Andrjus Jakučūns
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Viņš atbrauca uz dārzu uz īsu brīdi, gribēja tikai visu apstaigāt, izsmēķēt dažas cigaretes, raugoties uz bērnības ainavu, un tad ar vēlāku autobusu atgriezties pilsētā. Jaunie īpašnieki, ar kuriem jau bija pārmīti rokasspiedieni, plānoja te visu radikāli mainīt, tā nu šī bija pēdējā iespēja pieskarties bijušajai pasaulei, kura nemitīgi attālinājās, bet pēc vecāsmātes nāves bija kļuvusi par zudušo.
Iespraudušās agrā pavasara pelēcībā, rēgojās būdeles ar viļņotiem, sūnām zaļgani noaugušiem šīfera jumtiem, gar pašu zemi lodāja ugunskuru dūmi, tajos ik pa brīdim makabri atsedzās siltumnīcu ribas no kārtīm, kas savulaik pārstieptas no meža, un ābeļu zari, kas izstiepušies pāri kurmju rakumiem, kuru šogad te bija neticami daudz. Kaimiņi jau bija kaut ko iesējuši un ar plēvi pārvilkuši divas dobes, tās, dīvaini izliekušās, stiepās uz šajā gadalaikā gandrīz nesaskatāmās upītes pusi, un, raugoties cauri dūmiem, varēja nodomāt, ka tas ir spārns kolosālam, aizvēsturiskam dzīvniekam, kura ķermeni veidoja sašķiebies šķūnītis.
