Helga Šūberte
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
«Augšā, augšā, lapsa sauc zaķi, vai dzirdi, jau mednieks pūš tauri?»
Agrāk, kad gāju skolā, tā mani modināja māte. Viņa stāvēja kājgalī un vilka man nost segu.
Dažreiz viņa arī dziedāja: «Kur kalns un dziļa, dziļa ieleja, reiz divi zaķi sēdēja, tie zaļo, zaļo zāli, zaļo zāli nošķina», un tālāk: «līdz mednieks, mednieks nāca un tos nošāva.» Es to visu iztēlojos savā acu priekšā un vienmēr aizmirsu, ka beigas bija labas. Kad zaķi atžirga un apjēdza, ka vēl ir dzīvi, tie metās prom, ko kājas nes. Es naktskreklā gulēju neapkurinātā istabā, biju priecīga, ka zaķi tomēr vēl ir pie dzīvības, un ātri cēlos augšā.
Mēs nebrokastojām kopā, jo viņa jau bija saģērbusies un grasījās doties uz darbu. Līdz dziļai naktij viņa bija lasījusi un no manis gribēja tikai konkrētam nolūkam precīzi noskaitīto naudu: braucienam ar ātrvilcienu uz darbu un atpakaļ. Tiem četriem grašiem man bija savas slēptuves. Divdesmit feniņu turp un divdesmit atpakaļ. Austrumvācijas feniņu. Arī pudelei, ko es pēc skolas varēju nodot taras punktā: tā bija nauda braucienam nākamajā rītā.
