Žurnāla rubrika: Cilvēki

Azarts plus pacietība

Brain Games vadītājs Egils Grasmanis galda spēļu biznesu sāka pirms desmit gadiem, iedvesmojies no ASV draugu atvestajiem Katanas ieceļotājiem, bet tagad latvieši rada un pasaulē pārdod arī savas spēles

Aizrautīgi nosēdēt pie galda spēlēm ar draugiem pāris dienas, iekrist azartā par uzvaru. Tieši šādi pirms desmit gadiem dzima ideja veidot Latvijā galda spēļu biznesu. Egils Grasmanis tolaik bija jauns tirdzniecības aģents, taču skaidri zināja, ka reiz gribēs veidot savu biznesu. Un iespēja radās.

«Biznesā nav nejaušību,» saka Egils. Viss sākās tā – Egila drauga brālēns 2003.gada ziemā no ASV atveda pāris galda spēles, arī Settlers of Catan. «Piesēdāmies pie galda un nospēlējām to divas dienas.» Pēcāk Egils no draugiem izdzirdēja ideju, ka spēli vajag latviskot. Nevar būt, ka tā patīk tikai mums, viņi sprieda. Katanas ieceļotāju spēlē ir labi sabalansēta veiksme ar stratēģiju. Komunikācija, tirgošanās. Smiekli un sarunas. Tajā laikā Egils strādāja ar profesionālās matu kopšanas produktiem Wella pārstāvniecībā Latvijā. Divarpus gadus bija mācījies un strādājis Vācijā. Pirms tam absolvējis Rīgas 1.ģimnāziju, Komercskolu. Kad no draugiem saņēma piedāvājumu kopīgi veidot galda spēļu biznesu, tas likās labs izaicinājums. Sāka viņi trijatā 2004.gadā, bet pirms dažiem gadiem Egils uzņēmumā palika vienīgais īpašnieks. Desmit gadu laikā Brain Games izdevies no vienas spēles, Katanas ieceļotājiem, attīstīties līdz desmitiem latviski izdotu spēļu, kā arī galvas mežģu, un pats galvenais – nu jau pāris gadus uzņēmums rada arī pats savas spēles.

Pārdrošie biznesa soļi

Vispirms trīs jaunie uzņēmēji devās uz galda spēļu izstādi Vācijā, lai izpētītu, kas notiek šajā biznesa vidē. Gāja pie katra stenda, prasīja ekskluzīvās tiesības spēli izveidot latviski. «Neviena cita no Baltijas tolaik tur nebija,» Egils atceras. 

Latvijā bija pieejams Monopols, Riču Raču, Šahs. Daži lieli Amerikas un Somijas zīmoli Latvijas tirgū gan bija. No izstādes Vācijā puiši atbrauca iedvesmoti – taisīs latviski Katanas ieceļotājus! Biznesu viņi sāka, izmantojot uzkrājumus. Pirmajā darbības gadā biznesa skaitļi bija tik niecīgi, ka par tiem varēja tikai pasmaidīt. Taču jau 2006.gadā apgrozījums pieauga par 186%, sasniedzot 99 tūkstošus latu. Peļņa – trīsarpus tūkstoši.

Šo izaugsmi ietekmēja arī tas, ka jau pēc gada Brain Games brauca uz Igauniju, Lietuvu, gribēja savu biznesu attīstīt arī tur. «Latvijas tirgus ir pārāk mazs,» atzīst Egils. Bija jāspēlē plašāk, jāmeklē partneri. Sāka atkal ar Katanu. «Sākumā mēs būtu varējuši augt straujāk, ja būtu veduši no viena izdevēja 10-15 spēles, iztulkojuši – pielikuši lapiņas klāt. Mēs sākām pārāk ambiciozi: taisījām katrai spēlei latvisko versiju, tad igauņu, lietuviešu,» secina Egils. Tobrīd, ap 2005.gadu, Baltijas tirgū parādījās Lietuvas kompānija, kura paņēma lielo Eiropas spēļu izdevniecību produktus. Tiem mūsu uzņēmēji vairs netika klāt.

Uzņēmums audzēja savu biznesa portfeli, pēc veiksmīgā iznāciena ar Katanu ņemot aizvien jaunas spēles no lielajiem vācu izdevējiem. Tas bija ambiciozi, jo katras spēles latviskās versijas izveidē jāiegulda lieli līdzekļi. Spēle atmaksājas, tikai sākot ar trim tūkstošiem eksemplāru. Tas ir daudz nelielajam Latvijas tirgum. Ražošanu nodrošināja oriģinālā Vācijas kompānija – nopērkot licenci, Latvijas puse deva failus ar latvisko spēļu versiju, Vācijas puse, lielais izdevējs Kosmos, to saražoja savā rūpnīcā.

Tolaik Egils bija vienīgais darbinieks uzņēmumā, darīja visu. Par direktoru kļuva tikai 2010.gadā, kad šajā biznesā palika viens.

Brain Games izvēlējās lielo ražotāju spēles, kas patiks Latvijas spēlētājiem? Skatījās, kuras spēles Eiropā ieguvušas balvas. Spēļu kultūra Rietumu valstīs ir ļoti attīstīta. Egils domā, ka datorspēles nekad neiznīcinās galda spēles, jo «tur nav tas socializēšanās raksturs, kad sēdi ar citiem pie viena galda, sarunājies».

Ieguldīt lielu naudu reklāmā, mārketinga kampaņās Brain Games nevar atļauties. Spēlētāju turnīri, ko organizē Latvijā un Baltijas valstīs, ir kā mārketinga ceļš. «Latviju var uzskatīt par spēles Katanas ieceļotāji lielvalsti. Mēs esam divkārtēji pasaules čempioni!» stāsta Egils. Pirms mēneša latvieši ieguvuši 3.vietu vēl vienā pasaulē ļoti populārā spēlē – Karkasona.

Hits ir arī kāršu spēle Sabotieris. To uzņēmums sāka izplatīt pirms pieciem gadiem. Oriģinālā vācu izdevniecība brīnījās: latvieši ir vienīgie pasaulē, kas šo spēli tirgo tādos apjomos! Baltijas valstīs mēnesī nopērk tūkstoti šīs spēles vienību. Arī igauņiem un lietuviešiem ļoti patīk Sabotieris, «jo tur var ieriebt», smejas Egils. Spēles būtība ir šāda: spēlētāji sadalās divās grupās – rūķi un sabotieri. Neviens nezina, kurš ir kurš. «Kaut kas līdzīgs Mafijai pret parlamentu. Rūķi mēģina atrast zeltu, bet sabotieri to viņiem neļauj. Uzvar vai nu rūķi, vai sabotieri,» stāsta Egils.

Pašlaik pasaulē ik gadu izdod vairākus tūkstošus jaunu spēļu. Neliela daļa ieiet apritē uz ilgu laiku, bet Katanas ieceļotāji kļuvusi par moderno klasiku. Piemēram, slaveno Monopolu pasaulē spēlē kopš 1932.gada. Taču tieši kopš 90.gadiem galda spēļu kultūra pasaulē ir ļoti attīstījusies.

Tirgo «divos celiņos»

Kad Brain Games 2005.gadā savas spēles sāka piedāvāt tirdzniecībā veikaliem, «tas prasīja laiku un neatlaidību», atzīstas Egils. «Svarīgi ir ticēt savam produktam. Ja bizness ir tikai naudas dēļ, tad ir ļoti grūti pārliecināt citus, ka tavs produkts ir tiešām labs. Ticība mums bija.» Pirmais klients bija Jāņa Rozes grāmatnīca, rotaļlietu veikals Lāčuks, tad arī Valters un Rapa. Tie joprojām ir galvenie klienti Latvijā. Pērn Brain Games apgrozījums bija 442 tūkstoši latu, bet nopelnīti desmit ar pusi tūkstoši.

Uzņēmums ne tikai iepērk un tulko, bet jau otro gadu arī pats rada galda spēles. Meklē autorus visā Baltijā, tie sūta idejas. Tad uzņēmums spēli attīsta – pilnveido mehāniku, piesaista ilustratorus, testē.

Pirmo oriģinālspēli Brain Games izdeva 2011.gada nogalē, tā bija Rīgas Dinamo galda spēle. «Nevarētu teikt, ka tas bija veiksmīgs biznesa gājiens. Spēle ir ļoti laba, taču piemērota ne tik plašam lokam – sporta fani un galda spēļu fani ir divas dažādas masas,» Egils analizē. 2012.gadā viņi izdeva trīs autoru, igauņu un viena latvieša, spēles. Latviešiem ļoti patīk spēle Centrāltirgus.

Kad desmit gadus uz lielajām Vācijas izstādēm bija braukuši kā apmeklētāji, pirms gada Brain Games sāka tajās piedalīties ar savu stendu, oriģinālspēlēm. «Interesi radījām,» apmierināts ir Egils. «Bija labas atsauksmes, bet sapratām arī savas kļūdas.» Piemēram, kļūda ir labu spēļu ievietošana mazās kastītēs – tās nepievērš veikalnieku uzmanību un līdz pircējam nemaz nevar tikt. Veikaliem vajag lielas kastes. «Arī jūs kā pircējs – ja stāvēs liela kaste un maza kastīte, kuru jūs pirksit dāvanā?» uzņēmējs vaicā. Vienlaikus nevar teikt, ka «mazās kastītes» bijušas neveik-smīgas, tās izstādes stendā noskatīja un izdeva Polija, Čehija, Ungārija un Slovākija. Tagad Brain Games koncentrējas tieši uz to – lai pašu radītās spēles pirktu citas valstis. Par katru pārdoto spēli Brain Games maksā procentus autoriem, bet citu valstu kompānijas maksā procentus Brain Games par katru pārdoto kastīti. 

Kāpēc pirms diviem gadiem izlēma radīt spēles paši? «Muskuļus neesam uzaudzējuši nekad,» Egils atzīstas. «Tos ceram uzaudzēt tuvāko divu gadu laikā.» Kopš 2004.gada viņi izauga pakāpeniski. Vislabākais bija 2012.gads, bet divus gadus pirms tam «bijām uz izdzīvošanas robežas». Ne tikai krīze, bet arī pašu kļūdas bija pie vainas. Krīze iemācīja izdzīvot. «Emocionāli bija kaut kas saņemts atpakaļ – ja dari to, kas patīk, tā vienmēr ir. Finansiāli īsti ne. Ja krīzē biznesu būtu pametuši, mēs būtu zaudējuši daudz. 2010.gadā pieņēmām lēmumu riskēt vēl vairāk – aizņēmāmies.» Tas bija laiks, kad sāka radīt oriģinālspēles un uzņēmumā Egils palika viens, bez partneriem.

Trīs šogad no jauna radītās spēles, kuras tika izstādītas Latvijas stendā izstādē Vācijā, ir Om-nom-nom, Dig Mars un Social Network. «Šajās spēlēs esam ieguldījuši daudz radoša darba,» Egils ar lepnumu saka, rādot glītās kastītes. Saprata, ka jāiegulda dizainā, to lūdza izveidot puišiem no Asketic, Reinim Pētersonam. «Labākajiem no labākajiem Latvijā. Ar to mēs nenošāvām greizi. To mēs tagad sajūtam – starptautiski ir ļoti liela interese par šīm spēlēm.» Spēles uzreiz izveidotas daudzās valodās, lai var tirgot citās valstīs.

Labums, ka jau desmit gadus latviešiem uzticas starptautiskie partneri. Tikko bijuši uz lielāko spēlētāju izstādi Esenē Spiel. «Tur brauc no visas pasaules. Skrien spēlēt jaunās spēles,» Egils stāsta. Lai padarītu savu spēli populāru, uzņēmumam jāiegulda darbs. Ir portāls Boardgamegeek.com, kur katra spēle ir novērtēta – tai ir spēlētāju komentāri, reitingi. «Spēlmaņi tur dzīvo un vārās,» – tā uzņēmējs. Divām mūsu jaunajām spēlēm jau ir diezgan labs reitings šajā portālā, tas kāpj.

Tagad Brain Games centīsies iekarot Ukrainu. Krievijas tirgū mēģināja iekļūt pirms 6-7 gadiem, bet bija vajadzīgi lieli apjomi, ko nevarēja piedāvāt. Patlaban latviešu uzņēmuma spēles ir deviņās valstīs. Šāgada jaunie produkti pagaidām gan tikai Baltijā, bet tieši tagad krava dodas uz Vāciju, no turienes – uz Krieviju. Ir sarunas ar divām firmām Francijā, Lielbritānijā, Kanādā, arī Ķīnā. «Tas ir vēl neattīstīts galda spēļu tirgus!»

Jau 2007.gadā Brain Games izveidotāji saprata, ka jāmēģina produktu tirgot «divos celiņos»: rotaļlietu veikalos un grāmatnīcās, kā arī izveidojot savus veikalus Ludo. «Savu veikalu izveidojām tikai tāpēc, ka jutām – mēs nevaram citādi izstāstīt pircējiem par savām spēlēm. Grāmatnīcās pārdevēji par tām nezina tik daudz, cik zinām paši.» Tagad ir saikne ar spēlētājiem – var uzzināt, kas viņiem patīk, ko viņi grib. 2008.gadā atvēra veikalu arī Tallinā un Tartu. Lietuvā Brain Games veikalu nav, jo lietuviešiem ir savi šādu produktu veikali.

Šogad Brain Games pārdevuši 62 tūkstošus spēļu vienību. Sortiments ir plašs: galda spēles, puzles, galvas mežģi. Ar tiem sāka pirms četriem gadiem, lai būtu kaut kas jauns. Egils visu laiku braukā uz izstādēm pasaulē, vēro tendences. Kas ir populārākā galda spēle pasaulē šogad? Kāršu spēle Hanabi ir atzīta par šāgada labāko spēli Vācijā. Tā ir sadarbības spēle – uzvar vai nu visi, vai neviens. Spēlētāji paši neredz, kādas kārtis viņiem rokā, bet citu kārtis redz. Jāveido uguņošanas ainava, norādot citiem, kuras kārtis jāliek galdā. Mūsdienu pasaulē šī spēja tik svarīga ne tikai pie spēļu galda, bet arī dzīvē.

3 biznesa principi

1. Atklātība kolēģu un partneru starpā. Nedrīkst neko noklusēt, viss jāizrunā.
2. Kolektīva izveide pēc motivācijas principa – lai interesē darbs, CV nav primārs.
3. Sadarbība ar konkurentiem. Nav jābaidās runāt, ieguvums ir abpusējs.

Spēlmaņa debija

Konstantīns Zaics (20)

Aktieris saņēmis Spēlmaņu nakts debijas balvu par Smuta lomu Daugavpils teātra izrādē Vosorys saulgrīžu burvesteiby

Vecāki: Larisa – biļešu kasiere uzņēmumā Latvijas dzelzceļš.

Kuru personību tu apbrīno? Viktoru Coju, rokgrupas Kino līderi. Apbrīnoju viņa rakstīto dziesmu vārdus un personību.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Pateicos mammai par vērtīgajiem dzīves padomiem.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Ja gribi izdarīt kaut ko labi, izdari to pats.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Nesen vilcienā, kad braucu uz universitāti. Klausījos labu mūziku, aiz loga bija skaists skats, tas viss kopumā aizkustināja.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Vienkāršs, sakarīgs un laisks.

Labākā atpūta ir…? Dejot.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Portatīvo saules bateriju, mobilo telefonu un grāmatu.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Nevienu. Visi talanti cilvēkam ir no dabas, tikai vajag tos attīstīt. 

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Abus. Mīlu šos dzīvniekus.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Patiesumu un skaistumu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Maldīvu salās vai Austrālijā.

Ar kuru savu īpašību esi neapmierināts? Reizēm esmu ļoti slinks.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par lietu, kuru man vajag.

Aina Grīnvalde, auž dižās Lielvārdes jostas

 

Neviens viņai neprasa to darīt. Pirms teju 30 gadiem, kad Aina Grīnvalde aizgāja pensijā, viņa lika lietā savu inženieres prātu aušanas mākslas apguvei ar nolūku gūt papildu iztikas avotu. Taču tagad viņa Lielvārdes jostas auž tāpēc, ka bez darba nosēdēt nevar, un šīs jostas raksti viņai ir vismīļākie. Ūsiņa, Māras, Ausekļa, Pērkona, Dieva, Zalkša zīmes viņa zina no galvas. 

«Lielvārdes jostai nevar mainīt rakstus. Ir bijuši cilvēki, kuri grib ieaust savus vai bērnu vārdus, bet es atsaku,» Aina Grīnvalde ir kategoriska. Viņa audusi gan tautastērpus, gan seģenes, gan jostas, stingri pieturoties pie arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem paraugiem, kuri atzīti par etnogrāfiski pareiziem. Tieši tādēļ viņas jostas ir fotografētas un liktas grāmatās par tautastērpiem. «Es jūtu, kā man šīs zīmes palīdz. Tās stiprina, vairo enerģiju, dod pārliecību par savām spējām. Liela kļūda bija padomju laikos aust Lielvārdes jostu, izlaižot ugunszīmes. Tieši laikā, kad daudzas latvju zīmes bija aizliegtas, mums zuda pašapziņa. Bet bija audējas, kas nebija muļķes un ugunskrusta vietā auda žuburoto ugunskrustu, ko daudzi nemaz neatpazina,» stāsta Aina Grīnvalde. 

Pirms sēsties pie vīramātes atstātajām stellēm, 25 gadus nostrādāja Jelgavas būvmateriālu rūpnīcā. Viss, kas saistīts ar inženierzinātnēm, allaž šķitis liela vērtība. Tieši tādēļ arī viņas dēls un visi trīs mazdēli Latvijas Lauksaimniecības universitātē studējuši eksaktās zinātnes. Taču, kad minu, ka jaunībā Aina droši vien pat iedomāties nevarēja, ka mūža otro pusi pavadīs pie stellēm, viņa iebilst, ka allaž aizrāvusies ar rokdarbiem – šuvusi kāzu kleitas, uzvalkus, mēteļus, adījusi. Rokdarbiem vajadzīga tehniskā domāšana un piegrieztnes, kuras veidot Ainai bija tīrā izprieca. Arī jostu aušana ar daudzajām zīmēm ir kā matemātikas spēle prātam.  

«Kad redzu, ka mamma beidz aust Lielvārdes jostu, zinu – drīz viņa kļūs tramīga. Tad ātri sagatavoju visu nepieciešamo, lai viņa atkal var ķerties pie darba,» stāsta Ainas dēls Ainārs Galiņš. Aina sparīgi aicina pie otrām stellēm, kurās iesākta Krievānu Māras josta. Tā ir josta, kuras oriģinālu 19.gadsimta beigās etnogrāfu rīcībā nodeva Māra Krievāne no Kaldabruņas (tagad Jēkabpils novada Rubeņu pagasts). Kad viņai palūgts uzaust šo jostu, kurā no 52 zīmēm 36 ir ugunskrusti, šķitis, ka tas nu ir par grūtu. Dēls sēdies pie stellēm pamēģināt un atklājis – viegli nav, bet interesanti gan. Tagad Aina Grīnvalde ir droša, ka viņas ģimenē māksla aust nepazudīs un varbūt pat tiks nodota no paaudzes paaudzē.

Sapnis par ideālu somu

Pasaulē populārais vīriešu stila žurnāls GQ Ernestu Sabīni (34) šogad atzina par vienu no labākajiem jaunajiem vīriešu modes dizaineriem Amerikā. Šajos Ziemassvetkos īpašu modes projektu Ernests īsteno arī savas mammas dzimtenē Latvijā

Uz Ņujorkas Piektās avēnijas pusceļā starp diviem tūristu iecienītiem debesskrāpjiem – 103 stāvus augsto Empire State un 1902.gadā celto slaiko Flatiron «vecenīti» – jānogriežas pa labi. Vienā krustojuma stūrī aiz ķieģeļu nama logiem redzamas pie šujmašīnām salīkušas sievietes. Gluži vai neticams skats, zinot, ka Piektā avēnija ir viena no dārgākajām ielām pasaulē. Kā šādas nelielas fabrikas vispār var atļauties īri lielpilsētas centrā?!

Tiesa, dārgo veikalu un biroju posms atrodas krietni tālāk uz ziemeļiem, bet šai šķērsielai toni gribot negribot nosaka uz trotuāra stāvošais avīžu automāts ar jaunāko China Daily numuru un mazas bodītes ar kodīgi sarkanām izkārtnēm. Vienā var nopirkt Āzijā saražotas rotaļlietas par dažiem dolāriem. Citai piestāvētu devīze «viss, ko vien sirds vēlas» – vitrīnā sakrautas lētas segas, apakšbikses, iešļūcenes ar plastmasas gerberām, lietussargi un tūbiņas ar intriģējošu etiķeti «organiskā majonēze matiem».

Turpat līdzās arī ieeja desmit stāvu namā ar lēni un smagi elsojošu liftu. Pie ārdurvīm sēdošais sargs par manis taujāto Ernestu Sabīni neko nezina, bet 4.stāvā varot satikt Ernestu Aleksandru.

Viņa studija ir aptuveni 15×20 metrus plaša telpa, kurā toni nosaka plaukts ar vīriešu somu modeļiem. Ar seju pret logiem rindojas rakstāmgaldi un lieli iMac. Centrā stāv darbagalds un pakaramie ar apģērbu paraugiem. Mazliet nostāk novietoti ādas klubkrēsli ap kafijas galdiņu, uz kura aizskrūvētas aizsāktas viskija pudeles. Bet jau pie studijas durvīm sagaida vairākas iespaidīgas kartona kastes, kurās pēc svaigi apstrādātas ādas smaržo jauna somu partija. Ar tām sanācis misēklis – izmēģinot jaunu ražotāju, izgatavotas nepareizas plecu siksnas.

Neizskatās, ka šis pārpratums Ernestu Sabīni īpaši satrauktu – viņš par to izstāsta pasmejoties. Siksnas, protams, tiks nomainītas. Galu galā, tas ir tikai sīkums pirms pieciem gadiem sāktajā izaicinājumā, no nulles būvējot savu modes zīmolu.

Starp citu, šis birojs ir pirmā vieta, ko Ernests var pamatoti saukt par īstu dizaina studiju un showroom. Ievākušies tikai šāgada augustā, tas ir, divus mēnešus pēc tam, kad visā pasaulē pazīstamais vīriešu stila žurnāls GQ viņu jau pasludināja par vienu no pieciem daudzsološākajiem jaunajiem vīriešu modes dizaineriem Amerikā. Jā, zīmola Ernest Alexander dzimšana tik tiešām ir iedvesmojošs stāsts par lieliem sapņiem, drosmi riskēt, veiksmi un, ko tur slēpt, arī melnajiem brīžiem. «Bieži, pat tagad. Nekad nevar justies pārāk pašpārliecināti.»

«Negribu strādāt šādu darbu»

Tas viss sākās 2008.gada septembrī. 29 gadus vecais Ernests stāvēja Kolumbijas Universitātes Biznesa skolas foajē un TV ekrānos vēroja tobrīd piedzīvoto finanšu tirgu sabrukumu. «Pie sevis domāju – pirmkārt, tuvākajā laikā atrast labu darbu nevarēs. Otrkārt, pašam jārada sev darbavieta. Protams, sākt savu biznesu arī ir riskanti. Laikam vēl biju diezgan stulbs un naivs,» viņš paķiķina. Tad atkal kļūst nopietns: «Skaidrs, ka neviens cits tev neko mutē neieliks. Tātad ir labākais laiks sākt rosīties. Jā, tas bija baiļpilns laiks, un, iespējams, es līdz galam nesapratu, ko tas prasīs.»

Principā tas bija jau otrais lielais lūzums Ernesta profesionālajā dzīvē. Viņa pirmā izvēle bija mākslas vēstures studijas Kolumbijas Universitātē Ņujorkā. Zināšanas papildināja Romā un neilgu brīdi pastrādāja arī modernās mākslas muzejā Guggenheim Collection Venēcijā.

Atgriezies Amerikā, viņš cerēja atrast darbu kādā muzejā vai mākslas galerijā. Bet tas bija «slikts laiks, jo sākās panīkums pēc 2001.gada septembra terora aktiem». Dabūja izsūtāmā zēna vietu lielā advokātu firmā. «Maksāja labi, bet tas man tiešām nepatika.» Kas bija jādara? «Jākopē dokumenti. Milzīgas kaudzes,» Ernesta balsī skan riebums.

Interneta sludinājumā atrada nākamo darbu reklāmas aģentūrā Laird+Partners, kas, cita starpā, apkalpoja vairākus modes namus. Kļuvis par dizaina komandas projektu menedžeri, Ernests pie reizes pats guva lielāku izpratni par zīmolu reklamēšanu un modes fotogrāfiju.

Ar cerību nākotnē atrast finansista darbu kādā lielā modes kompānijā, Ernests atsāka studijas Kolumbijas Universitātē, šoreiz Biznesa skolā. Vienā no semestriem radās iespēja praktizēties vīriešu modes namā Bonobos. Savukārt par otro prakses vietu menedžmenta un finanšu konsultāciju firmā Deloitte Consulting viņam ir sājas atmiņas. Atkal nāca apjausma, ka «es negribu strādāt šādu darbu». «Jā, es varētu labi nopelnīt, bet – vai tā ir mana kaislība? Tas bija klikšķis – jātaisa savs bizness! Tagad!»

Bet tobrīd bija jau minētais 2008.gada septembris. Globālās finanšu krīzes trauksmainākais laiks un Ernesta ģimenē nupat pasaulē nākusi meitiņa Šarlote.

«Kad nolēmu mācīties Biznesa skolā, tā bija kā apņemšanās veikt lēcienu un sākt labi pelnīt. Mani kursabiedri tagad strādā par investīciju baņķieriem un konsultantiem. Arī es esmu tēvs, kam būtu jāapgādā sava ģimene… Bet te pēkšņi atsakos no tradicionālās karjeras taciņas…»

Vai bija grūti pieņemt lēmumu sākt ko jaunu? «Jā un nē.»

Vai sieva bija pārsteigta? «Nē. Viņa apbrīnojami atbalstīja. Acīmredzot nojauta, ka es neiederos tipiskā karjeras šablonā.»

Ar Olīviju Ernests iepazinās studiju laikā un apprecējās 2004.gadā. Sieva piekrita: «Izmantosim mūsu iekrājumus un skatīsimies, kurp jaunais bizness virzās.» Nenoliedzami palīdzēja tas, ka Olīvijai bija stabils un labs darbs. Viņa strādā privātā kapitāla apkalpošanas firmā Bain Capital, kuras viens no dibinātājiem ir bijušais ASV prezidenta amata kandidāts un multimiljonārs Mits Romnijs. «Bez viņas es nevarētu šo visu darīt, jo pirmos divus gadus vajadzēja investīcijas. Sieva it kā stāv aizkulisēs, taču viņa ir mans svarīgākais atbalsts,» stāsta Ernests.

Visticamāk, Olīvija labi apzinājās, ka ideja par modes biznesu ir viens no vīra sapņiem. «Apģērbu lietas» viņu fascinē jau kopš bērnības. Ne reizi vien Ernests intervijās to piemin, ar saviļņojumu stāstot par saviem vecvecākiem.

Lauksaimnieki Ūdri no Madonas bēgļu gaitās devās pēc Otrā pasaules kara. Vispirms pieci gadi nometnēs Vācijā, pēc tam pārcelšanās uz Ameriku. Vectēvs Voldemārs atkal kļuva par lauksaimnieku, pie Bostonas audzējot govis un vistas. Savukārt vecmamma Lauma un vecvecmamma Alvīna atrada darbu šūšanas fabrikā. «Atceros, kā es viesojos viņu mājās un redzēju, cik čakli abas strādāja. Katra vīlīte tika apstrādāta ar lielu rūpību,» Ernests stāstījis intervijā žurnālam Instinct. Bet uz jautājumu, kas ir viņa lielākais stila elks, atbild: «Visticamāk, tas ir mans vectēvs. Man pašam neizdevās viņu daudz iepazīt. Taču tagad ik reizi, kad ciemojos pie savas ģimenes, mēs skatāmies vecās fotogrāfijas, un redzu, kāds viņš bijis 20. un 30.gados. Vienmēr nevainojami uzposies. Perfekti pašūts uzvalks un skaisti nospodrinātas kurpes. Mana ģimene bēniņos aizvien glabā daudzas viņas drēbes.»

Ernests man pastāsta, kā atradis vectēva portfeli ar zīmuļiem, skiču bloknotu un fotofilmiņu. «Dažas bildes izdevās attīstīt. Var atpazīt mammas brālēnus sniegā. Tas ir pilnīgi neticami pēc visiem šiem gadiem!»

Jau intervijas sākumā Ernests ierosina sarunāties latviski, «lai mamma nedusmojas, kad lasīs». Laiku pa laikam pārejam uz angļu valodu, kad saruna ievirzās par specifiskām modes lietām.

Valodas jaucoties arī tad, kad Ernests vidēji reizi trijos mēnešos ciemojas pie vecākiem Bostonā. Skolas gados viņš sestdienās apmeklēja latviešu skolu. «Man patika, bet biju arī dusmīgs, ka brīvdienās nevaru spēlēt beisbolu vai futbolu ar draugiem. Žēlojos: «Mammu, kāpēc man jāiet tajā latviešu skolā?» Tagad gan es to augstu novērtēju.» Nedēļas nogalēs uz latviešu skolu Ņujorkas ziemeļos Ernests tagad sācis vest arī savu piecus gadus veco meitu Šarloti. Divgadīgajam dēlam Vaietam vēl jāpaaugas.

Latviski diezgan labi runā arī dizainera tēvs, kura vārds arī ir Ernests. «Angļu ieceļotāju pēctecis, tā teikt, vecs jenkijs.» Latviskojot viņa uzvārdu «Sabine», ģimene lieto garo «ī». Tēvs ir datorprogrammu inženieris. Mamma Zigrīda ir pētniece medicīnas kompānijā. Brālis Andrejs ir finanšu speciālists.

Starp citu, jaunības lēmums studēt mākslas vēsturi radās vecāku ietekmē. «Mammas tiešais darbs saistīts ar mikrobioloģiju, tēvam – ar datoriem, bet ārpus tiem viņi vienmēr ir aizrāvušies ar mākslu un mūziku. Regulāri mūs veda uz muzejiem. Mākslas vēsture vienmēr bijusi mana mīlestība.»

Ražots ASV

Dizainera pilnais kristītais vārds ir Ernests Aleksandrs Sirils Sabīne III. No tā sākumdaļas arī aizgūts zīmola nosaukums, kas «vienlaikus gan labi skan, gan ir personisks».

Pirmā produkta ideju Ernestam piespēlēja ikdiena. «Es pats nekad nevarēju atrast perfektu somu. Vai nu pārāk uzprišinātas, vai arī gluži pretēji – kā no alpīnistu kataloga.»

Lai nu kur, bet vai tiešām visā Ņujorkā nevar atrast savai gaumes atbilstošu somu, pabrīnos.

«Jā, vai tas nav smieklīgi?! Vai nu pārāk brutālas, vai arī pārspīlēti stilīgas. Es gribēju kaut ko klasisku un reizē izsmalcinātu. Tādu, ko ikdienā var lietot arī, piemēram, nopietns advokāts.»

Pirmais pašrocīgi darinātais somas paraugs esot bijis «briesmīgs, jo neko tādu agrāk nebiju darījis». Savukārt paraugu Nr.002 Ernests joprojām lieto ikdienā. Nosauca par Hudson Messenger Bag (Hudzonas ziņneša soma). Kas tajā īpašs? «Rūpīgas šuves. Dabiskas krāsvielas. Izturīga, bet ar laiku parādās patina,» uzskaita Ernests. Un vēl viens svarīgs aspekts – etiķetē lepni ierakstīts «Made in U.S.A.»

Norāde «Ražots ASV» ir gan patriotiska lieta, gan arī (ko gan tur slēpt) mārketinga triks uzmanības piesaistīšanai. «Labs āķis reklāmai.»

Runājot vēl precīzāk – somas tiek ražotas turpat Ņujorkā, tikai dažu kvartālu attālumā no dizainera jaunās studijas. Pēc sarunas Ernests piedāvā aizvest uz darbnīcu, vispirms brīdinot: «Tu tikai nenobīsties!» Tās izrādās dažas istabiņas, kurās lielā šaurībā tobrīd rosās pieci cilvēki. Nedēļas laikā izgatavo aptuveni 200 somu. Tagad gan samilzt bažas, cik ilgi mazā firma spēs izdzīvot lielpilsētā, jo telpu īre, ekonomikai atkal uzņemot apgriezienus, Ņujorkā kļūst arvien dārgāka. Tālab Ernests sācis izmēģināt citus ražotājus no Konektikutas štata – jā, tos pašus, kuri pirmajā piegājienā izgatavoja nepareizas plecu siksnas.

Tiesa, norādei «Ražots ASV» ir sava globalizācijas aizmugure: āda tiek piegādāta no Brazīlijas, rāvējslēdži no Japānas, brezenta audums no Ņūdžersijas, kas atrodas kaimiņos Ņujorkai, lai gan kokvilnas izejvielas, visticamāk, ievestas no Indijas.

Viltus e-pasta adreses

Kad 2009.gada sākumā pirmais Hudzonas modelis trīs dažādās krāsās bija gatavs, sākās jaunas galvassāpes – kā atrast atsaucīgus veikalniekus, jo cilvēki ekonomiskā panīkuma laikā «neko nepirka, it īpaši jau jauna zīmola produktus».

Ernests izveidoja savu interneta veikalu. Sūtīja e-pastus modes emuāriem. Piedāvāja savu preci modes žurnālu stila fotogrāfijām. Nav šaubu, kādreizējais darbs reklāmas aģentūrā viņam iemācījis, kā pareizi glaudīt pa spalvai modes presi. Lai tiktu pamanīts, pat rīkoja prezentācijas un ballītes modes žurnālu redaktoriem savā mājoklī. Tā bija plaša un jauka komerctelpa bēniņos, kurā dzīvot oficiāli nemaz nebija atļauts. Nedarbojās pat normāla apkure. Savukārt ēkas apakšstāvā 24 stundas diennaktī darbojās šaubīga paskata masāžas salons. Tikai nesen Ernests un Olīvija beidzot nopirkuši dzīvošanai legālu loftu Čelsijas rajonā Manhetenas salas rietumu pusē.

Lai radītu svarīgu iespaidu, dizainers sākumā izveidoja viltus e-pasta adreses. «Izlikos, ka firmā ir vairāki cilvēki – klientu apkalpošanas speciālists, direktors. Patiesībā pirmos divus gadus es biju viens. Pats pakoju somas, nesu uz kurjerpasta kantori un izsūtīju pircējiem. Viss notika no mūsu dzīvokļa. Vēlāk kādā biroju ēkā noīrēju vienu darbavietu – es, galds, kaudze ar somām un dators.»

Vai šādu biznesu varētu sākt, ja nebūtu sociālo mediju? «Pilnīgi noteikti ne. Mūsdienās ir vieglāk, jo var sasniegt klientus tieši.»

Par veiksmīgu sagadīšanos var uzskatīt nokļūšanu modes preču mazumtirgotāja Club Monaco veikalā – ar slavenajam amerikāņu dizaineram Ralfam Lorēnam piederošās ķēdes direktoru iepazīstināja kursabiedrs no Biznesa skolas. Viens no Club Monaco veikaliem atrodas Piektajā avēnijā, pavisam netālu no Ernesta studijas. Viņa somas atkarībā no modeļa un izmantotā materiāla tur maksā amplitūdā no 230 līdz 900 dolāriem un izkārtotas atsevišķā nodaļā starp dažu citu zīmolu precēm – kvalitatīviem tvīda uzvalkiem, kokvilnas krekliem, zīda kaklasaitēm -, kuras visas vieno etiķete «Made in. U.S.A.».

Nesen Ernesta somas sācis tirgot arī «dārgā gala» modes lielveikals Nordstrom. Vispieprasītākais modelis joprojām ir Hudzonas ziņnesis, kas maksā 395 dolārus.

Līdz šim pārdošanas apjomi internetā un veikalos bijuši aptuveni vienādi. Tagad gan jūtams pieprasījuma pieaugums no vairumtirgotājiem. Un priecē statistika – Ernest Alexander noiets pēdējā gada laikā palielinājies par 40%.

Starp citu, Ernests speciāli pārbaudījis, vai viņa interneta veikalā varēs iepirkties klienti no Latvijas. Arī Lietuvas un Igaunijas. «Uz Krieviju gan nepiegādājam, jo kredītkaršu kompānijas to ievietojušas melnajā sarakstā ar augstu krāpšanās risku.»

2011.gada nogalē Ernests uz pāris mēnešiem nolēma izmēģināt tirgošanos pagaidu veikaliņā jeb tā dēvētajā pop-up. Rezultāti bija labi, un pērn jūnijā viņš atvēra pastāvīgu zīmola veikalu. Apmēram četrus soļus platā un desmit soļus dziļā tirdzniecības telpa atrodas Manhetenas dienvidu galā notālu no biznesa rajona. Ernests pats izgatavoja koka plauktus. Par šo «sasniegumu» ne viens vien modes blogeris apbrīnā noelsies.

Tāpat kā par faktu, ka Ernests ir heteroseksuāls, tas ir, gluži vai baltais zvirbulis modes industrijā. «Precējies?! Bērni?!» kāds joprojām laiku pa laikam pārjautā.

Dūraiņi Latvijai

«Mūsu lielākais bizness joprojām ir somas. Ar apģērbiem sākām lēnām. Vispirms krekli un kaklasaites. Tad žaketes.»

Taču šāgada septembrī tika sperts vēl viens nozīmīgs solis – Ņujorkas modes nedēļas laikā Ernest Alexander prezentēja pirmo pilno apģērbu kolekciju vīriešiem. Veikalos tā parādīsies februārī.

«Patiešām sapnis vasaras naktī!» jūsmoja vīriešu modes žurnāls Adon. «Tas ir mūsdienīgs skats uz amerikāņu jaunekli ārzemēs, kuru vasaras naktī pārņēmusi Vecās pasaules atmosfēra Venēcijā. Ikviens kolekcijas elements ir izstrādāts tik rūpīgi, ka robežojas ar mākslu.»

«Vīrišķība vārda vistiešākajā nozīmē,» savukārt tā Ernest Alexander stilu raksturojis Kenton, kas sevi sauc par interneta modes un dzīvesstila žurnālu jaunajiem profesionāļiem.

Ernests man stāsta, ka, dizainējot aksesuārus un drēbes, viņa nostāja vienmēr ir šāda – vai es pats to vilktu mugurā? Mūsu sarunas dienā viņam ir sava zīmola džinsu auduma krekls un ādas josta. Mājas garderobē aptuveni 55% lietu ir no Ernest Alexander. Un tas, starp citu, nav nemaz tik vienkārši, jo ražotājiem jālūdz izgatavot XL izmēru. Ernesta augums ir 195 cm, un «esmu mazliet pieņēmies svarā» kopš studiju laikiem, kad intensīvi nodarbojies ar airēšanu.

Ernests man parāda virsjakas skici, kas tapusi jau nākamā gada rudens un ziemas kolekcijai. Strādājis ar zīmuli un dzēšgumiju. Uz citas lapas to jau datorā kārtīgi pārzīmējis Brendons – jauns puisis, kas darbā pie Ernesta pieteicis, kad pats nopircis un bijis sajūsmā par vienu no viņa somām. «Tagad Brendons palīdz notvert svaigākās tendences, it īpaši apģērbu tirgū. Kopējā zīmola estētika gan joprojām ir mana.»

To pašu Ernests saka par pērn izveidoto nelielo somu kolekciju sievietēm. «To silue-ti bija mana ideja, bet ar krāsām palīdzēja sieviešu dizainere.» Iespējams, nākotnē preču sievietēm būs vairāk, bet pagaidām galvenais uzsvars ir vīriešu mode. «Mēs aizvien esam maza firma. Ja centīsimies pārāk ātri uzkraut sev par daudz, var sanākt katastrofa.»

Cik cilvēku tagad strādā firmā? Ernests pārlaiž acis telpai, kur tobrīd ir trīs darbinieki, un saskaita arī tukšos krēslus. Sanāk septiņi. Plus vēl daži pusslodzes darbinieki.

Šovasar viņa zīmolam pieteicies investors. «Tā ir ērta aizmugure – varu uzreiz pasūtīt 100 somas, un nav jāuztraucas, kā par to samaksāšu ražotājam, bet, no otras puses, ir vairāk stresa, jo investors taču vēlas redzēt izaugsmi. Bet vispār viņš ir lielisks cilvēks no Ņujorkas, un varbūt es pārāk daudz sevi šaustu…»

Mūsu sarunas dienā novembra sākumā uz kafijas galdiņa nolikts zīmola reklāmas paraugs. Nedēļu vēlāk to publicēs The Wall Street Journal, kas pēc tirāžas ir lielākais dienas laikraksts Amerikā. Tā būs pirmā apmaksātā reklāma, ko atļāvies Ernest Alexander.

Jauna lieta ir arī Ernesta sadarbība ar Latvijā radīto sociālās modes biznesu Mammu.lv – jaunajām māmiņām tiek dota iespēja izgatavot labu modes mākslinieku dizainētus produktus un nopelnīt papildu līdzekļus, strādājot no mājām. Ar Mammu.lv dibinātājiem Fionu Dobinu un Andri Rubīnu Ernests iepazinās pērnā gada nogalē, kad bija ielūgts uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konferenci Rīgā. Nākamnedēļ, 5.decembrī, ieplānota viņu sadarbības prezentācija – Ernesta dizainēto cepuri, šalli un dūraiņus adījusi jaunā māmiņa Maija, krekliņus šuvusi Lauma, bet ar ādas apstrādi iPhone, iPad un MacBook apvalkiem nodarbojusies Natālija.

Latvijā Ernests atkal viesojās jūnijā, kad uzstājās ideju apmaiņas konferencē TEDx Riga. Būtu gribējis palikt ilgāk nekā nedēļu un sagaidīt Dziesmusvētkus, bet viņu mājās gaidījusi sieva.

«Iespējams, izklausās sentimentāli, bet pēc vairākām viesošanās reizēm man ir sajūta – ak, dies, cik ļoti man gribētos tur dzīvot!» par Latviju saka Ernests. No savas ģimenes viņš bija pirmais, kas Rīgā ieradās 21 gada vecumā 2001.gadā. «Mamma atbrauca vēlāk. Viņai tas bija psiholoģiski smagi.»

Ernests gan apzinās, ka, visticamāk, paliks Ņujorkā uz visiem laikiem. Šī lielpilsēta gan patīk, gan nepatīk. «Milzīga enerģija, visapkārt daudz kas notiek un dod iedvesmu. Tajā pašā laikā tas bieži vien nogurdina.»

Ne mazāk svarīgs profesionāls aspekts ir tas, ka «Ņujorka ir pasaules modes galvaspilsēta».

Ne Parīze, Milāna vai Londona?

«Nē, nē, Ņujorka tomēr!» Ernests smejas.

100 000 latu vērtie putekļsūcēji

Jau turpat desmit gadus Ventspilī tiek ražotas ielu tīrīšanas iekārtas Francijas, Itālijas, Vācijas un citu Eiropas valstu pašvaldībām. Latvijā pagaidām tādas ir trīs, toties Maskavā, kur tās ļoti pieprasītas – desmitiem

Amerikas leģenda ir Henrijs Fords, bet viena no Rietumeiropas leģendām varētu būt Heinrihs Buhers, kurš 1807.gadā Nīderveningenas pilsētā netālu no Cīrihes atvēra savu smēdi, būdams vienlaikus gan tās īpašnieks, gan vienīgais strādnieks. Divsimt gadu laikā no smēdes izaugusi Šveices kompānija Bucher ar vairāk nekā 25 ražotnēm visos kontinentos, izņemot Āfriku, 10 000 darbinieku un gada apgrozījumu ap 2,4 miljardiem Šveices franku.

2004.gadā Ventspils brīvostas brīvajā ekonomiskajā zonā atklājot savu pirmo un vienīgo ražotni Austrumeiropā, Bucher ienāca Latvijā. Šī ienākšana notika ļoti pakāpeniski, pat piesardzīgi un tajā pašā laikā mērķtiecīgi. «Vēl 2006.gadā mēs šeit bijām ne vairāk kā 40 cilvēku un nodarbojāmies tikai ar jau gatavu detaļu montāžu,» atceras uzņēmuma valdes priekšsēdētāja vietnieks Mikus Brakanskis. «Ņemot vērā ražojamo iekārtu sarežģītību un Šveices kompānijas ārkārtīgi augstos kvalitātes standartus, nebija stratēģiskā lēmuma sākt uzreiz ar lielu darbinieku skaitu un uzreiz pārcelt ražošanu no Vācijas vai Šveices uz Ventspili.» 

Investoru pievilināšana

Pašlaik Bucher Schoerling Baltic strādā ap 170 cilvēku. Paralēli montāžai attīstījusies ražošana, un tagad gandrīz viss tiek izgatavots tepat Ventspilī, bet gada apgrozījums no trijiem miljoniem 2005.gadā pieaudzis līdz vairāk nekā miljonam latu mēnesī šogad.

Komunālā tehnika, ko izgatavo Ventspilī, ir tikai viens no pieciem Šveices kompānijas darbības virzieniem. Pārējie četri – lauksaimniecības tehnikas ražošana, kas galvenokārt izvietota Francijā, hidrauliskās iekārtas un to komponentes, preses, to skaitā arī sulu spiedes, un iekārtas pudeļu izgatavošanai.

Bucher interese par Austrum-eiropu radās krietni agrāk, nekā atklāta ražotne Ventspilī. Kā zina teikt Brakanskis, jau ap 2000.gadu koncernā pieņemts lēmums apgūt tolaik tā sauktās zemo izmaksu valstis, tāpēc dažu iekārtu izgatavošana pasūtīta Polijā, Lietuvā un Latvijā. To skaitā arī viens no galvenajiem komunālās tehnikas aprīkojumiem – ielu tīrīšanas mašīnu tvertnes, kuru ietilpība var būt no viena līdz astoņiem kubikmetriem, un tehnoloģiski tas ir sarežģīts izstrādājums. Pat tagad Ventspilī jaunās paaudzes tvertnes izgatavošanas pilnam ciklam nepieciešamas vismaz trīs nedēļas, bet korpusa sametināšana vien prasa līdz 80 darba stundām.

«Toreiz laikam šķita, ka orientēšanās uz vietējiem piegādātājiem ir īstā stratēģija, kā apgūt šos tirgus,» domā Brakanskis. Diemžēl izrādījies, ka, šādi strādājot, grūti nodrošināt nepieciešamo kvalitāti. Tad arī pieņemts lēmums būvēt savu ražotni Austrumeiropā. Izpētot situāciju Polijā, Čehijā, Baltijas un vairākās NVS valstīs, izvēle nosvērusies par labu Baltijai. Pirmkārt, to iestāšanās ES bija vairs tikai laika jautājums, un tas garantēja izaugsmi, stabilitāti nākotnē. Otrkārt, izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, jūrasceļš un ostas ievērojami atviegloja loģistiku. Tā kā Igaunija jau tobrīd bija aizsteigusies priekšā kaimiņiem, to svītroja pirmo, pēc tam arī Lietuvu, jo Latvijai atšķirībā no kaimiņiem bija veseli divi piedāvājumi – Liepāja un Ventspils ar pietiekami attīstītu infrastruktūru un salīdzinoši zemām ražošanas izmaksām.

Kamēr šveicieši domāja, ko izvēlēties, ventspilnieki pēdējā brīdī apsteidza Liepāju, piedāvājot paši par brīvostas līdzekļiem uzcelt ražotni un izīrēt to Bucher ar izpirkuma tiesībām. Tik izdevīgs piedāvājums, kā zina teikt Brakanskis, neesot bijis nekur, un jau 2004.gada beigās ražotne sāka darbu.

Sāka ļoti uzmanīgi. «Jā, toreiz mums piegādāja katru skrūvīti, nemaz nerunājot par tvertnēm,» stāsta valdes priekšsēdētāja vietnieks, kurš, pabeidzis Ventspils Augstskolu, Bucher sācis strādāt 2005.gadā – tūlīt pēc uzņēmuma izveidošanas. Vispirms par iepirkumu projektu vadītāju, tad atbildējis par saimniecisko daļu un būvniecību, kas uzņēmumā visus šos gadus notiek gandrīz nepārtraukti. Pēc tam nodarbojies ar loģistiku, vadījis montāžas darbus, ražošanas koordinēšanu un tagad ir uzņēmuma valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Pirmos trīs gadus nekāda ražošana šā vārda tiešajā nozīmē Ventspilī gan nenotika. Visas komplektējošās daļas, kas tika izmantotas šasiju un tvertņu montāžai uz tām, ventspilnieki saņēma no piegādātājiem Latvijā, Lietuvā, Polijā un citās Eiropas valstīs. Kad viss bija salikts kopā, to sūtīja uz galveno komunālās tehnikas ražotni Šveicē vai Vācijā, kur iekārtas tika aprīkotas ar šasijām, riteņiem, motoriem, birstēm un kabīnēm, pārtapdamas par ielu tīrīšanas mašīnām jeb lieliem, tehnoloģiski ļoti sarežģītiem putekļsūcējiem.

«Tomēr arī šī sistēma negarantēja kvalitāti, un ar dažiem piegādātājiem problēmas bija joprojām,» atceras Brakanskis. «Tāpēc tika pieņemts lēmums, ka atsevišķas detaļas izgatavosim šeit uz vietas.» 

Tā sākās nākamais attīstības etaps, kad 2008.gadā Ventspilī sāka ražot arī šasijas. Tas galvenokārt balstījās uz metināšanu. Runājot par kvalitāti, Mikus Brakanskis stāsta, ka, strādājot ar melno metālu un metinot, piemēram, piecus metrus garu šasiju, precizitātei jābūt dažu milimetru robežās. Vēl augstākas prasības un sarežģītāk esot metināt nerūsējošo tēraudu.

Interese par dzelžiem

Jau pēc nepilniem diviem gadiem metināšanai pievienojās citas operācijas. Piesaistot ES struktūrfondus un kopumā uzņēmumā investējot 3,7 miljonus latu, Bucher iegādājās jaunas iekārtas, darbgaldus un veica ražotnes paplašināšanu.

«Šis lēmums tika pieņemts 2009.gadā. Vieni, to laiku atceroties, saka – krīze, citi – recesija, mums tā bija reāla iespēja sākt darīt ko citu,» toreizējo situāciju skaidro Brakanskis. «Mēs pievērsāmies ražošanai, ko intensīvi attīstām pēdējos gadus.»

Pašlaik Hannoveres uzņēmums faktiski pārtraucis darbu, un daļu no tā funkcijām pārņēmuši ventspilnieki. «Tātad mēs šo ražošanu esam pārcēluši uz Latviju,» saka Brakanskis. Arī to detaļu krāsošana, kurām, ņemot vērā agresīvo vidi, kādā nākas strādāt ielu tīrīšanas mašīnām, nepieciešama daudz sarežģītāka tehnoloģija, notiek turpat kaimiņos – Ventspils uzņēmumā Malmarsheetmetal. Tātad no Bucher ienākšanas Latvijā ieguvējs ir ne tikai Bucher.

Tomēr visvairāk Brakanskis priecājas par pēdējā laikā saņemtajiem Krievijas pasūtījumiem. Uz turieni komunālā tehnika tiek sūtīta tieši no Ventspils, un pasūtītāji paši to montē uz mašīnām. Interese, sevišķi Maskavā, par Bucher Schoerling Baltic produkciju esot milzīga.

«2011.gadā, kad saņēmām pirmo pasūtījumu un Krievijas tirgum vajadzēja saražot papildus vairāk nekā 330 iekārtu, mums nācās steigšus pieņemt un daļēji apmācīt vēl 60 cilvēkus. Tomēr galvenais – kad pasūtījums bija izpildīts, mēs šos cilvēkus nevis atlaidām, bet gan meklējām iespēju viņus nodrošināt ar darbu, vienlaikus palielinot arī savus ražošanas apjomus,» atceras valdes priekšsēdētāja vietnieks, saukdams to par visīstāko veiksmes stāstu. Un labi ka tā, jo tagad uzņēmums jau saņēmis jaunu Krievijas pasūtījumu.

Tomēr, kā atzīst Brakanskis, ar šādiem apjomiem, tehnoloģiskajām un kvalitātes prasībām kvalificēta darbaspēka trūkums ar laiku tiešām var radīt problēmas. «It sevišķi metinātāji,» viņš saka. To skaits sešu gadu laikā no pieciem pieaudzis līdz piecdesmit. Tāpēc uzņēmums iesaistījies duālās izglītības pilotprojektā, kas nupat sācies vairākās Latvijas pilsētās. Tās mērķis – pēc Vācijas, Šveices un Austrijas parauga panākt, ka jaunieši mācās ne tikai arodskolā, bet vienlaikus arī uzņēmumā. 

«Iespējams, daži teiks – jums viegli, jums aizmugurē ir spēcīgs koncerns,» turpina Brakanskis, «bet Vācijā šī izglītības programma bal-stās tieši uz nelieliem uzņēmumiem, kas nepieciešamības gadījumā savstarpēji kooperējas, jo lielie koncerni paši var apmācīt cilvēkus.» Mazākiem uzņēmumiem ir daudz mazāk iespēju tērēt naudu mācībām. «Patiesībā tā nav naudas tērēšana! Tas ir ieguldījums. Gan uzņēmuma attīstībā, gan valsts un to cilvēku, kuri tiek mācīti, nākotnē,» savu un kompānijas viedokli pauž Brakanskis.

Kā pamanījuši vācieši un šveicieši – atšķirībā no dažām vecajām Eiropas valstīm Latvijā jauniešus joprojām interesējot tehnika jeb, kā mēdz teikt, «dzelži». «Varbūt tas nāk no tēva garāžas vai vectēva traktora, es nezinu, bet tā ir mūsu pievienotā vērtība un garants, ka metālapstrādei Latvijā ir nākotne,» saka Brakanskis. 

Pašlaik ražošanas cehi jeb halles, kā tās sauc Ventspilī, aizņem 6800 kvadrātmetru. Janvārī tiks nodoti vēl 800. Tātad ražošanas apjomi pieaugs. Vai tas nenozīmē, ka Bucher Schoerling Baltic ar laiku izkonkurēs arī Šveices uzņēmumu, gluži tāpat kā atņēma darbu vāciešiem?

Mikus Brakanskis uz šo jautājumu atbild ļoti izvairīgi. «Laiku pa laikam šāds jautājums tiešām uzpeld. Tomēr, pirms uz to atbildēt, mums jāapzinās ne tikai visi izaicinājumi, kuru ir ļoti daudz, bet arī galvenais mērķis, uz ko ejam – pazemināt izmaksas, saglabājot vai pat paaugstinot pašreizējo kvalitāti. Un tas būs ļoti grūti.»

3 biznesa principi

1. Latvieši ir strādāt griboša un fleksibla nācija – tā ir mūs priekšrocība, konkurējot ar citām valstīm.
2. Jābalstās uz jauniešiem un jādod viņiem iespēja mācīties, jo tā ir mūsu lielākā pievienotā vērtība.
3. Jāspēj radīt tādu darba vidi, kurā rodas jaunas idejas, un no šīm idejām jāatsijā vērtīgākās.

Teikvondo čempione

Inese Tarvida (15)

Inese ir uzvarējusi Latvijas teikvondo čempionāta junioru grupā. Sportiste jau vairākkārt guvusi uzvaras gan Latvijas, gan starptautiskās sacensībās.

Vecāki: Gintauts un Inga – lauksaimniecības uzņēmēji.

Kuru personību tu apbrīno? Savus vecākus, jo viņi man ir vistuvākie.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par pacietību, audzinot mūs – četrus sportiskus bērnus.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Piecelties pēc kritiena un turpināt ceļu.

Kad pēdējo reizi raudāji? Pēc traģēdijas Zolitūdē, žēl bērnus, kas palikuši bez vecākiem.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Sabiedriska, aktīva, optimistiska.

Labākā atpūta ir…? Gulēšana, cik ilgi gribas.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Komunicēšanas talantu.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Šķiltavas, kuģi, kompasu.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku tu izvēlētos? Suni. Suns ir uzticīgs saimniekam un draudzīgs.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Labi audzināts, sportisks, ar humora izjūtu, bez kaitīgiem ieradumiem.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Tepat ir labi.

Ar kuru savu īpašību esi visvairāk neapmierināta? Ar nepacietību.

Par ko tu būtu gatava atdot visu savu naudu? Par veselību.

Karavīrs ar fotoaparātu

Seržants Gatis Indrēvics (33) kā NATO miera uzturēšanas spēku karavīrs nespēja Afganistānā nofotografēt visu, ko vēlējās. Tādēļ viņš vēlētos Afganistānā atgriezties civilajās drēbēs ar fotoaparātu un, iespējams, savām Auļu dūdām

Haki krāsas raibajās drēbēs tērpts karavīrs, apsēdies uz mazmazītiņās, it kā starp debesīm un zemi iekārtas kalna kores, mierīgs un pat laimīgs noraugās uz smilšaino un kokiem nabadzīgo ieleju. Tāds miers! Iespējams, ainaviskais rāmums ir viens no iemesliem, kādēļ šī fotogrāfija saņēma Eiropas Militārās preses asociācijas balvu kā labākā 2013.gada fotogrāfija. Tās autors gan ir nevis militārais žurnālists vai kara lauka fotogrāfs, bet seržants Gatis Indrēvics, Nacionālo bruņoto spēku kaujas atbalsta bataljona instruktors. Karavīrs, kurš kaismīgi interesējas par vēsturi, aizraujas ar fotografēšanu un jau desmit gadus ir viens no trakulīgās, kā ar zibens jaudu uzlādētās dūdu un bungu grupas Auļi dūdiniekiem.

Fotografēt mieru

Fotogrāfija tapa 2011.gadā Afganistānā, un, lai cik dīvaini tas būtu, tajā redzamais karavīrs ir pats Gatis. Podziņu pēc viņa lūguma nospieda dienesta biedrs Madars Veliks, ar kuru Gatis togad bija miera uzturēšanas misijā Afganistānā. «Es gribēju nofotografēt sevi klints virsotnē tā, lai būtu redzams afgāņu ciemats tās pakājē,» paskaidro Gatis. 

Kad aprīlī žurnālā Tēvijas Sargs tapa raksts par Gati Indrēvicu, karavīru, kurš spēlē dūdas, viņš iedeva publicēšanai dažas savas bildes, arī šo. Savukārt žurnāla galvenā redaktore Līga Lakuča, kura ir arī Eiropas Militārās preses asociācijas prezidente, nolēma šo attēlu izvirzīt asociācijas labākā foto balvai. Tā bija viena no 39 fotogrāfijām, kas pretendēja uz balvu. «Skarba un skaista,» Līga Lakuča min, kāpēc vairākums kolēģu balsoja par latviešu karavīra foto. 

Interesanti, ka neviena no militārās preses balvai iesniegtajām fotogrāfijām neataino to, kas redzams krīzes vietu fotogrāfu attēlos. Ne asiņu un asaru, ne sprādzienu, liesmu un dūmu. Tā, it kā militāro izdevumu un citi preses fotogrāfi, būdami vienās un tajās pašās konflikta zonās, dzīvotu pilnīgi dažādās dimensijās. Karsto punktu reportieris Atis Klimovičs, kurš pazīst Gati, izskaidro to gaužām pragmatiski. Pirmkārt, Gatim ir fotogrāfa dotības, un viņu interesē daudz kas vairāk par karavīra ikdienu. Otrkārt, ja karavīram jāpiedalās kaujā, viņam rokās jātur ierocis, nevis fotoaparāts. Gatis nestāsta par kaujām, kurās ir piedalījies – to apliecina viņam piešķirtie apbalvojumi par kaujā izrādītu īpašu drosmi un atjautību. 

«Rodas priekšstats, ka mēģinu nofotografēt mieru, nevis miera uzturēšanas misiju,» apstiprina Gatis. «Bet man nebija vēlmes fotografēt to, ko fiksē ziņu aģentūru fotoreportieri. Gribēju parādīt, cik šīs konfliktu pārņemtās zemes – Irāka un Afganistāna – ir skaistas. Afganistānas ikdienā ir daudz nepatīkamu notikumu, bet tie nepiepilda 24 stundas diennaktī. Cilvēki dzīvo. 

Kara šausmu pilnas fotogrāfijas pieprasa sabiedrība, kas pati no šīm drausmām ir tālu. Lai noskurinātos un padomātu: labi, ka pie mums tā nav.» Izsakot visdziļāko cieņu žurnālistiem un fotogrāfiem, kuri strādā konfliktzonās, lai mēs saņemtu informāciju par tur notiekošo, Gatis tomēr iesaka noskatīties īsfilmu Simtdaļa sekundes (One Hundredth of a Second), kur fotogrāfe kļūst par liecinieci tam, kā nemiernieks nogalina mazu meiteni. Un pēc tam viņai pasniedz balvu par fotogrāfiju, kurā redzama meitene ar lodi pierē. «Viņa fotografēja un neiejaucās. Tas ir jautājums, uz kuru, iespējams, nevar atrast pareizo atbildi – vai un kurā brīdī mums jāiejaucas,» saka Gatis. Viņam skaidrs, ka karavīrs šādā situācijā nespaidītu fotoaparāta pogas, bet glābtu cilvēka dzīvību.

Paņemt Bābeli sev līdz

Ar fotografēšanu Gatis aizrāvās savā pirmajā miera uzturēšanas misijā Irākā 2005.gadā. Kopā ar citiem karavīriem bija izbraucis no Irākas uz Kuveitu, kādā militārpersonām paredzētā veikalā ieraudzīja fotoaparātu ar spoguļkameru, kādu tolaik Latvijā vēl nebija redzējis, un uzreiz to nopirka. Bija neprātīgi laimīgs, kad varēja jauno aparātu likt lietā Babilonā jeb Bābelē – Bībelē minētajā pilsētā, kas celta aptuveni trīs gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. «Irākā mūsu militārā bāze atradās divu kilometru attālumā no Babilonas. Staigāju apkārt ar sajūtu, ka man ir fantastiska iespēja redzēt civilizācijas šūpuli, ļoti gribējās šīs sajūtas paņemt līdzi, nofotografēt,» stāsta Gatis, kurš jau kopš bērnības interesējas par vēsturi. Viņš studējis vēsturi Latvijas Universitātē un ir apņēmības pilns pabeigt studijas un uzrakstīt bakalaura darbu. «Man saglabājušās labas attiecības ar profesoriem universitātē, antīkās vēstures pasniedzēju profesoru Hariju Tumanu, kuram pa tiešo no Irākas aizsūtīju Babilonas fotogrāfijas, lai būtu uzskates materiāli studentiem. Šādas fotogrāfijas taču gadu desmitiem nebija iespējams iegūt!» paskaidro Gatis. «Kad staigāju pa vienas no pasaules senākās pilsētas drupām, man tik ļoti gribējās to visu paņemt līdzi, ka domāju: labāk nebūtu braucis un redzējis. Bija tik nežēlīgi būt tādā vietā un nespēt visu to saglabāt! Gribējās pieskarties katram akmentiņam un kokam, visu, pilnīgi visu nofotografēt.»

Atbraucis no Irākas, Gatis uzmeklēja fotogrāfu Māri Kundziņu, lai pamācītos. Kad 2009.gada decembrī viņš devās savā nākamajā misijā uz Afganistānu, jau zināja, kā likt lietā fotokameru un kādas fotogrāfijas vēlas redzēt. «Sākumā biju iespaidojies no slaveniem kara fotogrāfiem, piemēram, no Džeimsa Nečveja (James Nachtway) fotogrāfijām. Bet drīz vien sapratu, ka es tā nevarēšu. Misijā man ir cits uzdevums, un fotografēt varu tikai tad, kad esmu pārliecināts, ka mani biedri ir drošībā un manas darbības neapdraud neviena dzīvību. Līdz ar to es biju diezgan ierobežots. Redzēju daudz skaistu skatu, bet rokas nedrīkstēju atraut no ložmetēja.»

Taču, lai kur Gatis devās, viņš vienmēr mašīnā ielika savu fotoaparātu. Ja ieraudzīja skaistu ainavu, izlīda ārā pa automašīnas lūku un bildēja. Daudzas fotogrāfijas tapušas braucošā auto. Gatim ir attēli, kuros redzami afgāņi, taču viņš skaudrāk nekā jebkurš preses fotogrāfs apjauta, ka neizdosies dokumentēt Afganistānas ikdienas dzīvi. «Tāpēc ka mēs esam mēs un viņi ir viņi,» saka Gatis.

Karavīra īstā dzīve

Gatis gribētu atgriezties Afganistānā kā tūrists ar fotoaparātu rokās. Vienlaikus viņš arī kā karavīrs brauktu uz Afganistānu vēl ceturto, piekto un sesto reizi. Uz jebkuru vietu, kur vajadzīgi karavīri miera uzturēšanas misijai. 

Gatis noliedz citu karavīru teikto, ka tiem, kuri piedzīvojuši kaujas un ik dienu dzīvo sasprindzinājuma pilnā atmosfērā, miera apstākļos trūkst adrenalīna. Nē, viņam to nevajag. «Bet tur bija sajūta, ka dzīvoju pa īstam,» saka Gatis. Vai tad šeit dzīvojam neīsti!? «Īstā vieta, kur karavīrs var pārbaudīt savas iemaņas, ir konflikta zonas,» skaidro Gatis, kura darba specifika liedz atklāt, kādi bija viņa pienākumi Irākā un Afganistānā. «Bet tur bija iespēja pārbaudīt pašam sevi – vai es kā karavīrs deru savam darbam? Karavīram karadarbības zona ir normāla. Skan diezgan slimīgi, jo teju visu valstu aizsardzības politikas mērķis ir panākt, lai nebūtu karadarbības. Bet iedomājieties armiju, kurā karavīri prot braši soļot parādēs, dzied dziesmas, saviļņojot meitenes, bet nezina, kādas ir sajūtas, kad uz viņiem šauj. Stulbi, ne? Karavīrs tikai tad, kad ir ienaidnieka uzbrukuma mērķis, var saprast, vai viņš var uzveikt savas bailes. Mēs esam labi karavīri mācībās, bet ļoti iespējams, ka, sākoties reālai kara darbībai, nekam nederam.» 

Pēc Gata domām, karavīrs, kurš piedzīvojis kaujas darbību, Latvijai ir vērtīgāks par karavīru, kurš pieredzējis tikai miera laikus. Tomēr katram ir sava dienesta gaita, un viņš pilda uzticētos uzdevumus, neraugoties uz to, vai dienests ir mājās vai ārpus dzimtās zemes. Katrai kaujas rotai ir vismaz trīs apgādes rotas, kas strādā tepat Latvijā, miera apstākļos. «Protams, es personiski būtu laimīgāks, ja mūsdienu pasaulē nebūtu vajadzīgas nekādas armijas. Bet reāli saprotu, ka nav iespējams bez tām iztikt. Tauta, kura nebaro savu armiju, baro svešu armiju,» saka Gatis.

Viņa vēlmi visu izdarīt «pa īstam» diktē godīgums pašam pret sevi. Gatis vēl bija garmatains vēstures students, kad strādāja Latvijas Kara muzejā un stāstīja citiem karavīriem par Latvijas ieroču vēsturi. Bet katru reizi, kad armijas cilvēki uz viņu noraudzījās kā uz ieroču ekspertu, Gatis jutās tā, it kā būtu krāpnieks. Jo īstenībā taču viņš neko daudz no ieročiem nejēdza. Tikai tādēļ viņš paņēma akadēmisko mācību gadu un brīvprātīgi pieteicās obligātajam militārajam dienestam. Kad bija to pabeidzis, vairs nejutās derīgs studenta dzīvei un atgriezās armijā ar mērķi kļūt par profesionālu karavīru. Tomēr interesi par vēsturi Gatis nav zaudējis, jo «vēsture ir mans dzinējspēks, tā mani aizveda pie mūzikas».

Mela Gibsona iedvesmots

Tie, kuri pabijuši Auļu koncertā, nojauš, kādu milzīgu uzlādējošu, vīrišķīgu un vienlaikus jestru jaudu rada desmit bundzinieku un dūdinieku radītā mūzika. Tā liek lēkāt ne tikai latviešu meitenēm un puišiem, tā sirsnīgi izdancina visdažādākos ļaudis neatkarīgi no viņu vecuma, dzimuma un tautības. Kaspars Bārbals, grupas muzikālais vadītājs, stāsta, ka pirms desmit gadiem, kad Auļi sāka muzicēt, tagad par savu spēku pārliecinātie mūziķi nereti uz skatuves bija kautrīgi un nedroši. Taču dūdinieks Gatis spēja visus mobilizēt, nekautrējoties uzņemties līdera lomu, kontaktu ar klausītājiem un iedrošinot pārējos sirsnīgi izspēlēties. 

Cēsnieks Gatis pirms vairāk nekā desmit gadiem bija viens no pirmajiem Latvijā, kurš, noskatījies Mela Gibsona filmu Drošsirdis par skotu cīņām pret angļiem, nolēma pašmācības ceļā apgūt dūdu spēli. Tolaik viņš mācījās pie pazīstamā rotkaļa Daumanta Kalniņa, un, pēc Gata vārdiem, «diezgan daudz spēlēju viņam uz nerviem». Cēsu rotkalis pavēra viņam ceļu uz Rīgas Danču klubu, kas izveidojās 90.gadu beigās. Tur arī satikās tie dūdinieki un bundzinieki, kuri vēlāk nodibināja grupu Auļi.

«Nekautrēšos teikt, ka mēs esam grupa, kas ir popularizējusi dūdu spēli Latvijā,» saka Gatis, pieminot, ka 90.gados Latvijā bija tikai daži dūdinieki, bet 2008.gada Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā uzstājās četri desmiti cilvēku ar somu stabulēm. «Mani piesaista skatuves enerģija,» neslēpj Gatis, Auļu mūziku nosaukdams par 21.gadsimtā radušos folkloru, kas sakņojas pagātnes mantojumā. «Brīžos, kad iestājies apnikums, atliek nospēlēt jaudīgā koncertā, un viss nogurums noskalojas.»

Spēlmaņi

Pagājušās sezonas labākie aktieri un aktrises nominēti Spēlmaņu nakts balvai par lielām lomām grūtās izrādēs. Uzdevām viņiem dažus vienkāršus jautājumus un lūdzām teātra kritiķi Edīti Tišheizeri novērtēt aktieru talantus

Ieva Segliņa
Tatjana izrādē Oņegins un Hārpere Ameitija Pita izrādē Eņģeļi Amerikā Dailes teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Ieva Segliņa iemieso īpašības, ko augstu vērtējuši divi cienījami režisori: viņa spēlē strauji un detalizēti, kā māca Felikss Deičs, un viņai piemīt Alfreda Jaunušana prasītais «caurspīdīgums», lai to varētu saskatīt.»

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Cilvēks, kurš cenšas dzīvē redzēt labo un mācās nelaist sevī slikto.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēta), kas bieži atkārtojas galvā. «Es rakstu Jums…» (Tatjana Oņeginā)

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Zinot sevi, es laikam gribētu vispār spēt parunāt.

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Labāk ir darīt, nekā gribēt izdarīt.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Ideālajā variantā – pēc Staņislavska metodes, esot šeit un tagad.

Daudzi nemaz nezina, bet… ļoti labi, ka tā! 

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? Varēšu atbildēt pēc gadiem 50. Tad zināšu.

Kādu citu darbu gribētu darīt, ja nebūtu aktrise? Bērnudārza audzinātāja.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Čulpana Hamatova izrādē Jūlijas jaunkundze, Vilis Daudziņš Oblomovā.

Kristīne Nevarauska
Salome izrādē Salome un Skārleta O’Hāra izrādē Vējiem līdzi Dailes teātrī

Teātra kritiķe Edīte Tišheizere: «Ap Kristīnes Nevarauskas varonēm reizēm ir gandrīz fiziski sajūtama gaisa ņirboņa, it kā tas trīsētu no viņu enerģijas, un ir drusku bail, ka trauks – sauksim to par formu – tūlīt saplīsīs, un iznākums nav paredzams.» 

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu…  Bubinoši mīļa, nepareiza teicamniece.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēta), kas bieži atkārtojas galvā. «Dodiet man Johanāna galvu, un par pārējo domāšu rīt!» 

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Vispirms vajadzētu saņemt.

Ko noteikti gribat izdarīt līdz gada beigām? Samaksāt soda kvītis.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? No problem.

Kā paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Foršākais ir tas, ka viņiem nu noteikti tas nav jāpaskaidro!

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? Man ar tiem dzīvniekiem tā sarežģītāk.

Kādu citu darbu jūs gribētu darīt, ja nebūtu aktrise? Tāds vēl nav izdomāts.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Pēdējā laika pērle – Indra Briķe izrādē Apglabājiet mani zem grīdas.

Artūrs Skrastiņš
Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs izrādē Finita la comedia! Dailes teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Viņš ir zvaigzne, strādā zvaigžņu teātrī, un tieši tāpēc cilvēciski tik skaroša ir viņa spēja strādāt uz partneri, nevis celt sevi.»

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu…  Garlaicīgs cilvēks un viegli pavedināms aktieris.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēts), kas bieži atkārtojas galvā. «Aiziešu uz Sarkano laukumu un novilkšu bikses.»

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Paldies, ka pamanījāt!

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Uzcept zosi.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Nav jāsaraudina sevi, bet skatītājus.

Daudzi nemaz nezina, bet… arī nomirs nezinot.

Kā paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Pārģērbties un izlikties par kādu citu.

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? Kā teicis Kroders – Romeo.

Kādu citu darbu jūs gribētu darīt, ja nebūtu aktieris? Autobusa šoferis maršrutā Rīga-Liepāja.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Šons Penns filmā Milk.

Elīna Vāne 
Raudupiete izrādē Raudupiete un Estere izrādē Klaidoņa lūgšana Valmieras Drāmas teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Elīna Vāne, man liekas, pieder pie tādām aktrisēm kā Eleonora Dūze vai Marija Leiko – vienā brīdī ļauj ielūkoties, kādas bezdibeņa šausmas mīt viņas varonē, bet nākamajā aizslēpjas aiz smaida, un tas bezdibenis paliek tikai viņai pašai redzams.» 

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Elīna Vāne, 21.09.78, latviete.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēta), kas bieži atkārtojas galvā. «Ja gribat redzēt nebeidzamas sāpes, Jūs īstā vietā esat.»

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Liels prieks, ka šovakar mans teātris saņēmis visas balvas…

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Triumfa arkas pirmizrāde. Koncerta pirmizrāde. Ziemassvētki ar mammu. Jaunā gada sagaidīšana ārpus Latvijas brīnišķīgā  kompānijā.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Padomāt par savu bankas kontu.

Kā jūs paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Kāda ir sporta jēga? Kāpēc jālasa grāmatas?

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? Patiesu prieku, nevis optimismu bez pamata.

Kādu citu darbu jūs gribētu darīt, ja nebūtu aktrise? Ar Discovery Channel filmēšanas grupu apceļot pasauli un brīvajā laikā nodarboties ar motociklu frīstailu.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Inese Kučinska izrādē Hanana.

Mārtiņš Meiers 
Arturs Skuja izrādē Klaidoņa lūgšana Valmieras Drāmas teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Ilgu laiku Mārtiņš Meiers bijis jaunais, simpātiskais varonis, kam priekšā spoža nākotne, bet nupat sākušas nākt lomas ar pagātni, un ir tik interesanti skatīties, kā viņš tai ļauj sevi mīcīt un lauzīt.»   

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Pamatskolā pa klasi klejojošajās anketās bija jautājums: kāds dzīvnieks tu gribētu būt? Paliku pie atbildes: «Medūza.» Jā, to es gribētu – būt dzīvība gandrīz kā pats ūdens.

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Cik pacietīgi ir bijuši mani skolotāji, sākot no Andermanes kundzes skolā un beidzot ar Vari Braslu, strādājot pie šīs izrādes.

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Pāris stundas cirst malku.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Ar spiešanu nekas labs nevar sanākt. Ar sentimentu arī ne.

Daudzi nemaz nezina, bet… …vēstules, ar kurām aplīmētas Klaidoņa lūgšanas dekorācijas, ir kopijas no Kara muzeja arhīva.

Kā paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Fantāzijas kopā būšana. Zāles pret to, ko bērns sauc par garlaicību, bet citi – par vientulību.

Ko visgrūtāk nospēlēt? Lai kāds materiāls, mērķis jau vienmēr Mārtiņam Meieram ir Izkust, izšķīst [lomā].

Kādu citu darbu gribētu, ja nebūtu aktieris? Kurpnieks, komponists vai Habla teleskopa tehniķis.

Imants Strads
Semjonovičs Remōnt-Zoss izrādē Zojkina kvartira un Filipo Fanti izrādē Aprēķina laulības Valmieras Drāmas teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Labākajās lomās Imants spēlē pret loģiku, pret pieņēmumiem un veselo saprātu, un tu beigās pieķer sevi raudam par kaut ko pilnīgi absurdu, par to, ka viens naudasmaiss zaudējis ilūzijas.»

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Paslinks ideālu meklētājs.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēts), kas bieži galvā. «Vai šajā pasaulē var notikt kas tāds, lai Zosij nebūtu naudas…»

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Runu negatavotu, paļautos uz emocijām.

Daudzi nemaz nezina, bet…  labprāt būtu futbola treneris bērniem.

Kā jūs paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Pirmklasniekam skaidrot nav jēgas, ģimenē tas ir jāaudzina, un viss.

Visgrūtāk nospēlēt? Bērnu un inteliģentu cilvēku.

Kādu citu darbu gribētu, ja nebūtu aktieris? Būtu pasniedzējs kādā sevi interesējošā jomā.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Mani aizkustina aktieri tajās lomās, kurās viņi spēj sevī ko lauzt tā, lai uz skatuves tie būtu citi cilvēki.

Sandra Kļaviņa
Laura izrādē Tēvs Jaunajā Rīgas teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Sandrā Kļaviņā ir kaut kāda pilnīgi fantastiska nepiesātināmība: viņa lūkojas uz partneri tā, it kā gribētu ielīst viņa ādā, un tas nepārtrauktais kontaktstāvoklis, kurā viņa dzīvo, ir fascinējošs.» 

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Es esmu stīga. Varu «griezt ausīs», varu pacelt vairākus metrus virs zemes.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēta), kas bieži atkārtojas galvā. «Un, taisnība ir stiprākajam? Taisnība ir tam, kuram ir vara. Tātad man.»

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Nevienu reizi par to iepriekš neesmu domājusi. 

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Sakārtot māju.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Raudāt pašai nav nekāda māksla. Lai jūt skatītājs!

Daudzi nemaz nezina, bet… rīcība vienmēr ir labāk nekā tikai nodomi.

Kā jūs paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Teātris palīdzēs tev saprast un būt kopā ar citiem, parādīs, kā var saprasties arī bez valodas, sajust visas tās nesaprotamās lietas sevī, kurām ir dots vārds – prieks, skumjas, laime, mīlestība, gods, cieņa, dusmas, līdzjūtība, arī patriotisms.

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? To, kam netici, ko nesaproti, nepieņem.

Kādu citu darbu gribētu, ja nebūtu aktrise? Labot nedarbojošos mehānismus: ārstēt dzīvniekus un cilvēkus, labot pulksteņus, slēdzenes un elektrību, audzēt no sēklas līdz ziedam…

Vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Daiena Leina filmā Neuzticīgā, epizode, kur brauc mājās vilcienā pēc tikšanās… Precīzs «galēju emociju raidījums ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem», es gribētu tā varēt.

Lolita Cauka
Indrānu māte izrādē Indrāni Latvijas Nacionālajā teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Malači, jaunie režisori Nacionālajā teātrī – viņi redz, kur ir manta!» 

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Nerakstītu neko, jo melot nevēlos, bet patiesību stāstīt negribu.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēta), kas bieži atkārtojas galvā. «Viss tā kā miglā vien tīts…»

Ja jūs saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? ??!!!??

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Nodzīvot.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Kāpēc sevi? Labāk citus.

Daudzi nemaz nezina, bet… —-

Kā jūs paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Es nesārņotu pirmklasnieka galvu ar šādām teorijām, bet aizvestu viņu uz labu bērnu izrādi. Pats sapratīs.

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? Sevi.

Kādu citu darbu jūs gribētu darīt, ja nebūtu aktrise? Slinkot.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Ko tas nozīmē – «vistalantīgākais aktierdarbs»?

Ivars Puga 
Fjodors Mihailovičs Dostojevskis izrādē Rudens Pēterburgā un Saša izrādē Piemiņas diena Latvijas Nacionālajā teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Ivars ir organisks pēc suņa – luncina  asti, un tu nevari acis novērst, kamēr blakus kāds varbūt dvēseli liek ārā. Vissmagākajā lomā viņš spēlējas vai vismaz rada tādu iespaidu.»

Ja jums būtu pāris teikumos jāpastāsta par sevi, jūs rakstītu… Tāds tipiņš, kuram brīžiem liekas, ka viņam nav 53 gadu.

Lipīgākais teikums lomā (par ko esat nominēts), kas bieži atkārtojas galvā. «Johaidī, kas bija jāsaka tālāk…»

Ja saņemtu Spēlmaņu nakts balvu, ko gribētu pateikt zālē sēdošajiem? Tad, kad tantei būs riteņi, tad tante arī kaut ko teiks.

Ko noteikti gribas izdarīt līdz gada beigām? Saglabāt labu garastāvokli.

Kā sevi saraudināt uz skatuves? Ir paņēmiens, bet tas ir profesionāls noslēpums.

Daudzi nemaz nezina, bet… tiešām viņus kāds mīl.

Kā jūs paskaidrotu pirmklasniekam, kāda ir teātra jēga? Nav jāceļas septiņos no rīta un var daudz spēlēties.

Ko ir visgrūtāk nospēlēt? Labu cilvēku.

Kādu citu darbu gribētu, ja nebūtu aktieris? Man ir divas civilās un viena militārā profesija.

Kas ir vistalantīgākais aktierdarbs, ko jebkad laimējies redzēt? Tas ir kā makšķerēšanā – sēdi, gaidi un nezini, kurā brīdī kolēģis uzmirdzēs.

Uldis Anže
Indreks Pāss izrādē Zeme un mīlestība Latvijas Nacionālajā teātrī

Teātra kritiķes Edītes Tišheizeres vērtējums: «Uldis Anže savā ziņā varētu būt ideāls Staņislavska aktieris – viņa tēli ir sarežģīti, ar asumiem uz iekšu, viņiem nav īso atbilžu uz dzīves lielajiem jautājumiem, ir tur savs mazohisms, bet tieši tas jau pievelk reālpsiholoģiskajā teātrī.»

Es esmu aktieris un spēlēju uz skatuves. Jautājumu un atbilžu spēlēs es neiesaistos.

 

Spanim

Savu Spēlmaņa balvu viņš jau ir vinnējis, pirms priekškars krīt, izrādē Eņģeļi Amerikā nospēlējot lomu, kurā paša personiskās sāpes un bailes saķērušās ar aktiera atklātību un meistarību.

Viņš varēja būt savas paaudzes Harijs Liepiņš. Kopīgs viņiem bija ne vien vārds, bet arī lomas – Blaumaņa Edgars un Krustiņš, Šekspīra Benedikts, Zīverta Minhauzens. Sliktais puisis, kuram nav iespējams pretoties – ar vienu roku velk klāt, ar otru atgrūž, vilina un gāna, maigs un dzēlīgs. Cik spēj, tik smej pats par savu izmisumu. Hameleona nenoskārstamā balss.

Savu Totu arī viņš paguva nospēlēt. Pavisam citā stāstā, laikā un vietā. Neglābjami slimais Kons no Eņģeļiem Amerikā, tāpat kā Raiņa Spēlēju, dancoju varonis, stāvēja uz divu pasauļu sliekšņa, bet zobojās uzbrūkošajai tumsai sejā: kungs, ei, kungs!

Laimīgiem aktieriem tiek pasniegta tāda atvadu dāvana. Tā Kraujas finālā ilgi kvēloja Lilitas Bērziņas pēdējā papirosa uguntiņa, bet gruzīnu aktrise Veriko Andžaparidze filmā Grēksūdze aizejot vēl pagriezās un uzdeva jautājumu, uz kuru vienmēr meklē atbildi ikviens mākslinieks – kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi.

– Edīte Tišheizere, teātra kritiķe

Dailes teātra aktieris Harijs Spanovskis aizgāja mūžībā 16.novembrī. Viņš ir viens no pieciem pretendentiem Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā par darbu izrādē Eņģeļi Amerikā.

Pieskārušies Google Glass

Akcents uz nākotni – tā tiek skaidrots Accenture nosaukums. Koncerna Latvijas filiāle darbinieku skaita ziņā ir lielākais IT uzņēmums mūsu valstī

Informāciju tehnoloģiju uzņēmuma Accenture Latvijas filiāle iekārtojusies virs divu banku telpām bijušajā VEF fabrikas administratīvajā korpusā Brīvības ielas pusē. «Tagad te, VEF teritorijā, ir vesels IT parks, bet mēs bijām pirmie, kuri šo vietu atklāja,» stāsta uzņēmuma vadītājs Maksims Jegorovs. Viņš sarunā met tiltu uz slaveno fabriku, kas ražoja pasaulē pirmo miniatūro fotoaparātu VEF Minox, bet padomju laikā – sakaru sistēmas kosmosa pētniecības vajadzībām. 

Arī Accenture darba telpas un sanāksmju zāles, kā vēsta norādes uz sienām un durvīm, nes VEF zelta klasikas vārdus: Minox, Pluto, Saturns, Marss, Sigma, Sakta… Otra grupa – lidostu nosaukumi: Gatwick, Heathrow, Stansted… Lai iedvesmotos no revolucionārajām tradīcijām un sajustu pasaules elpu.

Starp talantīgiem

Arī Accenture Latvija ir šie abi komponenti: gan globālais tvēriens, gan novatorisms. Filiāle starptautiskam uzņēmumam, kurš strādā 56 valstīs no Austrālijas un Indijas līdz Maurīciju salām, savu klientu lokā min Nokia, NSN, BMW, Eiropas Savienības Muitas dienestu. Accenture Latvija apgrozījums 2013.gadā sasniedzis 17, 2 miljonus latu. Visa Eiropas muitas krava tiek apstrādāta ar sistēmām, kuras uztur Accenture Latvija.

Viens no pēdējiem mūsējo panākumiem: kopā ar Philips izveidota sistēma, kas elektronikas milža dizainētās slimnieku apsekošanas iekārtas savieno ar slavenajām Google Glass – brillēm, uz kurām tiek projicēta bilde ar vajadzīgo informāciju. Ķirurgs, operējot pacientu, brillēs saņem datus par viņa stāvokli: sirdsdarbību, pulsu, asinsspiedienu.

«Mēs ticam, ka nākotne ir vēl lielāka nekā šodiena. Ticam, kas katrs no mums var būt lielāks nekā mūsu lielākie sapņi,» direktora Maksima Jegorova teiktais nav tikai patoss. Lielākais IT uzņēmums Latvijā pēc darbinieku skaita turpina augt, patlaban nodrošinot darbavietas 550 IT speciālistiem – par 16% vairāk nekā pirms gada. Tas sniedz arī uzņēmumu vadības konsultācijas.

Jā, tā ir taisnība, ka IT talanti ir «uz izķeršanu» un ar sociālajām garantijām nozares uzņēmumos nevienu nepārsteigsi. «Tirgū ir atstrādāts algu līmenis –  trīs līdz četras reizes lielāks par Latvijas vidējo. Labs programmētājs ar 10-15 gadu pieredzi var pelnīt 2500 -3000 latu mēnesī,» Maksims Jegorovs ir ar mieru pieminēt arī dzīves praktisko pusi. Accenture Latvija cilvēkus piesaistot vēl citas vērtības. «Mums ir kopējs gars. Tie cilvēki, kas strādā Accenture dažādās pasaules vietās, parasti ir tādi, kam patīk smadzeņu mežģīšana, sarežģītas lietas. Mums visiem patīk nodarboties ar projektiem, kuri ir šausmīgi lieli, ļoti sarežģīti. Mūsu vidējais projekts ir 100 – 300 miljonu latu vērtībā. Lai tādu pārvaldītu, strādā cilvēku tūkstoši. Tas ir intelektuāls izaicinājums un personiskais izaicinājums. Narkotiska atmosfēra!» viņš iesaucas. «Mans iepriekšējais boss, piemēram, runā-ja sešās valodās. Vienas ASV filiāles direktors ir augstas klases vijolnieks,» darbinieku intelektuālo bagāžu piemin Maksims.

Pats Jegorovs, erudīts domātājs un formulētājs, pēc pirmās izglītības – fizmats -, atnācis uz Accenture Latvija 2004.gadā. Pirms tam vadījis norēķinu sistēmu ierīkošanu lielās organizācijās: Lattelecom, Tele 2, Latvenergo. «Vienkāršs stāsts: kādā brīdī tas viss ir apgūts. Sapratu, ja gribu attīstīties gan kā speciālists, gan kā cilvēks, ir jāiet ārpus Latvijas tirgus robežām.» Neesot tiecies kļūt par direktoru daudziem simtiem darbinieku, bet neesot arī pilnībā izslēdzis šādu domu. «No vienas puses, ja tu nekad neiedomāsies, ka gribi kļūt par direktoru, ir ļoti liela varbūtība, ka tu arī nekad par to nekļūsi. No otras puses, ja tu šo domu mēģinātu attiecināt uz katru savu dienu, tas gan būtu slimi,» viņš sirsnīgi smejas.

Accenture Latvijas nodaļas 11 gadu vēsture globālā mērogā nav sena. «Mēs neticam, ka pārpirkt kādu vietējo IT uzņēmumu būtu tas labākais ceļš,» Maksims Jegorovs runā konglomerāta vārdā. «Ātrākais – jā, bet šādā gadījumā komplektā var būt lietas, kādas mums neliekas saistošas. Mēs ofisus uzsākam no nulles, ja vien mums ir cilvēki, kam ir interesanti uzsākt kaut ko jaunu.»

Un atbrauca soms…

Latvijas gadījumā tas bijis Pasi Solja, kas no savas Accenture filiāles Somijā 2002.gadā ieradās Latvijā, nodzīvoja šeit piecus gadus. Sākumā strādāja viesnīcu numuros, tad noīrēja nelielu biroju, paplašināja to, līdz beidzot Latvijas nodaļa jau bija tik liela, ka bija jāmeklē telpas VEF plašumos. «Esam šeit izauguši no viena cilvēka, mātes kompānija mums palīdzēja ar savu pieredzi,» secina Jegorovs.

Accenture vēsture kopumā ir reprezentabla, tajā netrūkst ne «amerikāņu sapņa» elementu, ne šekspīrisku drāmu. Kompānija neatkarīgu dzīvi sāka 2001.gadā, kad tās IT virziens atdalījās no ASV 1911.gadā dibinātās Arthur Andersen (AA), vai precīzāk – no Andersen Consulting, ko lielā auditorfirmu piecinieka «lauva» bija izveidojusi 1988.gadā. AA, kas bija uzplaukusi līdz ar biržas operāciju un akciju tirdzniecības bumu, kad parādījās vajadzība pēc vērtīga auditora, jau 1954.gadā tomēr izveidoja arī vienu no pasaulē pirmajiem IT projektiem – ar radiolampām darbināmu algu aprēķinu sistēmu General Electric rūpnīcas 20 000 darbiniekiem.

«Mēs parasti sakām, ka būtu vēlams to nepieminēt, bet, ja mēs to pieminam, tas jādara līdz galam,» raksturojot vēsturisko mātes kompāniju, atklāts ir Maksims Jegorovs. «Kad jau bijām atdalījušies, AA tika ierauts Enron skandālā,» viņš stāsta par šokējošo prāvu. AA izrādījās viltojis enerģētikas uzņēmuma audita datus, neglābjami zaudēja reputāciju.

Accenture, kas 2013. gadā ir 41.pozīcijā 100 pasaules zināmāko zīmolu topā, kā arī ir 11. vērtīgākais zīmols pasaulē, ir pavisam cits stāsts. «Accent to the future*», Maksims Jegorovs atšifrē nosaukumu. «Vārdu izdomāja mūsu norvēģu kolēģis, kurš joprojām strādā kompānijā.»

300 miljonu avio biļešu tiek pārdotas caur Accenture sistēmām. 50% no pasaules pasta tiek pārsūtīta ar Accenture sistēmu palīdzību. 20% pasaules telefona numuru īpašniekiem rēķini tiek sastādīti ar Accenture sistēmām. Accenture palīdzēja Warner Brothers pārcelt visu filmu un televīzijas distribūciju elektroniskā formātā – tie ir tikai daži piemēri «nākotnes projicēšanai».

«Procesi risinās tik strauji! Ja tu pareizajā brīdī kaut ko svarīgu neesi izmainījis uzņēmumā, pēc tam jau būs par vēlu,» Makims Jegorovs piemin Walmart precedentu: tas bija viens no pirmajiem veikalu tīkliem, kas uzskatīja par nepieciešamu investēt IT pakalpojumos. «Kā zināms, šodien Walmart ir vislielākā sagādes ķēde ASV. Un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka viņi laicīgi uzbūvēja datorsistēmu.»

«Programmēšana mūsdienās ir otra rakstīšana,» postulē sarunas biedrs. Domājot par sava uzņēmuma nākotni un kadru bāzi, Accenture Latvija sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti Rīgas Valsts 1.ģimnāziju un Latvijas informātikas skolotāju apvienību ir izveidojis bezmaksas apmācību projektu Start (IT) skolotājiem, skolniekiem un studentiem. «Programmēšanas valodas, ko māca Latvijas skolās, diemžēl, bieži vien ir novecojušas. Kāpēc mums izdot naudu, lai cilvēki apgūst latīņu valodu, ja var apgūt franču un itāļu?» komentē uzņēmuma direktors. «Latvijas augstskolas gadā sagatavo ap 300 IT speciālistu. Mēs paņemam kādus 70. Bet, lai paņemtu 70, vasaras kursos apmācām 150. Mācām, piemēram, Java valodu pieaugušiem cilvēkiem.»

Šobrīd Accenture Latvija strādā arī darbinieki no Spānijas un Ukrainas. Spānijā ir liels bezdarbs, Ukrainā – smags politiskais fons, skaidro Maksims Jegorovs. Labi vietējie IT speciālisti, kuru vēlme ir padzīvot ārzemēs, darbu vienmēr atradīs, bet aktīva rotācija Accenture iekšienē nenotiekot. «Mēs neesam ceļojumu aģentūra,» pasmaida Jegorovs. Un parasti arī cilvēki, pamēģinājuši strādāt citur, paši secinot, «zālītei krāsa ārzemēs ir tā pati, vai arī Latvijā tā pat ir zaļāka.»

* Akcents uz nākotni – angļu val.

3 biznesa principi

1. Galvenais ir sapņot. Labākie ir tie cilvēki, kuru sapņi sniedzās tālāk par tavējiem. Atliek vien izvēlēties sapņus, kuri stiprina komandu.

2. Lielā kompānijā ir daudz mazo startapu: apmācību process, piegādes process… Katram no tiem ir jābūt konkurentspējīgam.

3. Galu galā viss būs labi. Ja vēl nav labi, tas tad nav gals. Ejam strādāt.

Labāks ir tikai zaudējums

Oļegs Matvejevs (17)

Rīgas Ostvalda vidusskolas 12.klases skolnieks ar komandu izcīnījis Latvijai pirmo vietu starptautiskajā matemātikas olimpiādē Baltijas ceļš 2013. Oļegam līdz šim bijuši arī citi starptautiska un nacionāla mēroga sasniegumi matemātikā un fizikā.

Vecāki: Oksana Pavļenko un Andrejs Matvejevs – pasniedzēji Rīgas Tehniskajā universitātē.

Kuru personību tu apbrīno? Man nav ideālu starp cilvēkiem, perfekta var būt tikai daba.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par sapratni un atbalstu.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Sekmes ir viens no labākajiem motivācijas avotiem. Labāks ir tikai zaudējums.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc? Neatceros, tas bija ļoti sen.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Mērķtiecīgs, izlēmīgs, dzīvespriecīgs.

Labākā atpūta ir…? Peldēšanās jūrā un ceļošana.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Apbrīnoju cilvēkus ar ideālu dzirdi. Spēlēju ģitāru jau desmit gadus, un pašam ir diezgan laba muzikālā dzirde, tomēr saprotu, ka ievērojamiem mūziķiem tā ir daudz labāka. Tas ir iedzimts talants.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Pietiks ar divām – satelītu pozicionēšanas sistēma un satelītu saziņas līdzeklis, lai no turienes izkļūtu, jo es gribētu dzīvot sabiedrībā, nevis uz neapdzīvotas salas.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos? Persiešu kaķis – mīļš, ruds, pūkains. Pašam jau ir, un citu man nevajag.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Sapratni bez liekiem paskaidrojumiem.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Savrupmājā klusā vietā, mežmalā.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Reti mainu savas intereses, tomēr dažreiz tas palīdz visu pabeigt līdz galam.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par savu un man tuvo cilvēku veselību.