Andris Kalnozols
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Nav ko blenzt! Pat netaisos laist! Es tīšām eju uz galapunktu, lai apsēstos visērtākajā vietā, kamēr tu, tantuk, iekāp tuvākajā pieturā un pukstot lūkojies apkārt uz neaudzinātajiem jauniešiem, bet es mierīgi ieritinos sēdeklī virs siltā motora kā kaķītis uz mūrīša. Ieņurcos džemperī, novelku kapuci pār acīm, ieslēdzu austiņas. Nav ko bolīties! Esmu neaudzināta. A kas mani varēja audzināt?
«Bērnu pasaule.» Kas ir šis vīrietis, kurš ierunājis pieturas? Vai viņš ir precējies? Izklausās smuks, bet droši vien nav. Daudzi nav. Bet izklausās. Es redzu, kā viņi uz mani skatās. Vasarās jau nu vispār. Lielākajai daļai ir sievas un bērni. Varbūt pat meitas manā vecumā. Ar tikpat piemīlīgu seju un krūtīm kā pūpoliņiem. Kad viņi blenž, es dažkārt skatos pretī. Viņi pasmaida un domā, ka es arī tā darīšu. It kā nevainīgs sabiedriskā transporta flirts ar divdesmitgadnieci. Bet es nesmaidu pretī, tikai turpinu skatīties, līdz viņiem kļūst neērti. Tad viņi novēršas, bet es turpinu skatīties, un viņu brauciens mājās pie ģimenes vai kur nu tur un nevainīgā paflirtēšana ar simpātisko spuraino divdesmitgadnieci sabiedriskajā transportā ir izgāzusies. Viņi kāpj ārā un cenšas vairs neskatīties, bet es turpinu. Un, ja kāds retu reizi tomēr paskatās vēlreiz, viņš redz, kā es izbāžu mēlīti un nolaizu savu plāno zaķīša lūpiņu. Tad es parādu vidējo pirkstu. Un durvis aizveras. Nākamā pietura — pieaugušo pasaule.
