Ejam tālāk!

Būt nemierā ar dzīvi – tas atņem spēku. Taču neapmierinātība var mudināt atklāt arī ko vērtīgu. Elga Rūsiņa un Margarita Putniņa savulaik pameta visu, lai tagad varētu teikt – esmu laimīga

Ierodoties pirms norunātā laika, esmu apturējusi Margaritu mantru skaitīšanā. Uz sarunu aicinošs smaids, budistu sarkanās krāsas drānas, skanīga balss un enerģiska runas maniere – Margarita Putniņa aicina savā dzīvoklī. Thankas (budistu dievību attēli) un Budas figūras, Viņa Svētības Dalailamas un citu skolotāju fotogrāfijas, piedāvājuma trauciņi un ziedi. Budisma priekšmeti un modernās mēbeles ir spilgts simbols divām pasaulēm Margaritas dzīvē. «Šeit nekas nav mans,» viņa vēlāk sacīs par īres dzīvokļa aprīkojumu, atskaitot dažas grāmatas un budisma lietas. Visu, kas viņai agrāk piederējis, pirms kļūšanas par mūķeni Margarita atdevusi: grāmatas universitātei, citus priekšmetus – kam nu tie noderējuši. «Viss, kas man palika, ir viena mugursoma,» viņa atceras jaunās dzīves sākumu pirms pieciem gadiem. 

Mūķene sešdesmit gados

«Kas es esmu? Laikam jāsāk ar to,» viņa piesaka tēmu, kad apsēžamies pie virtuves galda ar zaļās tējas krūzēm, un sāk ar profesionālo identitāti – pedagoģijas zinātņu doktore, strādājusi Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē un Lauksaimniecības universitātē. PR speciālistiem un žurnālistiem mācījusi angļu valodu un biznesa komunikāciju. Kopš aiziešanas pensijā tulko budisma grāmatas un raksta dzeju. 

Margarita kļuva par mūķeni 60 gadu vecumā, kad bija uzaudzinājusi abus bērnus, aizgājusi pensijā, budisma mācībās aizvadījusi desmit gadus un kad dzīves pieredze viņu bija norūdījusi spējai atvadīties no laicīgā. «Ja kādam bijusi brīnišķīga dzīve, kurā viss gājis gludi un skaisti, tad jābūt Budam, kas aiziet no karaļa galma greznības. Bet, ja cilvēkam dzīve mūža garumā bijusi ciešanas, tad nav nekādu grūtību atteikties. Mana dzīve ir bijusi sarežģīta un smaga, un mans glābiņš bija filozofija. Es tvēros filozofijā.»