fbpx

Melnais vitamīns 9

«Piedāvājam pilnu servisu — arī stādu iestādīšanu un apgriešanu,» saka Krogzemes īpašniece Diāna Krogzeme.
Print Friendly, PDF & Email

Pirms septiņiem gadiem sācis ar dekoratīvajiem augiem, uzņēmums Krogzeme pašlaik ir lielākie upeņu stādu audzētāji Latvijā. Nākotnē cer pievērsties arī bioloģisko ogu audzēšanai, jo pēc tām Eiropā ir ļoti liels pieprasījums

No sākotnējiem 17 hektāriem stādaudzētava Krogzeme, kuru Latvijā zina daudzi dārzkopji, izaugusi līdz gandrīz simt hektāriem. Lauksaimniecības sezonas laikā tajā strādā pieci pastāvīgi darbinieki, bet vasarā atsevišķiem darbiem reizēm tiek pieņemti pat līdz divdesmit cilvēku, jo dārzkopībā bez roku darba neiztikt. 

Ar dekoratīvo augu stādiem, kas savulaik bija galvenais ienākumu avots, šogad saimniecība vairs nenodarbojas. Specializējusies upeņu stādu audzēšanā. Nedaudz gan jo-projām audzē arī smiltsērkšķus un citus ogulājus. «Pērn pārdevām 280 tūkstošus, šogad ceram uz 400 tūkstošiem upeņu stādu. Turklāt piedāvājot pilnu servisu – arī iestādīšanu un apgriešanu,» saka Krogzemes īpašniece Diāna Krogzeme.

Viņas vīrs Andris Krogzems precizē, ka klienti pārsvarā esot lielu komercdārzu īpašnieki, kuru pasūtījums mērāms tūkstošos vai pat desmitos tūkstošu stādu. Pērn tas saimniecībai nodrošinājis nedaudz vairāk nekā 200 tūkstošu eiro apgrozījumu. Bet nākotnē viņi cer uz savu ogu ražu.

Kāzas barikāžu laikā

Oficiāli Andris skaitās uzņēmuma attīstības vadītājs. Tomēr naktī pirms intervijas viņš šķīvojis laukus, kuros šoruden paredzēts stādīt upenes. Tikai rīta pusē atgriezies un, mums ar fotogrāfu ierodoties, vēl nebija paspējis aiziet gulēt. Daļa zemes iegādāta tikai šogad, tāpēc pagaidām no kopējās platības saimniecībā izmanto mazāk nekā pusi. Pārējā jāiestrādā stādījumiem, kas ogas sāks ražot pēc diviem trim gadiem.

Lai noskaidrotu, kāds pieprasījums pēc upenēm ir globālajā tirgū, šoziem Krogzemi apmeklējuši izstādi BioFach Nirnbergā, kur nodibināti kontakti ar turpat 30 potenciāliem Rietumeiropas klientiem. Pēc tam arī nolemts no stādiem pamazām pāriet uz ogām, un pavasarī Krogzeme kļuvusi par bioloģisko saimniecību.

«Mēs nevaram konkurēt ar Poliju, kas savas industriāli audzētās upenes piegādā gandrīz visai Eiropai, bet varam audzēt bioloģiskās ogas,» saka Diāna. Lai vadītu stādaudzētavu, viņa 2011. gadā speciāli pabeidza Bulduru Dārzkopības vidusskolu. Jo patiesībā abi ar vīru ir pilsētnieki.Diāna dzimusi un augusi Jūrmalā. Andris – rīdzinieks.

Iepazinušies 1989. gadā, kad Andris vēl mācījies Elektromehāniskajā tehnikumā, bet Diāna – Vieglās rūpniecības tehnikumā. Apprecējušies 1991. gada janvārī, tieši barikāžu laikā. «Līdzko vedējtēvs piecēlās, lai uzsauktu tostu, visā Rīgā sāka taurēt automašīnas, pieminot pirmo barikāžu upuri, uz Vecmīlgrāvja tilta nošauto šoferi. Un tu nesaproti – priecāties šajā savas dzīves skaistākajā dienā vai raudāt,» atceras Diāna. Rīgā īsti nav bijis, kur dzīvot. Andris tobrīd atradies alternatīvajā dienestā un panācis, ka tiek norīkots uz Ķirbižiem, kur viņa vecāki vēl padomju laikā nopirkuši pamestu lauku māju ar zemi. Diāna auklējusi meitu, kamēr jaunās ģimenes galva pa dienām strādājis kolhozā, bet naktīs aris pašu zemi.

«Iesējām alus miežus un rudenī par graudiem dabūjām divus miljonus Latvijas rubļu jeb tā saukto repšiku. Traks varēja palikt – mana alga kolhozā bija astoņsimt rubļu. Mēs tādu naudu mūžā nebijām redzējuši,» to atceroties, smejas Andris. Nākamajai sezonai iepircis tehniku – traktoru, smagās mašīnas, iegādājies pat kalti, dubultojis sējumu platību, bet valdība aizliegusi graudu eksportu, un to cena pašmāju tirgū nokritusies trīskārt. Krogzemi steigšus visu izpārdevuši un atgriezušies pilsētā. Andris neatceras, vai toreiz kaut ko nopelnījuši, bet parādā nevienam gan neesot palikuši.

Rīgā viņš sācis strādāt poligrāfijā, pat nodibinājis savu uzņēmumu, kuru pēcāk pārpirkusi liela tipogrāfija. Tad bijis attīstības vadītājs un direktors vairākos toreiz lielos uzņēmumos, lai gan oficiāli vadības specialitātes studijas LU pabeidzis tikai 2007. gadā. Bet vēl pirms tam paralēli darbam un studijām 2004. gadā izveidojis savu IT uzņēmumu, kas nodarbojies ar programmēšanu, mājaslapu izstrādi un formāli eksistē vēl šobrīd.

Diāna pabeigusi LU Ekonomikas fakultāti, strādājusi ne mazāk prestižos uzņēmumos par galveno grāmatvedi, līdz, kā pati saka, šī vienveidība apnikusi un izlēmusi kļūt par Latio nekustamo īpašumu mākleri. «Tie bija treknie gadi, nopelnīt varēja ļoti labi,» viņa tagad atceras. Uzbūvējuši sev māju, pieticis gan iztikai, gan izklaidei, gan izdevies šo to ietaupīt.

«Tomēr, strādājot no rīta līdz vakaram un mēģinot sasniegt arvien vairāk un vairāk, mēs pilsētā burtiski izdegām. Acīmredzot bija pienācis laiks kaut ko mainīt,» tagad saka Diāna. Neilgi pirms krīzes kāda paziņa ieteikusi audzēt tūjas, ko ievedot no Polijas. «Zeme Ķirbižos mums joprojām bija. Parēķinājām – nopērc Polijā mazu tūjiņu par 50 santīmiem, iestādi un pēc trim gadiem noroc, lai pārdotu par 5-7 latiem. Nopērkot simt tūkstošu stādiņu, pēc pieciem gadiem var vispār beigt strādāt, pirkt jahtu un doties ceļojumā apkārt pasaulei,» viņa smejot turpina. Par laimi, simt tūkstošus nav nopirkuši, tomēr desmit tūkstošus gan.

Maija svētkos piecas dienas pa sešpadsmit stundām no vietas stādījuši, kamēr iestādījuši. Bet ar to viss tikai sācies. Vispirms izrādījies, ka ap stādījumiem nepieciešams žogs, lai tos pasargātu no meža zvēriem. Pēc tam tūjas sākušas ieaugt nezālēs, un viņi pārsteigti secinājuši, ka tās jāravē. Sākumā mēģinājuši paši, bet drīz sapratuši, ka tas nav iespējams. Nācies ņemt strādniekus. Taču kociņi neauga tik sprauni, kā cerēts. Vajadzējis ierīkot arī laistīšanas sistēmu. Tomēr tik un tā daļa nokalta vai nosala, līdz ar to izplēnēja arī sapnis par jahtu un pasaules apceļošanu. Toties sākās krīze. Nekustamos īpašumus neviens vairs nepirka, un arī IT projektus realizēt kļuva grūtāk.

Atgriešanās laukos

2009. gadā viņi atgriezās laukos. Tiesa, ne vairs Andra vecāku mājā, bet kaimiņos, kur uz maksātnespējas sliekšņa bija nonākusi saimniecība, kas mēģināja pelnīt gan ar stādu audzēšanu, gan lauku tūrismu, gan citām lietām. Diāna ar Andri un šīs saimniecības īpašnieki bija ņēmuši kredītus vienā un tajā pašā bankā. Banka atļāva diezgan neparastu darījumu – laucinieki pārcēlās uz viņu māju Rīgā, bet Diāna un Andris ar meitām – uz Viļķenes pagasta Vīnkalniņiem, kur tobrīd bija 17 hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes.

No tūrisma jaunie īpašnieki atteicās uzreiz un viesiem paredzēto māju pielāgoja dzīvošanai. «Secinājām, ka šajā pusē nav nevienas kārtīgas stādaudzētavas. Turklāt tobrīd jaunajiem lauksaimniekiem bija pieejami ES struktūrfondi, tāpēc izmantojām iespēju, lai iegādātos nepieciešamo tehniku,» turpina Diāna. Projekta kopējā summa bija nepilni 33 tūkstoši latu, bet pavisam septiņu gadu laikā realizēti trīs šādi projekti par gandrīz 200 tūkstošiem eiro.

Tomēr pirmos gadus gājis ļoti grūti. Ar tūjām un pašu stādītajiem dekoratīvo lapu krūmu stādiem viņi braukājuši pa tirgiem. Trūcis ne tikai zināšanu un pieredzes, bet arī naudas. Faktiski Andris uzturēja saimniecību ar savu Rīgā nopelnīto algu.

Ātri sapratuši, ka ar dekoratīvajiem augiem krīzes laikā nenopelnīs, viņi sāka audzēt praktiskākas lietas. Pirmie bijuši zemeņu stādi ar visām augu pasēm. Līdzīgi kā pašlaik upenes – lielos apjomos. Andris izveidojis ļoti skaistu un Google viegli atrodamu mājaslapu. Nu pircēji paši braukuši pie viņiem, nevis viņi pie pircējiem. «Tas arī bija mūsu veiksmes stāsts, jo tieši mājaslapas dēļ «aizgāja» tirdzniecība. Citādi – kurš gan mūs atrastu šeit, Ķirbižos, deviņus kilometrus no Tallinas šosejas. Bet nu cilvēki brauca ne tikai no Tūjas un Salacgrīvas, bet arī no Valmieras, Rīgas un pat Liepājas,» stāsta Diāna. Zemenēm pievienojušies pašu audzēti smiltsērkšķu stādi, no Pūres viņi tirdzniecībai ņēmuši augļu kociņus, bet no citiem audzētājiem – puķes.

Aizpagājušajā gadā no zemeņu stādiem atteikušies. Lai saņemtu augu pases, ik pa pieciem gadiem jāmaina stādījumu vieta, un tam trūcis zemes. Pamazām zemenes aizstātas ar upenēm. Pirmos upeņu, tāpat kā smiltsērkšķu stādus, kas bija palikuši no iepriekšējiem saimniekiem, viņi atrada turpat Vīnkalniņos. Kaut arī apjoms tiem laikiem bijis paliels, vienas dienas laikā visi izpirkti. «Tad arī mēs sapratām, ka pieprasījums ir lielāks, nekā upeņu audzētāji Latvijā spēj piedāvāt,» turpina Diāna.

Pirms gadiem trim tieši ogulāju stādu dēļ viņi beidzot sajutuši, ka darbam ir atdeve un apgrozījums pieaug. «Tomēr ogas mēs līdz šim nebijām audzējuši. Ne zemenes, ne upenes,» īpaši uzsver Krogzemes saimniece. Kāpēc tad izlēmuši tām pievērsties tieši tagad?

«Pašlaik lielākā daļa komercdārzu tiek ierīkoti, izmantojot ES struktūrfondu līdzfinansējumu. To īpašnieki ir mūsu klienti, kas iepērk stādus,» skaidro Andris. Cik liels šis līdzfinansējums būs turpmāk, neviens nezina. Visticamāk, pieprasījums pēc stādiem samazināsies. «Vai mēs ar saviem stādiem pēc tam, kad Latvija būs piestādīta, varam iekarot Igaunijas vai Somijas tirgu? Varbūt, bet diezin vai,» turpina Diāna. Tomēr pelnīt vajadzēs, un bioloģiski audzētām ogām Eiropā esot ļoti labs noiets. Visi, ar kuriem viņi izstādē Nirnbergā par tām runājuši, bijuši gatavi pirkt.

Lai pārbaudītu ražību, ienākšanās laiku un ogu kvalitāti, šogad Krogzemē novākta pirmā upeņu testa partija. Ar rokām, bet nākotnē ogas tiks vāktas ar kombainu, kura cena ir ap 17 000 eiro. Par ogu kvalitāti viņi konsultējušies gan ar pašmāju, gan poļu speciālistiem. Teikuši – dodiet šķirni, kurai visaug-stākais cukura līmenis. Poļi smējušies. Izrādās, cukura līmenis atkarīgs nevis no šķirnes, bet gan no saules. Jo vairāk saulainu dienu, jo tas augstāks.

«Protams, vēl šoruden un arī nākamgad galvenokārt orientēsimies uz stādiem, bet pēc tam arvien vairāk dominēs ogas, ko plānojam audzēt tikai eksportam,» sarunas noslēgumā saka Diāna. Bet Andris bilst, ka jau pašlaik notiek sarunas ar Rietumeiropas klientiem, kādas ogas tiem vajag – saldētas, dziļi saldētas un ar kādu cukura līmeni.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Var jau teikt, ka tā ir nauda, bet nauda ir līdzeklis, nevis mērķis. Mums patīk tas, ko darām. Mums patīk šī vieta, kur dzīvojam, un tas, ka esam paši sev noteicēji.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Reizēm gribas nest to, ko nevar pacelt. Pagājušajā gadā iestādījām 760 tūkstošus stādu, bet mums nebija resursu, lai visus pienācīgi apkoptu, tāpēc trešdaļa aizgāja bojā. Tātad nevajag pārcensties.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ir jādraudzējas ar matemātiku. Vispirms jāsarēķina un jāsaprot, vai tas vispār ir bizness vai labākajā gadījumā tikai ienākums.

Komentāri (9)

https://twoja-reklama.pl/ 06.03.2020. 16.58

… [Trackback]

[…] Information on that Topic: ir.lv/2016/08/10/melnais-vitamins-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Engineering 01.03.2020. 04.20

… [Trackback]

[…] Read More on to that Topic: ir.lv/2016/08/10/melnais-vitamins-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

جلب الحبيب 19.02.2020. 20.50

… [Trackback]

[…] Find More Info here to that Topic: ir.lv/2016/08/10/melnais-vitamins-2/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort