2018_04_IMG_2361.png
Gunta Bereļa jaunais stāstu krājums — pārsteigt nespējīga pretenzija šokēt
Redakcijas domu gaitu nebija grūti uzminēt — pats pirms kāda laika biju sarakstījis visai mizantropisku stāstu krājumu Trakie veči, un tad jau būšu piemērotākais (vai trakākais) rakstītājs par jaunāko Gunta Bereļa (1961) grāmatu — stāstu krājumu Es muļķības nerunāju. Neliela atkāpe — mizantropija jeb pretstats filantropijai ir svešvārdā apzīmēta cilvēku neieredzēšana, savukārt līdzīgi skanošais jēdziens «mizogīnija» ir tieši sieviešu dzimuma cilvēku nīšana.
Lai izprastu Bereļa varoņus un, Dieva dēļ, šo rindu autora paviršības rezultātā nesanāktu to personības sajaukt ar grāmatas autora rakstura vai pat ārienes iezīmēm (tā ir bēdīgi slavena kļūda pie daudziem kritiķiem un apskatniekiem), vispirms ir būtiski noskaidrot, kas ir Berelis pats. Kā var atrast rakstos, Guntis Berelis nav nekāds liriķis, jo studējis Fizikas un matemātikas fakultātē, pēc tam filologu Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā (laikam no turienes stāstā Doga noglāstīšana neatvieglo krupja norīšanu nolasāmā protagonista kāre iznīcināt gan atsevišķas grāmatas, gan to krātuves). Latviešu literatūrā ienācis un visupirms tapis pamanāms nevis ar daiļprozas sacerējumiem, bet kā postmodernisma teorētiķis, kas karjeru uzbūvējis, latviešu 80.—90. gadu mijas prozas purvā pakāpjoties uz Aivara Ozoliņa romāna Dukts tumsā vilinoši spīdošajiem prauliem. Aprakstot citu autoru sarakstīto, tapušas grāmatas Klusums un vārds (1997), Latviešu literatūras vēsture (1999) un Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs (2001). Paralēli tam Berelis arī pats rosījies daiļprozas laukā, ir iznākuši stāstu krājumi un romāni, jaunākais no tiem — Vārdiem nebija vietas — vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts dienasgaismu ieraudzīja 2015. gadā. Tas tika godalgots ar Egona Līva piemiņas balvu, Dienas gada balvu kultūrā un tika izvirzīts Literatūras gada balvai.
