Ieva Rupenheite
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
*
viņu telefonu numuri guļ kā papīra malka
mitra padevīga smaga
kaut kad jau to nokurināsim iekšējās domnās
kad izžūs atmiņas
tāss sūtījumi vējā
sliktāk ar watsapiem
joprojām kāds tajos lūkojies
bijis 10os no rīta vēl vakar
reaģējis ar ķepiņu
bet tagad jau guļ
rokas uz krūtīm
tev nespiež
nesu mirušos draugus zem sirds
nevaru iznēsāt
autobusā
garāmejot novēdī lilijas lefkojas
drīzāk vītoli zied
aiz mana sola
sieviete manos gados
pēkšņi ir nomirusi
smarža ir labi audzinātā pēdējā dvaša
*
man nedaudz asiņo deguns
kā piezīme dienasgrāmatā
jūsu meita dēls skaļi smejas
te nu man arī jāsmejas
nekad neesmu redzējusi ierakstu
stundām raud
*
ieilgst nakts
putnu kāsis ir gara zilbe
kas uzzīmē savu kursēšanas grafiku
