Žurnāla rubrika: Cilvēki

Kurzemnieks Eiropas malkas placī

Posted on augusts 17, 2016 by anon - Veiksme

Pirms gadiem piecpadsmit pabeidzis vidusskolu ASV, saldenieks Uģis Edelmanis strādāja Rīgā. Drīz sapratis, ka tas nav domāts viņam – būt darba ņēmējam. Pametis galvaspilsētu, Uģis atgriezās Saldū un sāka savu biznesu

Mūsdienās Rietumeiropā ar cirvi un zāģi pēc malkas uz mežu neviens vairs nebrauc. Nav jau vairs pašu mežu. Un, ja ir, tad galvenokārt tie ražo skābekli, ne vairs koksni. Bet dzīvu uguni, kas vecajā Eiropā nu kļuvusi par sava veida luksusa preci, cilvēkiem gribas redzēt joprojām. Varbūt tā ir asinsbalss vai tāltālo senču gēni – vērot, kā virs pagalēm dejo liesmas, un izbaudīt dzīvo siltumu. Pateicoties tieši šīm alkām, pagājušās desmitgades sākumā Latvijā aizsākās kamīnmalkas bizness. Pašlaik kamīnmalka ir stabils un vecajā Eiropā pieprasīts eksporta produkts.

Uzņēmuma Gude īpašnieks Uģis Edelmanis ar to nodarbojas jau desmit gadus. «Ostās sāka iepirkt malku, un ideju man toreiz piespēlēja tēvs,» viņš atceras. Tagad uzņēmums strādā tikai eksportam. Kursīšos, kas atrodas kilometrus divdesmit no Saldus uz Lietuvas pusi, saražotā malka ceļo uz Nīderlandi, Beļģiju, Lielbritāniju un Vāciju.

Ar ASV vidējo izglītību

Kaut arī dzimis un audzis Saldū, vidusskolu Uģis pabeidza ASV, Ziemeļkarolīnā. «Tā bija tāda kā skolēnu apmaiņas programma, lai gan manā vietā uz Latviju neviens neatbrauca. Māsa pirms tam mācījās Amerikā. Kad viņa atgriezās, es teicu, ka arī gribu. Tēvs atbildēja – labi, brauc!» stāsta Uģis.

1998. gada rudenī, ierodoties Ziemeļkarolīnā, angliski viņš neprata. Tik vien kā apsveicināties – Hello! un How are you? –, bet pēc jaunā gada jau mierīgi varējis sekot līdzi mācībām. Skolā nekādu problēmu. Mācīties pat bijis vieglāk nekā Latvijā, jo daudz no tā, ko tur mācīja vienpadsmitajā klasē, te bija apgūts desmitajā. Uģis sportojis, spēlējis basketbolu. Dzīvojis amerikāņu ģimenē. Sieviete, kas viņu uzņēmusi, audzinājusi savu un audžumeitu, bet viņas vīrs bija gājis bojā autokatastrofā. «Uzņēma mani gluži kā dēlu. Māte man vēlāk teica, ka esmu tur ieguvis otru mammu. Arī mani vecāki viesojās Ziemeļkarolīnā, un pēc tam mēs regulāri sazinājāmies internetā. Varbūt vienīgi pēdējos gadus retāk,» viņš ar smaidu atceras. Iespējams, šie divi gadi prom no mājām tolaik viņu padarījuši krietni pieaugušāku un patstāvīgāku, kas turpmākajā dzīvē nācis tikai par labu.

Uģa tēvs Aivars Edelmanis savulaik privatizējis bijušā kolhoza Kursīši mehāniskās darbnīcas un izveidojis tur kokapstrādes cehu, ražojis paletes. Kad Uģis 2006. gadā sāka biznesu, tēvs teicis, ka malkas ražošanai varot viņam atvēlēt cehā drusku vietas, un prasījis, vai strādās kopā, vai arī dibinās savu uzņēmumu. «Atbildēju, ka dibināšu savu,» atceras Uģis. Tobrīd viņš jau bija beidzis studijas biznesa augstskolā Turība.

Sākumā gājis grūti. «Pārdevu savu hondu. Par to naudu angārā ierīkoju elektrību un nopirku divus zāģus skaldītājus,» viņš stāsta. No vietējiem mežizstrādātājiem iepirkuši baļķus, saražojuši piecas kravas malkas, bet ziema togad bijusi silta, un lietuviešu uzņēmējs – starpnieks – nav turējis solījumu malku nopirkt. «Tad gan gribējās mest plinti krūmos un iet atpakaļ uz Rīgu, kur es pelnīju vairāk par tūkstoti latu mēnesī,» atklāti atzīst Uģis. Turklāt drīz sākusies vasara, un malku vispār nevienam vairs nevajadzēja.

Tomēr Uģis nolēmis nepadoties, iztikt bez starpniekiem un pats meklēt klientus. «Angļu valodu es mācēju. Rakos internetā, zvanīju, rakstīju un pamazām atradu cilvēkus, kurus mans piedāvājums ieinteresēja.» Pirmie esot bijuši Dānijā. Kā vēlāk izrādījās, tieši paļaušanās uz saviem spēkiem arī bija viens no faktoriem, kas nodrošināja veiksmi.

Nākamajā gadā bizness aizgājis. Sākumā mēģinājuši malku žāvēt palešu kaltē, kur bijusi daudz zemāka temperatūra, bet drīz sapratuši, ka bez jaunas, speciāli malkai paredzētas kaltes neiztikt. To iegādājušies 2007. gadā. Vēl pēc dažiem gadiem, kad tēvs veselības dēļ atteicies no sava biznesa, dēls atpircis telpas, vēlāk izremontējis, salicis jaunus logus, un tās piemērotas tieši malkas ražošanai. Pārbūvēta arī vecā kalte, un ierīkota apkures sistēma, kuras kurtuvē tiek sadedzināti ražošanas atgriezumi. Žāvēšanas procesu kaltēs nodrošina datorsistēma.

«Pašlaik mums ir seši zāģi skaldītāji, vairāki elektrokāri, traktors. Ja pieskaita krautuves, kas izbūvētas pēdējos gados, šo desmit gadu laikā ražotnē ir investēti gandrīz četrsimt tūkstoši eiro,» stāsta Uģis. Tas ļāvis viņiem pērn sasniegt aptuveni miljonu eiro lielu apgrozījumu.

Sākumā mēnesī saražots līdz 200 kastēm jeb ap 300 m³ malkas. Pašlaik 1000-1200 kastu jeb gandrīz 40 fūru. Uzņēmuma vadītājs gan neslēpj, ka gribētos vairāk – vismaz desmit autokravu nedēļā un, galvenais, lai tas būtu regulāri. Pagaidām garantēt šo regularitāti traucējot problēmas ar darbaspēku. Uzņēmumā strādā ap 30 cilvēku. Uz sievietēm, kas pako malkas kastes, varot paļauties, bet ar vīriem esot, kā esot. Daudzi vietējie labāk gadījuma darbos nopelna kādu eiro, ko tūlīt pat atstāj veikalā, nevis apgrūtina sevi ar pastāvīgu darbu.

No pagalēm līdz kokoglēm

Cik Latvijā vispār ir malkas ražotāju, Uģis nemāk teikt. «Zinu, ka malku ražo visās malās. Bet tādu nopietnu ražotāju, kas strādā eksportam, nav nemaz tik daudz,» viņš saka. «Savukārt vietējais tirgus, kur galvenokārt tirgo bērzu vai alksni, pagales saber mašīnas kravas kastē un aizved pircējam, mūs neinteresē.» Rietumeiropā ir gan cita cena, gan arī pilnīgi citas prasības.

Latvijā par malku parasti uzskata jebkuru pagali, ko var iebāzt krāsnī vai kurtuvē, bet eksporta tirgos tiek pieprasīta konkrētu koku sugu malka. Tāpēc Gude pārsvarā strādā ar osi un ozolu. Tikai nepilna trešā daļa ir bērza un alkšņa malka. To galvenokārt varot realizēt Vācijā. Beļģijā un Nīderlandē vairāk iepērk ozolu, bet tas, kā jau ciets koks, ir grūtāk apstrādājams, ilgāk žūst. Vispieprasītākais ir osis. Sevišķi Dānijā, kur kamīnmalkai citu koku sugas tikpat kā neizmanto. Skaidrības labad uzreiz jāteic, ka runa nav par alejās vai uz lauka augošiem vareniem dižkokiem, bet gan ne pārāk kvalitatīviem mežiz-strādes laikā zāģētiem ozoliem ar pieticīgu stumbra diametru, kādu mūsu mežos netrūkst.

Diemžēl ošus ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā pēdējā laikā apsēdusi slimība, kuras cēloņi ir neskaidri, bet sekas – koku bojāeja. «Liela daļa ošu pie mums tiek nozāģēti jau nokaltuši vai daļēji nokaltuši, tāpēc nekam citam vairs nav izmantojami. Es saku dāņiem – ošu drīz vairs nebūs, sāciet laikus tirgot citus kokus. Nē, viņiem vajagot tikai osi. Kāpēc, neviens nevar pateikt,» stāsta Uģis.

Vēl viena no Rietumeiropas tirgus prasībām – malkas pagalēm jābūt noteiktā garumā un skaldījuma vieta nedrīkst pārsniegt 14 centimetrus. Koksnei jābūt bez trupes. Turklāt kastē nedrīkst būt neviena apaļkoka. Arī tad, ja tas ir nepilnus desmit centimetrus diametrā. Visam jābūt saskaldītam, tādi ir kvalitātes standarti. Malkas kastes, kaut vai, piemēram, Dānijā, vietējais piegādātājs novieto tieši pircēja pagalmā, kādā nojumē vai citā tam paredzētā vietā. Pēc tam lietotājs to izmanto pēc saviem ieskatiem. Kaut arī lielākā daļa malkas joprojām tiek realizēta kastēs, pēdējā laikā Gude sākusi pagales pakot arī maisos, ko iespējams realizēt mazumtirdzniecībā.

Ar līdzšinējām iekārtām un darbaspēka trūkuma dēļ ražošanas jaudas palielināt būs grūti, toties pieprasījums pēc kamīnmalkas Eiropā ir, tāpēc Uģis nesen bijis Itālijā, kur noskatījis speciālu datorizētu līniju, kas viena var saražot tikpat un pat vairāk nekā šobrīd ar sešiem zāģiem skaldītājiem. Tiesa, pilnībā roku darbu arī šāda līnija neizskaudīs. «Vienīgā nelaime – tas ir ļoti dārgs prieks. Jauna iekārta maksā ap divsimt tūkstošiem eiro. Bet citas izejas, kā jaunas tehnoloģijas, kas spētu atrisināt darbaspēka problēmu, nav. Tāpēc, ja arī to nevarēsim nopirkt tagad, mēģināsim iegādāties kaut kad nākotnē. Jo vairāk tāpēc, ka pašlaik nepieciešama arī jauna žāvētava un apkures katls,» stāsta uzņēmējs.

Savukārt uz jautājumu, vai malka tā arī paliks viņu vienīgais produkts, Uģis Edelmanis atbild noliedzoši. Izrādās – jau tuvākā gada laikā Gude plāno ražot arī kokogles. Tās ražo no alkšņa un bērza, kas savukārt ļautu izmantot kokus, pēc kuru malkas pieprasījums ir minimāls, bet kuru Latvijā netrūkst un kas aug salīdzinoši ātri. Vienlaikus iespējams izmantot dažādus atgriezumus un nestandarta pagales.

«Mūsdienu tehnoloģijas ļauj ražot kokogles, nenodarot kaitējumu apkārtējai videi un cilvēkiem. Nav nekādu dūmu, kvēpu vai piķa. Šīs iekārtas ir ļoti klusas un pietiekami efektīvas,» turpina Uģis. Pašlaik tiek gatavots projekts, kas ļautu piesaistīt ES līdzfinansējumu jauno iekārtu iegādei.

«Burtiski šajās dienās man jāizdomā, ko īsti likt projektā un no kā atteikties,» augusta pirmajā nedēļā, kad ar fotogrāfu bijām Kursīšos, stāsta Uģis Edelmanis.

Raksta tapšanas laikā noskaidrojās, ka viņš tomēr izšķīries par labu kokogļu ražošanai un pagaidām atteicies no malkas pārstrādes līnijas, kuras cena izrādījusies pārāk augsta. Tomēr, kā saka uzņēmējs, viņi nav atteikušies no jaunu tehnoloģiju ieviešanas – ja ne šī, tad agrāk vai vēlāk tiks pirkta cita līnija, kas ļautu kāpināt darba efektivitāti.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Nav jau ko slēpt – tā ir peļņa. Bet tajā pašā laikā – iebrauc ražotnē, redzi, kas pa šiem gadiem padarīts… Cilvēki strādā, tu viņiem maksā algu, un arī par to ir gandarījums.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Tas, ka ātrāk neizmantojām iespējas, kas saistītas ar ES struktūrfondu līdzfinansētajiem projektiem. Toreiz bija pilnīgi citi līdzfinansējuma procenti, tagad tādu vairs nav, šī iespēja ir palaista garām.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Protams, vajag gribēt un darīt, bet no savas pieredzes varu teikt – ja nav uzkrāta kāda rezerve jeb starta kapitāls, tad ir ļoti grūti kaut ko sākt.

Tēti, nopērc to māju!

Posted on augusts 10, 2016 by Ieva Alberte - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Aktieris un režisors Valdis Lūriņš lauku mājas nopirka, lai bērniem būtu, kur pavadīt vasaras. Viņam patīk stādīt: katram dēlam ir pa ozolam un visapkārt puķes

Kad Valdis Lūriņš mācījās 1. klasē, no skolas bija ekskursija uz Brīvdabas muzeju. Ieraugot guļbaļķu mājas, viņš nodomāja: «Man kādreiz tāda būs.» Par koka māju sapņoja vēl ilgi, arī dzīvodams hruščovkā Rīgā, prātoja, kā varētu vienu istabu izveidot no koka. Pagāja gadi trīsdesmit, un Valdis tika pie savas guļbūves. Ķiploka ezera krastā Alūksnes novadā. Aiz ezera jau sākas Gulbenes novads. «Šajā pusē vairs nav daudz guļbūvju. Mājai ir arī Vidzemei neraksturīgi lieli logi,» stāsta Lūriņš, sēdēdams pagalmā pie galda. Skatās uz ezeru, kas saulē spīd pāri pagalmam. Skaista vieta.

Bez elektrības

Kad Lūriņš pirmoreiz kā viesis ieradās Ķiplokos, tie piederēja Gulbenes Lauksaimniecības arodbiedrībai, ko vadīja nu jau mirušā aktiera Leonīda Grabovska mamma. Tas bija pagājušā gadsimta 70. gados. «Mēs ar Leonu tolaik mācījāmies aktieros. Vasarās te dzīvoja Leona brālis Romāns. Elektrības nebija, durvis ar drāti mūķēja ciet. Sākām vasarās braukt un dzīvoties,» stāsta Lūriņš. Tieši šeit tolaik jaunais dramaturgs Jānis Jurkāns pirmoreiz sveču gaismā draugiem lasīja lugu Pulkstenis ar dzeguzi, ko pēc tam iestudēja Nacionālajā teātrī.

Kad arodbiedrībai nomainījās vadība, Ķiploki palika pavisam tukši. Ziemā māju regulāri uzlauza un izlaupīja. Valdis turpināja vasarās braukt un centās sakopt. Bieži vien līdzi bija meita Dita, tagad Nacionālā teātra aktrise Dita Lūriņa-Egliena. 80. gadu sākumā arodbiedrības vadītāja ieminējās, ka laikam māja būs jāpārdod. «Ditai bija gadi četri, un viņa teica: «Tēti, nopērc to māju!» Naudas man nebija. Protams, es arī gribēju šo māju.» Valdis stāsta, ka ilgi kombinējis, līdz izgudrojis, kā. «Afēra bija stipri pozitīva, ar mammas piedalīšanos.»

Dienu pirms darījuma Lūriņš palika Ķiplokos pa nakti un domāja: diez – ko māja runās un teiks? «Bija laba sajūta, un sapratu, ka māja mani pieņem.»

Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā Ķiploki piederēja Dakeru dzimtai. Saimnieks bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, un ģimenē auga trīs meitas. Divas no viņām Valdis vēlāk uzmeklēja un satika.

Māju Valdis remontēja un pucēja gadiem. Darba bija daudz. Piemēram, visām ēkām uzlikt jumtu. Māja tika pie lubiņu jumta. «Laikam jau tas nav prātīgi, un vajadzēja ko paliekošāku, bet gribējās koku.» Jumtu licis Nacionālā teātra aktiera Kristapa Ķeseļa tēvs, un arī mazais Kristaps sēdējis uz jumta. Tad gan viņš vēl nebija aktieris.

Visas puķes, kas ap māju, ir Valda stādītas. Viņam ir viens princips – lielas un daudzgadīgas. «Es stādu pēc sajūtas,» Valdis saka. Nekādas īpašas sistēmas nav. Daudz puķu aug aiz kūts, jo tur vienkārši ir laba zeme. «Sieva domā, ka es, strādājot dārzā, labi relaksējos. Lai jau viņa tā domā,» Valdis smejas. Dārznieka amats vienkārši pielipis pats, jo, kad nopircis māju, sācis iekopt teritoriju. «Pat miežus audzēju. Šķita – ja zeme ir, nevar ļaut tai aizaugt. Tikai miežus man žurkas apēda,» Valdis smaida.

Meža zvēru te ir daudz: ziemā zaķi apskādē pat ozoliņus. Šīs vasaras jaunums ir lapsa. Tik bezkaunīga, ka stāv pie mājas stūra un skatās. Pat apēd vietējā suņa barību. «Bet vistrakākie ir knauši,» smejas Valdis, stāstīdams, ka odiem patīk dzīvot mitrās vietās. Par odu atbaidīšanu rūpējoties sieva Rita, ierodoties laukos ar dažādu veidu līdzekļiem.

Lepna un neatkarīga

«Māja ir pilna atmiņām,» Valdis virknē stāstus, kas izklausās pēc leģendām. Piemēram, dramaturgs Jānis Jurkāns lugu Oāze uzrakstījis par Ķiplokiem, tikai sižetā šur tur realitāte nomaskēta. Re, tur, pie virtuves galda, sēdējis aktieris un mūziķis Edgars Liepiņš, kad vēl spēja pats kājām paiet. Edžus bija no netālajiem Zeltiņiem. «Rīgas dzīvoklis man šķita no viesiem un notikumiem piedzīvots pilns, bet šajā mājā viss uzsūcas un iztīrās. Te ir baigi labā aura,» – tā Valdis.

Lūriņš ir pateicīgs, ka vietējie viņu pieņēmuši kā savējo. «Cilvēki te vispār ir super. Kaimiņi arī labi,» Lūriņš ilgi var stāstīt par tuvējiem ļaudīm, un nojaušams, ka aktieris ar viņiem ir daudz laika pavadījis sarunās. Piemēram, unikāls esot Māris no Zeltiņiem. Rudu bārdu, rudiem matiem. Precīzi prognozējot, kas notiks ar valsti. Viesturs, kurš viens velk lielu lauku saimniecību. Viņa tēvs Arnis Otrā pasaules kara laikā dzīvojis kartupeļu bedrē. Sešus gadus! Līdis ārā sieviešu brunčos un lakatiņā, lai slēptos. Tomēr krievi viņu paņēmuši ciet. Pirms pāris gadiem Arnis nomiris. Neilgi pirms tam Lūriņš pie viņa iebraucis: Arnis turējies pie pagalmā iedurtām dakšām. Bēru dienā dakšas stāvējušas turpat. «Kā veltījums dēlam: tagad strādā tu!»

Kas Lūriņu pievelk šajā vietā? «Esmu nodzīvojis desmit gadus Plieņciemā. Tolaik man šķita – ja būs māja, tad Kurzemē. Kāda ir Vidzeme? Gana lepna un neatkarīga,» saka Valdis. Patlaban viņa domas tomēr ir citā pusē, jo Nacionālajā teātrī iestudē Latgales rakstnieces Annas Rancānes darbu Bišu māte un vilkacis.

Stāstot par Ķiplokiem, Valdis gandrīz nemaz nepiemin sevi – ko viņam te patīk darīt, ko plāno iestādīt. Visi stāsti saistīti ar ģimenes locekļiem. «Jo māja jau ir bērniem, lai viņiem būtu vasaras.» Ķiplokos ar tēti bērnībā dzīvojusies gan meita Dita, gan dēls Niklāvs. Tagad dēli no Valda trešās laulības: Valters un Kristaps. Dita brauc uz Ķiplokiem katru vasaru ar vīru aktieri Mārtiņu Eglienu un abu bērniem Ernestu un Grētu. «Ditai vasara dalās divās tūrēs: šogad pie tēva pēc Silmačiem (brīvdabas iestudējums Skroderdienas Silmačos šogad notika vēsturiskajā izrādes vietā Gulbenes novadā – red.) un pēc tam uz Liepājas pusi pie mammas.»

Šovasar Ķiplokos daudz dzīvojas jaunākais dēls Valters. Nolēkājies pa batutu, pusaudzis ieskrien virtuvē un izvelk no ledusskapja kolu. Īstas brīvdienas! Prasu, ko darīt, ja gribas saldējumu vai kolu, bet veikala aiz stūra nav? «Sienam akmeni un lecam ezerā,» atbild Valters. Tētis smejas. Veikali ir vairāki. Izvēloties labāku ceļu pa šoseju, sanāk 11 km līdz Lejasciemam. Bet pēc veikala reti esot vajadzība. «Man tiešām te nekā netrūkst,» saka Valdis. Agrāk viņš savā kūpinātavā kūpinājis zivis, tagad šo arodu pārņēmis Niklāvs. Plānots, ka ar laiku kūpinās arī vistas. «Agrāk biju kaislīgs spiningotājs, bet pēdējos četrus gadus neesmu iegājis ezerā. Nav laika.» Zivis saķer un atnes vietējie: Helmuts un Vilis. Ar ēst gatavošanu Ķiplokos nodarbojoties sievietes vai dēls Kristaps. Valters īpaši slavē Ditas gatavotās maltītes.

Valters ir asprātis. Klausoties tēta stāstītajā, viņš ik pa laikam piebilst pa vārdam. Un arī mani, knapi iepazītu viesi, puisis viegli aizrunā. Kad sajūsminos, ka skats uz ezeru ir tik skaists, ka tikai skatīties un skatīties, viņš piebilst: «Vērtība ir tajā peldēt, nevis skatīties.» Un vispār – kad būs gatava pirts, tad varēšot skriet un lēkt iekšā no laipas.

Dēliem – pa ozolam

«Lazda būs mums, Valter, jāapgriež,» Valdis saka, iedams garām krūmam. Lazda esot uzdāvināta, jo draugi zina, kas patīk Ķiploku saimniekam. Nekādus svešzemju krūmus Lūriņš nestāda. Latviskos. Piemēram, katram dēlam pa ozolam. Niklāva ozolam ir 26 gadi. Kristapa – 16, Valtera – 12 gadu. Tikai Ditai nav sava koka. «Toties Ditai ir gulta,» smejas Valdis un uzved mājas otrajā stāvā, kas izskatās kā Brīvdabas muzejs: senas gultas, lādes un skapis.

Lāžu ir daudz. Kādas desmit noteikti. «Drusku pāri pirmajam desmitam. Tās ir mana vājība,» saka Lūriņš. Līdzko viņš ierauga lādi, tā griboties sev. Pie skapja ticis līdzīgi: ciemojies Veselavā pie skolasbiedra daktera Viestura Šiliņa un bēniņos ieraudzījis skapi. Šiliņš sapratis, ka Lūriņam sirds tek ārā, un skapi uzdāvinājis.

Arī ziemā Lūriņš reizēm atbrauc uz Ķiplokiem. Vismaz uz pāris dienām. Kuri-na krāsnis, jo mājai ir malkas apkure. «Vienu gadu bija brīnišķīgs piedzīvojums: nodzīvoju no sniega kušanas līdz pavasara atnākšanai. Kā daba mainās! Kā kurkuļi parādās un zāle spraucas ārā,» stāsta Lūriņš. Zemes apzināšanās notiek tieši laukos, un tā sajūta esot laba. Valdis pat nevar iedomāties sevi bez Ķiplokiem. «Ja nebūtu lauku, tad ļoti pietrūktu kādas dzīves daļas,» viņš saka.

Valda Lūriņa 3 stādījumi

Mīlestības koks. Atvests no Kolkas puses, kur Valdis filmējās Aivara Freimaņa filmā Ligzda. Iestādīts mājas priekšā. «Jo skaisti smaržo,» saka Valdis.

Pēc dēlu piedzimšanas Valdis iestādījis pa ozolam. Tie ir trīs: Niklāvam, Kristapam un Valteram (attēlā).

Daudzgadīgas un lielas – tā Valdis izvēlas puķes.

Mīlēti un pieņemti

Posted on augusts 10, 2016 by Gunita Nagle - Dzīve

Siguldā bērni un jaunieši ar smagām veselības problēmām nejūtas atstumti un vientuļi. Viņi mācās parastā skolā, iet uz pulciņiem un var piedzīvot skaistu bērnību, gluži kā veselie vienaudži, jo pilsētā jau trīspadsmito gadu darbojas aktīvu mammu izveidota organizācija Cerību spārni

Siguldas Cerību spārni izskatās kā parasts interešu izglītības centrs ar dažādām darbnīcām: aušana, ādas apstrāde, keramika, te bērni mācās zīmēt, dziedāt un dejot. Taču šis centrs ir unikāls – vienīgais Latvijā, kur augām dienām savas prasmes var pilnveidot īpaši cilvēki. Dienā, kad Ir viesojas Cerību spārnos, darbnīcā paklāju auž 28 gadus vecais Edgars, kuram ir cerebrālā trieka. «Man šeit patīk cilvēki – jautri un izpalīdzīgi. Nav jāsēž četrās sienās,» kalsnajā Edgara sejā ir plats smaids. «Aušana nomierina. Nervu sistēmu sakārto.» Virtuvē, kur cilvēki ar dažādiem veselības traucējumiem apgūst pavārmākslu, dārzeņu sautējumu gatavo 41 gadu vecā Lolita, kurai invaliditāte traucē atrast darbu. Viņa nu jau trīs gadus diendienā iet uz Cerību spārnu māju.

Taču vairums Cerību spārnu apmeklētāju ir bērni. Todien viņi mākslas klasē zīmē zivis, mūzikas nodarbībā ar skaņām «brrrrr» un «žžžžžžž» iztēlojas, ka brauc ar mašīnu. Prieku viņi pauž, sitot plaukstas, smaidot, rādot savus darbus. Diemžēl man ar viņiem neizdodas aprunāties. Vairumam bērnu ir garīgās veselības traucējumi, un vajadzīgas zināšanas un iemaņas, lai runātu ar viņiem. Man izdodas saprasties ar desmitgadīgo Oskaru, kurš pastāsta, ka viņam patīk multeņu varoņi minjoni. Tieši tāpēc viņš lego māju būvē tikai no dzelteniem – minjonu krāsas – klucīšiem.

Unikāls šis centrs ir arī tādēļ, ka tajā strādā to bērnu un jauniešu mammas, kuriem centrs radīts. Pirms 13 gadiem to izveidoja Eva Viļķina, kuras meitai Signei nu jau ir 24 gadi. Lai varētu vadīt šādu atbalsta centru, Eva ieguva sociālā darbinieka izglītību un mudinājusi centra darbībā iesaistīties un izglītoties arī citas mammas.

Tagad centrā strādā Lolita Bogdāne, Inguna Turka, Līga Roze-Dumbraite un vēl vairāki cilvēki, kuru bērniem ir dažādi veselības traucējumi. «Ja nav personīgas saskarsmes ar cilvēkiem, kuriem ir veselības problēmas, ir grūti viņus pieņemt,» saka sociālā darbiniece Marika Siča, sirsnīga un runātīga, viņai bērni glaužas klāt. «Mēs visi vairāk vai mazāk esam saistīti ar bērniem, kuriem ir veselības traucējumi. Mēs nevaram izdarīt brīnumus, bet kopā priecājamies un labi saprotamies. Mēs viņus mīlam, un to mīlestību var parādīt, viņus pieņemot.»

«Man palīdz, es palīdzu»

Lai saprastos, Cerību spārnu mājā izmanto ne tikai valodu. Te liela nozīme ir katrai zilbei, skaņai, mīmikai un žestam, ko jāiemācās pamanīt un saprast. Marika saka – tas nemaz nav tik grūti. Bērnu vecāki taču savas atvases saprot, tātad arī citi to var. «Lūk,» Marika norāda uz vienu no meitenēm, kura skatās griestos. «Viņa acīmredzami sāk garlaikoties. Tas nozīmē, ka viņai jāpasaka, kādu krāsu paņemt un kuru zīmējuma daļu izkrāsot.»

Marika zina, kuriem bērniem jāuzdod konkrēti uzdevumi un kuriem jāļauj darīt to, ko viņi vēlas. Vasaras brīvdienās bērni ir centrā no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Bet, kad sāksies mācību gads, daudzi no viņiem pirmo dienas daļu pavadīs Mores pamatskolā, kurā, pēc Cerību spārnu vecāku iniciatīvas, pirms desmit gadiem izveidotas speciālās izglītības klases bērniem ar veselības traucējumiem. Tad bērni Cerību spārnu mājā sāks ierasties pēcpusdienā, kad viņiem tiek piedāvāta ārstnieciskā vingrošana, logopēda nodarbības un dažādas terapijas – mākslas, smilšu, dejas, mūzikas.

«Uztamborēju čūsku, lai Emīls varētu to barot ar kastaņiem,» garu, krāsainu virvi rāda logopēde Līga Roze-Dumbraite. Desmitgadīgajam Emīlam ir autisms. Centrā ir bērni, kuri runā labi, bet ir arī bērni, kuru valoda ir neskaidra. Līgas nodarbībās bērni dzied, sauc skaņas un zilbes, izkopj ritma izjūtu, spēlē pirkstiņspēles. Cerību spārnus Līga iepazina pirms septiņiem gadiem, kad uz centru atveda savu toreiz četrus gadus veco meitiņu. «Kā mamma es sākumā noliedzu, ka viņai ir problēmas. Maza viņa staigāja šūpojoties, bet tad vienu rītu pamodās un vairs nevarēja ne parāpot, ne paiet. Toreiz viņai bija divarpus gadiņi. Taču, kad man kāds kaut ko aizrādīja, uzreiz saslēju adatas – nē, mans bērns ir vesels!» atceras Līga.

Ārsti meitai konstatēja Coxa vara, gūžas un augšstilba kaulu deformāciju. Līgai bija vajadzīgs pusotrs gads, lai pieņemtu, ka meitai ir šī iedzimtā slimība, un tajā viņai daudz palīdzēja biedrība Cerību spārni, kas piedāvāja ne tikai nodarbības bērnam, bet arī psiholoģisku atbalstu mammai. Deviņu gadu laikā meitene ir piedzīvojusi septiņas operācijas Rīgā un Minhenē. Pēc katras vajadzīga rehabilitācija.

Līga saka – ja nebūtu Cerību spārnu, kas piedāvā nodarbības bez maksas, viņai ik mēnesi par rehabilitāciju vajadzētu maksāt vairāk nekā simt eiro. «Manam bērnam ļoti palīdz arī tas, ka viņš redz citus bērnus ar veselības traucējumiem. Viņa var šiem bērniem palīdzēt,» saka Līga, kura sapratusi – iespēja palīdzēt citiem dara cilvēku stipru. Tieši tāpēc viņa atsaucās uz Evas aicinājumu studēt, lai papildus savai pirmsskolas pedagoga izglītībai iegūtu arī logopēda zināšanas. Šogad Līga pabeidza studijas un centrā iekārtojusi logopēda kabinetu. «Bez šiem bērniem nevaru. Man viņi ir mīļi. Daudzi saka – ar viņiem ir ļoti grūti. Nav viegli. Bet, kad ienāku, man vienmēr kāds sauc «čau!» un «mani pirmo! mani pirmo!»,» stāsta Līga. «Kā Cerību spārni palīdz manam bērnam, tā es gribu palīdzēt citiem bērniem.»

Cerību spārnos strādā arī Inguna Turka, kura šogad ieguva sociālā darbinieka izglītību un, gluži tāpat kā Līga, studēja, Evas pamudināta. «Mācījos, kamēr mans bērns gāja uz Cerību spārnu nodarbībām,» saka Inguna. Dēlam diagnosticēts autisms, un Inguna uzskata, ka tieši Cerību spārnu nodarbībās viņš sapratis, kā uzvesties ļaudīs, iemācījies draudzēties un atbalstīt citus. Pati Inguna te atrada kopības sajūtu. Viņa nejūtas viena, un tas ir lielākais ieguvums gandrīz visiem, kas diendienā ierodas Cerību spārnu mājā.

Viņu ir vairāk, nekā domājam

Ideja izveidot biedrību Cerību spārni Evai Viļķinai radās 2003. gadā. Viņas meitai Signei ir garīgās attīstības traucējumi, kas radušies dzemdību traumas rezultātā. Kad Signe bija maza, Eva meklēja palīdzību pie Siguldas speciālistiem, bet daudzi to atteica. «Kāds ārsts man pateica: ko tu ņemies, tas bērns paliks tāds, kāds viņš ir. Ir vecāki, kuriem šādā situācijā nolaižas rokas. Bet man tas deva pretsparu – nē, es varu daudz ko izdarīt sava bērna labā,» atceras Eva.

Vadājot Signi uz nodarbībām Rīgas 1. speciālajā internātskolā, viņa iepazinās ar Alises mammu Gintu Goldmani. Arī Alisei ir garīgās attīstības traucējumi, un viņas mamma, tāpat kā Eva, uzskatīja – tas ir netaisni, ka šādu bērnu vecākiem tā vietā, lai strādātu, nodrošinātu ģimeni un pilnveidotos, ik dienu garas stundas jāvelta, lai vadātu atvases no vienas pilsētas uz citu un gaidītu, kamēr pedagogi ar bērniem strādā. «Tā mēs sākām pamazām sazināties ar citām mammām, lai palīdzētu cita citai. 2003. gadā jau noorganizējām biedrību, jo sapratām – lai varētu strādāt, vajadzīga organizācija ar juridisko statusu,» atceras Eva, no kuras izstaro apbrīnojams miers.

Pirmais lielākais biedrības panākums bija vienā no Siguldas novada pamatskolām izveidotas speciālās izglītības klases. Pašlaik Mores pamatskolā ir četras šādas klases, kurās mācās aptuveni 30 bērnu.

«Vecāki, gluži tāpat kā citi, var vest savus bērnus uz skolu,» saka Ginta, kura ir emocionāla un runātīga. «Katriem četriem bērniem ir divi skolotāji, kuri vada tādas nodarbības, kādas mēs, vecāki, nespētu noorganizēt. Kad tika nodrošināts, ka arī mūsu bērnus aizved ar skolas autobusu un pēcpusdienā atved atpakaļ, atslodzes sajūta bija milzīga.

Pirmkārt, tāpēc ka mēs zinām – ar mūsu bērniem darbojas. Otrkārt, mēs, vecāki, beidzot ieguvām brīvas rokas strādāt. Tas ir ļoti nopietni, jo veseliem bērniem bērnudārzs ir vajadzīgs tikai pirmajos dzīves gados, bet mūsu bērniem – visa mūža garumā.»

Nākamais darbs, ko izdarījusi biedrība un pie kā turpina strādāt, – izveidots sociālais dienas centrs, kurā ik dienu gan bērniem, gan pēdējos trijos gados arī jauniešiem un pieaugušajiem pieejamas rehabilitācijas nodarbības un atbalsts patstāvīgas dzīves organizēšanai. Lai nodarbības būtu pieejamas bez maksas, biedrība piedalās pašvaldības izsludinātajos konkursos sociālo pakalpojumu sniegšanā. Tādā veidā trešdaļa biedrības budžeta tiek iegūta no Siguldas novada pašvaldības, divas trešdaļas – dažādos projektos un ziedojumos. Biedrībā strādā divi sociālie darbinieki, kuru ikdienas darbs ir gādāt, lai ģimenēs, kurās aug bērni un pieaugušie ar veselības traucējumiem, būtu pieejama vajadzīgā palīdzība. Siguldas novadā, kas ar saviem 18 tūkstošiem iedzīvotāju nepavisam nav starp lielajām pašvaldībām, pagājušajā gadā Cerību spārnu palīdzība sniegta 56 ģimenēm, kurās ir bērni ar nopietniem veselības traucējumiem, un 42 jauniešiem. Vairumam no viņiem ir garīgās veselības problēmas, daudziem – autisms.

«Viņu ir daudz vairāk, nekā mēs domājam,» Eva saka par cilvēkiem, kurus mēs ikdienā nemanām. Siguldā viņi ir redzama sabiedrības daļa. «Domāju, esam arī panākuši, ka daudzi vecāki iziet ar saviem bērniem sabiedrībā. Ir mainījusies pašu vecāku nostāja un uzdrošināšanās,» saka Eva un atceras, kā pirms pieciem gadiem pati ar meitu Signi kopā aizgāja uz Prāta vētras koncertu. Lielajā ļaužu drūzmā un troksnī meita pieķērās mammai pie rokas un bija acīmredzami nedroša. «Mums blakus stāvēja bariņš meiteņu viņas vecumā. Skatos – viņas sāk sačukstēties, smieties, attēlot viņu. Piegāju pie meitenēm un teicu: «Ziniet, meitenes, viņa ir jūsu vecumā. Viņa noteikti labprāt priecātos un savu prieku izpaustu tieši tāpat kā jūs. Viņa diemžēl to nevar izdarīt. Viņa savu prieku sajūt un pauž citādi.» Vēlāk meitenes atnāca pie manis un atvainojās. Tad es sapratu, ka daudzi neaizdomājas par citādiem cilvēkiem, tāpēc ir vērts runāt un skaidrot. Mums pašiem ir jābūt drošiem,» saka Eva.

Iniciatīvai jābūt no vecākiem

Kad Cerību spārni sāka savu darbību, lekcijas un seminārus vecākiem bieži mēdza rīkot darba dienas vidū. Tagad lekcijas jārīko brīvdienās, jo atšķirībā no situācijas pirms desmit gadiem vairums vecāku strādā. «Tas ir labs rādītājs,» gandarīta ir Eva.

Papētījusi ārzemju pieredzi, viņa secinājusi, ka pārsvarā iniciatīva par atbalsta sniegšanu nāk no vecāku puses. Neviens labāk par viņiem nezina, kāda palīdzība vajadzīga bērniem, kāda – viņu mammām un tētiem, brāļiem un māsām. Salīdzinot Latvijas un Skandināvijas valstu pieredzi, Eva gan secinājusi, ka te pašvaldību konkursos un pretendējot uz dažādu projektu finansējumu nepārtraukti ir jāpierāda, ka dažādie sociālie pakalpojumi patiešām ir nepieciešami. «Vēl dzīvs ir mīts, ka šādi bērni ir tikai nelabvēlīgās ģimenēs,» saka Eva. No 56 ģimenēm, kas izmanto Cerību spārnu pakalpojumus, neviena nav tāda, kas būtu dēvējama par sociālā riska vai alkoholiķu ģimeni. To Eva apgalvo droši, jo ar katru ģimeni strādā sociālais darbinieks.

Cerību spārni paplašina savu darbību. No 1. augusta darbu sācis biedrības izveidotais sociālā atbalsta centrs Cerību māja, kas sniedz atbalstu topošajām un jaunajām māmiņām, kuras ir palikušas vienas un kurām trūkst prasmju rūpēties par bērnu. Māja ierīkota namā, kas atrodas četrus kilometrus no Siguldas un ko biedrībai uz desmit gadiem nodevis kāds labdaris. Te būs arī atelpas brīža pakalpojums – jebkura vecuma cilvēku ar invaliditāti varēs atstāt uz dažām stundām vai diennaktīm profesionāļu uzraudzībā. Ir iecere izveidot sociālo uzņēmumu, kurā varētu strādāt tādi cilvēki kā Edgars un Lolita, kuriem veselības traucējumi neļauj iekļauties darba tirgū.

Pēc Evas vārdiem, darbs Cerību spārnos kļuvis par dzīvesveidu, un galvā nemitīgi rosās domas, kā vēl cilvēkiem palīdzēt izglītoties, pilnveidoties, strādāt, lai viņi izdzīvotu dzīvi pilnasinīgi, krāšņi un interesanti. Sandra Beča, desmitgadīgā Emīla mamma, saka – citiem īpašo bērnu vecākiem noteikti jāveido tāda organizācija kā Cerību spārni. Tā ir vienīgā iespēja izlauzties no četrām sienām, kurās bērnus un viņu ģimenes iesloga aizspriedumi, un kļūt par pieņemtu un saprastu sabiedrības daļu.

Ļeņins ar grebeni

Posted on augusts 10, 2016 by Zane Mače - Personība

Kas slēpjas aiz krieviskās izkārtnes Leningrad, kuru viens no tautas priekšstāvjiem nesen nodēvēja par «komunistu atraugu»? Kroga saimnieks Sergejs Bižāns ar draugiem šo vietu radīja gluži vai joka pēc, jo Vecrīgā neviens bārs viņam negāja pie sirds

Pankroka cienītājiem šī vieta ir topā jau gandrīz deviņus gadus, tajā spēlējis gan pašmāju panku elks Inokentijs Mārpls, gan Iļģi un folkmetāla grupa Skyforger, gan arī dažādi ārzemju mūziķi. Taču šovasar kafejnīcas Leningrad vārdu locījuši visdažādāko mūzikas stilu piekritēji – pēc tam, kad Saeimas deputāts Imants Parādnieks savā tviterkontā šīs vietas izkārtni bija nosaucis par «komunistu atraugu kirilicā Latvijas brīvvalstī». Vēlāk par nepārdomātajiem vārdiem gan atvainojās. Tomēr jautājums palika daudziem – kāpēc kafejnīcai Rīgas centrā, Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra krustojumā, dots padomju lielpilsētas vārds, turklāt slāvu rakstā? Izrādās, saimnieku oriģinālā ideja ir vēl krietni šerpāka – viņi gribējuši krodziņu iekārtot vecā vilciena vagonā, bet boļševiku revolūcijas «galvu» Ļeņinu safrizēt kā panku.

Restorānvagons nesanāca

Lipīgi galdi, jo mēbeļu laka vēl nav nožuvusi, šur tur rēgojas riģipsis, visas sienas nav nokrāsotas. Tā atklāšanas dienā pirms deviņiem gadiem kafe Leningrad izskatījās savā pirmajā mājvietā – Kalēju ielā Vecrīgā. Tās saimnieks Sergejs Bižāns (33) šodien smaidot atceras atklāšanas vakaru. «Mums bija kaut kur nočiepts sarkanais paklājs, spēlēja pūtēju orķestris.» Par spīti nepabeigtajam remontam, bija sarūmējušies draugi, un atklāšana noritēja veiksmīgi. «Nostrādājām līdz pat nākamajam vakaram!»

Sergejs pēc izglītības ir avīžu dizainers, maketētājs. Savulaik maketējis Dienas reģionu avīzes, strādājis ziņu aģentūrā LETA, fotografējis koncertus, vēlāk sācis tos pats arī organizēt. Menedžējis vietējos mūziķus – grupu Iļģi, Voiceks Voiska, arī The Hobos. Bet nu kopš 2007. gada augusta ir arī krodzinieks. Būdams pasākumu, piemēram, Jūrmalas pilsētas svētku, organizētājs un grupu menedžeris, Sergejs ikdienā bija iesaistīts nemitīgās sapulcēs. Lielākoties visas tikšanās notika Vecrīgā, bet tur neviens bārs pie sirds negāja. «Tā es nolēmu taisīt savu krogu, kur pa dienu rīkošu «mītingus», bet vakarā varēs ietusēt. Sākumā tas bija just for fun,» taču kā joka lieta sāktā kafejnīca strādā joprojām.

Sākotnēji ideja bija atvērt Leningrad vietā, kur kafejnīca ar šādu nosaukumu bijusi padomju laikos – Raiņa bulvāra un Krišjāņa Barona ielas krustojumā. 2007. gadā tur vēl mājoja Latvijas Mobilais telefons, kurš pēc izvākšanās nevēlējās atdot telpas krodziniekiem. Sergejs ar komandu dabūja mītni Vecrīgā. «Bija doma, ka krogs būs kā vilciens Rīga-Ļeņingrada un iekārtojums kā restorānvagonā.» Taču no šīs oriģinālās ieceres nācās atteikties – uzrunājot Latvijas Dzelzceļu, no kura puiši cerēja iegādāties vecu restorānvagonu, prasītā cena izrādījusies nepaceļama. «Viņi «ierubīja» tādu kosmosu! Desmit jaunu mašīnu cenu par vecu restorānvagonu!» šausminās Sergejs.

Leningrad saimnieki sāka uz krogu nest to, kas bija pašu, vecāku un vecvecāku mājās. Padomju laika dīvānus, plauktus.

«Pie ieejas [jaunajā kafejnīcas mājvietā] joprojām ir Ilgas Reiznieces mammas sekcija,» Sergejs norāda uz koka bufeti, kurā saliktas šņabja glāzītes un punktainas kafijas tasītes. Tā sanesti veci radioaparāti un pat pulkstenis ar dzeguzi, kurš gan nestrādā, jo laikrādim krogā neesot īstā vieta. «Laimīgie laiku neskaita,» veco parunu piesauc kroģeris. Stūrī pie dīvāna stāv Ļeņina krūšutēls – Latvijas Mākslas akadēmijas studentu dāvana. Kafejnīcas interjeru Sergejs salīdzina ar komunālo dzīvokli, arī koncerti sākumā bija kā «kvarķirņiki». Ja kāda grupa teikusi, ka nelielajās telpās nevar sarūmēties, Sergejs attraucis – orķestrim atklāšanas vakarā gan rūmes pietika!

Ļeņins paliek bez grebenes

Kā bija sākt savu biznesu jaunam divdesmitgadniekam? Sergejs smejas – ja tagad kāds stāsta par nodomu atvērt savu krogu, Bižāns iesaka iekrāto kapitālu labāk notriekt kazino, meitenēs un alkoholā. «Labi pavadām nakti un nākamo dienu dzīvojam tālāk bez sirdsapziņas pārmetumiem, pretējā gadījumā savus iekrātos 10 vai 20 tūkstošus iztērēsi krogā un turpināsi tērēt vēl divus trīs gadus.» Tieši pirmie gadi bijuši visgrūtākie. Leningrad atvēršanai bija ņemti nelieli kredīti, arī sava nauda ieguldīta.

Krogu Sergejs atvēra kopā ar Herbertu Blumbergu, kuram bija pieredze ar kafejnīcu Gauja, un Lauri Cīruli, kurš vairāk pārzināja tehniskās lietas. «Protams, mums visiem tas bija kaut kas jauns, aplauzieni bija,» Sergejs stāsta, ka grūti gāja lietu kārtošana ar valsts iestādēm. Piemēram, Valsts darba inspekcija kafejnīcu sodīja par to, ka tajā kāds draugs uz palodzes sēž un spēlē ģitāru, bet ar viņu nav noslēgts darba līgums. «Sapratām, ka valsts iestādes nesaskata nestandarta situācijas.»

Grūtības bija ar Leningrad preču zīmes reģistrēšanu. Patentu valdi uztrauca tas, ka jaunais uzņēmējs vēlas reģistrēt nosaukumu, kas ir vietvārds – to nevar patentēt. «Ir tāda Ļeņingradskaja oblastj,» Sergejs piekrīt, ka aizliegums ir loģisks, tāpēc nosaukums Leningrad patentēts kā attēls. «Mēs esam iestāde, kura pasmejas par to režīmu un to laiku», tāpēc Ļeņinam kroga logotipā tika piezīmēta pankroka kultūrā tik ierastā grebene. «Patentu valdē sēdēja ierēdne, pirmspensijas vecuma sieviete, kura nobubināja: kaut ko tādu jau nu mēs neļausim pat līdz komisijai sūtīt,» smejas Sergejs.

Iemeslu, kāpēc Ļeņins ar grebeni nebūtu saskaņojams, kundze nav pat skaidrojusi, vienkārši zīmējumu atmetusi atpakaļ. Sergejs stāsta, ka pirms tam apstaigājis valodniekus, citus ekspertus, mēģinot saprast, vai zīmējums «izies cauri», bet iesūnojušie ierēdņi nevēlējās uz ideju paskatīties no cita skatpunkta un teikuši «nē». Tā nu Ļeņinu ar grebeni var redzēt tikai kroga mājaslapā. Sākotnējā iecere bija uzlikt viņa galvu uz vējrāža, kurš virpuļotu pie ieejas durvīm, taču bez atļaujas neriskēja to darīt.

Kirilicā rakstītais nosaukums, no kura pazudusi visa ironija, var samulsināt nezinātājus – deputāts Parādnieks nav vienīgais. Sergejs atzīst, ka cilvēki bieži kaut ko pārprot, bet arī paši lokāla saimnieki nevar visiem izstāstīt, kas viņi ir. Piemēram, 2009. gadā Vecrīga piedzīvoja tā dēvētos 13. janvāra grautiņus, kad pikets pret tā laika valdības rīcību pārauga vardarbīgos nemieros. Sergejs atminas, ka tonakt Leningrad patvērās vairāki Latvijas Radio žurnālisti, jo krogā bija labs Wi-Fi pieslēgums, un viņi to izmantoja darbam, kad nokļūt līdz radio bija sarežģīti. Taču tajā pašā naktī bija cilvēki, kuri iestādi apmētāja ar jēlām olām, jo «kaut kāds krievu krogs».

Sergejs lauž to cilvēku priekšstatus, kuri par vietu spriež tikai pēc izkārtnes. Puisim ar ģimeni un apmeklētājiem ir tradīcija 11. novembrī doties uz Daugavas krastmalu un tur nolikt svecītes. «Tad es [apmeklētājus] cienāju ar zupu un karstvīnu,» par ilggadējo paražu stāsta Sergejs. Uz lāpu gājienu, kuru jau vairākus gadus organizē Nacionālā apvienība, pērn tauta sāka pulcēties tieši pie Leningrad namdurvīm. «Pūļi stāvēja pie mūsu durvīm!» Todien gāza lietus, laiks nebija jauks, tāpēc cilvēki gados un ģimenes ar bērniem patvērās Sergeja krogā, lai nesalītu.

Kopš pirmsākumiem Leningrad tiek rīkotas arī Latgaliešu dienas. Sergejs pats ir ar Latgales saknēm, taču šo tradīciju iesāka nu jau par Saeimas deputātu kļuvušais Juris Viļums. Sergejs tautas kalpu pazīst no gadiem Jelgavā, kad abi strādājuši vienā avīzē – krodzinieks par maketētāju, bet deputāts par žurnālistu. Dzejas zveja ir vēl viena tradīcija, kad cilvēki var nākt uz krogu un lasīt savu vai kāda cita dzeju. Atbilžu un jautājumu vakars… Sergejs turpina uzskaitīt pasākumus, norādot, ka te nenāk tikai dzert!

O, Pauls dzer kafiju!

Pirms diviem gadiem krogam vajadzēja pārcelties, kad ēku Kalēju ielā iegādājās uzturēšanās atļauju kārotāji. «Nopirka krievi, kuriem par māju ir nospļauties,» saka Sergejs. Jaunos saimniekus ļeņingradieši nav satikuši, pa īpašumu šeptējies nolīgts jurists, ar kura gādību vispirms atslēgta apkure, tad sākušās problēmas ar ūdeni, kanalizāciju, elektrību. Kad solīts pacelt īres maksu, puiši bijuši spiesti izvākties. «Tagad tur ir tukšs,» skumji nosaka Sergejs.

2013. gada 21. novembra vakarā, kad Zolitūdē sagruva lielveikals Maxima, Sergejs ar draugiem kā vienīgie klienti sēdēja Preses bārā Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra stūrī un, operatīvajam transportam traucoties uz traģēdijas vietu, sprieda, kurp pārcelties. Preses bārs nīkuļoja, un Sergejs apvaicājās mājas pārvaldniekam, vai telpas būtu pieejamas īrēšanai. Uzrunājuši mājas īpašnieci, kura solījusi, ka netaisās māju pārdot. Leningrad pārvācās. Sākumā bijuši pārpratumi, piemēram, grupas atbrauc ar smago tehniku līdz vecajai adresei Vecrīgā, bet tur vieta slēgta! «Zvana, prasa, kas notiek,» smejas Sergejs. Taču rīdzinieki diezgan ātri pieraduši.

Lai krogu norādītu speciālās tūristiem domātajās kartēs, ir jāmaksā – to gan Sergejs sauc par absurdu, no kā atteicies. «Ja tu taisi karti tūristiem, tad jo vairāk tur būs informācijas, jo vairāk to lietos, nevis tā, ka ieliec tikai tos, kuri samaksā,» viņš skaidro. Sergejs stāsta, ka sākumā apmeklētāji bija draugi, draugu draugi. «Mēs bijām ballīšu zvēri, mums bija savi čomi, kuri nāca.» Sergejs apgalvo, ka viņi bijuši pirmie, kuri nolēma neiekasēt ieejas maksu par koncertiem, kā to darīja citas vietas. «Viss alkohols, kas ir mūsu plauktos, ir izgājis cauri īpašnieku aknām,» arī kvalitāti kā nozīmīgu faktoru popularitātei min Sergejs. Tā parādījušies lojālie klienti, kuri joprojām deldē solus pie bāra letes. Kā viņus var atšķirt? Vecajā vietā Leningrad bāra letes galā bija ieeja uz labierīcībām, bet jaunajā ir durvis uz virtuvi. «Var perfekti redzēt vecos apmeklētājus – viņi iet uz virtuves durvīm, jo domā, ka tur ir tualete,» garšīgi smejas Sergejs.

Aiz bāra letes Sergejs ir stāvējis arī pats. «Man ļoti patīk, tā var saprast gan savus darbiniekus, gan klientus.» Tagad gan tam vairs nav laika. Taču laikos, kad bija arī bārmenis, Sergejs katru dienu izdzīvoja daudzu cilvēku dzīves. «Krodzinieks ir 21. gadsimta garīdznieks.» Arī pie šīs bikts runātais tālāk netiek izpausts. Festivāla Positivus laikā Leningrad apmeklējis pankroka krusttēva Igija Popa pavadošais sastāvs. «Ēda, dzēra,» taču sīkākās detaļās Sergejs neizplūst. «Būtu te bijusi, pati redzētu!» Sergeja bārā šo gadu laikā ir viesojušās gan pašmāju, gan pasaules līmeņa slavenības. Viņš spriež, ka pašā sākumā vajadzējis darīt to pašu, ko restorāna Vincents saimnieks Mārtiņš Rītiņš – nobildēties ar katru slavenību, kura ienāk bārā, bet nu tas ir nokavēts. «Sākumā bija: o, Raimonds Pauls pie mums kafiju dzer! Bet nu pierasts,» saka Sergejs. Leningrad klienti ir gan studenti ar grebeni, gan «ārlietu ministrs [Edgars Rinkēvičs] ar mammu». Krodzinieks augstu vērtē to, ka visi atnākušie šeit jūtas brīvi.

Melnais vitamīns

Posted on augusts 10, 2016 by anon - Veiksme

Pirms septiņiem gadiem sācis ar dekoratīvajiem augiem, uzņēmums Krogzeme pašlaik ir lielākie upeņu stādu audzētāji Latvijā. Nākotnē cer pievērsties arī bioloģisko ogu audzēšanai, jo pēc tām Eiropā ir ļoti liels pieprasījums

No sākotnējiem 17 hektāriem stādaudzētava Krogzeme, kuru Latvijā zina daudzi dārzkopji, izaugusi līdz gandrīz simt hektāriem. Lauksaimniecības sezonas laikā tajā strādā pieci pastāvīgi darbinieki, bet vasarā atsevišķiem darbiem reizēm tiek pieņemti pat līdz divdesmit cilvēku, jo dārzkopībā bez roku darba neiztikt.

Ar dekoratīvo augu stādiem, kas savulaik bija galvenais ienākumu avots, šogad saimniecība vairs nenodarbojas. Specializējusies upeņu stādu audzēšanā. Nedaudz gan jo-projām audzē arī smiltsērkšķus un citus ogulājus. «Pērn pārdevām 280 tūkstošus, šogad ceram uz 400 tūkstošiem upeņu stādu. Turklāt piedāvājot pilnu servisu – arī iestādīšanu un apgriešanu,» saka Krogzemes īpašniece Diāna Krogzeme.

Viņas vīrs Andris Krogzems precizē, ka klienti pārsvarā esot lielu komercdārzu īpašnieki, kuru pasūtījums mērāms tūkstošos vai pat desmitos tūkstošu stādu. Pērn tas saimniecībai nodrošinājis nedaudz vairāk nekā 200 tūkstošu eiro apgrozījumu. Bet nākotnē viņi cer uz savu ogu ražu.

Kāzas barikāžu laikā

Oficiāli Andris skaitās uzņēmuma attīstības vadītājs. Tomēr naktī pirms intervijas viņš šķīvojis laukus, kuros šoruden paredzēts stādīt upenes. Tikai rīta pusē atgriezies un, mums ar fotogrāfu ierodoties, vēl nebija paspējis aiziet gulēt. Daļa zemes iegādāta tikai šogad, tāpēc pagaidām no kopējās platības saimniecībā izmanto mazāk nekā pusi. Pārējā jāiestrādā stādījumiem, kas ogas sāks ražot pēc diviem trim gadiem.

Lai noskaidrotu, kāds pieprasījums pēc upenēm ir globālajā tirgū, šoziem Krogzemi apmeklējuši izstādi BioFach Nirnbergā, kur nodibināti kontakti ar turpat 30 potenciāliem Rietumeiropas klientiem. Pēc tam arī nolemts no stādiem pamazām pāriet uz ogām, un pavasarī Krogzeme kļuvusi par bioloģisko saimniecību.

«Mēs nevaram konkurēt ar Poliju, kas savas industriāli audzētās upenes piegādā gandrīz visai Eiropai, bet varam audzēt bioloģiskās ogas,» saka Diāna. Lai vadītu stādaudzētavu, viņa 2011. gadā speciāli pabeidza Bulduru Dārzkopības vidusskolu. Jo patiesībā abi ar vīru ir pilsētnieki.Diāna dzimusi un augusi Jūrmalā. Andris – rīdzinieks.

Iepazinušies 1989. gadā, kad Andris vēl mācījies Elektromehāniskajā tehnikumā, bet Diāna – Vieglās rūpniecības tehnikumā. Apprecējušies 1991. gada janvārī, tieši barikāžu laikā. «Līdzko vedējtēvs piecēlās, lai uzsauktu tostu, visā Rīgā sāka taurēt automašīnas, pieminot pirmo barikāžu upuri, uz Vecmīlgrāvja tilta nošauto šoferi. Un tu nesaproti – priecāties šajā savas dzīves skaistākajā dienā vai raudāt,» atceras Diāna. Rīgā īsti nav bijis, kur dzīvot. Andris tobrīd atradies alternatīvajā dienestā un panācis, ka tiek norīkots uz Ķirbižiem, kur viņa vecāki vēl padomju laikā nopirkuši pamestu lauku māju ar zemi. Diāna auklējusi meitu, kamēr jaunās ģimenes galva pa dienām strādājis kolhozā, bet naktīs aris pašu zemi.

«Iesējām alus miežus un rudenī par graudiem dabūjām divus miljonus Latvijas rubļu jeb tā saukto repšiku. Traks varēja palikt – mana alga kolhozā bija astoņsimt rubļu. Mēs tādu naudu mūžā nebijām redzējuši,» to atceroties, smejas Andris. Nākamajai sezonai iepircis tehniku – traktoru, smagās mašīnas, iegādājies pat kalti, dubultojis sējumu platību, bet valdība aizliegusi graudu eksportu, un to cena pašmāju tirgū nokritusies trīskārt. Krogzemi steigšus visu izpārdevuši un atgriezušies pilsētā. Andris neatceras, vai toreiz kaut ko nopelnījuši, bet parādā nevienam gan neesot palikuši.

Rīgā viņš sācis strādāt poligrāfijā, pat nodibinājis savu uzņēmumu, kuru pēcāk pārpirkusi liela tipogrāfija. Tad bijis attīstības vadītājs un direktors vairākos toreiz lielos uzņēmumos, lai gan oficiāli vadības specialitātes studijas LU pabeidzis tikai 2007. gadā. Bet vēl pirms tam paralēli darbam un studijām 2004. gadā izveidojis savu IT uzņēmumu, kas nodarbojies ar programmēšanu, mājaslapu izstrādi un formāli eksistē vēl šobrīd.

Diāna pabeigusi LU Ekonomikas fakultāti, strādājusi ne mazāk prestižos uzņēmumos par galveno grāmatvedi, līdz, kā pati saka, šī vienveidība apnikusi un izlēmusi kļūt par Latio nekustamo īpašumu mākleri. «Tie bija treknie gadi, nopelnīt varēja ļoti labi,» viņa tagad atceras. Uzbūvējuši sev māju, pieticis gan iztikai, gan izklaidei, gan izdevies šo to ietaupīt.

«Tomēr, strādājot no rīta līdz vakaram un mēģinot sasniegt arvien vairāk un vairāk, mēs pilsētā burtiski izdegām. Acīmredzot bija pienācis laiks kaut ko mainīt,» tagad saka Diāna. Neilgi pirms krīzes kāda paziņa ieteikusi audzēt tūjas, ko ievedot no Polijas. «Zeme Ķirbižos mums joprojām bija. Parēķinājām – nopērc Polijā mazu tūjiņu par 50 santīmiem, iestādi un pēc trim gadiem noroc, lai pārdotu par 5-7 latiem. Nopērkot simt tūkstošu stādiņu, pēc pieciem gadiem var vispār beigt strādāt, pirkt jahtu un doties ceļojumā apkārt pasaulei,» viņa smejot turpina. Par laimi, simt tūkstošus nav nopirkuši, tomēr desmit tūkstošus gan.

Maija svētkos piecas dienas pa sešpadsmit stundām no vietas stādījuši, kamēr iestādījuši. Bet ar to viss tikai sācies. Vispirms izrādījies, ka ap stādījumiem nepieciešams žogs, lai tos pasargātu no meža zvēriem. Pēc tam tūjas sākušas ieaugt nezālēs, un viņi pārsteigti secinājuši, ka tās jāravē. Sākumā mēģinājuši paši, bet drīz sapratuši, ka tas nav iespējams. Nācies ņemt strādniekus. Taču kociņi neauga tik sprauni, kā cerēts. Vajadzējis ierīkot arī laistīšanas sistēmu. Tomēr tik un tā daļa nokalta vai nosala, līdz ar to izplēnēja arī sapnis par jahtu un pasaules apceļošanu. Toties sākās krīze. Nekustamos īpašumus neviens vairs nepirka, un arī IT projektus realizēt kļuva grūtāk.

Atgriešanās laukos

2009. gadā viņi atgriezās laukos. Tiesa, ne vairs Andra vecāku mājā, bet kaimiņos, kur uz maksātnespējas sliekšņa bija nonākusi saimniecība, kas mēģināja pelnīt gan ar stādu audzēšanu, gan lauku tūrismu, gan citām lietām. Diāna ar Andri un šīs saimniecības īpašnieki bija ņēmuši kredītus vienā un tajā pašā bankā. Banka atļāva diezgan neparastu darījumu – laucinieki pārcēlās uz viņu māju Rīgā, bet Diāna un Andris ar meitām – uz Viļķenes pagasta Vīnkalniņiem, kur tobrīd bija 17 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes.

No tūrisma jaunie īpašnieki atteicās uzreiz un viesiem paredzēto māju pielāgoja dzīvošanai. «Secinājām, ka šajā pusē nav nevienas kārtīgas stādaudzētavas. Turklāt tobrīd jaunajiem lauksaimniekiem bija pieejami ES struktūrfondi, tāpēc izmantojām iespēju, lai iegādātos nepieciešamo tehniku,» turpina Diāna. Projekta kopējā summa bija nepilni 33 tūkstoši latu, bet pavisam septiņu gadu laikā realizēti trīs šādi projekti par gandrīz 200 tūkstošiem eiro.

Tomēr pirmos gadus gājis ļoti grūti. Ar tūjām un pašu stādītajiem dekoratīvo lapu krūmu stādiem viņi braukājuši pa tirgiem. Trūcis ne tikai zināšanu un pieredzes, bet arī naudas. Faktiski Andris uzturēja saimniecību ar savu Rīgā nopelnīto algu.

Ātri sapratuši, ka ar dekoratīvajiem augiem krīzes laikā nenopelnīs, viņi sāka audzēt praktiskākas lietas. Pirmie bijuši zemeņu stādi ar visām augu pasēm. Līdzīgi kā pašlaik upenes – lielos apjomos. Andris izveidojis ļoti skaistu un Google viegli atrodamu mājaslapu. Nu pircēji paši braukuši pie viņiem, nevis viņi pie pircējiem. «Tas arī bija mūsu veiksmes stāsts, jo tieši mājaslapas dēļ «aizgāja» tirdzniecība. Citādi – kurš gan mūs atrastu šeit, Ķirbižos, deviņus kilometrus no Tallinas šosejas. Bet nu cilvēki brauca ne tikai no Tūjas un Salacgrīvas, bet arī no Valmieras, Rīgas un pat Liepājas,» stāsta Diāna. Zemenēm pievienojušies pašu audzēti smiltsērkšķu stādi, no Pūres viņi tirdzniecībai ņēmuši augļu kociņus, bet no citiem audzētājiem – puķes.

Aizpagājušajā gadā no zemeņu stādiem atteikušies. Lai saņemtu augu pases, ik pa pieciem gadiem jāmaina stādījumu vieta, un tam trūcis zemes. Pamazām zemenes aizstātas ar upenēm. Pirmos upeņu, tāpat kā smiltsērkšķu stādus, kas bija palikuši no iepriekšējiem saimniekiem, viņi atrada turpat Vīnkalniņos. Kaut arī apjoms tiem laikiem bijis paliels, vienas dienas laikā visi izpirkti. «Tad arī mēs sapratām, ka pieprasījums ir lielāks, nekā upeņu audzētāji Latvijā spēj piedāvāt,» turpina Diāna.

Pirms gadiem trim tieši ogulāju stādu dēļ viņi beidzot sajutuši, ka darbam ir atdeve un apgrozījums pieaug. «Tomēr ogas mēs līdz šim nebijām audzējuši. Ne zemenes, ne upenes,» īpaši uzsver Krogzemes saimniece. Kāpēc tad izlēmuši tām pievērsties tieši tagad?

«Pašlaik lielākā daļa komercdārzu tiek ierīkoti, izmantojot ES struktūrfondu līdzfinansējumu. To īpašnieki ir mūsu klienti, kas iepērk stādus,» skaidro Andris. Cik liels šis līdzfinansējums būs turpmāk, neviens nezina. Visticamāk, pieprasījums pēc stādiem samazināsies. «Vai mēs ar saviem stādiem pēc tam, kad Latvija būs piestādīta, varam iekarot Igaunijas vai Somijas tirgu? Varbūt, bet diezin vai,» turpina Diāna. Tomēr pelnīt vajadzēs, un bioloģiski audzētām ogām Eiropā esot ļoti labs noiets. Visi, ar kuriem viņi izstādē Nirnbergā par tām runājuši, bijuši gatavi pirkt.

Lai pārbaudītu ražību, ienākšanās laiku un ogu kvalitāti, šogad Krogzemē novākta pirmā upeņu testa partija. Ar rokām, bet nākotnē ogas tiks vāktas ar kombainu, kura cena ir ap 17 000 eiro. Par ogu kvalitāti viņi konsultējušies gan ar pašmāju, gan poļu speciālistiem. Teikuši – dodiet šķirni, kurai visaug-stākais cukura līmenis. Poļi smējušies. Izrādās, cukura līmenis atkarīgs nevis no šķirnes, bet gan no saules. Jo vairāk saulainu dienu, jo tas augstāks.

«Protams, vēl šoruden un arī nākamgad galvenokārt orientēsimies uz stādiem, bet pēc tam arvien vairāk dominēs ogas, ko plānojam audzēt tikai eksportam,» sarunas noslēgumā saka Diāna. Bet Andris bilst, ka jau pašlaik notiek sarunas ar Rietumeiropas klientiem, kādas ogas tiem vajag – saldētas, dziļi saldētas un ar kādu cukura līmeni.