Žurnāla rubrika: Cilvēki

Uzadīt Jāņu nakti

Posted on marts 12, 2014 by - Personība

Inese Liepiņa zīmēja ziedus un ornamentus lieliem Amerikas mājas tekstila veikaliem, bet tagad Latvijā ada «bezgalības šalles», kas aizceļo pa visu pasauli

Skatlogs ar košām krāsu spolēm adīšanas darbnīciņā Avotu ielas pašā galā, gandrīz pie Sv.Pāvila baznīcas, pelēcīgajā apbūvē iznirst kā pārsteigums. Kad Inese Īrisa Liepiņa, skaista, krāsaina un harmoniska, tāpat kā viņas darbi, šeit strādā pie adāmmašīnas, garāmgājēji mēdz apstāties, ir gadījies, ka ienāk parunāties. Bijušo puķu veikalu piecus stāvus zem sava dzīvokļa Inese īrē nesen. Negribējies kasīt no loga iepriekšējo iemītnieku atstāto uzrakstu Ziedi, kas saulē tik kaisti atspīd uz sienas, un kāda draudzene ieteikusi: pielīmē tam priekšā «uz». 

Tā Inese tikusi pie darbnīcas uzZiedi, dzirdu stāstu, kas tik labi raksturo arī viņas artistisko dabu. Un optimismu. Cilvēki no Rietumiem vilcinātos pirkt dzīvokli tālajā Avotu ielā. Taču Inese, kas dzimusi Čikāgā, ilgi dzīvojusi Sanfrancisko, zina, kā var atdzimt nolaistas pilsētas daļas, ja tur ievācas radoši cilvēki. Viņa ir arī pragmatiska. Stāsta, ka nekad neinvestētu naudu paneļmājas «kastītē». 1910.gadā celtais nams ir tapis pirms abiem pasaules kariem, kad būvmateriāli nebija deficīts un amatnieki strādāja godprātīgi. Ineses augšstāva dzīvoklī iespīd saule, kas ir tik svarīga cilvēkam, kas pārcēlies uz Latviju no Kalifornijas.

«Bezgalības šalles,» Inese pārcilā kaudzi cauruļveida adījumu, kas savērpti kā bezgalības zīme. Skaistas, meistarīgi saplūdinātām krāsām. Nosaukumu pirms neilga laika ieteicis internetveikals Etsy, kura klienti ir viņas darbu lielākie noņēmēji, paziņojot: tā ir sezonas «karstākā aktualitāte».

Bezgalības šalles Inese sāka adīt sen, 80.gados Amerikā. Draudzene bija redzējusi kaut ko tādu, lūdza uzadīt. Inese apdomāja, kā tas varētu izskatīties, lūgumu izpildīja. Atklāja, ka savērptā šalle labāk sēž uz pleciem nekā parastā «truba». Pēc tam šalli vajadzēja vēl kādam. Beigās Inese jau tās adīja tūkstošiem, pārdeva Čikāgā, diemžēl darbā samocīja roku. Pie aizmirstās nodarbes atgriezās Latvijā, šalles tikai uztaisīja lielākas un krāsainākas un sāka adīt, kājās stāvot, noņemot slodzi rokām.

Nebaidies! Bailes paralizē

«Latviešu sievietes prasīja: no kurienes tu tās nokopēji? Visas vācu, zviedru, amerikāņu sievietes sacīja: es neesmu redzējusi kaut ko līdzīgu, tas ir tik oriģināli! Biju pārsteigta, kāpēc latvieši neizprot oriģinālā dizaina konceptu?» viņa par savām radošajām izvēlēm pagājušogad stāstīja savā TEDxRiga monologā, uznesdama uz skatuves arī bezgalības šalles. «Interesanti – mums mākslas skolā mācīja, ka labas idejas parasti nekoncentrējas vienā vietā, bet 10 pasaules vietās vienlaikus,» viņa papildina. «Nedomā, ka kāds to nošpiko, vienkārši citam jau arī ir ienācis galvā.»

1981.gadā viņa pabeidza vienu no pasaules labākajām mākslas augstskolām – Čikāgas Mākslas institūta skolu. 

Tur iestāties bija gandrīz neiespējami, toties pavērās absolūta radoša brīvība. Skolotāji studentos kultivēja domu: jūs būsit tie, kam citi sekos, radiet kaut ko nebijušu! Ja to neizdarīsit, varbūt tas nekad nenotiks, Inese atceras. «Un mans mērķis bija neapstāties savā mākslā tāpēc, ka es kaut ko nemāku izdarīt.» Viņa taisīja gredzenus un skulptūras, lēja stiklu, auda, mācījās ģeometriju. 

«Nebaidies! Bailes paralizē,» Inese vēstīja TEDxRiga auditorijai. Pieminēja savu pirmo vizīti Latvijā vēl padomju laikos. Apmeklējusi Mākslas akadēmiju, studenti stāstījuši, kā viņi kopē, analizē, reproducē meistarus un tad ceturtajā kursā sāk veidot oriģināldarbus. «Biju pārsteigta – vai tad maz atceraties, kas jūs esat? Latvijā ir tik daudz talantīgu mākslinieku, un es vienmēr domāju – cik daudz lielāka būtu viņu oriģinalitāte, ja nebūtu zaudējuši laiku, skatoties uz citu paraugiem, bet attīstījuši sevi.»

Protams, lai izdzīvotu, arī Amerikā viņai bija jāpieņem spēles noteikumi. Pirms 2005.gadā ieradās Latvijā, Inese datorā zīmēja auduma apdrukas firmā American Pacific Home. Tekstila uzņēmums ar 200 miljonu dolāru gada apgrozījumu savus ražojumiem veidoja tādiem zināmiem zīmoliem kā Liz Claiborne, Nautica, Walmart, Dockers, JCPenney, Kenneth Cole. «Es nežēlīgi labi pelnīju. Kad jau biju pārcēlusies uz Latviju, četras dienas mēnesī varēju nostrādāt pie datora un mierīgi dzīvot,» atceras Inese. Ģeometrijas zināšanas – spoguļattēls, piecstūris, rotācija – noderēja. «Es beigās biju vienīgā dizainere, kas veidoja oriģinālzīmējumus, parasti viņi pirka idejas no citiem, kombinēja. Taču tā «politika»…,» Inese sapurina lokainos matus. «Tas, ka visu varu ātri uzzīmēt, sākumā pat bija jāslēpj no savas pārzines, jo viņa to nemācēja.»

Darbs tomēr bija diezgan atsvešināts no dzīves, Inese saka ar šābrīža mērauklu. 80% no viņas uzņēmuma dizaineru radītā nekad netika realizēti. Darbiem, kas tika laisti ražošanā, viņa gadu vēlāk varēja nejauši uzskriet virsū kādā no veikaliem. «Šo pārklāju es sev nopirku, tas man vēl ir,» Inese internetā rāda gultasveļu pasteļtoņos. «Kādos 800 veikalos to pārdeva divus gadus – iedomājies, kas par peļņu!»

Darbu Amerikā Inese saglabāja, arī pārceļoties uz Rīgu. Gadu nodzīvot Latvijā – tas bija viņas un vīra sens sapnis, kas piepildījās ar izmaiņām. Viņi izšķīrās, Inese atbrauca viena. Ar domu, ka droši vien nebūs viegli, bet pamēģinās, paliks šeit gadu. Komfortablā dzīve, kuru kopš 1989.gada viņas ģimene bija vadījusi Sanfrancisko, vairs nebija iespējama. Tikai ar vienu algu dzīvot Rīgā un strādāt attālināti bija daudz izdevīgāk. «Un es labāk darīju darbu,» Inese atceroties pasmaida. Amerikas uzņēmuma pārzine, piemēram, sacījusi: vajag uzzīmēt peonijas. Aptuveni tādā stilā un ar tādām krāsām. «Es aizeju uz tirgu, nopērku pujenes, safotografēju, pārzīmēju, aizsūtu, un pirmoreiz viņi saka: perfekti! Vairs nebija «politikas». Ja Sanfrancisko būtu teikusi: es tagad iešu uz tirgu un fotografēšu puķes, viņi nebūtu ļāvuši – nē, tu strādāsi. Bet – kā tu vari no galvas uzzīmēt?»

Kā lēciens bez izpletņa

Inese Latvijā, sev par pārsteigumu, iedzīvojās. Izlēma, ka, paliekot ilgāk, izdevīgāk ir tikt pie sava dzīvokļa. Bija pusceļā pirkšanas procesā, kad Amerikā sākās ekonomikas krīze. Vispirms bankrotēja viņas tekstila firmas lielākais noņēmējs, tad durvis aizvēra arī pats uzņēmums. «Nopirku dzīvokli, bet man nebija ne mazākās jausmas, kā maksāšu kredītu,» atceras. «Domāju – es lecu bez izpletņa.» Taču radošums atmaksājās. Firmā, kas viņai pārdeva virtuves iekārtu, kāds bija rekomendējis intervēšanai dizaina žurnālā mākslinieci no Amerikas, kura visu darot pati, pat frēzējot. Inese pēc tam saņēma piedāvājumus veidot interjerus citu dzīvokļos. Kad krīze sasniedza Latviju, viņa jau bija noslaucījusi putekļus arī līdzi atvestajai adāmmašīnai, kam nebija pieskārusies 20 gadus. Sāka adīt «bezgalības šalles», vēlāk – arī kleitas un džemperus. Pārdeva tos dažādos tirdziņos, tad kāda bijusī koleģe no Sanfrancisko ieteica izmēģināt laimi mājražotāju internetveikalā Etsy.

«Es tūdaļ parādīšu, tas ir fascinējoši!» Inese iPad ieklikšķina savā Etsy «miniveikalā». «Viņiem ir statistika, cik preču esi pārdevis. Un te ir karte. Visi kontinenti, gandrīz visa Dienvidamerika, Āzija, arābu valstis, Krievija, arī Dienvidāfrikā kāds skatījies…! 33 000 cilvēku no Amerikas ir skatījušies un 112 kaut ko nopirkuši, un redzi – ir pat Ka-zahstāna, Malaizija, Albānija, Kuveita, Katara, Ēģipte, Maķedonija, Bangladeša. Tas ir apbrīnojami, es varu sēdēt Latvijā, darīt, ko gribu, un kaut kur pasaulē atrodas cilvēki, kam tas patīk.» 

Kopš 2010.gada beigām Inese Etsy ir pārdevusi 737 lietas. Cena – daudz labāka nekā tirdziņos Latvijā. Egles tirdziņā Vecrīgā viņa šovasar tomēr būšot manāma pāris dienas nedēļā. «Tur dabūju daudz vērtīgas informācijas,» atzīst. «Esmu redzējusi, kā šalles piestāv sievietēm no dažādām zemēm: ar melniem matiem un brūniem, ar zilām un zaļām acīm. Manu adīšanu ietekmē pieredze ar īstiem cilvēkiem. Piemēram, veikalā Zara tā gadās regulāri – drēbes izskatās labi, bet uzvelc, un tev neder. Izskaties resna un neglīta.»

Roku darbs ārzemēs tiek novērtēts arvien vairāk. No klientiem dzirdot, ka viņi labprāt bezgalības šalles arī paši adītu, Inese sāka kombinēt krāsas, tīt kamolos, pārdot ar klātpieliktu instrukciju. «Satīt 10 dzijas kopā man iznāk gandrīz tikpat ilgi kā uzadīt, tādēļ pārdodu tikai par pieciem dolāriem lētāk nekā jau noadītu šalli. Bet cilvēki pērk, lai paši adītu!» stāsta.

Etsy viņai kļuvis gandrīz par blogu, par sociālo forumu – cilvēki no visas pasaules raksta, izsaka komplimentus. Visvairāk vēstuļu saņēmusi par fotogrāfiju, kur pelēku bezgalības šalli ap galvu kā lakatu aplikusi draudzenes Māras Muktupāvelas vecmāmiņa Ilze Āraišos. «Lielākoties reklāmās ir jaunas, skaistas meitenes. Nezināju, vai kāds gribēs pirkt šalli, ko rāda veca kundze. Bet tā bilde smuki sanāca, ieliku Etsy,» Inese atceras. «Kāda sieviete Francijā to uzreiz nopirka, un tad man sāka nākt vēstules. Pāris mēnešos vairāk nekā 1000 skatījumu! «Viņa ir tik skaista, kas viņa ir?» Jūsmoja, ka vecmāmiņai visa dzīve ir ierakstīta sejā. Tagad visur reklāmās ir mākslīgums, cilvēkiem acīmredzot ir apnikušas meitenes Vogue žurnālā, kas ir sasmērētas un sagrimmētas līdz nepazīšanai.»

Mēs dzīvojam globālās ekonomikas pasaulē, nekas tāds iepriekš nav noticis, Inese uzsvēra TEDxRīga runā. «Ļauj sev tur piedalīties! Neuztraucies par to, ko citi par tevi domā. Tev vajag uztraukties tikai par to, ko tu pati domā par sevi. Dari to, ko mīli, un iedvesmo citus!»

Inese ir sadraudzējusies ar Etsy dalībniecēm no Latvijas, kas apvienojušās savā komandā – Team Latvia, kopā 600 «miniveikalu». Sanāksmes notiek viņas darbnīciņā, meitenes nākušas pat palīgā ielikt grīdu, tīrīt un krāsot. Bet pagājušogad Ineses dzīvoklī uzņemti Etsy biroja pārstāvji, atbraukuši speciāli pie Latvijas komandas. «Viņi izpētīja, cik proporcionāli iedzīvotāju skaitam katrai zemei ir Etsy «veikalu». Teica – pat nav tā, ka mēs no Latvijas esam tikai bišķiņ izrāvušies uz priekšu. Esam visus pārspējuši! Prasīja – kas jūs tādi esat? Mēs bijām mēmas.»

Inese viesiem stāstījusi: viņu, rietumnieci, savulaik pārsteidza, ka pat provincē – Madonā, Rūjienā – ir mākslas skolas un mūzikas skolas. «Tad citas meitenes sāka stāstīt – padomju laikos, ja gribēji būt stilīgs, pašam viss bija jādara. Rokdarbus visi prot.»

Putniņš uz pleca

Ineses radošums Latvijā turpina attīstīties. «Rītiņšalles,» viņa atritina adījumus, kas ir divreiz lielāki par parastajām bezgalības šallēm, noder par apmetņiem. Berga Bazāra tirdziņos savulaik iepazītais Mārtiņš Rītiņš pirms gada apjautājies, vai viņa varētu kaut ko uzadīt pledu vietā Vincenta vasaras dārzam. Lieta aizgājusi uz urrā. «Cilvēki ir iedzēruši vīnu, jūtas labi, sievai šalle patīk, tad vīrs lūdz vienkārši pielikt pie rēķina,» Inese smaida. «Cilvēki redz, ka ir kvalitāte, un es neesmu skopa ar krāsām un dzijām. Daudzi vispirms nopērk vienu un pēc tam vēl vienu vai divas.»

Arvien populārāki kļūst arī Ineses dizainētie un patentētie krāsainie, salokāmie neilona maisiņi Putniņš uz pleca, ar vairākiem nodalījumiem un atstarojošu astīti, vidū ierīkotu auduma «ligzdiņu» vārīgākiem pirkumiem, piemēram, zemenēm no tirgus. Interesanti, ka šis projekts radies, lai sapelnītu naudu citai iecerei – draudzenes Māras Muktupāvelas idejai par ekoloģisku sēņošanas nazīti bērniem. Ezīša formā, no kaņepju šķiedras, ar saru birstīti un svilpīti, viņas sapņojušas. «Māra pat uzrakstīja iesniegumu Kultūrkapitāla fondam, bet naudu nedabūjām,» Inese stāsta. «Viņi teica, ka ideja ir par daudz dzīvotspējīga, mums nevajag palīdzēt. Tas laikam ir kompliments? Jocīga domāšana.»

Viņas jau ir radījušas jaunu darbavietu – maisiņus Ineses Liepiņas un Māras Muktupāvelas SIA Daba deva šuj meitene Ķegumā. Bezgalības šaļļu adīšanu, lai administrētu un paplašinātu radošās ieceres, māksliniece pašlaik gan negrib deleģēt nevienam citam. «Man patīk šis darbs. Patīk ar krāsām spēlēties,» saka Inese. «Ļaujos, nedomāju. Liekas, piemēram, šajā adījumā būs saulriets, bet pēkšņi roka sniedzas uz zaļo toni. Vienkārši daru, nejautājot, vai derēs. Pašai sāk palikt interesanti.» Neesot divu vienādu bezgalības šaļļu. «Tas taču būtu garlaicīgi. Un arī stresaini – ir jāskatās, jādomā līdzi.»

Jā, viņas šalles ir kā modernā māksla, kā gleznas vai gobelēns. Inese tādas atsauk-wsmes saņēmusi arī no pircējiem un jūtas sevi radoši realizējusi. Pa laikam atkal nodomā – kāda Latvijas dabas ainiņa, noskaņa varētu noderēt kārtējai šallei. «Tur, kur parasti braucu svinēt Jāņus, gribēju uzdāvināt Jāņu mātei vienu lielo pledu – pati tādu vilku Jāņos, un man visu vakaru bija silti un labi. Domāju par krāsām – kādu es gribu uzadīt Jāņu nakti. Paliek tumšs, tad nāk tāda zaļa gaismiņa, un varbūt vēl lietus kaut kur palīst, un no rīta tā migla… Lai viss Jāņu vakars ir ieadīts šallē.»

Neziņa, vai Latvija viņu pieņems un otrādi, ir pagātne. Ineses riteņbraukšanas ekspedīcijas (septembrī, piemēram, piecās dienās apriņķoti 335 kilometri pa Piebalgu un Latgali) ir atsevišķs sarunas temats.

«Man pat neienāca prātā, ka ies tik labi. Tik ļoti labi, ka es pat nevaru iedomāties kaut kur citur dzīvot. Ir tādas iespējas!» viņa iesaucas. Atceras, ka Sanfrancisko gribējusi piezvanīt pazīstamiem multiplikācijas filmu veidotājiem, jo labi pārzina arī Photoshop, datorgrafiku. «Bet zināju, tur multeņu veidotāji uz mani pat neskatīsies, jo konkurence būs viena vieta uz 1000 cilvēkiem.

Taču Latvijā viņa nesen, piemēram, zīmējusi Kaukāza kalnus Gruzijas ūdens reklāmai televīzijā. «Animatore Inga Prauliņa pati zvanīja: vai varu kaut ko pazīmēt? Jau vairākas reizes esmu zīmējusi fonus vai gleznojusi multenēm. Te ir iespējas! Latvija ir tik maza zeme,» Inese apstiprina. «Kā maza peļķīte, kur tu esi liela zivs. Amerikā esi maza zivtiņa milzīgā okeānā, neviens tevi neredz.»

Biznesa nīlzirgs

Posted on marts 12, 2014 by - Veiksme

Viesmīlības jomas servisa firmā Gemoss, kas daudziem pazīstama ar kaltētu augļu un sēklu maisījumiem, pēc 20 gadu pieredzes jaunu biznesa virzienu – tepat Rīgā grauzdētu īpašu kafiju – attīsta jau otrā īpašnieku ģimenes paaudze

Ģimenes uzņēmuma galvenās ēkas pagalmā dienas vidū ir rosīgi – staigā un sarunājas cilvēki, braukā piegādātāju un klientu transportlīdzekļi, atpakaļgaitas signālus pīkstina kravas vedēji un elektrokāri. Gemoss īpašniece un vadītāja Ieva Treija no otrā stāva kabinetā sarunas laikā šad tad pamet skatienu caur stikloto sienu, skaidrojot, ka tirdzniecības ēka un noliktava Mūkusalas ielā uzcelta virs padomj-laika angāriem. Šo bāzi vajadzēs modernizēt, un to jau plānojot Rihards, Ievas vecākais dēls.

Stabils kā vārds

Gemoss nozīmē «behemots» Riharda bērnības leksikā. Tieši tā pirms 20 gadiem Ievas un viņas dzīvesbiedra sāktais bizness ieguvis vārdu – dēlēnam saīsinot dzīvnieka vārdu un uz kādu laiku pašam tiekot pie šādas iesaukas. Vesels pulks lielāku un mazāku, mīkstāku un cietāku behemotu rindojas plauktos Ievas darba telpā. Gadu gaitā tie atceļojuši kā suvenīri no darbinieku ārzemju braucieniem.

Uzņēmējdarbību 1993.gadā Treiju pāris sāka pēc Lauksaimniecības akadēmijas «putriķu» jeb pārtikas tehnologu programmas absolvēšanas. Viņu trumpis bija labas svešvalodu zināšanas – Ieva savulaik Rīgā pabeigusi vācu vidusskolu, viņas vīrs – angļu. Pēc kursabiedra, saldumu flagmaņa Laima vadītāja lūguma Treiji Vācijā paralēli auto pirkšanai sagādājuši kakao pupiņu un kokosriekstu skaidiņu paraugus. «Tā tas sākās – sagadīšanās pēc. Ar nelielo vācu ģimenes uzņēmumu, kas mums deva piegādes kredītlīnijas, augām kopā. Joprojām ar viņiem sadarbojamies un draudzējamies – braucam ciemos, uz kāzām,» atklāj Ieva.

Firmas pirmsākumos Treiji strādājuši divatā. Sākuši ar piedevu piegādi saldumu ražotājiem. Trešais darbinieks, arī kursabiedrs, reiz tonnu kokosa skaidiņu no kravas mašīnas ar ragaviņām savedis ģimenes mājas garāžā. Tad pamazām veidojuši citu biznesa virzienu – trauku un servēšanas iekārtu piegādi bāriem, restorāniem, viesnīcām. 90.gadu beigās to papildinājuši vienreizējās servēšanas komplekti un trauku noma pasākumiem, kas joprojām ir neliela biznesa daļa. 

Pie Gemosa iegādājams pilns sortiments restorānu un bāru uzturēšanai, kā arī dažādi ikdienas produkti, piemēram, konservi, ēdienu sastāvdaļas viesnīcām un restorāniem. Gemoss mācēja izveidot klientu tīklu, par zemāku cenu piedāvājot kvalitatīvus traukus no ražotājiem, piemēram, Ķīnas porcelānu.

Pārtikas izejvielu virziens pārveidots veselīgu produktu līnijā, un patlaban Gemosa ražotnē Ziepniekkalnā dažādās kombinācijās fasē riekstus, žāvētos augļus un sēkliņas, ko piegādā lielveikaliem un citiem ražotājiem. Uzreiz graužamo produktu paciņas pazīstamas ar zīmolu Zelta rieksts un Dienas deva. Iekārtu un ceha modernizācija ir vienīgā, kam uzņēmums noformējis kredītu, pārējā attīstība notikusi, ieguldot pašu nopelnīto – apdomīgo stratēģiju atklāj īpašniece. 

Kaut arī piegādātāju kredītlīnijas limits savulaik bijis 300 tūkstoši vācu marku, latviešiem uzticējās – reizēm aizdevums sasniedzis pat miljonu, un Gemoss darba gaitā visu atmaksājis ar procentiem, palepojas īpašniece. «Šogad ņemsim [kredītu], jo iegādāsimies jaunu ražošanas iekārtu. Neko neesam privatizējuši un ieguvuši tāpat vien. Eiropas fondus esam izmantojuši vienīgi mācībām.»

Unikāls aromāts

Kafija, no kuras Gemosa biroja apmeklētājiem nekad nevajag atteikties, ir uzņēmuma jaunais biznesa virziens, ko trijos gados attīstījis jaunās paaudzes pārstāvis – Treiju vecākais dēls Rihards. Pēc vidusskolas sācis studēt, taču darbs bijis aizraujošāks: «Sēdēju lekcijās un lasīju līgumus. Darbs vienmēr bija pirmajā vietā.»

Ieva atzīst – viņai kafijas tēma likusies par sarežģītu, lai to paceltu un nopelnītu. Taču Rihards tam piegājis ļoti pamatīgi. «No sākuma viņš taisīja ļoti daudz kafijas, mācījās un pamazām no kafijas servisa sāka izprast uzņēmumu. Tagad Rihards pārņem darbību ar IT jautājumiem.» Remonts, serviss, pēcpārdošanas apkalpošana, turpina pats Rihards, piebilstot, ka ir nopietnas ieceres noliktavu un veikala darba procesu efektivizēšanā, lai ar tagadējo darbinieku skaitu strādātu rezultatīvāk.

Par kafiju, ko Gemosa pirmā stāva salonā grauzdē partneris Andrito, Rihards runā ļoti aizrautīgi un smalki. «Kafijas pupiņa ir oga, to nevar ilgi glabāt. Grauzdēšana izceļ tās skābumu, saldumu, smaržu,» Riharda izklāstā tas skan kā dziesma, «atverot kafijas studiju, mēs gribam atvērt patērētājiem acis. Ar autentiskām pagatavošanas metodēm gribam atvērt īstās kafijas garšas. Produkts, ko varam iegādāties veikalā, ir bez personības. Īsto kafijas garšu daudzi nemaz nezina. Mēs zinām grauzdējuma garšu. Ikdienā mācām restorānu darbiniekus, lai veidotu kafijas kultūru.»

Firma neieved masu produktu, bet jau laikus izvēlas zaļās kafijas šķirni, lai no tās sagatavotu specialty coffee – atšķiras grauzdējuma veids, pakāpe, aromāts un kafijas garša. «Mēs īstenībā šo kafiju nepārdodam. Produkts ir tik labs, ka tas pats sevi pārdod,» smaidot noteic Rihards. Šajā biznesa virzienā audzētājs piedalās gala produktā, tā tapšana ir izsekojama, tāpēc visi ir motivēti radīt labu preci, viņš paskaidro. Pie Gemosa klientiem – viesmīlības uzņēmumiem – kafija nonāk ļoti īsā laikā pēc grauzdēšanas, kas firmā notiek 3-4 reizes nedēļā, tāpēc ir viegli kontrolēt kvalitatīvas kafijas apriti.

Putotā piena raksti uz kafijas turpmāk taps no vēl viena jauna Gemosa produkta Viens piens. Tas aizstās no tirgus pazudušo Lāsi, skaidro Ieva. Augstā temperatūrā pasterizēts piens, ko neatvērtu var saglabāt svaigu mēnešiem, ir ļoti vajadzīgs viesmīlības uzņēmumiem.

Ieva un Rihards apliecina, ka Viens piens tiešām ir tikai viens pats piens, bez jebkādas ķīmijas, atbilstīgi pasterizēts un iepakots pareizajā materiālā. «Ražots Eiropas Savienībā,» pasmaida Ieva, «izvēlējāmies labāko no vairākiem piedāvājumiem. Mēs gribētu atbalstīt vietējos ražotājus, taču Latvijā nav tādas iekārtas. Te ir izdevīgāk ražot saldējumu un sieru, jo tirgus ir mazs. Mūsu apjomiem arī augļus un sēklas nevar izaudzēt vietējie zemnieki, tāpēc vairāk esam importētāji, taču tirgojam produktus, kam Latvijā nav līdzvērtīgu. Mēs gribam būt draudzīgi Latvijas ekonomikai, necenšamies tirgot septiņus centus lētāk. Piemēram, pārdodam Latvijā audzētus griķus.» Ja vien ir iespēja, vietējiem produktiem Gemoss dod priekšroku.

Veselīgajiem «grauzējiem», kas iecienījusi žāvētos augļus, riekstus, sēkliņas, Gemosa piedāvājums ir sasniedzis griestus. «Esam visbagātākie sortimentā – šogad atvedām zīdkoka augļus, fizāļus un mango. Varam vēl izdomāt kādu jaunu maisījumu, bet tas arī viss,» raksturo saimniece.

Patlaban uzņēmumā ir 140 darbinieku. Pāris klienti Ir atzīst – ar Gemosa piegādēm vairāku gadu garumā problēmas nav piedzīvotas. Darbinieki vienmēr strādājot ļoti precīzi, ir atsaucīgi un pretimnākoši. «Mums ir komandas darbs, kritēriji pret klientiem – augstākie. Cenšamies nebūt pavirši pret klientu vajadzībām,» stāsta īpašniece. «Krīzei tikām cauri ar 25% apgrozījuma kritumu. Man krīze patika, jo mēs attīrījāmies no darbiniekiem, kuri nebija mūsējie. 

Visi, kas strādāja, algas saņēma laikus.» Vai Gemoss necieta zaudējumus nemaksātāju dēļ? «Mēs nevienam neesam piekāpušies. Esam bijuši stingri un cīnījušies par savām tiesībām.»

Stingrākais sertifikāts

Daļa no Gemosa eksporta apjoma ir piegādes uzņēmumam Krievijas pilsētā Kaļiņingradā. Riekstu maisījums Dienas deva nopērkams arī pārtikas automātos Norvēģijas skolās, kur rūpējas par veselīgiem našķiem. Šogad ir lieli plāni, stāsta Treija. «Gatavojamies kompāniju sertificēt pēc visstingrākajām prasībām, saņemot Global Food Sertificate. To vajag, lai varētu fasēt riekstus un žāvētus augļus atbilstīgā kvalitātē visam ziemeļvalstu tirgum. Tēmējam uz riekstu fasēšanu lielajām izplatītāju ķēdēm,» skaidro Ieva.

Šogad Gemoss atver filiāli arī Igaunijā, kaut Ieva piebilst – apjomu ziņā griesti būšot 150 darbinieku, turklāt Rihardam būs uzdevums procesus padarīt maksimāli efektīvus. «Mūsu veikalā tiek izdarītas daudzas liekas kustības, jo telpas ir neērtas. Noliktavas jāpadara modernas,» precizē Rihards.

Taujāta, vai «biznesa nīlzirgs» arī nākotnē paliks ģimenes īpašumā, Ieva saka: «Ne par ko nevar teikt «nekad». Man ir bijušas iespējas pārdot un paiet malā, esmu uzrunāta vairākas reizes. Taču mani tas neinteresē. Mani gandarī šī nodarbošanās, attiecības ar klientiem un darbiniekiem. Mums ir lielisks kolektīvs, 17 kodola cilvēki ir no paša sākuma.» Par grožu nodošanu atvasēm Ieva smaida, atzīstot – Rihards, kaut arī no piecu gadu vecuma audzis uzņēmumā un klausījies darba apspriedes mājās, patstāvīgu virzienu saņēmis tikai nesen.

Dēls saka – stratēģiskajos lēmumos Ievai arvien esot taisnība. «Tas nav tikai bizness. Man ir svarīgi, lai brālis un māsa var darīt to, ko grib. Es esmu jauns un zinu, kā pašam piecos gados pagriezies redzējums. Tagad zinu, ko vēlos darīt.»

Ieva atklāj, ka meita studē viesmīlību Londonā un plāno atgriezties Latvijā kopā ar vīru. Ievas dzīvesbiedrs tagad vairāk pievērsies saimnieciskajiem jautājumiem. Jaunākajam dēlam ir 11 gadu, bet arī viņš aug šajā atmosfērā.

«Man patīk strādāt ar klientiem, mācīties no viņiem un mācīt viņus. Komunikācija ir fantastiska – braukt un meklēt. Birojā garlaicīgāk sēdēt, bet tas arī jādara,» atzīstas Rihards. «Gemoss» nav viņa vienīgais jaunvārds – vēl pagaidām neizmantots palicis «čaudoliņš», proti, «čaumalas» un «kodoliņa» saliktenis. Derētu kā nosaukums riekstu veikalam, prāto Ieva.

3 biznesa principi

1. Izcili darbinieki – vienoti kā ģimene.
2. Gudri klienti – domubiedri biznesa idejai.
3. Ilgtermiņa vīzija – uzņēmumam jāveido nākotnes redzējums.

Intervija ar Madonnu

Posted on marts 12, 2014 by - Jauna seja

Kristīne Vismane (26)

Balstoties uz dokumentālām intervijām ar vientuļajām mātēm Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, jaunā horeogrāfe un dejotāja radījusi dejas izrādi Intervija ar Madonnu.

Vecāki: Ļubova un Andrejs – uzņēmēji.

Kuru personību tu apbrīno? Dejotāju, dzejnieku un mūziķi Migelu Gutjerezu (Miguel Gutierrez). Sadarbojoties ar dažādiem māksliniekiem, viņš rada darbus, kuros kustība mijiedarbojas ar skaņu, vārdiem un gaismu.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par iespēju dzīvot, jo dzīve ir ļoti skaista.

Būtiskākais, ko dzīve tev iemācījusi? Priecāties par to, ko dzīve sniedz. Māksla ir to ieraudzīt.

Kad pēdējo reizi raudāji? Esmu ļoti emocionāla, un nevajag daudz, lai es sāktu raudāt. Vakardien apraudājos, jo pārāk saasināti uztvēru sev svarīga cilvēka kritiku.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Go for it!*

Labākā atpūta ir…? Kopā ar cilvēkiem, ko mīli. Ar viņiem var darīt jebko, un tas sagādās milzīgu enerģijas un spēka lādiņu.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Novērtēju cilvēku spēju neapskaust un priecāties par otra talantu.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Teleportācijas ierīci, tās lietošanas instrukciju, un tad jau tai trešajai lietai vai cilvēkam pati aizdotos pakaļ.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku izvēlētos? Neizvēlējos, pats atnāca – neparasts kaķis, kuram, spriežot pēc uzvedības, dažkārt liekas, ka viņš ir suns.

Kādas īpašības tu novērtē vīriešos? Vīrišķību, gādību, skaistumu, seksualitāti, gudrību, drosmi, uzticību, draudzību, strādīgumu, labsirdīgumu, dvēseles dziļumu un plašumu, radošumu, asprātību, godīgumu, spēju rīkoties, atklātību.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Pārāk visu ņemu pie sirds.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par to, lai pasaule kļūtu lābāka – cilvēki nekarotu, nebūtu pārapdzīvotība, neeksistētu nekas no tā, kas traumē dabu un dzīvo radību.

* Sasniedz to! – angļu val.

Dzīve kā dizains

Posted on marts 5, 2014 by - Dzīve

Ivars Krūtainis (31) grib būt pirmais latvietis, kas apmeklējis ikvienu valsti uz zemeslodes. Līdz 30. dzimšanas dienai viņš pabijis 100 no 193

Sarunā vairākas reizes kopīgi meklējam tulkojumu angļu jēdzieniem. Nē, Ivars Krūtainis, no 31 mūža gada pēdējos desmit pavadīdams ārpus Latvijas, nav aizmirsis dzimto mēli. Viņš vienkārši domā globāli, vienlaikus atrodas atšķirīgās informācijas telpās. «Man iepatikās doma par dzīvošanu dažādās vidēs,» apstiprina. «Nebraucu no Latvijas prom tāpēc, ka te ir slikti. Jauna pieredze ir bijusi galvenā motivācija.»

Ivars sešus gadus nodzīvoja Londonā, kur 22 gadu vecumā maģistrantūrā sāka studēt komunikācijas zinātni, ieguva analītiķa darbu mediju aģentūrā Mindshare. Trīs gadus pavadīja aģentūras Sidnejas birojā. «Rakstīju mediju stratēģiju – kā saplānot reklāmu medijos. Man iedod zīmoliņu – Kellogg’s brokastis, Land Rover, Jaguar mašīnas -, un man ir jāsaprot, kā runāt ar auditoriju, kuros medijos izvietot reklāmu.»

Tikai sarunas beigās viņš kā nebūtisku iestarpina – pagājušogad atzīts par Sidnejas filiāles labāko darbinieku, apbalvots ar braucienu uz slaveno reklāmas festivālu Kannās – Cannes Lions. Krūtaiņa ceļojumu kartē Francijas Rivjēra bija lielākā bezmaksas dāvana, tomēr ne mūža jaudīgākais piedzīvojums. 2013.gada jūnijā pabijis Kannās, septembrī viņš atstāja reklāmas industriju. Oktobrī un novembrī 102 iepriekš apgūtajām pasaules valstīm pievienoja vēl sešas īstās, «melnās» Āfrikas zemes – Malāviju, Mozambiku, Zimbabvi, Botsvānu, Namībiju un Dienvidāfriku. Pēdējos Ziemassvētkus atkal sagaidīja Latvijā. 

Viņa blogs Krutainis.com iezīmē 2014.gada ceļojumu plānus: Baltkrievija, Azerbaidžāna, Irāka, Irāna, Kazahstāna, Uzbekistāna, Kirgizstāna. «Esmu jau bijis 108 pasaules valstīs (no pavisam 193), yay!» viņš raksta. «Mana misija – būt pirmajam latvietim, kas dodas uz ikvienu pasaules valsti.» Pēdējais Krūtaiņa bloga ieraksts – pieteikums izstādei 100 pirms 30, kas līdz 26.martam būs apskatāma Kalnciema kvartālā.

28 gadu vecumā – minipensijā

«Ja uzstādu kādu mērķi, man ir svarīgi publiskie atskaites punkti. Paziņoju draugiem, ka es darīšu to un to līdz tam un tam. Jūtos atbildīgs viņu priekšā, un tad iespējamība, ka to arī darīšu, ir daudz lielāka,» Ivars stāsta par blogu un fotoizstādi. «Mērķi, kurus es paturu tikai sev, var arī neizdoties.»

27. dzimšanas dienā 2009.gada vasarā, vēl dzīvojot Anglijā, viņš izlēma, ka līdz 30.jubilejai apceļos 100 pasaules valstis. Ik dienu busā no darba atgriezdamies toreizējā mājvietā Londonas rajonā Kambervelā, izbijušais liepājnieks sāka sacerēt blogu par ceļošanu. «Tad vēl nezināju, kā es to sasniegšu.» Anglijā Ivaram bija iespēja nedaudz iekrāt naudu, tomēr viņš nav miljonāra dēls. Pasmaida: «Iekāpt lidmašīnā ar koferi naudas – tas nav izaicinājums!»

Pirms sāka personīgo odiseju (ko pats sauc par projektu), Ivars jau bija pabijis daudzās valstīs. Āzija, lielākā daļa Latīņamerikas, Āfrika tomēr bija balts plankums. «Strādādams Londonā, paņēmu brīvas dažas nedēļas, aizbraucu, teiksim, uz Balkānu valstīm – Kosovu, Maķedoniju, Moldovu,» viņš atceras, kā ceļošana uzņēmusi apgriezienus. «Londona šādam projektam bija ideāla – piecas lielas lidostas, savienojumi ar visām pasaules malām. Tomēr sapratu, ka neceļoju pietiekami ilgi un kvalitatīvi. Nevar aizbraukt apskatīt Latīņameriku uz pāris nedēļām.»

28 gados uz gadu atvaļināties – tas bijis labākais lēmums, ko viņš pieņēmis.

«Pēc pieciem mežonīga darba gadiem un dzīves balansēšanas «akta» Londonā es dodos pensijā. Tas ir, minipensijā,» 2010.gada septembrī Ivars pavēstīja bloga lasītājiem. Sācis medijos un mārketingā strādāt 19 gadu vecumā, viņš iedvesmojās no Ņujorkā dzīvojoša vācu dizainera Stefana Zāgmeistera, kurš ik pa septiņiem gadiem uz gadu slēdz savu studiju, palaiž brīvsolī darbiniekus, lai «uzlādētu baterijas». Es uzlādēšu savas, dodoties ceļojumā apkārt pasaulei, fotografējot un runājot ar svešiniekiem,» Ivars rakstīja.

Mūsu sarunā viņš nāk klajā ar terminu lifestyle design – dzīvesstila dizainēšana. «Mērķtiecīgi sakārto savu dzīvi tā, lai būtu apmierināts. Visi cilvēki strādā no plkst. 9 līdz 17, bet varbūt tev patīk strādāt no desmitiem vakarā līdz pieciem no rīta un gulēt visu dienu? Tad atrodi pieeju dzīvei, lai savienotu šīs lietas!»

Mēs brīžiem pat nedomājam, cik bieži dzīvē pieņemam automātiskus lēmumus. Kāds piedāvā jaunu darbu, tur ir lielāka alga, jāiet, Ivars runā arī par savu pagātni. «Tas, protams, ikdienā ir svarīgi, bet mēs automātiski pieņemam arī lielus dzīves lēmumus, kas ietekmē mūs 10-15 gadus. Vai obligāti jāpērk dzīvoklis, varbūt to var īrēt? Ieejam ripulī – strādā, lai atpelnītu kaut ko, ko esi investējis, bet patiesībā nemaz to negribēji, darīji tikai tāpēc, ka tā dara visi.»

Ivars negrib izcelt savu dzīvesstilu kā dizaina pērli. Kādam citam tas nebūtu vilinošs, iespējams, pat riebtos. Cilvēki mēdzot šausmināties, uzzinot, ka viņa līdzšinējie, apdomīgi veiktie ceļojumi ir izmaksājuši apaļu summu, ap 50 000 dolāru. 

«Mans ceļošanas budžets ir labas, jaunas mašīnas vērtībā,» Ivars izbauda šo faktu. «Jā, man nav mājas, nav mašīnas, nav pat televizora. Ir dators, telefons un fotokamera, jo tie man ir svarīgi, bet citādi neesmu piesaistīts materiālām lietām.»

Bloga ieraksti liecina, ka jau 2009.gadā, vēl strādājot Londonā, viņš veicis īstu spurtu, pabijis 17 valstīs: Vācijā, Šveicē, Lihtenšteinā, Sanmarīno, Turcijā, Portugālē, Slovēnijā, Horvātijā, Serbijā, Bosnijā un Hercegovinā, Kosovā, Maķedonijā, Albānijā, Montenegro, Indijā, Itālijā. Pirmoreiz apmeklēto valstu sarakstā bija jau 41 vienība. 2010.gadā, vēl pirms «minipensijas», kartē ierakstīta Norvēģija, Lībija, Sīrija un Jordāna, Ukraina, Moldova, Rumānija, Bulgārija, Malta, Skotija, Ēģipte un Islande. Rokā bija pirmais valstu piecdesmitnieks.

Tas licis aizdomāties par ceļotāja misiju. «Līdz šim nav bijis neviens formulējošs moments vai rīcība, kas savieno visus šos ceļojumus (izņemot, ka es tur biju). Sapratu vajadzību izveidot rutīnu ar kādu nelielu lietu, ko daru katrā apciemotajā valstī. Draugi man ir piespēlējuši dažas idejas, sākot no «nofotografē savu mīļāko talismanu tipiskā ainavā, pie kāda pazīstama tūrisma objekta» un beidzot ar daudz ektrēmākiem – «katrā valstī, ko apmeklē, ziedo spermu»,» viņš raksta blogā. Kāds, dzenot jokus, 1,96 metrus garajam latvietim ieteicis no papīra izgriezt trīs zvaigznes un dažādās pasaules vietās tēlot Brīvības pieminekli. 

Ivars tomēr palicis uzticīgs savai sajūtai. «Man ir svarīgi iesūkt atmosfēru kā tādu pīpi arābu valstīs. Palieku Couchsurfing tīkla mājās, ēdu vietējās mazās ēstuvītēs, pēc iespējas cenšos nedarīt standarta lietas, esmu tās pietiekami redzējis. Peru, piemēram, izkāpos kalnos, bet lielie monumenti, Maču Pikču mani īsti neinteresēja.»

Viens no nerakstītajiem likumiem ir ceļot ar vietējo transportu. «Indijā es esmu braucis tā sauktajā publiskajā klasē, kur gandrīz neviens nemaksā par biļeti. Tur ir bezpajumtnieki, mūki – simt cilvēku saspiedušies mazā vagoniņā, kubiciņā. Citi 10 stundas stāvēja kājās, es no augšējās lāviņas pat nevarēju nokāpt uz grīdas. Iejutos tajā vidē. Vai es to regulāri gribētu darīt? Noteikti ne, bet kādreiz kaut ko tādu vajag paprovēt.»

«Pensijas gadā» valstu saraksts pieauga par 35 vienībām. Pusi laika latvietis veltīja Dienvidaustrumāzijai, otru pusi – Latīņamerikai. Finansiāli tas bija izdevīgāk nekā darba grafikā pie katras izdevības censties iemānīt kādu braucienu, turklāt nebija jārēķinās ar ikdienas izdevumiem dzīvošanai dārgajā Londonā.

Ivars parasti ceļo ar vieglu bagāžu, 30 litru mugursomu. Maršrutu plāno vienatnē, jo braukšanu kompānijā neuzskata par nopietnu ceļošanu, bet par atpūtu. Un viņa gaitas arī vairākumam draugu neinteresējot.

Visnedrošākā bija Londona

«Pensijas gads» Ivaru tomēr neielika autsaidera statusā, tieši otrādi. Sēdēdams Kostarikas pludmalē, viņš saņēma zvanu no savas aģentūras Sidnejas biroja: vai gribi braukt strādāt pie mums? «Teicu – baigi forši, bet es vēl divus mēnešus ceļoju. Viņi: «Labi, mēs pagaidīsim!»» Ivars pasmaida.

«Cilvēki bieži vien riska faktoru, aizejot no darba, vērtē pārāk augstu, iespējas, kas var pavērties – pārāk zemu,» viņš secina. Šāds piedāvājums nekad nebūtu nācis, ja I-vars būtu palicis Londonā. «Viņi nebija ieinteresēti mani palaist, bet, ja pasaku, ka iešu prom jebkurā gadījumā, bet esmu atvērts atgriezties, esmu pilnīgi citā situācijā.»

Sidnejā iestrēgt bija viegli. Dzīvesstils – labākais, kāds viņam jebkad ir bijis. Izcila infrastruktūra. Dāsna alga. Veselīgs ēdiens. Ideāli laikapstākļi. Zema noziedzība. Pilsēta nav pārapdzīvota, bet tomēr multikulturāla.

«Bet, tiklīdz sāku domāt – kāpēc es to daru…? Man bija mērķis padzīvot ārpus Eiropas, es to izdarīju, tomēr pēc diviem, trijiem gadiem atkal aiziet «virpulis». Nopirkt vienistabas dzīvoklīti Sidnejā var par 500 000 dolāru. Nu, labi, algas tur ir daudz lielākas, bet es atkal palieku par vergu sistēmai, strādāšu, lai varētu samaksāt kredītu. Izvēlējos nepiesaistīties,» Ivars pamato, kāpēc pirms pieciem mēnešiem tikai ar divām somām atgriezās Latvijā. «Man ir svarīgi piepildīt dienu mērķtiecīgi, bet tajā pašā laikā saglabāt brīvību,» saka. Viņš tūlīt palaidīs savu pirmo biznesu Skinny Latvian – Latvijā ražotu apģērbu kalsniem cilvēkiem, kam kaut ko interesantu nopirkt parastajos veikalos ir grūti. Un turpinās papildināt apceļoto valstu sarakstu.

«Tas varētu būt kādu piecu gadu projekts,» viņš vērtē atlikušos 85 galamērķus. «Kļūst, protams, arvien sarežģītāk. 8-10 valstīs pasaulē jebkurā brīdī ir kara situācija. Līdz pat 30 – liela nestabilitāte.» Ivars jau ir bijis Sīrijā, Centrālamerikas valstīs, kas bēdīgi slavenas ar augsto noziedzību. «Paradokss ir tāds, ka vienīgā vieta, kur esmu juties nedroši, ir Londona. Man apzaga māju, nācās saskarties ar reālu noziedzību.»

Motivācija pilnībā apgūt zemeslodi ir augsta. «Cik zinu, no Latvijas neviens visās pasaules valstīs nav bijis, arī no Baltijas ne. Ir viens polis, zinu vienu amerikāni, kurš nesen to pabeidza. Rekur statistika!» Ivars rāda skaitļus datora ekrānā. «Mazāk nekā 500 cilvēku pasaulē to ir izdarījuši. Salīdzinājumam – Everestā ir uzkāpuši 3,5 tūkstoši. 5,5 tūkstoši ieguvuši zelta medaļas olimpiskajās spēlēs. Desmitreiz vairāk no iespējamības viedokļa! Apceļot visas valstis nav neiespējami, bet tas ir pietiekami laikietilpīgi, sarežģīti, dārgi, jābūt reālai interesei, kāpēc to dari. Protams, ir vienkāršāk to sākt 20-30 gadu vecumā, nevis 60 vai 70.»

Izglītības revolucionāre

Posted on marts 5, 2014 by - Personība

Datorspeciāliste Gundega Dēķena bija viena no pirmajiem tiešsaistes izglītības platformas Udacity darbiniekiem, kas augstāko izglītību norāva no troņa, lai padarītu to pieejamu ikvienam un jebkur

Studijas Rīgas Tehniskajā universitātē Gundega Dēķena pameta jau pēc pirmā kursa. Toties viņa izvēlējās pašmācības ceļā apgūt informācijas tehnoloģijas. Tieši viņa, sieviete bez augstākās izglītības un pieredzes akadēmiskajā darbā, pašlaik veido tiešsaistes lekciju kursus vienā no trim pasaulē populārākajām tiešsaistes izglītības platformām Udacity. Ģērbusies ērtos džinsos un kapuč-jakā, ar auduma mugursomu, kuru rotā Udacity logo, viņa vairākas reizes gadā lido no Rīgas uz Silīcija ieleju Kalifornijā, nereti arī uz Ņujorku, lai satiktos ar kolēģiem no Udacity un augsto tehnoloģiju uzņēmumu pārstāvjiem. Gundegas ikdienas atbildība ir gādāt, lai studentiem pēc iespējas saprotamāk tiktu izskaidrotas tēmas, kas saistītas ar matemātikas zinātni, programmēšanu, ģenētiku, fiziku, mākslīgo intelektu un daudzām citām dabaszinātņu jomām. Paradoksāli? Gundega uzskata – loģiski.

Zinātniskais trilleris tīklā

Gadsimtiem ilgi piederība universitātes studentu saimei bija ekskluzīva iespēja, kas pieejama turīgākajiem, veiksmīgākajiem, gudrākajiem. Augstākā izglītība joprojām ir dārga. Tiešsaistes izglītības kursi jeb MOOC (akronīms no Massive Open Online Courses) pāris gadu laikā nocēlusi akadēmisko izglītību no pjedestāla, piedāvājot internetā noklausīties augstskolas lekciju kursus ikvienam un bez maksas. Lūdzu, ja vien ir dators, labs interneta pieslēgums un laiks! 

Pirmie lielākie tiešsaistes kursu izstrādātāji Udacity un Coursera izraisīja tik milzīgu interesi, ka respektablais laikraksts The New York Times, piedāvāto zināšanu apreibināts, 2012.gadu pasludināja par «tiešsaistes izglītības kursu gadu». Udacity ir viena no trim slavenākajām MOOC platformām, ko 2012.gadā nodibināja GoogleX projekta vadītājs un Stenforda Universitātes profesors Sebastjans Trans (Sebastian Thrun) kopā ar Deividu Stevensu (David Stavens) un Maiku Sokolski (Mike Sokolsky). Tajā brīdī Gundega jau bija saistīta ar tiešsaistes kursiem – viņa tos apmeklēja un forumu diskusijās iesaistījās jau pirms zīmola Udacity radīšanas. 

«Vai jūs zināt, ka MOOC radās jau 2008.gadā, kad pāris Stenforda Universitātes profesori uztaisīja tiešsaistes kursu un piedāvāja to studentiem no visas pasaules?» jautā Gundega, gatava noraidošas atbildes gadījumā tūlīt pat paskaidrot. Pirmajos tiešsaistes kursos piedalījās aptuveni 2000 cilvēku, kuri nebija Stenforda Universitātes studenti, tomēr šis eksperiments vēl neradīja apvērsumu. 

Daudzas universitātes joprojām turpina ievietot profesoru lekcijas YouTube, tas nav nekas īpašs. Gundega šīs videolekcijas salīdzina ar nofilmētu teātra izrādi. Taču mūsdienu tehnoloģijas spēj radīt zinātniskus trillerus, visīstākos dižpārdokļus, un pirmie to saprata Sebastjans Trans un Pīters Norvigs (Peter Norvig). Trans tajā laikā vadīja GoogleX projektu, kas veidoja pašbraucošo mašīnu un Google Glass, bet Norvigs bija Google izpētes nodaļas vadītājs un Stenforda Universitātes pasniedzējs. Viņu 2011.gada paziņojums, ka tiek piedāvāts tiešsaistes kurss Ievadkurss par mākslīgo intelektu, guva milzīgu interesi, pāris dienu laikā pieteicās 50 tūkstoši cilvēku. Lielākā atšķirība starp šo piedāvājumu un lekciju ierakstiem bija interaktivitāte – tradicionālo 45 minūšu lekciju vietā bija pāris minūtes gari video, kuru starplaikā studentiem tika uzdoti jautājumi. Uz tiem bija iespējams atbildēt pārlūkprogrammā un uzreiz redzēt, vai atbilde ir pareiza. 

Par mākslīgo intelektu

Gundega, toreiz operētājsistēmas Linux speciāliste, pieteicās uz kursiem par māk-slīgo intelektu. «Man bija padomā projekts, kurā vajadzēja šādas zināšanas,» viņa saka. Atklājusi, ka Stenforda vēl piedāvā kursus par datubāzēm un mašīnmācību, Gundega bez domāšanas pieteicās arī uz tiem. Viņa jau bija pieradusi visu, ko citi mēģina apgūt augstskolas solos, mācīties patstāvīgi. 

«Līdzdalībai nevajadzēja neko vairāk par e-pasta adresi,» atceras Gundega. Viņa stāsta lēnām, skaidri, ar piezemētu, pat smagnēju nopietnību. Taču nevar nejust, kā Gundegu spārnoja iespējas mācīties, redzot jēgu it visā, ko dara. Forumos viņa dzīvi iesaistījās sarunās par lekciju tēmām un kursu noslēgumā sev par prieku, tāpat vien, uzrakstīja lekciju kursu salīdzinājumu. Viens no foruma dalībniekiem Anglijā to ievietoja savā blogā. Šajā augsto tehnoloģiju studentu vidū Gundega jutās kā zivs ūdenī. Tādēļ, kad viens no diskusiju vadītājiem viņai piedāvāja iesaistīties foruma izstrādē, Gundega kā brīvprātīgā pieteicās. 

«Man patika sabiedrība, un mani interesēja iespēja strādāt, izmantojot konkrētu programmēšanas valodu. Domāju – redz, cik labi, vienlaikus iegūšu pieredzi,» saka Gundega. «Pāris mēnešus padarbojos šajā forumā, un tad, 2012.gada sākumā, tika izveidots Udacity. Tas paspēja izsludināt tikai divus pirmos tiešsaistes kursus, kad turpat Stenfordā tika izveidota otra platforma Coursera. Pēc pāris mēnešiem ar Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta un Hārvarda Universitātes gādību tika piedāvāta jau trešā platforma edX.»

Maisam gals bija vaļā, un lekciju piedāvājumi bira kā no pārpilnības raga. Gundega pieteicās uz vienu no pirmajiem Udacity lekciju kursiem Kā uztaisīt pašbraucošo mašīnu. «Man tas likās tik interesanti! Ja būtu pašbraucošās mašīnas, būtu mazāk jāsatraucas par agresīviem vai piedzērušiem autovadītājiem. Cilvēkiem braucot būtu brīvas rokas. Udacity atkal izveidoja savu forumu, kas bija uz tās pašas programmatūras, uz kuras tika veidots iepriekšējais, un, tā kā zināju tās priekšrocības un trūkumus, uzņēmos palīdzēt jaunajiem. Zināju – pieteiksies daudzi, un būs baigās ziepes, jo moderatori nespēs visiem palīdzēt. Kursu organizētāji taču sniedza zināšanas par brīvu, tādēļ arī man nebija grūti pastrādāt par brīvu.»

Vai Gundegai nebija domas, ka Udacity piedāvās darbu? Viņa saka – ne mazākās. Jaunā sieviete patiešām atstāj gudra, taču ambīciju nenomocīta cilvēka iespaidu. Viņa gan neslēpj, ka reiz ielūkojusies Udacity darba piedāvājumu sadaļā, bet šķitis, ka tas nav viņai – ne viņai augstākā izglītība, ne dzīvo ASV. Arī tad, kad Gundegai palūdza sagatavot materiālus citiem studentiem, viņa kā brīvprātīgā piekrita. Līdz viņu uzrunāja – vai gribi strādāt Udacity? «Padomāju, ka, pirmkārt, mani šāda veida izglītība ļoti interesē. Otrkārt, man ir fantastiska iespēja strādāt un gūt pieredzi kompānijā, kuru vada GoogleX projekta vadītājs. Lai gan man bija mana start-up uzņēmuma ideja, nolēmu pieņemt piedāvājumu,» stāsta Gundega, kura pirms diviem gadiem kļuva par vienu no pirmajiem 15 Udacity darbiniekiem.

Prom no akadēmiskuma

Kad mēs satiekamies intervijai Birojnīcā, viņa ir tikko kā atgriezusies no Ņujorkas, kur kopā ar Udacity sadarbības partneri MongoDB (uzņēmums, kas veido datubāzes) gatavoja lekciju kursu par datu apstrādi un izmaiņu kvalitātes pārbaudi. Viens no Gundegas uzdevumiem bija salūkot labu piemēru lekciju kursam, un sākumā bijusi doma izmantot bioinformātikas datus. «Taču šī joma ir sarežģīta, un ne visiem cilvēkiem liksies interesanti strādāt ar DNS,» stāsta Gundega. Prāta vētrās izkristalizējusies ideja izmantot kā piemēru Open Street Map, kas ir interneta lietotāju veidota pasaules karte, ko katrs var papildināt, ierakstot savu ielu, iemīļoto krodziņu, mājas adresi, kaut vai telefona numuru. Vietnei ir daudz veidotāju, līdz ar to liels kļūdu potenciāls un apgrūtināta datu automātiska pārbaude. Ja tiešsaistes kursu apmeklētāji savas zināšanas varētu likt lietā, uzlabojot Open Street Map, kartes informācija kļūtu precīzāka un viegli izmantojama arī citos projektos. 

Tagad, kad pagājuši divi gadi, kopš pasaulei pārvēlusies sajūsma par MOOC iespējām, Udacity atradis savu nišu – tas piedāvā lekciju kursus, kas saistīti gandrīz tikai ar dabaszinātnēm un modernajām tehnoloģijām. Udacity izvēlējies arī attālināties no prestižo augstskolu piedāvājuma un lekcijas gatavo paši kopā ar lektoriem, kuri nereti nemaz nav profesori vai akadēmiķi. Secinot, ka daudzi augstskolu absolventi, par spīti milzīgajiem resursiem, kas ieguldīti izglītībā, nav sagatavoti darba tirgum, Udacity nolēma sniegt praktiskas zināšanas. Arī augstskolas atzīst, ka kopš 11.gadsimta, kad pirmie studenti pulcējās Oksfordā un Boloņā, universitātes nav daudz mainījušās. Līdz pat nesenai pagātnei studenti klausījās lekcijas auditorijā, kurā pasniedzējs runāja ar saviem studentiem. Nejautājot, vai stāstītais kādu interesē. 

«Daudzi uzņēmumi, it īpaši tehnoloģiju jomā, pieņem darbā cilvēkus ar augstāko izglītību datorzinībās, bet pēc tam sešus mēnešus gatavo darbam. Piemēram, MongoDB ir savs izglītības departaments, kas jaunos darbiniekus māca strādāt tehnoloģiju uzņēmumā,» stāsta Gundega. Udacity kursu sagatavošanā iesaistīti industrijas pārstāvji, daudziem ir akadēmiskā izglītība vai darba pieredze universitātēs, bet viņi arī labi zina, kādas zināšanas nepieciešamas darba tirgū. 

Maina uztveri

Modernās tehnoloģijas ir neatgriezeniski mainījušas veidu, kā studenti mācās. Pēc daudzām grāmatām vairs nevajag stāvēt rindā bibliotēkā, pietiek dabūt to elektronisko versiju. Enciklopēdijas aizstājusi Vikipēdija. YouTube var atrast tūkstošiem lekciju, sākot ar reizrēķina izskaidrošanu un beidzot ar lekcijām par kosmoloģiju. Daudzas augstskolas jau tagad lekcijas auditorijās nomainījušas ar tiešsaistes lekcijām, kuras studenti noskatās savos datoros. 

Tiešsaistes kursu veidotājiem šīs pārmaiņas ir kā ceļš, pa kuru braucot, nekad nevar zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena. Viņiem jāsaprot, kā mainās cilvēka domāšana, kas apgrūtina zināšanu uztveri un kas, gluži otrādi, aizrauj un padara skaidrus pat vissarežģītākos algoritmus. «Ja jūs apzinātos, kā tehnoloģijas mainījušas informācijas uztveri, saprastu, ka mainījusies cilvēku uztvere. Bet pasniedzējiem, it īpaši universitātēs, ne vienmēr ir laiks vai iespējas mainīt lekciju saturu atbilstoši izmaiņām.» 

MOOC universitātēm iecirtuši divas sāpīgas rētas, nesen bija lasāms žurnālā The Economist. Pirmkārt, vairākumā pasaules valstu pievienošanās studentu pulkam ir dārgs prieks, turpretim pievienošanās tiešsaistes kursiem lielākoties ir bez maksas. Otrkārt, universitātē lektori var lasīt savas lekcijas dažiem simtiem klātienes studentu, turpretim MOOC studentu skaits mērāms desmitos tūkstošu. Daudzi norāda, ka šī milzīgā auditorija ir arī MOOC klupšanas akmens, jo kursus līdz galam apgūst tikai daļa studentu. Tomēr aizrādījumam, ka internetā apgūtās zināšanas būtu mazāk kvalitatīvas nekā klātienē, pagaidām nav pamatojuma. Analizējot vairāk nekā 1000 tiešsaistes kursu pārbaudes darbu rezultātus, ASV Izglītības departaments atzina, ka tie ir labāki nekā universitāšu klātienes studentiem. 

Skaidrs, ka tiešsaistes kursi mainīs izglītības sistēmu, pārliecināta Gundega. Džordžijas Tehnoloģiju institūtā jau izveidota pirmā pēc tiešsaistes kursu parauga veidota studiju programma maģistra grāda ieguvei, ko augstskola piedāvā krietni lētāk nekā klātienes studijas. Pēc Gundegas vārdiem, tas ASV esot liels notikums, jo pierāda, ka akadēmiskā izglītība ir lielu pārmaiņu priekšā. Ja citas augstskolas sekos šim paraugam, izglītība kļūs pieejamāka ne tikai izmaksu dēļ. Cilvēkiem nevajadzēs pamest mājas un darbu, lai brauktu uz universitāti, sēdētu lekcijās un bibliotēkās. 

Lai gan vairākas tiešsaistes kursu platformas sākušas prasīt samaksu par sertifikātiem vai konsultācijām, Gundega ir pārliecināta: «Kamēr pastāvēs Udacity, būs arī bezmaksas kursi. Tā ir ideja, kas aizrāva lielāko daļu Udacity darbinieku. Mēs strādājam nevis tādēļ, lai ar izglītību nopelnītu naudu, bet lai padarītu izglītību pieejamāku.» Viņa ir droša, ka arī Coursera un edX saglabās šo ideālismu. 

Tas ir pārsteidzoši, jo veidot materiālus ir dārgi – internetā ir ne tikai lekcijas, bet arī interaktīvi jautājumi, programmēšanas uzdevumi, pieraksti, videomateriāli, izskaidrojumi ar tabulām, grafikām un zīmējumiem, eksāmeni. Gundega paskaidro, ka labā idejā daudzi ir gatavi ieguldīt naudu. Udacity nodibināja riska kapitāla firma Charles River Ventures, 300 000 ASV dolāru uzņēmuma dibināšanai ieguldīja Sebastjans Trans. 2012.gada oktobrī Udacity vēl 15 miljonus ASV dolāru ieguldīja riska kapitāla kompānija Andreessen Horowitz. Arī edX un Coursera veidoti par riska kapitāla naudu. «Sadarbības partneri, kas iesaistās kursu veidošanā, arī sponsorē to izveidošanu. Jo viņi ir ieinteresēti, lai būtu pēc iespējas vairāk zinošu cilvēku,» saka Gundega. Jo MOOC platforma noteiks augstākas cenas, jo lielāks risks palikt ārpus konkurences. 

Students studentam palīdz

Tāpat kā savulaik augstskolas solu pametusī Gundega nespēja noticēt, ka viņai ir iespēja piedalīties Stenforda Universitātes lekcijās par mākslīgo intelektu, tā tagad fantastiskas izglītības iespējas bauda cilvēki visās pasaules malās. 42% Udacity studentu ir ASV, 7% – Indijā, daudz arī Lielbritānijā, Vācijā, Itālijā. No Latvijas gan vēl nav daudz. 

«Esmu iesaistīta internacionalizācijas pasākumos un strādāju ar cilvēkiem no dažādām zemēm, kuri ieinteresēti lekcijas tulkot, piedāvāt skolās. Vietās, kur ir lēns vai dārgs internets, lejupielādē kursus un ieraksta kompaktdiskā, lai noskatītos kopā ar draugiem. Piemēram, Āfrikā datori un internets nav tik pieejami kā šeit, bet tas nenozīmē, ka tur dzīvo stulbāki ļaudis un viņiem ir mazāka vēlme mācīties. Cilvēki dara fantastiskas lietas, lai tikai varētu mācīties,» aizrautīgi stāsta Gundega. Viņu īpaši aizkustina ārzemju studentu sadarbība. Kad Pakistānā bija liegta piekļuve Google serveriem un kāds 12 gadus vecs students riskēja nenokārtot pārbaudes darbu, viņa vienaudzis Anglijā lejupielādēja vairāku nedēļu mācību materiālus un ievietoja tos Dropbox. 

Lai gan Udacity kursus apmeklē cilvēki no 12 līdz pat 80 gadu vecumam, lielākā daļa auditorijas ir nevis skolēni un studenti, bet profesionāļi pēc 25. Ieguvuši augstāko izglītību un vēlas papildināt zināšanas. Tas norāda uz vēl vienām pārmaiņām – agrāk ar augstskolā iegūto pietika vismaz nākamajiem 20 gadiem, taču tagad jāmācās visa mūža garumā. 

Gundega ir daudz domājusi, kā cilvēkus ietekmē nosodoša attieksme pret tiem, kas pieļauj kļūdas. Viņai mācīšanās tiešsaistē patīk tāpēc, ka kursos atšķirībā no daža laba skolotāja neviens nesaka: «Nepareizi!» Pat ja tā, tiek atrasti citi vārdi, lai pamudinātu meklēt pareizo atbildi. «Es daudz esmu iemācījusies no tā, kāda ir attieksme pret cilvēkiem Silīcija ielejā,» saka Gundega. «Vai zināt, kāpēc tur rodas tik daudz inovatīvu ideju un start-up uzņēmumu? Tur neuzskata, ka neveiksme uzņēmējdarbībā ir kas slikts. Tā ir pieredze. Ja meklē investorus jaunai idejai un neesi kļūdījies, tas liecina, ka tev nav pieredzes. Labāk negatīva nekā nekāda pieredze. Tāpēc cilvēki ir drosmīgāki sākt mēģināt ko jaunu.»

Brīvības sprādziens

Posted on marts 5, 2014 by - Slavenības

Mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas rokmūzikā saņēmis Pērkons. Kā radās leģendārā grupa, kas 80.gados lika bālēt LPSR iekšlietu un kultūras ministriem?

Ar tiem pašiem sprādzieniem, dūmiem uz skatuves un gāzieniem pa elektronisko klavieru taustiņiem, ko tik labi atceros no pusaudžu gadiem 80.gadu nogalē, Pērkons kāpa uz skatuves arī pagājušajā vasarā Ogres estrādē. Raimonds Bartaševičs, kuru astoņdesmitajos mēs tā mīlējām viņa izmeklētā stila, neparastās balss un seksapīlās izpildījuma manieres dēļ. Nauris Puntulis – solists no «žurnāla vāka», kurš 1989.gadā satriecoši skaisti dziedāja Mēs pārtiekam viens no otra – ar šo dziesmu Pērkons togad uzvarēja Mikrofona aptaujā. Ieva Akuratere ar dzidro eņģeļa balsi, kura Klāva Elsberga dzejoli Rūgts ir ne tikai analgīns, bet arī dzīve, ziniet… nodziedāja tā, kā neviens cits, Atmodas laikā ar ģitāru plecā kļuva par tautas brīvības alku simbolu. Grupas radošā sirds – Juris Kulakovs, kurš grupas pastāvēšanas 30 gadu laikā Pērkonam sarakstījis vairāk nekā 70 dziesmu, vienmēr tekstiem izmantojot labu dzeju.

Konkrētu datumu, kad dzima Pērkons, neviens vairs neatceras. 1980.gada rudenī Latvijas Valsts konservatorijā 22 gadus vecais komponists Juris Kulakovs pirmo reizi sapulcināja, paša vārdiem, «šo lielisko ģimeni» jeb topošās grupas sastāvu: jauno aktrisi un dziedātāju Ievu Akurateri, populārās grupas Menuets ģitāristus Juri un Leonu Sējānus, bundzinieku Raimondu Bartaševiču, kurš Pērkonā kļuva par solistu, un dziedātāju Nauri Puntuli, bundzinieku Daini Strazdiņu. Pēc dažiem gadiem grupai piepulcējās Ikars Ruņģis. 

Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Pērkona enerģija, augstvērtīgā mūzika un dziesmu teksti, kā arī fascinējošais izpildījums ieskandināja Atmodas laiku. Bet viss sākās ar neformālu koncertu Mākslas akadēmijas karnevālā 1981.gada pavasarī. 

80.gados jauni radoši cilvēki cits citu labi zināja. Draudzējās. Tikās ballītēs, kur ne tikai iedzēra un dejoja, bet vadīja laiku arī interesantās diskusijās, dalījās idejām. Tā komponists Imants Kalniņš 70.gadu nogalē Mediņa Mūzikas vidusskolā ieraudzīja jauno gudrīti no Līvāniem lielās smagu rāmju brillēs – Juri Kulakovu. Paaicināja 1978.gadā spēlēt taustiņus Menuetā. Tur jaunais komponists sastapās ar Juri un Leonu Sējāniem, Raimondu Bartaševiču. Viņus vienoja interese par mūziku un – kas ne mazāk svarīgi – patriotiskas jūtas pret Latviju, ilgas pēc brīvības. Vēlāk šī tēma caurstrāvoja visu Pērkona daiļradi. 

Katru vakaru – koncerts

Ievu ar eņģeļa balsi konservatorijas gaitenī ar Kulakovu iepazīstināja jaunais komponists Jānis Lūsēns. Jauno dziedātāju, kas spēlēja Liepājas teātrī, bija «izbrāķējis» Raimonds Pauls un arī Lūsēns. Savukārt Kulakovs atzīst, ka Ievas personības spēku sajutis uzreiz un patikusi arī viņas neparastā balss. Ieva Akuratere arī bija tā, kas izdomāja grupas nosaukumu – Pērkons. Kulakovam pašam bija ideja par Fanfarām. 

Raimonds Bartaševičs bija absolvējis Jūrmalas Bērnu mūzikas skolas vijoļspēles klasi. Tas nozīmē, ka spēja tīri intonēt balsi. Kulakovs eksperimentēja – paaicināja viņu skatuves priekšā dziedāt. Vai varbūt bija otrādi (kurš to vairs atceras!) – Raimonds sagribēja kādu Jura dziesmu nodziedāt. Izmēģināja. Skanēja labi! «Man gribējās psihot un ārdīties. Menuetā neviens nedziedāja, kā man vajag,» Bartaševičs atceras. «Es parādīju, ka var dziedāt ar aknām, nevis balsi. Neesmu izpildītājs – ja gribu dziedāt, tad dziedu. Ja negribu, atsakos. Savukārt izpildītājs dzied visu, ko tam piedāvā.» Pērkonā solistu bija veseli trīs (Ieva, Nauris un Raimonds), un viņš patiesi dziedāja, ko vēlējās. Tā nebija kaprīze, bet princips – dziedāt to, ko izjūti ar visām aknām, zem kā vari simtprocentīgi parakstīties. 

Kulakovs uzskata, ka tieši Bartaševičs viņu jaunībā izārstējis no sliktas dzejas. Tolaik Pērkonam jau bija dziesmas ar jauno dzejnieku Māra Melgalva, Klāva Elsberga vārdiem, bet nez kā komponistam reiz ienācis prātā pamēģināt pašam kaut ko rīmēt. «Tad Raimonds man pateica, ka sūdu nedziedās,» tagad smejas maestro. Nu jau mūžībā aizgājušais dzejnieks Māris Melgalvs kādā senā intervijā izteicies, ka Kulakovam piemīt absolūtā dzejas izjūta. 

Pirmais ducis Pērkona dziesmu publiski tika atskaņotas 1981.gada pavasarī Mākslas akadēmijas karnevālā. Viņi bija gatavojušies kopš rudens. Mēģinājuši. Satraukums? Nē, jo konservatorijas studenti, to vidū arī Kulakovs, ar Mākslas akadēmijas studentiem draudzējās. Mākslas akadēmijā tolaik studēja brāļi Zariņi, māsas Iltneres, Jānis Mitrēvics. 

Iedraudzējās viņi tā: kādā pēcpusdienā Mākslas akadēmijā ieradās konservatorijas studentu delegācija, bija neveikli, lai stīvumu kliedētu, Kulakovs apsēdās pie klavierēm un norūca ziņģi Es zinu, visi mani nievā. Jaunajiem māksliniekiem patika. Tā viņi sadraudzējās, un uz savu pirmo lielo koncertu akadēmijas karnevālā Pērkons nāca bez uztraukuma. Par koncerta vizuālo noformējumu rūpējās jaunais scenogrāfs Artis Bute. 

Tas bija sprādziens! Emocijas nonāca līdz baltkvēlei, un soliste Ieva Akuratere norāva un publikā iemeta krūšturi – padomju laikos tas bija kaut kas neiedomājams. Skanēja vienas no pirmajām Pērkona dziesmām: Sapumpurots zars un Balāde par gulbi ar Māra Melgalva vārdiem. Dziesmas nesa brīvības lādiņu, kas dumpīgajā studentu vidū izsprāga ar milzīgu spēku, radot spēcīgu atbrīvotības vilni. 

Tūdaļ pēc koncerta Mākslas akadēmijas karnevālā (kam sekoja Māra Melgalva dzejas vakars Mazajā ģildē) grupas mūziķiem uzmanību pievērsa Valsts drošības komiteja jeb čeka. Kulakovu pat «izsauca uz paklāja» partijas centrālkomitejā. Viņš naivi bolīja acis, raustīja plecus un stāstīja, ka interesē tikai mūzika. Pērkonam satikšanās ar valsts drošības struktūrām iznāca bieži. «Uz pratināšanām čekā staipīja Ievas pirmo vīru fotogrāfu Sergeju Akurateru. Viņš bija viens no Rīgas brīvdomātājiem, pa saviem kanāliem bija aizsūtījis uz Rietumiem Pērkona pirmos ierakstus. Smieklīgākais bija tas, ka, palaižot Sergeju mājās, čekā viņam bija teikuši: pasveiciniet savu sievu, mēs klausāmies Pērkona mūziku!» atceras Kulakovs. 1983.gadā Hamburgā Vācijas latviešu izdevniecība izdeva vinila plati Latvijas roka izlase. Vienā plates pusē bija Pērkona dziesmas. Uz vāka – Ieva Akuratere ar ģitāru, baltā linu tērpā, sarkanbaltsarkanu karogu fonā. Izdevniecības nosaukums bija KGB*, to Vācijas letiņi, pasmiedamies par čeku, tulkoja kā Kultūras glābšanas biedrību.

«Bija azarts, nevis bailes!»

Pērkonu padomju cenzūra aizliedza 1983.gadā, jo varai šķita, ka grupa slikti ietekmē jauniešu prātus. Lai arī dažu gadu laikā viņi bija ieguvuši lielu popularitāti, valsts ierakstu studijās aizliegtos mūziķus neielaida. Nācās pašiem meklēt pagrīdes iespējas. Viņi Ievas Akurateres mātes mājās ierakstīja albumu Mākslas darbi un Zibens pa dibenu. Tos nelegāli izplatīja visā Latvijā. 

Pērkons bija brīvdomātāji ar nacionālu nostāju. Visi bija interesējušies par vēsturi, arī par Latvijas vēsturi. Par to daudz bija stāstīts bērnībā ģimenēs. Ievas Akurateres vectēva brālis ir dzejnieks un politiķis Jānis Akuraters, viens no 1918.gada 18.novembra Latvijas valsts dibinātājiem. «Mēs bijām patriotiski, bet vienlaikus ar ļoti profesionālu attieksmi pret mūziku,» stāsta Kulakovs. Viņam, divdesmitgadniekam, toreiz bijis svarīgi radīt labu rokmūziku latviešu valodā. 

Savs stāsts par patriotismu un brīvības ideju ir arī Raimondam Bartaševičam – viņa tēvs bija leģionārs, bērnībā kopā ar vecākiem Raimonds klausījās radio Amerikas balss. Redzēja, kā radi, ģimenes draugi atbrauc no Noriļskas bez rokām, kājām, akli. «Un jūs man prasāt, vai astoņdesmitajos bija bailes kāpt uz skatuves? Kāda  čeka! Man bija azarts, nevis bailes!» – tā dziedātājs. 

Pēc pirmā aizlieguma (pēcāk sekoja otrs!) Pērkons atgriezās apritē 1984.gadā. Laiks, kad nedrīkstēja uzstāties, bija grūts. Sāpēja netaisnība, lai arī bija rēķinājušies ar padomju režīma reakciju uz dumpīgajiem koncertiem. Mūziķiem bija jāatrod iespējas pelnīt iztiku. Raimonds Bartaševičs un Leons Sējāns strādāja kombinātā Māksla. Frēzēja ozolkoka durvis. Ievu Akurateri atbalstīja mamma, teātra zinātniece Līvija Akuratere. Kulakovam vecāki no laukiem sūtīja kartupeļus, bet pats piestrādāja par kapelmeistaru deju kolektīvā. Visi bija jauni, visiem bija ģimenes, tās vajadzēja uzturēt. 

Atgriezties uz skatuves palīdzēja komponists Imants Kalniņš. Tolaik drīkstēja uzstāties tikai tās grupas, kas spēlēja Komponistu savienības biedru dziesmas. Kulakovs tāds nebija – Pērkona dēļ viņš pat nevarēja iegūt otru augstāko izglītību konservatorijas komponistu klasē. Kalniņš gan bija Komponistu savienības biedrs. «Rakstām kopā!» viņš teica. Tā tapa Imanta Kalniņa, Jura Kulakova un Jura Sējāna rokoratorija Kā jūra, kā zeme, kā debess ar Māra Čaklā vārdiem. Katrs komponēja mūziku savai poēmas daļai. Kalniņš paaicināja Ievu Akurateri un Raimondu Bartaševiču galvenajām lomām savā rokoperā Ei, jūs tur! 

Pirmais koncerts pēc aizlieguma bija Latvijas ansambļu skatē Liepājā 1984.gadā. Pērkons bija labi sagatavojies. Plūca laurus un dabūja atļauju atsākt koncertēšanu. Latvijas mūziķi tolaik jokojuši, ka jātaisa «Jura Kulakova vārdā nosauktā ārpuskārtas ansambļu skate». Tādu viņi neformāli patiešām sarīkoja. Tajā laikā arī populārajam Menuetam bija piešķirta viszemākā – trešā – koncertēšanas kategorija. Pirmā nozīmēja atļauju spēlēt Latvijā, otrā – rajonā, trešā – tikai savā kultūras namā. Menuets spēlēja Rīgas radiorūpnīcas kultūras nama zālē, citur nedrīkstēja.

Pērkonam vidēji bija 28 koncerti mēnesī, atceras solists Nauris Puntulis. Neiedomājami intensīva slodze grupai bija gadiem ilgi, ne mēnešiem. «Ja dari to, kas tev patīk, un saņem tautas mīlestību, nav grūti,» Puntulis atzīst. Naktīs pēc koncertiem braucot mājās, reizēm autobusā gan sākuši histēriski jokot. No pārguruma. Taču bija jaunība, tuvojās Atmoda, tā aizvien pieņēmās spēkā, un Pērkons dzīvoja eiforijā. 

Ilgi spēlēt Pērkonam nesanāca. Jau pēc gada viņi sarīkoja slavenāko rokkoncertu Latvijas vēsturē – Ogres estrādē. To filmēja režisors Juris Podnieks un 1987.gadā izveidoja stāstus savai dokumentālajai filmai Vai viegli būt jaunam? Ogres koncerta dienā Podnieks brauca no filmēšanas Latgalē un pa ceļam piestāja Ogrē. Bija tik fascinēts par notiekošo, ka aizmirsa par mūziķiem un aizrautīgi filmēja tikai jauniešus. «Lodāja man gar sintezatoru,» atceras Kulakovs. Pēc koncerta emociju un protesta gara pārņemtie jaunieši izdemolēja divus vilciena Ogre-Rīga vagonus. Bija gari tiesas procesi, ar apsūdzētajiem. Pērkonu atkal aizliedza. 

Koncerts Ogrē bija sācies miermīlīgi – visi sēdēja. Taču pamazām ar katru dziesmu aizvien lielāks pūlis pietuvojās skatuvei, enerģiski lēkājot līdzi. Šodienas acīm skatoties, tas liktos tik pašsaprotami. Televīzijas arhīvos saglabājušies kadri – jaunieši ārdās, bet miliči akmenscietām sejām cenšas uzturēt kārtību. 

Par incidentu vilcienā mūziķi uzzināja tikai nākamajā dienā ziņās. Nākamais koncerts – pēc nedēļas Saulkrastu estrādē. Turp sabrauca simtiem miliču. Lai meitenes ar ziediem tiktu līdz skatuvei, viņām bija jādodas cauri miliču ķēdei. Saulkrastu estrādes kalna galā stāvēja divas pelēkas Volgas, tajās sēdēja kultūras ministrs un iekšlietu ministrs. Abi nevarēja sadalīt atbildību par šo «ārprātu».

Pagāja atkal daži gadi, līdz Pērkons atgriezās uz skatuves. 1987.gada vasarā viņi piedalījās festivālā Liepājas dzintars, un gada nogalē Mikrofona aptaujā trešo vietu ieguva Atmodas laika hits Gandrīz tautasdziesma. 

Grūti brīži Pērkonam bija 90.gadi, jaunie «mežonīgā kapitālisma» laiki, kad bija jācīnās par izdzīvošanu, jārod pielāgošanās iespējas. Lai arī koncertēja retāk, Pērkons nekad pārtrauca uzstāties. 

Iemēģināja roku ar Musorgski

Kam divdesmitgadnieks Kulakovs atskaņoja pirmās Pērkona dziesmas, lai saprastu, kā publika tās novērtēs? Viņš atceras tikai komisku atgadījumu – konservatorijas mūzikas kluba ballītē sācis spēlēt savu dziesmu Lapas birst, un kāds cits jauns komponists Jānis Lūsēns neatlaidīgi dziedājis «bezkaunīgas atskaņas». Abi bijuši vīna skurbumā, bet citiem klātesošajiem dziesma patikusi. Ne Kulakovs, ne Lūsēns tad vēl nebija slaveni, bet «jau ar krietnām ambīcijām», atceras Kulakovs. Pirmie viņa instrumentālie skaņdarbi radušies, spēlējot Menuetā. Mediņa Mūzikas skolā Kulakovs bija mācījies polifoniju, kompozīciju. Vēlāk iestājās konservatorijā estrādes un pūtēju orķestra diriģēšanas klasē. Vēl pirms Menueta 17-18 gadu vecumā bija mēģinājis savākt savu grupu. Rokmūzikā pārlika Musorgska, Grīga, Hačaturjana skaņdarbus. 

Pats komponists iedziedājis vairākas Pērkona dziesmas. Stāsts par viņa nazālo balsi un nespēju noturēt meldiņu ir interesants. Savā laikā Kulakovu neuzņēma Līvānu bērnu mūzikas skolā, teica: ar tādu balsi ne. «Es nespēju savu balsi savaldīt, lai trāpītu uz notīm. Kamēr trāpu, nots jau ir garām,» viņš smejas. Piemēram, vienā no slavenākajām Pērkona dziesmām Baletomānija ir Kulakova melodeklamācijas fragments: «Laimīgi atkal pie loga es smejos – manā sētā kretīni dejo. Viņi to labāk par normāliem māk, viņiem tas iznāk patiesāk.» 

Izrādās – šajā fragmentā, ko Kulakovs, kā tas šķiet klausītājam, tikai norunā, ir notis, ko viņš vienkārši nespēj nodziedāt (sākas ar mi bemol). Šīs notis 2011.gada augustā dabūja izdziedāt lielais svētku koris Rīga 810 svinību koncertā Meistars. Dziesma. Leģenda Mežaparka estrādē. Pats Kulakovs smiedams spēlēja akordeonu. 

Koncertos Pērkons vienmēr izcēlās ar oriģinālu un spilgtu izpildījuma manieri un skatuves tērpiem. Ieva Akuratere absolvējusi Lietišķās mākslas vidusskolu, Raimonds Bartaševičs Mākslas akadēmijā studēja grafiku. Stila izjūta pašiem bija lieliska, bet pēc pirmajiem koncertiem grupai tika piesaistītas tērpu mākslinieces Liesma Riekstiņa un Iveta Graša. Krāsainie tērpi, ar kuriem Pērkons atgriezās uz skatuves Liepājas dzintarā 1987.gadā, bija viņu darbs. Viņas radīja arī grupas izsmalcinātos brokāta, samta tērpus ar izšuvumiem. 

Pērkons bija pirmā Latvijas grupa, kas 1989.gadā devās koncertēt uz Rietumiem. Viņus uzaicināja Amerikas latvieši. Nopirkuši vecu busiņu, kas tika pārtaisīts tā, lai tajā var arī gulēt, mūziķi mēnesi ceļoja pa ASV pilsētām, spēlēja klubos. Lai arī galvenie klausītāji bija trimdas latvieši, saņēma arī vietējās preses recenziju: «Tāda balss, ka eņģeļus var saukt no debesīm lejā,» par Ievu Akurateri rakstīja Kalamazū lielākais dienas laikraksts. 

Pēc tam uz ASV koncertēt brauca arī citas tajā laikā pazīstamas latviešu grupas – Jumprava, Zodiaks, Remix. 

Pērkons var parakstīties zem katra vārda, ko dzied, reiz intervijā izteicies Raimonds Bartaševičs. Savukārt Juris Kulakovs atzīst, ka varētu nolasīt lekciju par dzejoļiem, kas izmantoti Pērkona aptuveni 70 dziesmās. Viņu spēks un arī iemesls, kāpēc nekad nav konfliktējuši un nav arī izjukuši, ir, kā paši uzskata, demokrātiskās diskusijas. Vienmēr visus lēmumus apsprieduši kopā. No grupas šo gadu laikā aizgājuši tikai divi dalībnieki: Dainis Strazdiņš – jo gribējās mierīgāku ģimenes dzīvi, un Nauris Puntulis – jo sāka studēt vokālo mākslu un patlaban strādā operā, ir arī kultūras ministres padomnieks.  

Pērkonā nekad nav valdījusi hierarhija. Visas spilgtās personības – un tādas ir veselas septiņas – toni grupā noteica kopā. «Diskusijas, līdzvērtīgums – tā ir patiesā demokrātija,» spriež Kulakovs. «Tikai tā mūs ir noturējusi kopā tik ilgus gadus.»

Siltuma bizness

Posted on marts 5, 2014 by - Veiksme

Kad Latviju pārņēma krīzes gadu drēgnums, bez darba palikušie Ieva un Māris Ozoliņi nolēma riskēt, pārvēršot Ievas aizraušanos biznesā. Risks attaisnojās – dzijas un to izstrādājumu veikals Hobbywool kļuvis par Latvijas adījumu vēstniecību

Ja esi pārkāpis divus sliekšņa pakāpienus 17.gadsimta mācītājmājā Vecrīgā, kas atrodas uz Mazās Pils un Jēkaba ielas stūra, un iegājis ar apadītiem zvaniņiem rotātajā veikalā, jārēķinās – drīz jutīsies kā kaķis, sapinies paša izvirpinātā dzijas kamolā. Te ir tik daudz izrakstītu cimdu pāru, cik nav redzēts pat Brīvdabas muzeja slavenajos gadatirgos, un tādas biezām pīnēm izadītas jakas un džemperi, ar kādiem nebūtu kauns ierasties arī uz Oskara ceremoniju! Ozoliņu ģimenes uzņēmums Hobbywool nepilnu piecu gadu laikā panācis, ka Latvijas adījumi kļuvuši par pieprasītu un augsti novērtētu eksportpreci.

Tumsā ieslēdza gaismu

Doma pārvērst Ievas hobiju biznesā radās krīzes visaukstākajā laikā – pēc tam, kad 2008.gadā pasūtījumu trūkuma dēļ bija jāatsakās no TV studijas, kur tika filmēti TV šovi, un pasākumu rīkošanas biznesa. TV producents un režisors Māris Ozoliņš palika bez darba. Gluži tāpat kā viņa sieva Ieva, kura pirms tam savu ilggadējo un ļoti veiksmīgo karjeru lielā, starptautiskā uzņēmumā nomainīja pret apņemšanos piepildīt sapni par ģimenes biznesu.

«Izklaides industrija 2008.gada janvārī izslēdza gaismu, nebija nekādu pasūtījumu. Mēs bijām pirmie, kas attapāmies tumsā,» stāsta Ieva. Viņas aizraušanās kopš 14 gadu vecuma ir adīšana, tādēļ bija pamanījusi – viena no retajām nozarēm, kurā apgrozījumi nemazinājās, bija rokdarbi. Tādēļ viņas vīrs teica: adi! 

Mazliet apdomājot, Ozoliņi tomēr izlēma, ka Ieva nemēģinās iespraukties tirdziņos ar saviem adījumiem, bet atvērs veikalu, kāda toreiz Latvijā vēl nebija – tādu, kurā tirgo tikai augstvērtīgu, ekskluzīvu un dārgu dziju. Tas var šķist absurdi – piedāvāt ko tādu laikā, kad visi knapinās ar monētām. Taču Ozoliņi zināja, ka ārzemnieki, kas krīzi neizjuta tik smagi kā latvieši, ir gatavi maksāt par labu mantu.

Tā kā Ieva pirms tam bija strādājusi par finansisti, viņa brīvo laiku lika lietā, lai rakstītu biznesa plānu. Kad 2009.gadā sāka darboties valsts atbalsta programma Altum mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanai, Ieva bija starp pirmajiem, kas iesniedza pieteikumu, un otrā, kas aizņēmumu saņēma. Uzņēmums dibināts 2009.gadā.

Ozoliņi neslēpj, ka sākumā tika pieļautas kļūdas. Sākumā viņi īrēja tirdzniecības vietu lielveikalā, taču drīz konstatēja – šī nav tā vieta, kur cilvēki meklē ko ekskluzīvu. Drīzāk otrādi. Tādēļ atrada telpas mazai, mājīgai bodītei Vecrīgā, kur ikviens tiek sagaidīts kā ciemiņš un reizumis pat uzcienāts ar tēju vai kafiju.

Pirmajā ziemā Ozoliņi arī bez īpašas šķirošanas tirgoja visu, ko saadījušas pazīstamas rokdarbnieces. «Diemžēl tas radīja komisijas veikala iespaidu,» atzīst Ieva. «Tad nolēmām prasīt, lai ada no mūsu dzijas.» Māris, kuru Ieva smaidot nosauc par Hobbywool mārketinga direktoru, paskaidro, ka viņam jāspēj katram pircējam paskaidrot, no kādas dzijas adījums tapis, kā tas mazgājams, cik ilgi kalpos. Par to viņš var būt pārliecināts tikai tad, ja zina, no kādas dzijas adīts. Nākamais, ko Ozoliņi mainīja – adījumu stilu. Tagad tiek adīti tādi modeļi, kādus pasūta Hobbywool.

Ieva neslēpj, ka pirmos divus gadus strādāja bez peļņas un tikai tagad uzņēmums, kurā strādā seši cilvēki, nostabilizējies. Pārdevējas strādā veikalā, bet Ieva, Māris un viņu asistente gādā par dzijas iepirkšanu, piedalās starptautiskās izstādēs, pieņem pasūtījumus, izstrādā modeļus un gādā par adījumu eksportu.

Saulaino zemju vilna

«Mēs joprojām pārdodam augstas kvalitātes dziju, kas ir no dabīgiem materiāliem un nodrošina, ka adījums nesavelsies un nemainīs savu formu, cilvēks tajā nesvīdīs un jutīsies ērti,» stāsta Ieva. Divi vienādi uzadīti džemperi tikai sākumā var izskatīties vienādi, bet jau pēc mēneša var manīt, kurš uzadīts no labas dzijas, kurš – ne! 

Augstvērtīgās dzijas meklējumos Ieva un Māris dodas uz starptautiskām izstādēm Itālijā. Ozoliņi uzsver, ka rokdarbu piederumu tirgus apgrozījums Eiropas valstīs ir mērāms miljonos un arī latvieši kopš krīzes gadiem aizvien augstāk novērtē iespēju pašu rokām pagatavot sev ko patiešām labu. «Ja nevari nopirkt kašmira džemperi, kas maksā dažus simtus eiro, nopērc kašmira dziju par dažiem desmitiem eiro un uzadi sev džemperi, kas skaists un glīts kalpos gadu desmitiem ilgi,» iesaka Ieva.

Ozoliņu vismīļākā vieta dzijas iepirkšanai, gluži tāpat kā ceļojumiem, ir Toskāna. Pēc Māra vārdiem, vairākums turienes manufaktūru ražo ļoti labu dziju. Jā, ir arī Lielbritānijā, Šveicē, Vācijā labi dzijas zīmoli, bet dzija tik un tā galvenokārt iepirkta Itālijā. Toskānas klimatiskie apstākļi nodrošina aitām un kazām tik brīnišķīgus dzīves apstākļus, ka viņu vilna ir īpaši mīksta un maiga. No Latīņamerikas uz Vecrīgas veikaliņu ved lamu ģints dzīvnieka alpakas vilnas dziju, kas ir smalka un mīksta, ziemā silda, bet vakarā nekarsē. Lai saprastu, cik īpaša ir Hobbywool manta, Ieva mudina pataustīt mohēru, kas iegūta no mazu kazlēnu krūts vilnas, kas savīta kopā ar zīdu. No šādas dzijas varot iegūt vieglu, gaisīgu un neburzīgu adījumu. «Lai cik patriotiski mēs būtu, un mēs tādi esam – piedāvājumā ir Latvijas aitu vilna -, tomēr tā konkurenci neiztur,» skarbi nosaka Māris.

Pat nekļuvis par rokdarbnieku, kas veikala mārketinga vārdā gatavs ar adatām rokās pozēt sieviešu žurnāliem, bijušais šova raidījumu producents dzijas un adījumu pasaulē iejuties brīnišķīgi. Lielākā daļa Hobbywool sadarbības partneru ir ģimenes uzņēmumi. Teju katrā itāļu manufaktūrā vectēvs ir boss, tēvs ir finanšu direktors, dēls – mārketinga speciālists. Tā ir vīriešu pasaule.

Cimdi – atpazīšanas zīme

Veikalā izliktajiem adījumiem ir vienots stils, kura raksturošanai gan arī pašiem Ozoliņiem aptrūkstas vārdu. Tās ir apjomīgas jakas lielām pīnēm un gaisīgas, teju caurspīdīgas jakas, izrakstītas cepures un eleganti apmetņi. 

«Mēs esam sapratuši, ka mūsu adījumi nedrīkst līdzināties lielveikala produkcijai,» saka Māris. «Tas gan nenozīmē, ka veikalos nav nekā pieņemama, tomēr izstrādājumi atšķiras. Cilvēki intuitīvi, gandrīz zemapziņā atšķir mašīnas adījumu un roku darbu. Pat nevar īsti paskaidrot, kā uzzināja, ka tas ir roku darbs, bet jūt. Var pasmaidīt, bet roku darbam ir pozitīva enerģija, tam ir dvēsele.»

Kad Ieva pirmo reizi vēra vaļā Vecrīgas nama senatnīgās koka durvis, viņa domāja, ka nekad savā veikalā nepārdos cimdus. Tie taču rindām vien karājas gan Kaļķu ielas tirgoņiem, gan dabūjami visos suvenīru veikalos! Ieva ir gatava apadīt visu – pat tējkannu, lampu un klubkrēslu, bet, lūk, cimdus neada. Taču nu veikalā virknējas vairāk nekā 30 dažādu pēc etnogrāfiskiem paraugiem adītu cimdu pāru. Ozoliņi neslēpj – tie ir tūristu visbiežāk pirktā prece. Bet 90% veikala pircēju ir ārzemnieki. Īpaši sajūsmināti ārzemnieki esot par Ozoliņu ideju – adīšanas komplektu Knit like a Latvian, kurā glītā kastē ir rakstainu cimdu uzadīšanai nepieciešamā dzija ar cimdu adīšanas aprakstu. Galvenā uzņēmuma eksportprece Japānā.

Māris uzsver – cimdi ir Latvijas atpazīstamības zīme, ko mēs paši neesam gana augstu novērtējuši. Taču citzemju iedzīvotāju acīs viņi redzējuši tādu izbrīnu un sajūsmu, ka apjautuši mūsu cimdu unikalitāti. «Mums to palīdzēja saprast arī kāda japāniete, kas, gatavojot grāmatu par dažādu zemju etnogrāfiskajiem cimdiem, sāka pētīt Latvijas cimdus, līdz saprata – jāpērk aviobiļete un jābrauc uz Rīgu,» stāsta Ieva. «Viņa nodzīvoja te desmit dienas, vācot materiālus. Tā uzzināju, ka latviešu cimdiem ir vairāk nekā 5000 dažādu rakstu. Grāmatu japāniete uzrakstīja, un tieši viņa pasūtīja mums dzijas komplektus cimdu adīšanai.»

Tā kā daudzus ārzemniekus interesē, ko nozīmē katra zīme, cimdiem pievienoti paskaidrojumi. Varbūt tikai krieviem un vāciešiem ir aizspriedumaina attieksme pret ugunszīmi. Pārējiem patīk visas zīmes. Norvēģiem – īpaši auseklīši, jo tā ir arī viņu etnogrāfiskā zīme.

«Tūrisms mūs baro, tādēļ pārdevējas brīvi sarunājas ar pircējiem četrās dažādās valodās, sasveicinās un atsveicinās 35 dažādās valodās,» saka mārketinga speciālists. Ik reizi, kad viņš dzird, ka pārdevējas tērzē ar cilvēkiem, kas ienākuši veikalā, zina – tas ir tikai laika jautājums, un veikalā ienākušie kaut ko nopirks.

Apada skandināvus

«Tas, ka gandrīz visi mūsu pircēji ir ārzemnieki, mūs iedrošināja braukt uz dažādām starptautiskām izstādēm, lai piedāvātu adījumus citu valstu klientiem,» saka Ieva, uzsverot, ka izmantojusi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pakalpojumus. «Latvija var! Protams, ka var! Bet vajadzīgs uzmundrinājums pirmajam solim.»

Tikai pirmajā reizē izstādē Zviedrijā Ieva, jautāta, kur tapuši adījumi, zem deguna nobubināja, ka Latvijā. Drīz viņa pārliecinājās, ka Skandināvijā Latvija ir pazīstama kā labu rokdarbu zeme, daudzi uzņēmumi savus izstrādājumus pasūta mūsu valstī. Nu arī Hobbywool izveidojusies laba sadarbība gan ar skandināvu, gan Rietumeiropas uzņēmumiem. Kad saņemts pasūtījums, Ieva un Māris to izpildi uztic adītājiem, ar kuriem saista līgumattiecības. 

«Mēs domājām par sava veikala atvēršanu Berlīnē, bet tad sapratām, ka braukāt pa izstādēm un vienoties par darījumiem ir izdevīgāk, nekā gaidīt pircējus veikalā. Uz šādām izstādēm uzņēmēji ierodas ar ļoti mērķtiecīgu nolūku slēgt līgumu,» paskaidro Māris. «Izstādēs arī redzam, kā strādā citi, pārliecināmies, ka mūsu produkcija citu izstrādājumu vidū ļoti labi izskatās. Gūstam idejas jauniem adījumiem.»

Līdz šim uzņēmums ārvalstīs piedāvājis galvenokārt adītus aksesuārus – cimdus, cepures, šalles. Taču 2013.gadā atjaunots zīmols MĀRA un izstrādāta pirmā apģērbu kolekcija, kura veiksmīgi prezentēta Dānijas lielākajā modes apģērbu izstrādē CIFF. Izstrādājumi ar zīmolu MĀRA tagad nopērkami arī citos Latvijas veikalos.

Māris stāsta – pirms dažiem gadiem domājis, ka bizness atņems sievai vaļasprieku un dzijas kamoliņi pazudīs no viņu mājām. Taču to ir tikpat daudz kā agrāk, varbūt pat vairāk. Daudzu modeļu autore ir Ieva, viņa pati bieži uzada pirmo paraugu. «Cilvēks, kurš ada, pats labi jūtas un izstaro mieru apkārtējiem,» apmierināts secina Māris.

3 biznesa principi

1. Radošums caur pragmatismu. 
2. Strādāt ar iedvesmu!
3. Darīt to, kas patiešām nes rezultātus!

Ledus buras čempione

Posted on marts 5, 2014 by - Jauna seja

Rūta Eistreiķe (20)

Jūrmalas vakara vidusskolas skolniece kļuvusi par pasaules un Eiropas čempioni ledusburāšanā junioru klasē jaunietēm.

Vecāki: Ulrika – strādā NRC Vaivari, Guntars – pašnodarbinātais, daudz laika pavada, rūpējoties par burāšanas tehniku un manis trenēšanu.

Kuru personību tu apbrīno? Nav viena konkrēta cilvēka, ko apbrīnoju. No katra paņemu to labāko.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Par to, ka viņi man ir, vienmēr atbalsta un mīl mani tādu, kāda es esmu. 

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Mīlēt cilvēkus, kuri mani atbalsta, un pateikties viņiem par to.

Par ko pēdējo reizi raudāji? Kad sastrīdējos ar vecākiem.

Kādas īpašības tu novērtē puišos? Izpalīdzību.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Atraktīva un dzīvespriecīga meitene.

Labākā atpūta ir…? Vienkārši aiziet ar draugu pastaigāties un labi pavadīt laiku, pat īsti neko nedarot.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Apskaužu degsmi un cīņassparu, ko cilvēki spēj ielikt sportā, piemēram, brāļi Dukuri. 

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Uguni, nazi un draugu.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku tu izvēlētos? Man visu mūžu ir bijuši kaķi, viņi ir uzticami un mīlīgi dzīvnieki. 

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Tur, kur ir silts, saulains un ir visi četri gadalaiki. Tā ir Latvija.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināta? Ar spītību, jo tad, kad spītējos, nekad nekas labs nesanāk.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu? Par savu laimi un sportu.

Ledus meistari

Posted on februāris 26, 2014 by - Sports

Četri olimpisko medaļu komplekti, saviļņojums un aizkustinājuma asaras. Par to visu latvieši tagad var pateikties Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei – padomju norietā tapušajai sporta būvei, kuru atjaunotajā valstī vienbrīd pat gribēja uzspridzināt

Veras Zozuļas zelts un Ingrīdas Amantovas bronza kamaniņbraukšanā 1980.gada olimpiskajās spēlēs Latvijā radīja divas jaunas lietas – bobsleju un Siguldas mākslīgā ledus trasi. «PSRS Leikplesidā komandu cīņā zaudēja demokrātiskajai Vācijai, un Maskava intensīvi meklēja, ko darīt, lai varētu dabūt medaļas,» atceras Daumants Znatnajs, toreizējais Latvijas PSR Sporta komitejas priekšsēdētājs. 

Bobslejs bija viena no atbildēm, un to attīstīt uzdeva latvietim Rolandam Upatniekam – tolaik kamaniņu braucējam un trenerim. «Tas bija tikai tāpēc, ka viņš bija spēcīgs konkurents Krievijas kamaniņbraucējiem un krievi gribēja tikt no viņa vaļā,» aizkulišu intrigas atklāj Znatnajs, enerģisks vīrs gados, kurš tagad vada Latvijas senioru sporta kustību. Otra atbilde bija mākslīgā ledus trase. Līdz tam Latvijā bija tikai dabīgā ledus trase – Cīrulīšos pie Cēsīm. 

Pirmo skici Siguldas trasei bija uzmetis kamaniņu sporta entuziasts, Zozuļas treneris Valdis Tiliks. «Viņš to plānoja citādu – ka trase sāksies pie Siguldas pilsdrupām, ies pa nogāzēm un beigsies tur, kur tagad ir finišs.» Tilika projektu paņēmis azotē, Znatnajs brauca uz Maskavu pēc akcepta. Sākumā Maskavas funkcionāri bijuši noraidoši, bet «pašās augšās – PSKP CK – bija pieprasīts, ka vajag plānu, kādas būves jāceļ PSRS, lai vinnētu olimpiādi», un uz šī viļņa latviešiem izdevies plānā dabūt Siguldas trasi. Tad attieksme kļuvusi nopietnāka, taču arī tālākais ceļš bijis pilns ar sarežģījumiem padomju garā. Kādā brīdī atklājies, ka Centrālā komiteja Siguldu no plāna izmetusi. «Ļeņingradas pirmais sekretārs bija izdomājis, ka Ļeņingradā būs ziemas olimpiskās spēles un viņam trasi vajag dabūt sev. Es gāju pie mūsu Ministru padomes priekšsēdētāja Rubeņa, saku: Jurij Janovič, apsolīja, ka mums būs – kāpēc tā? Viņš pa sarkanajiem telefoniem zvanīja uz Maskavu un mums to trasi atjaunoja. Ļeņingradai tā vietā iedeva tālā lidojuma tramplīnu,» stāsta Znatnajs. Gala rezultātā no desmit kompartijas plānā ieliktajiem objektiem uzbūvēta tikai Siguldas trase. «Tā lieta tomēr kādam jādzen uz priekšu, un mēs gājām virsū nepārtraukti,» komentē Znatnajs.  

Kašķis bijis arī par naudu. «Sākumā Maskavai nebija naudas. Mūsu Ministru padome iedeva līdzekļus, lai trasei apakšā varētu nomainīt pamatni – tur bija kūdraina zeme. Pierādījām, ka esam trasei gatavi, un tad Maskavā izlēma, ka būve jāturpina un ka to finansēs no PSRS sporta loto. Trase izmaksāja 15 miljonus. 12 miljonus padomju rubļu un trīs miljoni zeltā jeb valūtā. Tā bija baigā nauda, tāpēc mani Maskavā pastāvīgi lamāja, kam mums to trasi vajag. Taču plānā tā bija, un mēs gājām uz priekšu,» saka Znatnajs, kuram tolaik uz Maskavu pēc parakstiem un atļaujām nācies lidot katru nedēļu. 

Trasi sadārdzināja vairākas lietas. PSRS kamaniņu federācijas vadītājs – matemātikas doktors no Gruzijas, kura uzvārdu Znatnajs vairs neatminas – izrēķinājis, ka Tilika projekts neatbilst starptautiskajām prasībām. Matemātiķis pierādījis, ka uz Gaujas senlejas reljefa būvēta trase būtu par zemu, un, lai tā kļūtu par pasaules līmeņa trasi, rosinājis sākuma daļu būvēt paceltu uz kolonām. Tādu to arī uzcēla. Tas Siguldas trasi atšķir no līdzīgām būvēm pasaulē. 

Reni beigās pārprojektējuši demokrātiskās Vācijas speciālisti no Leipcigas sporta būvju institūta, pārējās daļas projektējis vietējais Rūpnīcprojekts. Par trases ģenerāluzņēmēju Celtniecības ministrija iecēlusi Siguldas PMK. «Ļoti sarežģīts objekts. Tikai es un vēl daži projektētāji Vācijā bijām redzējuši «dzīvu» trasi,» apraksta toreizējais Siguldas PMK vadītājs Juris Ivars Čivčs, kuram nācies komplektēt speciālistu komandu, kas šo objektu varētu «pacelt». Trasei vajadzējis būt līdz milimetram precīzai, un, kā stāsta Znatnajs, nonākot līdz renes izbūvei, «mūsu celtnieki nobijās». Znatnajam arī nācies atlaist savu vietnieku, kurš, pētot ārzemju trases, sapratis, cik tās sarežģītas, un «sāka pierādīt, ka to nevajag». 

Maskava piekritusi dot valūtu, lai pašu reni būvē ārzemnieki. Šo darbu veikšanai sameklēta draudzīgās Dienvidslāvijas firma Graming, kas pirms tam bija uzcēlusi Sarajevas olimpisko trasi. Siguldā strādājusi aptuveni 50 cilvēku liela dienvidslāvu celtnieku brigāde. Ārzemnieki izmitināti tikko uzceltā dzīvojamajā mājā, kuru vietējie joprojām sauc par «dienvidslāvu māju». 

Ar ārzemnieku līdzdalību gala rezultātā tapusi «otrā trase pasaulē, kas bija uzprojektēta un uzbūvēta pareizi – vācieši visas savas trases bija spiesti pārbūvēt, jo viņiem aprēķini nebija precīzi un kamaniņu braucēji lidoja no tās ārā», Znatnajs par Siguldas trasi joprojām stāsta ar bērna aizrautību.

Bobslejs rada korekcijas

Siguldas trase sākotnēji bija domāta kamaniņu braukšanai, bet bobsleja revolūcija ienesusi savas korekcijas. «Upatnieks uztaisīja plānu un Maskavā pateica, ka pēc četriem gadiem būs bronzas medaļa, pēc astoņiem – zelts. Visi teica, ka tās ir muļķības, bet viņš [pretī]: es garantēju, man tikai vajag trasi! Tad radās doma, ka trasi vajag veidot abiem sporta veidiem. Toreiz pasaulē kopējas trases nebija. Pēc lieliem strīdiem norunāja tā: projektējam augstākā līmeņa kamaniņu trasi un klāt, cik var, bobsleja treniņiem. Tāpēc trase pilnīgi līdz galam nav, kā vajag,» stāsta Znatnajs.

Pirmo kārtu – minimumu, lai trasi varētu izmantot treniņiem – ekspluatācijā nodeva 1986.gadā, bet pilnībā pabeidza 1988.gadā. Dzīves ironija ir tāda, ka trase tapa, pateicoties kamaniņu sportam, bet līdz ar tās atklāšanu kamaniņbraucēju panākumi noplaka, toties uzplauka bobslejs. Kā «dzelzs roka» terneris Upatnieks solīja, 1984.gadā Sarajevā Zinta Ekmaņa divnieka ekipāža dabūja bronzas medaļu, bet Jānis Ķipurs uztrenējās līdz zeltam divniekos un bronzai četriniekos 1988.gada spēlēs Kalgari. 

Uz šā sasniegumu viļņa Znatnajam un būvnieku komandai piešķīra PSRS Ministru padomes prēmiju. Taču tas jau bija PSRS beigu posms, un brūkošās lielvaras augstā atzinība izrādījās tikai «kapeikas – mums iznāca vienas vakariņas», Znatnajs smejas. Atjaunotajai Latvijas valstij trase kļuva par lielu nastu, un, kā atceras Znatnajs, «Latvijas sporta lielajiem līderiem pat bija doma to uzspridzināt – trase dārga, bet rezultātu nebija». Par laimi, tas nenotika, jo, «ja nebūtu šīs renes, mums tagad nebūtu medaļu».

Neatkarības laika ilggadējais trases direktors Dainis Dukurs tās celtniecības laikā bija tikko sācis strādāt Rolanda Upatnieka vadītajā bobsleja komandā. «Šad tad piestaigāju [līdz būvlaukumam] – man tas bija interesanti,» viņš atminas. Dukurs apstiprina citu stāstīto, ka siguldieši būvi uzņēmuši ar divējādām sajūtām. Vieniem tā likusies kas jauns un unikāls, par to priecājušies sportisti. Citi raizējušies par iejaukšanos Gaujas senlejā. «Atklātu protestu gan nebija, tajā laikā to nevarēja atļauties,» saka Dukurs. (Znatnajs zina stāstīt, ka pavadošās būves – viesnīcu un treniņu centru, kam jau bijuši izstrādāti projekti – Siguldas pilsētas vadība 1989.gadā apturējusi, jo baidījusies, ka «te nāks krievi, un mums to nevajag».)

Valstij simtprocentīgi piederošās trases vadību Dukurs pārņēma 1994.gadā. «Viegli nav gājis,» viņš atzīstas. «Kad sāku strādāt, bija sarežģīta situācija, parādi par elektrību. Kaut kā tikām tam pāri, nezaudējām šo sporta būvi, un ir izdevies soli pa solītim to attīstīt. Tajā pašā laikā gribas teikt, ka ne vienmēr atbalsts bija tāds, kādu šī nacionālā sporta bāze būtu pelnījusi, lai varētu attīstīties līdzīgi kā citas šajā laikā būvētās Eiropas trases.» Būvei tomēr esot «daudz kļūdu, muļķību, nesaderīgu materiālu», kas to padara grūti ekspluatējamu, un arī laika zobs prasa savu. Apzinoties, ka trasei jāpelna pašai, Dukurs tomēr gribētu, ka arī īpašnieks regulāri tajā investē līdzekļus. Pašlaik aptuveni pusi ieņēmumu trase nopelnot pati (saskaņā ar gada pārskatu, 2012.gadā tās apgrozījums bijis 423 tūkstoši latu).

Eksperimentē Siguldā

Raksturojot Siguldas trases lomu sportistu godalgās, Dukurs saka: pamati jaunajiem cilvēkiem tiek likti šeit. Siguldā arī tiek pārbaudīti tehniskie risinājumi, veikti dažādi eksperimenti. Nesen uzcelta atsevišķa starta estakāde, kur sportisti īpaši trenējas startam, tiek komplektētas bobsleja ekipāžas. Taču, kad sportisti izaug līdz zināmam līmenim un sāk piedalīties starptautiskās sacensībās, viņi dodas uz treniņnometnēm citur. «Bobslejā un skeletonā nevienas lielas sacensības šeit nenotiek. Kamanās Siguldā notiek daudz sacensību, tomēr arī viņiem ir jābrauc pa citām trasēm,» stāsta Dukurs.

Tikmēr Sigulda cenšas pievilināt citu valstu sportistus. Šīsnedēļas sākumā, kad Dukurs mums izrāda trasi, šeit notiek Krievijas jaunatnes meistarsacīkstes, «neraugoties uz to, ka Krievijā ir uzbūvētas divas trases». Pērn Siguldā trenējušies un sacentušies 26 valstu pārstāvji. 

«Mēs darām to, ko nedara neviena trase pasaulē,» Dukurs paskaidro, kāpēc uz Siguldu joprojām brauc, piemēram, krievu sportisti. Trases darbinieki formējot Šengenas vīzas, organizējot transporta īri, aviobiļetes vai prāmja biļetes pārbraucieniem. «Arī ja nepieciešama tehniska palīdzība – kādi metālapstrādes darbi vai detaļas jāizgatavo -, mēs to Siguldā varam izdarīt.» Dukurs slavē arī Siguldas viesnīcniekus un kafejnīcu īpašniekus, kuri strādā tā, lai sportisti pie viņiem atgrieztos. 

Par vēl vienu Siguldas bonusu viņš uzskata starta estakādi, pēc kuras ir liels pieprasījums. Piemēram, Japānas komanda divreiz gadā triecas vairāk nekā 10 tūkstošus kilometru, lai trenētos Siguldas estakādē. 

«Mēs cenšamies sagatavot ledu pēc iespējas labākā kvalitātē neatkarīgi no tā, vai pa to brauks olimpiskais čempions vai iesācējs, un neatkarīgi no tā, vai viņš pārstāv Japānu, Mozambiku vai Latviju. Galvenais šajā sporta veidā ir tieši ledus, un šajā ziņā mēs esam atzīti,» Dukurs uzskaita vēl vienu Siguldas trumpi un no sirds slavē savu 12 cilvēku lielo «ledus brigādi». «Šie puiši ir vieni no labākajiem pasaulē, viņi ar savu darbu to ir pierādījuši – ne tikai šeit, bet arī pērn Sočos, [kad viņus uzaicināja sakopt sliktās kvalitātes ledu].» Dukurs stāsta par tradīciju, ka sportisti, uzstādot trases rekordu, kaut ko parasti «uzsauc» ledus meistariem. «Ap Jauno gadu es redzēju dzērienu daudzumu, kas viņiem šeit bija atnests… Un es nedomāju, ka viņi bija tik svēti, ka neko nebija izdzēruši. Bonusus par ledus kvalitāti viņi ir saņēmuši no Itālijas, Austrijas, Krievijas treneriem. Tās ir līdervalstis šajā sportā. Ledus brigāde ir mūsu mugurkauls,» secina Dukurs. 

Sezonas laikā, kas ilgst no oktobra līdz martam, ledus tiek gatavots katru dienu. Ja ir pieprasījums, arī četras reizes dienā. «Pārsvarā tas ir roku darbs – katra virāža ar speciālām ēvelēm ir no rīta jāsagatavo.Atrodamies klimatiskajā joslā, kur ir diezgan liels gaisa mitrums, tas prasa papildu darbu, lai trasi uzturētu augstā līmenī. Uz ledus veidojas sarma, kas neveicina ātrumu trasē, tāpēc mums katru dienu ir stingri jāpacīnās ar sarmu.»

Lai samazinātu laika apstākļu ietekmi un taupītu elektrību aukstuma mašīnām, trasē drīz sāks vērienīgu, valsts finansētu rekonstrukciju – uzstādīs jaunu saules un nokrišņu aizsardzības sistēmu. Rekonstrukcijas izmaksas sniedzas gandrīz līdz četriem miljoniem eiro.

Vai Siguldai ir ambīcijas piemērot trasi, lai lielās sacensības nākotnē šeit varētu rīkot arī bobslejā un skeletonā? «Jā un nē,» atbild Dukurs. Atšķirībā no starptautiskās kamanu federācijas, kurai ir «cienījams gada budžets» un kura sacensībām dod lielu finanšu pienesumu, Starptautiskajai Bobsleja federācijai «mūžīgi budžetā ir caurumi». Tas nozīmētu lielus Latvijas puses ieguldījumus sacensību rīkošanā, plus trases pārbūvē. «Ja mums pašlaik ir tikai trīs savi bobsleja piloti, vai mēs gribam attīstīt šo sporta veidu vai tērēt naudu lielu sacensību organizēšanai? Cilvēkiem, kas vada federāciju un sporta dzīvi valstī, tas ir jāizvērtē,» saka Dukurs. «Protams, būtu interesanti startēt savās mājās, domāju, kaut ko pie rezultātiem varētu pielikt klāt, jo mājās pat sienas palīdz. Arī līdzjutēji būtu nopelnījuši šeit ko lielu ieraudzīt.» 

Skeletonā pasaules kausa posmi un interkontinentālā kausa sacensības jau Siguldā ir bijušas, un varētu rīkot atkal, bet Dukurs te badās ar starptautiskās federācijas «vadošajiem finanšu darboņiem», kuriem lūdzis 5000 eiro interkontinentālā kausa organizēšanai. «Tā nav liela nauda, bet abas reizes esmu saņēmis negatīvu atbildi. Mēs varētu atrast tos 5000 eiro, bet man tā vairāk liekas principa lieta. Ja federācija neuzskata par vajadzīgu piedalīties šā pasākuma organizēšanā, tad organizēt organizēšanas pēc neuzskatu par vajadzīgu.»

Dukurs, kurš ir skeletona disciplīnas ieviesējs Latvijā un savu dēlu – pasaules topa skeletonistu Martina un Tomasa – treneris, savus tālākos plānus saista tieši ar šā sporta veida attīstību. Pagājušā gada nogalē, daudziem par pārsteigumu, Dukurs iesniedza lūgumu atbrīvot viņu no trases vadītāja amata, aizbildinoties ar nespēju to apvienot ar skeletona trenera pienākumiem. Daudzi netic, ka šis bijis patiesais atlūguma iemesls, tomēr arī mūsu sarunā Dukurs uz to uzstāj un saka: «Nebūtu nopietni, ja es tagad pārdomātu un ņemtu atlūgumu atpakaļ.» Direktora kabinetā viņš uzturēšoties tikai līdz brīdim, kad būs atrasts cilvēks, kuram nodot lietas. 

«Man tomēr jāuzņemas atbildība par Soču rezultātu. Manā galvā bija cits rezultāts – mēs gribējām cīnīties par uzvaru, par divām medaļām. Arī jauno sportistu savā galvā redzēju 12.vietā, bet visur mums pa druskai pietrūka.» Dukurs nedēļas nogalē jau prātojis, ko nākamajā sezonā darīt citādi, un «uzzīmējis pirmos rasējumus tam, ko gribu uzbūvēt». Vēl Dainis Dukurs cer saņemt atbalstu skeletona akadēmijas izveidei, kas nodrošinātu šā sporta veida pēctecību. 1.martā jau plānota jauno sportistu atlase, un olimpisko panākumu uzplūdā pieteikumu ir daudz. Dukura ambīcijas ir nevis vienkārši mācīt jaunajiem cilvēkiem skeletona prasmes, bet «atrast cilvēkus, kas pēc četriem gadiem varētu būt tur, kur Tomass un Martins». «Esmu sapratis, ka negribu strādāt strādāšanas pēc,» Dukuram ir azarts latviešus uz goda pjedestāla dabūt arī turpmāk.

Neizaicina likteni

Posted on februāris 26, 2014 by - Slavenība

Pirms pāris gadiem Eirovīzijas konkursā Zigmara Liepiņa dziesmā My Religion Is Freedom Dons dziedāja, ka viņa reliģija ir brīvība, tagad mūziķis apgalvo, ka tic vienīgi mīlestībai. Viņa šāgada Eirovīzijas kārts – dziesma Pēdējā vēstule – ar nieka 97 balsīm par labu Aarzemniekiem atkal nokauta, toties mūziķa sirdi silda apziņa, ka tikko izskanējušie seši publikas līdz malām piepildīti koncerti Palladium zālē ir jauns Latvijas rekords!

Šo personību atšķirībā no daudziem dziedātājiem, kas neprot spēlēt nevienu mūzikas instrumentu, mēs varam saukt par mūziķi – arī mūsu sarunas laikā Dons nešķiras no ģitāras, ko, sākumā tulznainiem pirkstiem, apguvis pēc klavierēm. Tās spēlēt mācījies Saldus mūzikas skolā. Jau daudzus gadus viņš sacer dziesmas, par debiju šajā jomā kļuva Ja es būtu vējš, kas arī izveidoja Artūra Šingireja sapņainā romantiķa tēlu. Tagad savas emocijas viņš iemācījies slēpt. To Artūrs vēl neprata Talantu fabrikā 2003.gadā, kad tika skaļi izpausts viss, kas tolaik nodarbināja 19 gadus vecā jaunekļa sirdi un prātu. 

Kopš tā laika pagājis daudz gadu, un 10.aprīlī Donam jau būs trīsdesmit. Atšķirībā no fabrikantēm Aishas un Candy, kam toreizējās iesaukas vairs nepatīk, viņš negrasās mainīt savu «mākslinieka vārdu», un atsaucoties gan uz «Artūrs», gan «Dons». Arī jaunības maksimālisms nav noplacis, ambīcijas ir lielas, un, kazi, varbūt mūziķim tiešām izdosies piepildīt savu sapni, ka uz 45. dzimšanas dienu būs izdoti 15 albumi. Pagaidām to ir tikai četri, ja neskaita kopā ar Lily ierakstīto disku Viens otram. Toreizējais saldais zēns un abu attiecības palikušas pagātnē, taču atbrīvošanās no fabrikanta čaulas nevar notikt acumirklī. Zināmas «augšanas grūtības» sarežģī Dona attiecības ar klausītājiem, pareizāk sakot, klausītājām. To lielākā daļa ir jūsmīgas meitenes, kas gaida dziesmas par mīlestību un ideālo puisi, kamēr mākslinieks pats jau labu laiku domā daudz nobriedušākās kategorijās. 

Fanu mūziķim netrūkst. Prieks. Gandarījums. Tie ir atslēgas vārdi Dona sajūtām pēc sešiem pārpildītajiem koncertiem, un viņš izbrīnā paceļ uzacis, kad prasu, vai nav žēl, ka uzreiz nenoīrēja Arēnu Rīga, kur viņā varētu lūkoties 10 tūkstošu sajūsminātu acu pāru. «Žēl? Man nav žēl nekā! Pienāks laiks, būs sēdošie koncerti, nevar visu izdarīt uzreiz, ejam soli pa solītim. Varu būt laimīgs, ka visas manas uzstāšanās bija pārpildītas. Izbaudījām to visi kopā, gan klausītāji, gan mēs uz skatuves. Viens bez otra nekādi nevaram…» 

Jau ziņa, ka būs otrs koncerts, viņam likusies super. Tad vēl trešais, ceturtais… sestais. «Tas uzliek lielu atbildību, nekas nav pa jokam. Tas, ko esam izdarījuši, ir lieliski, un esmu pateicīgs visiem, kas strādāja kopā ar mani. Viņi to dara pārliecinoši un ar mīlestību, ar degsmi acīs – tas ir pats skaistākais,» Dons netaupa labus vārdus saviem mūziķiem, profesionāļu komandai – ģitāristam Mārcim Auziņam, basistam Tomam Poišam un bundziniekam Rūdolfam Dankfeldam. 

Pateicības runa izklausās ļoti pareiza, it kā to sacītu teicamnieks. Artūrs Šingirejs, šķiet, tāds bijis labi ja pirmajās klasēs, kad paguva apmeklēt arī mūzikas skolu, līdz, iesoļodams otrajā gadu desmitā, aizrāvās ar močiem un sportu, iestājās jaunsargos un devās uz Rīgu mācīties par pavāru. Viņš intervijās stāstījis, ka lielākoties no Saldus braukājis «ar stopiem». Un laipnajiem šoferīšiem laiku kavējis ar izdomātiem blēņu stāstiem par nebijušies notikumiem, ko it kā piedzīvojis. Tomēr pats nedzejoja, Dona pirmajai dziesmai vārdus sacerējis cits fabrikants – Mario jeb Ojārs Grīnbergs. 

Varbūt spēja rakstīt dzeju ir atkarīga no savulaik apgūtā, izlasītā un caur smadzenēm izfiltrētā vārdu krājuma? Mūsu sarunas dienā esam uzzinājuši par Margaritas Stārastes aiziešanu mūžībā un vienojamies, ka Zīļuks bija un ir viena varen jauka grāmata. Donam tā bijusi spīdīgos vākos, man pirmizdevuma variantā, ar stūros spurojošos papīru. «Bērnībā es nelasīju daudz,» atzīstas mūziķis. «Vairāk klausījos plates – Pasaka par Diegabiksi man bija vismīļākā. Mājās bija Melodijas skaņuplašu kaudze, klausījos Reju Čārlzu.» Cīniņš par to, kurš drīkstēs klausīties plates, Šingireju piecu bērnu vidū nav risinājies, toties īstas kaujas izvērsās par tiesībām spēlēt videospēli laikā, kad kāds cits gribēja skatīties Tomu un Džeriju. 

Uz mammas dzimto Sibīriju

Artūrs Šingireju ģimenē ir otrais jaunākais, viņam ir trīs māsas – Kristīne, Diāna un «mazā māsa» Elizabete, kā arī vecāks brālis Eduards. «Mēs esam atšķirīgi, bet katrs savā vietā, tur, kur jābūt,» garās sarunās par ģimenes locekļiem, no kuriem Diāna dzīvo ārpus Latvijas, Dons neielaižas. Arī par to, ka viņa mamma Ērika, tolaik Burve, skolas gados dziedājusi Liepājas grupā Santa, kuras vadītājs jau 60.gadu nogalē bijis Zigmars Liepiņš. «Jā, esmu redzējis tādas bildes, mamma man par to ir stāstījusi,» īsajai atbildei seko daudznozīmīgs klusums un pāris ģitārskaņu. 

Liela nozīme Artūra dzīvē bija un ir māsai Kristīnei Makai, kura strādā par psiholoģi. Tieši viņa savulaik uzstājusi, lai četrgadīgais brālis piedalās bērnu dziedātāju konkursā Brocēnos, un iemācījusi viņam dziesmu par lauvu. Puika sataisījis matus ar cukurūdeni «uz augšu kā pankam», kā viņam toreiz paticis, bet beigās sabijies un atteicies kāpt uz skatuves. Aizbēdzis, sakot, ka publikas zālē ir par maz! «Laikam jau kaut ko tajā laikā dziedāju, tāpēc Kristīne mani pierunāja. Mazi bērni dara to, ko lielie liek! Atceros, ka toreiz aiz bailēm noslēpos mājās aiz dīvāna.»

Baiļu dziedāt publikas priekšā Donam sen vairs nav. Uztraukums gan palicis, un mūziķis uzskata, ka tādam noteikti jābūt, kad dodies dziedāt tūkstotim cilvēku. «Taču, ja ir šaubas par to, ko dari, tad vajag darīt kaut ko citu. Jābūt pārliecinātam par sevi,» skan Dona viedoklis. Viņam, piemēram, nepatīk augstums. «Nekad neizaicinu likteni, ka man, lūk, obligāti jālec no Siguldas vagoniņa. Neteiktu, ka man no augstuma ir bail, man vienkārši ir diskomforts. Es to, protams, varu paciest, bet parasti nedaru to, kas man ir nepatīkami.» 

Kā tad ar ceļojumu pa Indiju – valsti, kura nebūt neizceļas ar izcili sakārtotu vidi un civilizētiem apstākļiem? «Jā, tur bija citādi, bet man nebija diskomforta. Kaut kādu risku jau dzīvē vajag. Bet minimālu,» apdomīgi spriež dziedātājs, kas šajā Āzijas valstī nonāca 2009.gadā  LTV projektā 1000 jūdzes Indijā kopā ar radio dīdžeju Egonu Reiteru, komiķi Jāni Skuteli, ceļotāju Edgaru Zaķi un reperi Gustavo. Ekstrēmā ceļojuma mērķis bija sasniegt Indijas tālāko dienvidu punktu, kas atrodas gandrīz pie ekvatora. Pēc piedzīvojumu seriāla filmēšanas Dons Indijā uzkavējās vēl mēnesi radošos un sevis meklējumos. 

Tas notika jau pēc galvenā varoņa Artūra atveidošanas Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes muzikālajā drāmā Adata Nacionālajā teātrī, kas dziedātāja daiļradē atbalsojās ar dziesmas Ja tu man esi kļūšanu par visas Latvijas grāvēju. Tikpat atbildīgs solis bija piedalīšanās konkursā Jaunais vilnis 2007.gadā, kas Donam bija apzināts stratēģisks gājiens, sacensība ar profesionāļiem, augstas klases dziedātājiem. Taču uz austrumpuses tirgu viņš neraudzījās. Ar angļu valodā izdoto pirmo soloalbumu Lights On ceļasomā un jaunu pseidonīmu Art Green dziedātājs nolēma izmēģināt veiksmi Rietumu šovbiznesa apritē. Viņa vārds tika minēts daudzsološo debitantu sarakstā starptautiskajā mūzikas gadatirgū MIDEM, šefību pār Donu uzņēmās pieredzējušais britu producents Čārlzs Foskets, solot jau 2008.gadā viņa starptautisko debiju. Un uz pāris gadiem Artūrs Šingirejs ienira Londonas daudzvalodīgajā kultūrā, neaizmirsdams arī Latvijas klausītājus, viņa albums Lelle 2008.gadā Latvijas mūzikas ierakstu gada balvā plūca laurus kā gada labākais roka albums.

Uz Indiju, Londonu un tagad arī Sibīriju Donu dzenot jauni apvāršņi, to vārdā viņš daudz neiedziļinās iespējamo draudu un situācijas izpētē. «Gribu zināt – par ko es domāšu šai vietā, kāda būs atklāsme? Un, ja man kaut kas nepatīk, es vienmēr varu ieslēgties sevī – man nekad nav garlaicīgi. Līdzi ir ģitāra. Spēlēju, domāju, komponēju. Domāju un pārdomāju atmiņas. Fantazēju.» 

Iztēlojos ainu, ka Indijā un arī Sibīrijā silta vanna tomēr ir luksuss, nevis ikdiena, kā pie mums. Dons pasmīkņā, ka tāpat mazgāsies katru dienu, jo «šmulim staigāt riņķī nav forši». Viņš ir tik nesatricināmi mierīgs, skaidrs – šis nebūs cilvēks, kas krīt panikā grūti risināmā situācijā. 

Augustā uz Sibīriju mūziķis brauks ar vilcienu, turklāt viens pats! Viņš nenoņemas ar spriedelēšanu, kas notiks ar bagāžu, kad būs nepieciešamība, piemēram, aizstaigāt līdz labierīcībām, par ko galvu noteikti lauzītu es. «Esmu braucis uz Minsku pie vecāsmammas kādā 1989.gadā, man patika vilcienā.» Dona tēvs dzimis Baltkrievijā, bet to, kā viņš nonācis Latvijā, Artūrs neatceras, varbūt noklusē. «Es nerunāju par ģimenes lietām,» – durtiņas uz viņa privātumu ir cieši aizvērtas. Tikai pastāsta, ka mamma ir dzimusi Sibīrijā, Omskas apgabalā, tāpēc viņš dodas turp. «Es gan nebraukšu lopu vagonā uz turieni, bet gribas izjust, kā tur ir. Būšu prom trīs nedēļas, un gribētu, lai mans albums Sibīrija dienasgaismu ierauga janvāra beigās.»

Dopings pirms koncertiem

Dona biogrāfijā portālā Draugiem.lv sacīts, ka mūziķa sapņi vienmēr ir piepildījušies. Taču viņš nesapņo tukši, bet ar kārtīgu biznesa plānu – jau izsludināti nākamie, šoreiz akustiskie koncerti ar Varanasi dziesmām Latvijas pilsētās. Vēsais prāts un katra sacītā vārda apdomāšana rada par mūziķi racionāla cilvēka iespaidu. Kā to savienot ar māksliniekam nepieciešamo emocionalitāti? Izrādās, arī viņš pirms koncertiem lieto dopingu, lai izlauztos no ikdienības. Ne jau 50 gramus konjaciņa kā vecos laikos, bet gan ar savu grupu skatās The Rolling Stones vai Queen koncertus – kāds tur brīnums, ka mūzikas kritiķis Uldis Rudaks pamanījis Dona skatuves uzvedībā līdzības ar Fredija Merkurija lielīgo dižošanos. «Visi kopā dzirksteļojam, tas ir aizraujošs process. Bet pēc koncertiem to atslēgt ir grūts process.» Pēc katra no sešiem Palladium koncertiem Donam bijis grūti aizmigt, reizēm tas izdevās tikai puspiecos no rīta. «Spēlēju ģitāru. Skatījos filmu, kā vaļi migrē, izrādās, viņiem ir visgarākais ceļš, lai paēstu – jāpeld cauri visai pasaulei. Skatos un atslēdzu domas.»

Taču Fredija dvēsele nav Donā pārmiesojusies. Kaut arī bijis Indijā, viņš netic šādai iespējai. Bērnībā vests uz luterāņu baznīcu Saldū, Dons nav kļuvis arī par hinduistu un pašlaik sevi par reliģiozu cilvēku neuzskata. «Indijā saņēmu atbildes uz saviem samilzušajiem jautājumiem par eksistenci. Katram ir brīva izvēle, kādam Dievam ticēt. Man nav neviens jāpārliecina, ka mans redzējums ir pareizākais. Es pats ticu mīlestībai. Mīlestība ir ilgošanās. Mīlestība ir atbildība un rūpes. Arī mana saikne ar cilvēkiem, kam es spēlēju, ir sava veida mīlestība šķautne.» Mūziķis zina stāstīt, ka pasaulē esot vairāk nekā 3000 dievu – katram cilvēkam esot jāmeklē savas attiecības ar ezotēriku. Ir absurdi pārmest, ka cilvēks tic «ne tam» dievam, un tādēļ viņu šaut nost! 

Bet kā vārdā varētu mirt viņš pats? «Nezinu. Kaut šodien… Katra diena ir laba miršanai. Principā man nav bail no nāves. Nav nozīmes, vai tas notiek šodien, vai pēc 60 gadiem.»

Par pāris bērniem vairāk

Tomēr savos soloalbumos – Lelle, Signāls un nule kā iznākušajā Varanasi – Dons tik eksistenciāli atklāti par saviem dzīves uzskatiem nerunā. Klausītājiem tas droši vien liktos ārkārtīgi interesanti. Soloalbumos komponists izvēlējies izmantot Ingus Bērziņa dzeju, kur daudz vārdiskas nosacītības, simbolikas un zemtekstu, kas saprotami tikai «svaidītam» Ēzopa valodas pazinējam. «Man patīk viņa atklātums un patiesums. Esmu priecīgs, ka Ingus ir manu dziesmu tekstu autors,» mūziķis pieklājīgi komentē. Man, piemēram, liekas, ka Artūra melodijas un Ingus dzeja ir no atšķirīgiem «plauktiņiem» un arī to radītājiem ir dažāda intelektuālās pieredzes bagāža. Kad citēju Bērziņa rindas: «Kā jau tas mušām reizēm gadās, nositās muša, ieskriedama stabā» no albuma Varanasi dziesmas Divi klauni, mūziķis stāsta, ka katram sava muša, katram savs stabs. Bet dziesmas vārdi par spāņu mušu*? Dons nepaliek atbildi parādā, skaidrojot, ka viņa mūzikai tādējādi piemīt arī izglītojošā funkcija, piemēram, tagad visi zina, kas ir Varanasi, un, pateicoties dziesmai Signāls, daudzi uzzinājuši, kas ir pizzicato (mūzikas termins, kas apzīmē stīgu raustīšanu ar pirkstiem – red.). 

Diskā Varanasi izdota arī pirmā dziesma, kurai Dons ir gan mūzikas, gan teksta autors. Tā ir sešos koncertos pirmoreiz dzirdētā Tev piedzims bērns, kuras motīvu publikas vairākumu aizpildošās meitenes tūdaļ «uzķer» un piebalso. «Sanāca tā, ka katrā no maniem koncertiem bija grūtniece, mani tas vienmēr aizrāva, un frāze «tev piedzims bērns» pati iznāca ārā. Uz šīs frāzes būvēju tālāko dziesmas ideju. Varbūt piedzims Latvijā par pāris bērniem vairāk,» Dons smaidīdams vaicā un pieļauj, ka turpmāk tekstus varētu rakstīt arī vairāk, varbūt viņa dziesmām būs arī citi dzejnieki. Un atklāj savu panākumu recepti, kas slēpjas sadarbībā ar lieliskiem mūzikas profesionāļiem. «Jā, man patīk būt vienam, bet ir lietas, ko patīk darīt kopā, un tas ir – radīt. Tiklīdz pieslēdzas vairākas smadzenes, redzējums kļūst krietni lielāks.» No saviem tagadējiem mūziķiem viņš nemainītu nevienu. «Viņi ir mani draugi, esam viens vesels.» Un Dons nenoraida domu, ka patiesībā šī, tāpat kā smilšukastes biedri no Prāta vētras, varbūt jau ir grupa Dons, nevis solomākslinieks ar pavadošu ansambli. 

Mūsu saruna notika dažas dienas pirms Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases fināla, kurā noskaidrojās, ka Dons uz Kopenhāgenu, par spīti bukmeikeru prognozēm, tomēr nebrauks. Todien jautāju – vai viņš būs gatavs piedalīties vēl kādreiz, ja tagad atkal neuzvarēs? «Negribu būt kategorisks, tad jau redzēs…,» skanēja diplomātiska atbilde. Labi, pagaidīsim, izskatās, ka ar šo puisi būs interesanti…

* Seksualitāti veicinošs līdzeklis, Dona izpratnē viagra