Žurnāla rubrika: Cilvēki

Pārsteidza hokeja pasauli

Posted on februāris 26, 2014 by - Personība

Latvijas hokeja izlases vārtsargs Kristers Gudļevskis (21) spēlē Latvija-Kanāda atvairīja 55 pretinieka raidītās ripas un kļuva par vienu no lielākajiem Soču olimpisko spēļu pārsteigumiem

Pagājušo trešdien, 19.februāra vakarā, kad Latvija līksmoja par mūsu hokeja izlases lielisko sniegumu Sočos pret olimpiskajiem čempioniem – Kanādas izlasi -, pašiem sportistiem nebija laika apcerēt pārsteidzošo spēli, kurā tikai pēdējās minūtēs kanādiešiem izdevās gūt uzvaru pār latviešiem ar 2:1. Spēlētāji steigšus devās no arēnas uz viesnīcu un sakrāmēja somas, lai pēc dažām stundām jau izlidotu uz Latviju.

Gaidot savu reisu uz ASV, Sočos palika Latvijas izlases vārtsargs Kristers Gudļevskis. Spēles laikā viņš bija licis aizturēt elpu hokeja līdzjutējiem visā pasaulē, atvairot 55 no kopumā 57 Kanādas NHL zvaigžņu raidītajām ripām. Spēles laikā «uzsprāga» sociālie tīkli, cilvēki cits citam taujāja – kas, pie velna, ir šis knapi divdesmit gadus pārsniegušais latvietis, kurš šosezon spēlē AHL, otrajā stiprākajā Ziemeļamerikas profesionālā hokeja līgā aiz NHL?! Jokdari steigšus papildināja ierakstu par jauno latviešu vārtsargu Vikipēdijā: «On February 19th, 2014, Gudļevskis was transformed into a cyborg bent on the destruction of the canadian spirit.*» Kāda kanādiešu meitene pēc spēles ierakstīja tviterī: «Gudlevskis, marry me, so you can play for Canada in 2018.**» Vārds «Gudļevskis» tovakar kļuva par vienu no populārākajiem tviterī. It kā ar izcilo spēli nebūtu diezgan, viņš, tūdaļ pēc tās žurnālistu uzrunāts, pārsteidza atkal, pārgurumā gandrīz bez elpas sacīdams, ka nedrīkst priecāties par zaudētu spēli, jo ar šādu pieeju dzīvē neko lielu nesasniegt. «Pēc spēles ar Kanādu mediju zonā sviedru piles gandrīz vai tecēja uz formas krekla, it kā viņš stāvētu uz lāvas, nevis runātu ar Latvijas žurnālistiem,» par jauno izlases vārtsargu rakstīja sporta žurnālists Māris Zembergs. Par Gudļevska gribasspēku reiz atzinīgi izteicies arī leģendārais Latvijas vārtsargs Artūrs Irbe.

Hokeja aizkulisēs pēc spēles runāja, ka pārsteigums tas bijis tikai nezinātājiem. Tie, kas Gudļevska karjerai seko līdzi jau vairākus gadus, kopš Dinamo Rīga laikiem, viņa spēli pret Kanādu neuztvēra ar pārāk lielu izbrīnu. Uz olimpiskajām spēlēm Sočos viņš ar Latvijas hokeja izlasi devās kā otrais vārtsargs aiz Edgara Masaļska, sastāvā bija iekļauts arī Dānijā spēlējošais vārtsargs Ervīns Muštukovs. Patlaban Gudļevskis spēlē ASV Sirakūzu Crunch komandā AHL līgā.

1,93 metrus garais latviešu puisis ar Romeo sejas pantiem pēc pēkšņi gūtās skaļās slavas nolēma intervijas nesniegt. Tikai īsi pajokoja ar žurnālistiem. «Vai bijāt gaidījis vairāk no NHL zvaigznēm?» – «Nē, mazāk!» Viņam būtu gribējies Kanādu uzvarēt. Speciāli Soču spēlēm viņš māk-sliniekam bija pasūtījis ķiveri ar Brīvības pieminekļa attēlu un Latvijas karoga tumšsarkano toni fonā.

Kā Gudļevskis nokļuva līdz savai zvaigžņu stundai, kad viņam uzgavilēja hokeja līdzjutēji visā pasaulē, bet pasaulē spēcīgākā hokeja izlase uztraukumā svīda līdz pēdējai spēles minūtei?

Skolotāji aplaudē

Ir 2002.gads, Kokneses vidusskolas 4.klases sporta stunda. Tieviņš zēns zeķītēs, bez sporta apaviem, stāv ierindā tā ap vidu, knosās un dīdās. Līdz uztaisa sānisko špagatu. Skolotājs Ivars Māliņš, kurš klasi tik labi nepazina, bet kolēģa slimības laikā vadīja nodarbību, piesteidzās pie puikas. «Tev viss normāli? Nekas nesāp? Viņš – nē! Vai esi kaut kur trenējies? Nē, nē, špagatu es tāpat vien!» Šis zēns bija Kristers Gudļevskis, un skolotājs Māliņš uzreiz saprata – te slēpjas talants! Proti, sānisko špagatu bez īpašas mācīšanās uztaisīt tikpat kā nav iespējams. Notikušais liecināja par Kristera lokanību. Tolaik Māliņš strādāja arī Aizkraukles ledus hallē, kas nu jau vairākus gadus aizvērta. «Paņēmu puiku aiz rokas, ieliku mašīnā un vedu uz treniņu,» smiedamies atceras Māliņš. Laukos visus bērnus, kuri vēlas sportot, pieņem treniņos. Taču šeit bija skaidrs – ir talants! «Pirmajos gados viņam gribasspēks neizpaudās, pēc tam – noteikti,» atceras Māliņš. Abi ar treneri Ojāru Rodi nolēmuši puikam hokejā dot, cik vien iespējams. Tolaik vēl Kristers nemācēja slidot. Sākumā ripas viņš mācījās ķert vārtos uz «sausā» treniņa laukuma. Vēlāk uz ledus.

Kāpēc Kristeru izmēģināja tieši vārtsarga, nevis spēlētāja lomā? «Jābūt lokanībai, reakcijas ātrumam, koordinācijai,» skaidro viņa pirmais skolotājs Māliņš. Sporta hallē gaisa temperatūra ir aptuveni +18 grādu, zēni, kuri trenējas kā vārtsargi, piecās minūtēs no piepūles ir slapji. Spēlēt jāturpina. «Nu, cik daudzi to var izturēt?» vaicā Māliņš. Un pats arī atbild: «Tie, kuri iztur, vārtos stāv vēl šodien. Arī Kristers.»

Gadsimtu mijā, tālaika Latvijas ekonomiskajos apstākļos, Kristera ģimenei neklājās viegli. Hokejista vecmāmiņa Olga Lūka vēl tagad atceras, kā raudājusi, jo ar mašīnu uz treniņiem zēnu izvadāt nav varēts, un 14 kilometrus uz Aizkraukli no Kokneses, kur dzīvoja, viņš kūlies, kā nu mācējis, reizēm vadājis treneris Māliņš. «Kāju sargi bija saplīsuši, viņš mocījās,» atceras Kristera vecmāmiņa.

Kad puika mācījās 6.klasē, ģimene – māte, patēvs, Kristers un mazais brālis – pārcēlās uz Rīgu. Dzīvoja Bolderājā, mācījās Rīgas 19.vidusskolā. «Mācījās labi, bija diploms par labām sekmēm,» stāsta vecmāmiņa. Pēc skolas pārnācis mājās, viņš nolika somu un devās uz treniņu Juglā. Nekad nekavēja, mājās bija desmitos vakarā. Tā katru dienu. «Kad atnācām dzīvot uz Rīgu, vienu gadu Kristers notrenējās Volvo ledus hallē. Tur viņu pamanīja treneris Gints Bisenieks un pierunāja braukt trenēties uz Sporta akadēmijas halli,» atceras Kristera mamma Dace Lūka. «Treneris mūs atbalstīja materiāli, deva atlaides treniņu maksai. Par to viņam liels paldies,» pateicīga ir jaunās hokeja zvaigznes mamma.

Kristers sportā auga un pilnveidojās, taču viņa ģimenei «trekno gadu» atnestā krīze lika pieņemt smago lēmumu pārcelties uz Īriju. Sākumā turp aizbrauca strādāt Kristera patēvs, ko treneris Māliņš raksturo kā labu cilvēku, kurš par puiku vienmēr rūpējies, kā spējis. Pirms septiņiem mēnešiem turp devās arī Kristera mamma, viņa tagad strādā siera cehā. Latvijā, ģimenes dzīvoklī Bolderājā, kopā ar vecmāmiņu dzīvo Kristera 13 gadus vecais brālis, kurš atteicies doties vecākiem līdzi uz Īriju. «Man ir doma atgriezties Latvijā, bet vīrs neplāno to darīt,» sazinoties elektroniski, pastāsta Kristera mamma Dace. Viņa nevēlas kritizēt valdību, bet skeptiski vērtē reemigrācijas plānu. «Tie, kas šeit ir ilgāk par pieciem gadiem, noteikti neatgriezīsies.» Kristera patēva lēmums iztiku ģimenei pelnīt Īrijā radies šādi: strādājis Latvijā plaši zināmā firmā, kas bankrotēja. Nesamaksātā alga bijusi tūkstošiem latu, īpašniecei – maksātnespēja. «Strādnieku algas pēc pusotra, diviem gadiem izmaksāja administrators – dažus simtus latu, bet īpašniece atkal veiksmīgi darbojas biznesā. Tāda tā reālā situācija,» stāsta Dace Lūka. «Tagad zinu noteikti – no Latvijas aizbrauc stiprākie cilvēki. Mēs ilgi turējāmies. Negribējām braukt, baidījos.» Darbs Īrijā ģimenei deva iespēju samaksāt par kāju operāciju vecmāmiņai, kas jau sen bija nepieciešama.

Bet Kristers – kā pēckrīzes gados virzījās viņa karjera? Tas ir laiks, kad puisis mācījās vidusskolā. Sapņoja, kā visi jaunie hokejisti, kādreiz nokļūt NHL. Pieaugušo hokejā viņš debitēja 2009./2010.gada sezonā hokeja kluba Ogre sastāvā. Tolaik Kristeram bija 18 gadu, un drīz vien viņu pamanīja Rīgas Dinamo menedžeri. Iekļāva Rīgas Dinamo jauniešu fārmkluba HK Rīga sastāvā. Stāsta, ka tajā laikā Gudļevskim panākumi mazliet sakāpuši galvā. Vienlaikus bija arī grūtības un izaicinājumi – Dinamo sistēmā prasības bijušas citādas nekā viņš iepriekš pieradis. Kristers sakodis zobus un pārbaudījumu izturējis. 2011.gadā puisis jau spēlēja Jaunatnes hokeja līgas Zvaigžņu spēlē un nākamajā sezonā iekļuva Rīgas Dinamo rindās. Rīgas 19.vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Aiva Biteniece atceras, kā visa skola, ieskaitot daudzus skolotājus, kļuvuši par īstiem hokeja faniem. «Apmeklējām gandrīz visas jauniešu spēles Piņķos un arī Rīgas Dinamo spēles,» viņa stāsta. Kristers bijis jauks skolnieks. Pēc Latvijas izlases lieliskās spēles pret Kanādas izlasi Sočos kādas skolotājas profilā Draugiem.lv pat parādījās pirms dažiem gadiem uzņemts foto, kur viņa skolas gaitenī sirsnīgi apķērusi par sevi divreiz garāko skolēnu – jauno hokeja zvaigzni.

Dzīve prom no mājām

Tūdaļ pēc Latvijas izlases spēles ar Kanādu Gudļevskis atgriezās Amerikā. Kā Kristers tika pie iespējas spēlēt viņupus okeānam? Viņa pirmais treneris Ivars Māliņš uzskata, ka nepietiek tikai ar talantu un gribasspēku, jābūt arī laimīgai sakritībai. Viņaprāt, Kristeram tā palīdz jau kopš bērnības – viņu pamana treneri un virza tālāk. 2013.gada NHL draftā ASV Tampabejas Lightning jauno latviešu vārtsargu izraudzījās piektajā kārtā ar numuru 124. Viņš kļuva par otro Latvijas vārtsargu pēc Artūra Irbes, kas izvēlēts NHL draftā. Pērn 26.oktobrī Gudļevskis debitēja AHL. Šāgada 8.februārī viņš tika pieteikts savai pirmajai spēlei NHL – Tampabejas Lightning mačam pret Detroitas Red Wings, bet šo spēli pavadīja uz rezervistu soliņa un pirms došanās uz olimpiskajiem Sočiem tika nosūtīts atpakaļ uz komandas «fārmklubu», AHL vienību Crunch. 

Vai Kristera izredzes spēlēt NHL augušas, kopš viņš lika noelsties visai hokeja pasaulei? Sporta žurnālists Artūrs Vaiders uzskata, ka iespēja var parādīties jau šogad. «Spēle pret Kanādu viņam ir liels pluss, jo Kanādas izlases menedžeris Stīvs Aizermans ir arī viņa kluba Tampabejas Lightnings menedžeris.»

Uzreiz pēc Latvijas-Kanādas spēles hokeja kluba Crunch treneri izteicās tā: «Mēs šeit, Crunch komandā, jau zinājām, ka viņš ir īsts cīnītājs, ka ir gatavs strādāt ļoti smagi, lai gūtu panākumus, taču šoreiz viss izvērtās tā, ka Gudļevska spējas ieraudzīja arī pasaulē.» Viņš šo sniegumu var «noglabāt sev kabatā nākotnei», izteicās Crunch vārtsargu treneris Deivids Aleksandrs. Latvijā izlases biedri Kristeru sauc par Gudi, Amerikas sporta kluba kolēģi – par Gudiju. Tulkojumā – Labo.

Kristers caur radiniekiem liek saprast, ka mediju uzmanību pašlaik labprāt novērstu, jo vēlas koncentrēties mērķim – NHL. Spēlēt tik labi, lai tiek līdz virsotnēm.

Latvijas izlases uzbrucējs Lauris Dārziņš par Kristera panākumiem nebrīnās. To, ka viņam ir dotības, gribasspēks un darbaspējas, pieredzējušie spēlētāji pamanījuši jau Rīgas Dinamo laikā. «Uzvaras formula jebkurā sporta veidā ir vienāda: smags darbs plus tas, ka darbs nes prieku,» formulē Dārziņš. Viņaprāt, Kristeram tas piemīt. 

Latvijas izlases aizsargs Kristaps Sotnieks, kuram Kanādas spēles laikā ar Gud-ļevski izdevās lieliska saspēle, burtiski izraujot ar roku no Latvijas vārtu līnijas Kanādas raidīto ripu, par jauno kolēģi saka: «Vienā brīdī treneris uzticas, dod iespēju, un viss notiek.» Laiks uz laukuma olimpiskajās spēlēs ritēja sekundes simtdaļās – ripa slīdēja Gudļevskim garām, un Sotnieks, liecoties pāri vārtsargam, to notvēra uz pašas vārtu līnijas. «Cerams, ka nav vārtos, – es tobrīd domāju!» Vai tā ir, tiesneši devās pārliecināties videoierakstā, ko noskatījās pat divas reizes, lai izspriestu, vai kanādieši tomēr nav guvuši vārtus. Sotnieks uzskata, ka Gudļevska lielais panākums ir tas, ka «viņš nekad nav padevies». Bet Latvijas panākums – komandas saliedētība, zinot, ka vairākiem kolēģiem šīs ir pēdējās olimpiskās spēles. «Visu centāmies izdarīt godam. Tāda izlase mums diez vai vēl kādreiz būs,» saka Sotnieks.

Kanādas izlases vārtsargs Kerijs Praiss pēc spēles par Gudļevski izteicās, ka tas ir viens no cienījamākajiem vārtsargu sniegumiem, ko viņš redzējis visā savā mūžā.

Tagad uz Ameriku pie mīļotā dosies Kristera draudzene dziedātaja Anastasija Drozdoviča. Viņa kļuva pazīstama pēc TV3 šova Dziedošās ģimenes, kur uzstājās kopā ar dvīņumāsu. Anastasija šogad plāno pabeigt RISEBA audiovizuālo mākslu studijas. Ar Kristeru viņa iepazinās pirms vairākiem gadiem un stāsta, ka «no pirmā acu skatiena abi likāmies viens otram ļoti īpaši». Meiteni fascinē jaunās hokeja zvaigznes apzinīgums, mērķtiecība. «Viņš nekad nepieļauj plānu B.» Amerikā uz laukuma Kristers jūtoties lieliski, arī treniņos, bet ārpus tiem – ļoti vientuļš. «Tāpēc mēs, viņam tuvie cilvēki, cenšamies atbalstīt, kā nu varam. Arī man pašai nav viegli, mēģinām pēc iespējas biežāk sazvanīties,» stāsta Anastasija.

Kristera mamma Dace pēc notikumiem Sočos saka tā: «Protams, esmu lepna par spēli ar Kanādu, bet vispirms esmu laimīga, ka viņš izaudzis par ļoti labu dēlu, gādīgu vecāko brāli, mīļu mazdēlu, godīgu draugu un kārtīgu cilvēku.» Satikt dēlu viņa cer maijā. Abi regulāri sazinās skaipā. Tagad sievietei jāpasmaida, atceroties, kā reiz «mazajam», tagad teju divus metrus garajam dēlam, kas no kājām olimpiskajās spēlēs gandrīz nogāzis spožo Kanādas izlasi, bērnībā garšojušas pankūkas, biezpiena bumbiņas. Bijis kārs uz saldumiem. Amerikā Kristers ilgojoties pēc latviešu kartupeļu pankūkām. Rudenī, kad pie viņa ciemos aizbraukusi draudzene Anastasija, abi tās rīvējuši, un pēcāk viņš mammai atzinies – tas gan ir grūts darbs! 

* 2014.gada 19.februārī Gudļevskis pārtapa kiborgā, kura misija ir iznīcināt kanādiešu nācijas garu – angļu val.
** Gudļevski, appreci mani, lai 2018.gadā tu spēlētu Kanādas izlasē – angļu val.

Latvijas Alpu sieri

Posted on februāris 26, 2014 by - Veiksme

Pateicoties sadarbībai ar a/s Siera nams, Cesvaines piensaimnieki nevis domā, kā izdzīvot, bet pēc simt gadu pārtraukuma dodas iekarot pasauli ar saviem siera rituļiem

Piena tirgu pasaulē pašlaik uz priekšu dzen lētie industriālie produkti. Ceļas svaigpiena cena, aug pieprasījums pēc piena pulveriem Ķīnā un Krievijā. A/s Siera nams padomes priekšsēdētāja Dace Ozola gan uzskata, ka Latvija ar saviem 39 salīdzinoši nelielajiem piena pārstrādes uzņēmumiem šajā ziņā nevar konkurēt ne ar Lietuvu, ne Poliju, kur nu vēl ASV. «Toties mums ir ļoti labs piens un pieredzējuši meistari – galvenais, kas nepieciešams, lai ražotu augstas kvalitātes nišas produktus,» viņa uzsver.

Dzintra Simsone, a/s Cesvaines piens valdes priekšsēdētāja, siera meistare ar vairāk nekā 20 gadu stāžu un viena no uzņēmuma mazajām akcionārēm, saka: tā vis nav, ka cesvainieši neizmanto globālā tirgu iespējas. Nupat apgūta tāda unikāla produkta kā siera sūkalu koncentrāta ražošana. Katru otro dienu tiek saražotas 25 tonnas, sākts eksports uz Poliju. Savukārt janvārī uz vairākiem siera lielvalsts Francijas reģioniem aizvestas pirmās eksportkravas koši dzeltenā Mimolettes siera.

Atrod meistarus

Cesvaines piens, kas nodrošina darbu 112 cilvēkiem un kura apgrozījums pērn bijis ap 9,2 miljoniem eiro, ir ne tikai lielākais Cesvaines novada uzņēmums, bet arī viens no vecākajiem piena pārstrādātājiem Latvijā. Tas dibināts 1921.gadā, kad vietējie zemnieki izveidojuši Cesvaines piensaimnieku sabiedrības pienotavu. Līdzīgas pienotavas, kas pirmās brīvvalsts laikā padarīja Latviju par sviesta eksporta lielvalsti, tapa daudzviet. Cesvainieši līdztekus sviestam gatavojuši arī sieru Bakšteins.

Vidzemes augstiene, kur sniegs uzkrīt agrāk, bet nokūst vēlāk, ar savu reljefu nav īsti piemērota laukkopībai. Toties gluži kā radīta lopkopībai. «Līdzenumos augu valsts ir samērā vienveidīga, bet – jo kalnaināks, jo lielāka dažādība. Līdz ar to govīm lielākas iespējas izvēlēties un sabalansēt barības vielas,» zina stāstīt Dace Ozola. Par to liecinot piena kvalitāte Austrijas un Šveices Alpos. Gaiziņa apkārtne, protams, nav Alpi, tomēr Latvijas mērogā atšķirība pietiekama, lai ietekmētu piena kvalitāti.

2007.gadā, kad beidzis pastāvēt Bauskas piens un līdz ar to Stelpes pienotava, kur Siera nams ražoja mājas sieru Ciba, viņi sākuši meklēt citu ražotni. «Viens no galvenajiem nosacījumiem bija vietējā piena kvalitāte, jo mājas siers šajā ziņā ir ļoti jutīgs un sarežģīts,» saka Ozola. Cesvaines piens ar savu kvalitāti viņus toreiz pārsteidzis.

Acīmredzot ne velti 1935.gadā Cesvaines piensaimnieku sabiedrībā jau bija 114 biedru un tā saražoja 143 tonnas sviesta. Kā tolaik rakstīja avīzes, cesvainieši ir vieni no nedaudzajiem valstī, kas par piena piegādi norēķinās nevis natūrā, bet skaidrā naudā.

Padomju laikā pienotava pārtapa par Cesvaines sviesta un siera rūpnīcu. Dzintra Simsone, kas sāka tajā strādāt 1978.gadā un 20 gadus vadījusi siera cehu, atceras – toreiz rūpnīcā bijis ap 200 darbinieku, bet mazajās krejotavās un pienotavās, kas ietilpušas Cesvaines zonā, vēl gandrīz 300. Sviests sūtīts uz Krieviju, bet siers arī uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Poliju un pat pāri okeānam uz Kubu. «Ražošanas apjomi bija iespaidīgi – 200 tonnu mēnesī,» viņa atceras. No tām Latvijā palikusi tikai piektā daļa.

Pēc neatkarības visi gribēja būt patstāvīgi, un mazās pienotavas un krejotavas no rūpnīcas atdalījušās. Cesvaines ražotne, gluži kā pirmās brīvvalsts laikā, kļuva par piensaimnieku biedrību kooperatīvo sabiedrību Cesvaines piens. Diemžēl divreiz vienā upē iekāpt nevar. Tāpēc deviņdesmitajos cesvainiešus piemeklē tās pašas likstas, kas visu piena industriju. Nebija problēmu saražot, bet gan saražoto pārdot.

Mainījās apsaimniekotāji, bet pašā uzņēmumā ne tehnoloģiski, ne finansiāli nekas nemainījās. Vienu brīdi Cesvainē pat mēģina ražot pilnpienu, kas cerētos rezultātus nedeva. 1997.gadā Cesvaines piens kļuva par akciju sabiedrību, un pašlaik uzņēmumam ir 67 akcionāri, galvenokārt bijušie un pašreizējie darbinieki.

Jaunajā tūkstošgadē notika atgriešanās pie jau ierastajiem produktiem – sviesta, biezpiena, kā arī tradicionālajiem Holandes un Krievijas sieriem. Tomēr, lai arī kvalitatīvi, par ko liecina medaļas 1998. un 2002.gadā izstādē Riga Food, pircējos tie īpašu interesi neizraisa.

«Mēs bijām diezgan pelēki, tāpēc tirgum neinteresanti,» tagad atklāti atzīst Simsone. Toties Ozolu, kas ar šo biznesu nodarbojas kopš 90.gadu vidus, pārsteigusi ne tikai Cesvaines piena kvalitāte, bet arī vietējo meistaru profesionālais potenciāls un attieksme pret savu darbu.

Liktenim labpatīk jokot

«Tāpēc mēs, kad sākām šeit ražot savu Cibu, mudinājām Cesvaines pienu pievērsties arī citu, jaunu produktu ražošanai,» saka Ozola. Holandes siers, kas Rietumeiropā pazīstams kā Gouda tipa siers, un Krievijas, ko tur sauc par Tilsiter sieru, paši par sevi esot lieliski. «Bet lielās rūpnīcas Polijā, Vācijā un Nīderlandē tos tiešām ražo kā industriālos produktus. Viens cilvēks nospiež pogu, un aiziet,» viņa turpina. Latvijā neesot tādu jaudu. Šeit ir mazi pārstrādes uzņēmumi un līdz ar to daudz roku darba, tāpēc cena nekad nebūs tik zema kā Polijā ražotajiem un arī garša atšķirsies, lai gan nosaukums viens. Tas savukārt liekot uzdot jautājumu par pircēju attieksmi.

«Diemžēl pie mums nav tādas pircēju lojalitātes pret vietējo produktu vai konkrētu ražotāju kā Rietumos,» spiesta atzīt Ozola. Pircēju izvēli nosaka vai nu cena, vai arī visbiežāk pērk to, kas patrāpās pa rokai. Pēc principa: ā, Holandes siers, kāda nozīme, kur ražots. Bet nozīme, kā zina teikt Simsone, esot milzīga: «Visu nosaka piena kvalitāte un ražotāja prasme.» Tādējādi, kaut arī pats ražošanas process it kā neatšķiras, faktiski divus identiskus Holandes vai Krievijas sierus Latvijā nemaz neesot iespējams izgatavot.

2009.gadā, piesaistot ES struktūrfondu naudu un kopumā investējot vairāk nekā miljonu eiro, ražotne modernizēta. Tajā nomainītas teju visas iekārtas, no kurām liela daļa kalpoja vēl kopš padomju laikiem. Bet Siera nams kļuvis par ekskluzīviem Cesvaines piena produkcijas izplatītājiem. Simsone priecājas, ka viņiem tagad vairs nav jānodarbojas ar loģistiku, daļēji arī ar mārketingu un citām biznesa lietām, jo cesvainieši tomēr vairāk ir un paliek ražotāji. Vienīgi līdz ar pārmaiņām jautājums par jaunu produktu nepieciešamību kļuva arvien aktuālāks. Protams, tam vajadzējis laiku, jo, tāpat kā cilvēkiem, lai iemantotu savstarpējo uzticību, arī uzņēmumiem vajadzējis iepazīt vienam otru.

«Tad radās ideja par Maasdam tipa sieru ražošanu,» atceras Ozola. Simsone viņas teikto papildina: «Sākumā bija bail. Gan par siera vannām… Vai tās būs piemērotas šādiem sieriem, gan par siera tīrkultūru… Problēma ir tā, ka siers, gluži kā alus, ir viens no tā dēvētajiem dzīvajiem produktiem, kuru nogatavināšanai nepieciešams noteikts laiks.»

Izmantojot savu pieredzi un sakarus ārzemēs, atkal talkā nācis Siera nams. «Mums ir sadarbības partneri Polijā, kas ražo līdzīgu produktu. Piezvanīju un lūdzu, vai kāds var atbraukt uz Cesvaini, lai pamācītu, kā to darīt,» turpina Ozola. Poļi patiešām atbraukuši uz Cesvaini, lai gan tas nemaz tik bieži negadās pārtikas biznesā, kur daudzko izšķir gadiem krāta pieredze un katra ražotāja pašu izstrādātās receptes, kas tiek glabātas aiz septiņām atslēgām. «Laikam viņi mūs neuzskatīja par konkurentiem,» pie sevis smejas Simsone.

Sadarbības rezultātā tapis puscietais Alpu siers. Līdz ar Cesvainē ražotajiem Holandes un Krievijas sieriem Siera nams tos pārdod fasējumā, kur tie jau sagriezti šķēlēs.

Pašlaik pienu Cesvaines pienam nodod 40 vietējo zemnieku un viena kooperatīvā sabiedrība. Katru piena vedumu, bet tādu dienā ir vismaz 45, ik rītu, tāpat kā pirms gadiem 90, nogaršo Cesvaines piena pienmeistare. Kad viņa to atzinusi par labu esam, paraugi nonāk laboratorijā.

Diemžēl joprojām ir lieta, ko tik nelielā ražotnē nav iespējams mehanizēt. Tāpēc arī Alpu siera gabali, kuru nogatavināšanas laiks ir 90 dienu, ik dienu uz otriem sāniem tiek apgriezti ar rokām. Tas nepieciešams, lai siers pilnvērtīgi nogatavotos.

Toties šādā nelielā ražotnē var izvairīties no dažādām apšaubāmām piedevām, kas gan paildzina produkta uzglabāšanas laiku, atvieglojot tā realizāciju, tomēr ievērojami ietekmē kvalitāti. Cesvaines produktos, kā uzsver Simsone, nav nekādu konservantu, ķīmisku piedevu vai tā saukto E vielu.

Pagājušajā gadā uzņēmums ar savu produkciju piedalījās starptautiskajā pārtikas izstādē Anuga Vācijā. Tā ir viena no lielākajām pārtikas izstādēm pasaulē, kuru apmeklē ap 155 tūkstošiem cilvēku no 180 valstīm. Interese par cesvainiešu produktiem bijusi vērā ņemama. Pateicoties tai, Siera nams izstādē nodibinājis kontaktus ar Francijas siera izplatītājiem. Dace Ozola sarunas noslēgumā gan saka: «Mēs tik ļoti gribam iekarot pasauli, ka nereti aizmirstam – ja produktam nav prestiža vietējā tirgū, tad nevar tikt arī globālajos tirgos. Var vienīgi pildīt kādas kompānijas X pasūtījumu, ražojot kaut kādu beznosaukuma produktu, kuru pēc tam kā lētu izejvielu izmantos cita produkta ražošanā.»

Izrādās, ka cesvainieši ar savu produkciju 2014.gadā nevis ierodas, bet pēc 100 gadiem atgriežas Francijā. Jo siera darīšanas tradīcijas šajā novadā bijušas starptautiski atzītas, vēl pirms Cesvaines piensaimnieku sabiedrība izveidoja savu pienotavu. Kā zina stāstīt vietējie, 1913.gadā Cesvaines muižas sierotavas pienmeistara Otto Īvanda radītais siers pasaules izstādē Parīzē esot saņēmis zelta medaļu.

3 biznesa principi

1. Noticēt sev un cienīt sevi.
2. Mazāk patiesībā ir vairāk, un lēnāk ejot var tikt tālāk.
3. Darīt visu ar mīlestību.

Mākslas dzīres

Posted on februāris 26, 2014 by - Jauna seja

Ieva Kalnača (22)

Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas apakšnozares studente ir viena no izstādes «Mākslas dzīres» kuratorēm. Izstāde ir kopdarbs, to veidojušas kursabiedrenes Alise Upmale, Paula Lūse, Laura Plūmiņa, Karīna Jēkabsone, Anete Ozoliņa, Linda Barlote, Guna Zandere un Elīna Pastare. Izstāde apskatāma LMA izstāžu zālē.

Vecāki: Andra – baltu filoloģe un valodniece, Benedikts – literatūrzinātnieks.

Kuru personību tu apbrīno? Jūtu lielu cieņu pret cilvēkiem, kas daudz sasnieguši sevis izvēlētajā jomā. Tas rada vēlmi tiekties tālāk.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Ka man vienmēr ļauts pašai izdarīt izvēles.

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi? Jāizmanto izdevības, kas uzrodas negaidīti, jo tās var izrādīties nozīmīgas nākotnē.

Kad pēdējo reizi raudāji? Skatoties, kā mūsu kamaniņu braucēji iegūst bronzas medaļas. Pāris saviļņojuma un prieka asaru.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Gaišmataina, smaidīga ideāliste.  

Labākā atpūta ir…? Brauciens ar riteni pa vasaras sauli, vislabāk – vairāku dienu garumā ar brīnišķīgiem ceļabiedriem.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Nevis apskaužu, bet mani fascinē spēja izteikties un veidot stāstījumu tā, ka tas ir aizraujošs, lai arī kāda būtu tēma.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Divriteni, sēklas, lai iesētu saulespuķu dārzu, un kasti ar mākslas vēstures grāmatām.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Kaķi, lai gan reizēm pārlieku laisks, patīk viņa neatkarība.

Kādas īpašības tu novērtē vīriešos? Izlēmību, humora izjūtu, inteliģenci, sirsnīgumu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Rīga ir mana pilsēta, taču, ja runa ir par sapņiem, neatteiktos no īpašuma Madridē.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Mēdzu pārāk daudz analizēt izdarīto vai pateikto.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Ļoti vēlos doties ceļojumā uz Peru, taču labāk pagaidīt, lai visa nauda tomēr nebūtu jāatdod.

Elīnas sapņu rādītāji

Posted on februāris 19, 2014 by - Slavenība

Operdziedātāja Elīna Šimkus (31) debitēs Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā Figaro kāzas. Viņa stāsta par plāniem mūzikā un to, kādēļ Larsa fon Trīra filmas Melanholija «zaru būda» ir tik piemērota abiem ar Vestardu

Tikšanās ar jauno Latvijas operas dīvu Elīnu Šimkus iegadās Valentīna dienā. Gaidot viņu pēc mēģinājuma norunātajā vietā – šokolādes kafejnīcā netālu no operas -, var vērot daudzus ļaudis, kuri izvēlas konfektes un saujā tur ziedus. Tas nav pirmais jautājums, ko vēlos intervijā noskaidrot – vai Elīnu šajos par banāliem uzskatītajos svētkos apsveic vīrs pianists Vestards Šimkus? Taču sarunas gaitā viņa uz to atbild. Konfekšu un ziedu vietā abi viens otram ik dienu dāvinot vērtīgāko, kas cilvēkiem ir – mīlestību, uzticību, sapratni. 

Elīnas trauslais stāvs, kā sarunā uzzinu no viņas pašas, daudziem liek pirmajā brīdī izbrīnīties – kā, vai tiešām operdziedātāja?! Harismas viņai ir pārpārēm, skaistuma arī. Smalko seju ietver mirdzoši karameļu krāsas mati, acis ir zilas kā jūra saules gaismas piesātinātā vasaras dienā. Izrādē Figaro kāzas Elīna dziedās Suzannu – Figaro skaisto līgavu, ko mēģina savaldzināt grāfs Almaviva. Darbība uz skatuves pēc argentīniešu režisora Marselo Lombardero ieceres notiek 1980.gadā Dienvidamerikā. Dzidrajam soprānam Elīnai Šimkus šī būs pirmā loma Latvijas Nacionālajā operā. Studējusi Norvēģijā, iedzīvojusies vairākās nozīmīgās lomās Igaunijas, kā arī Lietuvas opernamos, nu viņa nokļuvusi uz dzimtenes Baltā nama skatuves. Ko tas māksliniecei nozīmē, kādi ir viņas radošie plāni, un vai diviem māksliniekiem ģimenē saprasties ir vienkārši – Elīna stāsta mūsu sarunā.

Tarkovski un Bergmanu

Tā sakrita, ka dažas dienas pirms intervijas Elīnu kopā ar vīru satiku Metropolitēna operas izrādes Nāra tiešraidē kinoteātrī Citadele. Rozā dūnu jaciņā Vestardam pa priekšu viņa, stalti izslējusies, devās uz sēdvietām. Renē Fleminga, kas šajā operas iestudējumā dziedāja titullomu, ir viena no Elīnas mīļākajām skatuves māksliniecēm.

Šī epizode urdīja pajautāt jaunajai zvaigznei – vai viņa varētu būt nākamā, kas iekaro pasaulslavenu opernamu skatuves? Vaicājot zināju arī to, ka Elīnai ļoti nozīmīgas ir mājas un iepriekš izteikusies, ka Latvijas pamešanu karjeras dēļ, lai dzīvotu svešumā, viņa neapsver.

Satinusi smalki veidotos plecus Burberry klasiskajā šallē, viņa atteica: «Nupat, pirms Ziemassvētkiem, man bija debija Francijā, Rennas operā, tas arī bija nozīmīgs pakāpiens. Nedomāju kategoriski – nē, nekad nedzīvošu citur! Ja būs saistoši lomu piedāvājumi citās valstīs, protams, tos pieņemšu. Galvenais, uz ko ļoti ceru, ka nekad dzīvē nevajadzēs izvēlēties – karjera vai ģimene. To es nekad negribētu.» 

Elīnai nav viena sapņu opernama, kur noteikti gribētos reiz uzstāties. Drīzāk ir lomas, kuras gribētos izdziedāt un izspēlēt. Līdz šim viņa Igaunijas Nacionālajā operā dziedājusi lielas lomas – Violetu Verdi operā Traviata, arī Mikaēlu Bizē operā Karmena. Gūstot uzvaras laurus starptautiskā jauno operdziedātāju konkursā, Elīna ieguva arī galveno sieviešu lomu Marfu Rimska-Korsakova operas Cara līgava iestudējumā Lietuvas Nacionālajā operā. 

Pirms tam Elīna studējusi operdziedāšanu Kristīnes Gailītes klasē Latvijas Mūzikas akadēmijā, pēcāk pilnveidojusies maģistrantūrā Norvēģijas Mūzikas akadēmijā. Viņa vairākus gadus dzīvoja Oslo, strādājot par mūzikas profesores asistenti, ar skaidru apjautu – lai vai kā, drīz atgriezīsies mājās!

Atpakaļ uz Latviju dziedātāju atveda ilgas pēc ģimenes, un drīz vien arī jaunā mīlestība – 2008.gadā koncertā Latviešu Biedrības namā viņa sastapās ar pianistu Vestardu Šimku. Liktenīga izrādījās tikšanās vēlāk, 2011.gadā. Vēl pēc gada jūlijā Jūrkalnes Romas katoļu baznīcā abi apprecējās. Nosvinēja kāzas šaurā ģimenes lokā. «Bija brīnišķīga, saulaina diena!» Elīna smaida. Viņa atzīstas – pirms satika Vestardu, ilgi un no sirds lūgusi Dievu, lai palīdz sastapt īsto cilvēku, parāda, kurš tas ir. Viņa jūtas pateicīga un laimīga par mīlestību, kas abiem dāvāta.

Kuras lomas nodziedāt uz operas skatuves viņa vēlētos visvairāk? «Lielākas Mocarta lomas, piemēram, donna Anna operā Dons Žuans, grāfiene Figaro kāzās. Mimī Pučīni Bohēmā ir sapnītis, bet visām minētajām lomām vajadzīgs laiks un briedums.» Uzreiz viņa gan piebilst, ka nepatīkot stereotips, ka dziļas lomas var nodziedāt tikai skatuves mākslinieki brieduma gados. «Ir cilvēki, un arī es piederu pie tiem, kuri salīdzinoši jauni piedzīvojuši dramatiskus notikumus savā dzīvē, un tas maina domāšanu, dzīves uztveri, garīgo saturu. Tāpēc mani kaitina spriedelējums jebkurā mūzikas žanrā, ka «drīksti dziedāt tās lomas vai spēlēt tos skaņdarbus tikai tad, ja tev ir tik un tik gadu.» Nē, ir daudz jaunu mākslinieku ar un bez dzīves drāmām, kuri to var!»

Par pašas dzīvē piedzīvoto drāmu, zaudējot tuvu cilvēku, Elīna nevēlas runāt. To līdz nogurdinājumam bez viņas pašas ziņas gadiem apcerējuši mediji.

Slavenās operās libretisti savus smagās dzīves drāmās iekļuvušos varoņus nereti apcerējuši gados pavisam jaunus. Piemēram, pēc Dimā (dēla) Kamēliju dāmas motīviem 1852.gadā tapinātajā Frančesko Pjaves Traviatas libretā galvenā varone Violeta (ko dziedājusi arī Elīna) ierodas Parīzē 15 gadu vecumā. 21 gada vecumā viņa sastop mūža lielo mīlestību Alfredo un 23 gadu vecumā mirst. Arī Fausta Margarēta, Karmenas Mikaēla ir jaunas meitenes. 

Visgrūtākais jaunam operdziedātājam, pēc Elīnas domām, ir sasniegt tādu balss tehniskās meistarības pakāpi, ka uz skatuves par to nav jādomā, var sevi visu veltīt lomas emocionālajam zīmējumam. «Tāpēc es teiktu, ka ir lomas, kurām emocionāli esmu gatava, bet vokāli – vēl ne, jo loma vokāli jāapaudzē ar skaņu krāsu bagātību,» viņa rezumē. Elīna ir liriskais soprāns. Daļa operdziedātāju pasaulē izvēlas palikt lirisko lomu nišā visu radošo mūžu. Daudz nemainoties, nevainojami izpilda divas, trīs, piecas lomas un jūtas komfortabli. Elīnai Šimkus patīk augt un mainīties. Tas nozīmē – viņa ar savu balsi vēlas iekarot jaunas virsotnes. «Mana balss piecu, desmit gadu garumā ir ļoti mainījusies, un strādāšu, lai mainās vēl, iegūst jaunas krāsas un spēku. Kvalitātes, vēlmju un sapņu rādītāji, kam sekot, man ir,» viņa apņēmīgi saka.

Elīna delikāti apiet jautājumu, kāpēc tikai 31 gada vecumā tikusi pie lielas lomas pašmāju operā. Uz dažiem projektiem, piemēram, Lizas lomu Bellīni operā Somnambula viņa Latvijā uzaicināta arī iepriekš, gan ne Baltajā namā, bet Siguldas Opermūzikas svētkos. Kā nācās, ka pēc studijām Norvēģijā jaunā māksliniece guva iespēju strādāt Igaunijā, nevis Latvijā? «Sakritība – veiksme, pareizais laiks un vieta, manas sajūtas,» viņa paskaidro. Saņēmusi no paziņas Igaunijā ziņu, ka maijā operā ir solistu noklausīšanās, viņa devās uz Tallinu. «Aizbraucu un pēc noklausīšanās tiku pie diviem galā koncertiem ar orķestri un divām brīnišķīgām lomām.» Pēc mēneša viņa arī kļuva par laureāti starptautiskajā Igaunijas opermākslas jauno vokālistu konkursā. Tas notika 2011.gadā.

Pašlaik Latvijas operas izrādē Figaro kāzas Elīna Šimkus piedalās kā viesmāksliniece. Viņa atzīstas, ka arī iepriekš no Rīgas Baltā nama saņēmusi lomu piedāvājumus, bet tie nebija šķituši tik saistoši.

Elīna uzskata, ka, sarežģītajā mākslas pasaulē veidojot karjeru, tas nav pluss, ka vecāki ieaudzinājuši ētiskās vērtības – viņa nekad nevarētu sevi iedomāties ar pieglaimošanos vai familiārām saitēm tiekam pie lomas. Taču liels ieguvums tas ir cilvēciski. «Esmu laimīga, ka arī mans vīrs nāk no tādas ģimenes. Mēs savā ar Vestardu šo godprātības principu turpinām,» viņa graciozi iztaisno plecus. «Viena atziņa, ko esmu aizguvusi no savas vīramātes – dienas beigās tu atskaities tikai pati savai sirdsapziņai un Dievam augšā. Nav nozīmes, ko par tevi runā un domā citi. Galvenais – dari labāko pēc savas sirdsapziņas. Tad arī neveiksmes tā nesāp.»

Starp laukiem un Rīgu

Iepriekš paustā atziņa Elīnas un Vestarda dzīvē darbojas arī praktiskā veidā – neēst neveselīgu pārtiku, neskatīties sliktas filmas. Elīna lieto tikai ekokosmētiku. Gribas saudzēt veselību, dzīvot veselīgi un saturīgi. «Lai piepilda, nevis iztukšo,» operdziedātāja saka. Viņai ļoti patīk mājas dzīve – adīt, šūt un gatavot. Nesen TV šovā izcepa lielisku lazanju – smalkās rokas veikli grieza pildījuma sastāvdaļas, viņa uz šīs «skatuves» jutās kā zivs ūdenī. «Man patīk viss sievišķīgais. Zinu, ka mans vīrs to novērtē,» viņa pastāsta. Saimnieciskas esot visas Elīnas dzimtas sievietes. Garšu pasaule, viņasprāt, ir kaut kas ļoti aizraujošs! Kas ir mīļākais ēdiens, ko gatavo vīram? Mirkli aizdomājas: «Vestardam garšo viss, ko gatavoju. Galvenais, lai ir gaļa – ja viņš vakarā nostrādā ilgas stundas [pie klavierēm], kas ir nogurdinoši, tad uzturā vajadzīga spēcinošā gaļa.» 

Elīna prot arī uzcept īstu putukrējuma un brūkleņu torti, iemācījusies no mammas. Arī plovu, boršču. «Visu iespējamo!» viņa smejas. Vestards ēst netaisa, bet Elīna rosīšanos pa māju sauc par sievietes jogu. Man viņai gribas uzdot komisku jautājumu – kurš Šimku mājās sienās sit nagliņas? Šis mediju bieži  kā jokojot uzdotais jautājums māksliniecei netīk, jo Vestards dara visus lielos mājas darbus. Viņa steidz vīru slavēt par izdarīgumu, vīrišķību. «Katrai ģimenei der savs modelis – kas vieniem der, citiem galīgi ne. Mums mājās Vecmokās ir tāds modelis, kurā katrs ģimenes loceklis perfekti darbojas kā zobratiņš mehānismā, un mums tā ir ļoti labi.» Pilsētā dzīvot Elīnai ne sevišķi patiktu – te jūt gaisa nepietiekamību un cilvēku stresu. «Tu esi mašīnā, sastrēgumos. Vienā milzīgā mudžeklī! Laukos ir citādi – miers, klusums, tavs laiks un tavs mīļotais cilvēks. Es to ļoti izbaudu.»

Pusotra gada laikā, kopš precējusies, jaunā operdziedātāja sapratusi, ka abi kopā spēj izrunāt un atrisināt jebkuras problēmas tā, lai nevienam nav jācieš. «Mēs labi saprotam viens otru. Jūtamies kā viens vesels.»

Jaunā Šimkus ģimene pārsvarā dzīvo Vestarda dzimtas mājās – gleznainā vietiņā meža ielokā Tukuma rajonā, kur līdz lielceļam ziemā var nākties brist pa dziļu sniegu, šeit dzīvo arī Vestarda vecāki un māsa. Tāpēc jaunā mākslinieku ģimene iegādājusies džipu, bet pamatojums dzīvot laukos ir šāds: tās ir Vestarda mīļās bērnības mājās, turklāt šeit ir abi flīģeļi, ar kuriem Vestards gatavo koncertprogrammas. Rīgā abiem ir dzīvoklis, kur palikt pēc vēlajiem koncertiem, izrādēm. «Sirds man ir pie vīra – visur, kur vien viņš ir, un Neretā, manās bērnības mājās,» Elīna atzīstas. «Tur ir mani vecāki, vecvecāki, kapiņi ar maniem senčiem. Tās ir manas saknes, ļoti svarīgas.» Elīnas māte ir ārsta palīdze neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, bet tēvs vada pašvaldību. 

Tagad abiem jaunajiem māksliniekiem vakaros ir aizraušanās – skatīties Vudija Allena filmas. Pirms tam noskatījušies visas septiņas Andreja Tarkovska filmas – Elīnai ļoti patikusi Nostalģija. Vēl senāk bijis periods, kad skatījušies Ingmāra Bergmana kino. Labas filmas abus interesējušas vienmēr. Televizors Šimku mājās paredzēts klasisko koncertu, izrāžu un labu filmu skatīšanai. «Mēs smejamies – Larsa fon Trīra filmas Melanholija beigu kadros ir zaru būda, kas pasargā no ārpasaules, un mums abiem tāda ir! Negribas mūsu dzīvē ielaist ārpasaules notikumus, cilvēkus, vielas (abi nemaz nelieto alkoholu).» Elīna stāsta, ka negrib sludināt absolūtās patiesības, bet alkoholu nelieto tādēļ, lai tas neaizēno mirkļa burvību. «Gribas izbaudīt dzīvi, kāda tā ir, tīrām emocijām, bez mākslīgas atslābināšanās.» 

Jaunā māksliniece intervijā vēlas pateikt kaut ko viņai personiski svarīgu: «Es nezinu, vai kaut ko varu dot Latvijai, vai spēju iedvesmot, bet es nekad negribētu bēgt no šejienes – lai kādas problēmas, lai cik grūti te iet.» Viņa apņēmusies sekot līdzi savai valodai, lai tajā nav anglicismu un žargona, jo «mūsu valoda ir ļoti skaista, nevajag nekādas «fīčas» un «fanošanas».» 

Elīnas darba grafiks ir piepildīts visam gadam un daļēji arī nākamajam. 1.martā viņa būs uz skatues iestudējumā Figaro kāzas Nacionālajā operā un jau 2.martā sāks strādāt pie nākamās izrādes, ko pagaidām vēlas paturēt noslēpumā. Tai sekos vēl kāda pirmizrāde jūlijā. «Šis tas Latvijā, šis tas ārzemēs,» viņa nevēlas atklāt detaļas. Mierīga un priecīga viņa 14.februāra pēcpusdienā pēc intervijas aizsteidzās uz vakara mēģinājumu operā, kas solījās ilgt vismaz līdz deviņiem vakarā.

Stāvēsim līdz pēdējam

Posted on februāris 19, 2014 by - Personība

Kijevas barikādēs zaudējis aci, bet atradis līgavu, Ukrainas protestu aktīvists Vladimirs Šumeiko (34) ārstējas Rīgā, kamēr asiņainās sadursmes Kijevā prasa arvien jaunus upurus

Viegli pievēris aci, Vladimirs pasmaida. «Sauksim to par sportisku spēli. Cik daudz labo acu tu izsitis?» ironizē mierīgais, nosvērtais, spēcīgas miesasbūves vīrietis, ar kuru tiekos Ir redakcijā Rīgas centrā. Pirms mēneša, 22.janvārī, Kijevas centrā aiz barikādēm viņš kopā ar kolēģiem pārlaida kārtējo berkutiešu uzbrukumu. Šķitis, ka apšaude jau beigusies. Iestājies klusums. Pacēlis galvu augšā, bet tas izrādījās neapdomīgi – no attāluma izšauta gumijas lode trāpījusi tieši labajā acī, gluži kā iezīmējot Vladimiru, kurš tobrīd turējis rokās valsts karogu. «Dakteri teica: kuram izņēma acis, visas bija labās. Kādiem pieciem cilvēkiem izgrieza, jo nevarēja glābt, bet man vienkārši paveicās, jo bija ļoti labs ārsts.» 

Jau nākamajā dienā pēc pirmās acs operācijas Vladimiru no Kijevas slimnīcas uz savām mājām pārvedusi draudzene, jo baidījusies par viņa nonākšanu milicijas rokās, kā tas jau bija noticis ar citiem ievainotajiem. Meitene pati viņu mājās aprūpējusi, bet tikmēr draugi, paziņu paziņas palīdzējuši tikt pie ceļošanai derīgas pases un nokārtojuši iespēju turpināt ārstēties Rīgā. Kad acs stāvoklis uzlabosies, vēl būs nepieciešamas divas operācijas, lai kaut nedaudz ar to varētu redzēt. Pilnībā redzi gan nekad neizdosies atjaunot, taču vismaz skāde nebūs tik liela, un, kas zina, varbūt viņam izdosies to turpināt slēpt no mammas, kas joprojām par traumu nezina. «Negribu viņu uztraukt.»

Katrs klausa sirdsapziņai

Maidans ir laukums, pulcēšanās vieta, skaidro Vladimirs. Šis vārds kļuvis par simbolisku apzīmējumu protestiem pret korupciju, prettiesiskumu valsts varas augstākajos līmeņos Ukrainā jau kopš tā dēvētās Oranžās revolūcijas 2004.gadā. Atšķirībā no desmit gadus senās vēstures šoreiz protestus raksturo vardarbība un īpaša cietsirdība pret cilvēkiem gan no specvienības Berkut miliču puses, gan no «tituškām» – algotņu grupām, kas piekauj un izseko Maidana aktīvistus. Savu vārdu šie neformālie veidojumi iemantojuši no sportiskā jaunieša Vadima Tituško, kurš protesta mītiņa laikā piekāva žurnālisti.

Nežēlīgā izturēšanās pret cilvēkiem, kas naktī uz 1.decembri bija sanākuši Neatkarības laukumā, prasot prezidentam Viktoram Janukovičam parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, izveda ielās pat pasīvākos novērotājus. «Tas, kas notika tajā naktī, bija šausmīgi. Sita sievietes, meitenes un gulošus sirmgalvjus, nevienu nežēloja,» atceras Vladimirs.  Tiesībsargājošo iestāžu vardarbība pirmo reizi pēc daudziem gadiem pamudināja ielās iziet nepieredzēti lielam skaitam iedzīvotāju – Vladimirs min pat pusotra miljonu, lai gan oficiāli sauktie skaitļi ir mazāki. Viņš pats uz protestiem Kijevā devies kā pašlaik ieslodzītās opozicionāres Jūlijas Timošenko partijas Tēvzeme (Batkivščina) biedrs no Ukrainas dienvidu pilsētas Krivojrogas, kur līdz pagājušā gada nogalei dzīvoja, strādāja, tur arī uzaudzis.

«Cilvēki sacēlās. Ielās izgāja visa Kijeva, ieradās cilvēki no apkārtnes, tā izveidojās Maidans,» stāsta Vladimirs, kurš bijis pastāvīgais protestētājs – Kijevas centrā mitis jau kopš novembra beigām. To varējis atļauties, jo esot pašnodarbināta persona – līdz šim strādājis par tirdzniecības menedžeri ar celtniecību un nekustamajiem īpašumiem saistītos projektos. Kā pārējie ukraiņi spēj savienot darbu, mācības un citas ikdienas gaitas ar ilgstošu protestēšanu? «Katrs rīkojas atbilstoši savai sirdsapziņai. Ja jūt, ka tur ir jābūt, tad ir,» saka Vladimirs. 

Arī darba devēji esot dažādi. «Ir normāli, kas bez jautājumiem palaiž uz Maidanu, paši brauc uz turieni ar darbiniekiem, bet ir arī tādi, kas atlaiž no darba, ir arī cilvēki, kas paši aiziet.» Turklāt pastāvīgi jau tur neuzturoties liels skaits cilvēku – tikai daži tūkstoši, jo masas – desmitiem vai simtiem tūkstošu – sanāk brīvdienās.

Vladimirs īpaši uzsver, ka lielākā daļa protestētāju ir vienkārši iedzīvotāji, nevis kādu politisku organizāciju biedri vai atbalstītāji, kāds ir viņš pats. Lai arī sākotnējās prasības par Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību nekur nav zudušas, milicijas specvienības vardarbība pret neaizsargātiem cilvēkiem un pie varas esošo vienaldzība pret to tagad izveidojusi prasību murskuli, kurā savijies viss – «Eiropas Savienība, prezidenta un viņa padoto atkāpšanās, korupcijas apkarošana, tiesiskums un vārda brīvība».

Vladimirs Maidanā pildījis brīvprātīgā pienākumus – sagaidījis atbraucējus, rūpējies par viņu izguldīšanu, ēdināšanu, siltu apģērbu. To pašu līdzējuši arī tiem cilvēkiem, kas atbraukuši piedalīties valdošās varas atbalsta pasākumos. «Palīdzam, kā varam, runājam.» Viņš dzīvojis «nopakotā» teltī, salu pārlaiduši, sildoties pie «buržujkām» – ar malku kurināmām krāsniņām, taču atbalsts esot arī pilsētā – ir iespēja gan nomazgāties, gan izgulēties.

Kas finansē šo protesta kustību, Vladimirs detaļās neieslīgst, tikai pasmejas par runām, ka nauda nākot no ASV. «Ziniet, visi saka, ka jebkuru kustību, jebkuru Maidanu, kas notiek, finansē ASV, bet kāda tur Amerika – jaunieši savācās, lai atbalstītu līguma slēgšanu ar Eiropas Savienību tajā dienā, kad to vajadzēja parakstīt. Neviens nebija domājis, ka tas tā pavērsīsies.»

Ko protestētāji vēlas panākt? «Mēs gribam, lai mūsu valstī tiesā virsroku gūtu taisnība. Kukuļus mūsu valdībā ņem visur, sakot no maziem amatiem un beidzot ar augstām amatpersonām,» saka Vladimirs, uzsverot, ka protesti turpināsies, kamēr netiks izpildītas šādas prasības: prezidents Janukovičs atkāpies no amata, izsludinātas ārkārtas prezidenta un parlamenta vēlēšanas, no cietuma atbrīvota Jūlija Timošenko un Konstitūcija atjaunota tās iepriekšējā redakcijā, kas noteic, ka Ukraina ir parlamentāra valsts un vara pieder tautai.

Vai ir pārliecība, ka ārkārtas vēlēšanās uzvaru gūtu opozīcijas atbalstītāji? «Tie cilvēki, kas stāvēja Maidanā, neizvēlējās šo varu. Taču jūs paši saprotat, ka vēlēšanas var falsificēt, nopirkt,» sarežģīto situāciju raksturo Vladimirs. Viņš atstāsta vairākus gadījumus, kas, viņaprāt, liecina par vēlētāju balsu pirkšanu – tos novērojis iepriekšējās vēlēšanās. Tomēr atzīst, ka arī vēlētāji tobrīd ar citām acīm skatījušies uz tiem, kas pie varas. «Kādai vecmāmiņai uzdeva jautājumu, kāpēc jūs balsojāt par Janukoviču? Viņa atbildēja: a viņš ir smuks. Tas arī viss. Tas, ka viņš ir «sēdējis», ka zaglis, ka laupa Ukrainu un pazemo – tas viņu neinteresē, galvenais, ka smuks,» saka Vladimirs. Viņaprāt, pašlaik Maidanā notiekošais lielai daļai vēlētāju varētu atvērt acis.

Prezidenta amatā Vladimirs labprāt redzētu kādu no opozīcijas līderiem un skaidro, kāpēc opozīcija neuzņēmās valdības veidošanu pēc premjera Mikola Azarova atkāpšanās, reaģējot uz protestiem. Ja Batkivščina parlamenta frakcijas vadītājs Arsēnijs Jaceņuks būtu uzņēmies valdības veidošanu,  «pēc nedēļas Janukovičs viņu noņemtu no amata kādu iemeslu pēc, bet cilvēki būtu zaudējuši uzticību Jaceņukam, jo viņš piekritis strādāt ar Janukoviču», skaidro Vladimirs. «Tur arī viltība. Līdz ar to, kamēr Janukovičs neatkāpsies un nenotiks jaunas vēlēšanas, cilvēki Maidanu nepametīs.»

Mērķtiecīgi šāva uz cilvēkiem

Joprojām nav precīzas informācijas par to, cik daudzi Kijevā ir gājuši bojā sadursmēs starp protestētājiem un Berkut vienībām, «tituškām», cik savainoto ir vienā un otrā pusē. Šonedēļ asiņainās sadursmes atsākās īpaši sīvi un Berkut uzbrukumi prasījuši atkal jaunas dzīvības. Vladimirs neslēpj, ka arī protestētāji gādājot par savu aizsardzību – viņš pats piedalījies arī tā dēvēto Molotova kokteiļu gatavošanā. «Taisīt taisīju, bet nemetu. Godīgi saku.»

Kad vaicāju, vai nav iespējams tomēr panākt savu miermīlīgā veidā, līdzīgi kā pirms 25 gadiem Baltijas valstis izcīnīja neatkarību, Vladimirs aizsvilstas: «Sākumā mēs arī dziedājām dziesmas, bet, kad atnāca Berkut un ar vālītēm sāka dauzīt, tad vairs nekādas dziesmas nebija prātā. Tas, ko Berkut izdarīja ar cilvēkiem… Es saprotu – iekausta, palauza rokas, ieslēdz krātiņā, aplej ar ūdeni -, nu, labi, bet, kad mērķtiecīgi tevi pataisa par invalīdu – tas taču ir nenormāli! Arī jūs šādos apstākļos būtu aizsargājušies.»

Viņš atgādina par miliču mestām trokšņu granātām pūlī, kurā stāv sievietes, bērni. «Kaut arī tā ir trokšņu granāta, ar to pietiek, lai sagrieztos, pārrautu asinsvadus cilvēkam, viņš var kļūt par invalīdu. Viņi mērķtiecīgi šāva uz cilvēkiem. Viss – par ko te var tālāk runāt?»

Arī Vladimira trauma ir uz mūžu. «Acs ir pārsprāgusi. Tā ir veiksmīgi sašūta, bet joprojām ir nopietni bojājumi, līdz ar to šo aci kā redzes orgānu viņš ir zaudējis,» saka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja profesore Guna Laganovska. Labi redzēt ar šo aci Vladimirs nekad vairs nevarēs, un «labi ja vispār kaut ko varēs redzēt».

Atrodoties Rīgā, Vladimiram nav informācijas par to, kā pašlaik notikumi attīstās Maidanā, taču, viņaprāt, atpakaļceļa nav – protestētāju prasības jāizpilda pilnībā.

Saasinoties konfliktam Kijevā, asāka savos izteikumos par situāciju Ukrainā ir kļuvusi arī Krievija, kas brīdinājusi Rietumus par iejaukšanos kaimiņvalsts iekšējās lietās un apsūdz centienos paplašināt savu «ietekmes sfēru», piespiežot Ukrainu dibināt ciešākas attiecības ar Briseli uz Krievijas rēķina. Vladimirs gan uzskata – Krievijai pašai nevajadzētu jaukties Ukrainas iekšējās lietās. «Viņiem katru gadu vairāki terorakti, cilvēki mirst, bet viņi lien pie mums ar savu armiju ieviest kārtību. Lai vispirms ievieš pie sevis,» saka Vladimirs. «Ja tā tomēr notiks, cilvēki turpinās cīnīties. Būs pilsoņu karš, kas principā ir jau tagad.»

Vai ir veids, kā Eiropas Savienība varētu līdzēt? Pēc Vladimira domām, ES dalībvalstīm ir jānosaka sankcijas – ieceļošanas ierobežojumi Ukrainas amatpersonām un viņu naudas kontu aresti. «Tad varētu būt rezultāts,» uzskata Vladimirs, norādot, ka teju visām augstākajām amatpersonām banku kontos Eiropā glabājas nauda, izņēmums nav arī nupat demisionējušais premjers Azarovs, kurš pametis valsti un devies uz Austriju. Savukārt uz jautājumu, vai ES ir pieļāvusi kādas kļūdas sarunās ar Ukrainu, Vladimirs diplomātiski izvēlas neatbildēt – neesot par to domājis.

Lai arī Krievija piešķīra aizdevumu Ukrainai, Vladimirs uzskata, ka līdz tautai šis atbalsts neesot nonācis. «Jautājums – kur tā nauda palikusi? Tā aizgājusi pa kabatām, bet tautai būs jāatdod. Saprotiet – ukraiņu tauta nav saņēmusi Krievijas naudu, nav to sajutusi.»

Cenšoties mainīt Ukrainas nākotni, arī Vladimira dzīvē notikušas būtiskas pārmaiņas – gandrīz pilnībā zaudēta acs, taču ir arī ieguvums. Maidanā viņš saticis meiteni, ar kuru vēlas kopā pavadīt turpmāko mūžu. Saskatījušies turpat pie barikādēm – meitene ar mammu bija atnākusi atbalstīt protestētājus. Vladimirs kundzei vaicājis, vai vēlas par znotu revolucionāru, tā arī iepazinušies. Meitene līdzi uz Latviju neesot braukusi, jo nav vīzas ieceļošanai, turklāt jāstrādā. Ukraiņu jaunieši vispār bez vīzas varot tikt vienīgi uz Izraēlu un Krieviju, bet interese studēt un vēlāk atrast darbu ārzemēs esot daudziem. Tas arī esot papildu dzinulis īstenot pārmaiņas pašu mājās – Vladimirs ir pārliecināts, ka viss izdosies, soli pa solītim ejot uz mērķi. «Cilvēki Maidanā, saprotiet, tas jau ir kaut kas! Azarovs atkāpās – tā ir vēl viena maza uzvara, bet mēs tur stāvēsim līdz pēdējam,» viņš saka.

Vladimirs gan barikādēs tik drīz nevarēs atgriezties – vispirms jāatgūst veselība, un viņš ir ļoti pateicīgs par iespēju to darīt Latvijā. «Mani ļoti labi sagaidīja, liels paldies visiem!» Ik pa brīdim, nekaitējot ārstēšanās kursam, viņš cenšas izrauties no slimnīcas un apskatīt Rīgu. Lai arī iepriekš ir sanācis paceļot pa Eiropu un vairākus mēnešus nodzīvojis Portugālē, vienu lietu Latvijā viņš ieraudzījis pirmo reizi mūžā. «Tas jaunais tramvajs! Gluži kā lidmašīna! Nofotografēju un aizsūtīju draudzenei ar parakstu: «Tūlīt pacelsies gaisā.»»

Kārļonkuļa pārdomas

Posted on februāris 19, 2014 by - Leģenda

«Reynard Cooper. My Star.* Aizlikuši labu vārdu arī par savu dzimto zemi!» Tā vēl pavisam nesen rakstīja ilgdzīvotājs Kārlis Sebris, kuram 18.februārī paliktu 100 gadu

Celofāna «kabatiņai», kādās glabā dokumentus, gals vaļā, bet biezais papīru žūksnis, kas tur ievietots, tik un tā spēcīgi ož tā, kā acīmredzot smaržoja saimnieka rokas. Pēc dažādām zālēm. Pēc vecuma. Pēc, kā tagad moderni teikt, sociālās izolācijas, kādu rada šo abu lietu kombinācija.

2008.gada sākumā, nepilnu gadu pirms aiziešanas, mazo sainīti nododams žurnālistei Teklai Šaiterei, tolaik 94 gadus vecais Kārlis Sebris sava dzīvokļa otrā stāva kabinetā neesot sēdējis ērtās mājas drēbēs ar slimnieka grimasi sejā. Kājas nav īsti klausījušas, pa durvīm pirmajā stāvā ielaidusi viņa saimniecības vadītāja Ērika Luce, tomēr aktieris turējies braši, pretim iznācis pelēkā uzvalkā, iesmaržojies ar odekolonu, it kā gaidīdams Anglijas karalieni.

Ar parasto zīmuli

«Par Nelli uz mākoņmaliņas!» Sebris pacēlis kristāla glāzi ar konjaku. «Savu lāsīti joprojām ieņemu, tad puķes smaržo stiprāk un straujāk pukst sirds,» viņš sacījis Teklai Šaiterei. Kā vienmēr šādās ciemošanās reizēs, galdā bijušas labas šokolādes konfektes. Izrunājušies, patriekuši jokus. «Visu daru. Tik vien kā meitas vairs nemīlēju, nestāv jau vairs prātā tādas lietas! Apetīte man laba. Kafijas tase no rīta iet pie sirds. Visu mūžu esmu bijis visēdājs, bet visvairāk man garšo īstie latviešu ēdieni. Vai, kā smeķē miežu biezputra un cepts cūkgaļas gabaliņš ar treknumiņu!»

Mana pieredzējusī kolēģe Latvijas Nacionālā teātra pīlāru pazinusi ilgi. Rakstījusi par viņu uz apaļām jubilejām un beigās arī neapaļām, bet, kā teiktu pats Sebris, Dieva uzdāvinātām klāt pie noliktā laika. Intervējusi gan Kārli, gan viņa sievu Nelliju, ar kuru Sebris kopā nodzīvoja gandrīz 60 gadus. Dzīvniekmīle Tekla ar Sebriem vēl vairāk iedraudzējās viņu acurauga, taksenītes Rasas dēļ. Baudīja viņu mājas harmonisko atmosfēru, kur katrai lietai bija sava rituāla nozīme, izjuta saikni ar teātra pasauli. Pēdējā tikšanās reizē pirms sešiem gadiem Sebru dzīvoklī Rakstnieku mājā Vesetas ielā apkārt vairs neluncinājās suns un kafiju porcelāna krūzītēs nelēja viesmīlīgā saimniece. 

Kāds posms bija noslēdzies, to vēl šodien atgādina Teklai dotā fotogrāfija: Kārlis ar Nelliju baltām galvām sēž savā dzīvē pēdējā pavasara saulē. «Lai paliekam tev atmiņā tādi kā šeit, 26.aprīlī, saulaini un smaidoši… jo 27.maijā… Nellijas vairs nebija,» rakstot veltījumu, pildspalva Sebrim nav klausījusi. Agrāk tik skaistais, kā izvirpotais rokraksts pajucis kā laika zoba skartas mežģīnes. Vienīgi burts «K» joprojām švītīgi izliekts, vismaz parakstoties aktiera roka nav trīcējusi.

Brīžiem vēl skaidri un saprotami, brīžiem grūti salasāmi – tā 1914.gada 18.februārī dzimušais, divus pasaules karus pārdzīvojušais Sebris taupīgi aprakstījis katru papīra strēmeli, kas gadījusies mājās: ģimenei sūtītu apsveikumu brīvās vietas, pat dzīvesbiedres pirkto, Auroras ražoto zeķbikšu Sibilla kartona iepakojumus ar tvirtiem modeļu dupšiem «parādes pusē». Viņa bēru dienā 2009.gada 16.janvārī publicētajā rakstā Tekla Šaitere piemin piezīmju mapīti, Sebra pēdējo dienu liecību, ko viņš devis ar vārdiem: «Varbūt tev noderēs, kaut gan – kam vairs vajadzīgas veca cilvēka pārdomas?»

«Sēdēju kā suns uz siena kaudzes,» skumji pasmaida Tekla. Žurnāliste, kas nemēdz laist garām publicēšanas vērtus sižetus, gluži iracionāli nav varējusi pieskarties Sebra mapītei, simboliskai atmiņai no aizgājuša laikmeta, lielo aktieru personību laika. Kolēģei bijusi sajūta, ka kādas durvis ir aizvērtas, par Sebri viss ir uzrakstīts. Kad par aktiera pierakstiem apjautājos, impulsīvi Tekla tos iedod man.

«Draugi, kā liekas, tad strauji tuvojas brīdis, kad nebūs vairs spēka kaut ko pasacīt un kādam par kaut ko pateikties, tāpēc mēģinu saņemt kādas spēka rezerves, lai savirknētu vārdus, bet stipri jūtu, ka tas vairs pavisam neveicas. Laikam savā laikā esmu pārāk daudz runājis, runājis – atkārtojies un atkal atkārtojies, tāpēc bieži «tvaiks ir izgājis tikai svilpē»,» pierakstu kaudzes virspusē pirmo atrodu A4 formāta lapu, oriģinālā rokraksta kopija. Sebris to ir gatavojis kā kolektīvu vēstuli, visticamāk, 2007.gada Ziemassvētkos.

«Pēdējais laika posms ir aizgājis smagi, un punktu pielika Nellijas aiziešana. Nevarēju iedomāties, ka radīsies šāds tukšums. Radušies [tādi] sarežģījumi ar sirdi, ka jālieto pat Nellijai parakstītās zāles. Labi, ka tuvumā ir cilvēki, kuri par mani rūpējas. Tikai žēl, ka vairs nevar izkustēt no mājas. Tik daudz kas paliks neredzēts, nedzirdēts, nesatikts. Bet par to, kas ir redzēts, dzirdēts un satikts – Dievam pateicos un esmu apmierināts,» aktieris kļūst lirisks. Taču tūlīt sevi norāj: «Neuzskatiet šīs rindas par atvadām. Mēs vēl satiksimies!» Seko tehniska atkāpe: «Neņemiet ļaunā šādu raksta kopēšanas veidu, bet modernās rakstīšanas mašīnas neesmu iepazinis un pat Tā Kunga priekšā stāšos ar parasto zīmuli rokā. Jūsu vecais Kārļonkulis.»

Zvērīgi ziņkārīgs

Aktieriem, kam skatuve ir kā narkotikas, kuri pieraduši būt cilvēku uzmanības centrā, ar novecošanu samierināties bieži ir grūtāk nekā parastiem mirstīgajiem. Kārļa Sebra ģērbtuves biedrs un vecumdienu tuvs draugs, bijušais Nacionālā teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans, kas mūža nogalē vēl kāpa uz skatuves, ienīdis savu nevarīgo ķermeni. Skaļi un emocionāli protestējis, atceras teātra ilggadējā darbiniece, kādreizējā literārās daļas vadītāja, tagad konsultante Rita Melnace. Sebris, kura daiļradei viņa veltījusi avīžrakstus un esejas, laikabiedru atmiņās palicis kā harmonisks cilvēks, stipra personība – viens no retajiem, kurš spēj negausties par to, ko nevar mainīt, ar cieņu novecot. 

Viņa iekšējos monologos, zāļu smaržas piesūkušajās piezīmēs, tomēr ieskanas cita nots. «Skumjā vientulībā kā vasarnieku pamestam kaķēnam rudens lietū,» tik tiešām ar parasto zīmuli, ātri un nepretenciozi viņš rakstījis otrā pusē kāda Nacionālā teātra dokumenta datorizdrukai, kura bijusi lieka, jo saturējusi tikai sponsoru logo.

«Esmu vecs, un mana dziesma nodziedāta,» piefiksēts uz teātra izrāžu grafika.

«Kas lasīs manas neizlasītās grāmatas?» Sebris smeldzīgi iesaucas vēl citā piezīmju lappusē.

Sinoles pagasta skrīvera dēls, pirmskara teoloģijas un lauksaimniecības students, nemaz nenojauzdams, kādas pārmaiņas piedzīvos pasaule viņa mūžā, pusaudža gados taču bija sev solījies, ka pievārēšot visas pasaules grāmatas! Atjaunodams pirmskara prezidenta Kārļa Ulmaņa Draudzīgo aicinājumu, savu bibliotēku viņš Atmodas laikā dāvināja dzimtajai skolai.

«Jūtu, ka aizvien ātrāk tuvojas nobeigums šai gan joku, gan bēdu ludziņai, šim lielajam skrējienam cauri dzīvei,» stipro vīru Kihnu Jena, Indrānu tēva, Hamilkāra kunga attēlotājs, kam tā patika pamatīgas lietas, raksta nevis dienasgrāmatā ādas vākos, bet uz kārtējā zeķbikšu iepakojuma, ko viegli būtu bijis izmest miskastē. «Sāc domāt, vai tavs mūžs kam lieti derējis. Nav ko izlikties un liekuļot – savs darbiņš ir padarīts, protams, bet vislielākais gabals varbūt iesākts, tomēr ir pietrūcis laika to pabeigt.»

Teātrī ienācis 1938.gada 15.augustā, 24 gadu vecumā, pēdējo lomu nospēlējis 2004./2005.gada teātra sezonā, kad bija jau 90 gadus vecs, Sebris līdz pēdējam brīdim sekoja līdzi latviešu teātra dzīvei. Arī kad vairs līdzās nebija domubiedres Nellijas, pensionētās Rīgas Centrālā universālveikala kasieres, kas perfekti orientējās kultūras procesos, viņš nāca uz Nacionālā teātra pirmizrādēm. Sev blakus valdības ložā sēdināja saimniecības vadītāju Ēriku Luci, kas Sebru ģimenei bija sākusi palīdzēt, kad Nellija piedzīvoja infarktu.

Kārlis Sebris nebija dziļi vientuļš. Viņa piezīmēs redzams, ka, atgriezdamies pie jaunības ideāliem, viņš vecumdienās mierinājumu smeļas reliģijā, par šīm tēmām diskutē ar senu draugu, evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvestu Jāni Liepiņu. «Dievs, dakteri, draugi,» pa jokam un nopietni, svēto trīsvienību dzīves pēdējam cēlienam bija postulējis saskanīgais pāris Nellija un Kārlis Sebri. Līdz pēdējam brīdim vecuma neaptumšotu prātu, ar respektu pret otra personību, Sebris cilvēku atmiņās palicis kā sirsnīgs draugs un aizrautīgs sarunu biedrs. Ar Vesetas ielas mājas kaimiņieni, teātra kritiķi Liliju Dzeni viņš, piemēram, apmainījās laikrakstiem. Senāk no visiem preses izdevumiem Sebris izgriezis rakstus par teātri, vēlāk palicis tikai pie Nacionālajam teātrim veltītām publikācijām. Bet Teklai Šaiterei iedotajā dokumentu mapītē starp viņa piezīmēm nez kāpēc iespraukušies izgriezumi ar Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto Klusuma skaņu recenzijām. 

Vienā no tām kāda roka apvilkusi citātu ar kanādiešu režisora Robēra Lepāža uzrakstīto teātra skatītāju imperatīvu. «Es gribu teātrī raudāt, es gribu tur smieties, brīnīties, sajust inteliģenci. Bieži es domāju, kāpēc uz skatuves visi šie cilvēki raud, kliedz, cieš, bet manī nekas nenotiek? Kāpēc es nesajūtu sevī šīs emocijas, kas notiek uz skatuves? Kāpēc es maksāju naudu, lai paskatītos, kā sveši cilvēki cieš? To taču es varu redzēt arī daudz kur citur, nemaz nemaksājot.»

Sebris, kurš 80. un 90.gados bieži aicināts teikt nacionālpatriotiskas runas, čakli krājis dažādus citātus. Dažkārt tie tā «ielīmējušies» arī viņa paša dzīves filozofijā, ka bijis grūti nošķirt, kas ir autors. Viņš arī nemaz nav kautrējies no šīs izlīdzēšanās ar ievērojamu cilvēku domām, stāsta Rita Melnace. Sacījis: «Es arī tā domāju, bet kāds cits ir vēl labāk pateicis, kodolīgāk.»

Uz viena no zeķbikšu iepakojumiem Sebris izrakstījis kritiķes Maijas Svarinskas vārdus, veltītus vēl vienai Hermaņa izrādei – Garajai dzīvei. «Bet līdzpārdzīvojuma tomēr nav.» Tālāk laikam jau aktiera paša domas: «Te daudz runā par veco ķermeni, bet pavisam maz par tā valdnieci dvēseli. Nav kur atsaukties.»

Par savu veco ķermeni Sebra piezīmēs nav rakstīts tikpat kā nekas. Miesas vājumu – un arī pieklusināti, ar sev raksturīgo sarkasmu – viņš draugiem un kolēģiem atļāvies atzīt tikai dzīves pēdējā gadā, kad ilgstoši vajadzēja ārstēties slimnīcā. Tomēr no viņa mutes nekad nav skanējis: apnicis dzīvot. Viņa teātra mazdēls aktieris Mārcis Maņjakovs, aizgājis ciemos uz slimnīcu, atstāstījis patriarha teikto: «Ak, kā man interesētu padzīvot vēl drusku ilgāk, paskatīties, kas tālāk notiek, jo esmu zvērīgi ziņkārīgs!»

Uz kādas datorizdrukas, kam otrā pusē Unibankas bankomātu saraksts, Sebris uzvilcis vārdus pat angļu valodā: «Reynard Cooper. My Star.» Un piebildis: «Aizlikuši labu vārdu arī par savu dzimto zemi.»

Skelets sadod jaunajiem

Latvija, brīvība, neatkarība, nacionālā pašapziņa – Sebra piezīmes nav veca vīra skumja grēksūdze, bet patriotisku domu cauraudumi, pat lozungi. Savai bēru dienai viņš jau labu laiku iepriekš izvēlējies Kaudzītes Matīsa dzejoli Apmierinājums: «Bet viena liela apziņa / spēj mani mierināt. / Ka dzīvos mūžam tēvija un viņas valoda.»

Padomju laikos kādam teātra «vadošam biedram» Sebris atļāvies atzīt, ka neinteresējas par politiku, uz ko saņēmis repliku: «Neinteresēties par politiku, tā jau ir politika.» «Turpretim šodien par politiku neinteresēties vienkārši nevar,» viņš, eksprezidenta Gunta Ulmaņa draugs, partijas Latvijas ceļš pirmsākumos – viena no šīs organizācijas sejām – secina savās piezīmēs.

Protams, politikā, ekonomikā un jaunlaiku teātrī Sebrim daudz kas nav paticis, bet rakstot viņš neizgāž žulti, drīzāk izlīdzas ar humoru un sarkasmu. «[Nacionālā teātra aktieriem] nav vairs tradīcijas pēc sezonas slēgšanas kanālā nomazgāt kājas, jo nekādas jau atpūtas [nebūs], bet gan haltūras – un cik tad nu tur vajag tīrības.»

«Lūk, kas [es] par pasaules lāpītāju!» Sebris iesmējis pie vairāku piemēru uzskaitījuma, kā, nezinot literatūras klasiku un reliģijas vēsturi, dziedātāji kropļo populāru dziesmu vārdus. Viņš kā bijušais teoloģijas students varot atļauties aizrādīt, ka populāra zēnu kora skandētajā Ziemassvēku dziesmā skaistā rozīte nav cēlusies no Jēzus, kā eņģeļu balstiņās dzied puiši, bet no Jeses (jeb Isaja) – izraēliešu karaļa Dāvida tēva, kurš dzīvojis Bētlemē.

«Tad nu gan grabošais skelets sadeva jaunajam talantam,» noslēdzas cita tirāde (protams, uz zeķbikšu iepakojuma kartona!). «Tagad uz visām mūsu skatuvēm ir tie mjūzikli. Taisnība, arī Alunānam bija izrādes ar jauku dziedāšanu. Tikai šodien mani baida viena lieta: vai uz teātra skatuves vajadzētu radīt tādus decibelus, kas nomāc jau tā minimālos libreta autora vārdus? Arī Smiļģis ir teicis: «Izrunā skaidri to, kas tur ir rakstīts,» Sebris atsaucas uz latviešu teātra fundamentiem. «Aktierim jābūt skaidrai dikcijai. Un, ja nu šai vājajai dikcijai uzliek vēl pastiprinātu bungu dārdoņu, tad kur lai glābjas «smalkās dvēseles stīgas»? Tās sāk trūkt.»

Sebra sarkasms, arī ieradums atmosfēru izkliedēt ar kādu kreptīgu laucinieku joku, kas viņa mutē nez kāpēc neizklausās jēls, Nacionālajā teātrī ir bijis labi zināms. Rita Melnace atstāsta situāciju, kas jau pārvērtusies par teātra anekdoti. «Piecdesmitie gadi pēc Staļina nāves, teātrī pilnā nopietnībā analizē vāju lugu par kolhoziem, ko taisās iestudēt. Nu, ko tur analizēt, ja vajag, jādragā! Un Sebris mēģinājumā pasaka šo teicienu. «Sūdus neturi par zapti, zilon’s nevar … blakti. Pasaka ar visu «īsto» vārdiņu!»

Arī Sebra aizrautība ar rakstīšanu teatrāļiem nav noslēpums. Lomas, kuru eksemplārus aktieriem deva mašīnrakstā un pēc tam jau datordrukā, aktieris visu mūžu ar roku pārrakstīja burtnīcā. Krāja šīs burtnīciņas, krāja jebkuru papīra galu, pedantiski reģistrēja savus honorārus. Viņš vecumdienas nepavadīja nabadzībā. Ilgi un ražīgi strādājot, bija izveidojis iekrājumus, viņam piemita latviešu zemnieka taupīgums – kapeiku par velti neizdeva.

Tomēr, ja ko svinēja, tad ar eleganci. «Veco aktieru Kinderstube*,» saka Rita Melnace. Arī [Sebra skatuves partnere] Elza Radziņa vienmēr, uzņemot ciemiņus, sapucējās un klāja galdu. Viņi nekad nenolaidās līdz «gan jau kaut kā – pašu cilvēki, iztiksim».

Sebra saikni ar pirmskara Latvijas inteliģenci kolēģe Melnace pa īstam apzinājās 1980.gada rudenī. Viņu, Elzu Radziņu un Kārli Sebri LPSR kompartijas centrālkomitejas paspārnē esošā komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs palaida uzstāties pie latviešiem Amerikā, parādīt populāro izrādi Mīļais melis.

Vašingtonā latviešus, uz kuru Aeroflot biļetēm bija uzdrukāts olimpiskais lācītis Miša, sagaidīja Sebra Latvijas laika kolēģi Nacionālajā teātrī – par viņu dažus gadus vecākais aktieris un režisors Osvalds Ur-šteins un viņa sieva Hilda Prince. «Ha, ha! Tā maikste tagad ir šitais lielais, resnais onkulis?» nosmējis Uršteins, kurš atcerējies Sebri kā jaunu, izkāmējuši censoni, kam pirms kara tika otrā plāna paplāšu nēsātāja lomas. Sebris palika Uršteinu mājās, pēc tūres pa Amerikas latviešu centriem Uršteins brauca viņu pavadīt uz lidostu. «Cik viņš bija kluss! Vairs nekādi jociņi. Viņš bija redzējis Kārļa mākslu. Pēc viņa acīm varēja nolasīt, kādu viņš Kārli bija atstājis, aizbraucot no Latvijas, un kāds mākslinieks bija atbraucis.»

«Cilvēkā tomēr iekšā ir jaunības dienu audzināšana!» izsaucas kolēģe. «Elzai Radziņai, Jelgavas ģimnāzijas apkopējas meitai, Amerikā nebija gandrīz neviena paziņas. Bet Sebris apsēžas krēslā, dzird kādu uzvārdu, jautā: «Jūs neesat no tā pagasta? Man tur tāds un tāds bija pazīstams.» Es tad jutu skrīvera dēlu, kas zināja visus saimniekus.»

Arī būdams precīzs cilvēks, kam patika savā skaistajā rokrakstā rakstīt vēstules, Sebris atjaunotās draudzības neizsēja vējā, uzturēja korespondenci. Rita Melnace nemaz nebrīnās, ka aktieris rakstīja, arī pats runājoties ar sevi, un vēl beigās kādam šīs piezīmes uzdāvināja. «Viņš savu vērtību zināja. Labi apzinājās, kas viņš ir, ko ir izdarījis. Neko negribēja izsviest, varbūt noder – kā akmentiņi un ķieģelīši tam pašam «piemineklim», ko mēs tagad uz simtgadi viņam ceļam,» sarunas biedrene nozibsnī ar acīm. Atzīstas – šo domu nozagusi biogrāfam Kenetam Tainenam, kurš par izcilo angļu aktieri Lourensu Olivjē rakstījis: viņš savam slavas pjedestālam ne mazums marmora bija sagādājis pats. «Arī Kārlis bija cilvēks, kas akmentiņus pieturēja precīzam mērķim. Tā pati zināmā lieta, kas tagad jau kļuvusi par leģendu! Ziedlapiņas no tām rozēm, kas viņam tika dāvinātas jubilejās, viņš krāja sava zārka mirstamam spilvenam.»

Sebris mīlēja visu lietu kārtību. Jau dzīves laikā Meža kapos uzlika kapa pieminekli sev un sievai Nellijai. «Lai neviens nebrēc, ka Sebris bija liels aktieris, tāpēc valdībai vai tautai jāceļ viņam piemineklis!» – tā viņš, dzerdams konjaciņu, smējis Teklai Šaiterei. Stāstīja, ka Vesetas ielas dzīvokli, kur viņi toreiz tikās, jau pirms astoņiem gadiem norakstījis audžudēlam, Nacionālā teātra ilggadējam direktora vietniekam Zigfrīdam Kalniņam. Diemžēl Zigis nomira pirmais, mantojums palika viņa tuvākajiem radiem – Ziņģīšu ģimenei.

Un tikai Sebris, aktieris, kuru dēvēja par cilvēku-sirdsapziņu, pats zina, kāpēc tikai dažus mēnešus pirms nāves un jau pēc šajā rakstā minēto piezīmju tapšanas, pie sevis uzaicināja un atzina savu īsto un vienīgo bērnu, attiecībās ar Nacionālā teātra akrisi Irēnu Pabērzu dzimušo Ilzi Meškovu, kas jau Sebra laikā strādāja par suflieri šajā teātrī. Bet tas jau ir cits, arīdzan ļoti personisks stāsts.

* Renāra Kaupera pseidonīms un dziesmas Mana zvaigzne nosaukums – angļu val.
** Bērnu audzināšana – vācu val.

Tauvu eksperti

Posted on februāris 19, 2014 by - Veiksme

Daugavpils firmas Magistr produkciju pazīst Francijā, Vācijā, Norvēģijā un vēl vismaz 20 pasaules valstīs – ģimenes uzņēmums izaudzis par Austrumeiropā lielāko tauvu ražotāju

Patiesībā esam ģimenes uzņēmums, sarunu sāk Austrum-eiropā lielākā tauvu ražotāja Magistr līdzīpašniece un prezidente Tatjana Dovorecka. Ja intervija notiktu Ķelnē, Amsterdamā vai Liverpūlē, teiktais nepārsteigtu – tur lieli ģimenes uzņēmumi ar senu vēsturi un tradīcijām nav retums. Bet mēs tiekamies Daugavpilī. Latvijā, nerunājot nemaz par Latgali, ģimenes uzņēmums ar 22 gadu darba pieredzi, kurā strādā 250 darbinieku, viss saražotais tiek eksportēts un 2013.gada apgrozījums pārsniedz 7,5 miljonus eiro, izklausās gandrīz neticami.

Tomēr ar to pārsteigumi nebeidzas. Vislielākais no tiem ir pats daugavpiliešu galvenais ražojums – virves un tauvas. Vītas un pītas, pavisam kopā ap tūkstoš veidu, diametrā no dažiem milimetriem līdz tik resnām, kādas izmanto lielu kuģu pietauvošanai ostās. Kaut arī Magistr izstrādājumi galvenokārt tiešām paredzēti kuģniecībai, zvejniecībai vai burāšanai, tos izmanto arī celtniecībā, transportā, alpīnismā un daudzās citās nozarēs. Tatjana un Jurijs Dovorecki ne tikai sponsorē Latvijas jahtu Spaniel, bet, radot savu burāšanai paredzēto tauvu zīmolu Baltic Ropes, arī paši piedalījušies regatēs.

Sākumā bija mazuts

«Mēs strādājam tikai pēc pasūtījuma. Klients nevar atbraukt uz Daugavpili, ieiet noliktavā un nopirkt sev tauvas,» stāsta Dovorecka.

Viņa tūlīt pat piebilst, ka ikviens no izstrādājumiem ir starptautiski sertificēts, tāpat arī viss uzņēmums un tā iekārtas. Piemēram, tauvu raušanas mašīnu, kuras slodze ir līdz 100 tonnām un ar kuru tiek pārbaudīta ikviena tauvu partija, reizi gadā pašu pārbauda tās ražotāji no Vācijas. «Nevienā no Austrumeiropas kaimiņvalstīm, ieskaitot Krieviju, kur tauvas ražo jau sen, nav ne tādas ražotnes, ne iekārtu kā mums,» saka uzņēmuma līdzīpašniece.

Magistr dibināts 1991.gadā. Tatjana un Jurijs beiguši toreizējā Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas fakultāti. Viņa strādājusi Rīgā par inženieri, bet vīrs pievērsies zinātniskajam darbam – doktora disertācija 80.gadu beigās bijusi saistīta ar kosmosa izpēti, un tēma tikusi uzskatīta par slepenu. Bet, ja reiz slepena, tad ar to jānodarbojas militāram, nevis civilam resoram. Tā viņam, gribot negribot, nācās kļūt par virsnieku, bet ģimenei pārcelties uz Daugavpili.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas padomju armija pameta Daugavpils cietoksni, bet zinātņu doktors Dovoreckis palika bez darba. Kosmosa izpēte situācijā, kad valstij trūka tādas elementāras lietas kā kurināmais, bija neiedomājama greznība. «Ģimenē auga bērni, un mums vajadzēja darbu,» atceras Tatjana. «Izredzes, ka nāks kāds no malas un mūs ar to nodrošinās, – niecīgas. Toties bija iespējas radīt kaut ko savu, tāpēc nolēmām dibināt uzņēmumu.» Tā radās Magistr, kura nosaukumu viņi ļāva izvēlēties vārdnīcai un tajā nejauši uzšķirtai lappusei.

Jurijs, kā jau zinātnieks, nodarbojas ar tehniskajiem jautājumiem, bet par darba organizāciju un finansēm atbild Tatjana. Sākumā viņi pelnīja, rakstot programmas pirmajiem datoriem un mācot to lietotājus, pārdeva kalkulatorus, faksus, kopētājus un printerus. «Tomēr izdzīvot ar to bija grūti,» turpina Tatjana. Vienīgās nozares, kas tobrīd garantēja ienākumus, bija pārtika, metāls un naftas produkti. Viņi izvēlējušies pēdējo. «1992.gada maijā no Ņižņijnovgorodas naftas pārstrādes rūpnīcas saņēmām 25 000 tonnu mazuta. Tas bija riskants pasākums, jo pavasarī mazutu kurināšanai nevienam vairs nevajadzēja,» atceras Tatjana. «Daudzi domāja, ka esam iekrituši, un, godīgi sakot, arī paši drusku baidījāmies. Apjomi grandiozi, bet naudas, ko maksāt, mums nebija.»  

Darījums tolaik bija unikāls ne tikai ar apjomu – mazutu viņi pirkuši par biržas cenām un norēķiniem izmantojuši atlikto maksājumu. «Pēc principa – ņemiet tagad, bet maksājiet vēlāk, kas toreiz bija jaunums,» atceras Tatjana.

Iestājoties aukstākam laikam, mazutu vajadzējis daudziem – pašvaldībām, slimnīcām, bērnudārziem, siltumnīcām. Ar to kurināta lielākā daļa katlumāju, bet eksistēja speciāla kvotu sistēma, un līdzekļi tā iegādei bija ierobežoti. Tatjana atceras, kā uz Daugavpili braukuši lielo rūpnīcu vadītāji gan no Lodes, gan Brocēniem, gan citurienes. 

To, ka tamlīdzīgi starpniecības darījumi nevar būt ilgstoši, viņi gan sapratuši uzreiz. «Tas bija ienesīgs bizness, bet mēs apzinājāmies, ka izdzīvos vienīgi tie, kas pievērsīsies ražošanai un kuriem būs pašiem savs produkts, ko piedāvāt tirgū,» saka Dovorecka. 1995.gadā par šādu produktu, kurš jau no paša sākumā pilnībā tika ražots eksportam, kļuva tehniskais tekstils.

Somi netic savām acīm

Uzņēmuma līdzīpašniece atzīst, ka daļēji izvēli ietekmējusi nu jau vairs neesošā Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīca. «Pētot tās pieredzi, secinājām, ka rūpnīca faktiski ražo un pārdot izejvielas, no kurām pēc tam Eiropā tiek radīti produkti jau ar daudz augstāku pievieno vērtību.» Viens no tiem – tauvas, kuru ražošanai viņi nolēmuši pievērsties. Daugavpils rūpniecības zonā iegādājušies pamestu, izdemolētu cehu, izremontējuši, Dienvidkorejā nopirkuši iekārtas un ķērušies pie darba.

Tā pamazām un pakāpeniski, labu laiku pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Magistr iegāja globālajā tirgū. Skaidrs, ka neviens daugavpiliešus tur atplestām rokām negaidīja. Viņi šo tirgu, tā specifiku un prasības pētīja ļoti uzmanīgi. Iespējams, tas arī ir viens no uzņēmuma turpmākās veiksmes stūrakmeņiem.

«Vecās Eiropas valstis lobē savus ražotājus. Konkurenti nevienam nav vajadzīgi, tāpēc mēs varējām paļauties tikai uz sevi,» saka Tatjana. Šī paļaušanās uz sevi joprojām ir viens no viņu principiem.

Tauvu bizness ir specifisks, daudzko nosaka personiskie kontakti un uzņēmuma stabilitāte – spēja nodrošināt nemainīgi augstu kvalitāti. Kompānijas prezidente gan saka – superkvalitāti, jo esot jābūt ļoti spēcīgiem argumentiem, lai kāds, kurš gadu desmitiem pircis šos izstrādājumus pie viena ražotāja, pēkšņi to mainītu un līdzīgus iegādātos pie cita. «Vispirms mēs pētījām pasūtītāju prasības, piedalījāmies izstādēs, braucām pie potenciālajiem klientiem, lai noskaidrotu, kas viņiem vajadzīgs, un pēc tam to mēģinājām ieviest ražošanā,» stāsta Dovorecka.

Pirmie uzņēmuma klienti bijuši no Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Dānijas, bet sākumā gadā saražots tikai 300-500 tonnu gatavās produkcijas. Pēc tam Magistr iegādājies bijušā Rēzeknes Piena kombināta kondensētā piena cehu, kuru pielāgojis tauvu ražošanai, un pašlaik tie jau ir vairāk nekā 2000 tonnu gadā, kuru izvešanai vien katru mēnesi nepieciešami 5-6 lielie kravas furgoni.

Ir produkti, ar kuriem Magistr ir līderi globālajā tirgū. Piemēram, pavadas lielo okeāna zivju ķeršanai jeb tā sauktie longlaineri, kurus arvien biežāk izmanto zvejniecībā tīklu vietā. Ir produkti, ar kuriem daugavpilieši ir pirmajā piecniekā vai pilnīgi noteikti desmitniekā pasaules mērogā.

Galvenās izejvielas – polipropilēns, poliamīds, poliesters un tādi augsti tehnoloģiskie diegi kā kevlars, vektrans un citi. Lielākā daļa no tiem tiek importēti no Rietumeiropas, Krievijas un Čehijas. Vienīgi polipropilēna diegus ražo Daugavpilī. 

«Magistr ieguldījis lielu intelektuālo potenciālo, izstrādājot jaunas tehnoloģijas tauvas no 4 līdz 80 mm diametrā un iekārtas to ražošanai no augstākās klases polietilēna, kas pasaulē pazīstams ar Dyneema zīmolu,» Tatjanas teikto papildina otrs uzņēmuma līdzīpašnieks Jurijs Dovoreckis. Pirms tam šādu produkciju Eiropā ražojušas tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas kompānijas Vācijā, Dānijā, Nīderlandē un Beļģijā. Bet daugavpiliešiem pēc vairāku gadu intensīva darba izdevies savā izstrādājumā apvienot konkurentu pozitīvo veikumu un izvairīties no viņu kļūdām. 

«Viss inženieru nodaļas darbs ir vērsts uz to, lai radītu produktus ar augstu pievienoto vērtību, tāpēc mūsu izstrādājumi nebūt nav sliktāki, bet dažos gadījumos pat labāki nekā tie, kurus ražo nozarē labi zināmi uzņēmumi,» Jurijs tupina. Tatjana atceras: «Kad pirms trijiem gadiem ar šiem produktiem aizbraucām uz izstādi Amsterdamā, tā bija sensācija.»

Ar šo vienu no pasaulē lielākajām kuģniecības izstādēm, kuru dienā apmeklē ap 70 000 cilvēku un kurā daugavpilieši bija pirmie, kas jelkad pārstāvējuši Latviju, viņai saistās arī nedaudz kuriozas atmiņas. «Mēs uztaisījām skaistu stendu. Rādījām filmu par Latviju, par savu uzņēmumu,» viņa stāsta, bet somi, kuriem izstādē sava stenda neesot bijis, pienākdami vaicājuši: «Vai tiešām jūs esat no tās pašas Latvijas, kuras galvaspilsēta ir Rīga?» Saņēmuši apstiprinošu atbildi, neticīgi kratījuši galvas un pēc brīža nākuši atkal ar to pašu jautājumu.

«Mēs varētu turpināt attīsties, un acīmredzot tas arī notiks. Jaunas darbavietas nebūtu problēma. Pašlaik vislielākā problēma ir darba rokas, jo nupat pie saviem bērniem, kas pirmie devās uz ārzemēm, aizbrauc arī viņu vecāki – piecdesmitgadnieku paaudze. Tāpēc, pirms radīt jaunas darbavietas, mums jādomā, kas tur strādās?» sarunas noslēgumā diemžēl spiesta vaicāt Tatjana Dovorecka.

3 biznesa principi

1. Lai kādi būtu biznesa noteikumi, mums tie jārespektē, jo pretējā gadījumā nākotne tiek būvēta uz māla kājām.
2. Jāciena partneri un jāciena pašiem sevi, lai jebkurā situācijā varētu vienoties par abpusēji izdevīgāko risinājumu. 
3. Latvijā ražotajam jābūt kvalitatīvam, bet ne lētākam kā citu valstu izstrādājumiem.

Students olimpiskajā hokejā

Posted on februāris 19, 2014 by - Jauna seja

Ralfs Freibergs (22)

Avīze The New York Times izcēlis Latvijas olimpiskās hokeja izlases aizsargu kā pirmo studentu olimpiskajā hokejā kopš 2002.gada. Jaunais hokejists studē un trenējas Bowling Green State universitātē ASV.

Vecāki: Ina un Ralfs – abiem pieder pārtikas veikals Jaunmārupē.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Viņi ir daudz izdarījuši, lai es attīstītos gan kā personība, gan hokejists. Daudz mācos no brāļa Renāra, kurš organizē vasaras sporta nometnes bērniem – viņš nekad nepadodas.

Kuru personību tu apbrīno? Dzīvē nemēģinu aprīnot, bet gan «izvilkt» kādu pozitīvu īpašību no katras personības. Piemēram, augstu vērtēju Raivja Dzintara neatlaidīgumu, patriotismu un lepnumu par Latviju.

Būtiskākais, ko dzīve jau ir iemācījusi? Ticu karmai – viss sliktais, ko izdari, nāks atpakaļ.

Kad pēdējo reizi raudāji? Izdzirdot par traģēdiju Zolitūdē. Bija sāpīgi sekot līdzi notikumiem.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Pašam grūti sevi raksturot, bet gribētos, lai mani uztver kā pozitīvi domājošu cilvēku ar savu «es».

Labākā atpūta ir…? Pamakšķerēt, pasēņot vai ieiet pirtī kaut kur dziļos Latvijas laukos kopā ar labākajiem draugiem.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Darbaspējas, neatlaidību un vēlmi nepadoties.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Meiteni, nazi un šķiltavas.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Esmu liels franču buldogu piekritējs.

Kādas īpašības tu novērtē meitenēs? Mērķtiecību un to, ka nelido pa mākoņiem.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Kurzeme vai Zemgale, māja ar skatu uz ezeru un tuvākie kaimiņi daudzu kilometru attālumā.  

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Ar daudzām. Pašlaik aktuālākais ir slinkums. Dažreiz ir grūti sevi piespiest izpildīt skolas mājas darbus vai sakārtot istabu.

Rozīša meita

Posted on februāris 12, 2014 by - Personība

Nozīmīgs notikums pagājušo svētdien bija Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas – mācītāja amatā tika ordinēta Ieva Puriņa (39). Ieva būs pirmā mācītāja, kas pēc 20 gadu pārtraukuma paliks kalpot Latvijā, jo pārējās luterāņu mācītājas savu kalpošanu veic ārzemēs

Metodistu baznīcas nelielā zāle Akas ielā ir tik pilna cilvēku, ka, visiem dievkalpojuma sākumā pieceļoties kājās, redzams tikai zvaniņš un degošā svece, nevis pats to nesējs – Ievas Puriņas sešus gadus vecais dēls Rūdolfs, kuram uzticēts aizdedzināt altāra sveces.

Ieradies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBāL) arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis ar iespaidīgo amata rīku – no arhibīskapa Teodora Grīnberga mantoto pagājušā gadsimta 30.gados darināto zizli -, latviešu mācītājas un bīskapes no visas pasaules. Līdzās pirmajai ordinētajai latviešu mācītājai Vairai Bitēnai ir Sarmīte Fišere, Aida Prēdele un citas, ordinācijas dievkalpojumā kalpo bīskape emeritus Jāna Jēruma-Grīnberga un prāveste Ieva Graufelde. Bitēnas klātbūtne, pēc Rozīša teiktā, rada «šo lielo [sieviešu ordinācijas] kontinuitāti cauri laikiem».

Metodistu baznīca savu pajumti LELBāL notikumam devusi tāpēc, ka jau daudzus gadus luteriskajā baznīcā Latvijā pastāv atšķirīga izpratne par sieviešu ordināciju, un Ievas iecelšanu mācītājas amatā nevarēja īstenot Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā, lai gan tur kopš 2009.gada, kad tika dibināta Rīgas Evaņģēliskā draudze – vienīgā LELBāL draudze Latvijā -, notikuši draudzes dievkalpojumi arī ar Ievas kā diakones līdzdalību. 

«Savā ziņā esmu latviešu sieviešu teoloģu sapņa piepildījums – būt ordinētai Latvijā. Vai tiešām 21.gadsimtā cilvēki ir jānoliek šādas izšķiršanās priekšā – būt Latvijā vai pasaulē?» viņa vaicā.

Uzrunāja baznīcas zvani

Ievas stāstītais par savu dzīvi liecina par mērķtiecīgu un apņēmīgu cilvēku. Šo īpašību viņā slavē arī dzīvesbiedrs Rihards, kuram Ieva gan sakās nodarījusi pāri, pārtraucot viņa kā profesionāla fotogrāfa karjeru un lūdzot uzņemties ģimenes rūpes par abiem bērniem.

Dzimusi un augusi Madonā, Ieva stāsta, ka viņu tur «uzrunāja baznīcas zvani». Tas atgadījies kādā svētdienas dienā, kad pusaudze kopā ar māti strādāja dārzā. Ievas bērnībā baznīcas durvis pārsvarā bijušas slēgtas, un bērni baznīcai staigājuši garām. Ieva gan zinājusi, ka savulaik tur laulāta vecmāmiņa.

Tajā svētdienā Madonas baznīcas zvani sākuši skanēt bez trijām minūtēm 12 un zvanījuši 42 reizes. «Saku – mammu, kāpēc zvana nepareizi un nepareizā laikā,» atceras Ieva. Mamma atbildējusi, ka sākas dievkalpojums. «Ko viņi tur dara – tie cilvēki?» Ieva nelikusies mierā.

Izrādījās, ka Madonas draudze bija atsākusi aktīvāku darbību, ieradies jauns mācītājs Viesturs Vāvere, un pēc pāris nedēļām uz Mātes dienas dievkalpojumu baznīcā gājusi arī Ieva kopā ar mammu un mammas māsu. Viesturs Vāvere arī pavēris Ievai aizkaru uz ticības pasauli, Madonas baznīcā viņa kristīta, iesvētīta un, mācītāja vadīta, sapratusi, ka «tu redzi tikai mazu daļiņu, bet patiesībā tur ir… wow!» Milzīgs apjoms, ko lasīt, mācīties, uzzināt, izbaudīt.

Vēlāk piedzīvojusi un bagātinājusies no dažādām pieejām ceļā uz Dievu – gan pareizticības misticismu, skaisto noslēpumu, savulaik dziedot korī Blagovest, gan izpratusi rituālu katolicismā, Ieva allaž bijusi luterāne, jo «mēs, luterāņi, gribam pieslēgt racionālo prātu, caur prātu ejam uz Dievu».

Līdz Aizsardzības ministrijai

Aizgājusi mācīties Rīgā Poligrāfijas arodvidusskolā, «saslimusi» ar grāmatsiešanu. Ieva tagad stāsta, ka šajā procesā ir izbaudījusi visu – vēlākajos gados pati sarakstījusi grāmatas, konkrēti – teoloģijas maģistra darbu par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārzemēs vēsturi, kas tapa Čikāgā, pētot baznīcas vēsturi un arhīvus.

Kā jau mērķtiecīgs cilvēks, Ieva pēc trim gadiem arodskolā sapratusi, ka ir visu apguvusi un pārliecinājusi arī skolas direktori, ka viņai nav vajadzīgs vēl viens prakses gads, jo lēmums par turpmāko bijis pieņemts – studēt Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Uz šo soli viņu iedrošinājis mācītājs Vāvere, sakot, ka tobrīd tā būs labākā izglītība, ko Latvijā var iegūt.

Lēmums bija izaicinošs, tāpēc Ieva brīdinājusi vecākus, ka skolas izlaidumā jārēķinās, ka vecāki par viņu neko labu droši vien nedzirdēs. Pienākusi izlaiduma diena, direktore savā runā stāstījusi par visiem absolventiem, bet Ievu nepieminējusi. Un tad, kad visi jau bijuši «aprunāti», direktore ķērusies pie Ievas un teikusi: «Bet šogad izņēmuma kārtā ar izcilību…» «Un tad pusstundu tikai par mani!» atceras Ieva.

1992.gadā iestājusies Teoloģijas fakultātē. «Daudzas no manām studiju biedrenēm tagad ir mācītājas pasaulē,» saka Ieva, kuras mērķis baznīcas kalpošanā allaž ir bijis būt Latvijā, lai kurp ceļi dzīvē viņu veduši.

«Jaušas nejaušības dēļ» Ieva kopš 1997.gada sākusi strādāt Aizsardzības ministrijā (AM), protokola vizīšu nodaļā bija vajadzīgs speciālists ar labu angļu valodu un datorspējām. «Tās man abas bija no fakultātes,» saka Ieva. Pa vidu pabijusi jūras spēkos kā protokola virsniece, un atkal pēc teoloģijas maģistra grāda iegūšanas atgriezusies ministrijā – Starptautisko sakaru departamentā.

Līdzīga padarīšana

Armija un baznīca ir līdzīga padarīšana – abām ir noteikta hierarhija, noteikts reglaments, formas tērpi, arī augstākā ideja ir abās: vienai Latvijas valsts aizsardzība, otrai – dvēseles aizsardzība, uzskata Ieva.

Pretrunu laicīgajā un garīgajā dzīvē nesaredz arī arhibīskaps Rozītis, kurš teic, ka abās organizācijās var saredzēt kopējas iezīmes – tā ir realitātes apziņa, uzticamība, arī amata noslēpuma sargāšana un spēja darboties komandā.
Par kalpošanu Dievam daudzi Ievas kolēģi ministrijā pēc svētdien notikušās iecelšanas mācītājas amatā un sekojošās publicitātes bijuši pārsteigti, jo viņiem nav bijis ne jausmas par Ievas dvēseles aicinājumu, stāsta Ievas kolēģe Kristiāna Vētra no Aizsardzības politikas departamenta. Viņa uzskata, ka Ievai kalpošana Dievam un cilvēkiem ir īstais aicinājums, lai arī darbs ministrijā viņas augstās kvalifikācijas dēļ varētu nodrošināt kāpšanu pa karjeras kāpnēm.

Laicīgajā dzīvē Ieva Puriņa strādā atašeju un pārstāvju nodaļā, kur patlaban ir nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja. «Mēs nodarbojamies ar cilvēkiem, kas pārstāv bruņotos spēkus ārzemēs,» viņa īsi saka. Kolēģe Kristiāna uzskata, ka te ir Ievas īstā vieta, jo tiek risinātas ne tikai darba, bet arī cilvēciskās, psiholoģiskās problēmas. Nodaļa palīdz Latvijas pārstāvjiem un viņu ģimenes locekļiem ārzemēs adaptēties. Un te, pēc kolēģes teiktā, var izpausties Ievas «magnēta spējas» – cilvēki viņai uztic raizes, vaicā pēc padoma. 

Puriņa vairāk nekā trīs gadus Briselē strādāja par Latvijas pārstāvniecības NATO aizsardzības nodaļas biroja vadītāju. Lai arī darbs bijis interesants, «birokrātijas dēļ» nav bijis sirdij tuvs.

Dzīvojot Briselē, Ieva uzzinājusi, ka tur jau «no veciem trimdas laikiem» darbojas latviešu draudze, kas satiekas dažas reizes gadā un pie viņiem uz dievkalpojumu brauc prāvests, tolaik diakons Klāvs Bērziņš no Vācijas. Viņa devusies uz dievkalpojumu, iepazinusies un teikusi, ka viņai ir kalpošanas pieredze – ja vajag, viņa var vadīt arī dievkalpojumu. 

Tā sākās Ievas Puriņas darbošanās LELBāL kā diakonei (šajā amatā tika ordinēta 2005.gadā), līdz 2007.gadam kalpojot Beļģijas Latviešu evaņģēliski luteriskajā draudzē. 

Taču beidzās maizes darbs Beļģijā, bija jāatgriežas Latvijā, un Beļģijā viņa nostiprināto draudzes darbu varēja uzticēt draudzes valdei. Ieva ar prieku teic, ka draudze joprojām pastāv un arī dievkalpojumi notiek, viņa katru gadu brauc viesos uz adventa laiku.

Saikne ar Briseles draudzi Ievai paliks arī pēc iecelšanas mācītājas amatā, jo līdzās Rīgas Evaņģēliskajai draudzei ar 40-50 draudzes locekļiem viņa kalpos arī briseliešiem, paziņojis draudzes mācītājs Klāvs Bērziņš.

Evaņģēlista termiņš beidzies

Ieva par evaņģēlisti tikusi iesvētīta 1997.gadā un tad sākusi kalpot Madonas iecirknī. Vienu gadu aktīvi darbojusies – gan kapu-svētkos, šad un tad arī bērēs. «Taču tad mūsu ģimenē bija liels negadījums, un es paņēmu pauzi,» nosaka Ieva.

Kad pēc brāļa traģiskās bojāejas atjēgusies, Madonā jau bijis cits prāvests, arī darbā ministrijā jauni pienākumi – bija jābrauc uz Briseli, tāpēc viņa neredzēja jēgu uz īsu laiku atjaunot kalpošanu draudzē.

Joprojām mulsinošas ir atmiņas par 2004.gadā saņemto vēsti no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) izpilddirektores, ka «Jums ir noslēdzies laiks, kad Jūs mūsu Baznīcā kalpojāt kā evaņģēliste». Pēc Ievas domām, tas nozīmēja, ka arhibīskaps Jānis Vanags saka «nē» Ievas mācītājas karjerai.

Tagad vaicāts par šo gadījumu, arhibīskaps Vanags atbild, ka «evaņģēlisti ir neordinēti baznīcas darbinieki un viņiem amata pilnvaras piešķir uz diviem gadiem, pēc tam tās vai nu pagarina, vai nepagarina». «To izlemj iecirkņa prāvests un apstiprina kapituls,» žurnālam Ir norāda Vanags. «Ja prāvests uzskata, ka evaņģēlista kalpošana nav apmierinoša, vai arī ja evaņģēlists reāli nekalpo (piemēram, ir izbraucis uz ārzemēm), tad pilnvaras netiek pagarinātas. Tādā gadījumā cilvēks par to saņem manis parakstītu vēstuli,» paskaidro arhibīskaps Vanags.

Ieva mulsumu par «pēkšņajām beigām» skaidro ar to, ka laikā, kad viņu iesvētīja par evaņģēlisti, nav bijis runas par evaņģēlistu terminētu darbību – diviem gadiem. Starplaikā acīmredzot tika pieņemts lēmums šim amatam piešķirt termiņu, jo – kur tad pēc tam visus tos meitiešus liks, spriež Ieva. Tomēr baznīcas vadība viņu nekādi nav uzrunājusi vai brīdinājusi, līdz «2004.gadā saņēmu paziņojumu, tādu, uz ko atsaucas Jānis Vanags, ka mans termiņš ir izbeidzies». Gan toreiz, gan tagad viņu arvien mulsina, ka šāda svētības došana ir ar beigu datumu.

Par lielo ūdensšķirtni uzskatos liecina arī arhibīskapa Vanaga atbilde žurnālam Ir, ka Puriņas ordinācija «Latvijas Evaņģēliski luterisko Baznīcu (..) neskar nekādā mērā» un viņš par to esot dzirdējis tikai aplinkus. Tā esot LELBāL darīšana, kur arhibīskaps Rozītis sievietes ir ordinējis visu laiku.

Sēdēsim kokos?

Tā bija vēsturiska diena Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kad 1975.gada 23.augustā arhibīskaps Jānis Matulis Sv.Jāņa baznīcā pirmoreiz Latvijas vēsturē mācītāja amatā ordinēja sievietes, teoloģijas studentes Vairu Bitēnu, Bertu Stroži un Helēnu Valpēteri.

Pēc Jāņa Vanaga stāšanās arhibīskapa amatā 1993.gadā sieviešu ordinācija tika liegta, un LU Teoloģijas fakultātes studentes un ordinētās mācītājas savai aizstāvībai 1995.gadā nodibināja apvienību, kas visus šos gadus ir atbalstījusi sieviešu ordinācijas atjaunošanu. Ieva ir Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības biedre kopš tās dibināšanas, 2000. un 2001.gadā viņa bija tās prezidente, bet tagad ir valdes locekle.

Ieva kā teoloģijas maģistre var teikt, ka Latvija pasaulē ir unikāla, jo ir vienīgā valsts, kurā bijusi sieviešu ordinācija, bet tā ir pārtraukta.

Arhibīskaps Rozītis stāsta, ka LELBāL arvien cer uz abu luterāņu baznīcu apvienošanos, protams, tādā gadījumā Vanaga pārstāvētajai LELB būtu «jāatveras» sieviešu kalpošanai ordinētā amatā. 

Arhibīskapa Rozīša pārstāvētā LELBāL ir tā pati latviešu luterāņu baznīca, kas pēc Otrā pasaules kara turpināja darbību ārpus Latvijas toreizējā LELB arhibīskapa Teodora Grīnberga vadībā ar pirmskara Latvijas baznīcas tradīciju un ritu. LELBāL ir draudzes visos kontinentos – visvairāk Amerikā, arī Eiropā, kur nupat pievienojās Īrija. LELBāL ir arī starp Pasaules luterāņu federācijas dibinātājām, kurā vairāk nekā 80% dalībbaznīcu ordinē sievietes.

Rozītis norāda, ka baznīcā ārpus Latvijas aptuveni puse mācītāju ir sievietes, kopskaitā 35. Kalpo pieci prāvesti un četras prāvestes, un «varētu būt, ka par manu pēcnieku bīskapa amatā ievēlēs sievieti», viņš saka. 

ASV, Islandē, arī Zviedrijā sievietes kalpo pat kā galvenās bīskapes. Igaunijas luterāņu baznīcā sievietes mācītājas arī ir parasta lieta. «Tā nav modes lieta, bet izriet no kritīgās ticības centra – līdzīgi kā pienāca laiks, kad kristieši saprata, ka viņi nedrīkst attaisnot verdzību», saka Rozītis.

Ieva papildina viņa teikto, ka no viņas paziņām uz dzīvi un kalpošanu ārzemēs pārcēlušās 12 sievietes un pērn vēl viena uz latviešu luterisko baznīcu Zviedrijā.

Latvijas ievērojamie arhibīskapi Jānis Matulis un vēlāk Kārlis Gailītis arī bijuši dedzīgi sieviešu ordinācijas aizstāvji. «Atminos, kā ar arhibīskapu Matuli pagājušā gadsimta 70.gadu beigās sēdējām Dāresalāmā [Tanzānijā] un smējāmies par tiem, kas vēl sēž kokos un neordinē sievietes. Nevarēju iedomāties, ka pēc 35 gadiem tā mums, latviešiem, būs problēma,» saka Rozītis.

Situācija sieviešu ordinācijā Latvijā pēdējos gados ir kļuvusi sliktāka, domā Ieva. Lai arī te dzīvo vairākas mācītājas, viņas ir atstumtas no LELB. Tas var mainīties, tikai mainoties baznīcas arhibīskapam. Ieva smaida: «Tagad es piederu ārpus Latvijas baznīcai, esmu kļuvusi par Rozīša meitu, jo Vanagam ir dēli, kurus viņš ordinē.»

Luterāņu baznīcas abas puses var tuvināties, sēžoties pie viena galda un izrunājot strīdīgos jautājumus. «Tas ir svarīgi tāpēc, ka Latvija nedrīkst atteikties no puses cilvēku kvalifikācijām, ko tā grib veltīt dievkalpošanai. Mums nav tik daudz cilvēku, lai sacītu – puse ir lieka,» saka Rozītis.

Taču soļi ir jāsper abām pusēm – mācītāja Vaira Bitēna, kas Ievas ordinācijas dievkalpojumā aizlūdza, lai Dievs «mūsu baznīcas vadītājiem» mazina aizspriedumus, ir satriekta par LELB bīskapa Pāvila Brūvera medijiem pēc tam komentēto, ka [LELBāL] ordinācijas notikumam nav nekādas nozīmes. Tas ir sāpīgi, saka Bitēna, jo otrai baznīcas daļai Puriņas ordinācija ir nozīmīgs notikums – «esam ieguvuši mīļu, gudru mācītāju, kura tik ļoti mīl Latviju, ka paliek te darboties, un ikviens var ar viņu satikties». Tieši Ievas izlēmību darboties Latvijā slavē Bitēna, kura pati ir kalpojusi līdz 72 gadu vecumam un pieredzējusi pārmaņas LELB līdz ar Vanaga kļūšanu par arhibīskapu. Bitēnai nav arī pieņemams LELB ceļš uz tuvināšanos ar katoļu baznīcu, nevis «otru savu roku» – luterisko LELBāL. Mums vispirms jāsaved savas mājas kārtībā, jābūt vienotiem, uzskata Bitēna, un tāpat domā arī Rozītis un mācītājs Klāvs Bērziņš.

«Es ceru, ka man būs garš mūžs, lai piedzīvotu baznīcas vienotību. Uz to man ir cerības, jo manai vecmāmiņai šogad būtu 101.dzimšanas diena, kopā šai saulē nosvinējām vēl 98.dzimšanas dienu,» nosaka Ieva.

Skaistās mokas

Posted on februāris 12, 2014 by - Slavenība

Mūžībā aizgājušais Filips Sīmors Hofmans (46) bija viens no izcilākajiem mūsdienu teātra un kino aktieriem – to apliecina arī šis raksts, kas patiesībā tapis jau pirms pieciem gadiem, taču tieši tagad skaudri norāda, kādu talantu pasaulei ir laupījušas narkotikas

Kad Filipam Sīmoram Hofmanam bija 12, viņš dzimtajā Ročesteras pilsētā Ņujorkas štatā noskatījās Artūra Millera lugas Visi mani dēli uzvedumu. Un tas izrādījās viens no brīžiem, par kuriem saka: tas izmainīja dzīvi. Pusaudzis ieraudzīja citu realitāti un saprata, ka eksistē pasaule, par kuras pastāvēšanu agrāk nav zinājis. «Es burtiski nodomāju: nevar būt, ka kaut kas tāds vispār eksistē!» Hofmans to man stāsta pelēkā Londonas dienā, apsēdies piektajā rindā teātra zālē Trafalgaras studija, kur viņš kā režisors iestudē Riflemind – lugu par vecu rokgrupu, kura atkal varētu sanākt kopā un atsākt muzicēt.

Hofmans ģērbies brūnos šortos, izstaipītā polo kreklā un kedās bez zeķēm. Pēc dušas vēl neizžuvušie gaišie mati ir paspūruši, un viņš man atgādina satrauktu, nesen izšķīlušos cāli. Tādu Hofmanu var redzēt bieži, it īpaši teātrī. Viņš ir kā zinātkārs skolēns – pielec kājās un aiztraucas uz skatuvi, lai koriģētu aktieru kustības. Pasmejas par kādu rekvizītu, kurš regulāri kaut kur pazūd. 

Taču, kad saruna pievēršas viņa paša aktiera darbam, Hofmans kļūst domīgs, un viņa seja šķietami noveco. «Visi mani dēli mani pārvērta uz visiem laikiem. Tas bija kā brīnums. Taču šai dziļajai mīlestībai ir sava cena: man aktiermāksla ir kā mocības, un šīs mocības ir vēl lielākas tāpēc, ka es apzinos – tā ir brīnišķīga lieta! Es tolaik biju jaun-s un paziņoju: «Tas ir tik skaisti, un es vēlos darīt to pašu!» Taču gribēt ir viegli, savukārt kļūt par izcilību ir absolūtas mokas.»

Hofmans iedzer kafijas malku no papīra krūzes un atkal pievēršas skatuvei, kur divi aktieri mēģina seksa ainu. Lugu Riflemind Hofmans pirmoreiz iestudēja Sidnejā, kur dzīvo tās autors Endrū Aptons, aktrises Keitas Blānšetas vīrs. Gadu vēlāk Hofmans piekritis šo lugu iestudēt arī Londonā, jo abi austrālieši ir viņa draugi. Ar Endrū un Keitu iepazinās lentes Talantīgais misters Riplijs (1999) filmēšanas laikā. «Toreiz strādājām vienu, varbūt divas dienas nedēļā. Pārējo laiku lielākoties pavadīju Romā kopā ar Keitu un Endrū. Es neprotu izklaidēties, bet tolaik jutos kā paradīzē,» atceras Hofmans. «Man laikam Endrū patīk pārāk daudz, jo, kamēr mana draudzene ir Ņujorkā, gaidot mūsu trešā bērna piedzimšanu, es esmu šeit [Londonā],» viņš pasmejas. «Uzņemoties režisora pienākumus, es nenervozēju. Ja luga izgāzīsies, vilšanās nebūs tik liela. To gan nevaru teikt par savu aktierspēli.»

Hofmans atkal pielec kājās un aizjož uz skatuvi. Pabīda aktrisi, liekot viņai vairāk izliekt muguru uz sofas, bet pats acumirklī iejūtas viņas partnera – rokgrupas menedžera – lomā. Naudas apsēstā vīrietī, kas iekārojis grupas ģitārista sievu.

Pēc brīža atkal «pārslēdzas atpakaļ», kļūstot par Filipu – ikdienišķu vīrieti platos šortos. Satriecoša metamorfoze! 

«Es nezinu, kā viņš to panāk,» vēlāk man stāsta režisors Maiks Nikolss, kas izmantojis Hofmanu kā aktieri gan teātra iestudējumos, gan savās filmās. «Viņš spēj vienā mirklī pārvērsties par personu, kuru jūs iepriekš nekad neesat satikuši, bet kuru uzreiz varat atpazīt. Reizēm viņš nomet svaru vai nokrāso matus, bet tas aizvien ir tas pats Filips, kurš katrā lomā ir pilnīgi cits cilvēks. Katru reizi viņa acīs nolasāms kaut kas atšķirīgs. Un tas nozīmē tikai vienu – viņš ir pārvērtis sevi arī iekšēji, «pārkārtojot» savas molekulas.»

Jau no pirmajām atpazīstamākajām kinolomām – ļauna vidusskolēna Sievietes smaržā (1992), pēc mīlas izslāpuša jaunekļa Bugi vugi naktīs (1997) un sarkastiska rokmūzikas kritiķa Gandrīz slaveni (2000) – Hofmans savos varoņos iemiesojis kaut ko pazīstamu un tajā pašā laikā unikālu. To panākt nebūt nav viegli – šāda aktierspēle prasa plašu tehnisku amplitūdu. Pie reizes arī spītīgu apņēmību un jebkādas iedomības izskaušanu.

Aktiermāksla ir mīkla

Teātrī Hofmans jūtas kā mājās. Protams, arī tas nenāk viegli. Vislielākais izaicinājums bijusi Džeimsa Tairona loma Garās dienas ceļš uz nakti iestudējumā Brodvejā («tā mani gandrīz nobeidza»). Tomēr, runājot par darbu kino, viņa balsī skan izmisīga vientulība. Galu galā, viņa bērnības sapnis bija atrasties uz teātra skatuves. 

«Kad man bija kādi 25 gadi, viens aktieris paskaidroja: «Lomas spēle nav nekāda mīkla,»» stāsta Hofmans, no skatuves atgriezies savā sēdvietā. «Es pie sevis nodomāju: «Nav mīkla? Jūs, visticamāk, esat slikts aktieris!»» Hofmans iesmejas. «Jūs laikam esat sasodīti slikts aktieris, jo tā IR mīkla! Radīt kaut ko jaunu ir grūti. Protams, tas skan klišejiski, bet, katru reizi sākot jaunu darbu, nav skaidri zināms, kas tevi gaida. Protams, kaut ko var izskaitļot, bet zināt visu nav iespējams. Sākat taustīties, iespējams, kļūdāties un atsākat no sākuma. Visbūtiskākais ir pilnībā nodoties lomai. Un tieši tas arī ir tik grūti, jo vispirms ir jāsaprot, kam īsti esat gatavs sevi atdot.»

Tomēr, neraugoties uz grūtībām, Hofmans strādā daudz. Viņš ir ļoti rosīgs māk-slinieciskais līdzvadītājs Ņujorkas teātra kompānijā LAByrinth, kas specializējas jauno amerikāņu lugu iestudēšanā. Hofmans aktīvi vāc ziedojumus teātra finansēšanai, iestudē izrādes un uzņemas lomas. «Es pats esmu redzējis, kā Filips pie durvīm kontrolē biļetes un ierāda skatītājiem sēdvietas,» stāsta LAByrinth kompānijas loceklis Džons Patriks Šenlijs, kas vairāk pazīstams kā filmas Šaubas (2008) scenārija autors un režisors. Lentes galveno lomu spēlētāji – Hofmans un Merila Strīpa – bija nominēti Zelta globusa un Oskara balvām.

Tajā pašā gadā Hofmans nospēlēja arī galveno lomu drāmā Sinekdoha, Ņujorka. Tas ir ambiciozs skatījums uz nāvi un māk-slu, un to mijiedarbību. Filma paliek prātā tieši Hofmana spēles dēļ: teātra režisors noveco, atsvešinās no sievas un cieš vienu zaudējumu pēc otra, cenšoties īstenot savu māksliniecisko vīziju.

«Filmēšanas laikā bija dienas, kad man bija jāiejūtas trijos dažādos vecumos. Te es biju laimīgi precējies, bet te visa mana ģimene jau bija pagalam. [Filmas režisors] Čārlijs Kaufmans gribēja parādīt, kā cilvēki, kļūstot vecāki, steidzas savā dzīvē izdarīt arvien vairāk un ātrāk. Jo baidās no zaudētām iespējām. Taču – vai reālajā dzīvē mēs vienmēr labi apzināmies, ko esam palaiduši garām? Domāju, ka ne. Un nekad jau visam nevar pielikt punktu, ja vien par punktu mēs neuzskatām nāvi. Savukārt par to īpaši daudz domāt negribas.»

Sinekdoha, Ņujorka zināmā mērā līdzinās pašam Hofmanam. Jo viņš nav tas cilvēks, kas pa dzīvi soļo nepiespiesti un brīvi. «Reizēm viņu ir grūti izprast,» saka kolēģis Šenlijs. «Filips un viņa ilglaicīgā draudzene Mimī reiz atnāca uz ballīti manās mājās. Viņam mugurā bija trīs jakas un cepure. Es teicu: «Novelc kaut vienu, te taču ir karsti!» Mimī atbildēja: «Nu, varbūt viņš to izdarīs pēc pusstundas.» Tā ir zīmīga metafora – Filipam ir sava aizsargājošā kūniņa, ko viņš nomet lēni. Iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem viņam prasa laiku. Tajā pašā laikā lomās mēs uzreiz atpazīstam personu, ko tik tikko esam ieraudzījuši.»

Tieši tālab Synecdoche, New York galvenais varonis tik ļoti līdzinās paša Hofmana iekšējām dilemmām. «Piekritu lomai, jo tuvojos 40 gadu slieksnim, man jau bija divi bērni, un visu laiku domāju par šīm lietām – nāvi un zaudējumu. Slodze bija liela, bet vislielākas grūtības bija nospēlēt varoni, kas cenšas savā mākslā iekļaut neizbēgamo nāves tuvošanos. [Amerikāņu rakstnieks] Filips Rots ir rakstījis: «Vecums nav kauja. Vecums ir slaktiņš.» To labi apzinājās arī filmas režisors,» stāsta Hofmans, lēni pārlaižot skatienu Londonas teātra zālei. Skatuves menedžeris pārkārto dekorācijas, aktieri aprunā kādu, Endrū Aptons sarunājas ar savu palīgu. «Pēc 80 gadiem neviens no šiem cilvēkiem vairs nebūs dzīvs. Jācer, ka vismaz māksla paliks.» 

Vai mācītājs bija vainīgs?

Un tas, bez šaubām, ir lielisks iemesls veidot izcilas filmas. Lomas teātrī ātri izgaist, bet filmas varēs skatīties arī pēc 80 gadiem. Tiesa, Hofmans neko tādu pats skaļi neteiks – tas izklausītos pārāk iedomīgi. Taču aktieris labi zina, ka cilvēki viņu atcerēsies ne jau personīgo rakstura īpašību dēļ, bet gan tieši nospēlēto lomu dēļ. 

Piemēram, filmā Šaubas viņš ir katoļu mācītājs, kuru tur aizdomās par uzmākšanos zēniem. Galvenā apsūdzētāja ir draudzes skolas direktore mūķene (Merila Strīpa). «Ja es desmit svešiniekiem metro būtu jautājis, kam uzticēt mūķenes lomu, viņi uzreiz atbildētu – Strīpai,» stāsta filmas režisors Šenlijs. «Bet es tiešam nezināju, kā ar mācītāja lomu tiks galā Filips, un tas mani ļoti intriģēja. Es tikai zināju, ka viņš noteikti liks Merilai pasvīst, jo abi ir ļoti gudri cilvēki. Merila ir īsta cīnītāja un aktrise shēmotāja – viņa vēlas būt uzvarētāja ikvienā ainā. Filips tādu spēlīti nespēlē. Viņš ir ļoti atturīgs. Pirms galvenās konfrontācijas ainas Merila skaļi atkārtoja: «Es viņam sadošu pa asti!» – tā, lai dzird visa filmēšanas brigāde. Viņa skatījās Filipam acīs un teica: «Es zinu, ka tu esi vainīgs!» Bet Filips tikai atsmēja: «Merila visu laiku cenšas ielīst manā galvā.»»

Šī nebija pirmā loma, kura Hofmanam sagādāja grūtības. «Patiesībā katras filmas tapšanas laikā pienāk tāda nakts, kurā pamosties pulksten divos un sāc domāt: «Ak, dies, es taču netieku galā ar lomu!»» viņš stāsta.

Pēc Šaubu noskatīšanās vairāki cilvēki aktierim ir prasījuši atbildi uz joprojām atklāto jautājumu: «Vai mācītājs bija vainīgs?» Hofmans uz to neatbild. «Es nekad neteikšu, vai mācītājs bija vai nebija vainīgs, jo manās acis Šaubas ir par kaut ko lielāku. Tā ir filma par mūsu mēģinājumiem visu salikt pa plauktiņiem un kategoriski paziņot: tas ir labi, tas ir slikti. Tas ir balts, bet tas ir melns. Un ka nav nekā cita. Pamosties no rīta un dzīvot ar pārliecību, ka es zinu īsto patiesību – tieši tā ir pasaules lielākā problēma.» Hofmans ietur pauzi. 

«Patiesībā būt cilvēkam ir sarežģīti un juceklīgi. Protams, arī man šis juceklis traucē, tajā pašā laikā saprotu, ka tas ir nepieciešams. Uzņemties mācītāja lomu izjutu kā neizbēgamu uzdevumu. Es zinu, ka ir daudzi aktieri, kas izliekas par stilīgiem runčiem, taču īsta aktierspēle prasa nomest šos runču kažokus. Citādi nekas nesanāks.»

«Filmējot Šaubas, izskatījās, ka Filips ir lielās iekšējās mokās,» atceras Šenlijs. «Smēķēja cigareti pēc cigaretes un tukši skatījās laukā pa logu. Man pat bija bail viņu uzrunāt. Taču vēlāk, kad atcerējāmies filmēšanu, viņš teica, ka tā sagādājusi baudu.» Es iebildu: «Izkatījās, ka tu būtu nonācis ellē.» Filips paraustīja plecus un pasmējās: «Ellē? Es tajā dzīvoju katru dienu!»»

«Jaunība mani pametusi»

Pēc pirmās sarunas ar aktieri atkal tiekos pusdienās viņa viesnīcas restorānā. Hofmans iepriekšējā vakarā mēģinājumā teātrī palicis līdz pusdivpadsmitiem. Viņš padusē iespiedis nodriskātu Otello izdevumu, jo pašam nākamā teātra loma būs Jago uzvedumā Ņujorkā. 

«Man nekad nav bijusi interese nospēlēt Hamletu,» viņš saka, pasūtot liellopa gaļas sacepumu un olas. «Hamlets ir tā loma, kuru it kā vēlas spēlēt ikviens aktieris. Varbūt tieši tāpēc mani tā neintriģē. Bet Jago… Viņa iekšējie dēmoni mani interesē daudz vairāk.»

Sēžot iepretim Hofmanam, grūti iedomāties, ka viņš drīz pārvērtīsies par kaut ko tik naidpilnu un velnišķīgu kā Jago. Bālā, vasarraibumiem klātā seja, zilās acis un būdīgie pleci vairāk piestāvētu tēvišķīga profesora (vai mācītāja), nevis karavīra lomai. Hofmana izskats un uzvedība ikdienā ir tik piezemēta, ka tiešām grūti noticēt tam, kādus netipiskus varoņus viņš jau ir nospēlējis. 

«Viņa fiziskais izskats patiesībā viņam palīdz,» uzskata Merila Strīpa. «Filips nav kaut kāda specifiska cilvēka tipāžs, un tas nozīmē, ka viņš var pabīdīties uz vienu vai otru pusi.»

Viņš ir gatavs izskatīties neglīts, seksuāli frustrēts vai nožēlojami nelaimīgs. «Reālajā dzīvē es par savu izskatu piedomāju vairāk nekā kameras priekšā. Uz ielas vai pamostoties no rīta, es labprāt gribētu redzēt citu Filipu. Man drīz būs 41, un, kad pieeju pie spoguļa vannas istabā, es sev uzdodu jautājumu: «Kas ir noticis? Vai jaunība mani pametusi uz visiem laikiem?» Tādos brīžos arī mani pārņem panika. Taču, kad strādāju, esmu pateicīgs par to, kāds izskatos. Esmu pateicīgs, ka man ir ķermenis, ar kuru varu pārtapt par jebkuru citu cilvēku.»

Jaunībā Filips aizrāvās ar sportu. Viņa vecāki ir Xerox darbinieks («mans tēvs braukāja pa visu valsti un veica ērmotas lietas ar datoriem») un juriste («mamma ir apsēsta ar manu karjeru – brauc uz katru festivālu un nāk uz lugu lasījumiem»). Filips bija trešais no četriem bērniem. Aizrāvās ar dažādiem sporta veidiem, līdz kādā cīņas treniņā traumēja kaklu. «14 gadu vecumā ārsts man pavēlēja valkāt kakla fiksatoru. Nodomāju – labi, cīņas vietā nodarbošos ar beisbolu! Taču, ieraugot desmit kvartālu attālumā kādu meiteni, es rāvu fiksatoru nost. Biju vasarraibumains un jau tāpat uzskatīju sevi par nepievilcīgu. Ārsts prasīja, vai man nesāp, un es meloju. Galu galā, Dievs lēma, ka es vairs nevaru nodarboties ar sportu. Pieteicos teātra pulciņā. Turklāt tur bija meitene, kurā biju iemīlējies līdz ausīm. Viņas dēļ vien bija vērts teikt ardievas beisbolam.»

1984.gadā, kad Filipam bija gandrīz 17, viņš izturēja lielu atlasi un iekļuva prestižajā Ņujorkas štata Vasaras mākslas skolā. «Viņš izcēlās,» atceras Benets Millers, kas vēlāk kļuva par Hofmana režisoru filmā Kapote (2005). «Filips bija ļoti populārs. Cilvēkus viņš pievilka tāpēc, ka pilnībā nodevās savai lietai. Viņš bija degsmes pilns. Kad dzēra daudz alus un stāstīja dažādus atgadījumus, telpa kļuva gaišāka.»  

Millers un Hofmans kļuva par labiem draugiem. Kad vasara beidzās, abi turpināja sazināties. Filips pat divreiz lidoja ciemos pie Ņujorkas pievārtē dzīvojošā Millera. «Viņš rāvās un Manhetenu, uz [leģendāro džeza klubu] Blue Note, uz Taimskvēru,» stāsta draugs. «Vidusskolā viņam uzticēja Villija Lomana lomu lugā Komivojažiera nāve. Pēc izrādes viņš man piezvanīja un teica: «Zāle man veltīja ovācijas, stāvot kājās!» Tā ir viena no manas dzīves lielākajām nožēlām – tas, ka neredzēju Filipu Villija lomā.»

Vēlāk abi jaunekļi tika uzņemti Ņujorkas Universitātē. «Reiz kopā ar vēl vienu draugu vienojāmies – ja kāds no mums izcīnīs Oskaru, viņam savā pateicības runā būs jārej kā sunim. Kad Filips uzvarēja ar Kapoti, mēs cerējām, ka viņš ieriesies vismaz reizi. Žēl gan, bet viņš to neizdarīja.»

Merila Strīpa sastingst

1991.gadā 24 gadu vecumā Hofmanu piecreiz uzaicināja uz aktieru provēm un izvēlējās filmai Sievietes smarža ar Alu Pačīno galvenajā lomā. Hofmanam bija jāspēlē vidusskolēns, kas nodot savu draugu. «Viņš uzreiz man iekrita acīs,» atceras režisors Maiks Nikolss. «Viņš iemiesoja pilnīgi visus aspektus, kāpēc tie skolēni, kas terorizē citus, ir tik baisi. Filipā kā aktierī ir kaut kas dziļi ētisks – viņš spēj atveidot varoni, neuzspiežot tam savu nosodījumu.»

Tolaik Hofmans dzīvoja Bruklinā («ar vienu saliekamo gultu») un piestrādāja pārtikas veikalā. «Kad es laiku pa laikam noķeru Sievietes smaržu kādā televīzijas kanālā, es sev saku: «Nepārspīlē, Fil, nepārspīlē!» Tagad mani pārņem šausmas par dažām epizodēm. Taču tolaik tas bija kaut kas īpašs! Liels prieks strādāt! Filmas režisors man mācīja – nekad nesauc aktierspēli par «darbu»! Man gan šad tad pasprūk «darbs», un pēc tam pats uz sevi dusmojos.»

Hofmanu Sievietes smaržā pamanīja arī kinorežisors Pols Tomass Andersons. «Tas bija viens no tiem banālajiem brīžiem, kad es piezvanīju un teicu: «Jūs esat mans mīļākais aktieris!»» Andersons speciāli iestrādāja jaunu varoni savas filmas Bugi vugi naktis (1997) scenārijā, lai šo lomu uzticētu Hofmanam. To pašu viņš vēlāk izdarīja arī Magnolijā (1999) un Mīlas skurbulī (2002). Šīs otrā plāna lomas – pornozvaigznē iemīlējies filmēšanas grupas dalībnieks, svētulīgs pansionāta darbinieks un negants telefonseksa biznesa īpašnieks – ir iekļuvušas Hofmana visprecīzāk nospēlēto un acīs krītošo tēlu sarakstā. 

«Atceros, ka pirmoreiz ieraudzīju Filipu Talantīgajā misterā Riplijā,» stāsta Merila Strīpa. «Viņš spēlēja bagātu, izlutinātu snobu. Es sastingu krēslā un jautāju: «Kas viņš ir?» Pie sevis prātoju: «Ak, dies, šis aktieris ir bezbailīgs! Viņš panāca tieši to, ko mēs visi tik ļoti cenšamies – respektu spēj iegūt arī nejauki tipāži un pat sāk fascinēt.»

Hofmana varonis Talantīgajā misterā Riplijā bija Fredijs Mailzs, kas «dzīvo nebeidzamā baudas stāvoklī», skaidro pats aktieris, «un viņa vienīgais dzīves mērķis ir izģērbt kārtējo skaisto sievieti. Un viņam nepatīk nekas tāds, kas varētu sabojāt omu.»

Atšķirībā no Fredija daudzi citi Hofmana varoņi ir viegli ievainojami īpatņi. Piemēram, Alens filmā Laime (1998) – nedrošs vīrietis, kuru vilina piedauzīgas sarunas pa telefonu. «Tas nebija viegli,» stāsta aktieris. «Trīs stundas apakšbiksēs sēdēt filmēšanas grupas priekšā un tēlot masturbēšanu. Turklāt es biju diezgan apaļīgs un uztraucos, ka cilvēki mani vienkārši izsmies. Režisors mierināja – cilvēki smiesies par varoni, nevis par tevi! Viņš norādīja: mēs taču strādajam citu labā. Tādas situācijas rodas bieži – spēlēšana ir diezgan privāta lieta, ko mēs noliekam par apskati visai pasaulei.»

Kaitē garīgajai veselībai

«Ap 2004.gadu Filips bija tādā pašā dzīves posmā kā Trūmens Kapote pirms romāna Gluži aukstasinīgi sarakstīšanas,» stāsta draugs un filmas Kapote režisors Benets Millers. «Viņš tika cienīts, bet vēl nebija parādījis savu pilno radošo potenciālu. Kapotes spēlēšanu viņš gan uzņēmās ar šausmām. Teica: «Es esmu liela auguma vīrietis un fiziski pilnīgi atšķirīgs.» Atbildēju: «Ne jau par to ir šī filma. Kuram gan rūp, ka Kapote bija maza auguma cilvēks?» Es zināju, ka Filipam, tāpat kā Kapotem, piemīt gan šarms, gan ambīcijas, kas vienlaikus var gan palīdzēt, gan kļūt pašiznīcinošas. Ieteicu Filipam nomest dažus kilogramus, bet pārējais būs mana problēma. Kad viņš ieradās uz filmēšanu, sāku sevi šaustīt: ko gan es esmu apsolījis!? Viņa augums ir 175 cm, bet svars 105 kg! Ko es esmu pastrādājis!?»

Kapotes loma Hofmanam bija pagrieziena punkts. Pirmkārt, viņš bija gandrīz katrā filmas ainā. Otrkārt, bija jāatveido cilvēks, kas ir harismātisks, bet vienlaikus autsaiders. Vienpatis, bet patīk ballēties. Talantīgs, bet nedrošs. Arī manipulatīvs, negodīgs, brutāls. «Es zināju, ka tas būs lielisks darbs, bet tik un tā iekšēji tam pretojos,» stāsta Hofmans, Londonas viesnīcas restorānā ķeroties pie pudiņa. «Kapotes spēlēšana prasīja lielu koncentrēšanos. Gatavojos četrarpus mēnešus. Lasīju, skatījos vecus video un klausījos viņa ierakstus. Reizēm būt aktierim nozīmē kļūt par izmeklētāju un jāmeklē noslēpumi, kas palīdz atslēgt personību. Attiecībā uz Kapoti man bija jākļūst pat nelīdzsvarotu cilvēku, kas, protams, nav pārāk labi manai garīgajai veselībai. Turklāt spēlēt bija tehniski sarežģīti. Bija jāieņem tādas pozas, kādas manam ķermenim nepatīk. Bija jārunā spalgā balsī, kāda manām balss saitēm nepatīk. Un tā dienām ilgi.»

Arī kopumā filmēšana bija smaga. Tā notika Kanādā, kas pārsteidza ar nepatīkami aukstu laiku. Bija rūpīgi jāseko mazbudžeta filmas tēriņiem (Hofmans bija viens no filmas līdzproducentiem). «Sākumā šķita, ka esmu uzņēmies pārāk daudz. Ienīdu svētdienas, kas aktieriem bija vienīgā brīvdiena, bet man bija jāpiedalās ražošanas grupas sanāksmēs. Par laimi, tas izrādījās vienīgais laiks, kad varēju izmest no galvas savu varoni. Tas pat bija atsvaidzinoši.»

Gandrīz katras filmas tapšanas laikā Hofmanu pārņem sajūta, ka viņš to vairs nevēlas darīt – šī būs pēdējā kinoloma. «Centies atdot sevi visu mākslai, bet tas ir grūti. Pēc kārtējās ainas parasti aizeju uz tualeti, aizveru durvis, dziļi ievelku elpu un cenšos atgūties. Protams, ir gandarījums par to, ka mans iekšējais saviļņojums ir tik spēcīgs, bet, no otras puses, esmu laimīgs, ka viss jau garām,» Hofmans pasmaida. «Lūk, tāda ir mana dzīve.»

Sešas izcilas lomas no kopumā 58 filmām. Vērtē Ir kinokritiķe Kristīne Giluce

Aktiera pēdējās dienas

Pērn decembrī Filips Sīmors Hofmans ieradās vienā no pašpalīdzības kustības Anonīmie narkomāni sapulcēm Ņujorkā. Grupas vadītājs jautāja, vai klātesošie skaita nedēļas, mēnešus vai dienas kopš pēdējās reizes, kad lietoja apreibinošas vielas. Hofmans pacēlis roku. «Es skaitu dienas.» Nu jau 28. «Viņš bija kārtīgi ģērbies un noskuvies,» avīzei The New York Times stāsta kāda persona, kas arī piedalījās sapulcē. «Viņš izskatījās lieliski. Pavisam, pavisam normāli.»

Taču kaut kad drīz pēc tam Hofmans atsāka lietot narkotikas. 19.janvārī ieradies uz Sandansas filmu festivālu Jūtas štatā, lai reklamētu divas jaunākās filmas – Dieva kabata un Visvairāk meklētais vīrietis -, Hofmans bija mazrunīgs un vienā no preses konferencēm runāja diezgan nesakarīgi. Kāds žurnāla izdevējs pirmajā mirklī gaitenī pat neatpazina slaveno aktieri un jautāja, kas atgadījies. Hofmans atcirtis: «Es esmu atkarīgs no heroīna.»

Draugi, kuri tagad cenšas restaurēt aktiera dzīves pēdējās nedēļas un mēnešus, ir šokā. Viņi zina, ka jaunībā Hof-mans bija uzdzīvotājs un izmēģinājis gandrīz ikvienu apreibinošo vielu, taču 22 gadu vecumā viņš pielika punktu alkohola un narkotiku lietošanai. Tagad noskaidrojies, ka pērn Hofmans sācis lietot spēcīgus pretsāpju medikamentus un acīmredzot kaut kad pēc tam arī heroīnu.

Pēc Sandansas Hofmans atgriezās Ņujorkā un dažas dienas pavadīja īrētajā dzīvoklī, kur ievācās pēc pašķiršanās no savas ilggadējās draudzenes kostīmu mākslinieces Mimī O’Donelas. Pēc tam devās uz Atlantu, kur tiek filmēts Bada spēļu turpinājums.

Vienā no vakariem paparaci nofotografēja Hofmanu sēžam bārā un bieži dodoties uz tualeti. Acīmredzami apreibis viņš bija arī 30.janvārī, atkal lidojot uz Ņujorku. Lidostas darbinieki viņam palīdzēja iziet drošības kontroli un aizveda līdz iekāpšanai, bet Ņujorkā pie izkāpšanas durvīm aktieri sagaidīja ar elektromobili.

Sestdienas, 1.februāra, rītā Hofmans mundrs ieradās savā iemīļotajā Chocolate Bar, lai izdzertu četrus espreso. Sazvanījās ar draugu dramaturgu Deividu Bāru Kacu un vienojās tuvākajās dienās aiziet kopā vakariņās. Pēcpusdienā parka rotaļu laukumā satikās ar draudzeni un trim bērniem – dēlu Kūperu (10) un meitām Talulu (7) un Villu (5). 

Kad aktieris vēlāk vakarā sazvanījās ar O’Donelu, viņai izklausījās, ka Hofmans ir apreibis. Policija tagad noskaidrojusi, ka tovakar aktieris no bankomāta izņēmis 1200 dolāru – sešos piegājienos pa 200 dolāriem.

Pulksten 20.44 Hofmans nosūtīja īsziņu draugam Kacam: «Gribi kopā noskatīties Knick un Heat [basketbola spēli]?» Kacs to pamanīja tikai ap pusdivpadsmitiem: «Biju vakariņās. Kur tu esi?»

Atbildes nebija.

Hofmans bija solījis ierasties pie O’Donelas svētdien deviņos rītā, lai dienu pavadītu kopā ar bērniem. Ap vienpa-dsmitiem sieviete sazvanīja Kacu un lūdza noskaidrot, kas atgadījies. Kad draugs ieradās Hofmana dzīvoklī, šortos un krekliņā ģērbtais 46 gadus vecais aktieris gulēja miris vannas istabā uz grīdas ar vēnā iedurtu adatu.

Nekavējoties izsauktie mediķi un policija dzīvoklī atrada 50 maisiņus ar heroīna devām un 20 izlietotas adatas.

Sērga

Statistika liecina, ka ASV katru gadu narkotikas nāvējoši pārdozē 38 000 cilvēku. 75% gadījumu tiek vainotas opiātu grupas vielas, pie kurām pieder arī heroīns.

Eiropas Savienībā katru gadu vidējais narkotiku upuru skaits ir 6500. Nesen tika ziņots, ka tas ir viens no biežākajiem jaunu vīriešu nāves cēloņiem Spānijā.

Heroīna cena atkarīga no tā kvalitātes un riskiem, ko uzņemas nelegālie tirgoņi. Vidējā cena uz ielas Ņujorkā par vienu devu ir 10 dolāru.

Šo narkotiku lietošana ir kļuvusi par īstu sērgu ASV ziemeļaustrumu štatos. Šāgada janvārī lielu pārsteigumu sagādāja Vērmontas gubernators Pīters Šumlins – ikgadējo svinīgo runu Par stāvokli štatā, kas parasti tiek veltīta politisku un ekonomisku problēmu iztirzāšanai, viņš veltīja heroīnam. «Vērmontu ir pārņēmusi plaša krīze. (..) Ir pienācis laiks, kad mēs vairs nedrīkstam klusi novērst skatienus no heroīna atkarības, kas notiek mūsu pagalmā.» Statistika liecina, ka no opiātiem atkarīgo pacientu skaits kopš 2000.gada Vērmontā pieaudzis par 770%.

Līdzīga drāma vēršas plašumā arī kaimiņos esošajā Menā – šī nelielā štata (1,3 miljoni iedzīvotāju) gubernators par «nopietni satraucošu epidēmiju» nosaucis faktu, ka pērn 927 jeb 7% no visiem jaundzimušajiem nākuši pasaulē jau atkarīgi no narkotikām, tas nozīmē, ka apreibinošās vielas grūtniecības laikā ir lietojušas viņu māmiņas.