Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Pirms vairākiem gadiem, kad biju aizgājis pensijā un vairs nestrādāju bankā, Džeimss uz mūsu dzīvokli Parīzē atveda mazu terjeru. Teicu viņam, ka to nevēlos. Zināju, ka viņš cenšas aizpildīt manu brīvo laiku, bet rūpēties par suni — tas ir visai smieklīgi. Iespējams, tu kādu rītu pamosties un saki: «Kā es vēlētos savākt 5000 sūda gabalus!» Un, skat, man tieši ir, ko piedāvāt. Turklāt vīrietis, kurš rūpējas par mazu sunīti, izskatās gaužām muļķīgi.
«Lūdzu,» Džeimss bilda. «Redzēsim, kā ies.»
Es aplūkoju suni — blonda sune kaķa lielumā. Virs acīm garas, ūsveidīgas spalvas, kuru dēļ izskatījās, ka viņa ir pacēlusi uzacis. Sune apsēdās, it kā zinādama, ka tas šajā situācijā nāks par labu. Džeimss ir anglis un vēlējās viņu saukt par Kordēliju. Ne Karaļa Līra, bet gan kādas angļu noveles dēļ. Tādu vārdu es nebūtu izvēlējies, bet strīdēties nebija jēgas. Viņš demonstrēja cirka mākslinieka cienīgu priekšnesumu ar dažādām rotaļlietām — mezglā sasietu drānu, bumbiņu, apaļu gultu —, lai parādītu, cik aizraujoši viss būs. Terjeri jau sen man asociējas ar izteiktu riešanu, bet sune nerēja. Viņa apostīja rotaļlietas un gultu, gaidot manu spriedumu.
