Kārtīgs biškopis. Alfrēds Votkinss aprūpē bišu spietu. No Herefordšīras bibliotēkas krājuma
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3
Šogad Domuzīme lasītājiem piedāvā īpašu tulkojumu sēriju, kuras saturisko veidošanu uzņēmies Rūdolfs R. Vītoliņš (Mag. hist). Izvēlēti seši britu un vācu vēstures vai literatūras teksti, kas ne tikai nojauc robežas starp abiem šiem radniecīgajiem žanriem, bet arī iemieso pasaules noslēpuma valdzinājumu un prasmi saraudzīt vispārzināmajā mīklaino, tāpat nepakļāvību vēlmei it visam dot skaidrojumu.
1921. gada 30. jūnijā Herdfordšīras grāfistes iemītnieku, amatierarheologu, uzņēmēju un fotogrāfu Alfrēdu Votkinsu (Alfred Watkins, 1855—1935) pārņēma negaidīta apjausma. Kartē ar zīmuli vai dabā ar skatienu novelkot taisni, apkaimes uzkalni, senās apmetnes, dižākie koki un pat baznīcas savietojās vienā līnijā. Šādus līniju režģus, kas cauri vēsturiskiem objektiem šķērsoja visu Anglijas ainavu, senais neolīta cilvēks izmantoja kā orientierus, pārvietojoties tirdzniecības vai maiņas sakaru nolūkos, sprieda Votkinss. Teoriju un novērojumus, kas to pierāda, Votkinss pirmo reizi izklāstīja publiskā lekcijā 1921. gada septembrī. Gadu vēlāk uz lekcijas pamata publicēta brošūra Britu pirmatnējās takas, pauguri, kapkalni, apmetnes un vietas (Early British Trackways, Moats, Mounds, Camps, and Sites), kuras fragments šeit tulkots, bet 1925. gadā jau izdots apjomīgāks un izvērstāks teorijas skaidrojums darbā Senā taisnā stiga (The Old Straight Track). Arheologu cunftes aprindās Votkinsa idejas gandrīz uzreiz ieguva ķecerības slavu.
