Ligija Purinaša
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
3. maijs plkst. 4.28 (līdz 7.19). Pamostos laukos, rīts ir jauks. Tad ieraugu dzelteno brīdinājumu. Naktī neko nedzirdēju. Ieskrienu virtuvē un jautāju vecākiem, kas noticis. Neviens neko nezina.
7. maijs plkst. 4.45 (līdz 8.50). Esmu pilsētā. Pamostos no šūnapraides ziņojuma. Šoreiz tas ir oranžs. Nelāgi. Meklēju informāciju. Sabiedriskā medija žurnālisti to sniedz operatīvāk nekā atbildīgie dienesti. Esot kaut kāds ugunsgrēks kaut kādā naftas rezervuārā Rēzeknē. Kas, kur, kas? Sešos no rīta zvana draudzene un jautā, vai man vienai nav bail. Zvana arī citi. Tiek ziņots, ka jezgas iemesls ir bezpilota lidaparāts. Rēzeknē notiek preses konference. Vēlāk saņemu komentārus, ka paši esat vainīgi, ka pie jums izskatās kā krievijā. Rūgti. Valsts esam mēs, valsts esam mēs — murminu pie sevis kā tēvreizi.
