem: cik ir skolu direktoru un vietnieku, kuri reāli vada mācību stundas?; kāpēc viņi ir izvēlējušies īstenot pedagoģisko darbu?; cik no viņiem ir noguruši tieši no mācību stundu vadīšanas, nevis no administratīvo pienākumu veikšanas vispārējas nenoteiktības apstākļos?; cik no viņiem tas ir brīvas izvēles un cik - apstākļu (lasiet - skolotāju trūkuma) nosacīts lēmums?
MK rīkojumā Nr. 436 "Par Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam" ir rakstīts, ka "(..) nākotnē Latvijas izglītības sistēmas būtiski raksturlielumi ir (..) izglītības iestāžu funkcionāla transformācija, izglītības iestādēm kļūstot par "mācīšanās organizācijām" (..)". Pieejā "skola kā mācīšanās organizācija", ko padziļināti esmu pētījis savā promocijas darbā un ieguvis doktora grādu, viena no dimensijām ir "Mācīšanās līderības modelēšana". Tā paredz, ka skolas direktors ir tas, kurš demonstrē kvalitatīva snieguma izpildījumu mācību darbā ar skolēniem un atbalsta citu skolotāju mācīšanos, lai uzlabotos skolas kopējais profesionālais sniegums. Vai kāds no lēmumu pieņēmējiem var atbildēt uz jautājumu, kā tieši šī dimensija ir īstenojama, ja skolas vadībai būs liegta iespēja īstenot pedagoģisko darbību?
Es šeit saskatu fundamentālu neatbilstību vismaz divu normatīvo aktu starpā, kas apliecina vai nu lēmumu pieņēmēju neizpratni par izglītības attīstības paradigmām mūsdienās, vai izglītības politikas stratēģiskās plānošanas dokumentu formālo raksturu, kam nav tiešas ietekmes uz praktisko rīcību izglītības sistēmā.
Kur ir mans skolotājs?
Turpat pusotru mēnesi esmu nodarbinājis sevi ar jautājumu, kā atrast kolēģus - skolotājus -, lai nodrošinātu mācību procesa nepārtrauktību un skolēniem būtu iespēja mācīties pie reāla skolotāja, nevis neaizpildītas vakances. Esot izglītības sistēmā 14 gadus (karjeru esmu sācis kā skolotājs, tad kā direktora vietnieks, pašlaik - kā skolas vadītājs), mani nebeidz pārsteigt, cik ļoti maz valstiski tiek darīts, lai nodrošinātu skolotāju pieejamību ikvienā izglītības iestādē. Mēs zinām, ka skolotāju trūkums ir katastrofāls, zinām, ka daudzi perspektīvi vidusskolu absolventi neizvēlas skolotāja profesiju kā to, ar ko saistīt savu nākotni. Taču mums nav valsts mēroga stratēģijas šīs problēmas reālai risināšanai.
Mēs turpinām uzturēt izlūziju, ka direktors ar savu profesionālo jaudu, šarmu, harizmu, draudiem vai iežēlināšanas prasmēm varēs nodrošināt likumā ierakstīto normu izpildi, lai gan valsts nav parūpējusies un turpina nerūpēties par skolotāju nonākšanu skolā. Mēs varam domāt, ka atalgojums ir vienīgais iemesls šīs problēmas esamībai, taču tā nav.
Kur ir valsts mēroga kampaņas 12. klašu skolēnu uzrunāšanai, lai viņi kļūtu par skolotājiem?
Kur ir finansiāla piešprice skolām, kuras būtu gatavas īstenot specializētos kursus vidusskolā ieskata gūšanai pedagoģijā? (Es zinu, ka mūsu skolā to pilnīgi noteikti īstenotu uz goda!) Kur ir permanenti atgādinājumi publiskajā telpā, cik skolotāja darbs ir svarīgs un nozīmīgs? Kur ir visi tie jaudīgie stāsti, kur skolotājs ir mainījis kāda skolēna, klases vai vietējās kopienas attīstības trajektoriju? Kam ir jārūpējas par šo stāstu nonākšanu publiskajā telpā - pašam skolotājam vai tomēr pašvaldībai un valstij?
Vienlaikus mēs, protams, varam turpināt aizrauties ar vēlmju domāšanu, ka būtu jāpaaugstina prasības skolotāju profesionālajai kvalifikācijai, piemēram, nosakot prasību pēc vismaz maģistra grāda pedagoģijā, taču šī ilūzija ir neatbilstoša realitātei. Mums drīzāk būtu jādomā, kā paplašināt to cilvēku loku, kas ienāk izglītības sistēmā un varētu izvēlēties kļūt par skolotāju. Noderētu arī pieejas maiņa, ja mēs jau tagad sāktu izstrādāt alternatīvus risinājumus, kā īstenot mācību procesu bez permanentas skolotāja fiziskās klātbūtnes klasē. Varbūt sirdsmieru skolu vadītājiem varētu atgriezt arī valstisks lēmums, kas noteiktu par obligātu studiju kursu "Pedagoģijas pamati" visiem augstskolu studentiem. Pārējos vai iztrūkstošos pedagoģijas sīkumus - mācību stundas uzbūves un plānošanas principus, vērtēšanas smalkumus, klasvadības stratēģijas u.c. - jaudīgs direktors ar savu komandu mierīgi varētu sakārtot uz vietas skolā.
Direktors kā birokrāts vs pedagogs
Pētot zinātnisko literatūru un pētījumus par skolu vadītāja lomu mūsdienīgas skolas pārvaldības īstenošanā, nemitīgi tiek uzsvērts, ka skolas vadītāja galvenais uzdevums ir pedagoģiskais process, nevis saimniecisko, administratīvo u.c. jautājumu risināšana. Vai kāds man var atbildēt uz jautājumu, kāda ir valsts vīzija par skolas vadītāju Latvijā? Pēdējā laikā izskatās, ka mēs vienā amatpersonā vēlamies ieraudzīt absolūtu supercilvēku, kurš vienlaikus var būt pedagogs, psihologs, finansists, grāmatvedis, būvuzraugs, jurists, personāla speciālists un vēl pulka citu speciālistu. Vai dabā šādi supercilvēki ir iespējami? Vai jūs esat tādus satikuši? Man nav gadījusies tā laime.
Viens no Latvijas izglītības sistēmas klupšanas akmeņiem, manuprāt, ir tieši vīzijas trūkums vai tās esamības imitēšana. Un tieši tāpēc arī pārdomātu lēmumu iztrūkums.
Ja mēs vēlamies, lai skolas vadītājs īsteno saimnieciskās funkcijas, veic personāla atlases speciālista pienākumus, kārto finanšu un grāmatvedības, un juridiskos dokumentus un īsteno to kā savu galveno pienākumu, mums tas ir jāpasaka skaļi un pārliecinoši, un jābeidz izlikties, ka vadītājam atliek laika, lai atbalstītu skolotājus, īstenotu viņu profesionālo pilnveidi, strādātu pie skolas vērtību, vīzijas un misijas īstenošanas, monitorētu izglītības kvalitāti, veicinātu starptautisko un vietēja mēroga sadarbību un veiktu citus pienākumus. To sistemātisku veikšanu, starp citu, paredz arī manis jau pieminētās pieejas "skola kā mācīšanās organizācija" īstenošana.
Šāda skaidrība ļautu ne tikai man, bet arī citiem skolu vadītājiem pieņemt apzinātu lēmumu, vai mēs vēlamies šo darbu darīt, un piesaistīt šo pienākumu veikšanai atbilstošus profesionāļus. Vienlaikus man rodas jautājums, vai arī valsts un pašvaldības pārvaldes iestādēs (ja skolu pielīdzinām tām), iestādes vadītājs veic visas manis uzskaitītās un ar pedagoģisko darbību nesaistītās funkcijas. Ja ne, varbūt te ir potenciāls finansiālo līdzekļu ietaupīšanai, nosakot vadītājam papildu pienākumus personīgi meklēt un atlasīt darbiniekus, veikt būvuzraudzību, sekot līdzi iestādes budžeta izpildei, organizēt papildu finansējuma piesaisti, nodarboties ar darbinieku profesionālās pilnveides un karjeras attīstības jautājumiem u.c.
Mēs neprotam sagatavoties lēmumiem
Un vēl mani ļoti nogurdina un skumdina izglītības sistēmā nu jau ierastā prakse, ka lēmumi tiek pieņemti, pirms ir veikti nepieciešamie sagatavošanās darbi, lai tos reāli varētu īstenot. Te brīnišķīgs (pēdiņas, lūdzu, ielieciet paši) piemērs ir lēmums, kas nosaka, ka līdz 1. augustam man kā direktoram ir jāinformē skolotāji, kāds būs viņiem tarificēto mācību stundu skaits un algas likme. Es absolūti piekrītu, ka normāla nav situācija, kur skolotāji, arī es pats, sākot darbu 1. septembrī, nezina, kādu atalgojumu saņems. Man tā vienmēr ir šķitusi ļoti devianta situācija.
Taču mums ir sistēma "nauda seko skolēnam", kas nosaka pavisam citu realitāti: kamēr nav zināms precīzs skolēnu skaits, nav zināms mērķdotācijas apmērs; kamēr skolas komplektē skolēnu sastāvu, mērķdotāciju, visticamāk, nav iespējams aprēķināt; pašvaldībām ir tiesības veikt mērķdotācijas pārdali tās pārvaldībā esošo izglītības iestāžu starpā, saprotot skolu vajadzības; ir skolas, kurās ir diferencēts atalgojums atbilstoši skolotāja papildu ieguldītajam darbam skolas attīstībā.
Vai kāds var atbildēt, kā šādos apstākļos, kur ir tik daudz sistēmā iebūvētu nezināmo, es varu īstenot šo lēmumu? Vai no manis tiek sagaidīta formāla šī lēmuma izpilde, mānoties, ka skolotājam būs minimālā algas likme, ja es zinu, ka nebūs, bet minimālās likmes cipars un kontakstundu skaits ir vienīgais drošticamais lielums šajā vienādojumā? Es varu uzrakstīt kādu vienādojumu sistēmu vēlos, bet, ja tajā no vairāk nekā pieciem lielumiem, tikai divi ir zināmi, nekāds prātīgs aprēķins neiznāk. Taču var gadīties, ka mani pēc tam kauninās par nemākulīgi veiktiem aprēķiniem no malas šķietami vienkāršā matemātikas eksāmenā.
Profesionālajā pasaulē, kādā es pašlaik ikdienā uzturos - Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā -, mēs cenšamies vispirms sagatavot citus lēmumus, kas ir jāpieņem pirms svarīgākā lēmuma, un pārdomāt to ieviešanas un nepieciešamā atbalsta mehānismus, un tikai tad ar tiem startēt gatavā veidā. Jā, ne vienmēr izdodas tik gludi kā gribētos, jo mēs kā profesionāļi arī esam dažādi. Bet cenšamies neapgrūtināt citus ar bezjēdzīgiem lēmumiem, kuriem nav vai nevarētu būt ietekme un kas no citiem paģēr apriori bezjēdzīgu darbību veikšanu. Diemžēl šo MK noteikumu īstenošana (piedodiet, lieliskie kolēģi!) būs tieši tāda formalitāte.
Un pēdējais piliens. Es joprojām nesaprotu, kāpēc stratēģiski svarīgu, fundamentāli nozīmīgu lēmumu pieņemšanā tik maz tiek iesaistīti nozares profesionāļi. Jā, es neuzskatu, ka mums pašlaik ir tik profesionāla arodbiedrība vai ierēdniecība, lai izglītības politikas īstenošanā atļautos iztikt bez direktoru, skolotāju un skolēnu viedokļa pārstāvniecības. Šo viedokļu fundamentāli iztrūkst, taču bez tiem nav iespējami datos balstīti vispārinājumi, uz kuriem balstās ikviena rīcībpolitika.
Autors ir Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors