Šovasar ik žurnāla numurā rakstām par pilsētniekiem, kas dažādās Latvijas vietās iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod lauku dzīvē? Animācijas filmu producents Vilnis Kalnaellis ir pārliecināts, ka laukos ir cita laika skaitīšana. To viņš jau vairākus gadus izjūt savās lauku mājās Liepiņās pie Rāznas ezera
Pirmoreiz uz šejieni atbraucot, tā vien šķiet, ka Liepiņu sēta ir kā milzīga skatuve, kurā režisors katru dekorāciju nolicis savā, noteiktā vietā, lai neizjauktu kopējo harmoniju un proporcijas. Dzīvojamā māja, kuras terasei gādīgu plaukstu pāri pārlicis osis. Ošu te ir daudz, laikam tāpēc, ka saimnieks to nesauc par aklo, kā tas nodēvēts bērnībā lasītajā latviešu tautas pasakā, bet gan par vēlo koku. No laukakmeņiem un māla kleķa būvēta pamatīga klēts, kas iepriekšējiem saimniekiem kalpojusi par kūti. Pie dīķa pirtiņa ar kūpošu skursteni. Karoga masts sētsvidū un plašais, mauriņu noaugušais pagalms, pa kuru savā jauniegūtās brīvības apziņā aulēkšo mazais Vestards. Viņš vēl nezina, ka vectēvs tieši viņam ir uzbūvējis savu namiņu, kuru nosaucis par Vestarda meditācijas namiņu. Laukakmens ar ugunszīmēm. Rāznas spoguļa atlūza tepat netālu, aizkulisēs. Un kā trīs stabili punkti – lielas, resnas liepas, kurām par godu šīs mājas nodēvētas jau pirms kara.
Animācijas filmu studijas Rija producents Vilnis Kalnaellis ar ģimeni šo pasauli Kaunatas pagasta Šļahotu ciemā par savējo sauc jau vairāk nekā septiņus gadus. «Narkotikas gan neesmu lietojis, bet lauki varētu būt kā tāda narkotika – pievelk tevi, tu nevari tikt vaļā. Lauku vide man ir kā tāds narkodopings. Velk uz šejieni, tev gribas un gribas, un, ja ir izdevība, tu uz šejieni skrien,» pasmaida Vilnis.
Ceļš atpakaļ uz bērnību
Vilni nemaz par tādu Rīgas čyuli mute neveras dēvēt. Dzimis Rēzeknē, beidzis Rēzeknes labāko skolu – 1.vidusskolu, kur viņa mamma no Rīgas atsūtīta strādāt par skolotāju.
«Mēs bieži uz Rāznu braucām atpūsties, slēpot, gājām pārgājienos apkārt ezeram, riteņojām. Manas dzimtas saknes ir Jūrmalā, Priedainē, un Rīgā. Te nekā nebija, un es ar baltu skaudību skatījos uz tiem klasesbiedriem, kuriem tepat Latgalē ir vectētiņi, vecmammas, pie kuriem var vasarās aizbraukt.»
Šīs bērnības atmiņas arī bija noteicošais, kāpēc par savu vasaras mītni vēl pirms šīm mājām arvien tika izvēlēta Rāznas ezera apkārtne. «Mēs te bieži kaut kur īrējām, padzīvojām, jo Rāznas ezers vienmēr ir vilinājis. Viena lieta, ka man makšķerēt patīk, bet otra lieta – tas plašums un tīrais ūdens. Bijām arī kempingā mazu vasaras mājiņu nopirkuši, bet no turienes ātri vien mukām projām, jo tur kaimiņš pie kaimiņa, tas ir tāpat, kā dzīvot komunālajā dzīvoklī.»
Liepiņas toreiz bijusi pagalam aizlaista māja, kurā neviens nedzīvojis, saimnieki no šejienes pēc kara izvesti uz Sibīriju un atguvuši savu īpašumu tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Divas vasaras saimniece ļāvusi tāpat padzīvot, tad daudz bijis gribētāju šīs mājas pirkt, taču viņa izvēlējusies pārdot Vilnim. «Mēs bijām ļoti priecīgi. It sevišķi man tā klēts patika, kas no māla būvēta, tā ir simtu gadu veca. Viss jau te bija aizaudzis, bet mani apbūra māja ar savām proporcijām.»
Parasti jau visi rīdzinieki cenšas lauku mājas iegādāties kaut kur tuvāk Rīgai, taču ilgais ceļš Kalnaeļļus nebūt nav atbaidījis. «Daudziem maniem draugiem Latgale saistās ar kaut ko ļoti tālu, it sevišķi – ja tu pasaki, ka tie ir 270 km no Rīgas. Bet es sapratu, ka te tā laika mašīna darbojas citādi, šeit tā ir divreiz lēnāka nekā Rīgā. Garais ceļš ir sarunām un pārdomām, bet tās divas dienas te ir kā vismaz četras dienas Rīgā. Ja es palieku Rīgā, tad pirmā dienas puse paiet darbā, tad aizej uz mājām, ieslēdz televizoru. Šeit tā nav, neskaties TV un neklausies mūziku, jo te ir citas nodarbes.»
Viss no dabas
Pa šiem septiņiem gadiem te izdarīts fantastiski daudz, taču saglabājot to seno Liepiņu auru, kāda bijusi pirms kara. «Kad Irēnas kundze mums pārdeva māju, es sāku restaurēt to īpašumu apmēram tā, kā te bija pirmskara laikā. Klētij bija apmēram 70 cm biezas sienas, tās saturēja armatūra no egļu zariem. Dzīvojamajai mājai, protams, mēs vainagu un jumtu nomainījām. Tāpat Vestarda namiņš ir atvests no meža vidus, mājiņa bija galīgi sapuvusi, mēs to restaurējām, tur ir ap 200 gadu veci baļķēni, kas cirsti senajā, seššķautņu baļķu ciršanas veidā, kas reti kur vairs sastopams. Protams, man šīs mājas ir svarīgas ar to, ka te ir dzīvojuši labi, kārtīgi cilvēki, un arī ar to, ko es te pats esmu ielicis.»
Vilnis lepojas ar nesen klētij uzlikto skaidu jumtu. Skaidas plēstas tepat netālu, Viraudā, kur Viļņa klasesbiedrs vēl pieprotot nu jau izzūdošo amatu. Mājas pārbūves projektu izstrādājis Rīgas arhitekts Aldis Polis, namdara darbus darījis Aleksandrs, kas nāk no vecticībniekiem, kuri Latgalē allaž bijuši augsti vērtēti meistari, dzelzs detaļas izkalis Rēzeknes metālmākslinieks Jānis Kalniņš, tomēr arī pats saimnieks savām rokām piedalījies visos darbos.
«Kad mēs vaicājām saimniekiem par šīm mājām, kā viņi to visu uzbūvējuši, viņi stāstīja, ka ulmaņlaikā bijusi tāda lieta – ja tu izmanto vietējos materiālus, tad valsts atmaksā 80% celtniecības izmaksu, un man šķiet, ka tas ir ļoti jauki. Vietējos laukakmeņus salasi, vietējo mālu tepat izroc, un tas viss ir vietējais, nauda neaiziet prom ne par ķieģeļiem, ne par darbu. Man patīk šī ideja, kas pašlaik nekādā mērā netiek kopta.»
Klēts jumtā iebūvēti logi, kas ir tāds moderns elements, taču Vilnis domā, ka šīs telpas ar laiku varētu tikt izmantotas mūsdienīgiem mērķiem – tur varētu notikt animācijas darbnīcas, starptautiski festivāli, ir liela telpa, kur varēs skatīties kino, otrajā stāvā būs telpas, kur pārnakšņot ciemiņiem.
Mūžīgais ritums
Vilnis stāsta par tuvākajiem kaimiņiem – Pēterīti, kura suns Dina parasti viesojas Liepiņās, podnieku Evaldu Vasilevski, par kuru dēls Reinis uzņēmis filmu, Puču Ņinu, ar kuras sieto sieru mielojamies, tāpat kā ar paša saimnieka ķertajiem un žāvētajiem Rāznas zušiem. Sestdienas vakars laukos ir kā mūžīgie svētki. Bet kā te paiet darbdienas?
«Bieži vien te diena sākas jau vakarā, kad tu atbrauc ar tumsu no Rīgas, tad ņem lukturīti un visu apstaigā. Ja ir pavasaris, tad tu steidzies skatīties, kas ir saplaucis. Pagājušajā gadā es iemācījos potēt ābeles, iepotēju sievasmātes mežābelei cukuriņu, līdz ar to man bija svarīgi zināt, kas notiek ar manu potēšanas vietu. Nākamā diena paiet tā – pieceļamies, dzeram kafiju, tad vai nu zāli pļauju, tad malku krauju, aplaistu kociņus, atnāk meistari kaut ko darīt. Vēl viena lieta, kas man ir svarīga – izcirst krūmājus, lai neaug, atbrīvot vērtīgos kokus. Citreiz ir makšķerēšana vairāku stundu garumā, zivju kūpināšana. Diena paiet ļoti ātri. Tas ir tā kā tajā Myužeiguo kalendara filmā, ka tie darbi ir mūžīgi, mainās tikai atkarībā no gadalaika,» Vilnis piemin paša producēto režisora Jāņa Ozoliņa-Ozola filmu, kurā stāstīts par divu Latgales ģimeņu ikdienu, it kā vienmuļu, taču neredzama nozīmīguma pilnu.
«Kad ir ciemiņi, tad viņi ieved savas korekcijas, bet ciemiņi brauc bieži, viņiem te patīk. Bieži kurinām pirti, te dīķī ir tie zilie māli, kuri ir trekni kā krējums, ar tādiem mazgājies, ziepes nemaz nevajag, āda kļūst maiga, mīksta. Akmeņi pirtij arī tepat salasīti. Konsultējos ar vietējiem meistariem, kā viņi to dara – vakarā saliek uz zemes akmeņus, no rīta tos, kuri ir silti, paņem, kuri ir auksti, tos neņem.»
Dziļās debesis
Pēc zušu dzīrēm aizejam līdz Rāznai, kuras spogulis spīd tepat kādu 200 metru attālumā. Ik pa solim – kāds rūpīgi tīklā ievīstīts priedes vai egles bērns, slaidu, jau paaugušos bērzu birztaliņas. Izrādās, ka tas ir Reiņa darbs – izkopt, cirst, zāģēt, atbrīvot skaistākos kokus, stādīt jaunus, tā sakārtojot ne tikai savu sētu, bet arī vidi ārpus tās. Saulriets pie Rāznas ir īpašs – tas uguņo, cērt acīs, tad krāsas norimst, paliek rēnas un maigas. Tā ir ģimenes ikvakara mazā pastaiga, ir arī lielā, pa taku, kas aizvijas tālu gar Rāznu.
«Es ļoti bieži esmu domājis, ka gribētu šajā aktīvajā dzīves periodā paņemt divus gadus atvaļinājuma, ja tā varētu, nestrādāt un nekur nebraukt, dzīvot uz vietas un vērot gadalaiku pāreju. Tad, kad jau esi pensijā, tad ir grūtāk, tad jau tev parasti ir visādas kaites.» Viņš stāsta, ka ģimene brauc šurp gan pavasarī, gan ziemā, slēpo, makšķerē. «Tad nāk rudens ar savām dziļajām debesīm, tādas tu nekur citur nevarēsi ieraudzīt, tur ir zvaigžņu jūra, es esmu pavadījis uz ezera visu nakti un simtiem krītošu zvaigžņu saskaitījis.» Tas nav tikai tā – atbrauc vasarā uz trim nedēļām atpūsties un prom, ne, ne. «Tā ir dzīvojamā māja, kurā gribētu atgriezties, kurā varētu dzīvot arī visu gadu, protams, ja būtu tāda iespēja, jo tu nevari tā vienkārši pamest darbu un pateikt kolēģiem «čau!». It sevišķi, ja esi vadītājs. Ja es būtu kāda algota persona, tad gan jau izdomātu, kā to izdarīt.» Vilnis pieliecas un paceļ no ezera izskalotu siekstu, kas atgādina taura galvaskausu ar izplestiem ragiem.
«Te ir tas kontrasts, es varu izbaudīt ļoti vienkāršu vidi, cilvēkus, sirsnīgus, atklātus, tajā pašā laikā iepriekšējā vakarā es esmu gājis pa sarkano tepiķi Kannās vai Berlīnē. Un tu redzi, cik dažādas ir tās pasaules. Šeit ir tā vide, kurā ir harmonija, daba tev to dod. Es izeju vakarā ārā pagalmā un redzu trīs ežus pastaigājamies. Nekur citur es to nevarētu redzēt. Vai zaķi, kuri te skraida pa sētu un Lieldienu rītā pieskrien pie loga, Rīgā tu nekad neko tādu neieraudzītu. Te ir īstā tumsa, kuru pilsētā nemaz nevar redzēt, un arī pati spožākā gaisma naktī no pilnmēness. Debesis te visu laiku ir mainīgas, visu laiku te redzi kustību, un šī kustība jau arī ir daba.»
3 lietas, kas ir tikai laukos
Zvaigžņotā debess.
Laika mašīna, kas te ir pilnīgi citāda, cits laika ritms.
Harmonija, kas valda apkārt. Rāzna
