Žurnāla rubrika: Cilvēki

Dedz par savu lietu!

Posted on janvāris 28, 2015 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Vai vari nodziedāt Pūt, vējiņi? Šādu jautājumu no pieredzējušās džeza un popa dziedātājas Ievas Kerēvicas (34) LTV šovā Supernova 2015 nebija gaidījuši daudzi jaunieši, kuri cīnās par iespēju pārstāvēt Latviju Eirovīzijā

Kupliem, zeltainiem matiem, krāsainā kleitiņā, līgani gurnos šūpojoties kā džeza dziedātāja, viņa valdzinoši zemā balsī dzied 80.gadu grupas Liepājas brāļi hitu Tikai tā. Dziesmai ir Ievas aranžējums, to pavada saksofons un Madonas Zaļā kora skanīgās balsis. Tādu Ievu Kerēvicu televīzijas skatītāji ieraudzīja 2009.gada rudenī, kad viņa, tolaik vēl visai maz zināma soliste, līdzās pieredzējušām Latvijas popmūzikas zvaigznēm uzņēmās «diriģēt» savas dzimtās puses kori. Dažs jauno dziedātāju bija redzējis uz Nacionālā teātra skatuves Zigmara Liepiņa mūziklā Adata – Ievai bija galvenā, jaunas narkomānes, loma, cits viņu varēja būt redzējis dziedam džeza klubos un koncertos. Ieva ir viena no tām skatuves māksliniecēm, kas «staigā» starp džezu un popmūziku. Skatītājiem viņa dzied jau no 14 gadu vecuma, bet plašākā lokā tika ievērota tieši TV3 šova Koru kari laikā pirms sešiem gadiem. Ieva un Madonas Zaļais koris togad guva uzvaras laurus, bet Ieva – pārliecību par to, ko mūzikā spēj.

Šoziem LTV šovā Supernova 2015 Ieva tirpina jaunos mūziķus. Viņa strādā žūrijā, kuras uzdevums ir «atklāt vokāli spēcīgus, mērķtiecīgus, strādāt gribošus izpildītājus, kuri hitu iznesīs ne tikai vietējā, bet arī starptautiskajā mūzikas arēnā». Visveiksmīgākais – tas, kuru ar skatītāju balsojumu izvēlēsies pēdējā šova raidījumā, pārstāvēs Latviju Eirovīzijā, kas šogad norisināsies Austrijā.

Katram dziedātājam jāatrod sava balss, Ieva nesen ēterā izteicās par jaunajiem mūziķiem. Kā viņa pati atrada savu balsi? Sāka ar vijoļspēli lauku ballītēs, bet 20 gadu vecumā bija fona dziedātāja džeza koncertos.

Ir dzestrs brīvdienu rīts, Ieva uz interviju mājīgā Āgenskalna kafejnīciņā atskrien nepaēdusi. Ilgi skatās ēdienkartē, svārstīdamās starp pankūkām un putru ar ievārījumu. Beigās paliek pie putras. Pirms pusgada viņas un topošā horeogrāfa Ģirta Bisenieka ģimenē piedzima meitiņa Grieta. Ieva ir vienos skriešos, bet laimīga. Šogad vēl cer pagūt klausītājiem likt priekšā solokoncertu. Pirmo septiņu gadu laikā, kopš parādījās uz lielās skatuves.

Spēlējusi direktora vietā

Bērnībā vasaras brīvlaikā nopelnīja naudu un nopirka magnetofonu, jo ļoti gribējās. Dabūja Vitnijas Hjūstones kaseti un ar milzīgu interesi klausījās. «Drillēju uz riņķi, nesaprotot angļu valodu, bet mēģinot interpretēt viņas balsi – visas virtuozās lietiņas, ko Hjūstone izpildīja,» Ieva atceras. Viņa vienmēr gribējusi būt dziedātāja, bet sāka ar vijoļspēli mūzikas skolā. Madonā dzimušās Ievas mamma ir mediķe – vecmāte. Tas mājās nozīmēja kārtīgu disciplīnu. «Vecāki agri uztvēra, ka man ir laba dzirde un tā jāattīsta – jāiet mūzikas skolā. Pusaudžu gados no manas puses bija paziņojumi, ka iešu strādāt par frizieri, kam man tā mūzika! Kad redzi, ka draugi vakaros iet staigāt, bet tev nākamajā dienā mūzikas skolā ieskaite un jāmācās, rodas īgnums. Taču mamma bija gudra sieviete, viņa teica: pabeigsi mūzikas skolu, tad vari strādāt, kur vien vēlies! Pabeidzu un sapratu, ka par frizieri tomēr ne.» Ieva uzauga Dzelzavā, Madonas pusē.

Vijoli mācījās cītīgi. Jau pamatskolā spēlēja vietējā grupā, uzstājās ballītēs. Šo nepilngadīgo skuķi 14 gadu vecumā grupas sastāvā paņēma skolas direktora vietā. Bija tracis. Ieva spēlēja ziņģes. Reizēm tika arī pie mikrofona uzdziedāt. Patika!

Ievai bija 15 gadu, kad sāka patstāvīgu dzīvi prom no mājām – devās mācīties uz Cēsu Mūzikas vidusskolu. Vijoles vietā izvēlējās saksofona spēli. 90.gadu vidū daudzas jaunas meitenes ietekmēja skaistā nīderlandiešu saksofoniste Kendija Dalfere, viens no viņas albumiem pat tika nominēts Grammy balvai. Ievu tolaik jau interesēja džeza mūzika. Tiecās uz augšu – no Cēsīm pēc gada uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā. «Biju lauku meiča ar savu «es»,» viņa smaida. Ievai bija sapnis – dziedāt uz lielajām skatuvēm.

Kopš 18 gadu vecuma, vēl būdama skolniece, Ieva spēlēja dažādos bigbendos. Paralēli vienmēr rāvās pie mikrofona, kad bija jādzied džezs. «Pie katras iespējas, kas pavīdēja,» viņa atzīstas. Draugi no «mediņiem» teica: Ieva, tu vari kopēt citus dziedātājus, cik gribi, tik un tā dzirdēs tevi pašu! Patika būt uz skatuves. Kad pagājušā gada augustā piedzima Grieta, Ieva jau pēc divām nedēļām kāpa uz skatuves. Tika uzaicināta nodziedāt trīs džeza kompozīcijas. «Kā es varēju atteikties!» viņa jautājoši iepleš lielās, zilās acis. Enerģijas un mūzikas ritmu pārpilna, viņa pamanās, pat brokastu putru ēdot, kustēties līdzi fona mūzikai.

Droša, aizrautīga – kā radīta skatuvei? Tagad šovā Supernova vērtējot jaunos mūziķus, Ieva ievērojusi, ka ir divu veidu uztraukumi: «Viens – kad uzej uz skatuves un sākas lampu drudzis, tu sevi vairs nekontrolē. Un otrs – no aizrautības. Viss trīci no sajūsmas. Mans secinājums: ja cilvēkam ir tas otrais satraukums, tad viņa vieta ir uz skatuves.»

Lampu drudža Ievai nekad nav bijis. Tikai tad, kad 2006.gadā tika apstiprināta galvenajai lomai pēc rakstnieces Andras Manfeldes autobiogrāfiskās drāmas tapušajā mūziklā Adata par jaunas narkomānes dzīvi, viņai gandrīz aizsitās elpa. Vai tas var būt?! Ieva jau vairākus gadus bija dziedājusi džeza klubos. Bija absolvējusi tagadējo Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, bet mūzikas pedagoga ādā sevi īsti nejuta. Tas bija radošā apsīkuma laiks, arī krīze personīgajā dzīvē, jo «izšķīros ar savu mīlestību, man nebija kur dzīvot un jutos ļoti, ļoti slikti».

Turpmākais var uzmundrināt katru nokārtu degunu: «Ak tā, es nodomāju. Tādu situāciju man dzīve piespēlē?! Nu, labi!» Viņa izslēja muguru un apsvēra iespējas. Lai nopelnītu naudu, sāka strādāt par viesmīli. Atkal palīdzēja drosme – kādu dienu Ieva vienkārši ieradās kādā Rīgas centra restorānā un vadībai paziņoja, ka pieredzes nav, bet vēlas šo darbu un gatava ātri mācīties. Darbu viņa dabūja. Pateicoties skatuves pieredzei, labi sevi pasniedza, sapratās ar klientiem un strādāja izveicīgi. Pēc gada ņipro viesmīli strādāt uzaicināja slavenais restorāns Čarlstons Blaumaņa ielā. «Man bija lieliski kolēģi. Patika atmosfēra, ēdiens. Turklāt es labi pelnīju,» dziedātāja stāsta. Treknie gadi sita augstu vilni, bija 2005.gads.

Tieši tobrīd nāca dzīves lielais piedāvājums: galvenā loma mūziklā Adata. Komponists Zigmars Liepiņš bija izdzirdējis mazu dziesmiņu, ko Ieva iedziedājusi kopā ar Lindu Leen. Viņš ieinteresējās par varenās balss īpašnieci. 2006./2007.gada sezonā Ieva un arī otra galvenās lomas atveidotāja Zane Dombrovska tika nominētas Spēlmaņu nakts balvai par gada labāko debiju. Tostarp Ieva dabūja arī lomu Sapņu fabrikas koncertuzvedumā Cabaret. Pēc īsās, skumīgās pauzes atgriešanās mūzikā bija sanākusi spožāka, nekā cerēts. «Ja dedz par savu lietu, agrāk vai vēlāk viss izdosies,» dziedātāja ir pārliecināta.

Kuģa vietā – Grieta

«Temperamentīga un tehniski meistarīga latviešu dziedātāja ar skanīgu balsi, ko pārliecinoši izmanto visos žanros, kuros muzicē. Ievas balss tembrs un priekšnesuma maniere veiksmīgi sasaucas ar Latvijas estrādes zelta laikmeta 70.-80.gadu estrādes dziedātājām. Sirdī – lauku bērns, iznesībā – sabiedrības dāma,» par Ievu saka Radio Klasika žurnālists muzikologs Edgars Raginskis.

No kurienes Ievai spējas mūzikā? Iespējams, ja pēckara laikā Ievas mammas ģimenei būtu bijis vairāk naudas, viņa – muzikāla, trausla meitene – kļūtu par balerīnu. «Kad mamma bija pusaudze, viņas dzimtajā Cesvaines pusē meklēja talantīgus jauniešus. Mammai piedāvāja nākt uz Rīgas baletskolu. Smalciņa, tieviņa! Taču mans vecaistēvs, mammas tētis, tikko bija atgriezies no Sibīrijas. Ģimene bija salauzta, un mammai daudz kas gāja secen,» Ieva stāsta par dzimtas vēsturi. Ievas mamma izmācījās medicīnu un kļuva par vecmāti.

Muzikalitāte viņai gēnos arī no otras puses – Ievas tēvs jaunībā Jelgavā spēlējis ballītēs. Godos viņas ģimenē vienmēr dziedājuši, dzejoļus lasījuši.

Šovā Supernova Ieva jaunajiem mūziķiem, kuri lielākoties dzied angliski, liek nodziedāt arī Pūt, vējiņi! «Šī melodija parāda, vai cilvēkam ir dzirde, vai viņš var noturēt melodiju,» dziedātāja paskaidro. Viens otrs tad uz skatuves paliek «kā bez biksēm». Pūt, vējiņi! skan ļodzīgi, un Ievas grimase rāda: uz Eirovīziju tev, draudziņ, netikt! Par jaunajiem mūziķiem viņa vairās izsacīties – konkurss rit pilnā sparā, un kādu izcelt vai nopelt nebūtu glīti. Taču Ieva atzīst – ja viņas jaunībā pirms desmit, piecpadsmit gadiem būtu pieejami tādi ieraksti, tehnoloģijas, mācību programmas kā tagad, ar kuru palīdzību pārbaudīt un attīstīt savu balsi, «es varbūt nemaz te [Latvijā] nesēdētu, būtu tālu prom».

Viņai ir viedoklis par to, kas notiek popmūzikā: «Tāpat kā blūzmeņi kopē veco gospeli, tagad jaunieši kopē popzvaigznes. Tas ir normāli. Kamēr pats atrodi savu stilu, tā jābūt. Taču radīt kaut ko oriģinālu ir aizvien grūtāk – tik daudz ietekmju. Popmūzika kļuvusi ļoti virspusēja, tā pat vairs neprasa muzikalitāti un labu balsi.» Lai lieliski startētu uz skatuves, jāsakrīt daudziem faktoriem. Vienu Supernovas konkursanti Ieva tomēr piemin: Minthu, meiteni ar zaļajiem matiem, kura šova pirmajā raidījumā aizrāva ar patiesi oriģinālu sniegumu, lai arī jautās liels satraukums. «Oriģināli ļoti, biju sajūsmā, taču nav pārliecības, ka viņas balss un sniegums spēs «paņemt» publiku uz lielās skatuves,» spriež pieredzējusī dziedātāja.

Īsts pārbaudījums pašai bija TV3 šovs Koru kari, kas notika 2009.gadā. «Mans mīnuss ir tas, ka dzenu zirgus,» Ieva atzīst. Netīk sēdēt bezdarbībā, muļļāties. Koru karos Ieva piespieda sevi nebaidīties no sešpadsmit dziedātājiem, kuriem katram bija savs viedoklis par to, kā jādzied šovā. «Balansēt starp vadītāja un drauga lomu ir grūti,» viņa noskurinās. Tās bija vienpadsmit nedēļas intensīva darba! Katru nedēļu jauns aranžējums par uzdoto tēmu. Ieva neslēpj, ka publiski viņas korim gājis labi – tas kļuva par šova uzvarētāju, bet aizkulisēs bijuši sarežģījumi. Arī aizraujoši brīži – visi kopā mācījās džeza sketu, improvizāciju ar zilbēm. Ieva uz tāfeles rakstīja zilbes ar zīmītēm, svītriņām, lokiem, koristi balsīs vilka līdzi. Visemocionālākais šova laikā bijis pats sākums ar Liepājas brāļu dziesmu Tikai tā!, vidusposms ar Iļģu dziesmu Acis veras – aizveras, arī pašas beigas ar Mārtiņa Brauna Daugaviņu. Tieši Koru kari Ievu uznesa slavas virsotnē.

Šovasar dziedātāja iecerējusi sagatavot solokoncertu. «Pirmo septiņu gadu laikā, kopš esmu uz lielās skatuves,» viņa bilst. Pirmajā daļā kopā ar Latvijas džeza mūzikas ziedu – Arti Orubu, Madaru Kalniņu, Gintu Pabērzu, Edvīnu Ozolu – rādīs etnodžeza koncertprogrammu Mantojums, ko pagājušajā vasarā atskaņoja Radio Klasika studijā. Otrajā daļā uzdziedās populāro mūziku, arī no Koru kariem – lai būtu interesanti pēc iespējas plašākam klausītāju lokam. Patlaban Ieva meklē sponsorus koncertiem, ko vēlētos sniegt «Latvijas labākajās koncertzālēs: Latgales Gorā, Cēsu koncertzālē, arī Kurzemē gribu uzdziedāt, bet Rīgā – kādā no teātriem», viņa aizsapņojas. Dziedāšot basām kājām.

Viss notiek tad, kad «atlaid situāciju» un vairs briesmīgi nesaspringsti. Par to Ieva pārliecinājusies vairākkārt. Tagad attiecina arī uz iecerētajiem koncertiem. «Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas apliecina, ka nevajag saspringt, ir arī mans bērns,» viņa saka. Pirms gada, sajuzdama radošu apsīkumu, Ieva nolēma kāpt uz kruīza kuģa ar koncertprogrammu, pastrādāt pusgadu, nopelnīt naudu, «un tad skatīsies, kas tālāk». «Bija doma palikt Itālijā vai arī atgriezties Latvijā, bet galvenais – izvēdināt smadzenes, lai nenāk virsū depresīvs noskaņojums.» Darbs jau bija sarunāts, bet janvārī izrādījās, ka dziedāt uz kuģa Ieva tomēr nevarēs, jo ir mazuļa gaidībās. «Skatījos testa instrukcijā piecas reizes un domāju, vai tas, ko redzu, ir patiesība?!» viņa vaļsirdīgi pastāsta. Mazajai Grietai tagad ir pieci mēneši.

Ieva neslēpj, ka tikai sēdēt mājās ar bērnu nevarētu. Nupat izlasījusi presē, ka top jauns šovs Dejo ar zvaigzni. «Tur gan es gribētu piedalīties!» viņa enerģiski iesaucas. Dejošana ir Ievas nepiepildītais sapnis, viņas dzīvesbiedrs Ģirts Bisenieks ir dejotājs un studē horeogrāfiju Kultūras akadēmijā. Abi kopā strādāja pie mūzikla Adata. «Ne no pirmās sezonas, bet otrās,» Ieva smejas. «Mums ir neliela gadu starpība – Ģirts jaunāks par mani. Sākumā tas mazliet biedēja. Nekad nevarēju iedomāties, ka man varētu būt gados jaunāks partneris. Taču tagad varu teikt: Ģirts man ir absolūta svētība, Dieva sūtīta,» viņa dzīvesbiedram velta siltus vārdus. Abi ir radoši un ambiciozi. Tas vieno. «Man liekas, ka varēšu dziedāt līdz 90 gadu vecumam kā Sezārija,» Ieva skanīgi uzbungo pa galdu, pieminot baskājaino Kaboverdes dziedātāju Sezāriju Evoru. «Mierīgi!»

Mazliet laimes garšā

Posted on janvāris 28, 2015 by Gunita Nagle - Veiksme

Uzņēmuma Baltic Restaurants 137 ēdināšanas vietās, ko pazīstam kā Daily kafejnīcas, pavāri nelieto garšas pastiprinātājus un sāli pieber nelielos daudzumos, tomēr gatavotās maltītes ir veselīgas un garšīgas. Ar godprātīgu darbu uzņēmuma īpašniekiem izdevies panākt, ka viņi strādā ar peļņu

Nauda nedara laimīgu. Tas nav pat jāskaidro. Runājot par laimes brīžiem, Baltic Restaurants valdes priekšsēdētājs Aigars Kaugars atceras kādu bērnības rītu. Viņš sēdēja pie brokastu galda un gardu muti tiesāja sviestmaizi ar siera šķēli. Mamma un vecāmamma ēda sviestmaizi bez siera, labāko pietaupīja puikam. Aigars joprojām atceras, cik torīt juties laimīgs, jo mamma un vecāmamma par viņu rūpējās, laikam jau lutināja.

Tagad, kad Aigars kopā ar kolēģiem vada Daily, Daily Special, Daily Cafe un Take Off kafejnīcas, viņi gādā, lai ikviens no 40 000 klientu, kas diendienā tās apmeklē, justos ja ne mazliet laimīgs, tad vismaz apmierināts. Šajās kafejnīcās un ēdnīcās, kas lielākoties gādā par biroju darbinieku, studentu, bērnu un sociālās aprūpes namu ļaužu vēderiem, ēdiens ir veselīgs un garšīgs. Tāds, kādu savam bērnam labprāt celtu priekšā arī gādīga mamma vai ome.

Šāda attieksme atpelnās. Kad pirms nepilniem pieciem gadiem, 2010.gada 4.maijā, Somijas uzņēmums Fazer piedāvāja saviem Latvijas un Igaunijas ēdināšanas uzņēmumu vadītājiem atpirkt Fazer Amica kafejnīcas, igauņi no darījuma atteicās. Aigars kopā ar Fazer kolēģiem Gunti Bredovski, Anitu Gleizdi un Kristīni Riemeri nolēma riskēt un pirkt ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas kafejnīcas. Naudas pašiem nebija, daļu piekrita aizdot SEB banka. Meklējot privātos investorus, viņi apzvanīja simtiem paziņu. Tie trīs privātie investori, kuri piekrita šajā biznesā ieguldīt naudu, darīja to, pat nepētot biznesa plānu. Aigars, Guntis, Anita un Kristīne nolēma šo uzticēšanos attaisnot ar godprātīgu darbu.

Viņi klientiem sola tikai to, ko var izdarīt, maksājumus veic laikus un ik dienu pārdomā ēdienkarti. 2014.gadu beidza ar 20 miljonu eiro apgrozījumu. Tas ir par 2,3 miljoniem lielāks nekā 2013.gadā.

Sākums pie somiem

Visi 20 Baltic Restaurants biroja darbinieki diendienā ietur pusdienas kādā no 63 Daily ēdināšanas vietām Latvijā. To viņi sauc par iekšējo auditu, kurā uzņēmuma vadība ne tikai iepazīst ēdienkarti, bet arī kolēģus.

Aigars lepojas, ka visi viņu uzrunā uz «tu». «Man nepatīk vadītāji, kuriem ir liels galds un vienmēr taisnība. Ja es būtu tāds priekšnieks, atpūstos pie jūras, kasītu vēderu un skaitītu naudu. Taču es diendienā strādāju šajā uzņēmumā, esmu tāds pats kā pārējie 900 darbinieku,» saka Aigars, ar kuru satiekamies Latvijas Universitātes galvenās ēkas kafejnīcā. Bagātīga ēdienu izvēle, cenas piemērotas gan studentu plānajiem maciņiem, gan arī biezākiem. Mājīgas telpas – daudzi te uzkavējas tāpat vien, ar datoriem un tējas krūzi, vai pļāpājot ar draugiem. Liela kafejnīca, tomēr Aigars saka: «Mēs nedalām lielās un mazās vietās. Maza kafejnīca var nopelnīt, liela – radīt lielus zaudējumus. Tāpat uzņēmumā visi amati ir vienlīdz svarīgi. Piemēram, trauku novācēja ir pirmā, kas redz, ko apmeklētāji neapēd. Jebkurš darbinieks ir svarīgs.»

Aigars, tāpat kā pārējie trīs Baltic Restaurants valdes locekļi – Guntis, Anita un Kristīne -, karjeru sāka kā padotie. Aigars pēc Rīgas Biznesa skolas absolvēšanas izvēlējās strādāt uzņēmumā Ogres maiznieks, kura produkcija aizņēma pusprocentu maizes tirgus. Finanšu direktora amatā kopā ar kolēģiem izdevās beķerejas naudas lietas sakārtot tā, ka vispirms Ogres maiznieks pievienoja uzņēmumu Druva un to pēcāk nopirka Somijas maizes un šokolādes ražotājs Fazer. «Tā nokļuvu līdz finanšu direktora amatam Fazer Maiznīcā. Kad Fazer nolēma Latvijā sākt nodarboties ar ēdināšanu, piedāvāja man kafejnīcu vadītāja amatu,» atminas Aigars.

2004.gadā, kad uzņēmās šos pienākumus, Fazer Rīgā bija trīs Amica kafejnīcas. Nākamo sešu gadu laikā atvēra vēl 56. Kamēr Aigars gādāja par kafejnīcām, viņa vietā Fazer Maiznīca Latvijas filiāles finanšu direktora pienākumus pārņēma Anita Gleizde. Arī Guntis, pieredzējis šefpavārs, un personāla vadītāja Kristīne bija Aigara kolēģi vairākus gadus.

«Krīzes laikā gāja smagi, ienākumi samazinājās par 30%. Kad par to stāstījām kolēģiem ziemeļvalstīs, domāja, ka esam sajaukuši ciparus un patiesībā apgrozījuma kritums ir 3%,» stāsta Aigars. «Daudz strādājām, lai uzņēmums nenoietu pa burbuli. Tomēr 2010.gada 4.maijā uzņēmuma īpašnieki atbrauca un piedāvāja mums nopirkt Fazer ēdināšanas biznesu Latvijā. Fazer vadība bija nolēmusi Baltijā un Krievijā to pārtraukt.»

Sarunu sākumā piedāvājums bija nopirkt tikai 39 Latvijas kafejnīcas. Taču, kad Igaunijas Amica vadītāji noraidīja piedāvājumu, Fazer ieteica latviešiem pārņemt arī kaimiņvalsts ēdināšanas vietas. «Igaunijas uzņēmumu mēs tik labi nepārzinājām,» atceras Aigars. Tomēr, veicot auditu, latviešu kolēģi atrada peļņas iespējas. «Banka mums noticēja, privātie investori arī. Mums izrādījās taisnība: kafejnīcas jau pēc dažiem mēnešiem sāka pelnīt. Mums izdevās parādīt, cik precīzi bijām aprēķinos,» ar priecīgu smaidu izstāsta Aigars.

Pašlaik četri kolēģi, kas piedalījās kafejnīcu pārpirkšanā, ir Baltic Restaurants vienīgie četri valdes locekļi. Kristīne vada personāla nodaļu, un Aigars uzsver, ka 900 darbinieku lielā uzņēmumā tas ir viens no atbildīgākajiem pienākumiem: «Var nopirkt vismodernāko plīti, bet, ja pavāram no rīta kreņķis, pirmie pieci klienti dabūs mērci, kas ir par sāļu.» Anitas atbildība ir finanses un informācijas tehnoloģijas.

Viņa uzņēmumā tiek saukta par biznesa kontrolieri, jo diendienā gādā par sadarbību ar banku, investoriem, naudas plūsmu, investīcijām. Gunta rūpals ir ēdināšanas vietu ikdienas darbs un iepirkumi. «Es savukārt meklēju jaunus klientus, manā pārziņā ir pārdošanas un mārketinga aktivitātes,» Aigars pabeidz stāstījumu, uzsverot – komanda ir Baltic Restaurants veiksmes atslēga.

Klienti jaucas biznesā

Pašlaik Igaunijā ir vairāk Baltic Restaurants ēdināšanas vietu nekā Latvijā: kaimiņvalstī 74, Latvijā – 63. Jau sākot darboties, uzņēmuma līdzīpašniekiem bija skaidrs, ka viņi nevēlas tradicionālus restorānus. «Mums nebija svarīgi ātri nopelnīt naudu. Gribējām, lai ir kāds labums no tā, ko darām,» skaidro Aigars. Ir gandarījums, redzot, ka kafejnīca strādā ar aizvien lielāku peļņu. Tomēr tas nav salīdzināms ar aizkustinājumu, kas pārņem, dzirdot, kā Dziesmu un deju svētku laikā skolā paēdināti bērni nodzied pateicības dziesmu pavārēm. Tāpēc Baltic Restaurants pievērsies uzņēmumu darbinieku, studentu, skolēnu, sociālās aprūpes namu iemītnieku, bērnudārzu audzēkņu ēdināšanai.

Igaunijā uzņēmums ir lielākais skolēnu un bērndārznieku ēdinātājs (53 izglītības iestādēs), Latvijā – otrais lielākais (20). Baltic Restaurants nodrošina maltītes arī uzņēmumos, lielveikalos, lidostās un Baltijas valstīs ir viens no pirmajiem, kas praktizē Skandināvijā populāru uzņēmumu darbinieku ēdināšanas modeli. Tas paredz, ka uzņēmums var noteikt cenas, par kādām maltīte jāpasniedz darbiniekiem. Ja to dēļ rodas zaudējumi, uzņēmums piemaksā. Baltic Restaurants gādā, lai ikdienas maltītes rosīgiem cilvēkiem būtu uzturvielām bagātas, sātīgas, veselīgas. «Mums ir daudz noteikumu, kurus ievērojam: nelietojam garšas pastiprinātājus, pērkam tikai tādus garšvielu maisījumus, kuros nav sāls, buljonu vārām no gaļas, nevis no kubiciņiem, neizmantojam ģenētiski modificētus produktus,» uzskaita Aigars. Baltic Restaurants sadarbojas ar Latvijas Diētas ārstu asociāciju, un reizi gadā uzņēmuma ēdienkarti pārbauda dietologs Andis Brēmanis.

Visu nosaka komanda

Aigars nešaubās par to, ka uzņēmums darbojas veiksmīgi. Kopš 2011.gada tas strādā ar peļņu, vidēji 3% gadā. Ik gadu vidēji 600-800 tūkstošus eiro reinvestē uzņēmuma modernizēšanā. Taču uz jautājumu par veiksmes iemesliem aizdomājas.

«Visas biznesa grāmatas vēsta, ka vispirms kārtīgi jāizdomā biznesa plāns, jāizstrādā stratēģija, kā sasniegt mērķi, un tad jāpiemeklē cilvēki,» stāsta Aigars. «Man šķiet, viss jādara otrādi. Vispirms jāsameklē cilvēki ar atšķirīgām domām. Dažādība nav viegla, bet skaista, jo rada milzīgu spēku. Svarīgi, lai visiem būtu vienāda izpratne par vērtībām. Tiem jābūt cilvēkiem, kuri cits citam uzticas. Ja ir laba komanda, tad ir vienalga, ar ko nodarbojas uzņēmums: rēķina dažādu uzņēmumu finanses, ražo skrūves vai šuj apakšveļu. Svarīgākais, ka ir kopīgs mērķis un katrs ieinteresēts strādāt. Mēs esam tāda komanda, ka varētu nodarboties ar jebko.»

Jautāts par grūtāko brīdi biznesā, Aigars nemin ne sastrēgumus padarāmo darbu sarakstā, ne naudas krīzes. Vissmagāk esot bijis apjaust, ka kolēģi viņu uzskata par priekšnieku un tāpēc kaut ko nepasaka līdz galam. Tādēļ uzņēmumā reizi gadā rīko pārrunas ar darbiniekiem. Katram ir jāaizpilda anketa, kurā ir arī lūgums pateikt visu, kas nepatīk. «Mēs neatlaižamies, līdz izdomājam, kā varētu to mainīt un uzlabot,» saka Aigars. «Pārmaiņas un uzlabojumi ir ceļš mūsu attīstībai.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Līdz šim kļūdas bija tikai izaicinājumi. Iespējams, lielākā kļūda vēl būs.

Padoms jaunam uzņēmējam

Nebaidīties no kļūdām! Ja skan pārmetumi par misēkļiem, domās uzvilkt sev lietusmēteli, pārvilkt pār galvu kapuci un pārlaist nosodījumu kā lietu

Dzinulis darboties biznesā

Neveiksmes ir vislielākais dzinulis. Jo vairāk atpaliekam no konkurentiem, jo lielāka motivācija uzlabot darbu un strādāt.

Es nepiekrītu progresam

Posted on janvāris 21, 2015 by Ieva Puķe - Personība

Ar divriteni, vecu analogo fototehniku un Brīvdabas muzeja rekomendāciju kabatā florencietis Luka Berti (36) ir sācis dokumentēt Latvijas nomaļos apvidus. Cenšas laukos saskatīt pacilājošo, nevis bēdīgo

No kurienes Latvijā tu esi? – fotogrāfs Luka Berti apjautājas, vērīgi ieskatīdamies man sejā. «Mani senči dzīvojuši dažādos Vidzemes apvidos. Taču iepriekšējās paaudzes cēlušās Piebalgā,» neesmu pārliecināta par Lukas zināšanām Latvijas ģeogrāfijā, bet pamanos pieminēt vietu, kur, pēc manā rīcībā esošās informācijas, viņš noteikti ir strādājis. «Tad viņi valkāja tās augstās cepures?» sarunas biedrs ar gandarījumu balsī iesaucas.

Visai amizanti – nekad neesmu iztēlojusies savas dzimtas vīriešus kā slavenās Mērnieku laiku Ķenča ratenīcas nēsātājus. Tomēr Luka Berti, Latvijas Fotogrāfijas muzejā nupat atklātās izstādes Cilvēks un daba Latvijā autors, tieši tā runā par ceļā sastaptajiem cilvēkiem. Noskrāpē laika uzslāņojumus, iedomājoties šīs pašas sejas 19. vai pat 18.gadsimta ainavā.

Dzimtas ģerbonis uz foto

Dzīvošana vēsturē – tas gan nav nekas nejaušs, ja izpētām, kādā vidē ir uzaudzis itāļu fotogrāfs, kurš par savām mājām pašlaik uzskata Kopenhāgenu. Viens no viņa priekštečiem baņķieris Berto Berti 15. un 16.gadsimta mijā bijis tik tuvs draugs renesanses laika rakstniekam, humānistam un politiķim Nikolo Makjavelli, ka pat viņu apbedījumi Florences slavenajā Basilica di Santa Croce atrodas līdzās. Par abu godavīru ceļojumu uz Romu uzrakstīta grāmata. To man izstāsta Lukas kompanjons braucienā uz Latviju, arī Dānijā mītošs norvēģu rakstnieks Jons Eiriks Lundbergs.

Pats fotogrāfs ar slaveno dzimtas pagātni nelielās, tikai acīgiem izstādes apmeklētājiem apstiprina: reljefais, gandrīz nemanāmais zīmogs ar divām lauvām, ko viņš uz fotogrāfiju baltajām malām spiež paraksta vietā, ir Berti ģimenes ģerbonis, datēts ar 1430.gadu. Viņa bērnības mājās Florences vecpilsētā pie sienām ierasti karājās renesanses laikmeta gleznas, ko bija savācis vecvectēvs, mākslas kolekcionārs. «Florencē man apkārt bija tikai klasiskā māksla, nekā moderna. Vēlāk mēģināju atrast šo klasicisma burvību visur, kur vien biju,» viņš atzīstas.

Lukas brālis ir mākslas vēsturnieks, viņš pats, ja nebūtu fotogrāfs, iespējams, gleznotu. Taču savu dzīvi viņš neesot apzināti veidojis kā nobīdi laikā. 1998.gadā itālis sāka strādāt par fotoasistentu Berlīnes avīzē Der Tagesspiegel. Tad medijiem vēl mēdza būt fotolaboratorijas, divos presē pavadītajos gados puisis iepazina bilžu attīstīšanas procesu. Atgriezies dzimtenē, Milānā, kur pabeidza foto institūtu, viņš kļuva par modes fotogrāfu asistentu. Mājaslapā piemin sadarbību ar stila žurnāliem Glamour Italy, Uomo, Elle Italy, Eurowoman, GQ Germany.

Izdevību veidot karjeru komerciālās modes fotogrāfijas galvaspilsētā Luka neizmantoja. 2007.gadā pārcēlās uz Kopenhāgenu. Intervijā saka: pārmaiņām bijuši privāti motīvi, šajā pilsētā dzīvo viņa 12 gadus vecais dēls. Skandināvu mentalitātē arī Luka ir atradis mieru un patvērumu. «Dīvaini – tādās vietās kā Dānija un Latvija jūtos vairāk saprasts. Es, lai arī itālis, esmu melanholiķis, jūtu radniecību ar ziemeļu cilvēkiem.»

Dānijas galvaspilsētā viņš dabūjis interesantu darbu – Nacionālajā teātrī fotografējis eksperimentālās izrādes. Piestrādājis arī par bārmeni naktsklubā – lai varētu nodarboties ar mākslu, Luka šādi naudu ik pa laikam pelna joprojām. Tusiņu atmosfērā atradis modeļus savai pirmajai mākslas izstādei Baltās lapas, kas notika 2010.gadā Kopenhāgenas Fotofestivālā.

«Man nav intereses par fotožurnālista darbu, dokumentēšanu, svarīgāk bija parādīt, kas šie jaunieši ir man – viņu burvību, nevainību. Tie bija pirmie soļi manā fotomākslinieka karjerā. Taču klubu vide nebija īstais fons, vajadzēja šo nevainību un tīrību kaut kur atrast. Sapratu – jābrauc uz laukiem! Sāku meklēt, kura būs pirmā pietura,» viņš atceras. Tā izrādījās Ērē (Ærø) sala Dānijas arhipelāgā. Sadarbībā ar Ērē muzeju un Dānijas Vēsturiskās kultūras nacionālo muzeju Luka izveidoja izstādi un publicēja grāmatu ar salinieku portretiem, tad devās uz nākamo poligonu – Lesē (Læsø). Arī šai vietai veltīja gan izstādi, gan grāmatu. Līdzīgas ekspedīcijas sāktas Norvēģijas nomaļajos lauku apvidos un Zviedrijas ziemeļos, arī Latvijā.

Kamera kā laika mašīna

Luka Berti sevi uzskata par balto zvirbuli mākslas aprindās, kur, viņaprāt, tagad ir moderni ekspluatēt destrukciju un disharmoniju. «Māksla kā kaut kas pacilājošs, nevis demolējošs un konfliktējošs – tā ir mana florencieša sajūta. Gribu cilvēcē saskatīt to, ar ko varu lepoties, nevis iznīcinošu spēku.»

Arī fotopasaulē viņš vienmēr juties autsaiders, pat studiju laikā Milānā nav bijis ieinteresēts profesionālā sacensībā, kuram sanākusi labāka bilde. «Visi fotogrāfi, kas mani ir iedvesmojuši, ir jau miruši. Piemēram, vācu fotogrāfs Augusts Sanders, kurš arī fotografēja sabiedrību, ceļojumos satiktos cilvēkus. Es gan nestrādāju gluži kā Sanders, bildēju cilvēkus nevis no šķiru sabiedrības pozīcijas, bet tā, kā tie sevi reprezentē manās acīs. Vairāk mākslinieciskā, ne dokumentālā veidā. Un man pašam vissvarīgākā ir dzīves pieredze – piedzīvot kaut ko un tad fotografēt. Fotogrāfija nav manu ceļojumu iemesls, tā ir manu ceļojumu rezultāts.»

Luka ceļo viegli – ar riteni, telti un guļammaisu, taču bagāžā vislielāko telpu aizņem masīvs statīvs un kāda no viņa vecajām filmu kamerām: Hasselblad, Rolleiflex vai Linhof. «Man patīk melnbaltā tonalitāte, viss, ko es pats varu izdarīt ar gaismu. Nelietoju fotošopu, bet kamera man ir kļuvusi par tādu kā laika mašīnu. Manās fotogrāfijās laiks bieži vien nav atšifrējams. Jā, kamera ir ļoti jaudīgs instruments.»

Neasfaltētas ielas un ceļi – tādi, kādi tie izskatījušies gadu tūkstošiem. Tie ieguļas reljefā, nav taisni, nav brutāli – Luka min piemēru, kā kopā ar saviem darba instrumentiem mēdz aizsapņoties pagātnē. «Man patīk šis līniju maigums. Es meklēju poētismu, nevis šokējošus, neglītus, uztraucošus attēlus. Manuprāt, ir labāk dzīvot bez asfalta, bez lielām industrijām, bez miljoniem mašīnu. Šāda dzīve ir tuvāka cilvēka būtībai, kas patiesībā ir ļoti vienkārša. Arī pilsētu ielas kādreiz bija daudz cilvēciskākas, pilnas mazām detaļām. Es meklēju šo humānismu, meklēju cilvēku attiecības ar dabu, kas nav konfliktējošas, bet harmoniskas. Zinu, ka tas izklausās ideālistiski – tas nav veids, kā attīstās pasaule. Taču es nepiekrītu progresam. Varbūt liekos mazliet naivs, kāpēc gan ne?»

Fotografējot viņš apzināti cenšas izvairīties no 21.gadsimta atribūtiem, taču kāda drēbju apdruka, angļu valodas teiciens attēlos mēdz iesprukt. Nezinot valodu, nav iespējams sarunāt, lai cilvēks nomaina apģērbu, viņš to var pārprast. Latvijā kā drošības garantu itālis fotografējamajiem rāda Brīvdabas muzeja izziņu par savu misiju. Konfliktu neesot bijis. Luka ļaudis lūdz skatīties tieši kamerā, nevis iesāņus. «Mani fascinē lepnums un pašpārliecinātība lauku cilvēku acīs,» saka. «Personība, kas ir balstīta vērtībās. Un tās bieži sakņojas pagātnē. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā vērtības pazūd dienu pēc dienas. Es neesmu etnogrāfs, bet aizejiet kaut vai uz Brīvdabas muzeju un paskatieties, cik bagātīgas bija tradīcijas!» viņš iesaucas. «Cilvēki mācēja visu sev sagādāt paši. Katrā ciematā bija kāds, kas gatavoja nažus, apavus, apģērbus. Un, visburvīgākais, katrā vietā tas notika citādi. Arī es neesmu izņēmums, es pat nezinu, kā izaudzēt kartupeļus,» fotogrāfs nopūšas.

«Tas nu gan nav grūti – ieliec zemē, un lai aug!» pasmaidu. «Redzi, cik tālu mēs esam nonākuši,» viņš, nezaudējot humora izjūtu, smej pretī.

Visu nevajag uzzināt

Uz Latviju itāļu fotogrāfs pirmoreiz atbrauca 2013.gada maijā. «Uz šejieni tāpēc, ka Brīvdabas muzejs, ar ko es sazinājos, man atbildēja pārliecinoši. Direktore Una Sedleniece bija ieinteresēta manā darbā, palīdzēja morāli. Un Latvija ir valsts, kur laukos ir bagātīgs kultūras mantojums. Tradicionālā lauksaimniecība joprojām eksistē, tas nav kaut kas no pagātnes kā daudzās vecajās Eiropas valstīs. Jūsu kultūra atšķiras no manas. Pavisam cita pasaule. Esmu sajūsmā! Un visā ir kaut kāds trauslums – blakus ir tādas lielvalstis kā Krievija un Polija, bet jūs dzīvojat ar savu valodu un identitāti, spējat to saglabāt.»

Sekojot Unas Sedlenieces ieteikumam, itālis vispirms devās uz Piebalgu. «Un man tur patiešām patika. Ļoti patika!» Otru nedēļu pavadīja Salacgrīvā, Ainažos un Cēsīs. Pagājušovasar, atgriezdamies otro reizi, pabija Latgalē, Baltinavā, atkal Vecpiebalgā, vienu nedēļu Kurzemē – Talsos, Kolkā, Mazirbē, Dundagā.

Paralēli viņš turpināja fotografēt Skandināvijas laukus, Norvēģijā patlaban apskatāmas veselas četras viņa izstādes. «Jā, es zinu, ka viņi ir bagātāki nekā šejienes ļaudis, tātad automātiski arī modernāki sadzīvē. Tomēr es atradu cilvēkus, kuru ikdiena ir tāda pati kā latviešiem. Līdzīgu atmosfēru, ārpus laika,» viņš saka.

Pastāstīt vairāk par bilžu varoņiem Luka negrib un nevar. Jo necenšoties neko daudz par viņiem uzzināt. «Viņu sejas, kādas tās bija tajā brīdī, kad fotografēju, ir mana pirmā un pēdējā atmiņa. Šis pirmais iespaids ir tik tīrs, es gribu to saglabāt! Neesmu interesējies, kas viņi ir. Ir svarīgi, ko viņi man simbolizē. Tas ir mans filtrs. Man vajag dzīvot šajā ilūzijā, aizmirsties! Es negribu vilties.»

Fotogrāfs gan nav tik nereālistisks un idillisks, lai nepamanītu, ka arī Latvijas lauki ir pārmaiņu priekšā. Tāpat kā Dānijā un Norvēģijā, tie iztukšojas. Laukos vairs nav darba. Taču, līdzīgi kā ziemeļvalstīs, tie pārveidojas un modernizējas.

Ar laimīgu seju Luka atceras, kā pirmajā Piebalgas braucienā nonācis Inešos. Bijis lietains rīts, viņam mazliet salis un ļoti gribējies ēst. Itālis cerīgi skatījies, vai nemanīs kādu neona izkārtni – tādu, pie kādām ir pieradis Skandināvijā. Nekā tamlīdzīga! Taču viņa acs uzķērusi, ka cilvēki iet iekšā un nāk ārā pa nelielām durvīm maziņā ēkā. Necilo uzrakstu pie tām viņš ieraudzījis tikai pēc tam. «Tas bija vietējais veikaliņš, vecmodīgs, ļoti neformāls, pat ar bāru. Gandrīz likās, ka esi iegājis kādas ģimenes virtuvē. Biju tādā sajūsmā! Dānijā nekas tāds vairs neeksistē, varbūt vēl Itālijas laukos,» viņš aizdomājas. «Taču jau pēc brīža tā vietā ir supermārkets. Pat Vecpiebalgā tikko uzradies milzīgs supermārkets – skaidrs, ka ar katru gadu viss mainās.»

Dārgakmeņu un kažoka man nevajag

Posted on janvāris 21, 2015 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Intervija Ņujorkā ar latviešu operdziedātāju Marinu Rebeku (34) starp divām pirmizrādēm, kurās viņa piedzīvoja gan milzu stresu, gan lielas ovācijas

Izcila dumpiniece, spēcīga un spoža balss, dziļi aizkustinošs sniegums – tie ir daži citāti no Ņujorkas klasiskās mūzikas recenzentu slejām par latviešu operdziedātājas Marinas Rebekas sniegumu Metropoles operas Traviatā – decembrī un janvāra sākumā viņa izrādē dziedāja titullomu. Asiņu sarkanā kleitiņā uz melnbaltās minimālisma stilā ieturētās scenogrāfijas fona glītā tumšmate kustējās tik azartiski un spirdzinoši, ka skatītājos raisīja jaunas fantāzijas par to, kāda tad ir viena no pasaulē slavenākajām operas leģendām – no diloņa mirstošā un pēdējās dzīves nedēļās dziļu mīlestību piedzīvojusī Violeta. Šo spilgto Villija Dekera (Willy Decker) Traviatas iestudējumu New York Classical Review nodēvēja par «mēģinājumu atsvaidzināt klasisko operas repertuāru». Pirmoreiz režisors to skatītājiem cēla priekšā 2005.gadā Zalcburgas festivālā. Violetas lomu dziedāja Anna Ņetrebko, un aizvien ir opermīļi, kam tīk to atminēties, salīdzināt. Šo operas iestudējumu skatītāji varēja redzēt visā pasaulē, arī Rīgā slavenajās MET tiešraides translācijās kinoteātros.

Iegriezusi P.J. Clarke’s restorāna virpuļdurvis tik spēji, ka tās gandrīz savērpjas kā vilciņš, Marina dienu pēc kārtējās Traviatas ierodas uz interviju. Līst, pūš dzestrs vējš. Viņa enerģiski sasveicinās un tūdaļ viesmīļu pavadībā dodas pie rezervētā galdiņa. Slapja un majestātiska, restorāna logā zvīļo Metropoles operas fasāde no baltā travertīna. Marina pasūta zivi, lūdz atnest parmezana sieru, bet vakariņu noslēgumā gardi notiesā arī kūku ar saldējuma piciņu. Viņas angļu valoda ir nevainojama, manieres atraisītas. Ļoti enerģiska, tieša. Kādā brīdī operas māksliniece mīlīgi sabužina matus no blakus galdiņa pēkšņi attuntuļojušam mazulim. Ir 11.janvāris, beigusies Traviatas izrāžu sērija. Dažas dienas līdz Bohēmas ģenerālmēģinājumam, kurā viņai ir Mizetes loma. Šī ir latviešu operdīvu ziema Ņujorkā! Līdzās Rebekas Mizetei Bohēmā tieši šajās dienās Mimī lomu Metropoles operā dzied Kristīne Opolais, bet februāra vidū mecosoprāns Elīna Garanča skatītājiem dāvās savu Karmenu.

Šeit tiešām visi ir latvieši?! Joks, ko Metropoles operā Marina dzirdējusi vairākkārt. «No Ziemeļeiropas valsts, kuras iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā Kvīnsā!» par pārsteidzoši talantīgajām latvietēm priecājas The Wall Street Journal.

Viena no viņām, Sibīrijas latviešu atvases un Latvijas baltkrieva ģimenē uzaugusī Marina Rebeka karjeru opermākslā maziem solīšiem sāka 22 gadu vecumā pēc Jāzepa Mediņa mūzikas skolas absolvēšanas. Viņa devās mācīties uz Parmas Arrigo Boito konservatoriju Itālijā. Vēlāk papildināja zināšanas Romā un Zalcburgā. Jaunās dziedātājas zvaigžņu stunda pienāca 2009.gada vasarā, kad prestižajā Zalcburgas festivālā viņa debitēja Anaisas lomā Rosīni operā Mozus un faraons. Piecu gadu laikā Marina dziedājusi lielas lomas daudzos Eiropas, ASV un Japānas opernamos. Aprīlī viņu varēs klausīties arī Rīgas operā.

Ņujorkas mūzikas kritiķi šoziem pēc Traviatas pirmizrādes rakstīja, ka esi dzīvīga, harismātiska, žilbinoša. Vai lasi kritikas?
Kad sāku karjeru, tas bija svarīgi, jo recenzijas aģenti sūta tālāk opernamiem un koncertzālēm uz dziedātāju noklausīšanos. Kad esi jau dziedājusi La Scala, Coventgarden, Metropolitan operās, Zalcburgas festivālā, vairs nav jēgas rīkot noklausīšanos. Vienīgā noklausīšanās, kurai vēl piekristu, būtu Marisam Jansonam, Seram Saimonam Ratlam – diriģentiem, kurus cienu, ar kuriem gribētu strādāt. Taču, ja gribu pabojāt sev garastāvokli, aizeju uz YouTube, paskatos video no Ņujorkas operas izrādēm – ko cilvēki tur raksta. Visu laiku mani salīdzina ar Annu Ņetrebko! Tik stulbi! Iestudējums tas pats, bet esam tik dažādas, interpretējam lomu atšķirīgi. Protams, es neesmu Anna! Kāpēc vajag divas Annas?

Pirms diviem gadiem intervijā teici: redzēs, kur aizies mana balss. Pašlaik šķiet, ka vairāk uz lirisko pusi. Tā arī noticis?
Jā. Tas nav jautājums par diapazonu, bet balss krāsu. Sieviešu balsīm parasti ir trīs pārmaiņu posmi: pirmais ap 20 gadiem, kad sāc dziedāt, otrais ap 28 un trešais – ap 34. Jāklausās sevī, kurp balss ved. Esmu atteikusies no visām Lučijām (titulloma Doniceti operā Lucia di Lammermoor, ko piedāvāja vairāki opernami; pirms pāris gadiem Rebeka to dziedāja arī Andreja Žagara iestudējumā mūsu operā – red.). Balsij ir jāatrod savas ērtības lomā.

Lučijas loma soprāniem esot viena no sarežģītākajām, bet kas vēl tev šķiet sarežģītas lomas?
Lomai jābūt māksliniekam «pa ādai». Ja to izjūti, nav grūti. Taču Lučija nav īsti mana loma, tā nedod gandarījumu. Kad bija jāizvēlas – vienlaikus jādzied Lučija un Fjordilidži [Mocarta operā Cosi fan Tutte] -, es izvēlējos Fjordilidži.

Nodziedāt var visu, bet esmu izlēmusi, ka nepieņemšu darba piedāvājumus, kas mani neinteresē. Tikai tos, kuri interesē. Ja tādu nebūs, sēdēšu mājās un mācīšos jaunas lomas, vai spēlēšos ar bērnu. Ir kolēģi, kuri pieņem visus piedāvājumus, jo viņiem ir paniskas bailes sēdēt mājās, būt pašiem ar sevi.

Mūsdienās operas pasaule kļuvusi par izsmalcinātu un dārgu biznesu – strādā mārketinga un sabiedrisko attiecību mašinērija, operzvaigznēm repertuārs piepildīts vairākus gadus uz priekšu, līdztekus izrādēm un ierakstiem ir labi reklāmu līgumi. Varbūt šādos apstākļos gandarījums vairs nav tik svarīgs?
Es nedomāju, ka esmu slavena. Parasts, vienkāršs cilvēks, kurš labi dara savu darbu. Man būtu grūti dzīvot ar apziņu, ka esmu zvaigzne. Reizēm operas pasaulē jo sliktāk uzvedies, jo vairāk tevi ciena. Man būtu pretīgi izturēties augstprātīgi, tas ierobežotu. Negribu pjedestālu. Es nemaz nezinu, kā uz tā stāvēt! Dīvu laiks savā ziņā ir pagājis. Trijās vietās pasaulē vēl publika stāv aizkulisēs ar lūgumu pēc autogrāfa: Vīnes operā, Ņujorkā un Minhenē. Arī Japānā – tur parasti pēc izrādes stāv piecsimt, sešsimt cilvēku.

Tu klausoties ne tikai klasisko mūziku, bet arī populāro. Kas tev patīk?
Depeche Mode, Nickelblack, krievu Ļube, no mūsējiem Prāta vētru. Katrai mūzikai ir sava enerģētika. Būtu stulbi aprobežoties ar klasisko mūziku un neuzņemt pārējās enerģijas. Piemēram, Depeche Mode izmanto tik interesantus instrumentus, harmonijas. Tas ir ģeniāli! Dun-dun-dun, šai spēcīgajai, pulsējošajai enerģētikai jābūt arī operā! Tās nav uz skatuves tiešā veidā, bet dvēselē tai jābūt. Cilvēki bieži vien domā, ka operas dīvas dzīvo ēteriskā realitātē. Klausās tikai klasiku, negatavo ēst un nemazgā grīdu.

Vai tu gatavo?
Jā, labprāt! Ņujorkā īrēju dzīvokli, nevis viesnīcu – man patīk, ka virtuvē pati varu gatavot ēdienu. Katru rītu kašu sev taisu. Zivis! Kotletes! Cepu kotletes, atbrauca atbildīgie dienesti, jo bija piedūmots, sāka strādāt signalizācija. (Smejas.)

Katru mēnesi dziedi citur: Ņujorkā, Čikāgā, Londonā, Vācijā, Austrijā, Nīderlandē. Vai tā nav grūta dzīve?
Visur īrēju dzīvokļus, tad mani netraucē apkopējas, portjē ar «labdien!» un tā tālāk. Dzīvokļus meklēju pati. Reti palīdz aģenti. Piemēram, Čikāgā viņi palīdzēja gan dzīvokli meklēt, gan mazajai bērnudārzu. Neuzskatu, ka esmu laba mamma, jo daudz esmu prom no četrgadīgās meitas. Vadāt bērnu līdzi pa pasauli nav grūti, ja ir aukle. Taču es uzskatu, ka bērnam jābūt normālai dzīvei – ar bērnudārzu, draugiem. Kad atbraucām ar Katrīnu uz Čikāgu, mums bija jauna aukle. Pati gatavoju brokastis, vedu meitu uz bērnudārzu. Aukle pēcpusdienās izņēma, jo tad man bija mēģinājumi. Mums viss izdevās, bet… Es negribu bērnam dzīvi kā stikla burkā – ar auklēm, privātajiem bērnudārziem. Dzīve tik un tā izdarīs savu, ko tāds cilvēks no stikla burkas iesāks? Tagad man meitas briesmīgi pietrūkst.

Kad pēdējo reizi viņu redzēji?
17.novembrī. Sarunājamies Skype. Meita iet bērnudārzā Latvijā, dzīvo pie maniem vecākiem. Zina, ka mammīte atbrauks. Zina, ka drīz viņai būs vācu bērnudārzs – pavasarī gribam pārcelties uz Vīni. Mēģināsim sākt dzīvi Eiropas centrā. Katrīnai ir dotības mūzikā. Mans uzdevums ir radīt viņai iespējas. Man ir daudz darba Vīnes operā. Ļoti patīk pilsēta, mierīga, cilvēkiem nepārblīvēta, tur ir draugi.

Operdziedātāja Anna Ņetrebko vairākus gadus bija Austrian Airlines reklāmas seja. Kopš ziedoja naudu Doņeckas separātistu kontrolē esošajai operai, aviokompānija atteicās no viņas pakalpojumiem. Varbūt tagad tava kārta?
Man bieži saka:, jūs varētu reklamēt smaržas, pulksteņus, jums ir izskats! Bet kā? Neviens taču nepiedāvā! Šādus piedāvājumus mākslinieki dabū caur paziņām, privātiem kontaktiem. Es nemaksāju PR aģentiem, negozējos televīzijās. Man tam gluži vienkārši nav naudas. Krāju dzīvoklim Vīnē.

Mūsdienās operas izrādes no mākslinieka prasa ne tikai balsi un aktiermeistarību, bet arī labu fizisko rūdījumu. Arī Traviatā tev ir dinamiski skati. Tas ir aizraujoši vai grūti?
Sākumā Traviatas mēģinājumos svīdu. Daudz skriešanas, rāpošanas pa grīdu. Man bija sagrieztas pēdas ar glāzi, kas izrādes laikā jāsasit. Lai fiziski izturētu, eju dejot. Šeit, Ņujorkā, 72.ielā – pavisam netālu no operas. Ciest nevaru sporta zāli! Lai mana dzīve paietu sporta zālē, turklāt starp cilvēkiem, ko nepazīstu?! Nu, nē! Dejot ir forši, tā ir kustība, mūzika! Dejoju čačača, salsu, fokstrotu, valsi, tango.

Diemžēl savā jomā bieži apkārt redzu haltūru, paviršību. Tas tomēr nav parasts darbs, šeit jāieliek dvēsele, bet daudzi skaita: šeit man samaksās tik un tik, atbraukšu, kaut kā nodiriģēšu, nodziedāšu, būs nauda! Tā nevar. Cik reižu man nav piedāvājuši Vāgneru dziedāt. Es zinu, ka nevaru un neuzņemos, bet ir tādi, kas piekrīt visam, ņem arvien smagākas un smagākas lomas. Slava aug, bet pēc pieciem gadiem – viss, dziedātājas vairs operas apritē nav. Izdega.

Esmu maksimāliste. Man vajag kvalitātes marku, vienalga, vai dziedu uz skatuves, vai darbojos ar bērnu, vai tīru māju. Ja nevaru izdarīt labi, nedarīšu vispār. Mana politika ir tāda: teātrī ierodos pirmā, aizeju pēdējā, bet ārpus darba apkārt neko nedzirdu, intrigās neiesaistos.

Vai tev Ņujorkas operā ir savs grima galdiņš?
Ir! Kopā ar [pasaulslaveno soprānu] Renē Flemingu. Vienu vakaru viņa nāk, citu vakaru es. Redzu viņas izrādei paredzētās skropstas. Teikšu atklāti – man nepatīk atmosfēra Ņujorkas operā. Kad ierados uz mēģinājumiem, biju vienkārši ģērbta, un sargi uzskatīja, ka strādāju kafejnīcā. Man nebija laika uztaisīt caurlaidi. Katru reizi, kad nācu un teicu, ka esmu Marina Rebeka, viņi prasīja: ka-as? Kur strādājat, vai kafejnīcā? Teicu – nē, esmu operdziedātāja! Man nebija dārgakmeņu kaklarotas vai auskaru kā citām kolēģēm, kažoka. Man to nevajag. Re! (Marina norāda uz nelielu kuloniņu, kas apvij viņas kaklu.) Tā ir bižutērija! Es netiecos pēc dīvas statusa un aksesuāriem. Dzīvē ir svarīgākas lietas, kam veltīt laiku, domas un līdzekļus.

Pirmais rādītājs, ka izrāde Ņujorkas operā izdevusies veiksmīga, bija tad, kad sāka atpazīt operas sargi. Kad jūs dziedat, mēs nevaram strādāt – sēžam pie ekrāniem un klausāmies, viņi teica. Godīgi sakot, tas bija lielākais kompliments. Īsts un atklāts. Tagad vismaz viņi zina, ka nestrādāju kafejnīcā.

Vai izrādes laikā pievērs uzmanību skatītājiem?
Tikai kā kopumam. Īstie skatītāji sēž balkonā par 12 eiro. Viņiem nav naudas, nav briljantu, bet viņi zina, kas ir māksla. Tie, kas sēž priekšā ar briljantiem, parasti nezina, ka pirmajās rindās ir pati sliktākā akustika.

Vai balss labad ievēro diētu?
Es nedzeru gandrīz nemaz, jo slikti reaģēju uz alkoholu. Paēst drīkstu divas stundas pirms izrādes – kaut ko, kas labi noguļas kuņģī un nerada atraugas. Pasta vai rīsi ir vislabākais ēdiens.

Daudzi opernami čīkst par dārgajiem iestudējumiem, ka pietrūkst līdzekļu, dažiem pat draud bankrots. Vai tu izjūti šo «nesamaksājamās dārdzības» efektu?
Manuprāt, tas ir nepareizas organizācijas jautājums, nevis objektīva dārdzība. Nepareizi ir taisīt iestudējumus četrus, piecus, desmit gadus uz priekšu. Māksliniekiem balss mainās – nevar prognozēt, cik laba vai slikta tā būs pēc pieciem gadiem. Tā rodas krīzes, kuras opernami nespēj apmaksāt. Eiropā redzu, ka operas žanru cenšas iznīcināt, taisot neloģiskus, stulbus iestudējumus. Mūzika – burvīga, bet cilvēki bieži vien negrib nākt iestudējuma kvalitātes dēļ. Turklāt režisori mēdz prasīt milzīgus honorārus. Manuprāt, būtu jānomaina vairums operu direktoru, jo viņi ir nekompetenti – nesaprot balss tipus, nepārzina repertuāru, labus diriģentus. Viņi visu laiku savstarpēji mainās, viens uz to teātri, cits uz šo. Kā politikā – visi zinām, ka ir korumpēti, bet viņi tikai maina partijas.

Piemēram, Cīrihes opera tagad grimst. Orķestris tur ir labā līmenī, bet iestudējumi, sākot ar Mocarta Donu Žuanu, kurā piedalījos [ar Annas lomu], bija sūds ar mirušu ķermeņu griešanu. Mums bija pretīgi spēlēt, publika svilpa. Kāpēc operas nevarētu celt augšā vecus, labus iestudējumus, nosaukt ciklu Opera History un iestudēt? Vai veidot koncertizrādes, kas izmaksā lētāk? Vispirms būtu jānomaina vairums operu direktoru. Tad režisorus. Pietiek ar skandāliem! Pietiek ar vardarbību, plikumu, prostitūtām, geju attiecībām un ebrejiem! Cik var manipulēt ar šiem pieciem komponentiem!

Kā tu vērtē starptautisko operas režijas zvaigzni Alvi Hermani?
Novatoriski, spēcīgi darbi. Būtu interesanti kādreiz kopā strādāt.

Aprīlī dzirdēsim tevi Rīgas operā, dziedāsi Liu lomu koncertuzvedumā Turandota. Kam būtu jānotiek, lai tu atgrieztos Latvijā pavisam, būtu mūsu operas štatā?
Tas nav iespējams. Ja dziedi Rīgas operas štatā, tev nav karjeras. Operā karjera ir tad, ja tev ir lomas dažādās pasaules vietās. Rīgas opera vienmēr būs viena no tām, kur labprāt kāpju uz skatuves un dziedu saviem skatītājiem.

No saitēm līdz dzintara diegam

Posted on janvāris 21, 2015 by anon - Veiksme

Pirms 20 gadiem sācis ar elastīgo saišu ražošanu, Nīcas novada uzņēmums Tonus Elast pašlaik uz 30 valstīm eksportē 180 dažādu medicīnas produktu un tēmē uz iekļūšanu augstākajā pasaules līgā

Pērn decembrī Tonus Elast saņēma Latvijas Eksportpadomes apbalvojumu Latvijas Eksportprece 2014, bet šogad apritēs 20 gadu kopš tā dibināšanas. «Jau sākot darbību, uzņēmums pamatā tika orientēts uz eksportu,» saka valdes priekšsēdētāja Dace Mihņenoka, uzsvērdama nupat priekšlaicīgi no dzīves aizgājušā uzņēmuma dibinātāja un ilggadējā vadītāja Aleksandra Čečotkina lomu tā attīstībā.

Lai gan Latvijā Tonus Elast ir septiņi specializētie firmas veikali visās lielākajās pilsētās un Rīgā pat vairāki, vietējais tirgus Nīcas novada uzņēmumam esot pārāk mazs. Šeit paliekot tikai ap 8% no saražotā. Aizvadītajā gadā uzņēmuma apgrozījums bijis ap 7 miljoni eiro, lai gan cerēts vairāk. Bet situācija Ukrainā un iedzīvotāju pirktspējas kritums Krievijā samazinājis apgrozījumu šajā reģionā gandrīz par miljonu eiro, salīdzinot ar 2013.gadu. Tāpēc intensīvi jāmeklē jauni tirgi. Apbalvojums saņemts par sekmīgu ieiešanu Indijā, Uzbekistānā, Irānā un Dānijā.

10 000 km saišu

Kā daudzi 90.gados uz padomju pieredzes tapuši uzņēmumi, arī Tonus Elast sākumā savu produkciju realizēja toreizējās NVS valstīs. Galvenokārt Krievijā, kur pārdoti 70% no saražotā. Pašlaik – ap 35%.

Tomēr, kā sarunas laikā vairākkārt uzsver Dace, par spīti karam Austrumukrainā, katastrofālajam rubļa vērtības kritumam, dažādām sankcijām un biznesam nelabvēlīgai politiskajai situācijai, pamest Krievija un Ukrainas tirgus viņi negrasoties. «Jāsaprot – līdzko tur no plauktiem pazudīs mūsu izstrādājumi, vietā parādīsies citu kompāniju ražojumi. Pēc tam, lai tiktu atpakaļ tirgū, būs vajadzīgi vismaz 3-5 gadi,» pārliecināta valdes priekšsēdētāja.

Izstrādājumu klāsts, kas varētu pazust no specializēto medicīnas preču un Krievijas aptieku plauktiem, ir ļoti plašs. Tās ir dažādu izmēru elastīgās saites, muguras un jostas vietas korektori, kokvilnas veļa grūtniecēm, kompresijas izstrādājumi, kas pasaulē kļūst arvien populārāki, un izstrādājumi, kas paredzēti rehabilitācijai pēc smagām slimībām.

To visu kopā sauc par medicīnisko, elastīgo trikotāžu, kuras ražošanā jau gadu desmitiem specializējies Tonus Elast. Tie ir desmitiem dažādu veidu izstrādājumu profilaksei un ārstēšanai.

«Mums, tāpat kā farmācijas uzņēmumiem, katrs no produktiem pirms tirdzniecības sākšanas jāreģistrē attiecīgo valstu veselības organizācijās,» skaidro Dace. Katrā valstī šī kārtībā atšķiras. «Tomēr galvenais – mēs nevaram radīt jaunu produktu un ar rītdienu jau sākt to tirgot.»

Dokumentu paketes sagatavošana un reģistrācija pat visideālākajā gadījumā prasot vismaz pusgadu. Bet, lai reģistrāciju varētu sākt, lai valsts institūcijās kāds ar ražotāju vispār runātu, uzņēmumam jābūt visiem nepieciešamajiem, starptautiski atzītiem sertifikātiem. Sākot jau ar ISO sertifikātu.

1995.gadā, kad kombināta Lauma inženieris Aleksandrs Čečotkins iegādājās divas adāmmašīnas, kuras pats pārtaisīja, lai varētu ražot elastīgās saites, neviens pat nevarēja iedomāties, ka pēc gadiem septiņpadsmit Tonus Elast atvērs savu meitasuzņēmumu Lielbritānijā, Velsā, bet pēc 20 gadiem uzņēmums izvirzīs sev tik grandiozu mērķi kā sasniegt tehnoloģisko līmeni, kas atbilstu nozares pasaules standartiem. Toreiz Aleksandra Čečotkina mērķi bija nesalīdzināmi pieticīgāki. 20 gadus nostrādājis Laumā, kas tajā laikā ar elastīgajām saitēm apgādāja gandrīz visu Padomju Savienību un ražo tās joprojām, viņš redzēja, ka pieprasījums pēc medicīniskajiem tekstilizstrādājumiem ir daudz lielāks nekā piedāvājums. Tirgus, kurā pazina un augstu vērtēja Latvijas ražojumus, ir ārkārtīgi plašs, un saites ir tikai viens no iespējamiem produktiem. To, ko vairs nespēja lielražošana, jaunajā ekonomiskajā situācijā varēja mēģināt privātais uzņēmējs. Un viņš šo iespēju izmantoja.

Darbu Tonus Elast sāka īrētās telpās Liepājā. Sākumā tajā strādājošos varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tomēr drīz elastīgajām saitēm pievienojušās sildošās jostas. Pēc tam dažādi apsēji, muguras korektori un pēcdzemdību veļa.

Tūkstošgades mijā bijušā bērnudārza telpās, ko uzņēmums īrēja Liepājā, tam kļuva par šauru. Tika atrasta jauna mājvieta – Nīcas pagastā. Tur Tonus Elast iegādājās ēku, kurā agrāk atradās padomju robežsargu daļa. Par to joprojām liecina būdiņa uz ceļa pie uzņēmuma. Savulaik pie tās atradusies barjera, prasītas caurlaides, pirms braucējus ielaida slēgtajā ostas pilsētā Liepājā. Tagad bijušais robežsargu postenis kapitāli pārbūvēts, uzcelta noliktava gatavajai produkcijai, un, likteņa ironija, tur ražotā trikotāža nu ceļo brīvi un nav tādu barjeru, kas varētu to kavēt.

Aptuveni 28% procenti no saražotā joprojām ir elastīgās saites. Gada laikā ap 10 miljoni metru jeb 10 000 kilometru. Tomēr pēdējā laikā arvien lielāks īpatsvars ir dažādiem kompresijas izstrādājumiem. Tie paredzēti vēnu saslimšanas gadījumos pirms un pēc operācijām, kā arī profilaksei vai vienkārši kāju labsajūtai, kad, piemēram, ceļojuma laikā ilgstoši nākas sēdēt lidmašīnā vai autobusā.

Pašu tehnoloģijas

Tieši ar kompresijas izstrādājumiem, galvenokārt zeķēm, Dace saista uzņēmuma nākotni. Rietumeiropā pēdējos desmit gados tie pilnībā aizstājuši elastīgās saites. Savukārt Kazahstānā, kur Tonus Elast arī realizē savu produkciju, gluži pretēji – pirms gadiem septiņiem neviens par tādiem kompresijas izstrādājumiem neko nebija dzirdējis. Tagad jau sākot tos pieprasīt, jo šajā valstī tā ir nākotne.

«Paies gadi pieci, un līdzīga aina būs arī Krievijā, kur joprojām masveidā lieto elastīgās saites,» prognozē Dace. Cilvēki ātri pierodot pie komforta un labām lietām.

Apzinoties šo tendenci, jau 2004.gadā, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus, Tonus Elast iegādājās pirmās kompresijas zeķu adāmmašīnas. Pagājušajā gadā arī ar ES līdzfinansējumu par 700 000 eiro uzstādīta vesela kompresijas izstrādājumu ražošanas līnija. Pavisam uzņēmumā šo 20 gadu laikā investēts ne mazāk kā divi miljoni eiro.

Tomēr Dace uzskata – neesot jau māksla nopirkt mašīnu par simt tūkstošiem. Galvenais ir tehnoloģijas. Bet tehnoloģijas neviens nepārdod, tās glabā aiz trejdeviņām atslēgām. «Tāpēc patiesībā viss ir sasniegts vienīgi pašu spēkiem. Mācoties no savas pieredzes un arī savām kļūdām, pa šiem gadiem burtiski esam izauguši no bērnu autiņiem,» saka uzņēmuma vadītāja. «Pagaidām vēl nevar teikt, ka ejam jau augstskolā, bet uz to tiecamies. Jo globālajā tirgū mums jākonkurē ar tādiem nozares gigantiem kā vācu koncerns Medi vai šveiciešu Sigvaris.» Viņu produkcija esot trīsreiz dārgāka, lai gan izejvielu piegādātāji visiem vieni un tie paši. Tāpēc Dace domā, ka ar laiku arī Nīcas novadā ražos ja ne gluži analoģiskus, tad kvalitātes ziņā ļoti līdzīgus izstrādājumus, kas būs paredzēti ne tikai profilaksei vai rehabilitācijai, bet arī sportam un fiziski aktīviem cilvēkiem.

Augstākais kompresijas produktu kvalitātes apliecinājums pasaulē ir vācu RAL sertifikāts. Pašlaik tiekot intensīvi strādāts, lai pēc gadiem trim varētu to saņemt. Tonus Elast darbinieki jau bijuši laboratorijā, kur notiek produkcijas testēšana. Aizsūtīti arī pirmie paraugi un saņemtas atbildes ar norādēm, kas ražošanas procesā vēl jāuzlabo, lai gan kompresijas līmenis jau tagad atbilstot prasībām. Pats sertifikāts gan izmaksājot ļoti dārgi un viņiem varot nebūt pa kabatai. «Tomēr, pat ja mēs nevarēsim atļauties ik gadu maksāt tos tūkstošus, lai būtu šajā elitārajā klubā jeb augstākajā līgā, pietiks arī ar to, ka mūsu tehnoloģiskais līmenis tiks starptautiski novērtēts šajā laboratorijā. Tad atvērtos daudzas durvis,» uzskata Dace.

Durvis ne tikai uz jaunām valstīm, bet arī uz jaunu patērētāju loku. Piemēram, tajā pašā Krievijā, neraugoties uz pirktspējas kritumu, joprojām netrūkst turīgu cilvēku. Pašlaik viņi pērk Medi un Sigvaris produkciju, bet tie varētu būt arī cenas ziņā krietni pievilcīgākie Tonus Elast izstrādājumi.

Galvenais – saglabāt un nepārtraukti attīstīt uzņēmuma tehnoloģisko potenciālu, kas atkarīgs no tehnologiem, programmētājiem, inženieriem… Tieši tāpēc aizvadītā gada sākumā, kad bijis skaidrs, ka notikumi Ukrainā būtiski ietekmēs produkcijas noietu un bez optimizācijas neiztikt, strādājošo skaits samazināts vienīgi uz administrācijas rēķina.

«Jo visas šīs tehnoloģijas, ar kurām konkurējam globālajā tirgū, izstrādā mūsu pašu tehnologi, bet ražošanā ievieš mūsu pašu programmētāji. Un ticiet man – tas nebūt nav vienkārši,» saka Dace Mihņenoka.

Šāds sarežģīts, pašu izstrādāts produkts, kuram pasaulē nav analoga, tiek prezentēts šomēness ap to laiku, kad žurnāls nonāks pie lasītājiem. Tās ir kompresijas zeķes ar Latvijas zinātnieces Ingas Ļašenko Rīgas Tehniskajā universitātē radīto dzintara diegu. Pateicoties Baltijas dzintara unikālajām īpašībām, tas palīdzēs dziedēt un dezinficēt ādu, atjaunināt vēnu sieniņas, kā arī citas atmirstošās šūnas. Atšķirībā no līdzīgiem izstrādājumiem, piemēram, alvejas diega, kas ātri zaudē savas dziednieciskās īpašības, jo alveja uz tā ir vienkārši uzpūsta, dzintars ir iestrādāts poliamīda diegā. Līdz ar to efekts ir ilglaicīgs, un sadarbībā ar mediķiem zinātniece to radījusi speciāli rūpnieciski ražotiem kompresijas produktiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā. Radīt un attīstīt.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību. Orientēšanās uz atsevišķiem, konkrētiem preču noieta tirgiem

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam. Uzņēmumam attīstoties, pulcināt ap sevi līdzīgi domājošus, uz rezultātu orientētus darbiniekus.

Diāna Granta, izgatavo vilnas lelles

Posted on janvāris 14, 2015 by Zane Mače - 1 no 2 miljoniem

Diplomētā žurnāliste Diāna Granta, pastrādājusi pāris gadu profesijā, saprata, ka žurnālistikai ir par lēnu. Arī biroja darbi nesniedza gandarījumu. Kļūstot par māmiņu dēliņam, pēc tam otram, radās laiks pievērsties portretiem, ar kuru veidošanu viņa aizrāvusies kopš bērna kājas. Meklējot alternatīvu otai, Diāna ķērās pie vilnas. «Sapratu, ka vilnas krāsu palete ir tikpat daudzveidīga, toņus var sajaukt gluži tāpat kā eļļas vai akrila krāsām.» Un Diāna sāka «gleznot», uztapinot populārā filmu varoņa mistera Bīna portretu. Bilde sanāca ar 3D efektu, tas pamudināja jauniem eksperimentiem. Kā būtu, ja vilnas gleznu vietā pamēģinātu veidot telpiskas figūras, iedomājās leļļu meistare.

Pirmā lelle tapa paziņai. Seja sanāca ne gluži līdzīga oriģinālam, taču koptēls atgādinājis īpašnieci. Lai cilvēki saprastu, kādu līdzību spēj panākt, Diāna izgatavoja komponista Raimonda Paula, popmūzikas karaļa Maikla Džeksona un kinodīvas Merilinas Monro lelles. Džeksona lelle jau pārdota, to Diānas Etsy interneta bodītē pamanījis kāds mūziķa fans no ASV.

Lelles Diāna veido, izmantojot abas filcēšanas tehnikas – needle felting, kur lietā tiek liktas speciālas adatas, vilnu saveļot, un metodi ar ziepēm. «Lelles veidoju ar adatām, bet apģērbu bieži vien ar ziepēm,» paskaidro Diāna. Sākumā top metāla stiepļu karkass, tas padara lelles kustīgas, tam virsū klājas vilna. 40 centimetrus lielas figūras izgatavošana ilgst aptuveni nedēļu. Diāna smejas – jo tālāk, jo ilgāku laiku darbs aizņem, gribas visu izdarīt perfekti!

Lai lelle patiešām sanāktu līdzīga konkrētam cilvēkam, nepieciešams rūpīgi izpētīt seju. Diāna skrupulozi izturas pret katru sejas pantu, cenšas vaibstus attēlot precīzi – ja viena uzacs ir kuplāka par otru vai bedrīte ir tikai vienā vaigā, tad tāda būs arī lelles seja! Portretējamie viņai nepozē, Diāna pēta fotogrāfijas. Ideālā variantā nepieciešams izskatīt 6-10 bildes. Taču ir bijuši gadījumi, kad pasūta lelli dāvanai un, lai apdāvināmajam neradītu aizdomas, meistarei tiek viena Facebook profila bilde. Tad leļļu darinātāja cenšas lelli ieģērbt bildē redzamā cilvēka krāsas apģērbā, rokās ielikt lietu, kura šo cilvēku raksturo. Reiz, veidojot lelli medniekam, Diāna izgatavojusi arī vilnas bisi!

Savu vai dēlu portretus viņa nav izgatavojusi. Dēlus mammas aizraušanās patiesībā neinteresē. Vienreiz izmēģinājusi abus piesaistīt ar vilnas auto, taču bez motora spēkrats puikām šķitis garlaicīgs.

Džeza dziedātāja adītā jaciņā

Posted on janvāris 14, 2015 by Gunita Nagle - Personība

Kopš izdots Kristīnes Prauliņas debijas albums Melns ar baltu, jaunā dziedātāja stingri nolēmusi nevis kļūt slavena, bet dziedāt par to, kas patiešām svarīgs – par bezcerību un cerību

Uz skatuves valda krēsla. Tajā klusi pie klavierēm sēž pianists, solisti gaida arī bundzinieks, kontrabasists un ģitārists. Taču, kad prožektors izgaismo uz skatuves iznākušo dziedātāju, ir pārsteigums. Tā nav dīva zelta krāsas kleitā ar skaisti safrizētu galvu un žilbinošu smaidu. Jauna meitene zilā kleitā, pelēkā trikotāžas jakā, apaļo seju ieskauj tumši brūni, gari mati. Kristīnes Prauliņas izskats neraisa asociācijas ar džezu, lai gan tieši viņa pērn starptautiskajā džeza mākslinieku konkursā Riga Jazz Stage 2014 izcīnīja Grand Prix balvu kā labākā džeza dziedātāja. Taču, kad šī meitene sāk dziedāt, viņas balss ir tik brīva, dzīva un nesamākslota, ka bez lielām pūlēm aizved klausītājus pastaigā pa lietū samirkušu pilsētu vēl tajos laikos, kad cilvēki bezdarbam un izmisumam spītēja ar izpriecām un nerimstošu dzīvesprieku, pēdējos grašus izdodami par glāzi dzirkstoša šampanieša.

Jaunā dziedātāja Kristīne Prauliņa gada nogalē piedzīvoja debijas albumu Melns ar baltu. Visas 12 džeza stilā ieturētās dziesmas komponējis Raimonds Pauls. Labs sākums 23 gadus vecai dziedātājai. Nu visi viņu dēvē par daudzsološo džeza dziedātāju. Taču, kad satiekamies kafejnīcā Cidonija, atkal redzu vienkāršu meiteni tumšā trikotāžas kleitā. Viņā nav nekā no dīvas: ne uzslavu uzbužinātas pašapziņas, ne mākslotas labvēlības vai uzspēlētas sirsnības. Viņa ir īsta, un pagaidām Kristīnes karstākā vēlēšanās ir dziedāt īsti – tā, lai balss stāstītu gan par vientulību, rūgtumu un smeldzi, gan par ilgām, cerībām un ticību.

Ārpus rāmjiem

Kristīne nestudē un nestrādā algotu darbu. Viņas vienīgais darbs ir piedalīties mēģinājumos un uzstāties koncertos. Kristīnei, gluži kā džeza dziedātājiem pirms simt gadiem, nav regulāru ienākumu, un viņa nezina, ko darīs pēc trim dienām. Un viņa to izbauda. Viņai patīk tāda dzīve, kurai iedvesmojas, klausoties amerikāņu soul mūziku un pirmatnīgu kantri, blūzu un fanky džezu, uzlādējas ar trakulīgo Džeimsu Braunu un gremdējas Ninas Saimones skumjās.

Stāstot par savām jaunajām dziesmām, kurām mūziku raksta Reinis Ozoliņš, bet Kristīne – vārdus, viņa uzsver, ka vēlas tajās ielikt gan bezcerību, gan cerību. Tikai tad dziesmas būs patiesas. «Jo es gribu būt patiesa, man tas ir ļoti svarīgi,» saka Kristīne, kuru, šķiet, nesatrauc, ko citi par viņu domā. Piemēram, viņai ir aizrādīts, ka pārdomāti jāveido skatuviskais tēls. «Jā, es to tagad tikai mācos,» bez satraukuma atzīst jaunā dziedātāja.

Daudzi ļoti piesardzīgi izsakās par savām attiecībām ar Dievu, bīdamies izskatīties citu acīs vientiesīgi vai lēnprātīgi. Taču Kristīne uzsver, ka tic Dievam, un šo ticību ieliek katrā dziesmā un koncertā. Uzejot uz skatuves, viņa līdz šim ne reizi neesot jutusi satraukumu ne tikai veselīgās pašapziņas dēļ, bet arī tāpēc, ka jau kopš bērnības savu balsi uztver kā instrumentu Dieva slavināšanai.

Kristīne nāk no rīdzinieku ģimenes, kurā mīl mūziku. Viņas mājās svētki saistās ar dziedāšanu, mamma spēlē klavieres, tētis – ģitāru, bet divi brāļi un māsa dzied. Kad Kristīne bija maza, viņas mamma, kura svētdienas dievkalpojumos spēlēja ērģeles, ņēma meitu līdzi uz baznīcu. Tādēļ jau kopš mazotnes Kristīnei ir priekšstats, ka īsta mūzika ir sakrāla. Tai ir jābūt kā lūgšanai, sarunai ar Dievu. Vismaz cilvēkam jāver vaļā mute dziedāšanai tikai tad, kad viņš saprot: nav iespējams tālāk dzīvot, neizdziedot savu stāstu.

Tomēr Kristīne nekādas rātnas audzināšanas rāmīšos nav ielikta. Vecāki veda bērnu uz mūzikas skolu, bet Kristīne nesaprata, kādēļ kaut ko tik burvīgu kā mūzika vajag saistīt ar grūtiem uzdevumiem, mājasdarbiem un eksāmeniem. Piecus gadus izturēja mūzikas skolā, tad aizgāja. Tāpat Kristīne 11.klasē pameta skolu. Nespēja pieņemt, ka viņu vērtē pēc tā, vai un kā viņa iekalusi smadzenēs virkni faktu. «Gaiss šķita tik sasmacis!» saka Kristīne. Lai pārliecinātos, ka dzīve ir arī ārpus izglītības standartiem, aizbrauca ar draugu, mūziķi Kasparu Ezeriņu, kā ielu muzikanti ceļojumā pa Eiropu. Vienīgais mierinājums vecākiem – Kaspars bija saistīts ar kristiešu organizāciju Jaunatne ar misiju, līdz ar to Kristīne un Kaspars nakšņoja baznīcās un paziņu mājās, nekad nepalika uz ielas un bez palīdzības. «Tā nebija, ka mamma nezina, kur esmu,» nomierina Kristīne.

Tieši muzicējot uz ielas, viņa iemācījās, cik svarīgi, dziedot pat visbanālāko popmūzikas gabalu, saprast, kādēļ tas tiek darīts. Ja kāds garāmgājējs apstājas un klausās, skatoties dziedātajam tieši acīs, nav cita varianta kā dziedāt tā, lai klausītājs noticētu katram vārdam un skaņai. «Tie bija mani labākie koncerti,» Kristīne saka par uzstāšanos lielpilsētu ielās. Šajos ielu koncertos pārliecinājās, ka mūzika ir viņas īstais izpausmes veids. «Es dziesmās varu izpaust to, ko nevaru ielikt ne vārdos, ne darbībās. Pat tad, ja dziesmai nav mani vārdi, tajā runā mans tembrs, mana dvēsele. Es vienmēr piedomāju, ko ar dziesmu vēlos pateikt. Okei, interesants stāsts, laba mūzika, bet ko es, Kristīne, to izdziedot, gribu pateikt. Piemēram, Raimonda Paula mūziku es uztveru kā brīvību un vieglumu, ko es varu dot klausītājiem. Tā kā es nāku no gospelmūzikas, man svarīga brīvība.»

Tikai prieks

Par savu mūzikas akadēmiju Kristīne uzskata Rīgas Gospelkori. Viņa tajā nonāca drīz pēc tam, kad pameta mūzikas skolu. Toreiz, pirms desmit gadiem, Kristīne bija viena no jaunākajām kora dziedātājām, un nu jau desmit gadu visi pārējie koristi pret viņu izturas kā pret ģimenes pastarīti, kura jāpieskata, jāapčubina un laiku pa laikam jāsamīļo.

«Pirmo reizi Kikas balsi izdzirdēju kādā no kora braucieniem uz gospelmūzikas festivālu GoGospel Vācijā, kad viņa autobusā sāka dziedāt Kellija dziesmu I Believe I Can Fly. Viss autobuss pieklusa un klausījās, jo kaut kas šajā tembrā un balss plašumā ļoti pievilka. Talants bija atklāts, un kopš tās reizes viņai korī sākās solistes izaugsme,» atminas Rīgas Gospelkora menedžere Dace Maslovska.

«Gospelkoris ir mana muzikālā ģimene,» Kristīne ir sirsnīga. «Tajā es izveidojos par dziedātāju. Kad sāku dziedāt, to vadīja džeza dziedātāja Railī Orrava, kas mani iemācīja saklausīt manu balsi un ar to strādāt. Agrāk es to nenovērtēju, domāju, kāpēc viņa neliek mani mierā. Tie bija kora mēģinājumi, nevis individuālās nodarbības, kurās viņa ar mani strādāja, kamēr pārējie stāvēja un gaidīja. Tagad zinu, cik svarīgi, ka dzīvē ir tādi cilvēki, kuri pārliecina: tu vari!»

Par to, ka gospelkoris ir devis labu skolu, pārliecinājies Latvijas Radio bigbenda vadītājs Kārlis Vanags. Pirms vairākiem gadiem par Kristīni viņam pastāstījis bundzinieks Artis Orubs, ieteikdams iesaistīt meiteni džeza ansamblī City Jazz Big Band. Pirmais iespaids bijis labs – Kristīne dziedājusi labā tehniskā un mākslinieciskā kvalitātē. Viņa pārsteigusi ar stabilu dziedājumu, spēju kontrolēt balsi, labu artikulāciju.

«Taču svarīgākais – viņa izbaudīja savu sniegumu. Viņai ļoti patīk viss, ko viņa dara. Nav nekādu pienākumu, tikai gandarījums un prieks. Manuprāt, tieši tas uzrunāja Maestro Raimondu Paulu,» stāsta Kārlis, kurš bijis klāt mēģinājumā, kad komponists pamanījis Kristīni un uzrunājis sadarbībai.

Kristīne jau daudzkārt uzstājusies ar Latvijas Radio bigbendu, kas, pēc Raimonda Paula vārdiem, palīdzējis Latvijas džezam atgūt elpu. «Orķestrī spēlē lieliski džeza instrumentālisti, viņus nevar apmānīt. Redzu, kā viņi reaģē uz Kristīnes dziedājumu, un šajā attieksmē ir liela cieņa,» stāsta Maestro, ar kura svētību jaunā dziedātāja tika pie debijas albuma. 60., 70.gados Raimonds Pauls komponēja džeza skaņdarbus, 70.gadu beigās bija Latvijas televīzijas un radio vieglās un džeza mūzikas orķestra vadītājs. Taču vēlāk džeza mūzika Latvijā ļāvās aizmirstībai. Tikai pēdējos gados, pēc Raimonda Paula pārliecības, pateicoties Rīgas ritmu festivālam, džeza mūzikai Latvijā izveidojusies plaša auditorija.

Kristīnes balsij sarakstītās un albumā Melns ar baltu iekļautās dziesmas ir komponista veltījums paša jaunībai un artava džeza atdzimšanai Latvijā, liekot lielas cerības uz Kristīni kā džeza vokālisti. Taču pagaidām Maestro vēl ir ļoti piesardzīgs jaunās dziedātājas slavinājumos: «Ļaujiet viņai ieskrieties. Talantīga meitene, bet viņai jāļauj nostabilizēties,» saka komponists. Taču, jautāts, kas tad Kristīni padara tik īpašu citu dziedātāju vidū, kāpēc tieši viņas balsij Maestro sarakstījis jaunas dziesmas, atbild: «Tā ir viņas dziedāšanas maniere, tas, kā viņa interpretē melodiju. Viņas melodijas interpretācija ir brīva. Tas ir tieši tas, kas džezā vajadzīgs.»

Blūzs un gospels

Tas piesardzīgums, kas ir Maestro izteikumos par Kristīni, ir arī viņas pašas attieksmē pret sasniegumiem. Viņa nekāro slavas, viegluma un ārišķību. Viņa nevis dosies ar Raimonda Paula dziesmām koncertturnejā pa Latvijas kultūras namiem, bet nolēmusi turpināt klusi strādāt: «Ja es skatītos uz mūziku kā uz spēli, kur izdomāju katru nākamo gājienu, es visu laiku būtu neapmierināta ar sasniegto un tiektos pēc kaut kā jauna. Taču es esmu cilvēks, kas cenšas novērtēt to, kas dots. Es uzskatu, ka laimīgs cilvēks ir pateicīgs cilvēks.» Atradusi domubiedru mūziķī Reinī Ozoliņā, abi rada jaunas dziesmas, kuru mūzikas autors ir Reinis, bet vārdus rak-sta Kristīne. Starp citu, runājot par pateicību, Kristīne atzīstas: kamēr nav izveidojusi savu ģimeni, viņa joprojām dzīvo kopā ar mammu un tēti viņu Berģu mājā un nekautrējas par to. Viņa mīl savus vecākus un abus brāļus un ir priecīga par to, ka viņai ir tik lieliska ģimene, no kuras nemaz negribas iet prom.

Būdama kristiete, Kristīne uzskata, ka balss viņai ir Dieva dota. Taču nevajag pārprast: viņa nav reliģioza, ticība nav viņai paaudžu paaudzēs nodots mantojums, tas ir viņas pašas atradums. Kristīne nepieder ne pie vienas draudzes un neiet ik svētdienu uz baznīcu. Viņai tikpat svarīga kā Dieva dotais talants šķiet brīvā griba, tādēļ viņa uzsver – katrs pats veido savu pasauli. «Cik daudz manī ir kristietis, tik daudz manī ir arī eksistenciālists. Cik manī dzīvo gospelmūzika, tik arī blūzs,» saka Kristīne. «Domāju, ka mūzikā, tāpat kā dzīvē, svarīgi ne tikai ļauties blūza smeldzei, vientulības izjūtām, jo, ja padomā, mēs visi esam pa vienam, bet vajag arī turēties pie cerības un ticības.»

Lai gan Kristīnei nav akadēmiskās mūzikas izglītības, vidusskolu viņa ir pabeigusi tālmācībā, ar viņu ir pārsteidzoši interesanti sarunāties. Viņa varētu atrast kopīgu sarunas tēmu ar ikvienu, kas kaut reizi ieklausījies mūzikā. Vienalga, kādā.

Kristīne labprāt iet uz klasiskās mūzikas koncertiem Lielajā ģildē un joprojām turpina dziedāt Rīgas Gospelkorī, viņa klausās ne tikai soul mūziku, blūzu un džezu, bet dažreiz arī indie popu un hiphopu. Pēdējo esot palīdzējis iemīlēt vecākais brālis farmaceits, kurš piestrādā par dīdžeju. «Ieklausoties – hiphopa dziesmās dzied ne tikai par to, cik melnajiem grūti viņu geto rajonos, bet arī par cerību,» saka meitene, kura stingri nolēmusi savās dziesmās iekrāsot dzīvi melnās, baltās un visās pārējās krāsās. Visās viņas dziesmās būs cerība. «Mani mūzikā visvairāk uzrunā spēja, par spīti visam, atrast cerību.»

Meklējam Renāru

Posted on janvāris 14, 2015 by Ieva Alberte - Dzīve

Āris Muitinieks un Gusts Balodis pirms nedēļas organizēja drauga, jūrā pazudušā kaitbordista Renāra Mileikas (30) meklēšanu. Kaltenē ieradās ap 300 cilvēku. Kāpēc cilvēku atsaucība un iejūtība bija tik liela?

Ārim bija dzimšanas diena. Sestdien, 3.janvārī. Šogad viņš nolēma nesvinēt. Uz vakarpusi ieskatījās feisbukā un draugu čatā pamanīja, ka Renāra meitene Agita meklē palīdzību. «Lasīju un nodomāju, ka gan jau kādu vietējo krasta glābēju numuru meklē, gan viss būs kārtībā.» Kādu brīdi vēlāk, ap pulksten sešiem, zvanīja draugs Aldis un pastāstīja, kas notiek. «Braucam!» viņš teica. Un Āris ķēra pēc zābakiem un lukturiem.

Kolkā viņi bija deviņos vakarā. Pilnīga tumsa, liels vējš, un gaisā švīkstēja helikopters. Krastā stāvēja neliels bariņš cilvēku. Viņu vidū arī trīs kaitotāji, ar kuriem Renārs bija kopā ieradies. Viņi stāstīja, ka pēcpusdienā pulksten 15.43 viņi izsaukuši glābējus, jo saprata, ka Renāram vajag palīdzību. Pūķis nokrita un Renārs to palaida vaļā, pats palika uz dēļa un mēģināja tikt krastā saviem spēkiem.

Gan helikopteri, gan glābēji ar kuģiem kaitotāju meklēja ilgi, arī naktī. Kuģi turpināja spīdināt jūrā gaismas. Tikmēr vietējie iedzīvotāji pieteicās dežurēt gar krastu. Visu nakti Āris plānoja, ko darīt nākamajā dienā. Ar idejām pieslēdzās Gusts Balodis, Renāra paziņa. Viņš ieradās Kolkā naktī, jo tikai ap pusdesmitiem feisbukā pamanījis ziņu, ka pazudis kaitotājs. «Es taču viņu pazīstu! Pa garajām brīvdienām biju labi izgulējis, enerģijas pilns un momentā ģērbos, braucu.» Šķērslis nebija tas, ka Gusts dzīvo Valmierā. Feisbukā viņš uzzināja, ka meklēšanu organizē Āris, tur arī bija viņa mobilais. Iepriekš ar Āri viņš nebija pazīstams.

Pienāca svētdienas, 4.janvāra, rīts. Sākās meklēšana ar privāto lidaparātu. Vairāki ekstrasensi bija ieteikuši virzienu, taču tas neattaisnojās. Renāra nekur nebija. «Cerība atrast bija,» saka Āris, un viņa skatiens aizklejo. Renāru vajag atrast un viss. Tas arī bija turpmāko dienu mērķis. Organizēšanā liela nozīme bija trim cilvēkiem Rīgā – Elīnai, Ramonai un Robertam. Viņi pēc savas iniciatīvas bija sākuši rosīties sociālajos tīklos – Facebook un Twitter. Izveidoja gan draugu grupas čatu, gan domubiedru grupu #atrodamrenāru. Roberts datorā zīmēja kartes, un katrs, kas bija gar krastu nogājis kādu strēķīti, ziņoja par to feisbukā kartē. Roberts informāciju apkopoja. Tā kļuva skaidrs, kur vēl jāstaigā.

Pēc divu dienu neveiksmīgas meklēšanas, Gusts svētdienas pēcpusdienā brauca mājās. Domāja par to, ko bija redzējis pie jūras: daudz cilvēku būtu gatavi iesaistīties meklēšanā, bet trūkst informācijas, kas un kā jādara. «Pie Raganas apstājos pieturā un izvilku iPad. Uzrakstīju, kas jāievēro, kad brauc meklēt. Kā jāģērbjas, kas jāņem līdzi. Ar manis rakstīto daudzi dalījās tālāk.»

Četras stundas pagulējis, Gusts pirmdien, 5.janvāra rītā, devās atpakaļ uz Kurzemi, pa ceļam jau Rīgā savācot cilvēkus, kuri feisbukā bija pieteikušies meklēt, ja vien kāds paķer savā automašīnā un aizved.

Šokolādes kastes un tēja

Pirmdien Āris un Gusts sagatavoja rīcības plānu. Tas balstījas uz Jūras spēku flotiles krasta apsardzes dienesta ieteikumiem. Jau svētdien dienesta darbinieki bija skaidrojuši, ka apstākļi nav piemēroti meklēšanai, taču cilvēki to darīja. Telefoniski viņi izstāstīja Ārim, ka, visticamāk, straume, kas nes Renāru, varētu pietuvoties Kaltenē otrdien ap diviem naktī. Aprēķins tika veikts ar speciālu datorprogrammu, kurā ievada pazušanas vietu, laiku, tābrīža laika apstākļus un tiek izrēķināts, kur straume varētu dreifēt un nest, līdz ar to – pazudušo atrast. Ar dienestu virtuāli un telefoniski kontaktējās Elīna un ik pa laikam pārsūtīja Ārim jaunākos aprēķinus par straumes dreifa trajektoriju. Tie samērā stabili rādīja, ka otrdienas naktī jūra dos iespēju viņu atrast. Straume pienesīs tuvāk krastam un tad nesīs atpakaļ jūrā. Vajadzēja darīt visu, lai Renārs nepazūd pavisam.

Pirmdiena pagāja rosīgi. Rīgas štābs feisbukā lika ziņas par nakts meklēšanu un tikšanās laiku Kaltenē – cilvēkiem bija jāierodas plkst.23. Gusts stāsta, ka viņam bijis svarīgi uz visu raudzīties tā, lai saprastu procesu kopumā. «Man daļa dzīves ir sapulces, tāpēc teicu – pirms meklēšanas mums ar brīvprātīgajiem vajag sapulci.» Vairākas pulcēšanās bija arī pa dienu. Par štābu kļuva Mērsraga kafejnīca Vētrasputns. «Iegājām apēst zupu un sapratām, ka tur ir elektrība, gaisma un siltums. Palikām Vētrasputnā no pieciem pēcpusdienā līdz desmitiem vakarā. Kafejnīcas saimnieki bija tik atsaucīgi! Viņi naktī arī ieradās meklēt,» saka Gusts.

Ap vienpadsmitiem vakarā Kaltenē sāka plūst automašīnas. Gusts ar palīgiem atbildēja uz telefona zvaniem, sēdēdami auto, kur mobilie telefoni bija piesprausti pie lādētājiem. «Zvanīja nepārtraukti. Kamēr ar vienu runāju, sakrājās pieci neatbildēti zvani,» atceras Āris. Gusts tikmēr atbraucējus sagaidīja un instruēja. Viņam kādā brīdī prātā bija ienākusi doma – ja palīgos atbrauks vismaz pārdesmit cilvēku, vajadzēs ātro medicīnisko palīdzību. Ja nu kādam kaut kas notiek. Taču ieradās ne tikai «ātrie», arī ugunsdzēsēju mašīnas un spīdināja lielās gaismas uz krastu. Pēkšņi – ne saukta, ne aicināta – parādījās kāda milzu automašīna. Zemessargi! Sāka celt telti, kūra ugunskuru, lai brīvprātīgajiem ir kur sasildīties. Parādījas bars cilvēku ar lampām pie galvas – orientieristi! «Pēkšņi uzradās skauti un teica, ka var gar jūru kurināt ugunskurus,» Gusts atceras, ka bijis pārsteigts. Teicis, ka malkas viņam nav, uz to saņēmis atbildi: «Paši mežā atradīsim.» «Cilvēki bija tik… labi. Paldies viņiem,» Āris saka un apraujas, novalda asaras. Gusts turpina: «Jā, tādu atbalstu saņēmām! Tas mūs stiprināja. Vēlos visiem pateikt paldies un paspiest roku. Cilvēcīgums bija neizmērojams. Kā uz barikādēm.»

Cilvēki Kaltenē un citviet gar krastu piedāvāja sakurināt savas vasaras mājas, atstājuši tajās šokolādes kastes un karstu tēju. Ar lieliem termosiem Kaltenē ieradās meitenes, kuras piedāvāja tēju aiznest kaut līdz jūrai. Kāda dāma vārdā Katrīna pirms došanās meklēšanā ieminējas, ka ir psiholoģe. Gusts viņu aicināja palikt uz vietas Kaltenē, lai vajadzības gadījumā var palīdzēt. Domās ar meklētājiem bija arī kinologi, kuri piezvanīja, lai pateiktu, ka labprāt piedalītos, bet suņi nemeklē tik lielos mīnusos. Tonakt bija krietni zem nulles, krasts – apledojis.

Brīvprātīgo bija negaidīti daudz. Plāns, ko sapulcē Vētrasputnā Āris un Gusts bija izstrādājuši kopā ar LNT laika ziņu cilvēku Kristapu Tālbergs un vēl trīs vīriem – Rihardu, Mārtiņu un Ediju, strādāja ideāli. Shēma bija tāda: krasta līniju sadalīt kilometru lielos posmos. Uz Kolkas pusi bija K burta kvadrāti, uz Rīgas – R. Tie tika numurēti. To, kur katrs kvadrāts atrodas, noteica tā: Kaltenē automašīnas rādītājus «nometa» pa nullēm un brauca, piemēram, piecus kilometrus uz Rojas pusi. Tad gāja mežā un līdz jūrai staigāja pingpongā, satiekot blakus esošos cilvēkus, kuri meklē savā kvadrātā. Savu posmu cilvēki staigāja aptuveni četras stundas. Līdzko darbs bija veikts, brīvprātīgie zvanīja uz kontrolposteni Kaltenē, sakot: K5 pārmeklēts, R8 – kārtībā. Datus piefiksēja gan Kaltenē uz papīra, gan Roberts virtuālā kartē Rīgā un atjaunoja feisbukā.

«Bijām plānojuši, ka uz katru kilometru būs divi cilvēki, bet atsaucība bija tik liela, ka nācās kopā salikt divu trīs automašīnu pasažierus,» atceras Gusts. Kopumā naktī pa krastu no Kaltenes līdz Rojai un Mērsragam tika nostaigāti 30 kilometri. Ar kvadracikliem un džipiem meklējumos braukāja līdz pat Kolkai. Feisbukā lasāms, ka solidarizējās cilvēki otrpus līcim – Carnikavā. Puiši rēķina, ka brīvprātīgo bija ap 500 cilvēku. Uz organizēto meklēšanu sabrauca ap 300. Nakts meklēšana diemžēl nebija sekmīga.

Vēl trijos naktī ieradās jauni papildspēki. Pēdējie brīvprātīgie – pussešos. Divi puiši pieteicās aizstaigāt no Rojas līdz Kaltenei. «To visu atceroties, man sirds raujas ārā, gribas raudāt aiz prieka un sirsnības,» saka Gusts. Tāds brīdis bijis arī tad, kad pirmdienas vakarā vajadzēja sapulci, bet nebija megafona. «Es tāds augumā mazs, sāku runāt, bet kurš mani dzirdēs. Sāku runāt un… man kāds iedod megafonu, ar visām baterijām, strādājošu. Tas bija kaut kas!» Tādas, «no augšas» nokārtotas lietas, bijušas daudzas. Piemēram, Rojas kultūras nama darbiniece Dace nodrošinājuša telpas, kur sasildīties un nakšņot, ja vajag.

Saullēkts un atvieglojums

Otrdienas rīts. Kaltenes stāvlaukumā vēl kūpēja zemessargu ugunskurs, automašīnu vairs nebija. Gusts un Āris jutās iztukšoti. Līdz pulksten 8.50, kad atskanēja telefona zvans. Renāru bija pamanījis kāds vietējais iedzīvotājs Ģipkā. «Mēs braucām turp, īsti nesapratām, kur tieši jābūt. Pārlēcām pār kādu sētu un skrējām uz jūru,» atceras Gusts. Izgājuši cauri mežam, viņi ieraudzīja saullēktu. To stāstot, Gusts atrod telefonā bildi. No sarkanas saules augšup kāpj gaismas stabs. «Es ieraudzīju, kur stāv policisti, un skrēju. Es skrēju pretim Renāram,» saka Āris.

Misija bija izpildīta. Renārs atrasts. Gusts un Āris beidzot uzelpoja. «Jo tikpat labi viņš varēja neatrasties. To sapratu katru reizi, ik dienu, kad biju helikopterā. Skatījos uz jūru, kas ir bezgalīga,» saka Āris.

Vaicāts, kāpēc, ar Renāru tā notika, Āris nopūšas. «Renārs bija ārkārtīgi sir-snīgs cilvēks. Ja bija kāda problēma, daudzi zvanīja Renāram, jo viņš mācēja atrast risinājumus. Bija tik pierasts, ka viņš visam pāri kā mākonis sasaistīja cilvēkus kopā.» Āris norāda tikai uz vienu – ja Renāram būtu bijis GPS, viņu izglābtu. Kaitbordisti GPS lieto telefonā, ko ieliek ūdensnecaurlaidīgā maciņā. Arī izlādējies un izslēgts telefons turpina pildīt GPS funkciju. Renāram tāda šoreiz nebija līdzi. «Tās ir sekundes, kad vējš izdara tā, ka pūķi vairs nevar savaldīt,» nosaka Āris.

Āris un Gusts nolēmuši dalīties ar savu jauno pieredzi – viņi plāno izplatīt sociālajos tīklos dokumentu ar ieteikumiem, kurā varēs uzzināt, kā cilvēkiem mobilizēties ārkārtas situācijās. Kā brīvprātīgajiem meklēt, kā likt lietā sociālos tīklus. «Piemēram, sestdienas naktī divpadsmitos divi vietējie džekiņi atrada mani un teica, ka grib palīdzēt. Prasu – kā uzzinājāt? Viņi atbild – tviterī!» saka Gusts.

Kāpēc Kaltenes notikumos bija tāda atsaucība? Kad Latvijas purvā pazūd ogotāja, nekas līdzīgs nenotiek. Gusts un Āris uzskata, ka liela nozīme bija tam, ka kaitotāju un ekstrēmo sportu komūnā visi cits citu zina. Un, ja arī Renāru nepazina tieši, tad zināja kādu viņa draugu. Kaitotāja ir arī LNT ziņu moderatore Kristīne Garklāva, kura, Gusta vārdiem sakot, bija atslēgas cilvēks ar citu informācijas pieejamību. Otrs iemesls – publicitāte medijos, piemēram, LTV Panorāmā un teksta tiešraide Skaties.lv. Trešais – darbs sociālajos tīklos, jo tieši tas ir veids, kā sasniegt jaunus cilvēkus, kuri vakarā nesēž pie televizora, bet lasa ziņas telefonā. «Un noteikti Āra faktors. Viņš bija apņemības pilns atrast Renāru. Katru zvanītāju uzrunāja tā, ka radās saliedētības sajūta, ka ejam uz vienu mērķi,» saka Gusts.

Savukārt Āris papildina, ka viņam paveicies ar Gustu un to, ka apkārt saradušies cilvēki, kuri apņēmās darīt katrs savas lietas bez īpašām norādēm. «Vienkārši dievišķi salikās visi punkti. Sniega pikas efekts. Saslēdzās.» Abi piedzīvoja saliedētību un sirsnību, nosaucot to par «laimi nelaimē». Puišiem gribas, lai līdzcilvēku atsaucība nepazustu ikdienā. Lai novērtējam, cik maza ir robeža starp dzīvību un nāvi. «Banāli izklausās, bet vajag novērtēt cilvēkus blakus un mīlēt vienam otru,» saka Gusts.

Tas spēks, ko no cilvēkiem saņēmuši Kaltenē, abos ir joprojām. Gusts saka, ka varot izlasīt miljons ezotēriska satura grāmatu ar padomiem, kā dzīvot šeit un tagad, bet «Kaltenē bija paraugstunda». «Divas diennaktis izdzīvot bez gulēšanas un ēšanas! Tas ir pierādījums, ka kopā cilvēki var izdarīt brīnumu lietas.»

Uz lidostu — ratiņos, mājās — kājām

Posted on janvāris 14, 2015 by Ieva Puķe - Dzīve

Dāvja Januša (9) slimība bija ciets rieksts gan Latvijas, gan ārzemju mediķiem. Saziedotie 317 tūkstoši eiro, zēna optimisms un Filadelfijas mediķu zināšanas ļāva no Amerikas viņam atgriezies izārstētam

Nelielā mājiņa Jūrmalas vienkāršajā galā, Valteros, mitruma nobrūnināta, celiņš līdz slieksnim slidens, sniegs dārzā pārvērties ūdeņainā putrā. Dāvim šodien labāk ārā neiet, viņa mamma Baiba Januša novērtē situāciju. Deviņgadnieks ar spožām acīm un apaļiem vaigiem, kopš vairs nav ģērbies slimnīcas pidžamā, izskatās pat veselīgāks par daudziem vienaudžiem. Taču gandrīz septiņos slimnīcas gultā pavadītajos mēnešos muskuļi kļuvuši vāji, viņš ātri nogurst.

Košais sporta krekls slēpj operāciju rētas: ārsti centās apstādināt pēkšņi sākušos, nekontrolējamo limfas izplūšanu zēna krūškurvja un vēdera dobumos. Baiba, tik savaldīga un koncentrējusies sarunai, tikai vienu reizi iziet no rāmjiem – kad trīs gadus vecā Maija, īsts dzīvsudrabs, dīvānā jau otro reizi uzlec brālim uz vēdera.

«Viņa mums ir tāda drusku bandītiska,» mamma atvainojas.

«Nesaki tā! Sauc mani par zemenīt’!» meita atbild dusmīgi kā temperamentīgs ventiņš. «Jā, Liepājas ome viņu par zemenīti sauc,» Baibas sejā parādās smaids. Taču tūlīt mutes kaktiņi atkal noslīd uz leju. «Maija ir izlaidusies, palikdama ar tēti mājās, neklausa vairs nevienu,» viņa pragmatiski secina.

Atgriezušies no Anglijas

Dāvja mazā māsa ir izslāpusi pēc mammas uzmanības, kas viņai bijusi liegta. Kopš jūnija vidus nakšņodama pie dēla Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas palātā, Baiba mājās parādījās reizi trijās dienās. Sākumā vēl turpināja strādāt Valteru veikalā, kur darbu bija dabūjusi pēc atgriešanās no Anglijas. Kad dēlam kļuva arvien sliktāk, arī viņas dzīve griezās tikai ap slimnīcu. Maiju uz bērnudārzu veda un brīvdienās pieskatīja tēvs, kas mana apmeklējuma dienā nav mājās, strādā celtniecībā. Decembrī mediķu cīņai par zēna veselību un dzīvību ieejot fināla taisnē, Baiba un Dāvis uz trim nedēļām aizbrauca uz Filadelfijas klīniku. Kā trīsgadīgam bērnam pastāstīsi, cik tālu ir Amerika? Maija domājusi, ka mamma ir viņu pavisam pametusi. «Taču tā priecājās, kad skaipā rādījām, ka Dāvim izņēma drenas! Brālim vairs nesāp vēders!» Baiba atkal pasmaida.

Maijas bērnudārza gaitu sākums pasteidzināja ģimenes lēmumu pērn februārī atgriezties no Anglijas pēc četriem tur nodzīvotiem gadiem. Meitenei, kas mājās bija runājusi latviski, būtu jādodas uz angļu bērnudārzu. Vienreiz jau viņi bija piedzīvojuši šīs pārmaiņas – kad angļu skolā sāka iet Dāvis, kura bērnība pagāja Liepājā. Piekto dzimšanas dienu maija beigās nosvinējis vēl Latvijā, tajā pašā vasarā viņš kļuva par pirmklasnieku Bostonā, Linkolnšīrā. Iejusties palīdzēja latviešu zēni, kas bija viņa klasē – Toms un Krišjānis. Ar pēdējo sakari joprojām nav pārtrūkuši, Krišjānis brīvdienās bijis pie drauga arī slimnīcā Rīgā. «Man visa klase bija draugi. Pats gribēju braukt uz Latviju, bet, kad atbraucām, atkal sagribējās uz Angliju,» Dāvis runā nopietni, kā mazliet vainojot sevi.

Ziņkārīgs, ar gaišu galvu, šķiet, viņš no visas ģimenes svešajā zemē bija paspējis iesakņoties visvairāk. Stāsta, ka skolā patikusi matemātika, gājis šaha pulciņā. Ātri apgūtā angļu valoda noderēja, sazinoties ar ārstiem Filadelfijas slimnīcā. Baiba gan iemācījusies tik vien, lai tiktu galā uz ielas vai veikalā. «Vide bija tāda, ka nebija iespēju. Strādājot fabrikā, saskarsme ar angļu valodu patiesībā bija minimāla. Pakoju un saiņoju dārzeņus, visādu veidu brokoļus un kāpostus. Smējos, ka es drīzāk tur poļu valodu iemācīšos. Bostonā ir daudz iebraucēju: latvieši, poļi, lietuvieši.» Maijas tētim, kas vāca dārzeņus uz lauka, apkārt grozījās līdzīga sabiedrība.

«Tas bija eksperiments. Zaudēt īsti nebija ko,» Baiba rezumē savu emigrācijas stāstu. Lietišķa, sarunā inteliģenta, viņa neizplūst detaļās, kāpēc nav izdevies iegūt izglītību, kas paaugstinātu izredzes gan Latvijas, gan ārzemju darba tirgū. Atalgojums Anglijā bija labāks nekā dzimtajā Liepājā, taču smaga fiziska darba veicējus arī tur negaidīja leiputrija. Iekrājumus izveidot neizdevās. Viņas ģimenei Latvijā nav pat mašīnas, no nomaļajiem Valteriem ārā var tikt ar maršruta mikroautobusu. Anglijā viena alga aizgāja mājas īrei, otra – ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Domu par sava īpašuma iegādi viņi neapsvēra. Taču Jūrmalā bija šī vīra vecāku mājiņa. Remontējams padomjlaiku kubiciņš ar pompozu, nepabeigtu trekno gadu jaunceltni aiz žoga, tomēr savs. Saimniecības ēkā ģimene tur 22 vistas. Olas pietiek gan pašiem, gan vīra tantei ar dzīvesbiedru, kuri mīt kaimiņos. «Nestrīdēšos ar tiem, kuri stāsta, ka viņi nekad neatgriezīsies Latvijā, ka viņiem ārzemēs ir labi. Man tur nebija labi, vienalga gribējās mājās. Tikai dzīvojot Anglijā, novērtējām, cik te patiesībā ir forši. Daba! Aiziet līdz jūrai, kaut vai pastaigāties pa mežu – tur tā visa pietrūka. Mums te ir upe, vasarā gājām peldēties. Dzīvojot Latvijā, tas liekas pašsaprotami. Es agrāk Liepājā nemaz tik bieži līdz jūrai neaizgāju. Tagad, aizbraucot uz Liepāju, vienmēr aizeju līdz jūrai,» stāsta Baiba.

Pagājušā gada martā ielēcis savam vecumam atbilstošajā 2.klasē Slokas pamatskolā, Dāvis to pabeidza kopā ar visiem, taču rudenī mācības vajadzēja turpināt Rīgā, bērnu slimnīcā, kur viņš iestājās 16.jūnijā. Tika pārvests no Liepājas slimnīcas – vasaras brīvdienās mamma un vecmāmiņa zēna vēdera aprisēs un uzvedībā bija saskatījušas ko nelāgu. Vienīgo reizi divu gadu vecumā pabijis slimnīcā ar salmonelozi, Dāvis kopumā ir veselīgs bērns. Arī pacietīgs, patstāvīgs. Nežēlojās, ja bija noguris. Mamma jau sen vairs nepalīdzēja dēlam ģērbties, negaidīja ar dvieli pie dušas. «Tas bija liels trieciens, negaidīts,» saka par diagnozi.

Notikušais bija pārsteigums arī Dāvja ārstējošajam ārstam, pieredzējušajam bērnu ķirurgam Olafam Volrātam. Viņa 22 gadus ilgajā praksē ir bijuši gadījumi, kad jaundzimušiem bērniem vai operētajiem pacientiem limfa – viegli pienains šķidrums, kam ir svarīga loma organisma vielmaiņas un imunitātes nodrošināšanas procesos – izplūst ārpus limfas ceļiem. Nekad tas nebija noticis bērnam deviņu gadu vecumā. Nekad nebija tā, ka nepalīdz tradicionālās ārstēšanas shēmas. «Diemžēl arī 21.gadsimtā cilvēka ķermenis līdz galam vēl nav izzināts, visi bioķīmiskie procesi nav izprasti,» viņš secina. Parasti šādu limfas tecēšanu var apstādināt ar medikamentu terapiju un striktām diētas korekcijām. Zarnu traktā nonācis ēdiens veicina limfātisko cirkulāciju, tāpēc Dāvis slimnīcā divus mēnešus nedrīkstēja ēst, vēnā tika ievadīta mākslīgā barība. «Bija reizes, kad viņš no rīta teica: vai es tiešām pat ūdentiņu nevaru padzerties? Tas viņam bija vislielākais gardums,» ārsts piemin detaļas, ko zēna ģimene emocionāli neizceļ. Arī šie ekstrēmie pasākumi nepalīdzēja. Limfas šķidrums turpināja uzkrāties ārpus limfvadiem, tā novadīšanai bija ieliktas drenas. Tas nevarēja turpināties bezgalīgi ne jau tāpēc vien, ka ap drenām veidojās iekaisumi un tās mēdza ik pa laikam aizsērēt. Dāvis strauji zaudēja ķermenim svarīgas olbaltumvielas un imūnvielas. Pēc piecu mēnešu izmisīgas cīņas pagājušā gada 8.oktobrī dakteris Volrāts vadīja 6,5 stundas ilgu operāciju, mikroskopa kontrolē mēģināja aizšūt caurumus limfātiskajā sistēmā. «Dāvis man bija pirmais slimnieks, kurš tik ļoti gaidīja operāciju. Ar prieku – es pēc tam būšu vesels,» atceras. «Taču limfa tecēja tik difūzi un tik daudzās vietās, ka operācija nepalīdzēja.» Tas bija lūzuma brīdis. Mediķis lūdza palīdzību lielās Upsalas Universitātes slimnīcas un Lundas slimnīcas ārstiem, vērsās pie bērnu ķirurģiskās asociācijas biedriem visā Eiropā. Vienīgais, kas bija ar mieru risināt Dāvja situāciju, bija Pensilvānijas Universitātes slimnīcas Filadelfijā ārsts Maksims Itkins, kura publikāciju Volrāts bija uzgājis respektablajā žurnālā Seminars in Interventional Radiology. Filadelfijas mediķi līdzīgas problēmas bija veiksmīgi novērsuši jau 109 pacientiem.

Diemžēl Latvijas veselības sistēma neapmaksā operācijas ārpus Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas robežām, turklāt medicīnisko pakalpojumu tāme bija nepieredzēti liela – 427 000 ASV dolāri jeb aptuveni 348 000 eiro. Šādas summas nebija par ziedotāju līdzekļiem uzturētajā Bērnu slimnīcas fondā, kas pagājušogad ir palīdzējis tikt galā ar veselības samezglojumiem 30 bērniem, kam valsts finansējums nebija piešķirts. «Tāme bija sitiens. Bet ko vispār nauda ir vērta? Tik, cik viņa kalpo dzīvībai. Par šo naudu īsti nevar Pierīgā elegantu privātmāju uzbūvēt. Un kas ir privātmāja pret bērna veselību?» ķirurgs centies domāt filozofiski.

Ar pacientu, kas tik ilgi uzturas Bērnu slimnīcā, personālam neglābjami veidojas tuvākas saites. Dāvja cīņā bija iesaistījušies pat mediķu ģimenes locekļi. Gan Bērnu slimnīcas fonda vadītājas Lienes Dambiņas dēls, Dāvja vienaudzis, gan Olafa Volrāta dēli vairākkārt devušies uzmundrināt slimnieku ar šaha partijām un citām spēlēm. Visi iesaistītie ļoti novērtēja viņa mammas Baibas mobilizēšanos, pusgadu guļot uz saliekamās gultiņas vai otra pacienta gultas Dāvja palātā un rūpējoties par dēlu, ne reizi neveidojot konfliktus ar personālu, kas šādos apstākļos rodas no it nekā. Novembra beigās ar mammas piekrišanu tika izlemts izņēmuma veidā publiskot mazā slimnieka vārdu un situācijas aprakstu, cerībā ārkārtas gadījumiem domātajā fondā piesaistīt līdzekļus viņa ārstēšanai, lai arī summa likās nesasniedzami liela. Dāvja ārsts atvēlēja laiku intervijām masu medijos. Latvija ir ziedojumu lielvalsts! Jau pāris dienās norādītajā kontā atsaucīgi cilvēki bija ieskaitījuši 245 000 eiro, atceras Liene Dambiņa. Pat pēc tam, kad fonds informēja iedzīvotājus par 100 000 eiro piešķīrumu arī no valsts līdzekļiem, ziedojumi turpināja ienākt. Vēl vairāk – kad Dāvis ar mammu jau bija Amerikā, naudas plūsmu neapstādināja žurnālistu saceltā jezga, sociālajos tīklos uzejot novecojušu informāciju, ka zēna ģimene dzīvo Anglijā. Kopā tika saziedoti 317 000 eiro.

Gadījumu aprakstīs grāmatās

5.decembrī, saņemot naudas pārskaitījumu no Latvijas, Dāvja ārstēšanai sāka gatavoties Filadelfijas slimnīca. 16.decembrī tika dota zaļā gaisma lidojumam. Bez mammas un ārstējošā ārsta Olafa Volrāta Dāvi pavadīja arī reanimatologs Reinis Balmaks – tā bija aviokompānijas Lufthansa prasība. Jaunais, perspektīvais dakteris Balmaks, kas Amerikā ir strādājis Sentlūisas slimnīcā, pēc vajadzīgajiem standartiem palīdzēja sagatavot izrakstu no slimības vēstures, ko Amerikas kolēģi novērtēja ļoti atzinīgi, uzslavē Olafs Volrāts. Naktsmājas ārstiem atrada latviešu ģenētiķe Līvija Medne, kura pēc studiju beigām palikusi strādāt Filadelfijas slimnīcā.

Trīs dienas, ko Bērnu slimnīcas ķirurgs pavadīja par pasaulē labāko bērnu slimnīcu atzītajā hospitālī, viņš bijis kā uzvilkta stīga. Ja nu kolēģi atklāj kaut ko, ko viņš ir palaidis garām? 18.decembrī notikusī medicīniskā manipulācija, kad ar embolizējošu kontrastvielu tika aizlīmēti caurumi Dāvja limfātiskajā sistēmā, tikai tāpēc ilga astoņas stundas, ka mediķu komanda tās laikā veica visus iespējamos papildu izmeklējumus, pētīja zēna organismu vienā veselumā. Speciālisti atzina, ka izmaiņas latviešu puisēna limfātiskajā sistēmā ir unikālas, kas vēlreiz apliecina to, ka limfātiskā sistēma vēl nav pilnībā izpētīta un, iespējams, kāds paragrāfs anatomijas grāmatās būs jāizmaina.

Taču kāpēc tā izspēlēja tieši šādu dzīvībai bīstamu joku, slēdziens netika dots ne 20.decembrī, kad ārsts atgriezās Latvijā, ne līdz šai dienai. Filadelfijas slimnīca turpina analizēt izmeklējumu rezultātus, pieprasa papildu datus no Rīgas kolēģiem. Tikai kad noslēgsies šis process, tiks precizēta un ziedotājiem atrādīta ārstēšanās tāme. Jau tagad ir skaidrs, ka būs izdevies pat ieekonomēt – Dāvis atlaba negaidīti strauji.

Jaunajā gadā, no savas piektā stāva palātas slimnīcas debesskrāpī pa mazu spraudziņu starp divām citām augstceltnēm skatoties Filadelfijas svētku salūtu, māte ar dēlu zināja, ka Amerikas ārstiem ir izdevies Dāvim palīdzēt. Limfa vairs netek nepareizi, mājās braukšana ir tikai laika jautājums. «Vienu drenu izņēma 26., otru – 28.decembrī. Sāpes bija, bet es biju priecīgs arī,» stāsta viņš pats. Pusgada laikā gan Dāvis tā pieradis pie nekustīguma, ka mammai no sākuma lūdzis padot pat priekšmetu, kas atrodas metra attālumā. «Saku – tagad jau tu vari pats paņemt!» stāsta Baiba. «Bija ļoti priecīgs, centās. Uzreiz gribēja iet spēlēties uz nodaļas bērnu istabu.»

Mājās braukšana par vienu dienu aizkavējās ne tikai slikto laika apstākļu dēļ – aviosabiedrība atvainojās, ka nevarot nodrošināt pacientam papildu skābekli, mamma to atceras teju kā kuriozu. Tad Dāvis redzējis gabaliņu Amerikas. Ģenētiķe Līvija Medne mašīnā izvedusi ekskursijā cauri pilsētai, uzdāvinājusi puikam bērnu spēļu zāles apmeklējumu.

Ielidojis Rīgā pagājušajā ceturtdienā, viņš piektdien jau uz 10 minūtēm bijis savā Slokas skolā, kur mācību gadu šogad beigs mājmācībā – pēc tik liela organisma šoka ir jāiziet ārstēšanās kurss Vaivaru rehabilitācijas centrā. Sestdien ciemos atnākuši divi brālēni, bijusi neliela ballīte.

Tepat, ģimenes mājas viesistabā, gan vēl karājas baloni ar uzzīmētiem krustiem no gada nogalē notikušajām Maijas kristībām. Nevarīgo Dāvi Torņakalna mācītājs Linards Rozentāls nokristīja slimnīcas palātā. Ziedotāju atsaucība, mediķu zināšanas, tiešām kāds augstāks spēks vai viss kopā? Amerikā iebraucis slimnieku ratiņos, Rīgas lidostas slieksni Dāvis atkal pārkāpa savām kājām.

Zviedru mājas top Latvijā

Posted on janvāris 14, 2015 by Gunita Nagle - Veiksme

Daudzi skandināvi dzīvo Latvijas uzņēmuma WWL Houses ražotās koka paneļu ēkās, lepodamies, ka viņu nams ir īsta zviedru koka māja. Latvieši pārliecinājuši ar labu cenu un kvalitāti

Vietā, kur kopš 19.gadsimta beigām vairāk nekā simt gadu atradās Latvijā lielākā māla ķieģeļu ražotne, tagad atrodas noplucis industriālais rajons. Kalnciema ķieģeļu kombināta ēkas pārdotas vai iznomātas dažādiem ražotājiem, no kuriem rosīgākais ir WWL Houses, koka paneļu māju un logu ražotājs, kas darbojas kopš 2005.gada. Lai gan ražotne atrodas 50 kilometru no Rīgas un ceļš uz to ved garām Kaigu purvam un nolaistām padomju ēkām, valdes priekšsēdētājs Ivars Reinhards vietas izvēli uzskata par vienu no prātīgākajiem lēmumiem, sākot biznesu.

Pirmkārt, Kalnciemā kā īpaši atbalstāmā teritorijā uzņēmējiem bija papildu iespējas tikt pie ES fondu līdzfinansējuma. Otrkārt, WWL Houses rīcībā ir vairāk nekā 8000 kvadrātmetru industriālas ēkas, kad ļāvis zem viena jumta izveidot trīs dažādas – koka logu, koka paneļu māju un moduļu māju – ražotnes. Reinhards aprēķinājis, ka šādā veidā ražošanas izmaksas samazinās par 30%. Tā joprojām ir liela priekšrocība, kas ļauj WWL Houses konkurēt, piemēram, ar Zviedrijā ražotajām mājām. Apzinādamies savus trumpjus, viņš ir apņēmības pilns ne tikai palielināt eksporta apjomus uz Zviedriju, Norvēģiju un Lielbritāniju, bet atrast aizvien vairāk klientu arī Francijā un Itālijā.

Precīzs aprēķins

WWL Houses ražotnē potenciālie klienti vai sadarbības partneri ierodas vairākas reizes nedēļā. Parasti viņus izvadā Ivars Reinhards, ļaujot izpētīt, kā vīri gatavo logu rāmjus, kā top paneļi māju montāžai. Ir viesošanās dienā cehā strādā aptuveni 30 cilvēku, no kuriem daļa ir Kalnciema iedzīvotāji, daļa – jelgavnieki un rīdzinieki. Pavisam uzņēmumā ražošanā un montāžā nodarbināti 70 cilvēku. Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem Reinhards apsvēra biznesa virzienu, par kokapstrādes uzņēmumu izšķīrās divu iemeslu dēļ – Latvijā ir pieejama labas kvalitātes ziemeļu priedes un egles koksne, kas atšķirībā no dienvidos augušiem kokiem izmantojama kā būvmateriāls. Un mūsu zemē ir lieliski jomas profesionāļi.

Uzņēmums WWL Houses ir ļoti rūpīgas kalkulācijas rezultāts. Pirms tā izveidošanas Reinhards vadīja un joprojām vada uzņēmumu Forum Group, kurā viens no darbības virzieniem ir nekustamo īpašumu attīstība, bet apakšuzņēmums Forums audits administrēja vairāku lielu rūpnīcu maksātnespējas procesu.

«Guvām pieredzi, kā organizēt un vadīt ražošanas procesus. Veicot aprēķinus, nonācām pie secinājuma, ka vislielākā perspektīva ir koka logu un koka paneļu māju ražošanai.»

To, ka aprēķini ir pareizi, pierāda jauda, ar kādu pēdējo desmit gadu laikā palielinājies koka karkasa ēku īpatsvars jauno ēku celtniecībā – to būvniecība Eiropā pieaug vidēji par 5% gadā. Zaļais dzīvesveids kļūst aizvien populārāks. Tā kā visā Eiropā, arī Skandināvijā ar likumu palīdzību mēģina panākt pēc iespējas efektīvāku enerģijas izmantošanu, koka mājām konkurencē ar, piemēram, ķieģeļu mājām ir lielas priekšrocības. Koks kopā ar celtniecības vati rada labu siltumizolāciju, tāpēc WWL Houses mājās pat Zviedrijas un Norvēģijas ziemeļos ir zems energoenerģijas patēriņš – mazāks par 50 kilovatiem uz katru apdzīvojamo kvadrātmetru gadā.

WWL Houses gan piesardzīgi sāka ar koka logu ražošanu, bet 2007.gadā sāka ražot arī mājas. «Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka strādāsim eksportam,» saka Reinhards. Logiem 40% pircēju ir Latvijā, bet no visiem WWL Houses saražotajiem namiem šeit paliek vidēji 5%, tātad tikai dažas mājas. Piemēram, Rīgas industriālā parka ēka Dzelzavas ielā 120 ir WWL Houses koka karkasa un betona kompozīta daudzstāvu māja. Taču lielākoties uzņēmums strādā ar skandināviem un pēdējos gados ar Lielbritānijas, Francijas, Itālijas klientiem. Pirmajos gados vairums pircēju bija privātpersonas, tagad – nekustamo īpašumu attīstītāji un būvkompānijas, kas pieaicina WWL Houses kā apakšuzņēmumu. Šāda stratēģija ir attaisnojusies – 2013.gadā uzņēmuma apgrozījums bija 6,4 miljoni eiro. Pērn bija plānots pieaugums, taču decembra beigās bankrotēja viens no WWL Houses lielākajiem pasūtītājiem Zviedrijā. «Tik liels klients ar tik lielu pasūtījumu pirmo reizi bankrotēja,» negribīgi atzīst Reinhards. Šā bankrota dēļ apgrozījums varbūt arī nebūs pieaudzis, tomēr vadītājs neļauj vaļu emocijām – tāds ir bizness.

Visvairāk patīk zviedriem

WWL Houses pagājušajā gadā notika arī kas labs, uzņēmums saņēma LIAA Eksporta un inovācijas balvu – 2013.gadā tā eksporta apjoms sasniedza 3,6 miljonus eiro jeb trīsreiz vairāk nekā gadu iepriekš. Lai gan desmit gadu laikā WWL Houses ir eksportējis uz dažādām Eiropas valstīm, pēdējos gados vairums klientu ir trijās zemēs – Zviedrijā (70%), Norvēģijā (20%) un Lielbritānijā (10%).

«Gribētu vairāk pircēju Anglijā, kur pirmo māju uzbūvējām pirms pusotra gada, un vietējie ir sajūsmā par kvalitāti. Protams, gribam iegūt lielāku uzticību Norvēģijā, arī Itālijā un Francijā, kur mums parādījušies pirmie klienti,» stāsta Reinhards. Sēžot ražotnes otrajā stāvā, pa kuras logu var vērot strādnieku darbu pirmajā stāvā, viņš atminas, cik grūti bijis skandināvus pārliecināt, ka Kalnciemā gatavotās mājas ir labākas par zviedru namiem. Zviedriem ir ļoti senas un izkoptas koka māju celtniecības tradīcijas. Turklāt viņiem daudz svarīgākas par prezentācijām un reklāmām ir draugu un paziņu atsauksmes. Latviešiem pirmajos gados tādu, protams, nebija.

Lai atrastu pircējus, WWL Houses nolēma iet vairākus ceļus. Uzņēmums ne tikai piedalījās starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, bet izmantoja arī tā dēvēto emigrantu mārketingu. Katrā no eksporta zemēm uzņēmumam ir pazīstami latvieši, kas strādā būvniecībā un pārstāv WWL Houses. Piemēram, zinot, ka skandināviem ir svarīgi izpētīt produktu «līdz pēdējai skrūvītei», Reinhards visus klientus aicina uz Kalnciemu, kur pats personīgi iepazīstina ar ražošanas procesu. «Skandināvi, kamēr nav izpētījuši ražotni un iepazinušies ar cilvēkiem, nemaz nemēģina sākt darījumus. Kopš brīža, kad skandināvs izrāda interesi, līdz darījumam paiet vismaz gads,» secinājis Reinhards.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ eiropieši izvēlas pirkt Latvijas logus un mājas, ir cena, kas zemāka nekā viņu zemē. Gan darbaspēks, gan izejmateriāli Latvijā izmaksā lētāk. «Taču situācija ļoti strauji mainās. 2006.gadā visās skandināvu rūpnīcās strādāja tikai paši skandināvi, ļoti reti bija viesstrādnieki no Austrumeiropas, taču tagad, jūtot, ka zaudē konkurētspēju, skandināvu uzņēmēji pieņem darbā strādniekus no Austrumeiropas, kuriem var maksāt mazāk nekā tautiešiem. Tādā veidā uzņēmumi notur konkurētspēju,» stāsta Reinhards. Šā iemesla dēļ vairāki Latvijas kokapstrādes uzņēmumi, kas pirmskrīzes laikā atvēra jaunas rūpnīcas un investēja, cerot uz preču noietu Skandināvijā, ir bankrotējuši. WWL Houses priekšrocība ir pieticība – tas samierinās ar padomju laikos tapušu rūpnīcu un, investējot ražotnē, izmanto ES fondu līdzfinansējumu. Uzņēmuma paša ieguldītā nauda ražošanā jau ir atpelnīta. «Kamēr mēs darbojamies pēc šāda modeļa, zviedri mūs nevar izkonkurēt – mūsu priekšrocība ir labas cenas, individuāla pieeja, kvalitāte. Ēkas ražotnes un montāžas pašizmaksas ir vismaz par 20-30% zemākas nekā zviedriem,» skaidro Reinhards.

Mēģinot piesaistīt jaunus klientus Skandināvijā, WWL Houses izveidojusi Latvijas būvnieku un ražotāju aliansi. Tajā savstarpēji nekonkurējoši uzņēmumi apvienojušies, lai nodrošinātu mājas celtniecību no projekta līdz iekšdarbiem. «Jo pilnīgāks serviss, jo mazāka nepieciešamība klientam izvēlēties dažādus ražotājus,» Reinhards paskaidro, kādēļ klientiem patīk šāda alianse, kurā kopīgiem spēkiem eksporta apjomus palielina Skonto Prefab, kas ražo betona paneļus, Primekss, kas gādā par grīdu un sienu apdari, AB Systems, Arko EL, Ergostatus, Fritekss un vēl vairāki uzņēmumi.

Reinhards pieļauj iespēju, ka nākotnē varētu vairāk strādāt arī Latvijā, kaut arī šeit «tirgus attīstās ļoti lēnām». «Piemēram, Skandināvijā un Eiropā atļauj daudzstāvu koka ēku būvniecību, taču Latvijā ir ierobežojumi – šādas mājas nedrīkst celt augstākas par astoņiem metriem. Mums ir sertifikāts, kas ļauj celt šādas ēkas augstākas par astoņiem metriem, tās ir betona un koka karkasa mājas. Šādā veidā tapa divas RTU ēkas Ķīpsalā un Rīgas industriālais parks Pļavniekos, kas ir četrstāvu ēka,» stāsta Reinhards. Visgrūtāk esot pārliecināt ugunsdzēsējus, ka ar izolācijas materiālu apstrādāts koka karkass nedeg un ugunī ir noturīgāks pat par ķieģeļu mūri vai metāla sienu.

Ražos vasaras mājas

2013.gadā Latvijā ražoto koka karkasa māju eksports sasniedza 70 miljonus eiro. Tas nav pat 2% no kopējā Stokholmas koka karkasa ēku tirgus. Tātad izaugsmes iespējas vēl ir ļoti plašas ne tikai WWL Houses, bet arī citiem Latvijas koka namu ražotājiem. WWL Houses nolēmis paplašināties, ražojot moduļu mājas. Viena no šādām ēkām stāv Kalnciema ķieģeļu rūpnīcas pagalmā. Gaišs, mazs nams, kuram piestāvētu smilgas un vējš, kas no jūras atnes mazliet sāļas smaržas. Tajā ir neliela virtuve, bērnu istaba, dušas telpa un guļamistaba. Viss, kas vajadzīgs, lai piepildītu sapni par dažām bezrūpīgām vasaras brīvdienu nedēļām. Pirmais šāds moduļa māju ciemats top Nidā. «Vairākas kompānijas jau izrādījušas interesi par investīcijām un standarta produkcijas ražošanu. Moduļu māju ražošanas apjomi pieaug visā Eiropā,» stāsta Reinhards, kuru, tāpat kā pirms desmit gadiem, uz priekšu virza rūpīga tirgus analīze. Izpētījis – klientiem patīk, ka šādas ēkas simtprocentīgi tiek pabeigtas cehā. Lai tās saražotu un samontētu, vajag nieka četras nedēļas.»

Moduļu mājas ir arī daudzu latviešu sapnis. Kad 2011.gadā WWL Houses vēl tikai plānoja sākt šādu ražotni, pēc uzņēmuma pasūtījuma ekoloģisku, videi draudzīgu un skarbiem klimatiskajiem apstākļiem piemērotu moduļu māju uzprojektēja dizainers Gints Kempels. Ēka saņēma žurnāla DEKO balvu dizainā. Šī māja palikusi Latvijā.

3 biznesa principi

1. Rūpīga tirgus pārbaude pirms katra nākamā soļa speršanas.
2. Strādāt pēc iespējas efektīvāk, izmantojot iespējas samazināt ražošanas izmaksas un palielinot konkurētspēju.
3. Eksportā strādāt vienlaikus ar vairākām valstīm un atšķirīgiem klientiem, lai samazinātu atkarību no viena pasūtītāja.