Arturs Droņs
Stāsti
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Kritušos karavīrus Ļvivā glabā pretim dzemdību namam. Pa Svētās Annas slimnīcas logiem var redzēt Marsa lauku, un krusti tajā ir pavērsti uz logu pusi. Tos, kuri nāk pasaulē, no aizgājējiem šķir Mečnikova ielas divas joslas. No Ličakivas ielas ejot uz Maiznieku ielas pusi, tu nonāc tieši pa vidu.
Slavas — viņa segvārds bija Batums — kapa vietu es pirmo reizi ieraudzīju 2023. gada janvārī un uzreiz nodomāju: te bija jāguļ man. Viņš taču te ir manā kapiņā apglabāts. Divdesmit otrā gada decembrī, kad mums bija kaujas dežūra Serebrjankas mežā, es pats izvēlējos, kur stāvēšu postenī, pateikdams, ka līdz vakaram mani nomainīt nevajadzēs. Taču pēc divām stundām atnāca Slava un aizsūtīja mani uzvārīt tēju, teica, ka tikmēr palikšot manā vietā. Pēc četrdesmit minūtēm krievu lādiņš trāpīja pie koka, kurš atradās trīs četrus metrus no blindāžas, un šķembas ķēra tieši to vietu, kur postenī bija jābūt man, bet bija Batums. Stājies manā postenī, ar savu augumu saņēmis manas šķembas, gūlies manā bedrē.