Deviņdesmito gadu sākuma stilīgo joku raidījumu Zvaigznīšu brīdis un Pirmā prognoze dalībnieks Ēriks Loks (48) nu vadīs Latvijas Eirovīzijas atlasi
Glīts tumšmatis maigi sērīgā balsī rauj vaļā leģendāro Mišela Legrāna melodiju no 1964.gada franču filmas Šerbūras lietussargi. Skan sintezators, un vārdi ir šādi: «Vai jums benzīns būtu, ko man bākā liet. / Savām ilgām gribētu es līdzi skriet. / Skumjās paiet nakts, jo benzīns izbeidzies. / Paliek acu glāsts, lietuslāse krīt.» Šī Ērika Loka dziedātā dziesma visām meitenēm, kurām 1992.gadā bija ap astoņpadsmit, kļuva par hitu. Ēriks tolaik bija radioraidījuma Zvaigznīšu brīdis ētera personība (tikai tolaik tās vēl nedēvēja šādi), bieži redzams arī Freda un Andas Linužas vadītajā televīzijas raidījumā Pirmā prognoze. Ērika Benzīna blūzs tagad skatāms Youtube.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl nebija interneta – ne mazāko iespēju zibenīgi noskaidrot, kas šajā brīdī notiek pasaules šovbiznesā, jaunu cilvēku – domubiedru grupa Latvijā radīja iepriekš neredzētu, nedzirdētu humora raidījumu stilu, kam vēl aizvien grūti atrast definīciju un skaidri saprotamu aprakstu. Paši sacījuši – postmodernie joki.
Kaspars Upacieris (Ufo), Roberts Gob-ziņš, Arnis Kundziņš, Ēriks Loks, Andris Ūdris (Jussi Pekonens), Andris Freidenfelds (Fredis), Normunds Rutkis, Anda Linuža – viņi uzdrīkstējās «dzīt pilnīgu sviestu» un ieguva neticamu popularitāti. Tapa pat 35 minūtes gara kinofilma Brauciens uz Tukumu, kuru arī var noskatīties Youtube.
Ufo rausta plecus tāpat kā Ēriks, kad pavaicāju – kā tas nākas, ka viņi klausītājiem un skatītājiem tik ļoti patika. Varēja taču neizdoties. Toreiz Latvijā neko nezināja par improvizācijas teātri, stand up. Bija skatījušies Krievijas populārās joku pārraides KVN, Vokrug smeha. «Vienkārši gājām un darījām, kas pašiem likās interesanti. Neraizējāmies, vai patiks citiem. Toreiz neviens neko neplānoja,» – tā Ufo.
Lielākā daļa no viņiem aizvien strādā šovbiznesā, medijos. Megastāri ir Ufo un Fredis. Bet ko dara Ēriks Loks? Pēc tam, kad bija uzspīdējis Zvaigznīšu brīdī un parādījis sevi kā solists jau pieminētajā Benzīna blūzā, Ēriks saņēma piedāvājumus vadīt pasākumus. To viņš dara aizvien un šogad ķersies pie Eirovīzijas Latvijas atlases LTV tiešraidē. Sanācis arī tā, ka janvārī Ufo interneta radio platformā BoomFM bija apvienojies vecais Zvaigznīšu brīdis. Ufo, Gobziņu, Kundziņu, Loku un Jussi varēja dzirdēt ēterā. Šajā radio Ēriks Loks izveidojis arī dziesmu izlasi Dzeltenie taureņi, ko pats sauc par «mūziku pozitīviem cilvēkiem mierīgiem un skaistiem dzīves notikumiem». Abi ar Ufo iepriekš ilgus gadus strādāja Radio SWH.
Satiekot Loku 2014.gada 24.janvārī, šķiet, ka nekas daudz divdesmit gadu laikā nav mainījies. Tikai – kā dziedātu Normunds Rutkis – matos gadi ievilkuši sirmu pavedienu.
Ir ļoti auksta piektdienas pēcpusdiena. Mierīgs un smaidīgs viņš norunātajā tikšanās vietā Pārdaugavā lēni malko sarkanvīnu un, apkārt lūkodamies, pastāsta, ka labprāt pats atvērtu krodziņu, kur jauka gaisotne. «Tāds sapnis droši vien ir 90 procentiem latviešu.»
Ģitāras spēle pēc 40
Es ilgi domāju, ar ko varētu salīdzināt 90.gadu Zvaigznīšu brīdi un Pirmo prognozi šodien, kad (kā to atzīst arī Ēriks un Ufo) jaunajiem cilvēkiem tas neizsaka neko. Zināms līdzinieks varētu būt radošās apvienības Texxxti blogs, kur aktuālos notikumus groteski komentē Elīna Kolāte, Anete Konste, Sandra Mētra.
Ēriks saausās, izdzirdot par to, bet lasījis nav. Rausta plecus, kā pašiem savulaik izdevās tieši tādi joki – oriģināli. «Bijām satikušies cilvēki, kas ir daudz grāmatu lasījuši. Laikam bija attīstījusies asociatīvā domāšana.
Neņemos gudri spriest, bet, pavadot laiku Facebook, nevar atrast to, ko grāmatās.» Toreiz par karjeru un naudas pelnīšanu neviens no jaunizceptajiem komiķiem nav domājis. Viss noticis tik dabiski, kā braucot ar velosipēdu. «Minies – viena kāja, otra, viena, otra… Tu jau nedomā, tik minies.» Jo-projām Ēriks satiek cilvēkus, kuri viņa jokus no vecajiem raidījumiem citē un vaicā, vai pats atceras. «Neatceros,» viņš ir vaļsirdīgs.
Šāgada Eirovīzijas Latvijas atlases vadītājs nekautrējas arī pateikt, lūk, ko: «Mēs te šobrīd runājam, bet es labprāt piekrītu, ja mani liek mierā. Tas gan ir koks ar diviem galiem. Re, es spēlēju ģitāru, esmu sacerējis dziesmas. Ja ne ar vienu nekomunicē, neviens par tevi, tavu mūziku nezina,» viņš pāri kafejnīcas galdiņam uz manu pusi pastumj mūzikas disku. Desmit dziesmas, kas skan ģitāras pavadījumā, Ēriks atskaņojis Cabo Cafe kopā ar mūziķi Andri Grīnbergu.
Pēc intervijas pārnākot mājās, es klausos pirmo dziesmu (Ērika Loka vārdi un mūzika): «Pa mazu, mazu spraudziņu es dzīvē paskatos. / Vai ieraudzīšu draudziņu, kas pasauli man dos. / Pa lielām gadu peļķēm mans nemiers aizstaigā / Ar samtenēm un neļķēm, kas nozīmē nekā.» Tad otro: «Kāda zvaigzne pāri birztaliņai gaismu klāj. / Tā dienu, nakti mirdzēt nekad nepārstāj. / Šī mazā saule sasilda, kad zeme salst. / Dzīvība tā, elpa, mana balss.» Eirovīzijas atlasi viņš, iespējams, neizturētu, jo prasītos kas stiprāks. To Ēriks nemaz nevēlas, labprātāk uzstājas mūzikas festivālā Bildes kopā ar folka mūziķiem un uzdzied savam klausītāju lokam. Ir izdomājis stilistiku savai muzicēšanai: «Camino ambience. Glauns
nosaukums,» viņš saka. Tulkojumā tas nozīmētu – «savrups ceļš». «Vispār esmu diezgan kluss cilvēks. Ja ir iespēja nerunāt, es šo iespēju izmantoju,» deviņdesmito gadu ētera dzirkstele atzīstas. Divas reizes gadā viņš cenšoties nokļūt Lūžņā, kristīgās meditācijas centrā pie Jura Rubeņa. «Un arī ikdienā cenšos to darīt. Tā ir brīnišķīga lieta. Diena izvēršas pavisam citāda, ja tajā rītā esi meditējis.»
Jau sarunājot interviju, viņš lūdzis par privāto dzīvi neko nejautāt. Es piekrītu noteikumiem, jo labi atceros ne tik senu rak-stu, kurā Breds Pits sodījās par mediju pārlieko uzmanību viņa privātajām attiecībām un bērniem.
Ar jaunatklāto iespēju – rakstīt dziesmas – Loks izskatās pārņemts, bet piesargājas dižoties ar padarīto: «Kautrējos sevi saukt par autoru. Mūzika – hops! – pie manis atnāca. Nesaucu sevi par komponistu, tās vienkārši ir caur mani nākušas dziesmas.» Kam pirmajam tās atskaņojis – ģimenei, draugiem? «Aifonam.» Lai saprastu, kā no malas skan. «Pirmās Pūces skolas grāmatiņas vidū man kļūst grūti,» viņš vaļsirdīgi atzīstas mūzikas teorijas zināšanās. Pūces skolu apgūst jaunie mūziķi sākumskolā. «Konsultējos ar savu mazo puiku. Viņš man ar notīm palīdz,» Ēriks pastāsta. Notis viņš pierakstīt nemāk. «Tas man par grūtu.» Pieraksta akordus, melodiju iedzied telefonā.
Tāpat kā ar veļas pulveri
Ērika Loka slavas gājiens ēterā savulaik sākās tā: kādudien, Vecrīgā izplatot skrejlapas saistībā ar zaļu dzīvesveidu (tā atceras Ufo, bet pašam Lokam šī epizode nav palikusi atmiņā), pie viņa pienāca skaļa kompānija. Puiši iepazinās. «Likās tāds sakarīgs,» stāsta Ufo, kurš ar draugiem tolaik reizi pa reizei staigājis pa vecpilsētu bļaustīdamies. Atmodas vilnis vēlās, gribējās aizvien vairāk brīvības – ne vien lielās, valstiskās, bet arī gluži ikdienišķās izpausmēs. Viņi visi tolaik bija 23-25 gadus veci. Ēriks – absolvējis kokapstrādes tehnoloģiju fakultāti Lauksaimniecības akadēmijā. Lai izbēgtu no armijas, bija nolēmis studēt tieši to. Kluss, jauns cilvēks. Ne no tiem, kuri studentu ballītēs savāc visu klātesošo uzmanību.
Ākstījās savā lokā, līdz sačupojās ar radioraidījuma bērniem Zvaigznīšu brīdis vadītāju Arni Kundziņu. Jau padomju laiku izskaņā astoņdesmitajos gados šis raidījums atšķīrās no citiem – tā vadītāji atļāvās ēterā izķēmot balsi, jokoties. Tad nāca lielās pārmaiņas. «Viņi izsludināja, ka meklē darbiniekus, un mana sieva gribēja pieteikties,» stāsta Ufo. «Zvanīju uz raidījumu, lai noskaidrotu, ko tad īsti meklē. Aizrunājāmies, un viņi piedāvājās mani nointervēt.» Ufo tolaik nebija slavenība, viņš prata asprātīgi gvelzt. Tā kopā ar Loku un «turpat kaut kur blakus esošo» Robertu Gobziņu un Jussi Pekonenu (kurš bija strādājis uz Somijas kuģiem un runāja paša izdomātā «somu» valodā) viņi sagrieza kājām gaisā populāro bērnu raidījumu. Paralēli televīzijā notika Pirmās prognozes raidījumi līdzīgā absurda stilistikā, par tā zvaigznēm kļuva Fredis un Anda Linuža.
«Mums jau Latvijā katrs otrais slavens,» Loks pieticīgi vērtē savus slavas gadus. Jaunībā tas paticis, «meitenes vairāk pievērsa uzmanību». Tagad viņš skatās tā: «Kam viņa vajadzīga, tā slava!» Latvija esot «mazliet lielāki Annenieki», un iegūt slavu šeit – to Loks neuzskata par lielu sasniegumu. «Vidējā paaudze mani varētu zināt.» Deviņdesmito gadu pirmās puses meitenes, kurām tagad ap četrdesmit. «Vidusskolā kad gāju, tie, kam 25 gadi, jau likās veci,» viņš atceras. «Ja četrdesmit, tad pavisam veci.»
Loka darbs jau 20 gadu ir – vadīt pasākumus. Kad skatītāji viņu ievēroja, sāka birt piedāvājumi. «Tas ir tāpat kā ar veļas pulveriem: tie, kurus rāda televīzijā, cilvēkiem liekas labāki,» konferansjē ironizē. Kopš slavenās krīzes, kurā daudzi biznesi «ievēlās 2009.gadā», četras reizes sarucis pasākumu skaits. Taču Lokam pietiek ar to, kas ir. Nekurn. Karjera citur pasaulē? «Kāda, es atvainojos?» viņš pārvaicā, izbrīnā iepletis zaļpelēkās acis. «Esmu tualetes tīrījis profesionālā līmenī – 1991.gadā Amerikā,» viņš pavelk deķa stūrīti tālaika notikumiem. Tagad patiktu doties uz Spānijas dienvidiem strādāt kafejnīcā. «Taču ir vairāki faktori, kāpēc nevaru braukt prom, tāpēc, kā teica Kisa Vorobjaņinovs Divpadsmit krēslos – torg zģes neumesķen*,» viņš pieliek punktu.
Nesen Zvaigznīšu brīdis sanāca kopā, palaida vienu raidījumu BoomFM. «Noklausījāmies vecos failus, bija smieklīgi,» saka Ufo. Taču – vai atkārtot kaut ko līdzīgu ir iespējams? Pašiem šķiet, ka nē. «Vecie klausītos nostalģisku atmiņu dēļ, bet, lai dabūtu klāt jaunās paaudzes klausītājus, vispirms būtu nopietni jāpēta, kas viņiem patīk,» atzīst Ufo.
Lokam tagad citas aktualitātes: jāgatavojas Eirovīzijai. Viņš solās noklausīties visas nacionālās atlases dziesmas. Pieradis brīvi improvizēt, bet šoreiz būšot «jāturas pie papīra» jeb scenārija. Šajā brīdī es atceros, kā filmā Brauciens uz Tukumu, kur notikumi bez īpaša cēloņa un mērķa rit savu gaitu, viņš no avīzes iztina kūpinātu vistiņu un sniedza to izsalkušajam Jussim. Abi sēdēja mašīnas aizmugurējā sēdeklī, tā monotoni zuzēdama kustējās uz priekšu. Un man tik žēl, ka intervijas noslēgumā Lokam nepavaicāju – ko viņš domā par skandālu ar Latvijas žāvējumiem?
