Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Uz manām krūtīm pil medus lāses. Vēl aizvien nespējot noticēt, ka tas notiek ar mani. Tas viss liekas pārāk vienkārši. Vienkārši un tomēr neticami.
Vēl pirms brīža viņš sēdēja lejā, lielajā zālē pie klavierēm. Ir silts vakars, un visi mūsu lielās lauku mājas logi ir vaļā. Pancerjēgeru bataljona štāba feldfēbelis stāsta rupjas anekdotes. Kāds uzsauc kārtējo tostu. Viņš pakļaujas iereibušo karabiedru uzmācīgajām prasībām un nospēlē kaut ko no Horsta Vesela. Tad fragmentu no vācu uzvaras marša. Vēl pēc brīža uniformētie vācieši izveļas pagalmā un dodas prom. Palicis viens, viņš nospēlē Es karāi aiziedams. Un tad jau es dzirdu viņa soļus uz kāpnēm.
Mana istaba atrodas otrajā stāvā. Tieši pretī viņa tēva istabai. Jā, tieši pretī mana vīra istabai. Es stāvu pie loga un ieelpoju jasmīnu ziedos paslēpto vasaru, kad viņš ver manas istabas durvis. Viņš vēl aizvien ir savā Schutz Staffel virsnieka uniformā. Es — savā mežģīņotajā naktskreklā pie saklātas gultas. Viņš ir nācis caur virtuvi. Jo rokās viņam ir paplāte ar šķīvi un nelielu bļodiņu. «Es tev atnesu pankūkas ar medu.»