Fransīna Noela
Romāna fragments
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Augusts, 1970
Marīze bija mājās viena, kad telefons iezvanījās jau divpadsmito reizi. Tā bija MLF1, vienās asarās: viņa tikko kā pirmo reizi bija salamājusies ar vienu no čomiem, to jauno, un viņai vajadzēja par to izstāstīt tagad, vienpadsmitos vakarā, un ne jau pa telefonu, tas bija pārāk traki, pārāk gari, pārāk stulbi.
— Okē, — teica Marīze, — nāc šu.
Bet par to nevarēja būt ne runas: jebkurā brīdī varēja pārnākt Mišels, un Marī Līra nevēlējās sagādāt problēmas ar savām garajām frāzēm. Šovakar viņa ienīda visus vīriešus. Diemžēl tās bija īslaicīgas jūtas — to viņa zināja —, toties ļoti stipras. Ilgāk palikt dzīvoklī viņa arī nevarēja, jo tad pavadītu nakti gaidās, ka minētais čoms viņai atzvanīs.
