Kad dažās stundās nodega Labunsku ģimenes māja, kurai viņi naudu bija krājuši gadiem ilgi, pirmā doma bija: jāiet prom! Taču tik daudzi pieteikušies palīdzēt, ka ģimene ir stipra savā apņēmībā celt nodegušā nama vietā jaunu
Vienā no aizvadītajām sestdienām Mālpilī, kur naktī no 12. uz 13.septembri liesmas izpostīja padomju laikos pēc Līvānu mājas projekta celto ēku ar visu mūslaiku piebūvi, notika talka. Lai novāktu krāsmatas, Edvīns Labunsks bija pasaucis palīgā draugus un kolēģus no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Bet, padzirdējuši par talku, pieteicās arī daudzi paziņas un mālpilieši, pat ielu vingrotāji. Dažās stundās vairāk nekā 50 talcinieku novāca nodegušās konstrukcijas, atklājot, ka nekas daudz no mājas nav palicis. Faktiski tikai mūsdienās celtā piebūve, pagrabs un mājas pamati. Toties tie tik pamatīgi, ka uz tiem arī piecstāvu ēku varētu uzcelt. Uz šiem pamatiem Edvīns būvēs jaunu māju savai ģimenei – sievai Aijai un bērniem Paulai Beatrisei, Elvinam un Reinaldam.
Noskatīja māju Mālpilī
Edvīns Labunsks ir armijas virsnieks, kurš, pēc paša vārdiem, dien un dzīvo tur, kur komandieris liek. Ik pēc kāda laika mainās dienesta vieta un viņa ģimenei atkal jāpārceļas uz citu dienesta vai īres dzīvokli. Pēdējos trīs gadus līdz šāgada augustam Edvīns dienēja Beļģijā, kur, gaidot atgriešanos Latvijā, kopā ar Aiju aizvien cītīgāk meklēja ģimenei piemērotu māju.
«Šo māju noskatīju jau pirms pusotra, diviem gadiem,» stāvot pagalmā starp skaistu ābeļdārzu un nodegušo namu, saka Edvīns. Darba drēbēs, lielās rokas šķiet pelēcīgas no darba sodrējos un kvēpos, bet viņš pieradis stāvēt taisnu muguru un arī pēc ugunsgrēka neatļaujas sagumt. Ilgu laiku viņiem ar Aiju nebija intereses dzīvot Mālpilī, jo Edvīns strādā Rīgā. Ja dzīvo Mālpilī, viņam ik dienu divas stundas jāpavada ceļā. Taču ik reizi, kad viņš aplūkoja Rīgas tuvumā pārdošanai izliktās mājas, sadusmojās: «Burbuļlaikos būvētas mājas no vislētākajiem materiāliem ar domu, ka tikai dārgāk pārdot. Cenas man pilnīgi nepieņemamas. Man jau nolaidās rokas.»
Kad Edvīns uzzināja, ka māja Mālpilī joprojām ir pārdošanā, atvaļinājuma laikā nolēma paskatīties. «Kad atbraucu, sapratu, ka te ir forši. Jauki, klusa vieta, liels dārzs, saimniecības ēka, piebūve, siltumnīca. Domāju – jā,» atceras Edvīns. Sievai Beļģijā parādīja fotogrāfijas, izstāstīja, ka no mājas līdz bērnudārzam un skolai var aiziet ar kājām, un arī viņa akceptēja izvēli.
Par māju saimnieki gribēja 61,5 tūkstošus latu. Tik daudz naudas sakrāts nebija, bet Labunski izrēķināja – ja aizņemas trūkstošo naudu no bankas, ikmēneša maksājumi tai ir tikpat lieli, cik komunālo pakalpojumu izmaksas dzīvoklī. Augustā, kad Labunski sasēdās mašīnā un ar visu savu iedzīvi atgriezās no Beļģijas Latvijā, viņi jau zināja, ka dzīvos Mālpilī.
Sitieni pa radiatoriem
Māja bija faktiski pabeigta, to vajadzēja tikai nosiltināt, nokrāsot, izlīmēt tapetes. 11. un 12.septembrī mājā rosījās strādnieki, kuri pildīja starpsienas ar ekovati.
«Parasti pusdesmitos, desmitos, kad bērni aiziet gulēt, mājā iestājās klusums un es apsēžos, lai mierīgi padomātu, izplānotu remontdarbus, tad tikai ap diviem naktī eju gulēt. Bet tajā vakarā aizgāju gulēt jau ap divpadsmitiem,» stāsta Edvīns. Lai gan viņš atstāj mierīga un emocionāli savaldīga cilvēka priekšstatu, tagad balss ietrīcas. Viņš pārmet sev, ka nepalika nomodā, jo tad būtu pamanījis, ka izceļas dūmi. Bet ap pulksten 3.20 viņu pamodināja Aija. «Bija skaļa graboņa pa apkures radiatoriem. Troksnis tāds, ka likās – kāds ar metāla stieni pa tiem sistu,» atceras Edvīns. «Piegāju pie radiatora – silts. Bet apkure taču vēl nebija pieslēgta! Nolēmu iet lejā, atslēgt krānus, taču, kāpjot pa kāpnēm, sajutu deguma smaku. Atvēru vienu logu, istabu uzreiz piepildīja dūmi, bet es joprojām nesapratu, ka tā ir mūsu māja, kas deg. Telpās dūmu nebija, tāpēc domāju, ka uguns izcēlusies kaimiņu mājā. Izskrēju ārā pie ābelēm un tikai tad sapratu, ka kaimiņiem viss ir kārtībā un deg mūsu māja. Sievai teicu, lai ņem bērnus un metas ātri ārā. Pidžamās visi arī izskrēja.»
Ugunsdzēsēji no Siguldas līdz Mālpilij atbrauca 20-25 minūšu laikā. Kad viņi sāka darbu, uz jumta parādījās pirmās liesmas. Drīz vien likās, ka būs apdzēsts un Edvīns nodomāja: gan viss būs labi! Bet tad liesmas, tikušas pie skābekļa, izcēlās ar divtik lielu spēku un ugunsdzēsēji turpināja strādāt līdz pat sešiem rītā. «Neskrējām mājā, lai nestu no tās kaut ko ārā. Man bija doma ņemt ugunsdzēšanas aparātu un iet taustīties, lai kaut ko paglābtu, bet, ja es tā būtu darījis, varbūt vairs nebūtu iznācis,» pragmatiski saka ģimenes tēvs, kuram atlika tikai noraudzīties, kā sadeg visa iedzīve.
Dažās stundās māja bija nodegusi. Pēc ugunsdzēsēju vārdiem, padomju laikos celtās Līvānu parauga mājas «deg kā sērkociņu kastītes».
Apdrošināšana palīdz maz
Ugunsgrēks izcēlies īssavienojuma dēļ, saka Valsts policijā. Visticamāk, strādnieki, urbjot sienās caurumus, pa kuriem pildīt ekovati, sabojājuši elektrības vadu. Ne trešdien, ne ceturtdien Labunski pirmajā stāvā, kur izmeklētāji atrada ugunsgrēka izcelsmes vietu, neieslēdza apgaismojumu. Tikai ceturtdienas vakarā Edvīns uz īsu brīdi ieslēdza gaismu, un, iespējams, tajā brīdī notika īssavienojums.
«Es pats ieslēdzu tās lampiņas,» saka Edvīns. «Nekas nenodzirksteļoja, nekas neliecināja, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā. Pirms iet gulēt, visur nodzēsu elektrību, izņēmu slēdžus no rozetēm, jo trīsgadīgajam ķiparam patīk visas podziņas spaidīt.» Ugunsdzēsēji un izmeklētāji jau sen bija pabeiguši savu darbu, bet Edvīns joprojām domāja, kāpēc nebija liesmu, kāpēc ilgu laiku bija tikai dūmi. Izrādās – ekovate nedeg, tā ilgu laiku gruzdēja, līdz sakarsa līdz 600 grādiem, kāda dzirkstele tika pie skābekļa, un izcēlās liesmas.
Pēc celtniecības brigādes aplēsēm, mājas atjaunošanai vajadzīgi 65 tūkstoši. Daļu summas Labunski cer iegūt no kompānijas Ergo, kurā apdrošināja savu namu pret nelaimes gadījumiem. Diemžēl māja apdrošināta par summu, kas ir zemāka par tirgus vērtību. Tie ir 50 000 latu. Ergo pārstāvis Ritvars Heniņš skaidro, ka daudzi klienti izvēlas apdrošināšanu par nepilnu īpašuma atjaunošanas vērtību, kā rezultātā cietušais atlīdzībā saņem tikai daļu no īpašumam nodarītajiem zaudējumiem. Piemēram, ja īpašuma vērtība ir 200 000 latu un klients izvēlējies to apdrošināt par četrreiz mazāku summu, bet māja nodeg, nodarot zaudējumus 40 000 latu apmērā, cietušajam izmaksā tikai 10 000 latu.
Bērni, ar kuriem lepoties
Aijai pēc notikušā joprojām grūti runāt par to, kas sadega. Edvīns īsi rezumē, ka tās bija vismīļākās lietas, bet Aija saka: pāris stundās pazuda viss, kas bija izsapņots vairāk nekā desmit gadu garumā. Visvairāk liesmās cieta bērnu guļamistaba. Mazais Reinalds raudāja pēc savas gultiņas. Paula liesmās zaudēja jauno klēpjdatoru. Elvins – vairāk nekā 200 grāmatu. Taču, kad Edvīns sāk stāstīt par saviem bērniem, posts, kurā mēs stāvam, kļūst neredzams.
«Viņi ātri adaptējās dzīvei Beļģijā,» saka tētis, jautāts, kā bērni pieņem biežās dzīvesvietas maiņas. «Pirms trīs gadiem Elvins Latvijā bija beidzis pirmo klasi un, protams, angliski daudz nesaprata. Bet amerikāņu Pateicības dienā man skolotāja saka: «Elvins klasē pārāk daudz runā!» Citu latviešu bērnu klasē nav – ar ko tad viņš runā, pajautāju. Skolotāja atbild, ka puika runā angliski tā, ka mute neveras ciet. Tā es uzzināju, ka dēls runā angļu valodā. Pēdējā gadā gan Paula, gan Elvins jau mācījās kopā ar bērniem, kuriem angļu valoda ir dzimtā. Tagad Latvijā abiem angļu valodas stundās ir garlaicīgi, viņiem ļauj lasīt grāmatu.»
Tieši Beļģijā Elvins kļuvis par aizrautīgu grāmatu lasītāju, kurš skolas bibliotēkā ņēmis grāmatas citu pēc citas par piedzīvojumiem, par Amerikas pilsoņu karu un indiāņiem. «Beļģijā viņam bija sava istaba. Deviņos bija jāiet gulēt, bet viņš teica, ka mazliet palasīs. Reiz četros no rīta pamodos un ieraudzīju, ka puikas istabā deg gaisma. Pavēru durvis – vēl lasa grāmatu! Lasot viņam pazuda laika sajūta,» aizmirsis nebūšanas, stāsta Edvīns.
Savukārt pastarītis Reinalds gandrīz gadu gāja beļģu bērnudārzā un iemācījās runāt franciski. «Par to pārliecinājos, kad vedu puiku pie ārsta,» stāsta Edvīns. «Ārsti Beļģijā angliski runā ļoti labi, bet medmāsiņas – ne vienmēr. Kad māsiņas sāka ar manu bērnu sarunāties, es neko lāgā nesapratu, bet Rei-nalds saprata ļoti labi.»
Pēc tēta stāstītā, bērni Mālpilī arī ātri iejutušies. Ātrāk nekā savulaik Beļģijā. Un arī viņu mamma un tētis pat pēc visa pārdzīvotā saka: nav pasaulē labākas vietas par Latviju, un viņu mājas ir te.
Mālpilī viņi ir mājās
Kad liktenīgajā septembra rītā ap pulksten 10.30 ugunsdzēsēji pameta nelaimes vietu, Labunsku ģimene jau bija drošībā un siltumā turpat kaimiņos pie Intas tantes. Kaimiņiene bija pirmais cilvēks Mālpilī, ar kuru viņi iepazinās, apmetoties uz dzīvi šajā vietā. Piecas dienas, līdz Mālpils pašvaldība atrada Labunskiem pagaidu dzīvošanai divistabu dzīvokli, kaimiņu mājas bija arī viņu mājas.
«Īsā laikā iepazinām gandrīz pilnīgi visus mālpiliešus,» smaidot saka Edvīns. «Ļoti atsaucīgi kaimiņi. Gan morāli atbalsta, gan dažādas mantas sadeva, lai sadzīviskā ziņā mums nekā netrūktu.» Pirmajā brīdī ģimene domāja, ka liesmās pazudis pilnīgi viss. Taču, par laimi, viņi vēl nebija izpakojuši visas mantas, daudzas bija maisos un kastēs pirmā stāvā istabā, ko viņi sauca par noliktavu. Tā ugunsgrēkā vismazāk cieta, un kaimiņi palīdzēja no gruvešiem izvilkt ārā slapjas kastes un maisus, kur visu atrasto mazgāja un vēdināja. «Kad sāka visu vest atpakaļ, skatījāmies – mums ir tik daudz drēbju! Pirmajam laikam esam nodrošināti ar visu nepieciešamo,» uzsver Edvīns. Draugi un paziņas zvana un piedāvā dažādus celtniecības materiālus, Mālpils zāģētava pieteikusies sagatavot zāģmateriālus. Cilvēki fondā Ziedot.lv izveidojuši kontu, kur var pārskaitīt ziedojumus Labunsku ģimenei. Edvīna kaimiņš Māris katru vakaru, atbraucis no darba, nāk palīdzēt. Līdz Labunsku mājai atnākusi pat kāda 99 gadus veca mālpiliete, teikusi: man ir divas jakas, vienu došu jums.
«Tagad, iepazinušies ar kaimiņiem un cilvēkiem, mums ir skaidrs, ka no Mālpils nekur nebrauksim. Es sievai teicu: kamēr kaimiņiem neatdarīsim ar labu, Dievs mūs no šejienes prom nelaidīs,» smaidot saka Edvīns.
