Latvijas karavīrs Lācplēša dienas parādē. Foto: Vladislavs Proškins, F64
Virsnieks bez goda apziņas, patriotisma un lepnuma par sevi, armiju un valsti nekad nespēs būt racionāls izpratnē par to, kas valstī noti
Vēl pavisam nesen sabiedrība uz armiju skatījās kā uz savdabīgu valsts varas antagonismu, kura eksistences nozīme ir mazliet pārspīlēta. Skatījums uz armiju mūsdienās ir kļuvis krietni šaurāks - par to tiek domāts kā par institūtu, kas rīkosies stundā „x", lai kas arī šī stunda būtu.
Mūsdienu politikas zinātnē pastāv vairākas teorijas par civili militārajām attiecībām, kuras visas vieno princips - „uzvalkam vienmēr jāstāv pāri formastērpam", uz armiju skatoties kā uz pilnīgi profesionālu valsts birokrātiskā aparāta sastāvdaļu, kam nav jādomā, tikai jāpilda demokrātiskās pārvaldes pavēles.
Runājot par armiju, īstenībā tiek runāts par virsniecību - to daļu, kas valsts maizē ir radīta tāda, kādai sabiedrības skatījumā tai jābūt. Civili militāro teoriju skatījumā pamatā tiek runāts par to, kā radīt institūciju, kas būtu pietiekami stipra, lai pasargātu valsti un sabiedrību no vardarbīgiem draudiem (tai skaitā, lai nepieļautu vardarbības monopola izslīdēšanu no valsts varas rokām arī iekšlietās), taču tajā pašā laikā nemēģinātu pārņemt varu pašā sistēmā.
