Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Te nu viņa bija, smaržīga kā Berlīnes meita1, avenes un rozes, profesionāli vairāktoņos krāsota blondīne. Sieviete nenosakāmā vecumā, atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai nu tukša vieta vīriešu acīs, vai, tā teikt, pašā labumā. Atskrējusi ar gaisa rumaku pēc Čabulīša pirmā palīgā sauciena. Joprojām ar vienu kāju pagātnē vai, pareizāk sakot, ar visu savu mantību Čabulīša tantes dzīvoklī.
Luīze, joprojām nedaudz samulsusi (jo nesaprata, vai dusmoties uz sevi par rakstura trūkumu vai priecāties, ka negaidīti bija radies iegansts aizlidot uz pilsētu, kurā viņa jau sen bija vēlējusies nokļūt, bet darbu steigā vienmēr atlikusi), stāvēja pagājušā gadsimta 70. gados iestrēgušās lidostas murduļojošajā hallē un ar acīm meklēja oranžu kolonnu. Tā bija rakstījis Welcome Pickups2 šoferis — gaidīšot senjoru Orlenbahu pie oranžas kolonnas netālu no izejas.
