Vairāk nekā divi gadi pagājuši, kopš no dzīves aizgājis Imants Ziedonis.
Viņa sieva Ausma Kantāne visu šo laiku vairījusies runāt ar žurnālistiem, vārdi šķituši pārāk sīki. Viņa stāsta, ka pašlaik lasot dzejnieka dienasgrāmatas un atrodot tur atbildes uz daudziem jautājumiem
Kastaņkoku galotnes aiz Ausmas Kantānes loga klusā centra augšstāvā milzīgiem pumpuriem piebirušas, debesis lielas un zilas. Ausma, tik ļoti gaidījusi sauli un pavasari, nevar vien beigt priecāties. Viņu, Rīgas centra meiteni, dabu mīlēt un izjust iemācīja vīrs Imants Ziedonis. «Smalkās bērzu zaru mežģīnes pavasaros, kad parādās pirmais vieglais zaļums, tas veids, kā viņš runā par bērziem – bērniem, cik caurspīdīgs ir to prāts, pirms vēl nav
aizaudzis ciet kā bērzu lapotne!» atceramies vienu no dzejnieka pēdējiem darbiem, eseju grāmatu Latvija man. «Tāpat ieviņas, viņš vienmēr teica: tā ir salātbļoda ar krējumu, tas baltums ar zaļām lapām,» Ausma smaida.
Imanta Ziedoņa vairs nav. Viņa sieva ir ilgi vairījusies par zaudējumu runāt ar žurnālistiem, vārdi šķituši pārāk sīki, jebkura cita cilvēka interpretācija – nevēlama. Jo viņai pašai nav viegli formulēt šo universu – dzīvi ar Imantu Ziedoni. «Ir pagājis laiks, trešais gads iet… Migla sāk lēnām nosēsties, kontūras jau izgaismojas. Ne sarežģītas, vienkāršas. Bet viss vienkāršais var būt tik liels un grūti novērtējams,» viņa iepauzē, joprojām cīnīdamās ar sevi.
Imantu pēdējos gadus liktenis pārbaudīja nežēlīgi. Arvien nemiera pilnais gars bija ieslēgts slimību diktētajos ierobežojumos. Radoša cilvēka nolemtība! Pat tad, kad rokas vairs nevarēja noturēt pildspalvu un domas mudžinājās, viņš gribēja strādāt, vēl paspēt ko pateikt pasaulei. Pēc pēdējā, 2006.gada insulta Ziedoņa dzīvība karājās mata galā, visu laiku bija jākontrolē asinsspiediens, jākoriģē medikamenti, jāuzmana katrs solis. Par naudu, kas tika samaksāta medicīniskā personāla algošanai, varētu uzcelt sazin kādu villu, Ausma saka pragmatiski, bez ironijas. Viņa gāja šo grūto ceļu kopā ar Imantu, tomēr cilvēkos parādījās enerģiska, bez rūpju rievām pierē. Kandidēja un tika ievēlēta 8. un 9.Saeimā. Aktrises profesijā attīstīto jūtīgumu pārvērta nevis žēlabās, bet konstruktīvā lietu risināšanā. Viņa ir sajūsmināta, cik labi pašas aktīvo pozīciju ilustrē nupat uzietais citāts no Ziedoņa 1986.gada dienasgrāmatas. «Cilvēki man daudz stāsta un cenšas stāstīt visādas nebūšanas. It kā es tāpēc būtu radīts, lai uzklausītu visas viņu apkārtnes draņķības, netaisnības un kļūmes. Šodien atradu pašu būtiskāko – sākumjautājumu, ar kuru katram tādam žēlabu cilvēkam vajadzētu sākt. Ja viņš ar to nesāk, tad jājautā (pretī) ir man: «Bet ko tu gribēji izdarīt?» Jo pa lielākai daļai visas žēlabas skan bez pašpiedalīšanās.»
Pabūt lielajā
Kad Imanta pēkšņi vairs nebija, pār viņas dzīvi neizpletās tukšums. Sadzīvisko rūpju maratonā Ausma nebija pazaudējusi sevi. Aizgājusi no aktrises darba, viņa māca ķermeņa un runas kultūru Rīgas Doma kora skolā. «Visi jautā: vai tu, Ausma, tiešām negribi teātrī? Es saku: «Negribu, Dieva vārds!» 60 gadu jubilejā nospēlēju lielu lomu – Eimiju Deivida Hēra lugā Eimijas domas. Esmu vienmēr kontrolējusi sevi – laikam tāpēc, ka man abas smadzeņu puslodes [racionālā un emocionālā] ir vienādi attīstītas, kaujas – tas patiesībā nav labi māksliniekam,» Ausma ķidā sevi. «Šis duālisms mani ēd kopā. Ak Dievs, cik labi būtu, ja mani nekontrolētu tas prāts visu laiku! Bet skolotāja darbā tas ir labi, tur var viļņoties abas puses.»
Nemitīgs prāta treniņš, grāmatu lasīšana un analīze – to Ausma iepazina kā dzīves modeli. Sākumā šausminādamās, kā dzejnieks var svītrot un piepildīt piezīmēm grāmatu lappuses, jau gadiem viņa dara tāpat. Daniels Goulmens Tava emocionālā inteliģence – viņa paceļ pētījumu, ko uz žurnālu galdiņa tur kā Bībeli. Zinātniskais redaktors profesors Viesturs Reņģe, arī viņa Personības psiholoģija izstudēta no vāka līdz vākam.
«Kāpēc emocionālajai inteliģencei mēdz būt lielāka loma nekā IQ? Tā ietver sevī pašsavaldīšanos, centību, neatlaidību, prasmi motivēt rīcību. To var audzināt bērnos jau mazotnē, tā paverot viņiem lielāku izdevību izmantot to intelektuālo potenciālu, kādu viņi ir laimējuši gēnu loterijā,» Ausma pārlapo grāmatas. «Intelekts ir ielikts gēnos, tu nevari vairāk, nekā tev dots. Vajadzētu panākt, lai izglītotos ne tikai skolēnu prāts, bet arī sirds.»
Ziedonis savu potenciālu spēja attīstīt ar pedantisku darbu. «Nevar iedomāties, ka radoša personība var turēt sevi tādā disciplīnā! Ja man liktu pateikt vienā vārdā, tad viņa dzīves galvenā tēma bija «strādāt». Ne par velti uz mammuļa kapa ir Imanta rokrakstā akmenī iegravēts Viņa mīlēja strādāt un mīlēja mūs. Vienalga, kur mēs atrastos, arī Imants rīta cēlienu strādāja. Braucām uz Koktebeli Krimā; mēs ar puiku [Imanta dēlu Rimantu] abi dzīvojām pa jūras malu līdz pusdienai, viņš strādāja. Tad atnāca, nopeldējās, un gājām ēst.»
Vēl vairāk par Ziedoņa pārņemtību ar darbu liecinājusi cita epizode. Pašā randiņošanās sākumā jauna, skaista aktrise pastaigas laikā tiek atstāta Brīvības, tolaik Ļeņina ielas viducī: ««Ausma, man jāiet rakstīt.» Stopkadrs, uz redzēšanos.»
«Viņš tāds bija visu dzīvi. Kad ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi gāja pa Latviju…» Ausma piemin Ziedoņa iedvesmotos sakoptākās lauku sētas meklējumus 15 gadu garumā, «ja viņam nebija interesanti, domājat, ka viņš sēdēja, mocījās? Nekad. Aizgāja dārzā, nogūlās zem jāņogu krūma. Un cilvēki domā: vai, Ziedonītim slikti! Nes ēdienus pie tā krūma, Imants izbaro suņiem, vistām, gaiļiem. Es šausmās sēžu, vai dieniņ, ko cilvēki padomās!» Ausma smejas. «Viņš pat radu viesībās tikai piecas pieklājības minūtes pasēdēja. Ja cilvēku pūlis bija vienā stūrī, viņš gāja pretējā stūrī.»
Viņai zināmais Ziedonis nāk pretī no dienasgrāmatu lappusēm, ko Ausma šogad sākusi pārlasīt un pārrakstīt. «Ko viņš te atbrauca? Ja viņam nav nekā, ko teikt, tad nav ko tērēt manu laiku!» vēsta 80.gadu vidus ieraksti no Sauriešu slimnīcas un Tērvetes sanatorijas, arī tur Imants dzīvoja dzelžainā disciplīnā. Ausma komentē: «Iedomājieties, 1986.gadā viņam bija atkārtots tuberkulozes uzliesmojums, un jau 1991.gadā mēs braucam uz Ameriku operēt sirdi. Viņa veselība ir pa gabaliem likta kopā. Es pat nezināju, ka viņš cieš tik lielas sāpes. Egoisms, bet blakus – liela vientulība. Viņam uznāk tāds «es nevienam neesmu vajadzīgs». Lasot dienasgrāmatu, man nepārtraukti sirds sažņaudzās – ak Dievs, no kurienes viņš ņem tādas domas? Es lasu, Rainim arī tas pats: lielais ego, un tajā pašā laikā viņš ir tik maziņš kā izrādē Raiņa sapņi, kur Aspazija viņam kā bērnam ģērbj biksītes, krekliņu, cepurīti liek galvā. Tādi nesavienojami lielumi.»
Vīra dienasgrāmatas Ausma izcēlusi Raiņa dēļ. 1985.gadā Ziedonim bija jābrauc uz Raiņa 120.jubilejas sarīkojumu Maskavā, Arī Ausma tur lasīja Ludmilas Azarovas tulkoto Raiņa dzeju. Šā notikuma dokumentācijā viņa cerējusi uziet kādu domu graudu, ko izmantot 1991.gadā izdotās Ziedoņa grāmatas Mūžības temperaments pārpublicējumam. Ziedoņa veiktās Raiņa literārās studijas tagad ir bibliogrāfisks retums.
«Šīs ir Raiņa dienas. Vai var teikt, ka arī Raiņa mūžība? Nevar,» dienasgrāmatu citē Ausma. «Mūžība nevienam nepieder. Pat Rainim ne. Un tieši ar to tā ir vajadzīga, ka māca mums nepiesavināšanās un nepiederēšanas jēdzienus. Uzrāda lielus dvēseliskus nojēgumus, par kuriem sadzīvē un ikdienā nav bijis laika padomāt. (..) Rainis dod spēku. Spēku aizdomāties lieluma līmeņos. Un viss top liels, kas identificējas ar lielo.»
«Tas ir svarīgi! Tas ir tikpat kā bērnam, kas ēd tikai to, kas ir atpazīstams,» viņa ar aizrautību iztirzā domu. «Man nevar patikt tas, ko es nezinu. Ja es to neesmu redzējis, sajutis. Imants saka: ir jābūt tur. Rainis ir jāiepazīst, jāsajūt, jāsaredz.»
Dienasgrāmatās Ziedonis ir ielīmējis laikrakstu izgriezumus, Raiņa pēdējo fotogrāfiju reprodukcijas. «Dzejnieks Rainis 64 gados, savā pēdējā dzimšanas dienā, bija viens pats. Nevar uzkāpt līdz otrajam stāvam, trīsreiz apstājas, saka: «Man elpas nav.» Tā arī neviens nesaprot, ar ko viņš nomira. Tad ir, bez šaubām, pompozas bēres,» Ausma, kas tikko pārlasījusi arī Roalda Dobrovenska romānu Rainis un viņa brāļi, piemin notikumus Raiņa biogrāfijā.
«Mēs ar Imantu bijām ciemos pie Mēnessmeitiņas,» stāsta par Raiņa vecumdienu mūzu Olgu Kliģeri. «Kliģere bija kā Aspazijas kopija, tikai lielā gara nebija. Man viņa…» doma apzināti netiek nobeigta. «Bet mīla ir Dieva dāvana. Vēl vakar ar draudzeni runājām – to lidojumu sajūti tad, kad mīli, nevis, kad tevi mīl. Tas ceļ spārnos un nes debesīs.»
Paldies par motociklu
Ausma Kantāne satika Imantu Ziedoni 23 gadu vecumā 1965.gadā kādā kolhoznieku sarīkojumā Palsmanē, kur bija uzaicināta lasīt jaunā autora dzeju. Nemaz tik romantiski tas nebija, viņa iesmejas. «Toreiz aktierus tā aicināja, visi sēž pie galda un ēd, ak Dievs! Grabina nažus un dakšas un šķindina glāzes, un tev pa vidu jāstāv un jāskaita dzejoļi.» Kāpēc viņa bija izvēlējusies Ziedoņa dzeju? Mistika! Imantam bija iznākuši tikai divi dzejoļu krājumi, un viņš vēl bija «cits Ziedonis», kā Ausmai labpatīk sacīt. Slavas augstumos dzejnieku uznesa abu pirmajā pazīšanās gadā iznākušais trešais krājums Motocikls.
Tieši ar Imanta motociklu saistās abu pirmā vasara. Jaunā aktrise ar Dailes teātri brauca viesizrādēs pa Latviju, Ziedonis, Ausmas kolēģiem par uzjautrinājumu, sekoja uz motocikla, izvilināja arī viņu no autobusa. Rudenī viņi līkumoja pa maziem ceļiem mežā gar Engures ezeru, pa Tukuma priežu siliem. «Ja būtu jāpasaka Imantam par kaut ko īpašs paldies, man gribētos teikt par braucienu ar motociklu. Es Imantam ap vidu apķērusies, sēņu grozs uz rokas. Viņš pa mežu brauca, kalniņiem, piebraucam – vai, sarkans viss ar podiņiem! Tā ir tik brīnišķīga sajūta, vējš gar ausīm… Visas lielās tēmas, kas ir Imanta darbos – ceļš, vējš, gaisma. Un tad es teiktu – tuvība, lai nebūtu banāli jāsaka «mīlestība».»
Ja par prozaisko: sēnes vestas Imanta mammai Ragaciemā, vārītas, marinētas, sālītas. «Mammītei katrreiz kurpju kastē bija jūras baltajās smiltīs burkāni ielikti, ķilaviņas sataisītas, skaisti bļodiņā sarindotas, vēderiņi uz vienu pusi. Tad krējuma burciņa bij’, kāda zaptes burciņa. Vienmēr atvedām kaut ko mājās.»
Viņi – jauni, nabagi un laimīgi – dzīvoja komunālā dzīvokļa istabiņā Tallinas ielā pie rakstnieka Kārļa Fimbera.
Mākslinieks Uldis Zemzaris, kam bija mašīna, aizvedis uz Kurzemi, uz Rendas lielajiem mežiem. Daudzu kilometru gari pārgājieni, odi, naktsmāju meklēšana pie vietējiem – rīdziniece pie kā tāda nebija radusi, taču turējās. Vēlākā ceļā viņi atdalījās, Ausma stopēja mašīnas, lai vakarā ar Imantu satiktos Dundagā, šoferiem deva meža zemeņu pušķīšus. «Jā, Imants viens gāja ar nolūku, tā viņam bija svēta lieta – Kurzemīti rakstīt,» viņa apstiprina.
«Cik pašpietiekamam ir jābūt otram, lai pieņemtu radoša cilvēka egoismu?» vaicāju.
«Ir izdzīvoti visādi posmi,» Ausma atbild godīgi. «Pirmajā laikā man tas likās interesanti: oho! Tad bija brīži, kad mūsu sunītis pa gaiteni gāja un skrapstināja nagus, mums bija vācu kurchārs, putnu medību suns, brūns ar raibām krūtītēm. Imants strādāja, mums toreiz nebija parkets, bija linolejs. Skrap, skrap, skrap, Imants saka, ej prom, es strādāju! Bet ko sunītim «strādāju»!? Viņš domā – piecas minūtes pastrādā, pietiek! Čapa, čapa, čapa…» epizode tiek pārstāstīta tik aizraujoši, kā to prot vienīgi Ausma. «Tad Imants teica vienkārši. «Tagad tā. Vai nu es vai suns.» Tad es sapratu, ka nav joki. Ka tā ir īstenība, ar kuru man jārēķinās. Vai nu – vai nu. Ar prātu saproti, bet emocionāli vienu otru reizi sāpīgi tas ir.»
Ausma savu karjeru pakļāva dzejnieka vajadzībām, atteica filmēšanās, kas notika citās padomju republikās, arī teātrī strādāja ar mazāku atdevi, nekā būtu iespējams. «Ja es vasaras nebūšu Murjāņos, kā es smējos, Ziedonim pankūku cepējas un pusdienu padevējas atrastos. Viņam, pēc zodiaka Vērsim, dominējošā bija Veneras planēta, pie sievietēm bija milzu piekrišana. Milzu – tas būtu par maz teikts. Es teicu: «Piedodiet, te ir dzīvoklis, te nav kaut kāds kabinets, es neesmu sekretāre. Lūdzu, mūs netraucējiet!» Nāca, zvanīja, rakstīja – ko vien varēja izdomāt!» Ausma smejas.
«Es reizēm pat lepojoties saku: «ja nebūtu manis, tad viņam būtu vēl vismaz sešas septiņas sievas un tikpat daudz bērnu. Lai kā viņš mīl savus bērnus, radīt un strādāt, un dzīvot kopā – tas nebija iespējams. Ja man būtu bijuši bērni, es būtu zaudējusi viņu. Mūsu kopīgie bērni ir 12 Imanta rak-stu sējumi.»
Juriste vai psiholoģe?
«Jā, ambiciozs,» apstiprina Ausma. «Tagad runā par Ziedoni, ka viņš ir koķetējis ar padomju varu. Nē, viņš neko nav ne lūdzis, ne izkalpojies. Viņš vienkārši teica: «Man vajag to.» Jau studiju laikā rakstīdams kursa darbu par valodniecību, kur bija ieguldījis lielu darbu, pasniedzējam prasīja: «To varēs nodrukāt, lai man samaksā?» Ausma atstāsta. «Pasniedzējam mati sacēlušies gaisā: «Ko jūs atļaujaties?! Par kursa darbu jūs gribat naudu nopelnīt?»»
Kad pirmajiem [kultūras darbiniekiem] bija volgas, viņš pateica: «Man arī vajag! Es daudz braukāju pa laukiem. Man vajag ērtu mašīnu.»
Pēc četrām smagām Imanta sirds operācijām 1991.gadā pie auto stūres sēdēja tikai Ausma. «Izbraucu visu Leišmalīti, līdz – viņa mazdēls, Rimanta Edžus. Gājām pa kapiem, sētām, akmeņiem, pilskalniem. Imants bija arī priecīgs, ka viņš puiku ievadīja tajā.»
Dzejniekam šie ceļojumi bija kā dvēseles eliksīrs. Ja kāda vienkārša garāmgājēja dzīves filozofija viņu ieienteresēja, varēja norunāt stundām. «Lauku cilvēks, kas dzīvoja ar dabas, darba un vēl kādu lielāku ritu – redzi, kā tas sasaistās arī ar Raini! Tas Imantam likās ideāls, lielākais, pilnīgākais, kas Latvijā ir. Kā Krišjānis Barons krāja dainas, Imants krāja viedos cilvēkus. «Sievas,» viņš teica, «tās zina visvairāk. Tām ir sava biogrāfija, pieredze un kaut kāda augstāka jutoņa un apziņa.»» Divas Ziedoņa neuzrakstītas grāmatas, par kurām Ausmai ir visvairāk žēl, būtu veltītas Krišjānim Baronam un ceriņu selekcionāram Pēterim Upītim. «Otro manuskriptu viņam nozaga,» dzirdu ne tik zināmu stāstu. «Imants Ģildē lasīja fragmentus, pēc tam bija pasēdēšana, kafija, vīns, kaut kur nolika rokrak-
stu, un viss – vairs nebija. Es domāju – šie materiāli varbūt kādam ir. Neviens taču neizmeta!» Ziedonis pats bija vēlējies studēt dārzkopību, Upīti sajuta kā radniecīgu dvēseli. Kopā ar savu koku grupu daudzus desmitus Latvijas dižkoku atbrīvoja no krūmiem. Rakstnieka Jaunsudrabiņa piemiņai uz simtgadi atveda milzu akmeni, iekala Simtiņš.
«Pēdējā slimības posmā gribēdama Imantu iepriecināt, vēlākā kultūras ministre Žanete Grende viņu saveda kopā ar Renāru Kauperu un Mazo kavalēriju, kas tāpat kā Imants braukāja pa Latviju un strādāja: cirta, iekopa skaistu vietu, laboja tiltiņus un vakarā kopā ar vietējiem muzicēja un svinēja. Tie bija īstie cilvēki, kas Imantu gandarīja, viņa darba turpinātāji. Paldies viņiem!» Ausma stāsta par koncertiem viņu dzīvoklī, kas reizi mēnesī notikuši līdz Ziedoņa dzīves beigām un dzejnieku iepriecinājuši.
Lai arī savu gribu neuzskata par tik stipru kā Ziedonim, arī viņa pati ir gājusi novatoriskus ceļus. 2002.gadā pieteikusies palīgā partijas Jaunais laiks veidotājam Einaram Repšem, kura darbu Latvijas Bankā respektējusi. Teikusi: «Teātrī esmu bijusi pietiekami ar godu un slavu apveltīta, man nebūs tas komplekss, kad deputātam noreibst galva, viņš sāk darīt muļķības. Es varētu pakoriģēt, ja būsiet aizmirsuši tur augšā par «apakšām».» Šo uzstādījumu ievērojusi, kad saņēmusi piedāvājumu kļūt par kultūras ministri. «Nevis Ingūna Rībena, es būtu. Bet teicu: es nepārvaldu valodas. Cilvēks, kas nezina valodas, un kultūras ministrs – tas taču ir paradokss!»
Par aiziešanu no teātra aktrise bija domājusi kopš 1991.gada, kad Latvija atguva neatkarību, bet viņai palika 50 gadu. «Gribēju būt juriste vai psiholoģe. Domāju: man būs kabinetiņš un būs misiņa plāksne, un pēc īpašumu atgūšanas cilvēki tiesāsies, prātos – ko lai ņem par advokāti? Ņemsim Kantāni, viņa ir aktrise, mācēs runāt,» Ausma iztēlojusies. Prasījusi padomu Vairai Vīķei-Freibergai. «Viņa teica: psiholoģiju – tas ir par vēlu, Ausma. Tev prakse būs maza, tu vairs nevari to apgūt. Bet tieslietas – jā. Tur, ja ir talants un saprašana, pēc četriem gadiem vari kaut ko darīt.»
«Godīgi jāsaka, es vēl šodien nožēloju, ka to neizdarīju. 54 gados es būtu juriste,» Ausma saka pilnā nopietnībā.
Psiholoģijas jomā gan eksprezidentes vīzija ir koriģēta. «Divgadīga Sanktpēterburgas akadēmijas docenta Kapicas psiholoģijas programma,» Ausma ieskatās CV. «Franks Puseliks, Kanāda, kursu sertifikāts. Eduarda de Bono Radošā domāšana, sertifikāts; un vēl Izglītības un zinātnes ministrijas izdots Leonardo da Vinči programmas sastādītājas un vadītājas sertifikāts! Gandarījums, ko es varbūt Imanta dēļ teātrī pazaudēju, ir iegūts pedagoģiskajā darbā, kur strādāju vēl šodien.»
Kad uz valsts svētkiem RSU Psihosomatikas katedras vadītāja profesore Gunta Ancāne aicināja kopā domubiedru grupu, pie kuras kādreiz viesojies Imants Ziedonis, un Ausmai lūgusi sagatavot runu par tēmu Brīvība, viņa nobijusies. Referātā sapludinājusi Aristoteli, Raini, Ziedoni, Nobela balvas laureātu Hansu Seljē, kas radījis izturēšanās kodeksu «altruistiskais egoisms». «It kā divas nesavienojamas lietas,» viņa aizrautīgi stāsta. «Cilvēks ir radīts kā egoists, lielais apēd mazāko. Bet rezultātam, ko radi savā ego, ir jāpieder sabiedrībai, un tad var izpelnīties cilvēku mīlestību. Brīnišķīga mācība!»
Pēc lekcijas pienākusi arhitekte Zaiga Gaile, teikusi: «Es nezināju, ka tu esi tik gudra!» Ausma, to atstāstot, smejas, viņas zemā balss joprojām ir fascinējoša.
