Pirms pāris gadiem Eirovīzijas konkursā Zigmara Liepiņa dziesmā My Religion Is Freedom Dons dziedāja, ka viņa reliģija ir brīvība, tagad mūziķis apgalvo, ka tic vienīgi mīlestībai. Viņa šāgada Eirovīzijas kārts – dziesma Pēdējā vēstule – ar nieka 97 balsīm par labu Aarzemniekiem atkal nokauta, toties mūziķa sirdi silda apziņa, ka tikko izskanējušie seši publikas līdz malām piepildīti koncerti Palladium zālē ir jauns Latvijas rekords!
Šo personību atšķirībā no daudziem dziedātājiem, kas neprot spēlēt nevienu mūzikas instrumentu, mēs varam saukt par mūziķi – arī mūsu sarunas laikā Dons nešķiras no ģitāras, ko, sākumā tulznainiem pirkstiem, apguvis pēc klavierēm. Tās spēlēt mācījies Saldus mūzikas skolā. Jau daudzus gadus viņš sacer dziesmas, par debiju šajā jomā kļuva Ja es būtu vējš, kas arī izveidoja Artūra Šingireja sapņainā romantiķa tēlu. Tagad savas emocijas viņš iemācījies slēpt. To Artūrs vēl neprata Talantu fabrikā 2003.gadā, kad tika skaļi izpausts viss, kas tolaik nodarbināja 19 gadus vecā jaunekļa sirdi un prātu.
Kopš tā laika pagājis daudz gadu, un 10.aprīlī Donam jau būs trīsdesmit. Atšķirībā no fabrikantēm Aishas un Candy, kam toreizējās iesaukas vairs nepatīk, viņš negrasās mainīt savu «mākslinieka vārdu», un atsaucoties gan uz «Artūrs», gan «Dons». Arī jaunības maksimālisms nav noplacis, ambīcijas ir lielas, un, kazi, varbūt mūziķim tiešām izdosies piepildīt savu sapni, ka uz 45. dzimšanas dienu būs izdoti 15 albumi. Pagaidām to ir tikai četri, ja neskaita kopā ar Lily ierakstīto disku Viens otram. Toreizējais saldais zēns un abu attiecības palikušas pagātnē, taču atbrīvošanās no fabrikanta čaulas nevar notikt acumirklī. Zināmas «augšanas grūtības» sarežģī Dona attiecības ar klausītājiem, pareizāk sakot, klausītājām. To lielākā daļa ir jūsmīgas meitenes, kas gaida dziesmas par mīlestību un ideālo puisi, kamēr mākslinieks pats jau labu laiku domā daudz nobriedušākās kategorijās.
Fanu mūziķim netrūkst. Prieks. Gandarījums. Tie ir atslēgas vārdi Dona sajūtām pēc sešiem pārpildītajiem koncertiem, un viņš izbrīnā paceļ uzacis, kad prasu, vai nav žēl, ka uzreiz nenoīrēja Arēnu Rīga, kur viņā varētu lūkoties 10 tūkstošu sajūsminātu acu pāru. «Žēl? Man nav žēl nekā! Pienāks laiks, būs sēdošie koncerti, nevar visu izdarīt uzreiz, ejam soli pa solītim. Varu būt laimīgs, ka visas manas uzstāšanās bija pārpildītas. Izbaudījām to visi kopā, gan klausītāji, gan mēs uz skatuves. Viens bez otra nekādi nevaram…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.