Kārlis Lācis (32) radījis mūziku Džilindžera jaunajai izrādei Marija Stjuarte Dailes teātrī. Komponista kontā arī darbs ar kaprīzākajām dīvām, rokmūziķiem un simfonisko orķestri, taču krīze ir krīze un mūziķis atzīst, ka neviens vairs nevar aizbraukt «pēc tūkstoš latiem» par viena vakara uzstāšanos
Neilgi pirms mēģinājuma Dailes teātrī manā priekšā iznirst Tobijs Magvairs. Jauneklīgā krekiņā un kapučjakā, laipnām zilpelēkām acīm. Kārļa Lāča neticamā līdzība ar Holivudas slavenā zirnekļcilvēka atveidotāju liek pasmaidīt. Arī Tobijam ir jau pāri trīsdesmit, bet alkoholisko dzērienu veikalā viņam uzprasītu pasi.
«Nezināju, ka te ir tik forši,» Kārlis saka, uzmetis skatienu Dailes teātra vasaras kafejnīcai, kur mūziķi un aktieri pirms rīta mēģinājuma iedzer kafiju. «Grāvi, tu kāpsi uz skatuves!» manevrēdams ar tasīti līdz galdam, Kārlis uzsauc mūziķim Aigaram Grāveram. Draudzīgi, bet stingri.
«Ja tevi nerespektē, tad nevari strādāt ar viņiem,» vēlāk mūziķis, kurš sadarbojies ar Lindu Leen, Intaru Busuli, Normundu Šnē, Gintu Pabērzu un daudzām citām slavenībām, teiks intervijā.
Šķiet, vieglāk būtu uzskaitīt, ko Kārlis nav darījis mūzikā, nekā – ko ir. Džezs, simfoniskā mūzika, popa hiti. Mūzika teātrim, kino, reklāmām un pat hokejam. Kārlis Lācis ir viens no pieprasītākajiem mūziķiem Latvijā. Veiksminieks, kuram izdevies izveidot labu karjeru, laimīgu ģimeni un parūpēties, lai par viņa vārdu nebūtu nekā slikta, ko pateikt ne profesionāli, ne privāti. Šeit gan jāpiebilst – gandrīz, jo pēc neveiksmīgā starta Eirovīzijā 2009.gadā Intars Busulis un dziesmas autors Kārlis Lācis tika nesaudzīgi kritizēti.
SLAVENĪBAS ATGRIEŽAS PIE LĀČA
«Tikai tā Latvijā var izdzīvot,» Kārlis saka par daudzajām jomām mūzikā, kurās darbojas. «Tas, protams, nav galvenais. Ir interesanti – kad beidzas, ko teikt vienā, saki otrā. Paldies Dievam, man ir izglītība, un zināšanas mūzikā ļauj darboties plaši.»
Jāzepa Mediņa mūzikas skolas pianistu klasi absolvējušais Kārlis Lācis kļuva pazīstams 90.gadu nogalē, kad kopā ar tagad labi zināmiem, cienījamiem džeza mūziķiem Gintu Pabērzu, Denisu Paškēviču, Kasparu Zemīti izveidoja acid-jazz (klasiskā džeza, 70.gadu funk, hip-hop un soul mūzikas elementi) grupu Time After Time. Grupa pēc dažiem gadiem izjuka, jo, kā stāsta Kārlis, ambiciozie divdesmitgadnieki, kādi viņi visi toreiz bijuši, nav varējuši saprasties. Tagad mūziķi atkal spēlē kopā – gan dažādos projektos, kur tiek aicināti, gan korporatīvajos pasākumos, sevi dēvējot par SweetWaterz.
Par vienu no spilgtākajiem Kārļa Lāča uznācieniem karjeras sākumā kļuva 2002.gada Eirovīzijai kopā ar Lindu Leen radītā dziesma Stop the War!, ko atraktīvi izpildīja Linda Leen un Horens Stalbe. Eirovīzijas nacionālās atlases priekšaptaujā dziesma ieguva 1.vietu, bet tiešraidē skatītāji 1.vietā izvirzīja Marijas Naumovas I Wonna…, kas pēcāk kļuva par Eirovīzijas uzvarētāju.
Vēlāk Kārlis ar Lindu Leen sadarbojies vairakkārt. Lindas koncertos viņš parasti ir pie flīģeļa kopā ar simfonisko orķestri. Kopā ar Lindu viņš aranžējis albuma Chameleon dziesmas, piedalījies viņas albuma Ziemasskaņas tapšanā.
«Kādu pusgadu ar Lindu neesam strādājuši. Ik pa laikam sazvanāmies,» stāsta Kārlis. Februārī kopā nospēlēja koncertu sēriju Dziesmas mīlestības valodās. Kārlis saka: «Linda septiņus gadus braukāja, meklēja, ar ko strādāt. Kaut ko arī atrada, iztērēja šausmīgi daudz naudas (dziedātājas albuma Chameleon tapšanā piedalījās Kevins Robinsons un Īans Kirkhams no Simply Red, Kriss Eliots, kurš strādā kopā ar Eimiju Vainhausu – red.) Beigās tāpat bija spiesta atnākt pie manis. Es zinu, ko varu. Tie angļi atbrauc – kaut kādā ziņā es varbūt esmu vājāks popmūzikā par viņiem, bet es redzu kopainu.»
Lindai un Kārlim ir līdzīgas rakstura īpašības: milzīgas darbspējas un atbildības sajūta. Tomēr ikdienas darbā tas nozīmē arī radošus strīdus un var nogurdināt. Kārlis atzīstas, ka pēc grandiozā darba pie Chameleon bijis tik noguris, ka, albumam iznākot, īsti pat nav jutis gandarījumu par labo rezultātu. «Ar Lindu neesam sirdsdraugi,» atzīst mūziķis.
Kārlis savus muzikālos projektus pārsvarā izdomājot pats. «Nu, labi, ir naudas darbi, bet tādu tagad mazāk. Ir krīze, un visi cenšas taisīt mākslu bez naudas.»
Vairs nav tie laiki, kad popmūzikas zvaigzne varēja aizbraukt uz koncertu, «paņemt savus piecsimt latus. Tie, kuru bija pieraduši 5000 latus mēnesī pelnīt un tērēt visam kam, tiem tagad ir grūti. Es biju prātīgs – iekrāju, un tagad man mazāk problēmu,» Kārlis stāsta. Treknajos gados, kad darbu bija milzum daudz un honorāri labu labie, Kārlis atturējies šķaidīties ar naudu luksusa niekiem, bet uzbūvējis ģimenei brīvdienu māju netālu no Rīgas. Brīvdienās, kad neiekrīt darbi, Kārlis ar sievu, sabiedrisko attiecību speciālisti Vinetu Vilisteri-Lāci, un abiem dēliem dodas turp. Miers, klusums un atpūta!
«Brīvdienas nav manas laimīgās dienas,» atzīstas Kārļa sieva Vineta. Jo Kārlim bieži jāstrādā. «Kā tas ir, var saprast tikai mākslinieku sievas,» Vineta saka. Taču Kārļa lielais pluss esot tas, ka viņš nav egoists, ģimene viņam ļoti daudz nozīmē. Abi ir kopā jau trīspadsmit gadu. «Esmu viņai labs vīrs tāpēc, ka viņa ir laba,» Kārlis saka par Vinetu. «Reāli taču viņa dzīvo man un bērniem.» Pirms apprecējās ar Kārli, Vineta strādāja televīzijā, vadīja mūzikas raidījumus. Bija ekrāna dīva un producente. Tagad strādā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā. «Mazi bērni, suns, vīrs mākslinieks,» Vineta joko. «Šajā dzīves periodā ģimene un bērni man ir galvenais.» Vinetas un Kārļa dēliem Francim Gustavam un Hugo Ričardam ir vienpadsmit un četri gadi.
Kā vilciņš, Kārlis raksturo savu dienas režīmu. Septembra sākumā viņa dienas paiet rīta mēģinājumos Dailes teātrī, kur kopā ar Džilindžeru veido izrādi. Tad – jākārto jautājumi, kas saistīti ar mūziku Gata Šmita topošajai filmai Tas notika ar viņiem. Vakarā pasākums, kur jāspēlē, reizēm tādi ir pat divi.
«Man galīgi traki nav. Ja es būtu tīrs akadēmiskais komponists, kurš raksta pašam vien saprotamu mūziku, tad būtu grūtāk. Jo vairāk ir cilvēku, kurus interesē tas, ko dari, jo vairāk arī nauda rodas,» Kārlis stāsta, kā krīzē dzīvo.
Studējis komponēšanas klasē Mūzikas akadēmijā, ieguvis maģistra grādu kā pianists, viņš pirms četriem gadiem pārsteidza klausītājus ar labu, oriģinālu simfonisko mūziku.
2006.gada valsts svētku svinību koncerta programmā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iekļāva Kārlim Lācim pasūtīto skaņdarbu Mirkļa izvēles valdzinājums. Pirmatskaņojumu 17.novembrī Lielajā ģildē diriģēja Andris Veismanis. Mirkļa izvēles vilinājums saņēma laikraksta Diena gada balvu kultūrā.
«Esmu tāds diezgan liels darbaholiķis. Cilvēki to zina. Viņi pamazām ielāgo, ka uz Lāci var paļauties, viņš kārtīgi strādā un visu izdara. Termiņi vienmēr ievēroti, viss izdarīts pēc profesionālajiem kritērijiem, kādus varu nodrošināt. Cilvēkiem tas patīk, un man nākas vēl vairāk strādāt,» – tā Kārlis.
Mūziķis atzīstas, ka prasību un stingrā darba stila dēļ «daudzi, kuri ar mani strādā, labprāt varbūt nestrādātu, bet – kur tad viņi aizies?». Latvijā tirgus ir mazs. Uzticami profesionāļi mūzikā – uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Kārli labprāt izvēlas, un viņš par to ir priecīgs. «Sēdēt un neko nedarīt ilgāk kā vienu dienu? Es nevarētu,» – tā mūziķis.
PĀRDZĪVO KĀ RAINIS
Intars Busulis ar Kārli Lāci kopā spēlē, kopš satikās muzikālajā projektā Cabaret pirms septiņiem gadiem. «Esmu sadarbojies ar dažādiem mūziķiem, bet Kārlis vienmēr ir kā tāds pamats,» saka Busulis. «Ar savu skaidru redzējumu, bet spējīgs arī uz kompromisiem. Tas darba procesā ir ļoti svarīgi.» Kopā abi nospēlējuši daudzus koncertus. Ierakstījuši divus albumus: Kino latviešu un krievu valodā un šogad Akts latviešu, krievu un angļu valodā. «Ar rasola vakariem vien nepietiek. Gribējās, lai Busulim ir savs oriģinālrepertuārs,» saka Kārlis.
Pēc uzvaras Eirovīzijas nacionālajā atlasē 2009.gadā Lācis un Busulis brauca uz Maskavu ar dziesmu Sastrēgums, ko komponējis Kārlis. Palika pēdējā vietā pusfinālā ar septiņiem punktiem un par izpildījumu saņēma kritikas gūzmu no skatītājiem Latvijā. Intars stāsta, ka Kārlim vienmēr ir panika par rezultātu. «Par kolēģiem uztraucas, kā viss būs, uztraucas. Ja kaut kas neizdodas, kā iecerēts, viņam vajag drauga plecu. Tad der tie, kuri ņem visu vieglāk nekā mēs.» (Domā sevi un pavadošo sastāvu – red.)
Busulis salīdzina Kārli ar klasiķi Raini. «Viņš dziļi ņem lietas. Viņam vajag blakus Aspaziju, kas spēj dot atbalstu, nomierināt.»
Sadarbību ar Busuli Kārlis vērtē kā veiksmīgu, bet nekavējas paironizēt: «Ērti strādāt – vinnēja Jaunajā vilnī, tagad brauc pa miljons rasola vakariem, dzied «koverus» (Raimonda Paula dziesmu kaverversijas – red.), un es līdzi, un pelnām lielo naudu.»
Pirms trim gadiem Kārlis Lācis pieķērās projektam Lady’s Sweet – izveidoja grupu no Intara Busuļa fona dziedātājām. Šovasar trio piedalījās Jaunajā vilnī, bet neplūca laurus. «Mākslā viens ir tas, ko vari izdarīt, un otrs – patīk vai nepatīk. Varbūt meitenēs bija par maz tā, kas aizrauj no pirmā brīža, taču to nevar iemācīt. Dievs vai nu to iedod, vai nu neiedod,» Kārlis saka.
Busulis domā, ka viena no Kārļa labākajām īpašībām ir neliekuļošana. «Ja nekas nesanāks, viņš uzreiz pasaka.» «Es domāju, neviens nevar apzināti uztaustīt nervu – kas visiem patiks, ko viņi grib dzirdēt. Mana teorija ir tāda – ja daudz un nopietni strādāsi, kaut kādā brīdī viss saslēgsies un tev izdosies,» – tā Kārlis.
Šogad Latvijas izlases atbalstam pasaules hokeja čempionātā Lācis un Busulis radīja hokeja himnu Spēka dziesma. Lācis sacer mūziku arī reklāmām. Taču katru projektu, ko piedāvā, nemaz neņem. Piemēram, televīzijas muzikālajos šovos viņu neredzēsit. «Nav vērts sevi iztērēt.»
Ar rokām, kājām būdams mūzikā, Kārlis atzīstas – ja nebūtu apprecējies divdesmit gadu vecumā, diez vai vēlāk dzīvē to izdarītu. «Es nezinu, kā trīsdesmit gados var pielāgoties otram cilvēkam. Jau ir izveidojušies paradumi, esi pieradis rēķināties tikai ar sevi.»
Kārlis atzīst, ka ir tāds tipiņš, kuram sieva par visām vislabāk patīk joprojām, pēc vairāk nekā desmit gadu kopdzīves. «Viņa jau arī cenšas – redz, ar ko es ikdienā kopā strādāju,» mūziķis joko. Vinetu dīvas, ar kurām kopā Kārlis mēģina un koncertē, neuztrauc. «Mums ģimenē ir liela atklātība. Varu nākt uz koncertiem, mēģinājumiem. Es taču zinu, ka esmu vislabākā,» viņa smejas.
Brīvajā laikā Kārlis spēlē skvošu, ziemā braukā ar distanču slēpēm. Busulis domā, ka Kārlis intensīvi sporto tāpēc, ka tas palīdz noņemt stresu. Un stresa viņa darbā ir daudz. «Man jau pašam reizēm grūti, ka es visu tik nopietni uztveru,» Kārlis atzīstas. «Tiem, kuri vieglprātīgi dzīvo, noteikti ir vieglāk.»
Krīze mūziķiem nozīmē, ka nevar vairs sēdēt un gaidīt, kad piezvanīs, pacelsi telefonu un aizbrauksi pēc honorāra. «Tagad pat Raimonds Pauls noteikti atzīs, ka naudas ir mazāk,» saka Kārlis. Krīze nozīmē – izdomāt jaunus projektus, kas cilvēkus varētu aizraut. «Bija jau labi, ka vari aizbraukt pēc saviem piecsimt, tūkstoš latiem. Taču vienā brīdī jūti, ka sāc pazaudēt sevi: te divas dziesmiņas nospēlē, tur vienu, tur – ballīti. Cik ilgi tā var?» Kārlim šis laiks patīk, jo tagad radošie cilvēki spiesti domāt, kā ar mazu budžetu radīt vērtīgo.
«Skatīties filmu man nav tik interesanti. Lasīt arī ne. Vienīgais, kas mani patiešām interesē, ir mūzika,» viņš atzīstas.
Pēc pirmizrādes Dailes teātrī rudens periods Kārlim solās būt pilns ar jauniem projektiem.
Mūziķis atzīst, ka sezonas sākumā ir laba sajūta, jo jaunākais darbs – Džilindžera iestudējums Marija Stjuarte – izvērties par vienu no patīkamākajiem viņa karjerā. «Kad režisors izskaidro ideju un ļauj pilnīgu brīvību. Nemaisās manā darbā.» Kā viņa radītā mūzika izklausīsies izrādē, Kārlis neņemas spriest. 17.septembrī to varēs novērtēt skatītāji paši.
«Pēc daudziem gadiem, kad būsim veci, mēs droši vien sēdēsim ar Vinetu šūpuļkrēslos, mērcēsim pienā cepumus, ēdīsim un runāsim par dzīvi,» reiz intervijā par savu nākotni izteicies Kārlis. Uz to viņam nāksies ilgi pagaidīt, jo darbi seko cits citam kā filmā ar paātrinātu skaņu. Visu var pavilkt? «Protams!» Ja vajadzēs, Kārlis uzrāpsies arī pa sienu – gluži kā Tobijs Magvairs filmā, kuras varonim mūziķis tik līdzīgs.
