Žurnāla rubrika: Cilvēki

Piparmētra. No koka

Posted on septembris 29, 2010 by - Veiksme

Rekordtempos tapušais mēbeļu komplekts Mint pārsteidzis veco un daudz redzējušo Eiropu – prestiži pasaules dizaina žurnāli cits pēc cita raksta par latvieti Jāni Rauzu. Viņa mēbeles precīzi atspoguļojot moderno dzīvesstilu

Klasiskais un, iespējams, vienīgais ceļš, kā jaunai un nepazīstamai firmai pieteikt sevi Eiropas tirgū, ir izstādes. Jāņa Rauzas loģika bija tāda: izstādei jābūt pietiekami elitārai, tomēr ne tik grandiozai, lai mēs tajā pazustu. Tā Rauzas kompānija izvēlējās 100% Desing London.

Speciāli Londonas izstādei tika radīts jauns produkts – bāra krēsls. Tikai no koka. Ideja aizgūta no klavieru krēsla. Tomēr izstādes organizētāji pateica skaidri un gaiši: «Sorry, puiši! Ar vienu vienīgu priekšmetu jums šeit nav, ko darīt! Jūs neviens nepamanīs.» Jānis gribēja, lai viņus pamana. Līdz izstādes atklāšanai bija palikuši daži mēneši. Rekordātri tika radītas pārējās mēbeles – krēsli, galds, virtuves iekārta. Ar tām viņi pagājušā gada septembrī devās uz Londonu.

Tā radās Rauzas kompānijas mēbeļu kolekcija ar vieglo un gaisīgo nosaukumu Mint jeb Piparmētra, kuras dizainu izstrādāja pats Jānis Rauza ar kolēģi dizaineri Ievu Andžāni. Pasaulē dizaina mēbeles top lēni, pat gadiem ilgi. Tāpēc tas, cik īsā laikā viņi radīja savu kolekciju, bija apbrīnas vērts. Vēl pārsteidzošāk – cik precīzi šī kolekcija atbilda tam, ko gaidīja pasaules dizaina lietpratēji un dizaina mēbeļu lietotāji.

Londona paver durvis
Iespējams, tieši laika trūkums nācis par labu, tagad atzīst kompānijas vadītājs Jānis Rauza. Vajadzēja atrast optimālākos risinājumus gan no dizaina, gan ražošanas viedokļa. Vienīgais veids, kā to panākt, – maksimāla vienkāršība, lakonisms, dabiski materiāli un perfekts izpildījums.

Pēc Londonas Rauzas kompāniju uzaicināja uz nākamo izstādi Cīrihē. Tur kolekciju papildināja gulta un plaukti. Tas lietpratējus pārsteidza vēl vairāk. Vecajā, labajā Eiropā tādos tempos šajā nozarē sen nekas nenotika.

Šopavasar sekoja izstāde Milānā, kur Rauzas mēbeles atradās nevis galvenajā paviljonā, bet arhitektu biroja Arhiidea izstrādātajā Esclice pārvietojamajā mājā, kas atradās pilsētā. Šajā ēkā vakaros pulcējās gan izstādes viesi, gan žurnālisti. Un dizaina žurnāli ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā uzskatīja par goda lietu uzrakstīt par Mint mēbelēm no Latvijas – Jāņa Rauzas ziemeļnieciski askētisko kolekciju. Tā esot uzskatāma par nopietnu izaicinājumu dizaina vidē tik populārajiem skandināviem.

Tā nepilna gada laikā Rauzam izdevās tas, ko Latvijā neviens līdz šim vēl nebija spējis. Pašlaik Rauzas kompānijas mēbeles tiek tirgotas četrās Eiropas valstīs, un šogad pašreizējām tirdzniecības vietām pievienosies vēl trīs. Tomēr šie panākumi nebūt nav acumirklīga veiksme, kā varētu likties pirmajā brīdī. Drīzāk likumsakarība.

Es gribēju strādāt sev
Septembrī Jānim palika 40 gadu, un pašreizējo dzīves posmu viņš salīdzina ar 1997.gadu, kad dibināja savu uzņēmumu. «Pārmaiņu laiks,» viņš saka. «Atkal esam nonākuši it kā starta pozīcijā, tikai nu jau pilnīgi citā līmenī, ar citu kvalitāti.»

Vēl padomju gados Jānis apguvis galdnieka profesiju Rīgas 17.māk­slas galdnieku arodvidusskolā. Gan tēvs, gan vectēvs bijuši galdnieki. Mājās Jūrmalā gandrīz visas mēbeles bijušas viņu pašu rokām gatavotas. Savukārt otrs Jāņa vectēvs bijis kalējs – tātad arī amatnieks. «Šķiet, pat īpaši neapsvēru citus variantus,» profesijas izvēli atceras Jānis. «Tas šķita pats par sevi saprotami.»

Pēc skolas beigšanas viņš strādājis kombinātā Māksla par galdnieku. Vēlāk arī citos uzņēmumos un citās profesijās – bijis gan amatnieks, gan komercdirektors. Studējis Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, apgūstot zīmēšanas un rasēšanas skolotāja specialitāti. Tomēr sapratis, ka tas nav domāts viņam. Jāņa īstais aicinājums izrādījās strādāt sev.

«Jā, tas tiešām bija galvenais, kāpēc nodibināju savu uzņēmumu. Jutos drīzāk kā mākslinieks, nevis amatnieks vai konkrētu darbu izpildītājs. Gribēju darīt to, kas man patīk.»

Rauza jau kopš paša sākuma orientējās uz individuāliem pasūtījumiem (atšķirībā no sērijveida ražošanas) jeb nestandarta dizaina projektiem, jo tirgū netrūka tipveida mēbeļu, tāpat kā to ražotāju. Ko nevarēja saražot šeit, varēja importēt.

Sākumā visgrūtākais izrādījās atrast partnerus, kas uzticētos nupat izveidotam uzņēmumam un tā vadītājiem. Par tādiem partneriem Rauzas kompānijai kļuva dizaina birojs COPPA. Vai arī otrādi – drīzāk viņi kļuva par COPPA partneriem. COPPA dizains, Rauzas kompānijas izpildījums. Pateicoties darbu izpildes kvalitātei un precizitātei, kā arī jaunā uzņēmēja radošajai un godprātīgajai attieksmei pret pasūtījumiem, šī sadarbība izvērsās ļoti sekmīga. Viens no pirmajiem pasūtījumiem bija Krievijas vēstniecības iekārtošana. Viens no vērienīgākajiem – sēžu zāles aprīkošana NATO sammitam Rīgā 2006.gadā, izgatavojot pultis un citas mēbeles valstu līderiem.

Vēlāk sākās sadarbība arī ar citām dizaina firmām, bet pēdējos gados Rauzas kompānija realizē patstāvīgus projektus, no kuriem pašlaik lielākais ir jaunās ASV vēstniecības Latvijā telpu iekārtojums vairāku simtu kvadrātmetru platībā.

Taču jau pērn pienāca brīdis, kad Jānis Rauza nolēma pamazām mainīt sava uzņēmuma stratēģiju, proti, pāriet no specpasūtījumu biznesa uz vairumtirdzniecību. Tam bija vismaz divi iemesli. Pirmkārt, atkarība no pasūtītājiem un konkursiem ierobežoja uzņēmuma attīstību. Otrkārt, krīzes laikā pirktspējai katastrofāli krītoties, Latvijā dizaina mēbeles patērētājus vairs neinteresēja – vajadzēja meklēt jaunas iespējas un tirgus. Tā viņš nonāca līdz lēmumam piedalīties kādā no starptautiskajām izstādēm.

Pārdodam dzīvesstilu
«Mēs radām produktu ar visaugstāko pievienoto vērtību nozarē,» Rauza saka par savām dizaina mēbelēm. «Tā ir pilnīgi cita kategorija, jo pārdodam ne tikai mēbeles, bet arī dzīvesstilu un filozofiju.» Tātad pircējs maksā gan par funkcionalitāti, gan par šo mēbeļu unikalitāti, dizainu un māksliniecisko vērtību.

Kāda ir valsts ieinteresētība šajā pievienotajā vērtībā, kam, no vienas puses, ir tīri racionāls, ekonomisks, bet, no otras, iracionāli emocionāls aspekts? Gluži kā labākajiem Latvijas operdziedātājiem, diriģentiem vai mūziķiem, kas cilvēkiem sniedz pozitīvu līdzpārdzīvojumu un vienlaikus gādā par tās valsts atpazīstamību. Pirms atbildēt uz šo jautājumu, Jānis Rauza ilgi klusē. Nē, viņš negribot, lai valsts kaut ko dotu vai piemaksātu – tas tikai vēl vairāk izkropļotu tirgu. Taču lietas sakārtot gan būtu valsts pienākums. Kaut vai attiecībā uz konkursu procedūru.

«Pie mums jebkurā gadījumā uzvar lētākais piedāvājums. Bet realitāte parasti ir tāda – visi pretendenti sola aptuveni vienādi, jo izmaksas ir vienādas un arī konkursa nosacījumi visiem vienādi, bet viens pēkšņi nosauc gandrīz uz pusi zemāku cenu,» stāsta Rauza. «Tas arī uzvar. Bet pēc tam parasti vai nu nespēj projektu realizēt par nosaukto cenu un viss jāsāk no sākuma, vai arī, vienojoties ar pasūtītāju, pieaudzē cenu klāt.»

Kā piemēru Rauza min līdzdalību lielveikala Rīga Plaza ēdināšanas sektora izbūvē pērn. Projekts bijis komplicēts, un pasūtītājs viņus uzrunājis kā otrus labākos, jo konkursa uzvarētāji, kas bija piedāvājuši viszemāko cenu, tomēr nespēja solīto realizēt. Kaut arī sākts mēnesi vēlāk, iekļāvušies termiņos un saglabājuši arī savu cenu. «Pasūtītāji – kāda Izraēlas kompānija – mēģināja cenu nosist līdz uzvarētāju piedāvātajam līmenim,» atceras Jānis, «tomēr mēs nepiekāpāmies, jo projekts bija ārkārtīgi sarežģīts. Toties, kad darbu pabeidzām, viņi neslēpa, ka ir ļoti apmierināti. Teica – savu naudu esat godam nopelnījuši.» Tas arī deva līdzekļus, lai sāktu darbu pie jaunās kolekcijas Mint, kas izrādījās pavērsiena punkts kompānijas attīstībā.

Galdnieks pie datora 
XXI gadsimtā ar ēveli neviens nestrādā. Rauzas kompānijas iekārtas 2006.gadā maksājušas ap miljonu eiro. Protams, pirktas uz kredīta. Pašlaik divas trešdaļas jau atmaksātas.

«Iespējams, tolaik, kad pārgājām uz jaunajām iekārtām, cilvēki, kas bija mācījušies par galdniekiem, juta zināmu diskomfortu, jo daudz ko vajadzēja apgūt no jauna,» atceras uzņēmējs.

Toties tagad nākas secināt: galdnieki ar programmējamiem darbgaldiem strādā labāk nekā profesionāli programmētāji. Jo pirmie orientējas uz materiālu un rezultātu, savukārt otrie tikai uz mašīnu un programmu. Ja nazis pēkšņi sāk plēst koku, viņi reizēm to pat nepamana. Ieprogrammēts taču viss pareizi – tātad tā jābūt. Savukārt profesionāls galdnieks kļūdu pamana uzreiz un meklē risinājumu.

Vēl dizaina mēbeļu sērijveida ražošanā svarīga ir to funkcionalitāte un vizuālā pievilcība. Netradicionāls, bet mērķtiecīgs risinājums, spēja paskatīties uz ierastām lietām no neierastās puses. Tieši tāpēc Mint mēbeles radušās nevis konkrētai vietai – ēdamistabai, virtuvei vai vannas istabai, bet kā mēbeles, kas spēj dzīvot un der jebkurā vietā. Tā ir to galvenā atšķirība. «Man ir dizaina redzējums, bet rūpnieciska domāšana. Tāpēc saskatu maksimāli kvalitatīvāko no iespējamajiem galarezultātiem. Es pārzinu savas iekārtas un zinu, ko ar tām var izdarīt.»

Viena no aktuālām problēmām, ar kuru pēdējā laikā nācies saskarties Rauzam, – esam iemācījušies Latvijā pārdot importa preci, bet galīgi neprotam savus produktus pārdot ārzemēs. Trūkst zināšanu un pieredzes. Nav cilvēku, kas to darītu. Visi orientējas tikai uz iekšējo tirgu. Savulaik Jānis cerējis uz ārzemju latviešiem, bet cerības neattaisnojās.

Tāpēc, lai iekarotu pasauli, milzīga loma esot labām partner­attie­cībām. «Cilvēki neprot vai negrib sadarboties, bet dizaina kompānijas jūt šo partnerattiecību nepieciešamību. Mēs neslēpjam no kolēģiem kontaktus, kas viņiem var palīdzēt. Kad ārzemju aģentiem piedāvājam savus izstrādājumus, pievēršam uzmanību citiem Latvijā radītiem dizaina produktiem.» Piemēram, Rauzas mēbelēm esot laba sadarbība ar uzņēmumu mammalampa. Ja kāds interesējas par mēbelēm, seko ieteikums paskatīties arī piemērotus gaismekļus. «Pasūtītājam iepatīkas, un viņš saka – O.K. Apvienojot spēkus, mēs visi kļūstam vieglāk pieejami un pazīstamāki. Tas cilvēku un kompāniju loks kļūst plašāks nekā tad, ja katrs darbotos pats par sevi.»

3 biznesa principi
1. Teicama izstrādājumu kvalitāte
2. Funkcionalitāte un netradicionāls dizaina risinājums
3. Sadarbība ar citām dizaina kompānijām, dalīšanās ar kontaktiem

Elmārs Seņkovs

Posted on septembris 29, 2010 by - Jauna seja

Elmārs studē režiju un nominēts Spēlmaņu nakts balvai par 2009./2010.gada spilgtāko debiju skatuves mākslā ar izrādēm «Bikts»
un «Klusā daba»

Jauno režisoru festivālā «Patriarha rudens» būs skatāma izrāde «Bikts» un koncertizrāde «Mūsu miesa»

Vecums: 25. Vecāki: Mamma Rita, pārdevēja, tētis Juris, atslēdznieks.

Tev tūlīt paliks 26 – kā svinēsi? «Ar draudzeni vakarā iemalkošu vīnu.»

Kāpēc tev ir augstākā izglītība pedagoģijā? «Stājos arī sociologos un vēsturniekos, taču netiku. Pedagogos tiku. Paralēli piestrādāju privātskolā Patnis par pagarinātās grupas skolotāju un ar sešgadniekiem uzvedu ludziņu par trim princesēm un princi. Vecākiem patika, direktorei arī, un viņa uzaicināja vadīt pulciņu. Gribēju režiju apgūt profesionāli, tāpēc sāku studēt.»

Tavs kolēģis teica – Seņkovs māk ar aktieriem runāt, jo ir pedagogs. «Strādājot ar bērniem, esmu iemācījies skaidru valodu. Abstrakcijās ar viņiem runāt nevar.»

Par ko ir Bikts? «Par atkailināšanos. Par to, kad spējam būt atklāti un kad aizveramies. Četri tipāži izspēlē savus pārdzīvojumus.»

Ko dari ārpus teātra? «Esmu zaudējis hobijus, un baidos zaudēt draugus, jo teātris aizņem gandrīz visu manu laiku. Vairs nespēlēju futbolu. Teātrim nevajag atdot sevi visu – veselīgs režisors var būt arī ar ģimeni, zāli nepīpējošs.»

Izklausies savākts un racionāls tips. «Jā, varbūt. Neārdos, nemeklēju asinis kādos palīglīdzekļos. Izdullojos ar bērniem skolā.»

Kam gribētu apsēsties blakus Spēlmaņu naktī? «Rēzijai Kalniņai un iedot buču par to, ka viņa ir tik laba aktrise.»

Konstantīns Poļajevs, siena ritinātājs

Posted on septembris 22, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Ziņa par latvieša dalību čempionātā parādījās septembra sākumā, taču pats Konstantīns Rīgā ieradās tikai pirms pāris dienām. «Neesmu bijis Latvijā divus mēnešus, kopš aizbraucu uz Roskildes festivālu Dānijā un devos uz Zviedriju strādāt. Pirmoreiz dzīvē lidoju lidmašīnā!»

Strādājis Konstantīns nelielajā Fredriksbergā – remontējis kempingu kopā ar Valdi no Latvijas. Kādu dienu, kad Konstantīns labojis jumtu, kempinga saimnieks ieminējies par pasaules mēroga siena ruļļu ritināšanas čempionātu, kas Zviedrijā tiekot organizēts jau otro gadu. Abiem puišiem noteikti vajagot piedalīties un pārstāvēt savu valsti. Valdis un Konstantīns piekrituši. Pierunāts arī saimniecībā strādājošais ungārs. «Čempionātam gatavojāmies vairāk nekā mēnesi – uz tuvējā lauka ripinājām siena ruļļus. Vakaros pat roku muskuļi sāpēja.»

Čempionāts notika mazā zviedru ciemā kādas saimniecības teritorijā. «Pasākums bija noorganizēts ļoti labi, vieta – skaista. Skatītāju trībīnes un goda pjedestāls tika izveidoti no presēta siena klučiem.»

Pirmajā sacensību dienā notika kvalifikācija, kuru izturēja visi 25 dalībnieki no 10 valstīm – bija jāparāda, ka spēj 300 kilogramīgu rulli novelt 40 metrus. Nekādu īpašu pārbaužu vai prasību nav bijis – nedz dopinga kontroles, nedz ekipējums. Konstantīns rulli vēlis ar plikām rokām, citi lietojuši cimdus. Cīņa sākās otrajā dienā. Katram ritinātājam bija savs velšanas celiņš – ap 7 metrus plata josla. Pa to tad arī rullis pēc iespējas ātrāk bija jāaizveļ līdz finišam. «Iepriekš biju lasījis grāmatu par samuraju goda kodeksu, tāpēc teicu sev – ej cīnītāja ceļu, zaudē ar godu. Man bija svarīgi pierādīt sev spēkus, un es to izdarīju,» Konstantīns komentē iegūto 10.vietu. Rezultāts būtu bijis labāks, ja iepriekš būtu zināma velšanas tehnika. «Citi vairāk iesēdās ceļos un vēla ar savu svaru, ne tikai roku spēku. Pie tam es biju trenējies velt ruļļus pa līdzenu lauku, taču sacensībās tie bija jāveļ nelielā slīpumā un stāvumā. Konkurenti bija ļoti spēcīgi – tetovēti muskuļu kalni. Turpmāk vajadzētu ieviest svara kategorijas.»

Konstantīns rulli novēlis 19 sekundēs. Zelta medaļas ieguvējs zviedrs – 14,38. Arī dāmu katergorijā uzvarējusi zviedriete – ar rezultātu 16,95 sekundes. Sievietēm gan veļamais bijis uz pusi vieglāks.

Patlaban Konstantīnam citas cīņas – viņš studē 3.kursā Rīgas Tehniskās universitātes Koka konstrukciju dizaina institūtā un domā par to, ko uzmeistarot. Iepriekšējos kursadarbos tapušas koka rotaļlietas – kāmis, kurš skrien vāveres ritenī, un bundzinieks, kas spēlē bungu komplektu.

Jaunas asinis

Posted on septembris 22, 2010 by - Personības

Teātra sezona šogad īpaša – daudz svaigu seju. Dailes trupā ienākuši seši jaunie

Ballīte bija beigusies… Kāzas nosvinētas un dažam labam pat piemirsušās, savukārt jaunā realitāte gana skarba – nebija ilūziju, ka turpmākie mēneši būs pilni neziņas. Tas notika pagājušajā vasarā, kad Latvijas Kultūras akadēmijā 17 jauniešu saņēma dramatiskā teātra aktiera diplomu. Formāli viņi skaitījās Dailes teātra 9.studija, tajā pašā laikā bija skaidrs, ka Dailē viņiem visiem nemaz nav vietas – nevienam netika solīts darbs teātra štatā. Viņus dēvēja par bezdarbnieku kursu. Varēja sanākt pat tā, ka vienīgais gandarījums īsajā aktieru karjerā paliktu tikai studiju laikā uzvestā kursa darba izrāde Kāzas, kas tika nominēta Spēlmaņu nakts 2007/2008 balvai kā Gada labākā izrāde.

«Mēs bijām tādi izdzīvotāji. Bijām strādīgi, bet bez nākotnes nodrošinājuma. Kaut kādas ilūzijas vai pārliecības nevienam nebija. Mūsu pedagogs Mihails Gruzdovs tā arī teica – tie, kas gribēs, tie strādās. Viss balstījās tikai uz entuziasmu,» stāsta jaunā aktrise Elīna Dzelme. «Skolā neradināja pie skaistas dzīves, bet pie tā, ka, beidzot skolu, nebūs, ko darīt, un tu kauksi pēc darba,» turpina Kristaps Rasims.

Taču gada laikā daudz kas ir mainījies. Gandrīz par pārsteigumu var uzskatīt to, ka seši jaunieši ir pieņemti Dailes štatā. Pārējie četri atraduši pastāvīgu darbu Latvijas Leļļu teātrī, viena – Rīgas Krievu teātrī, bet vēl četri tiek pieaicināti Dailē uz dažādām lomām. Un tas noticis laikā, kad bieži runā par štatu samazināšanu.

Pēdējo reizi tādas «jaunas asinis» Dailes teātrī ieplūda pirms septiņiem gadiem, kad tur sāka strādāt 8.studijas beidzēji, tagad jau pazīstami aktieri Lauris Dzelzītis, Aija Dzērve, Intars Rešetins, Sarmīte Rubule un citi.
Ievērojams papildinājums šogad noticis arī Liepājas teātrī – 16 jaunu aktieru.

NEJAUŠĪBA VAI APZINĀTS LĒMUMS
Initas Dzelmes mamma ir sporta skolotāja, un meitas skolas gadi pagāja, skolas komandā spēlējot badmintonu un basketbolu, līdz Inita nokļuva modeļu kursos, kur Lidija Stiebra pasniedza aktiermeistarību. Pēc vidusskolas viņa iesniedza dokumentus gan aktieros, gan juristos un abās vietās tika uzņemta. Bez lielas izšķiršanās izvēlējās aktierus. «Pirmais kurss aizgāja smagi, vienās asarās. Sakostiem zobiem gāju uz otro kursu. Nekad nebiju domājusi, ka būšu aktrise, un nezinu, kā un kāpēc esmu šeit, bet esmu priecīga un lepna te būt,» saka Inita, kuru kursabiedrene Ērika Eglija raksturo kā maigu, trauslu un cerībām pilnu puķīti, kas gadiem audzēta rūpīgā un sargājošā mīlestībā.

Pati Ērika piedalījusies neskaitāmos konkursos, uzstājusies koncertos, un skatuve viņai ir patikusi jau kopš bērnības. Kad dzimtā Liepāja kļuva par šauru, televīzijas šovi Ēriku atvilināja uz Rīgu. Arodskolā ieguvusi saimniecības vadītājas un pavāra kvalifikāciju, Ērika iestājās sagatavošanas kursos un vēlāk tika uzņemta akadēmijā. Ērika ir Initas stiprais plecs un reizēm racionālais prāts.

Savukārt Elīna Dzelme dokumentus Kultūras akadēmijas aktieros iesniedza pēdējā dienā, jo visur citur pieteikšanās bija beigusies. Pirms tam viņa bija zīmējusi dekorācijas mazā kristīgā teātrī, bet teātris Elīnu neinteresēja un izrādes viņa neapmeklēja, taču studijas aktieros šķitušas radošs izaicinājums.

Mārtiņš Počs skolas laikā darbojās mammas vadītajā Tukuma bērnu un jauniešu teātrī Knifiņš. Kad pienāca laiks izvēlēties profesiju, Mārtiņš nolēma teātra spēlēšanu atstāt tikai kā hobiju. Tomēr, atkal un atkal pāršķirstot izglītības ceļvežus, sapratis – nav ko mukt prom no tā, kas tik ļoti saista. Tajā gadā aktierus neuzņēma, un viņš iestājās un gadu mācījās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, bet brīvdienās apmeklēja sagatavošanas studijas nodarbības, lai pēc gada varētu veiksmīgi iestāties akadēmijā. Kursabiedri stāsta, ka Mārtiņš ir izpalīdzīgs, pedantisks, mierīgs un bezgala labsirdīgs. Reiz mēģinājuši novest viņu līdz baltkvēlei, bet nav varējuši. «Poča smaids» kursā kļuva par apzīmējumu kaut kam pozitīvam.

Arī Kristapa Rasima mamma vada bērnu un jauniešu teātri, un tas savulaik kautrīgajam puisim palīdzēja iesaistīties Kārsavas sabiedriskajā dzīvē, muzicējot un vadot pasākumus. Kursabiedri viņu ievērojuši jau sagatavošanas studijas iestājpārbaudījumos. Smaidīgs ar ģitāru rokās ienācis cilvēku pārpildītajā Dailes teātra foajē un sarīkojis dziedāšanu, mazinot stresu un padarot gaidīšanu īsāku. Vidusskolas pēdējā klasē Kristaps katru sestdienu cēlās trijos naktī, lai brauktu uz sagatavošanas studijas nodarbībām Rīgā. Dokumentus iesniedza tikai uz aktieriem, jo nepieļāva variantu, ka varētu netikt. «Dailes teātris jau no paša sākuma man bija vistuvākais. Pēkšņi ņem un viss tā sakrīt!»

Dainis Grūbe vidusskolas laikā darbojies Madonas jauniešu klubā Es un tu. Kad 2003.gadā akadēmijā notika uzņemšana aktieros, Dainis nokavēja iestājpārbaudījumus. Lai izvairītos no obligātā dienesta, iestājās Baltijas Krievu institūtā, taču ātri vien mācības pameta un devās strādāt. Iestājies akadēmijas sagatavošanas studijā, viņš pēc pusgada no tās aizgāja, jo nevarēja apvienot ar darbu. Tas radījis papildu uztraukumus iestājeksāmenos, bet Dainis laimīgi tika uzņemts. Viņš ir precīzs kā pulkstenis un kavētājiem mēdz aizrādīt, viegli uzsizdams pa savu rokas pulksteni.

NENĀC MANĀ ELPAS ZONĀ!
Jauno aktieru studiju dzīve aizritēja Dzirnavu ielas Zirgu pastā, kur telpu šaurībā viņi mācījās sadzīvot. Viena vienīga steigā pamesta zeķe kolēģa zonā varēja aizkaitināt un kļūt par pamatu kašķim.

Reizēm tik nepanesamais kopā būšanas laiks tagad neļauj pazust lielajā Dailes teātra kolektīvā un liek aizvien turēties kopā. «Viss, kam esam gājuši cauri, mūs ir ļoti satuvinājis,» saka Dainis. «Runāt par kursabiedriem ir tāpat, kā runāt par savu roku, jo mēs esam saauguši cits ar citu,» piebilst Kristaps.

Stāstot par studiju gadiem, viņi lielu apbrīnu un pateicību velta saviem pedagogiem – režisoriem Mihailam Gruzdovam un Indrai Rogai. Pateicoties viņu rūpēm, jauniešiem arī aizvadītajā gadā ir bijis darbs.

Studiju laikā katrs no viņiem vairāk vai mazāk cīnījies ar domām par aiziešanu galvenokārt divu iemeslu dēļ – naudas trūkums un slodze. Kristaps mēģināja iet prom divreiz. Aizbrauca uz mājām Kārsavā un izturēja nedēļu. Neviens ne sauca, ne aicināja atpakaļ, un tieši tas viņu vēl vairāk motivēja atgriezties.

Dainis: «Domas par aiziešanu bija normālas tādā režīmā, kāds mums bija – septiņos no rīta cēlāmies, lai brauktu uz dejošanu, bet mājās bijām pēc desmitiem vakarā. Nemitīga steiga un skriešana. Pedagogiem izdevās mums ieaudzināt disciplīnu. Negribi mācīties un strādāt ar sevi – ej prom, paņems citu. Pateicoties šādai skolai, tagad ir vieglāk. Mēs neesam pieraduši sēdēt mierā un neko nedarīt. Mūsos ir ieaudzināts darīšanas sindroms, un to negribētos zaudēt.»

«Akadēmijā vienmēr bija stress par to, kur dabūt naudu. Mūždien bija skaitīšana un rēķināšana – man ir tik un tik naudas un vēl jāizdzīvo tik dienas. Nekas, paēdām tās sausās zupas un esam izdzīvojuši,» atceras Ērika.

CAUR DIENESTA IEEJU
Teātrī viņi ienāca ar lielu bijību pret apkārtējo. Katru sastapto sveicināja un, prom ejot, atvadījās. Kolektīvā jaunie ienāca ar diplomdarba izrādi Idiots. Pēdējā nakts, ko veidoja pedagogi Gruzdovs un Roga, iesaistot arī Dailes teātra labākos aktierus, un tā joprojām ir repertuārā.

«Sākumā bija – ak, kungs, ak, kungs! Kā vispār ieiet? Vai tevi uzņems? Un kā tagad strādāsi kopā ar kādu aktieri, pats būdams vēl tik nepārliecināts,» atceras Ērika.

«Visu cieņu Gruzdovam par ideju mūs salikt kopā ar tik spēcīgiem aktieriem. Biedri rodas kopējā darbā. Līdzās uz skatuves ne tikai mācies, bet centies, dari visu, lai izdotos. Ja nesanāca, vienmēr varēja saņemt padomus,» saka Kristaps. «Man ir četras vecmāmiņas – grimētavā esmu kopā ar Olgu Dreģi, Ventu Vecumnieci, Ilzi Vazdiku un Lidiju Pupuri -, un es viņām esmu mazmeitiņa, kuru apčubināt, ucināt un lutināt,» turpina Inita.

Elīnai ir atšķirīga pieredze nekā viņas kursabiedriem. «Mana ienākšana teātrī bija ar Punktiņas lomu Džilindžera izrādē Pun­ktiņa un Antons. Ceturtajā kursā mani gribēja atskaitīt. Visi striķi trūka, jo nebiju iesaistīta neviena diplomdarba izrādē, un sapratu, ka varu nedabūt diplomu. Punktiņa visu pagrieza. Es sāku apzināties, ka varu kļūt par aktrisi, ka varu šajā profesijā strādāt.»

Tagad katram no viņiem ir četras, piecas lomas repertuāra izrādēs, viņi spēlē visās trijās Dailes teātra zālēs. Inita pagājušajā sezonā guva lielu pieredzi, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas prombūtnes laikā ielecot viņas lomās izrādēs Kaija un Priekules Ikars. «Kad man to pateica, es domāju, ka joko. Nervi gāja pa gaisu, jo Ikars bija jāapgūst nedēļas laikā, par Kaiju gan zināju kādu mēnesi iepriekš. Kādreiz domāju, vai ar savu čiepstēšanu piedalīšos kādā izrādē, kurā varēšu dziedāt. Un, re, Ikarā es dziedu. Rokas, kājas, protams, trīcēja. Man bija bail ielikt partnera plaukstā savējo, jo no uztraukuma tā bija slapja,» atceras Inita.

Šajā sezonā līdz ar lomām vairākos jauniestudējumos viņi visi iesaistīsies arī Dailes teātra 90.jubilejas koncertā, puiši piedalās sezonas atklāšanas izrādē Marija Stjuarte.

Vēl pagājušajā gadā viņus teātrī sauca par studentiem, par mazajiem, bet tagad viņi palēnām pierod pie vārdu salikuma «Dailes teātra aktieris». «Tagad arī iekšēji sajūtu sevi kā Dailes teātra aktieri. Man patīk šī vieta, un es gribu te būt,» saka Kristaps.

Mārtiņš Počs (25)
Dzimšanas vieta: Tukums
Pirmā teātra spēlēšanas pieredze: Tukuma bērnudārza izrādē Pifa piedzīvojumi biju Dudu
Izņemot aktierspēli, vēl protu… smaidīt, dejot un mācīties visu, kas nepieciešams profesijai un savam priekam
Manas autoritātes teātra mākslā… Aivars Lembergs un citas izcilas personības, no kuriem ir vērts pamācīties
Visvairāk gribu nospēlēt… Romeo, Joski (Skroderdienas Silmačos), Džeimsu Bondu
Aktieris ir... ļoti jutīgs cilvēks, kurš ķer dzīvus dzīvas dzīves mirkļus

Ērika Eglija (28)
Dzimšanas vieta: Liepāja
Pirmā teātra spēlēšanas pieredze: tā pa jokam un nopietni – bērnībā! Bija tūre pa visiem māju pagalmiem
Izņemot aktierspēli, vēl protu... Te man jāsaka otrādi, protu daudz ko, bet aktierspēli turpinu mācīties
Manas autoritātes teātra mākslā… Pirmais, kas nāk prātā – mīļais, labais Mihails Gruzdovs
Visvairāk gribu nospēlēt… Pašlaik ir tas posms, kad gribas visu
Aktieris ir… cilvēks, kurš aizstāv ideālus, cīnās par tiem!

Kristaps Rasims (23)
Dzimšanas vieta: piedzimu Ludzā, bet uzaugu Kārsavā
Pirmā teātra spēlēšanas pieredze: četru gadu vecumā mēģināju Ziemassvētku vecītim noskaitīt pantiņu, bet
ārkārtīgi sastresojos un visu aizmirsu…
Izņemot aktierspēli, vēl protu… daudzas un dažādas interesantas lietas. Aktierim jau jābūt plaša profila pārstāvim
Manas autoritātes teātra mākslā… aktieri, kas savu darbu dara ar dziļu mīlestību.
Visvairāk gribu nospēlēt... ikvienu lomu, ar kuru es varētu kaut mazliet pagriezt pasauli uz citu pusi
Aktieris ir… spogulis ar savu «es»

Inita Dzelme (23)
Dzimšanas vieta: Rīga
Pirmā teātra spēlēšanas pieredze: kursa darbs Kāzas. Pirmo reizi varēja izjust, ka tavā plānotājā ir atzīmēta izrāde vakarā
Izņemot aktierspēli, vēl protu… baudīt mirkli. Jaunākā aizraušanās ir žonglēšana ar degošām ķēdēm, bet apsēstība – balets
Manas autoritātes teātra mākslā… Mans teātra tētis un mamma Mihails Gruzdovs un Indra Roga
Visvairāk gribu nospēlēt… Jau esmu nospēlējusi to, ko tik ļoti vēlējos – Nastasja Fiļipovna Baraškova Idiots. Pēdējā nakts
Aktieris ir… cilvēks, kurš lasa starp rindiņām (dzīvi ,cilvēku, sevi), ķer Visumu starp rindiņām

Dainis Grūbe (26)
Dzimšanas vieta: Madona
Pirmā teātra spēlēšanas pieredze: Madonas bērnudārzā Priedīte
Izņemot aktierspēli, vēl protu… pārsteigt
Manas autoritātes teātra mākslā… Ivars Godmanis
Visvairāk gribu nospēlēt… Dorianu Greju
Aktieris ir… cilvēks, kurš noveco visu acu priekšā

Elīna Dzelme (24)
Dzimšanas vieta: Rīga
Pirmā teātra spēlēšanas pieredze: 2. klasē biju Cukurtrauks izrādē, kur visi virtuves priekšmeti bija atdzīvojušies.
Izņemot aktierspēli, vēl protu…zīmēt, gleznot, spēlēt badmintonu, tenisu, slēpot, ūdensslēpot, kauties, šaut, ārstniecisko masāžu
Manas autoritātes teātra mākslā…mani kolēģi
Visvairāk gribu nospēlēt… Žannu d’Arku
Aktieris ir… parasts cilvēks, kurš izmisīgi cenšas nosargāt sevī dzīvu, radošu,atvērtu, spēcīgu personību

Terminators un līdzzinātāji

Posted on septembris 22, 2010 by - Veiksme

Dizaina uzņēmumam an&angel krīze atnes pārsteidzošu atziņu: latvieši pērk vietējo dizainu

Kad cilvēkiem vaicā, kas viņus iedvesmojis sākt ko jaunu, Arnolda Švarcenegera tēlotais Terminators parasti nav pirmā izvēle. Taču dizaineru, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas stikla nodaļas vadītāju Arti Nīmani iespaidoja brīdis, kad viens no filmas varoņiem izplūst zemē kā kausēts metāls. Artis prātoja – kā tādu efektu varētu radīt stiklā? Kāds iedeva augsto tehnoloģiju uzņēmuma Sidrabe vadības tālruņa numuru, un laimīgā kārtā izrādījās, ka tajā strādā tikpat aizrautīgi cilvēki.

Kopā ar Sidrabi un Cietvielu fizikas institūtu eksperimentējuši 5-6 gadus. Šopavasar beidzot nonākuši pie rezultāta – uz kristāla bļodas uzklātais tērauda pārklājums, kā dēļ trauks izskatās kā iemērkts šķidrā metālā, beidzot ir bez defektiem.

Starp latviešu dizaina uzņēmumiem an&angel izceļas ar trim lietām. Pirmā ir spēja apvienot dizainu ar zinātni, ar mūsdienīgo salikumu panākot produkta izcilību. Otrā ir apjēga, ka, citējot zīmola pārdošanas vadītāju Vandu Daukstu, «dizains no biznesa nevar izbēgt» – pat visskaistākais produkts pats sevi nepārdos, bet to panāks smags darbs ar reklāmu, mārketingu, izstādēm. Trešā ir spēja sasniegt stadiju, kurā no hobija un pārdesmit eksemplāriem ražošana sākas simtos un to jau var uzskatīt par biznesu. Lai gan ne lielu un pagaidām arī ne rentablu. «Nulles punktam mēs esam tuvu,» saka Artis. Pārdoto trauku skaits jau mērāms tūkstošos. Bet vēl ne desmitos tūkstošu.
 
NOFOKUSĒJUŠIES
Nelielais an&angel birojs Andrejsalā izskatās kā uzņēmuma vēstures muzejs. Gar vienu sienu skapī saliktas visas trīs kolekcijas. Tīrajām Black/White (Melnais/Baltais) līnijām blakus viz majestātiskais Mirror/Mirror (Spogulīt/Spogulīt), kurā katrs no traukiem vēl tiks saražots ne vairāk kā 100 eksemplāros, ir numurēts un parakstīts ar dizainera vārda gravējumu. Tālāk sarindojušās krāsainās Northern Light (Ziemeļblāzma) bļodas, ko Latvijā pērk labi – latviešiem patīk krāsas.

Vietējai publikai vēl nav rādīta ceturtā kolekcija In Between (Pa vidu), ko dizainers septembra sākumā atrādīja prestižajā interjera izstādē Maison&Objet Parīzē. Spoguļbļodu kolekcija ir dārga (cena veikalā sasniedz Ls 150), tāpēc tapusi lētāka līnija tiem, kas vēlas trauku ar metālisko pārklājumu, bet nevar to atļauties kristālā.

Gar otru sienu nokrauta gatavā produkcija kastēs, pie galdiem pie­slietas izcilās, pat provokatīvās reklāmas fotogrāfijas, kas ir viena no uzņēmuma firmas zīmēm. Lielāko daļu fotografējis Māris Ločmelis (viena nesen bija redzama Samsung reklāmās).

Par biroja trešo stūri Artis nosaka: «Tajā kaudzē ir māksla.» Starp izstāžu darbiem vīd arī pa kādai pašu darinātai vāzei. Kādu laiku uzņēmums gatavoja pat ekskluzīvas flīzes. «Fokuss ir ļoti svarīgs,» saka enerģiskā ASV latviete Vanda, kam pirms pārcelšanās uz Latviju Čikāgas apkaimē piederēja veikals galerija ar jaunākās paaudzes latviešu amatnieku darbiem. «Kad es pirms trim gadiem uzrunāju an&angel, viņi bija pārāk haotiski, kolekcijas bija ņigu ņegu. Tagad mēs strādājam citādi: šis ir mūsu dizainers, šī ir viņa kolekcija. Ja kāds grib kaut ko īpašu – labi, bet tad jau ir jārunā par noteiktu apjomu.»

SĀK AR SLĒGTU RŪPNĪCU
an&angel pieder četrām privātpersonām, ieskaitot Arti un viņa sievu Agnesi Garo­-Nīmani, kas ir uzņēmuma ikdienas vadītāja. Ikdienā Artis rūpējas par produktiem, Agnese un Vanda sevi smejoties nosauc par līdzzinātājām vai karsējmeitenēm. Vanda vada pārdošanu, Agnese atbild «par visu kopā».

Cieša komanda esot viens no veiksmes priekšnosacījumiem, jo kopā jāpavada daudz laika ne tikai birojā, bet arī braucot uz izstādēm, bez kurām dizaina uzņēmuma veiksmīga darbība nav iedomājama. «Vispār jau mums ir labi – aizbraucam uz Parīzi, dzīvojam vienā dzīvoklī, Artis vispirms pats taisa stendu, bet pēc tam taisa mums vakariņas,» abas smejas.

Uzņēmums tapa 2004.gadā, kad Artis bija saņēmis kādas bankas korporatīvo pasūtījumu – izgatavot milzu pudeles, kurās iekšā mašīnas (arī tagad korporatīvie pasūtījumi Latvijā, Lietuvā, Vācijā ir viens no iemesliem, kāpēc uzņēmumam izdodas kāpināt apgrozījumu, jo ar lielākiem apjomiem an&angel izgatavo traukus klienta vēlamajā krāsā). Pāri palikuši pudeļu dibeni, un dzimusi ideja, ka vajadzētu radīt šķīvjus, kuri ir lietojami no abām pusēm. «Mans hobijs ir māksla, bet es gribēju māk­slu pavērst publiskāku – tā radās šis,» skaidro Artis.

Sākuši ražot Līvānu stikla fabrikā, ar kuru Artis iepazinies, būdams Mākslas akadēmijas students. Taču notika negaidītais – 2008.gadā, kad an&angel devušies uz savu pirmo Frankfurtes izstādi Ambient, viņus sasniedzis telefona zvans – Līvānu rūpnīca tiek slēgta. Sagadījies, ka iesācēju stends izstādē atradās nevis gatavo produktu, bet ražotāju zālē, un tur arī atraduši ražotni Polijā, kurā tagad top an&angel trauki. Artis skaidro, ka Latvijā ir viena stikla studija, bet Polijā – ap 2500 ražotņu un studiju. Tur un Čehijā top lielākā daļa Eiropā ražotā stikla.

GADA LAIKĀ – 11 VALSTIS
an&angel savus darbus sistemātiski sāka tirgot tikai pērn rudenī. «Agrāk mēs eksperimentējām un kādam taisījām pasūtījumus, bet tagad beidzot esam nostādījuši biznesu tā, ka zinām, kas ir mūsu pircējs, un tam arī mantu saražojam,» saka Agnese Garā-Nīmane. Par savu pircēju an&angel uzskatot cilvēkus, kas seko līdzi dizaina tendencēm pasaulē, novērtē kvalitāti un galu galā var atļauties traukus iegādāties.

Krīze uzņēmumam atnesusi pārsteidzošu mācību – latvieši vietējo dizainu pērk. Tā kā Vandai bijusi skeptiska attieksme pret Baltijas tirgu, jo tas ir tikpat liels kā daža Eiropas pilsēta, pārdošanas mērķi nosprausti pieticīgi, un nu tie pārpildīti vairākas reizes. Pērk gan tūristi, gan vietējie, piemēram, kā kāzu dāvanu. Latvijā un ārzemēs pārdotā attiecība esot aptuveni 25% pret 75% (precīzākus apjoma skaitļus uzņēmums neatklāj).

Atšķirībā no tiem, kas dizaina priekšmetus Latvijā pārdod par vienu, bet ārzemēs – par citu cenu, an&angel tā ir nemainīga. Turklāt ārzemju izstādēs cena ir viena no uzņēmuma atšķirības zīmēm – nereti cilvēki baidoties pienākt stendam, jo trauki izskatās dārgi, bet, kad uzzina, cik maksā, brīnās.

Sākumā an&angel gadu strādājuši ar vietējiem aģentiem, kas meklējuši klientus ar interneta starpniecību. «Spamoja,» pasmīn Agnese. Neviens nav atsaucies. Tad sapratuši, ka bez izstādēm neiztikt un tām nauda ir jāatrod. «Nav nekādas jēgas braukt tiešajos braucienos ar nevienam neko neizsakošu produktu no Latvijas,» saka Agnese. «Izstādes dod leģitimitāti, ka jūs esat īsti, atgriezīsities, turpināsit ražot. Tas, ka mēs tur bijām, stratēģiski ir tikpat būtiski kā pasūtījumi, ko veicām.»

Mūsu saruna notiek pāris dienu pēc tam, kad an&angel atgriezušies no savas trešās Maison&Objet izstādes. Valstu skaits, uz kurieni ceļo viņu trauki, papildinājies ar Kipru un Portugāli un tagad sasniedzis vienpadsmit.

NĀKAMAIS SOLIS – SKANDAS
Birojā blakus Arta mākslas darbiem stāv divi neparasta izskata milzu termosi – stikla skandas, eksperimentālie modeļi. Pabeigti šopavasar pēc pusotra gada darba. Arī tām ir unikālais pārklājums, kas sevī it kā uzsūc apkārtējās vides krāsu: ieliksi zālē, būs zaļas. Gan dizainers, gan biznesa sievietes par tām runā maz: trauki ir bizness, bet šis pagaidām «tikai projekts», kura virzīšanai tirgū vajag daudz vairāk laika, spēka un naudas nekā pašlaik iespējams.

No Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) dokumentiem redzams, ka skandu prototipa izstrādei piešķirti vairāk nekā 60 tūkstoši latu valsts un ES finansējuma. Artis teic, ka stikls ļoti labi vada skaņu, bet vēl vajag meklēt, kāda ir labākā tehnoloģija. «Pasaulē pārsvarā viss ir līmēts, bet radās doma, ka var citādi,» viņš saka. Formas gan būšot citas, jāatrisina arī jautājums, kur ražot, bet Artis lēš, ka pēc pusgada jau varēs runāt par produktu.

NEKAUTRĒTIES SEVI PĀRDOT 
an&angel cilvēkiem piemīt daudziem radošajiem ne pārāk tuvā pārliecība, ka lietas ir aktīvi jāpārdod. 

«Radošie cilvēki neieklausās parastajos un neņem vērā viņu viedokli, jo paši ir tik gudri un visu tik labi zina, ka domā – gan jau man būs labs produkts, un visi pirks. Pārdošanas un biznesa cilvēkus neņem nopietni, jo uzskata – man ir superdizains, un es esmu supervecis! Cilvēki ir pārāk pašpārliecināti,» saka Agnese. («Nu gan nolika visus,» Artis nodur galvu.) 

Vanda, kura darbojas arī Nacionālā mākslas muzeja suvenīru programmā, stāsta par igauņu mākslinieku Navitrollu, kura Tallinas vecpilsētas galerijā katrs var atrast savai rocībai piemērotu darbu: ja nevar gleznu, varbūt var plakātu. Ja to nevar, tad kalendāru vai vismaz pastkarti. «Mākslinieks nebaidās sevi pārdot. Vai tas padara viņa mākslu lētāku? Es nezinu, bet tas noteikti to padara cilvēkiem pieejamāku nekā turēšanās pie lielās mākslas vai dizaina.»

Artis teic, ka Latvijā ir daudz citu veidu, kā ātrāk nopelnīt naudu, nekā nodarbojoties ar dizainu, un mēs ejam cauri tam pašam procesam, kam dāņi un zviedri izgāja 70.gados, – lēni sākam meklēt pievienoto vērtību. «Mums ir tikai 20 gadu un ļoti maz pamata, lai kaut kas vispār rastos. Ir kādi 20-30 patiesi globāli domājoši cilvēki,» viņš saka. «Mums apkārt ir zīmoli, kam ir 100-300 gadu, un mēs lepni sakām, ka kopš 2004.gada mums ir kaut kāds sertifikāts. Līdz ar to mūsu zīdaiņa stāvoklis ir likumsakarīgs. Bet to caurumu ar laiku var izlauzt, sitoties ar galvu sienā.»

3 biznesa likumi
1. Ticēt idejai pat tad, kad citi šaubās
2. Fokusēties uz dažām, nevis daudzām lietām
3. Piedalīties respektablās nozares izstādēs

 

Brigita Zelča

Posted on septembris 22, 2010 by - Jauna seja

Kad Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas maģistrantūras studente Brigita Zelča pirms četriem gadiem spēra pirmos soļus pa augstskolas kāpnēm, viņa nezināja, ka skaistās historisma ēkas priekšā reiz tiks novietota viņas laikmetīgā māksla

Brigitas bakalaura darbs «Villendorfas Venēra 21.gadsimtā» trīsarpus mēnešu laikā kļuvis par augstskolas vizītkarti, pie tās nepārtraukti fotografējas tūristi

Vecums: 24. Vecāki: Olga un Harijs, privātuzņēmēji, bet pēc izglītības – vēstures un sporta peda­­gogi.

4,5 m augstā, no spīdīgiem polistirola gabaliņiem salīmētā Venēra pierāda darbaspējas? «Tas ir trīs cilvēku darbs, tapis mēneša laikā. Nav tā, ka mākslas studenti ceļas divpadsmitos un dzer. Ja gribi kaut ko sasniegt, ir «jāmočī»!»

Kas ir Villendorfas Venēra? «Paleolīta akmens skulptūriņa, kas atrasta Austrijā un ir aplūkojama visās mākslas vēstures grāmatās. Viņas proporcijas ir tik viedas!»

Esi veidojusi Borisam Bērziņam veltītu suvenīru līniju. Tur arī apaļas formas… «Skatoties modes žurnālus, liekas, ka tūdaļ jāskrien uz trenažieru zāli vai vismaz jāieliek silikona krūtis. Bet «apjomi» neizraisa bailes un diskomfortu, tie rada drošības un stabilitātes sajūtu. Mākslā apaļa forma ir ļoti uzrunājoša.»

Ir domāts par citiem Latvijas suvenīriem? «Kultūrtūrisms ir ļoti svarīgs. Arī cilvēki, kas fotografējas pie manas «meitenes», grib kaut ko paņemt līdzi, aizbraucot mājās. Ir jau izstrādāti Rīgas Villendorfas Venēras suvenīri.»

Kāda ir tava Latvijas sajūta? «Saukt Kuldīgu par «mazo Venēciju» vai Siguldu par «mazo Šveici» – tas ir nespējīgas valsts simbols. Ir Kuldīga, un ir Rīga. Jālepojas ar to, kas mums ir!»

 

Maksims Skopinovs, Mārupītes glābējs

Posted on septembris 15, 2010 by - 1 no 2 miljoniem

Kā viņš tajā caurulē neiesprūda? Teju divus metrus garš un Ščerbatiha miesas būves. «Neesmu liels. Esmu spēcīgs,» smej Maksims, kurš ienira 35 metru garajā Mārupītes caurtekā un atklāja, kāpēc applūda Arkādijas parks

Maksims ir firmas Eprons tehniskais ūdenslīdējs. «Ūdens man paticis vienmēr – peldēt, nirt ar acīm vaļā,» priecīgi stāsta 23 gadus vecais puisis. Par ūdenslīdēju viņš kļuva pirms trim gadiem. Iepriekš strādāja celtniecībā, taču, samazinoties darba apjomam, atsaucās uz paziņu ieteikumu pamēģināt ūdenslīdēja darbu. Pirmās mācības notika Jūrniecības tehniskā centra baseinā. «Tas bija briesmīgi. Tumšs, auksts. Neierasti smagi elpot. Ierobežotas kustības,» atceras Maksims. Pēc trešās iegremdēšanās ar apstākļiem apradis gan psiholoģiski, gan fiziski. Parādījies azarts – tumšajā baseinā vajadzēja atrast vairākas detaļas un salikt tā, lai izceltu ārā kā veselumu. Ieguvis sertifikātu, Maksims bija pilntiesīgs strādāt. Nirt līdz pat 50 metru dziļumam. Eprona klienti ir Latvijas gāze, Latvijas tilti, vairākas ostas. Nesen niris Rīgas HES, lai atbrīvotu no iesprūdušajiem kokiem.

Slīkstošos Eprona vīri neglābj, jo nav glābēji. «Strādājam visā Baltijā. Nesen Igaunijā palīdzējām būvēt jaunu piestātni – jūrā bija laba redzamība, gluži kā akvārijā, tāpēc redzēju zivis. Skaisti. Patīkami.» Lielākoties gan darbs notiekot tumsā un ir gana ekstrēms.

Mārupītes atbrīvošana Maksimam bija negaidīts piedāvājums. Tuvējā stadiona saimnieks piezvanījis draugam, Eprona vadītājam, un vaicājis, vai var apskatīties, kas notiek. Ap četriem pēcpusdienā ūdenslīdēji sākuši darbu. Nocīnījušies diennakti. «Redzamība bija slikta, aptuveni desmit centimetru. Lai arī mums pie galvas ir lampas, visu darījām pēc taustes.» Maksima kolēģis Aleksandrs jau bija konstatējis, ka applūšanu izraisa aizdambējums. Darbu turpināja Maksims – viņš caurulē bija visilgāk un tika vistālāk. «Tur bija sašaurinājums ar sasprūdušiem kokiem, pudelēm, zābakiem. Pat zāle jau bija sākusi augt. Situācija bija riskanta. Ja būtu izkustinājis koku, uz kura turējās aizsprostojums, mani ierautu caurulē. Apgriezties taču tur nevarēja. Tīrīju, kamēr ūdens sāka sūkties cauri un redzamība uzlabojās.»

Uz manu repliku, ka kāds no glābšanā iesaistītajiem, ieraudzījis ūdenslīdēju atrasto kedu, izsaucās – «bebri nav pie vainas, jo kedas nenēsā» -, Maksims komentē: «Jā, tās nēsā cilvēki. Tieši viņu attieksme pret dabu notikušajā vainojama visvairāk.» Arī atbildīgo nolaidība, jo caurtekai nebija sieta, to regulāri neapsekoja un netīrīja. Tāpēc loģiski, ka tā bijusi piemērota bebriem. «Viņiem tur varēja patikt,» Maksims pieļauj, ka bebri aizdambējumam pielikuši pēdējo meistarīgo stiķi. Nē, bebrus viņš caurtekā neesot redzējis, taču «kāds man uzsita pa roku un aizkustējās prom, visticamāk, bebrs, diez vai ūdrs.»

Sarežģītais zvirbulēns

Posted on septembris 15, 2010 by - Personība

Remantadīna izgudrotājs Jānis Polis ir palīdzējis tūkstošiem cilvēku. Viņa paša veselības problēmas šobrīd nevar atrisināt neviens

Viņš ir it kā salikts no divām daļām. Žirgtas, sarunā ieinteresētas acis zem puiciski paspūruša sirmo matu ērkuļa un… baltām saitēm līdz ceļgalam notītas, slimnīcas halāta piesegtas kājas, piepampušas kā bluķi. Tā vien šķiet, ka antibiotiku un glikozes šķīdumi, kuru rezervuāri manas viesošanās laikā pie Jāņa Poļa rokas pieslēgtajā sistēmas statīvā tiek mainīti līdzīgi patronu lentām, izskrien caur viņa ķermeni, nekur neaizķerdamies.

Viņš ignorē caur apsējiem uz grīdas krājošos limfas šķidruma peļķi, un lūdz padot divas grāmatas. «Tai vajadzētu būt katra inteliģenta cilvēka ģimenē,» – uz vienvietīgās palātās galda blakus radioaparātam, vairākām ūdens pudelēm un mazam Jēzus Kristus attēlam vispirms tiek nolikta nesen izdotā Marinas Kosteņeckas sarakste ar Gulagā ieslodzīto tēvu. «Šo man Stradiņjānis nupat uzdāvināja, tur ir iekšā liels raksts par mani,» virs Kosteņeckas grāmatas gulstas P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja 2010.gada rakstu krājums.

Lasu: «Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija Ženēvā 2008.gada nogalē Latvijas Organiskās sintēzes institūtam (OSI) piešķīrusi inovatīva uzņēmuma balvu, bet tā kādreizējam darbiniekam Jānim Polim par pretvīrusu preparāta remantadīna radīšanu un ieviešanu – izcila izgudrotāja zelta medaļu.»

NO SOCIĀLĀS MĀJAS UZ SLIMNĪCU
«Jānis Polis? Nē, tāda te nav… Polis? Vīrietis? Pamēģiniet piezvanīt uz citu numuru,» mediķu balsis telefona klausulē mani ir «izfutbolējušas» cauri četrām slimnīcas Biķernieki nodaļām. Visbeidzot apstiprinošu atbildi dod Apdegumu centrs, uz kuru meklētais cilvēks pārvests iepriekšējā dienā. Sazvanīts palātā, kur pirmo reizi garajā hospitalizācijas laikā ir viens, Jānis Polis ir ar mieru tikties kaut uz līdzenas vietas.

Kopš 2000.gada, kad «pretgripas bumbas» tēvu intervēju pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktora nosaukuma piešķiršanas, neesmu par viņu neko dzirdējusi. Toreiz viens no spožākajiem Latvijas zinātnes prātiem saņēma 53 latus lielu pensiju un paceltās īres maksas dēļ bija spiests atstāt dzīvokli privātīpašnieka mājā. Žurnālistu, galvenokārt Latvijas Radio darbinieces Baibas Šābertes, un arī LZA kolēģu saceltās kņadas dēļ viņam ierādīja mitekli sociālajā mājā.

Pēdējā laika notikumi ir sagriezušies vēl dramatiskākā virpulī. Apstāklī, ka nopietnās kāju vēnu problēmas 72 gadus vecais Polis nerisina vientulībā, bet turpina atrasties mediķu aprūpē, zināma loma ir citai žurnālistei, laikraksta Vesti Segodņa autorei Jeļenai Sļusarevai. Īsi pirms Jāņa Poļa izrakstīšanas viņas uzrunātais slimnīcas Biķernieki galvenais ārsts Zigmunds Kovaļčuks ir sazvanījis uzņēmuma Olainfarm vadību, kas piekritusi finansēt Poļa turpmāko ārstēšanu, raksta 8.septembra laikraksts. Slimnieka šā brīža pensijai – Ls 160 – pieplusoto emeritēta zinātnieka stipendiju krīzes budžeta grieziens no Ls 200 samazinājis uz pusi, taču viņš ir varējis atļauties par manipulācijām Biķerniekos maksāt prasītos Ls 9,50 dienā. 

Tomēr slimnīca viņa vajadzībām realitātē ir tērējusi četras reizes vairāk un ir izsmēlusi kvotu, ko gada laikā šiem nolūkiem kompensē valsts. Pirmoreiz hospitalizēts jau 1.jūlijā, Jānis Polis pēc 16 dienām palaists mājās, taču 27.jūlijā atgriezies vēl smagākā stāvoklī. Viņa apakšstilbi ir klāti nedzīstošām, sāpošām brūcēm, bijušais sporta meistars riteņbraukšanā var tikai tipināt, atbalstoties uz bambusa spieķa. Līdz šim lietotie medikamenti nav būtiski palīdzējuši zinātniekam, kura izgudrotās zāles radīja apvērsumu gripas ārstēšanā Padomju Savienībā un joprojām ieņem stabilu vietu aptieku plauktos.

Uzņēmumā Olainfarm pirms 34 gadiem sākta remantadīna ražošana ir vērienīgs bizness. To, godinot Jāni Poli par Ženēvas medaļas saņemšanu, iezīmējis arī LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš: «Arī šodien tas joprojām ir viens no šajā firmā ražotajiem pamatpreparātiem. To patērē Latvijā (ap 10-12% no ražošanas apjoma), eksportē uz Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Bulgāriju, Lietuvu, Moldovu, Uzbekiju, Gruziju (..), arī Poliju un Čehiju. Olainfarm ražošanas apjoms ir 5,5 miljoni iepakojumu gadā (2008.), eksporta vērtība ik gadus sniedzas daudzos miljonos latu. Tā arī ir viena no Latvijas intelektuālajām eksportprecēm, ko lieto ne tikai pret A tipa gripas vīrusu, bet arī pret ērču encefalīta izraisītāju. Tiesa, remantadīna cena arvien pieaug, un pašlaik dažās aptiekās tas maksā jau astoņus latus.» 

Pagājušogad, remantadīna sintezēšanas 40.gadadienā, preparātu ar līdzīgu nosaukumu Rimantadine-Grindeks sāka ražot arī otra Latvijas farmācijas rūpnīca. Diemžēl, 70.gadu Padomju Savienībā izdotās autorapliecības šiem uzņēmumiem nav saistošas, izgudrotājam no tiem oficiāli nepienākas nekas.

BREŽŅEVA LABVĒLĪBA
Jāņa Poļa dzīvē ir daudz retorikas. ««Pazudušā dēla» atgriešanās dzimtajā institūtā, kaut uz pāris stundām – gandrīz vai Bībeles stāsta sižets,» tā Ženēvas medaļas pasniegšanu 2009.gada 6.februārī vērtē Jānis Stradiņš. Pēc smaidošajām gaviļnieka godināšanas fotogrāfijām nekad nepateiksi, ka zinātniekam jau tad uz apakšstilbiem bija sulojošas brūces un apbalvojumu viņš saņēma, kā pats sarkastiski nosmej, «slapjos zābakos».

Arī tagad, slimnīcas palātā viņš ir priecīgs sarunu biedrs. Nepievērsdams nekādu uzmanību monotonajai zāļu pilēšanai sistēmas vados, nebeidz cilāt Marinas Kostaņeckas grāmatu: «Paskatieties, cik tā ir izcili izdota! Bezgala skaista, laba grāmata.» 

Vasarā, izrāvies no slimnīcas, viņš ar tās autori esot ieēdis kūku, nosvinēdams šī darba iznākšanu – par spīti finansējuma problēmām. Lai palīdzētu Marinai, esot bijis gatavs pārdot savā īpašumā esošās drauga, mākslinieka Aleksandra Zviedra gleznas, par laimi, grāmatu atbalstījis Sorosa fonds.

Izrādās, ar Marinu Kosteņecku viņu vieno ne tikai darbs Organiskās sintēzes institūtā, bet arī dziļi personiska stīga. «Mans tētis bija leģionārs, notiesāts uz 25 plus pieci. Ne tikai Sibīrijā, arī Rietumu lēģeros. Viņš varēja tur palikt, bet tomēr brauca atpakaļ, un 1953.gadā viņu atkal paņēma.» Tēvam pārnākot mājās, Jānis Polis bijis jau trešā kursa students. Viņš nerunā par pēckara gadu trūkumu, arī tūdaļ pēc augstskolas izslimoto tuberkulozi piemin tikai garāmejot, bet izstāsta anekdotisku gadījumu par savā mūžā pirmo uzvalku.

Dēlam beidzot vidusskolu, mamma pie Sesavas lauku skrodera atļāvusies pašūt biezas vadmalas ancuku ar biksēm, kuras «kā nolika, tā stāvēja», par ko puisim Rīgā bijis kauns. Taču, kad nīstajam apģērba gabalam uzgāzusies verdoša sērskābe un bikšu virskārta pārvērtusies putrā, Polis paspējis tās atpogāt un, «pateikdamies Dievam un māmiņai», nomest uz grīdas.

Šī epizode nosacīti ir viņa zinātniskā darba sākums. «Sēžu studentu kopmītnē treniņtērpā. Profesors Vanags saka puišiem: «Pasakiet Polim, lai viņš atnāk pie manis!» – «Es zinu, ka jūs protat šo to sintezēt. Man ļoti vajag puskilogramu šitādas vielas. Nāciet manā kabinetā un uztaisiet!» Trīs četrās dienās uztaisīju, un profesors man iedeva 300 rubļus. Mīļš paldies! Nāca Ziemassvētki, es nopērku uzvalku, kurpes, kreklu, šlipsi, tā kā dendijs jūtos: eju uz Jaungada balli un lekcijām.»

Vēl lielāku pakalpojumu savulaik Polim izdarījis toreizējais OSI direktors Solomons Hillers, izglābdams viņu no nosūtīšanas darbā uz Līvānu spirta brūzi un radīdams vislabvēlīgākos apstākļus adamantāna (ogļūdeņraža ar simetrisku molekulas struktūru) atvasinājumu veidošanai, no kuriem pazīstamākais ir pretvīrusu preparāts remantadīns.

Ceļu uz PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Alekseja Kosigina un paša komunistiskās partijas vadītāja Leonīda Brežņeva labvēlību Polis izlauzis ar lielu pārdrošību: 1976.gadā, PSKP XXV kongresa laikā padzirdējis, ka kompartijas bosi debatē par gripas epidēmiju izraisītajiem darbaspēka zaudējumiem, viņš no Rīgas galvenā pasta pašam Brežņevam nosūtīja telegrammu par tolaik vēl neatzīstā remantadīna esamību. «Lai cik tas nebūtu komiski, jo man ir tikai ķīmiķa izglītība, to projektu, kā tagad saka, vadīju es,» viņš atceras savu zvaigžņu stundu. «Visā PSRS kontrolēju klīniskās un epidemioloģiskās pārbaudes, toksikoloģiju, kancerogenitāti. Desmitiem tūkstoši cilvēku katrs deva savus rezultātus, tie visi nonāca farmkomitejā.»

GAISMA TUNEĻA GALĀ?
«Ļoti ielaists slimnieks, kurš nav mērķtiecīgi nonācis tur, kur būtu jānonāk,» tik ļoti ar Jāņa Poļa biogrāfijas detaļām kontrastē slimnīcas Biķernieki ķirurga Ulda Biernāna vārdi. Komplicētā pacienta uzraudzība kopš jūlija ir bijusi vairāku šīs iestādes mediķu rokās, dakterim Biernānam ir visilgākais «stāžs».

Karstā vasara nav labvēlīgi ietekmējusi hroniskas limfovenozas nepietiekamības radīto čūlu sadziedēšanu, turklāt Poļa nonākšanai Biķerniekos ir divu gadu vēsture. «2009.gada 17.septembrī man piedzima mazmazmeitiņa. Gribēju iet ciemos, bet sākās baigas sāpes,» atceras pats slimnieks. «Tad 21.novembrī nomira OSI direktors Edmunds Lukēvics un tajā naktī man vienai kājai pārplīsa vēna. Nostopēju, aizgāju uz bērēm, pirmdienā sākās baigā pampšana. Stradiņos taisīja simtiem analīžu, rezultāti labi. Pēc daktera Jura Vecvagara ieteikuma par kādiem 70 latiem uztaisījām arī visas iespējamās analīzes, lai pierādītu, ka nekur nav vēzis… mierīgi rullēju tālāk. Tad gadījos Balvos, kur laba klīnika, pie profesores Līgas Krasovskas. Parakstīja urīndzenošos līdzekļus, nekas nemainījās. Janvārī liktenis saveda kopā ar [ekstrasensu] Jāni Lielo, tas pa telefonu pēc kādas trešās reizes palaida to tecēšanu,» viņš ātri slīd pāri mēnešiem un gadiem.

«Sākumā tecēja limfa un fizioloģiskais, pēkšņi sāka tecēt etiķskābe un skudrskābe, visas aminoskābes, urīnviela. Tas bija baigi, svilināja pēdas, ka nezin, kur likties.» 

Vai sadzīvē tik plašas ķīmijas zināšanas nekļūst par apgrūtinājumu, uzdodu muļķīgu jautājumu. «No otras puses, labi,» atbild Jānis Polis. «Noplēs nost tās lupatas un nomazgā ar ūdeni vārāmo sāli nost. Ja no ūdens paliek slikti, mazgā, teiksim, ar Karaļavotu ūdeni. Liek tikai aplikācijas un ņem tik nost!  Man bija tāds noskaņojums – ejiet jūs visi ratā, es redzu gaismu tuneļa galā, es pats tikšu galā! Kādas astoņas kārtas jau biju nodzinis, pirms tam tās kājas bija kā ziloņmātei.» No 27.jūlija līdz pat šai dienai viņš tomēr savu veselību atkal uzticējis Biķernieku mediķiem.

«Mani trīsreiz vienā dienā izsēdināja no tramvaja… tad man pieleca, ka es vakarā izsaukšu ātros, lai ved mani šurp,» stāsta sirmais solīdais vīrietis. «Kāpēc izsēdināja?» esmu neizpratnē. «Nu, smirdēju. Tad man kājās bija tārpi. Kad pirmoreiz ienācu slimnīcā, bija tā, ka visas sanitāres un māsas paģība. Uzņemšanā man teica: «Ej vannasistabā un cīnies. Cik tev vajag, mazgā pats!» Lūdzu Dievu, raudāju, brēcu… Beigās iztīrīju. Saku: «Nu ko jūs uztraucaties: Ķīnā brūces speciāli tā dziedē. Speciālās rūpnīcās audzē.»»

«Pats ļāvāt, lai tā notiek?» esmu šokēta. «Nē, es nezināju, tikai kājas baigi smirdēja, un kaut kas tur kņudēja. Es jau pats neredzu, kas teiksim, tur lejā notiek,» atbild spar­tiskais vīrs. Viņš pats sevi raksturo kā «tipu, kas nelieto pretsāpju un miega līdzekļus, un dakteriem sagādā ļoti daudz raižu, jo acīs pasaka: es nebūšu dārzenis.»

SOCIĀLA PROBLĒMA?
«Tā ir valsts vaina, sociāla problēma – viņam ir vajadzīga kopšana, nevis ārstēšana. Antibiotikas var dzert arī mājās. Mums slimnīcā guļ ārkārtīgi daudz cilvēku, kam nevajadzētu te gulēt. Šis vienkārši ir ļoti uzskatāms gadījums,» apgalvo slimnīcas amatpersona, kas gan nevēlas, lai vārds tiktu publicēts.

«Jā, tā ir liela problēma, kur cilvēkam iet pārsiet brūces pēc tam, kad viņu izraksta no slimnīcas. Labi, var vienreiz dienā uz poliklīniku pieskriet. Bet sestdienās un svētdienās daudzas poliklīnikas nestrādā.» Īpaši grūti ir vientuļiem pacientiem, ko ierobežo finanses un slimība ilgst gadiem, ir apgrūtinātas kustības. Jāņa Poļa gadījumā ir sastapušies visi šie faktori. Plus neordināra personība, kuras neatkarības alkas šādā situācijā sāk kļūt par atkarību. Arī mediķi ir pamanījuši, ka viņš ietur distanci pat no abiem saviem dēliem. 

«Ļoti apdāvināts, temperamentīgs, ar maksimālu taisnības izjūtu, pozitīvs, bet sinusoidāls cilvēks,» par bijušo kolēģi saka Jānis Stradiņš, kam Jānis Polis 80.gadu deficīta laikā gripas profilaksei nesis pašrocīgi sintezētus remantadīna pulverīšus. Šī medikamenta uzvaras gājienu akadēmiķis uzskata par perfektu apstākļu sakritību: ķīmiķa aizrautība plus totalitāras lielvalsts specifika: «Ja Polis remantadīnu būtu izgudrojis neatkarīgā Latvijā, tas nebūtu «aizgājis» – epidemioloģiskos izmēģinājumus var īstenot tikai lielos apmēros. Maskavas ierēdņi bija labvēlīgi, tika iesaistīts viss Ļeņingradas apgabals!» 

Taču Poļa stūrgalvība ilgi nav ļāvusi Latvijas brīvvalstij visnotaļ lojālo ķīmiķi pierunāt nostrificēties – pielīdzināt savu zinātnisko grādu jaunajai akadēmiskajai sistēmai, lai arī tam bijušas finansiālas konsekvences. «Es teicu – šālē tu dillēs! Tie, kas taisīja disertācijas par partizāniem un kolhoznieku cīņām, lai tie nostrificējas. Bet adamantānu ķīmijā nekas nav mainījies,» man ar lepnumu apstiprinājis arī pats aprunātais.

Jaunie laiki Jānim Polim nav nesuši neko labu. «Sociāla problēma,» šo vārdu savienojumu viņa sakarībā lieto arī Jānis Stradiņš. «Polis ir nokļuvis traģiskā situācijā. Izgudrotājs Latvijas Republikā ir neaizsargāts, gan viņa attiecības ar ražotājiem, gan patenta tiesības likumdošanā ir nesakārtotas. Mums turklāt nav daudz cilvēku, kuri būtu izgudrojuši tik efektīvu preparātu kā Jānis Polis.»

Tikpat aizrautīgi kā kādreiz remantadīnu, ķīmijas patriarhs gan tagad visiem iesaka Vision uztura bagātinātājus – man līdz atnākušais fotogrāfs saņem pāris mikstūras, ko augustā pats kompānijas prezidents dāvinājis uzņēmuma mītiņa dalībniekiem Maskavā. Arī Jānis Polis nopircis ceļa biļetes, bet nav ticis kāju dēļ, tomēr uz Latviju pienācis ķēdes kompānijas sūtījums. 

Slimnīcā viņa dienas ir piepildītas, kaut gan sajūta esot kā Nezinītim Saules pilsētā – Olainfarm pārstāvji ar viņu par turpmākās ārstēšanas finansēšanu pagaidām nav sazinājušies. «Meitenes, es būšu jūsu Ziemassvētku vecītis!» viņš solījis ķirurģiskās nodaļas māsiņām. «Mācieties katra pa pantiņam!»

Man viņš krievu valodā emocionāli deklamē rindas no armēņu dzejnieka Grigora Narekaci Sēru grāmatas par vientuļu mūku ar pūstošām brūcēm. Projām ejot saņemu lapu ar 1938. – Jāņa Poļa dzimšanas gadā – Elzas Ķezberes rakstīto  patriotisko Lūgšanu, ko ķīmiķis skaitījis gan trimdas dzejniekam Andrejam Eglītim Akadēmiskajā bibliotēkā, gan 80.gadu beigās Aglonā, Tautas frontes sanāksmē: «Latvija! Svētīts lai mūžam tavs vārds…»

Paraugzēna skandāls

Posted on septembris 15, 2010 by - Slavenība

Kinoforuma Arsenāls laikā pirmizrādi piedzīvo dokumentālā filma Ģimenes lietas par incestu, alkoholismu un totālu degradāciju. Režisors Andris Gauja ir gatavs gan sabiedrības pārmetumiem, gan palīdzēt filmas varoņiem

Mazliet norūpējies un trauksmains jaunais režisors Andris Gauja (32) steidzas pa Tērbatas ielu, bet uzrunāts atplaukst smaidā un iepazīstoties nopriecājas, ka nav nokavējis tikšanos. Darāmā vēl ļoti daudz. Pagājušajā sestdienā no rīta viņš atbraucis no Maskavas, kur notika filmas Ģimenes lietas krāsu korekcija. Pa dienu padzīvojies ar meitu, viņš deviņos vakarā atvēl laiku, lai mēs kopā noskatītos jauno filmu un parunātos.

Pēc filmas man paliek tāda kā nepabeigtības sajūta, jo grūti saprast, kam var ticēt un kas ir radīts speciāli, lai filmu padarītu interesantāku. Vai filmā ir attēlotas tikai un vienīgi tās varoņu gaitas, dialogi, problēmas, vai arī tajā izmantotas provokācijas no filmas veidotāju puses un tādējādi tiek kliedēta «robeža starp dokumentālo un spēlfilmu».

Jau pirms pirmizrādes Ģimenes lietas pa­guvušas iegūt skandalozu slavu. Filmas reklāmā galvenā varone Zanda pastāsta, par ko būs filma: par viņas ģimeni, kas izveidota kopā ar brāli, un šajās attiecībās pasaulē nākušajiem diviem bērniem. Nākamajos reklāmas kadros atklājas Zandas un viņas bērnu sadzīves skati alkoholisma degradētā vidē, to skaitā – kā Zanda ar kājām spārda kādu savu līdzcilvēku. Kaut arī tie ir kadri no filmas, Andrim pašam šī producentu veidotā reklāma nepatīk, un viņš teic, ka tā neatspoguļo filmas pamatdomu. 

«Es brīnos par ažiotāžu, kas radusies,» viņš saka. «Esmu spiests secināt, ka negribot esmu kļuvis skandalozs. Jā, filma ir par marginālu sabiedrību, taču es gribēju vērst uzmanību uz to, ka šādu dzīvesveidu Latvijas laukos uztur diezgan liela sabiedrības daļa. Tā ir aktuāla sociāla problēma, un man liktos nepieņemami nerunāt par viņiem tāpēc, ka tā nedrīkst. Bet filmas pamatparadokss ir par to, ka cilvēks vēlas piepildīt savus sapņus, taču viņš atrodas noteiktā sabiedrībā, un ir gandrīz neiespējami no tās izkāpt. Šo tēmu vispārinot, domāju, tā attiecas uz katru no mums.»

Arī producentu kompānijas Fa filma īpašnieks Juris Poškus teic, ka filma ir par «mazā cilvēka» dzīvi, kas latviešu kino esot retums. «Ļoti veiksmīgs darbs šajā virzienā. Bija vērts divus gadus veidot filmu, lai nonāktu pie tieši šāda rezultāta.» Producentiem un Gaujam tikko pienākusi priecīga ziņa: filmu pieņēmis pats prestižākais dokumentālo filmu festivāls Amsterdamā.

PATIESA INTERESE PAR CILVĒKU
Savas profesionālās gaitas Andris sācis kā žurnālists – strādājis gan presē, gan Latvijas Neatkarīgajā televīzijā un TV3, vēlāk veidojis TV raidījumu, filmu ciklu Neparastās lietas par spokiem un pārdabiskām parādībām Latvijas muižās un pilīs. Tieši šī projekta laikā sapratis, ka vēlas nopietni pievērsties dokumentālajam kino, un sācis studēt dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.

2006.gadā tapa pirmā filma 3000 km līdz Apsolītajai Zemei par ebreju kopienas dzīvi Latvijā. 2009.gadā iznāca Viktors par 24 gadus vecu vēža slimnieku, kurš, atbraucis no peļņas ārzemēs, sastopas ar situāciju, kad jūk ģimene, turklāt viņam atklāj strauji progresējošu ļaundabīgu audzēju, un filmēšanas laikā Viktors nomirst. Šogad – Ģimenes lietas.

Par Andra kā žurnālista gaitām atzinīgus vārdus saka producentu kompānijas Betafakts izpilddirektors Ēriks Niedra. Bijušais Andra Gaujas darba devējs, ar kuru kopā agrāk veidots TV3 raidījums Bez tabu, saka: būtu laimīgs atkal strādāt ar Gauju vienā komandā. Par vērtīgām Andra profesionālajām īpašībām Niedra atzīst spēju «precīzi sajust raidījuma formātu, atlasīt stāstus un panākt iecerēto rezultātu».

«Turklāt viņš prot panākt kaut kādu intimitātes līmeni ar cilvēkiem, kurus intervē. Viņam ir patiesa interese par cilvēkiem. Laiku neskaitot, viņš var runāties, analizēt, iedegties par to problēmu, ko apskata. Man liekas, ka tāpēc cilvēki viņam atveras. Un tad ir smalka robeža, kur tā ieinteresētība pārslēdzas autora vēlmē iegūto informāciju izmantot sava darba radīšanai. Izmantot ne jau ļaunā nozīmē, bet kā jēlmateriālu, kad autors saprot – aha, šeit man būs stāsts,» saka Niedra.

Arī operators Raits Valters, ar kuru kopā veidota filma 3000 km līdz Apsolītajai Zemei, uzsver Gaujas spēju komunicēt. «Viņš ir ļoti atklāts, neslēpj dunci vai kādus slepenus paņēmienus kabatā. Jā, viņam piemīt dabīgs naivums, patiesa interese, plašs redzes lauks, un tas jau cilvēkus atver sarunām.» To pašu piemin arī Niedra. «Viņam ir tāds paraugzēna imidžs. Taisna mugura, eņģeļa seja, naivums acīs, un, ar viņu runājot, laikam rodas sajūta, ka gribas viņam palīdzēt, viņu atbalstīt.»

To, ka Gauja var patikt, nevar noliegt. Viņa draugs Jānis Lācis man iepriekš teica: «Tu redzēsi, ka satiekoties viņš smaidīs. Viņs tāds ir. Viņš negrib cilvēkus uzņemt ar negatīvām emocijām. Tāpēc cilvēki viņu mīl.» Abstrahējoties no vizuālā tēla (tā dēļ viņa drauga Jāņa Kalves meitas Gauju iesaukušas par Šokolādi), nevar nepamanīt viņa neuzspēlētās labās manieres, rūpes par sarunas biedra labsajūtu. «Vai pienu pie tējas pieliet?» «Vai tev nav par skaļu?» Un pēc negulētas diennakts pusvienos naktī viņš vēl saņemas skaidras un dziļas domas paušanai.

ŽURNĀLISTA PIEGĀJIENS
«Ar dokumentālo kino darbojos tieši tāpēc, ka tā ir iespēja paņemt vienu no cilvēku stāstiem un ieraudzīt tajā daudz vairāk, nekā tikai fiksēt garāmskrienot. Esmu pieredzējis daudz spilgtu, foršu stāstu, bet vienmēr ir bijusi sajūta, ka no tā varētu uztaisīt kaut ko lielāku,» stāsta Gauja, salīdzinot kino ar televīziju. Savukārt viņa draugi un kolēģi gan mūzikā, gan Kultūras akadēmijas dramaturgos Jānis Kalve un Jānis Lācis kritizē Gaujas «žurnālistisko piegājienu».

«Viņam tas žurnālistiskais piegājiens ir iepotēts no Bez tabu laikiem, kad darba uzdevums bija meklēt skandalozus sižetus. Cepuri nost, viņš ir mēģinājis pārkāpt pāri tai žurnālistiskajai virspusējībai – ja ir skandāls, tad taisām filmu par skandālu. Ceru, ka jaunajā filmā būs jau galīgi tai pārkāpis pāri,» saka Kalve. Lācis piebilst: «Tu būsi kapitāls dokumentālists, ja uztaisīsi interesantu filmu par to, kā džeks ēd ābolu. Vai «ķoķons» dzen govi pļavā. Paņemt dzīvu tēmu un vizualizēt – tā ir palieka no žurnālistikas.» 

Topošo dramaturgu kompānijā tas esot vairākkārt pārrunāts, tāpēc draugiem būšot interesanti redzēt, vai un kā Gauja Ģimenes lietās būs ticis ar to galā. Tāpat iespējams, ka šī un citas kompānijas pieredzēs sarunas par dokumentālās un spēlfilmas robežu nojaukšanu, ko Gauja apstiprina. Kā arī par to – vai viņš drīkstēja vai nedrīkstēja iedzert alu ar filmas varoņiem? Vajadzēja vai nevajadzēja pirms filmas veidošanas veikt Zandas bērniem paternitātes testu? Un citām tēmām, ko provocējusi jaunā filma. 

Draugi nepiekrīt, ka Gaujas veidoto filmu tēmas būtu īpaši skandalozas. Drīzāk gan viņi, gan pats Gauja vērš uzmanību, ka sabiedrība neesot gatava iedziļināties vēža slimnieka dzīves pēdējos brīžos un nabadzības un alkoholisma degradētas sabiedrības ikdienā. Arī kinožurnāliste Kristīne Matīsa Gaujas filmas nesauc par skandalozām. «Tām ir formālas ārējas pazīmes, kuras, primitīvi vērtējot, ļauj tos klasificēt kā skandālus – cilvēks, kas mirst ar vēzi, ģimene un vide, kur incests, alkoholisms un totāla degradācija ir parastas lietas… Netaktiska un uz skandāliem patiešām kāra režisora rokās te iznāktu šausmu lietas, bet Gaujas filmas nekādā ziņā nav par šīm virspusējām parādībām, viņš rok dziļāk.»

EMOCIJAS STĀSTA VISVAIRĀK
Tomēr interesanti – kas pašu Gauju aicina pievērsties šādām smagām tēmām? Pirmā atbilde ir drīzāk intelektuāla: «Mani interesē sevi provocēt caur šīm tēmām. Tā ir kā neiespējamā misija atrisināt neatrisināmu situāciju.» Andra emocionālie motīvi atklājas vēlāk, kad viņš stāsta, cik viņam svarīgi «iebraukt» ar kameru cilvēku dvēselēs, saprast, kas notiek viņu prātos. «Es esmu uzaudzis izteikti inteliģentā ģimenē, un audzināšana bijusi vērsta inteliģences virzienā. Un, kā jau daudzās šādās ģimenēs, man visu mūžu pietrūkusi lielāka emocionalitāte attiecībās ar vecākiem. Attiecības ir pieklājīgas un pareizas, bet tajās pietrūkst emociju. Taču tieši emocijas ir tas, kas atklāj patiesību, ko mēs viens par otru domājam.»

Andris atzīst, ka viņa tēmu meklējumi un dziļā interese par to, «kas notiek cilvēku sirsniņās», varētu būt kompensējošais mehānisms trūkstošām emocijām bērnībā. Arī nepieciešamība sevi pierādīt saistāma ar to, ka viņš ģimenē ir «vidējais bērns». «Vidējie parasti ir dumpīgāki un vairāk cenšas sevi pierādīt nekā gudrie pirmdzimtie vai lutinātie jaunākie,» viņš saka. «Tas, ko es dziļi iekšēji vēlos dzīvē panākt, noteikti nav iekļauties sabiedrībā un atrast tur savu stabilo, komfortablo nišu. Man tāda dzīve vairāk asociētos ar pūšanu.»

Savu formulu Gauja ir atradis: meklējumi un vēlreiz meklējumi. Varbūt tāpēc viņa biogrāfijā ir gan flautas spēle Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā, gan pabeigta Rīgas Komercskola un politikas zinātnes studijas Latvijas Universitātē, kā arī Kultūras akadēmijas teātra, kino un televīzijas dramaturģijas kurss. Un droši vien tāpēc viņš spēj vienā dienā atstāt labi algotu, stabilu darbu žurnālistikā, lai sāktu uzņemt filmas par spokiem.

Vai viņš gribētu, lai režisors Andris Gauja uzņemtu filmu par viņu? «Negribētu gan,» Gauja saka. «Viņš raktos tur, kur nevajag, personiskajā dzīvē. To nedrīkstētu, kaut gan tas būtu vienīgais, kā dēļ vērts veidot filmu. Mums katram ir savas rūgtās pieredzes un svētās lietas, kuras negribas izlikt publiskai apskatei.»

JŪTAS ATBILDĪGS
Andris teic, ka viņa attiecības ar Ģimenes lietu varoņiem nav beigušās. Zanda zvana katru dienu, un viņš ir ar mieru atvēlēt laiku sarunām. «Viņai ir svarīgi man piezvanīt, pastāstīt, kā iet. Man ir svarīgi zināt, ka ar viņu nekas slikts nav noticis. Nākotnē es pieļauju iespēju, ka varētu viņai vēl kaut kā palīdzēt. Mana sirdsapziņa saka, lai es nedaru tā, kā citi dokumentālisti, kuri pēc filmēšanas beigām pateikuši ardievas saviem varoņiem. Producentiem tas liekas jocīgi, bet man liktos jocīgi izlikt viņu dzīvi uz ekrāna un pēc tam izlikties, ka es viņus nepazīstu.» Par to, cik lielā mērā Gaujam rūp viņa varoņu liktenis, stāsta draugs Jānis Kalve. «Par vēža slimnieku Viktoru Gauja cīnījās ar zobiem un nagiem. Kad Viktors un viņa māte jau bija nolaiduši rokas, kad dakteri bija pateikuši, ka cerības beigušās, viņš vēl kā buldozers lauzās pie dakteriem, rentgenologiem, centās panākt apstarošanas un darīja to, ko kinematogrāfs nemaz nedrīkst darīt. Ja viņš taisa dokumentālo filmu, viņš nedrīkst iejaukties, jo tādā veidā kļūst par tās dzīves sastāvdaļu. Tas tikai liecina, ka viņš dzīvo līdzi saviem varoņiem.»

LAPSENES PIE DIBENA 
Andris audzis muzikālā ģimenē, un jau kopš flautas spēlēšanas laikiem viņa dzīvē nozīmīga bijusi mūzika. Pēdējā laikā Gauja saistījies ar trim projektiem: Dzeltenajiem pastniekiem un Ingu Baušķenieku, grupu Dodo un Ģirtu Koknēviču, kā arī ar grupu Suņa stunda.

«Lapsene pie dibena / skaļi, rupji rūc, / Andris Gauja nelaimīgs / no krūmiem ārā šļūc,» – tā sākas Suņa stundas dziesma par Gauju. Grupu nodibinājuši dramaturgu kursa muzikālākie vīri vasaras nometnes laikā Rēzeknes rajona Makašānos. «Dzerot litriem šņabi,» atzīst Gaujas draugi. Suņa stundas jaunatklājums ir iedziedāt avīžu tekstus. «Varētu teikt, ka šī ideja sākās ar Gauju un Jāni Lāci. Pēc atgriešanās no Makašāniem bohēma turpinājās. Mājās viņi dzēra, dzēra, sāka kaut ko spēlēt, ieraudzīja avīzi, un tā tas aizgāja,» stāsta Kalve.

Gauja domā, ka pašlaik grupas biedri ir greizsirdīgi, jo viņš nepiedalās Suņa stundā tik, cik draugiem gribētos. «Suņa stunda prasa, lai mēs tusētu un nenormālās atmosfērās radītu nenormālas dziesmas. Tas ir forši, bet pašlaik tas īsti nav mans dzīves mērķis un uzdevums. No otras puses, sāpīgi distancēties, zaudēt draugus, bet, nodarbojoties ar dokumentālajām filmām, gribot negribot kļūsti par vienpati, attālinies no cilvēkiem.» 

Mūzika paņemot daudz laika, un Andris jūt, ka lielā izšķiršanās notikusi pagājušajā vasarā. «Man jāsāk fokusēties uz galveno, tāpēc mūzika palikusi otrajā plānā. Dokumentālais kino ir mans autordarbs. Protams, sadarbībā ar operatoru Aleksandru Grebņevu, taču laika proporcijā esmu veltījis šai filmai tik daudz laika, kā neviens. Un redzu, ka vienatnē varu izdarīt vairāk nekā komandā. Tā ir nozīmīga izšķiršanās – būt pēc iespējas mazāk atkarīgam no citiem. Tad es varu aiziet savā ārprātā, sēdēt studijā mēnešiem ilgi, nakšņot. Noticēt tam, ko daru. Darbaholisms un fanātisms laikam ir jēdziens ar nopietnu iekšējo saturu, jo vienā mirklī saproti, ka bez tā vairs vienkārši nevari.»

Pieprasītais rūgtums

Posted on septembris 15, 2010 by - Veiksme

Ķekavā ražota kafija skan neierasti, taču Pierīgā strādājošais uzņēmums kļuvis par lielāko Baltijā un spējis veiksmīgi iekarot pat Somijas tirgu, kurā gozējas pašmāju megazīmols Paulig

Ķekavā ražota kafija latviešu mājās ir retums, tomēr pa ceļam uz slaveno putnu fabriku notupušajam uzņēmumam ir izdevies tas, kas pa spēkam izrādījies tikai retai firmai Latvijā. Ekonomikas dziļās lejupslīdes laikā Melnā kafija nevis mocījās, bet palielināja biznesu un pelnīja. Šogad tas saviem panākumiem pievienojis ienākšanu pievilcīgā, taču arī piesātinātā tirgū – Somijā, ar ko īpaši lepojas.

Ražo citiem zīmoliem
«Mums ir pareizais biznesa apjoms,» – tā uzņēmuma ģenerāldirektors Māris Čakste atbild uz jautājumu, kā viņiem izdevies atrast nišu pasaulē, kurā netrūkst kafijas. Pirms 15 gadiem izveidoto ražotni viņš dēvē par lielāko Baltijas valstīs (mēnesī saražo ap 200 tonnu kafijas), kas vienlaikus tomēr ir daudz mazāka par reģiona tuvākajām pazīstamo zīmolu rūpnīcām – skandināvu Paulig vai Merrild. Šis biznesa apjoms ļauj viegli pielāgoties klientu prasībām, izpildīt viņu vēlmes un eksperimentēt.

Melnā kafija līdz šim kafiju galvenokārt ražojusi tirdzniecības kompānijām, kas to tālāk izplata ar savu zīmolu, kā arī kafejnīcām, restorāniem, viesnīcām, firmu birojos ierīkotajiem kafijas automātiem. Piemēram, Double Coffee un Coffee Nation ķēdes kafejnīcās jums pasniedz Ķekavā ražoto kafiju. «Ja mēs paskatītos, cik Melnā kafija savas pastāvēšanas laikā ir ražojusi dažādu veidu šķirnes un iepakojumus, būtu vismaz tūkstotis,» – tā Čakste.

70% produkcijas tiek eksportēti, un tieši to Čakste min kā vienu no iemesliem, kas uzņēmumam ļāvis stabili strādāt ekonomikas lejupslīdes apstākļos. Tiesa, par labu spēlējis arī fakts, ka kafijas patēriņa apjoms krīzes laikā nekrita – mainījās vien cilvēku ieradumi, viņi kafiju retāk malkoja kafejnīcās, bet pirka veikalos un brūvēja mājās. Pērn uzņēmuma apgrozījums pieaudzis par 7%, sasniedzot 4,7 miljonus latu, un nopelnīti 330 tūkstoši latu. Šogad Melnā kafija uzrāda tādu pašu pieauguma tempu.

Līdz šim kafija lielākoties pārdota Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā. «Pirms diviem gadiem izdomājām, ka stabilitātei vajadzētu sākt strādāt ar Rietumu tirgiem,» stāsta Čakste. Šis brīdis savā ziņā sakrita ar uzņēmuma īpašnieku un vadības maiņu. Melnā kafija sākotnēji bija pārtikas ražošanas un tirdzniecības firmas Simeks atzars, kuru tā 2007.gadā pārdeva īslandiešu investoriem. (Ekonomiskie satricinājumi, kā zināms, Īslandē bijuši ne mazāki kā Latvijā, un pēc sākotnējo investoru – privātpersonu – bankrota Melnā kafija tagad nonākusi ar viņu kreditoriem saistīta Īslandes investīciju fonda īpašumā. «Biznesa vadībā neiejaucas, veic tikai finanšu kontroli,» savas attiecības ar īslandiešiem raksturo Čakste.)

Tā kā uzņēmums ir neliels (tajā strādā 47 darbinieki), jaunu tirgu apgūšanai Melnā kafija izlēmusi nolīgt eksporta konsultāciju uzņēmumu GatewayBaltic. Pēc tuvo Skandināvijas tirgu izpētīšanas un pirmajām konsultācijām izlemts vispirms iet uz Somiju, kur ir pasaulē lielākais kafijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju. «Tā bija diezgan liela avantūra, jo Somijā ir ļoti spēcīgi vietējie pārstāvji,» raksturo Čakste, norādot Paulig virzienā. Tomēr veiksmīgas sakritības rezultātā izdevies atrast vairumtirgotāju, kurš bija zaudējis cita ražotāja kafijas izplatīšanas tiesības un meklēja jaunu partneri. «Bijām vizītē pie viņiem oktobra beigās, un martā jau bija pirmais pasūtījums,» stāsta GatewayBaltic eksporta projektu vadītāja Inga Ulmane.

Tā kā Somijas (arī pārējo Skandināvijas valstu) kafijas tirgus ir ļoti lokāls – cilvēki lielākoties pērk vietējo produktu -, somiem ieteikts izveidot jaunu vietējo zīmolu. Tā tapusi Arki Mokka, kas tulkojumā nozīmē «darbdienu kafija». Ar garšu tirgus iekarotāji izlēmuši neeksperimentēt, un Arki Mokka iepakojumos iekšā bēruši Somijā populārākās garšas kafiju. Atšķirība vien tā, ka Arki Mokka esot ekonomiskāka – iecienītā stipruma dzērienu var uztaisīt ar mazāku daudzumu kafijas.

Jaunākās ziņas no somiem liecina, ka produkta pārdošanai ir panākumi – Somijas dienvidu reģionā, kur ietilpst arī Helsinki, veikalos Arki Mokka ir ceturtā visvairāk pārdotā kafija. Somu partneris tagad ir gatavs ar šo pašu zīmolu attīstīt augstākas klases kafiju un piegādāt to arī kafejnīcām un viesnīcām. «Potenciāls ir milzīgs,» secina Čakste.

Jāpielāgojas, ne jālepojas
Kāda ir uzņēmuma Melnā kafija recepte, kā iespraukties eksporta tirgū? Čakste uzskata, ka galvenais ir atbilstība kvalitātes prasībām, uzņēmumam jābūt starptautiski sertificētam. Melnajai kafijai ir ISO 22000 sertifikāts, un tas ļauj salīdzinoši vieglāk iegūt kvalitātes sertifikātus atsevišķās valstīs, ja tādi vēl nepieciešami. Ārvalstu sadarbības partneriem svarīga ir arī uzņēmuma stabilitāte, finanšu stāvoklis un reputācija, jo biznesu viņi plāno piecus un desmit gadus uz priekšu un nopietni projekti atmaksājas vairāku gadu laikā.

«Latvietis bieži jūtas lepns par savu produktu, un tieši tādu to grib palaist arī ārvalstu tirgū. Pietrūkst elastības pielāgot produktu konkrētajam tirgum,» papildina Ulmane. Piemēram, Somijas gadījumā nācies domāt ne vien par somu gaumei atbilstošu kafiju, bet pielāgot arī loģistiku. «Lai ekonomētu, somi veikaliem kafiju uzreiz piegādā uz tādām puspaletēm, un ir izdomāts veids, kā vairākos slāņos kafiju pakot un transportēt. Mums nācās diezgan stipri nomocīties, kamēr pielāgojāmies viņu prasībām,» atzīstas Čakste.

Viņš uzskata, ka veiksmīgs risinājums bija GatewayBaltic piesaistīšana: «Ikdienas procesos eksports var aizmirsties. Jebkuram klientam nepieciešams zvanīt, jautāt, visu laiku uzturēt kontaktu. Bieži nevar saprast, kāpēc tas soms neatbild, bet arī viņam ir tāda pati rutīna, viņš strādā un aizmirst par mums. Inga mūsu gadījumā bija tā, kas to virzīja uz priekšu.»

Vaicāju, vai netraucē Latvijas reputācija, par ko dzirdēts sūdzamies citus uzņēmējus. «Es neredzu problēmu, ka mēs esam no Latvijas,» atbild Čakste. Ja uzņēmums ir finansiāli stabils, perspektīvs un tam ir labs menedžments, problēmu nav. Čakste teic, ka no ārvalstu partneru puses bijusi sapratne par krīzi, somi un zviedri paši gājuši tai cauri. «Swedbank tikai 2009.gadā pārdeva pēdējo nekustamo īpašumu no savas krīzes laikiem.»

Melnā kafija negrasās apstāties pie Somijas, tagad tā skatās Zviedrijas virzienā, pirmie produkcijas paraugi nosūtīti uz Lielbritāniju. Ir potenciāls klients arī Armēnijā. «Mums ir viens aģents, kas strādā ar eksotiskākām vietām,» komentē Čakste.

Zemākajos plauktos
Līdzās eksportam Melnā kafija pēdējo pusotru gadu strādājusi ar vēl vienu lielu projektu – attīstījusi jaunu savu zīmolu mazumtirdzniecībai gan Latvijā, gan ārvalstu tirgos.

Savulaik uzņēmums centās cilvēku sirdis iekarot ar tādiem zīmoliem kā Ar mani, Labrīt, Labvakar, taču mēģinājumi bija neveiksmīgi. «Kad es sāku vadīt, izdomājām, ka jāņem ārā vecie zīmoli un jāsāk ar ko pilnīgi jaunu. Izveidojām vairāk tādu starptautisku zīmolu Professional, lai ar laiku var eksportēt,» stāsta Čakste, kurš par Melnās kafijas vadītāju kļuva 2008.gadā. Kopš šāsvasaras kafija ar jauno zīmolu nopērkama Latvijas veikalos. Professional pārliecinoši stāv blakus lielajiem ārvalstu zīmoliem, jaunais iepakojums ir moderns, ne miņas no Ar mani vai Labrīt vecišķuma. «Tur ir gan iepakojums, gan garša, gan cena un kvalitāte,» palepojas Čakste. «Mums kā jaunam produktam sevi vēl jāpierāda. Pašlaik daudzos veikalos esam apakšējā plauktiņā, bet, domāju, nākamgad mēs jau iegūsim labākas pozīcijas un kāpsim pa plauktiņiem uz augšu.»

Lielāko biznesa apjomu joprojām nodrošina kafijas ražošana klientu zīmoliem. «Tā ir kā bāze, bet mūsu zīmols ir attīstība, uz to ejam un tuvākajos gados tikai stiprināsim.» Melnā kafija gan negrasās lauzt kafijas dzeršanas tradīcijas – tiks ražota tādas garšas kafija, ko pieprasa tirgus. Pārdošanas un mārketinga daļa izpēta, kas jāpiedāvā, un ražošanas direktors izdomā, kā to saražot ar tādu garšu un par tādu cenu, kā nepieciešams – kafijas izgudrošanas procesu vienkāršoti raksturo Čakste.

«Katrā tirgū, valstī ir savs līderis, un kafija garšo citādi. Mainīt stereotipu, kā jāgaršo labai kafijai, ir tikpat kā neiespējami. Ja neesi megazīmols, kas var uzspiest patērētājiem savu gaumi, tad to labāk nedarīt. Somijā dzer vieglu grauzdētu kafiju, gados jaunākie somi to sauc par čurūdeni, bet tā iegājies, un to mainīt nevar. Zviedrijā ir trīs reģioni ar trīs dažādām gaumēm, kā cilvēki dzer kafiju, un katrā vietā topā ir savs ražotājs.»

Kafijas dzeršanas kultūra atšķiras arī Baltijas valstīs. Piemēram, Latvijā joprojām ir liels šķīstošās kafijas patēriņš, kas Lietuvā un Igaunijā sen nav modē. Nospriežam, ka Latvijas tradīcijas varētu būt stiprinājusi Liepājas kafija. Arī Melnā kafija ražo šķīstošo kafiju.

Valsts atbalstu Melnā kafija nav saņēmusi, izņemot finansējumu, lai piedalītos izstādēs Krievijā. «Paldies Dievam, nav bijusi tāda nepieciešamība,» saka uzņēmuma vadītājs. Attīstības projektos tiek ieguldīta pašu nopelnītā nauda, piemēram, Professional produktu līnijas izstrādāšanā ieguldīti 100 000 eiro, šogad ap 60 000 investēti arī ražošanā – gan iekārtu uzlabošanā, gan papildu iekārtās, kas palielina efektivitāti.

Pat ja biznesa vide Latvijā nav labākā pasaulē, Melnās kafijas piemērs rāda, ka, precīzi definējot savu nišu, uzņēmums var prasmīgi strādāt arī ļoti piesātinātā nozarē, kurā Latvijai šķietami nav nekādu priekšrocību.

3 biznesa principi
1. Iedvesma un prieks par to, ko dara
2. Godīgums
3. Jāstrādā! Bizness ir grūts darbs

Latvijā kafijas cienītāju gaume ir pa vidu starp dienvidu un ziemeļvalstīm. Sievietēm Latvijā labāk garšo skābenākā Arabikas veida kafija, bet vīriešiem patīk rūgtenāka kafija – stiprā grauzdētā Arabika vai jau mazliet sajaukta ar Robustu