Mūžībā aizgājušais Filips Sīmors Hofmans (46) bija viens no izcilākajiem mūsdienu teātra un kino aktieriem – to apliecina arī šis raksts, kas patiesībā tapis jau pirms pieciem gadiem, taču tieši tagad skaudri norāda, kādu talantu pasaulei ir laupījušas narkotikas
Kad Filipam Sīmoram Hofmanam bija 12, viņš dzimtajā Ročesteras pilsētā Ņujorkas štatā noskatījās Artūra Millera lugas Visi mani dēli uzvedumu. Un tas izrādījās viens no brīžiem, par kuriem saka: tas izmainīja dzīvi. Pusaudzis ieraudzīja citu realitāti un saprata, ka eksistē pasaule, par kuras pastāvēšanu agrāk nav zinājis. «Es burtiski nodomāju: nevar būt, ka kaut kas tāds vispār eksistē!» Hofmans to man stāsta pelēkā Londonas dienā, apsēdies piektajā rindā teātra zālē Trafalgaras studija, kur viņš kā režisors iestudē Riflemind – lugu par vecu rokgrupu, kura atkal varētu sanākt kopā un atsākt muzicēt.
Hofmans ģērbies brūnos šortos, izstaipītā polo kreklā un kedās bez zeķēm. Pēc dušas vēl neizžuvušie gaišie mati ir paspūruši, un viņš man atgādina satrauktu, nesen izšķīlušos cāli. Tādu Hofmanu var redzēt bieži, it īpaši teātrī. Viņš ir kā zinātkārs skolēns – pielec kājās un aiztraucas uz skatuvi, lai koriģētu aktieru kustības. Pasmejas par kādu rekvizītu, kurš regulāri kaut kur pazūd.
Taču, kad saruna pievēršas viņa paša aktiera darbam, Hofmans kļūst domīgs, un viņa seja šķietami noveco. «Visi mani dēli mani pārvērta uz visiem laikiem. Tas bija kā brīnums. Taču šai dziļajai mīlestībai ir sava cena: man aktiermāksla ir kā mocības, un šīs mocības ir vēl lielākas tāpēc, ka es apzinos – tā ir brīnišķīga lieta! Es tolaik biju jaun-s un paziņoju: «Tas ir tik skaisti, un es vēlos darīt to pašu!» Taču gribēt ir viegli, savukārt kļūt par izcilību ir absolūtas mokas.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.