Latvijas Alpu sieri 33

No kreisās: Dzintra Simsone, a/s Cesvaines piens valdes priekšsēdētāja, un sadarbības partneruzņēmuma Siera nams padomes priekšsēdētāja Dace Ozola.

Pateicoties sadarbībai ar a/s Siera nams, Cesvaines piensaimnieki nevis domā, kā izdzīvot, bet pēc simt gadu pārtraukuma dodas iekarot pasauli ar saviem siera rituļiem

Piena tirgu pasaulē pašlaik uz priekšu dzen lētie industriālie produkti. Ceļas svaigpiena cena, aug pieprasījums pēc piena pulveriem Ķīnā un Krievijā. A/s Siera nams padomes priekšsēdētāja Dace Ozola gan uzskata, ka Latvija ar saviem 39 salīdzinoši nelielajiem piena pārstrādes uzņēmumiem šajā ziņā nevar konkurēt ne ar Lietuvu, ne Poliju, kur nu vēl ASV. «Toties mums ir ļoti labs piens un pieredzējuši meistari – galvenais, kas nepieciešams, lai ražotu augstas kvalitātes nišas produktus,» viņa uzsver.

Dzintra Simsone, a/s Cesvaines piens valdes priekšsēdētāja, siera meistare ar vairāk nekā 20 gadu stāžu un viena no uzņēmuma mazajām akcionārēm, saka: tā vis nav, ka cesvainieši neizmanto globālā tirgu iespējas. Nupat apgūta tāda unikāla produkta kā siera sūkalu koncentrāta ražošana. Katru otro dienu tiek saražotas 25 tonnas, sākts eksports uz Poliju. Savukārt janvārī uz vairākiem siera lielvalsts Francijas reģioniem aizvestas pirmās eksportkravas koši dzeltenā Mimolettes siera.

Atrod meistarus

Cesvaines piens, kas nodrošina darbu 112 cilvēkiem un kura apgrozījums pērn bijis ap 9,2 miljoniem eiro, ir ne tikai lielākais Cesvaines novada uzņēmums, bet arī viens no vecākajiem piena pārstrādātājiem Latvijā. Tas dibināts 1921.gadā, kad vietējie zemnieki izveidojuši Cesvaines piensaimnieku sabiedrības pienotavu. Līdzīgas pienotavas, kas pirmās brīvvalsts laikā padarīja Latviju par sviesta eksporta lielvalsti, tapa daudzviet. Cesvainieši līdztekus sviestam gatavojuši arī sieru Bakšteins.

Vidzemes augstiene, kur sniegs uzkrīt agrāk, bet nokūst vēlāk, ar savu reljefu nav īsti piemērota laukkopībai. Toties gluži kā radīta lopkopībai. «Līdzenumos augu valsts ir samērā vienveidīga, bet – jo kalnaināks, jo lielāka dažādība. Līdz ar to govīm lielākas iespējas izvēlēties un sabalansēt barības vielas,» zina stāstīt Dace Ozola. Par to liecinot piena kvalitāte Austrijas un Šveices Alpos. Gaiziņa apkārtne, protams, nav Alpi, tomēr Latvijas mērogā atšķirība pietiekama, lai ietekmētu piena kvalitāti.

2007.gadā, kad beidzis pastāvēt Bauskas piens un līdz ar to Stelpes pienotava, kur Siera nams ražoja mājas sieru Ciba, viņi sākuši meklēt citu ražotni. «Viens no galvenajiem nosacījumiem bija vietējā piena kvalitāte, jo mājas siers šajā ziņā ir ļoti jutīgs un sarežģīts,» saka Ozola. Cesvaines piens ar savu kvalitāti viņus toreiz pārsteidzis.

Acīmredzot ne velti 1935.gadā Cesvaines piensaimnieku sabiedrībā jau bija 114 biedru un tā saražoja 143 tonnas sviesta. Kā tolaik rakstīja avīzes, cesvainieši ir vieni no nedaudzajiem valstī, kas par piena piegādi norēķinās nevis natūrā, bet skaidrā naudā.

Padomju laikā pienotava pārtapa par Cesvaines sviesta un siera rūpnīcu. Dzintra Simsone, kas sāka tajā strādāt 1978.gadā un 20 gadus vadījusi siera cehu, atceras – toreiz rūpnīcā bijis ap 200 darbinieku, bet mazajās krejotavās un pienotavās, kas ietilpušas Cesvaines zonā, vēl gandrīz 300. Sviests sūtīts uz Krieviju, bet siers arī uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Poliju un pat pāri okeānam uz Kubu. «Ražošanas apjomi bija iespaidīgi – 200 tonnu mēnesī,» viņa atceras. No tām Latvijā palikusi tikai piektā daļa.

Pēc neatkarības visi gribēja būt patstāvīgi, un mazās pienotavas un krejotavas no rūpnīcas atdalījušās. Cesvaines ražotne, gluži kā pirmās brīvvalsts laikā, kļuva par piensaimnieku biedrību kooperatīvo sabiedrību Cesvaines piens. Diemžēl divreiz vienā upē iekāpt nevar. Tāpēc deviņdesmitajos cesvainiešus piemeklē tās pašas likstas, kas visu piena industriju. Nebija problēmu saražot, bet gan saražoto pārdot.

Mainījās apsaimniekotāji, bet pašā uzņēmumā ne tehnoloģiski, ne finansiāli nekas nemainījās. Vienu brīdi Cesvainē pat mēģina ražot pilnpienu, kas cerētos rezultātus nedeva. 1997.gadā Cesvaines piens kļuva par akciju sabiedrību, un pašlaik uzņēmumam ir 67 akcionāri, galvenokārt bijušie un pašreizējie darbinieki.

Jaunajā tūkstošgadē notika atgriešanās pie jau ierastajiem produktiem – sviesta, biezpiena, kā arī tradicionālajiem Holandes un Krievijas sieriem. Tomēr, lai arī kvalitatīvi, par ko liecina medaļas 1998. un 2002.gadā izstādē Riga Food, pircējos tie īpašu interesi neizraisa.

«Mēs bijām diezgan pelēki, tāpēc tirgum neinteresanti,» tagad atklāti atzīst Simsone. Toties Ozolu, kas ar šo biznesu nodarbojas kopš 90.gadu vidus, pārsteigusi ne tikai Cesvaines piena kvalitāte, bet arī vietējo meistaru profesionālais potenciāls un attieksme pret savu darbu.

Liktenim labpatīk jokot

«Tāpēc mēs, kad sākām šeit ražot savu Cibu, mudinājām Cesvaines pienu pievērsties arī citu, jaunu produktu ražošanai,» saka Ozola. Holandes siers, kas Rietumeiropā pazīstams kā Gouda tipa siers, un Krievijas, ko tur sauc par Tilsiter sieru, paši par sevi esot lieliski. «Bet lielās rūpnīcas Polijā, Vācijā un Nīderlandē tos tiešām ražo kā industriālos produktus. Viens cilvēks nospiež pogu, un aiziet,» viņa turpina. Latvijā neesot tādu jaudu. Šeit ir mazi pārstrādes uzņēmumi un līdz ar to daudz roku darba, tāpēc cena nekad nebūs tik zema kā Polijā ražotajiem un arī garša atšķirsies, lai gan nosaukums viens. Tas savukārt liekot uzdot jautājumu par pircēju attieksmi.

«Diemžēl pie mums nav tādas pircēju lojalitātes pret vietējo produktu vai konkrētu ražotāju kā Rietumos,» spiesta atzīt Ozola. Pircēju izvēli nosaka vai nu cena, vai arī visbiežāk pērk to, kas patrāpās pa rokai. Pēc principa: ā, Holandes siers, kāda nozīme, kur ražots. Bet nozīme, kā zina teikt Simsone, esot milzīga: «Visu nosaka piena kvalitāte un ražotāja prasme.» Tādējādi, kaut arī pats ražošanas process it kā neatšķiras, faktiski divus identiskus Holandes vai Krievijas sierus Latvijā nemaz neesot iespējams izgatavot.

2009.gadā, piesaistot ES struktūrfondu naudu un kopumā investējot vairāk nekā miljonu eiro, ražotne modernizēta. Tajā nomainītas teju visas iekārtas, no kurām liela daļa kalpoja vēl kopš padomju laikiem. Bet Siera nams kļuvis par ekskluzīviem Cesvaines piena produkcijas izplatītājiem. Simsone priecājas, ka viņiem tagad vairs nav jānodarbojas ar loģistiku, daļēji arī ar mārketingu un citām biznesa lietām, jo cesvainieši tomēr vairāk ir un paliek ražotāji. Vienīgi līdz ar pārmaiņām jautājums par jaunu produktu nepieciešamību kļuva arvien aktuālāks. Protams, tam vajadzējis laiku, jo, tāpat kā cilvēkiem, lai iemantotu savstarpējo uzticību, arī uzņēmumiem vajadzējis iepazīt vienam otru.

«Tad radās ideja par Maasdam tipa sieru ražošanu,» atceras Ozola. Simsone viņas teikto papildina: «Sākumā bija bail. Gan par siera vannām… Vai tās būs piemērotas šādiem sieriem, gan par siera tīrkultūru… Problēma ir tā, ka siers, gluži kā alus, ir viens no tā dēvētajiem dzīvajiem produktiem, kuru nogatavināšanai nepieciešams noteikts laiks.»

Izmantojot savu pieredzi un sakarus ārzemēs, atkal talkā nācis Siera nams. «Mums ir sadarbības partneri Polijā, kas ražo līdzīgu produktu. Piezvanīju un lūdzu, vai kāds var atbraukt uz Cesvaini, lai pamācītu, kā to darīt,» turpina Ozola. Poļi patiešām atbraukuši uz Cesvaini, lai gan tas nemaz tik bieži negadās pārtikas biznesā, kur daudzko izšķir gadiem krāta pieredze un katra ražotāja pašu izstrādātās receptes, kas tiek glabātas aiz septiņām atslēgām. «Laikam viņi mūs neuzskatīja par konkurentiem,» pie sevis smejas Simsone.

Sadarbības rezultātā tapis puscietais Alpu siers. Līdz ar Cesvainē ražotajiem Holandes un Krievijas sieriem Siera nams tos pārdod fasējumā, kur tie jau sagriezti šķēlēs.

Pašlaik pienu Cesvaines pienam nodod 40 vietējo zemnieku un viena kooperatīvā sabiedrība. Katru piena vedumu, bet tādu dienā ir vismaz 45, ik rītu, tāpat kā pirms gadiem 90, nogaršo Cesvaines piena pienmeistare. Kad viņa to atzinusi par labu esam, paraugi nonāk laboratorijā.

Diemžēl joprojām ir lieta, ko tik nelielā ražotnē nav iespējams mehanizēt. Tāpēc arī Alpu siera gabali, kuru nogatavināšanas laiks ir 90 dienu, ik dienu uz otriem sāniem tiek apgriezti ar rokām. Tas nepieciešams, lai siers pilnvērtīgi nogatavotos.

Toties šādā nelielā ražotnē var izvairīties no dažādām apšaubāmām piedevām, kas gan paildzina produkta uzglabāšanas laiku, atvieglojot tā realizāciju, tomēr ievērojami ietekmē kvalitāti. Cesvaines produktos, kā uzsver Simsone, nav nekādu konservantu, ķīmisku piedevu vai tā saukto E vielu.

Pagājušajā gadā uzņēmums ar savu produkciju piedalījās starptautiskajā pārtikas izstādē Anuga Vācijā. Tā ir viena no lielākajām pārtikas izstādēm pasaulē, kuru apmeklē ap 155 tūkstošiem cilvēku no 180 valstīm. Interese par cesvainiešu produktiem bijusi vērā ņemama. Pateicoties tai, Siera nams izstādē nodibinājis kontaktus ar Francijas siera izplatītājiem. Dace Ozola sarunas noslēgumā gan saka: «Mēs tik ļoti gribam iekarot pasauli, ka nereti aizmirstam – ja produktam nav prestiža vietējā tirgū, tad nevar tikt arī globālajos tirgos. Var vienīgi pildīt kādas kompānijas X pasūtījumu, ražojot kaut kādu beznosaukuma produktu, kuru pēc tam kā lētu izejvielu izmantos cita produkta ražošanā.»

Izrādās, ka cesvainieši ar savu produkciju 2014.gadā nevis ierodas, bet pēc 100 gadiem atgriežas Francijā. Jo siera darīšanas tradīcijas šajā novadā bijušas starptautiski atzītas, vēl pirms Cesvaines piensaimnieku sabiedrība izveidoja savu pienotavu. Kā zina stāstīt vietējie, 1913.gadā Cesvaines muižas sierotavas pienmeistara Otto Īvanda radītais siers pasaules izstādē Parīzē esot saņēmis zelta medaļu.

3 biznesa principi

1. Noticēt sev un cienīt sevi.
2. Mazāk patiesībā ir vairāk, un lēnāk ejot var tikt tālāk.
3. Darīt visu ar mīlestību.

Komentāri (33)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu