Žurnāla rubrika: Cilvēki

Komponists Mārtiņš Brauns savā 65. jubilejā var atskatīties uz klasiķa cienīgu veikumu

Viņa radītie skaņdarbi ir gan Dziesmusvētku repertuārā, gan Latvijas kultūras kanonā, leģendārās rokgrupas Sīpoli mūzika arvien skan gan koncertos, gan radio, bet monumentālā Saule, Pērkons, Daugava pat kļuvusi par katalāņu neatkarības himnu, kā pirms ceturtdaļgadsimta bija mūsu Atmodas himna. Taču meistars nelabprāt piekrīt intervijai. Viņa īstā atskaite būšot koncerti šoruden, bet «piedrazāt informatīvo telpu ar pļāpāšanu par dzīvi» viņš nealkstot. 

Kad tomēr satiekamies svētdien viņa mājas dārzā vecajā Baltezerā, Mārtiņš sev raksturīgajā ironiskajā stūrainumā pukojas: «Viss ir apstāstīts, izstāstīts – nu, ko vēl? Nu, kas ir sešdesmit pieci? Smiltis birst vecim!»

Smiltis? Aleksandram Kublinskim šodien astoņdesmit, bet radio tik un tā dzied par mazo Janu.
Mazā Jana pati ir jau kādus četrdesmit gadus veca.

Varbūt drīzāk nu jau sešdesmit… Bet jūs šodien bijāt baznīcā. Esat teicis, ka reti ejat uz baznīcu… 
Domāju, katrs cilvēks meklē. Lasīju, ka kāds no Zinātņu akadēmijas teica – viņš neticot Dievam, viņš zinot, ka Dievs ir.  Es joprojām uzskatu – ticība jau izbeidzas, ja mēs zinām. Ja man kāds tic, tas ir burvīgi. Bet, ja kāds zina, ka es to un to darīšu, tur vēl nekāda mīlestība nesākas. (Smejas.)

Esat teicis, ka šis neesot jūsu laiks un esot grūti rakstīt, jo šķiet, ka viss uzrakstītais ir «draņķis»…
Tā tas vienmēr ir bijis.

Vai nav dīvaini, ka to saka cilvēks, kura radītais ir kultūras kanonā?
Man liekas, ka tas ir visas radīšanas pamatā. It sevišķi, ja atceros, cik esmu kino rakstījis. Man iedod darbu, un pēc apmēram divām dienām es zvanu režisoram – vecīt, piedod, es laikam nevarēšu, tukša galva. Mokos, kaut ko klimperēju un brīnos, cik stulbi. Paiet mēnesis vai citreiz nedēļa, un skaties – viss ir gatavs! Un pašam vēl patīk kaut kas. Lūk, tie ir podi!

Kurā brīdī un kā notiek, ka pēkšņi ir gatavs?
To nevar pateikt vārdos. Citreiz tā ir rotaļa – labs garastāvoklis, un spēlē, spēlējies. Citreiz tā ir ideja – teksta divu, trīs, četru vārdu atslēgšana ar citādu atslēgu. Nu, vienalga – «es domāju». Ja es lieku mūziku apakšā, varu pateikt kategoriski: «Es domāju!» Varu pateikt trīcošā balsī – ka es domāju, bet īstenībā galva ir tukša. Varu būt nāvīgi nikns un teikt, ka es domāju un jūs, duraki, neko nesaprotat. Tā ar muzikālu atslēgu var jebkuru tekstu mēģināt atslēgt.

Varat. Tad kāpēc šis nav jūsu laiks?
Es klausos mūziku – ja es klausos -, un tā no sirds, ka es būtu aizrāvies un kaifotu par to, tas notiek retos gadījumos. Tas, ko raida gandrīz visas raidstacijas, – es jūtu, ka tas ir tirgoņu radīts produkts. Tā nav jaunrade. Man sāk rasties šaubas pat par tā saukto garīgo mūziku, kas tiek sacerēta latīņu valodā no tekstiem, kuri jau drillēti tūkstoš reižu. Protams, ir mūžīgās patiesības un tā tālāk. Bet, ja nu reiz psalmos ir – «dziediet tam Kungam jaunu dziesmu» -, tad tas, ko es dzirdu, nav jauna dziesma. Tā ir veca dziesma. (Smejas.)

Tas, kas tiek popularizēts, tiek sists un dzīts tautā. Menedžeris samaksā raidstacijai, raidstacija noraida desmit reižu un pati uztaisa hitu sarakstu. Tā notiek visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Bija laiks, kad bija pagrīdes mūzika, cilvēki meklēja – kur ir? Un tas pat bija aizliegts. Tagad nav meklēšanas procesa – tev dauza galvā, un tev liekas, ka tas ir labi, jo desmit reižu spēlēts.

Ja redzu, ka uz skatuves cilvēciņš dzied un rāda publikai priekšā – sitiet plaukstas! -, es nekādā gadījumā tās nesitīšu. «Visi dara tā!» man ir ļoti alerģiski. Mans dzīves princips to noliedz. Jā, ir kaut kādas likumības, ir valoda, kura ir jāiemācās, un visi runā valodā. Bet, par ko un kā runāt – tas ir manas fantāzijas ziņā.

Gribu teikt, ka ir interpretāciju laiks. Izpildītāju, solistu laiks. Jo ir meistarīgi instrumentālisti, burvīgi diriģenti, kolosāli orķestri, nepārspējami ģitāristi – arī Latvijā. Opermūzikā arī – brīnišķīgi solisti. Populārajā mūzikā mazāk. Redzu, protams, šo to cerīgu un jauku, bet te man jāpiemin, kā man liekas, gadsimta solists Latvijā – tas ir Niks Matvejevs. Tāda otra nav.

Man liekas, nav īsti komponistu laiks. Cilvēki, no vienas puses, atdarina un mēģina iekļauties formātā. Vai arī ir izmisīga vēlēšanās pateikt kaut ko jaunu, un tad tiek radīts atonāls darbs bez melodijas – uzlējums, kā es saku -, un beigās izrādās, ka arī tie uzlējumi visi ir vienādi.

Esat teicis, ka viens pats jūs esot «nulle komats kaut kas». Varbūt jums atkal vajag režisoru?
Varētu pat plašāk teikt – ne režisoru, bet domubiedru. Esam labās attiecībās ar Raimondu Ozolu, simfoniskā [orķestra] pirmo vijoli. Esam jau sākuši runāt – ek, kur forši būtu! Vienalga, vai tas ir režisors vai diriģents, vai mūziķis, bet lai ir tuvs cilvēks, kam uzticos un kas man uzticas. Varētu teikt, ka man ir tā laime būt nevis pirmajam radītājam, bet gan izpildītājam. Nu, kā – viens nav karotājs! Ir berze vai ne berze, kaut kāda fizikāla īpašība, kā doma pārtop. Bet ir arī darbi, kurus esmu rakstījis absolūti bez otra cilvēka iniciatīvas.

Tie, kurus atradāt, dienām apkrāvies ar dzejas grāmatām?
Jā, izlasījis 40 dzejoļu grāmatas, neatradis nevienu dzejoli, pēc tam ņēmis vēlreiz un atradis pirmās grāmatas pirmajā lappusē. Un tad pusgadu vai gadu mocījies.

Ir man kora dziesma Ziedu kompozīcija, Plūdoņa dzejolis – «ābeļziedu melodijas, ceriņsmaržu simfonijas». Domāju – re, kur forši, nekādu problēmu! Uzrakstīju diezgan ātri pirmās četras vai astoņas taktis. Pašam patīk. Tālāk neiet. Šo dziesmu rakstīju veselu gadu. Varbūt būtu rakstījis ilgāk, ja maestro Račevskis nebūtu uzzinājis, ka es pie tās strādāju, un sācis noteikt termiņus.

Tā dziesma ir izslīpēta, tagad ir Konservatorijas mācību līdzeklis diriģentiem, kanons jau. Ir koncertos un izklausās, it kā būtu komponēta divās stundās vai pusstundā – vienā elpas vilcienā.

Vai līdzīgi bija ar kanonisko Saule, Pērkons, Daugava?
To uzrakstīju pusstundā. Tikai tās attīstības etaps nāca cauri gadiem, kamēr tā ir tādā formā, kādā tagad. Pabeigta vairāku gadu laikā, kaut gan uzrakstīta faktiski pusstundā – jau varēja dziedāt.

Kā no vienkārša dzejoļa top himna? Kas ir šajā mūzikā?
Enerģētika. Nepielūdzama enerģija. Tā man nāca taktsmērā, kas ir galīgi nedemokrātisks – septiņas ceturtdaļas. Tur arī kaut kas mistisks, brīnums ir.

Uzskata, ka, lai nu kurā, bet šajā dziesmā gan ir daudz latviskuma. Kā pašam šķiet?
Tas ir neizbēgams latviskums. Ir interesanta lieta, kas saistās ar manu pārliecību un ko man kādreiz melnsvārči ir pārmetuši. Ir melnsvārči, kuri neļauj Saule, Pērkons, Daugava dziedāt savā baznīcā…

Nupat bijāt baznīcā, bet sakāt – melnsvārči…
Viena lieta ir ticība, otra – cilvēku konkurējošās institūcijas, cīņa par varu, naudu un visu pārējo. Nesaku, ka mācītāji ir slikti, zinu brīnišķīgus mācītājus. Un nesaku, ka tas sliktais ir slikts, jo viņš varbūt vienkārši citādi domā.

Mana dziļākā pārliecība – ja Dievs ir radījis latviešus, ja Dievs ir radījis tautas ar savu kultūru, savām pasakām, teikām, ticējumiem, tad tas vienojas ar Dievu. Saule, Pērkons, Daugava, manuprāt, var dziedāt baznīcā. Tā ir daudz dziedāta Somijas baznīcās, kad Sindi putnu dārzs tur bija, un somi cēlās kājās, nesaprazdami, par ko ir runa.

Vai tas ir tikai latviskums, ja somi ceļas kājās un ebreji Izraēlā raud, kaut arī nesaprot vārdus? Kas tas ir?
Es negribu sevi lielīt. Nesaprotu, kas tas ir.  Es tikai varu teikt, ka mīlu šo būšanu. Tur ir arī mana spītība iekšā. Tās septiņas ceturtdaļas – tā ir mana spītība, mans huligānisms.

Var pavaicāt no otra gala – vai Šlāgeraptauja ir latviska?
Tā ir lieta, kas mani neinteresē.

Vēl viens nepārprotami latvisks komponists ir Imants Kalniņš. Kāpēc, jūsuprāt, viņš tagad slavē Putinu?
Es to nesaprotu. Varbūt viņam ir kāds aizvainojums. Man ir grūti spriest, jo cilvēks ir izmalies cauri Saeimas koridoriem, un kādā veidā var nojūgties – es nezinu, var būt, ka nav.

Bet man latviskumu stiprā mērā ir iepotējis [komponists] Vilnis Šmīdbergs.

Viņš lika jums rakstīt latvisku mūziku, nevis atdarināt Rolling Stones un citus…
Jā, viņš kaifoja no tā, kā es atdarinu, tāpēc pasauca mani uz Tukuma rajona ansambli, ko vēlāk es pārsaucu par Sīpoliem. Man bija pieredze rokenrolā, «firmas» mūzikas atdarināšanā, spēlēšanā, un viņam bija mūzikas pieredze [grupā] Katedrāle, ļoti interesanta un latviska. Bet viņiem pietrūka roka niknuma.

Bet par to latviskumu – tas ir no Šmīdberga un arī vecāku ieaudzināts. Viņi neko neslēpa, es esmu no tiem, kas komunistu laikā zināja, ka tā ir sātana valstība, kas joprojām ir dzīva. Es domāju, ka Atmodu arī labi koordinēja čekisti, kas tagad ir miljonāri. 

Ir cilvēki, kuri prot iekārtoties jebkurā sistēmā. Bet Atmoda tomēr bija laiks, kad visa tauta bija politikā.
Visa tauta! Ieskaitot krievus, kuri arī bija mūsu pusē. Vot, tas bija skaisti!

Vēl, runājot par slidenām tēmām – par čekas būšanām. Tagad runā, vai čekas maisus taisīs vai netaisīs vaļā. Kas tās par muļķībām? To, ko krievam vajadzēja, viņš savlaicīgi aizvāca. Un tie, kas bija čekisti, joprojām strādā Krievijas labā.

Vai jums padomju laikos bija kādas attiecības ar VDK?
Ar čekistiem man bija divu veidu kontakti. Viens bija – izsauca un teica, ka esmu dedzinājis ugunskuru, dziedājis Dievs, svētī Latviju! un sarkanbaltsarkano karogu plivinājis. Neko tādu nebiju darījis. Tātad vai nu kāds bija mani apmelojis, vai viņi mēģināja safabricēt lietu, lai ievilktu mani tīklos. Es divas stundas tur notupēju. Mamma bija Rīgas rajona poliklīnikas galvenā ārste, kas dažu labu čekistu arī bija ārstējusi, un viņa zināja, kur piezvanīt, tad mani pēc divām stundām palaida vaļā.

Cita būšana bija, kad Sīpolus izraudzīja uz Maskavas Starptautisko jaunatnes festivālu. Latviešu paviljona direktors bija Māris Gailis. Smuki bija tie paviljoni uzbūvēti. Bet tad nāca klāt čekisti, stādījās priekšā. Sak, zēni, ja jums ir kādas problēmas, sakiet, mēs palīdzēsim. Un es turpināju viņus savos koncertos sveicināt.

Neesat bijis nevienā partijā, tomēr 2009. gadā kandidējāt pašvaldību vēlēšanās Garkalnē. Kāpēc?
Mani pierunāja viens Garkalnes aktīvists. Domāju – es te dzīvoju. Pirms gadiem sešiem septiņiem te varēja sēdēt, dzert sarkanvīnu, un brīnišķīgi varžu kori skanēja no ezera. Tagad – nevienas vardes. Ezers aizaug. Redzu, ka bandīti ir sabūvējušies tauvas zonā apkārt ezeram, piesegušies ar žogiem, nikniem suņiem un apsargiem. Mums šeit ir vecais Baltezers, bet uz to pusi ir «baņģušņiks». Man likās, es varētu vairāk būt saimnieks. Domāju – ja būtu tuvāk valdīšanai, varbūt man būtu savs vārds sakāms. Un es kandidēju, bet labi vien ir, ka neko nevinnēju.

Varbūt vēlētāji tomēr ir gudri un pateica, ka jums mūzika jāraksta?
Jā, droši vien! Ir komponisti, kas sēž Saeimā, un uzrakstīt dziesmiņu viņiem ir tas pats, kas nopirsties. Man tā nav.

Esat daudz rakstījis pasūtījuma darbus kino un teātrim. Kā jums izdevās padomju laikos neuzrakstīt nevienu režīmam pieglaimojošu darbu?
Tā ir veiksmīga tālaika cilvēku partijas leijerkastes griešana. Viens no talantīgākajiem bija Jānis Peters, kas prata griezt tā, ka tas bija latviešu tautai par labu un stiprināja nacionālās jūtas. Otrs bija Ojāra Vācieša cilvēku tips, kam kaut kāda ticība ideāliem varbūt bija, bet tad viņi redzēja visu to bezjēdzību. Tāds bija arī [teātra režisors] Valentīns Maculēvičs. Un tad bija [Jaunatnes teātra galvenais režisors] Šapiro Ādolfs, stāsts par kādu atentātu – kā cara laikā bija netaisnīga tiesa. It kā slavinām partiju, bet īstenībā dodam tai pa purnu. Tādi darbi man ir, tādām izrādēm.

Vēl man ir nopietns akadēmiskās mūzikas darbs ar Ojāra Vācieša tekstu – Divas odas skorpionam. Pretkara tēma. Komunistiem tajā laikā bija milzīga propaganda, ka viņi ir mieru mīloši. Īstenībā viņi perināja, kā okupēt vēl daudz ko citu.

Vācietis bija uzrakstījis divus lielus dzejoļus, jo izrādījās, ka skorpionam nekaitē radiā-cijas devas, kas nogalina cilvēku. Un vienā no dzejoļiem pēdējā rinda bija: «Var nebūt ne krievu, ne latviešu, bet dzīvos skorpionu nācija.» It kā partejisks gabals, par ko es pēc tam pa kaklu dabūju. Es to pārliku Sīpoliem. Bija Vissavienības festivāls Tbilisi 80, kur to nodziedājām. No Latvijas bija līdzi divi stukači, kas ziņoja Kultūras ministrijā. Un mani sauca uz Kultūras ministriju. Kā jūs tā varat dziedāt – var nebūt ne krievu, ne latviešu? Tad mēs bijām nevēlamie.

Tas bija laiks, kad sadraudzējāmies ar [Krievijas grupu] Akvārijs. Tolaik, lai dabūtu labākus instrumentus, spēlējām Jūras pērlē.

Kā jums izdevās nenodzerties? 
Es esmu nodzēries!

Neesat vis.
Man negribas dzert. Jo es zinu, ar ko tas beigsies. (Smejas.) Negribu, eksperimentēts ir daudz.

Kā pietika spēka pēc diviem gadiem krogā pateikt, ka pietiek? 
Tāpēc, ka bija sapelnīts mūzikas instrumentiem.

Daudz ir rakstīts, ka jums tolaik bija pasaulē laikam dārgākais sintezators, par ko samaksājāt 14 tūkstošus rubļu. Kur jūs to nopirkāt, ne jau elektropreču veikalā taču? 
Maskavā bija cilvēciņš, kas par bargu naudu tirgoja no ārzemēm ievestus sintezatorus. Tos nevarēja dabūt pāri robežai, to varēja tikai laba ranga čekists. Man bija adrese Maskavā, ar taksi bija jābrauc, un man apakškreklā bija iešūti 14 tūkstoši. Jo es baidījos – milzīga nauda, vilcienā kupejā gulēju ar visu naudu mugurā. Aizbraucām, uzbraucām ar liftu, dzīvoklī noskaitīju naudu, cilvēks iedeva kasti.

Vai pārbaudījāt?
Neatceros. Bet tā bija pietiekami stipra «firma», to gan [krievu mūzikas apskatnieks Artēmijs] Troickis zināja, gan visa muzikālā elite. Toreiz bija draudzība starp latviešu un krievu ansambļiem. Es pazinu grupu Mašina vremeņi, kas bija pat valstiski ieredzēta grupa. Akvārijs nebija – bija galīgi melnajā sarakstā pēc Tbilisi 80, mēs arī nebijām tie vēlamākie.

Bet nekādi ieraksti kopā ar Akvāriju nav saglabājušies?
Nav – Latvijas Radio bija, un izdzēsa. Tās bija manas balādes ar leišu dzejnieka Marcēlija Martinaiša vārdiem, ko gribēja Edgars Liepiņš. Mēs pārņēmām tās Sīpolos un gribējām arī ierakstīt, bet tur baigi iederējās fagots, kas bija Akvārijā.

Kāpēc Radio izdzēsa to ierakstu?
Tas tāpat, kā Dzeltenos pastniekus izdzēsa. Domāju, Līvus arī dzēsa ārā. Jo bija fondu ieraksti un dokumentālie. Ja esi paņemts fondu ierakstos, tas nozīmē, ka tevi var brīvi translēt pa radio, kad vien vajadzīgs, un tie ieraksti saglabājas. Bet dokumentālais ieraksts – esi piefiksēts, ka tāds ieraksts ir bijis, un pēc gada vai kā tiec izdzēsts.

Pēc labi padarīta darba jums esot gandarījums, taču uzreiz arī jautājums – bet ko tālāk? Nu, ko tālāk?
Tas man ir nomācošākais jautājums jubilejā. Vistrakākais. Jo jubilejā būs trīs pilnīgi dažādas koncertu programmas – koncerti, kuri cits citu neatgādinās.

Viens būs kora mūzikas koncerts. Pie-dalīsies gan vīriešu koris, gan sieviešu koris, gan jauktais koris. Tas būs Universitātes aulā 21. oktobrī.

Būtiskākais un vienīgais būs 23. novembrī Nacionālajā teātrī. Pirmajā daļā paredzēts orķestris ar kori, būs mana Poēma par remontu, bet tālāk būs koris ar orķestra pavadījumu, un, tāpēc ka tā tomēr ir mana jubileja, pirmā daļa beigsies ar Saule, Pērkons, Daugava. Tā ir mana atskaite. Otrajā daļā būs divi roka ansambļi, ja tā var teikt – tas, kas bija Igo Ūdens, un otra puse būs tas, kas palicis pāri no Sīpoliem, bet ar palīgiem.

Un pēc tam trešais – koncertu sērija, kas ies pa Latviju. Bet pilnīgi cits repertuārs, tajā būs daži mani gabali, kā es jokoju, kuru klausītāji jau ir miruši – tik veci. Bet principā jau Dvēselīte un Daugaviņa arī ir no vecajiem gabaliem. Bet tur būs arī Viļņi, Tevi es redzu, Rotaļa – gabali, kurus neviens nezina.