Ilustrācija — Ilze Jankevica
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Ja pavisam godīgi, no visiem mēnešiem gadā visvairāk es neieredzu decembri. Neieredzu, un viss. Lielos vilcienos tam nav ne vainas. Mēnesis kā mēnesis. Tomēr nepatīk. Neparko. Tā tas bijis kopš bērnības. Var jau būt, ka kādreiz domas mainīsies. Bet noteikti ne tuvākajā laikā.
Jau novembra beigās es to jūtu. Decembri. Tuvojamies. Ar visu savu satraukumu. Kā tādu zemādas strāvojumu. Visus vienojošu. It kā beigas. Bet kam? It kā jābūt pateicīgam. Bet — par ko? Laikam jau visvairāk man nepatīk tā mākslīgi radītā kopības sajūta. Kad nodaļā jāsēžas ap klātu galdu. Ideālā variantā izliekos apslimusi vai izņemu atvaļinājuma dienas. Ja nesanāk, piespiežos. Smaidu. Ne pārāk entuziastiski, protams. Vienu pēc otra mizoju mandarīnus, līdz plaukstas kļūst nedaudz lipīgas, un cenšos neskatīties, kā vecāka kundze man blakus štopē iekšā speķa pīrāgus. Kad viņa pret mani pagriežas, jau zinu, kas sekos. «Vai tad tu neko neēdīsi? Še, ņem salātiņus, pati taisīju.» Tad es iekožu mēlē. Nesaku, ka neēdu gaļu. Klusēju. Nestāstu, ka uzaugu tālu prom no pilsētas. Nelielā viensētā pašā ceļa galā. Nekā vairāk arī tur nebija. Tikai māja, kūts, sūdu čupa un tālumā mežs, kas nebeidzas.
