Neviens viņai neprasa to darīt. Pirms teju 30 gadiem, kad Aina Grīnvalde aizgāja pensijā, viņa lika lietā savu inženieres prātu aušanas mākslas apguvei ar nolūku gūt papildu iztikas avotu. Taču tagad viņa Lielvārdes jostas auž tāpēc, ka bez darba nosēdēt nevar, un šīs jostas raksti viņai ir vismīļākie. Ūsiņa, Māras, Ausekļa, Pērkona, Dieva, Zalkša zīmes viņa zina no galvas.
«Lielvārdes jostai nevar mainīt rakstus. Ir bijuši cilvēki, kuri grib ieaust savus vai bērnu vārdus, bet es atsaku,» Aina Grīnvalde ir kategoriska. Viņa audusi gan tautastērpus, gan seģenes, gan jostas, stingri pieturoties pie arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem paraugiem, kuri atzīti par etnogrāfiski pareiziem. Tieši tādēļ viņas jostas ir fotografētas un liktas grāmatās par tautastērpiem. «Es jūtu, kā man šīs zīmes palīdz. Tās stiprina, vairo enerģiju, dod pārliecību par savām spējām. Liela kļūda bija padomju laikos aust Lielvārdes jostu, izlaižot ugunszīmes. Tieši laikā, kad daudzas latvju zīmes bija aizliegtas, mums zuda pašapziņa. Bet bija audējas, kas nebija muļķes un ugunskrusta vietā auda žuburoto ugunskrustu, ko daudzi nemaz neatpazina,» stāsta Aina Grīnvalde.
Pirms sēsties pie vīramātes atstātajām stellēm, 25 gadus nostrādāja Jelgavas būvmateriālu rūpnīcā. Viss, kas saistīts ar inženierzinātnēm, allaž šķitis liela vērtība. Tieši tādēļ arī viņas dēls un visi trīs mazdēli Latvijas Lauksaimniecības universitātē studējuši eksaktās zinātnes. Taču, kad minu, ka jaunībā Aina droši vien pat iedomāties nevarēja, ka mūža otro pusi pavadīs pie stellēm, viņa iebilst, ka allaž aizrāvusies ar rokdarbiem – šuvusi kāzu kleitas, uzvalkus, mēteļus, adījusi. Rokdarbiem vajadzīga tehniskā domāšana un piegrieztnes, kuras veidot Ainai bija tīrā izprieca. Arī jostu aušana ar daudzajām zīmēm ir kā matemātikas spēle prātam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.