Kas notiek, ja sievietei ar garīgiem traucējumiem piedzimst bērns? Divi atšķirīgi gadījumi apliecina, ka arī risinājumi var būt pilnīgi pretēji: Jeļena meitu audzina pati, savukārt Mārīte savu bērnu var satikt reizi nedēļā
Šis ir ļoti personisks stāsts. Kad man bija gadi desmit, uz jautājumu – no kurienes tu esi? – drusku sameloju. Mana dzīvesvieta rajonā bija pazīstama ar palīgskolu jeb internātskolu. Negribējās to teikt.Tagad ar šo vietu lepojos, jo tā ir netipisks integrācijas paraugs – vairākus skolēnus pēc skolas beigšanas savās lauku saimniecībās uzaicina strādāt apkārtnes saimnieki. Tikpat labi absolventus varētu ievietot pansionātos, taču vietējie novērtē viņu labdabīgumu un strādīgumu. Arī manās mājās. Un kaimiņmājās, kur savulaik dzīvoja Mārīte.
Viņai patīk adīt. Uz Ziemassvētkiem Mārīte man uzdāvināja zeķes un uz šokolādkastes vāka iekšpuses bija uzrakstījusi apsveikumu. Kad viņas saimniecei vajadzēja pārcelties pie meitas, jo māju atguva īpašnieki, Mārīte devās dzīvot uz kaimiņpagastu pie sava drauga Kārļa. Palika stāvoklī, piedzima bērns, un sākās problēmu gūzma – kur tādu ģimeni likt. Bērnu ievietoja audžuģimenē.
Gribēdama palīdzēt, apzvanīju dažādas sociālās iestādes cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un secināju, ka tāda speciāla centra nav un arī nevienā sociālajā iestādē nav ļauts uzturēties sievietei ar bērnu. Iestāžu vadītāji rosināja žurnālam Ir par to rakstīt un aizkadrā skaidroja, ka ir spīlēs – viņi stāstot klientiem par izsargāšanos un uzmanot, lai tas nenotiek, tajā pašā laikā rīkojas neētiski pret personu, kurai ir tiesības uz ģimenes dzīvi. Esot pat zināmi gadījumi, kur ikdienas zāļu devā iekļautas pretapaugļošanās tabletes.
Bieži vien bāriņtiesas bērnu atņemot ar skaidrojumu, ka māte nespēj pienācīgi rūpēties un bērns tiek pakļauts riskam, tāpēc drošāk ir ievietot bērnunamā vai audžuģimenē. Katra bāriņtiesa lemj pēc sava mēra un iespējām – kā labu piemēru situācijas risināšanai vairāki avoti minēja gadījumu ar Jeļenu, kura ar bērnu dzīvo Cēsu pusē. Viņai ir vidēji smaga garīgā atpalicība. Savukārt Mārīte, kurai ir viegli garīgā rakstura traucējumi, ar bērnu var tikai tikties. Kāpēc?
JEĻENAS STĀSTS
Jeļena (27) dzīvo Liepā netālu no Cēsīm. Cerību centrs paredzēts jaunajām māmiņām, kuras nonākušas grūtībās. Tajā ir astoņas vietas. Centru galvenokārt finansē ārvalstu metodistu draudzes. «Jeļenai vienīgajai no meitenēm ir invaliditātes grupa, bet mēs nevarējām atteikt, sakot – te tikai «normālajām». Tā, visticamāk, var atbildēt vairākos aprūpes centros, jo Latvijā jau nav speciāla pakalpojuma mātēm ar garīgiem traucējumiem. Mēs vienkārši rīkojāmies cilvēcīgi,» stāsta Cerību centra vadītāja Gita Bināne.
Pārējās meitenes Jeļenu esot pieņēmušas. Tikai reizi dzirdēta replika, ka Ļena ir kaitinoša, jo vairākkārt pārjautā pašsaprotamas lietas. «Dažkārt kaut kas aizmirstas, dažkārt samelojas. Ja kāds pāris reižu dienā viņai uzmet aci un norāda, ko darīt – viņa ar visu tiek galā,» Gita stāsta, kā izpaužas Ļenas garīgā atpalicība. Kopš bērnības viņai ir centrālās nervu sistēmas traucējumi un vajadzīga atbalsta persona, taču rakstīt, lasīt un rēķināt meitene māk.
Jeļena ir klusa un mierīga. Latviski viņa saprot, bet runā krieviski. Viņas meita Laura septembrī nosvinēja gada jubileju. «Līdzīga tētim Borjam,» Jeļena smaidot saka un paņem klēpī meitu.
Jeļena ir bārene, dzīvojusi bērnunamos. Ar bērna tēvu iepazinusies sociālajā centrā Saulespuķe Tukumā, kur uzturējās trīs gadus. Kad centru likvidēja, Borja un Jeļena tika pārcelti uz Rožkalniem Valmieras Rencēnos. Rožkalni ir sociāli terapeitiskā māja cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, veidota pēc Norvēģijas pieredzes. Katram klientam ir pa istabai, viņi strādā piemājas saimniecībā.
«Prezervatīvi tur bija, un mums stāstīja par drošību. Es pati gribēju bērniņu,» saka Jeļena.
«Un neviens viņai nevar to liegt,» sarunā iesaistās Gita. Neko nevarot pārmest Rožkalnu vadītājai, kura nespēj katrā istabiņā pa nakti turēt sveci. «Tas ir ļoti smags jautājums Latvijas mērogā,» telefonsarunā vēlāk saka pati Rožkalnu vadītāja Inga Neimane. Jeļenu viņa nevarēja paturēt, jo nebija iespējas nolīgt cilvēku, kas rūpētos tikai par jauno mammu un izglītotu bērna kopšanā.
Tā kā Jeļenas dzīvesvieta ir deklarēta Rīgā, situāciju risināja Rīgas domes sociālais dienests. Tā pārstāve Līva Teivāne stāsta, ka astotajā grūtniecības mēnesī Jeļenu nogādāja īslaicīgās krīzes centrā Mīlgrāvis Rīgā, lai sarežģījumu gadījumā būtu tuvāk medicīniskā palīdzība. Laura piedzima pirms laika un vēl mēnesi uzturējās slimnīcā. Psihiatra atzinums vēstīja: Jeļena par bērnu rūpēties var tikai ar asistenta palīdzību, tāpēc kopā ar Rīgas bāriņtiesu domāts par piemērotu dzīvesveidu un dzīvesvietu. «Mātes un bērna interesēs ir būt kopā, jo īpaši pirmajā gadā,» Teivāne piebilst, ka jautājums par ģimenes dzīvi atkrita, jo Lauras tēvs neizrādīja vēlmi būt kopā. Viņš pats dzīvo aprūpes centrā.
Par piemērotāko Jeļenai tika atzīts Cerību centrs Liepā, jo tur diennakti ir auklīte, kura māca aprūpēt bērnu. Alternatīva bija misija Pakāpieni Tukumā un divi īslaicīgās aprūpes centri Rīgā – Marsa gatve un Māras centrs.
Jeļena daudz vaicājot par bērna attīstību, prasot, kāpēc Laura vēl nestaigā. «Ļena ir rūpīga. Pati mazo vanno, masē, vingrina,» stāsta auklīte Ligita Ūdre. Esot rūpīgāka par dažu «normālo» mammu, kura, skriedama pa darbiem, bērnam velta mazāk uzmanības. Dažkārt gan jāpārprasa, vai tik bērnam nevajag nomainīt autiņbiksītes, un Jeļena to izdarot. Pati arī aizgājusi pierakstīt meitu Liepas bērnudārzā.
Jaunajai sievietei patīk gatavot. «Vislabāk man sanāk pildītās pankūkas un kartupeļi frī.» Viņa pati iet uz veikalu iepirkties, kopā ar citām meitenēm brauc sēņot un arī uz zaļumballi. «Re, pie ziņojumu dēļa ir piesprausti prezervatīvi. Ar to mums centrā viss kārtībā!» pasmejas vadītāja Gita.
Daudzu pansionātu vadība negribot ne dzirdēt vārdu «sekss» un noliedzot tā esamību. Ne reizi vien esot dzirdēts, ka sievietes lieto pretapaugļošanās tabletes, jo, ja būs bērns, – kur tad liks?
Vienīgie strīdi ar Jeļenu ir par smēķēšanu. Kad Gita ieminas, ka būs jāatmet, Jeļena pajautā: «Bet kas būs tā vietā?» Gita turpina: «Kad vajag, Ļena ir gudra un viltīga. Kā viņa reiz cigaretes nopirka! Izņem no ledusskapja pelmeņu paku, ieliek maisiņā, aiziet uz veikalu, nopērk cigaretes, kas ir pelmeņu pakas cenā, paprasa, lai čekā iesit kā pārtiku un atliek pelmeņus saldētavā.»
Šāgada oktobrī Rīgas domei beidzās līgums ar Cerību centru. Jeļena bija apguvusi mātes prasmes, un viņai Rīgā piedāvāja grupu dzīvokli – sociālo māju ar vairākiem dzīvokļiem, kā arī asistentu, iespēju apmeklēt dienas centru, vietu Laurai bērnudārzā. Taču pati Jeļena nevēlas braukt prom no Liepas, jo no Rīgas bail. «Būs viss jāsāk no jauna. Te pierasts, un daudzi man palīdz.»
Ja viņa tomēr gribēs doties uz Rīgu, tas būs iespējams. Jautājums nav naudā, lai arī dzīve Rīgā izmaksātu par 30 latiem vairāk – patlaban Rīgas dome par šo pakalpojumu Cerību centram maksā 196 latu mēnesī. Jeļenas ienākumi ir 75 latu invaliditātes pabalsts. Dzīvojot Rīgā, saņemtu vēl 15 latu no pašvaldības sociālā dienesta. Teivāne uzskata, ka patlaban Cerību centrs ar līdzīgiem gadījumiem tiek galā un, ja tādu meiteņu būtu vairāk, domātu par jauna pakalpojuma izveidi.
Valsts Veselības ekonomikas centra dati liecina, ka pērn Latvijā ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem bija 34 947 sievietes. Cik no šīm sievietēm ir mātes, datu nav. Vaicāts, cik no šīm sievietēm varētu kļūt par mātēm, Rīgas Stradiņa universitātes psihiatrijas docents Māris Taube teic, ka to var minēt ļoti aptuveni, jo diagnozes ir dažādas – no tādiem neirotiskiem traucējumiem kā fobijas un panika līdz dziļai garīgai atpalicībai. Visticamāk, bērnu radīšana nebūtu iespējama sievietēm ar smagiem garīgā rakstura traucējumiem, kuras ir aprūpējamas vai gulošas, taču šķērslis tas nevarētu būt sievietēm ar viegliem garīgās atpalicības traucējumiem (3136) un ar vidēji smagiem (1824), jo viņas spēj rūpēties par sevi. Šizofrēnijas pacientu skaits Latvija ir 19 145, aptuveni puse no tām ir sievietes. «Gan šizofrēnija, gan garīgā atpalicība nekādā mērā nekavē vēlmi un iespējas radīt bērnu,» saka M.Taube.
Cerību centra vadītājai Gitai Binānei ir iecere Straupē izveidot speciālu sociālo māju, kur tādas meitenes kā Jeļena varētu dzīvot ar bērnu un arī bērna tēvu. Tādējādi daudzas jau esošās un topošās mammas varētu dzīvot ar bērniem. «Nezināšanas dēļ bāriņtiesas bieži vien mēdz iet vieglāko ceļu – ievietot mazuli bērnunamā vai audžuģimenē. Mammai atliek dzīvot vai nu aprūpes centrā vai, gadījumos, kad sieviete ir patstāvīga – savās mājās, pie radiem.»
Bērnam taču ir svarīgi būt ar mammu, saņemt mātes pienu. Tikpat būtiski tas ir mammai, jo pat domāt negribu, kā pasliktinātos garīgās veselības stāvoklis, kad atņemtu bērnu,» – tā Gita Bināne. Ļoti ātri varot atrast iemeslus bērna atņemšanai – neliek pie krūts, nemaina autiņbiksītes. Tā vietā esot jāpiestrādā, lai jaunā māmiņa to darītu.
MĀRĪTES STĀSTS
Dodos uz Gulbeni pie Mārītes Zagorskas (30). Uz zupas virtuvi Gulbenes dzelzceļa stacijā, kur viņa piestrādā. Oficiāli Mārīte ir bārene, lai arī viņas māte ir dzīva. Līdz 18 gadu vecumam Mārīte uzturējusies bērnunamos un internātskolās. Mārīte ir redzes invalīde un tikpat kā neredz ar labo aci, viņai ir arī viegli garīga rakstura traucējumi. Tā kā viņa spēj par sevi rūpēties, pēc skolas beigšanas dzīvoja un strādāja lauku mājas saimniecībā.
Ar Kārli Mārīte iepazinās, kad mācījās vidusskolā. Viņš bija sešus gadus jaunāks. «Tāds mazs puišelis bija, bet iemīlējās manī – rakstīja zīmītes. Teicu Kārlim, ka nevaru viņam atbildēt ar to pašu, jo viņš ir nepilngadīgs,» saka Mārīte. Viņa ir pretstats Jeļenai – runātīga, žestikulē. Nezinātāji teiktu – izskatās pēc žiperīga čaļa.
Pirms aptuveni diviem gadiem Kārlis uzmeklēja Mārīti, lai pateiktu, ka joprojām mīl. Pagājuši vairāki mēneši, līdz viņi sākuši draudzēties. Sākusi dzīvot pie Kārļa.
«Mēs iemīlējāmies un nobaudījām mīlas augli.» Mārīte arī sīki izklāsta izsargāšanās metodes un to, kas ir drošās dienas, lai pierādītu, ka bērns negadījās nejauši. «Es gribēju bērniņu jau sen. Beidzot biju iemīlējusies pa īstam. Aborts? Nekad! Izdzirdot to vārdu, šermuļi pārskrien.» Grūtniecības laikā Kārlis bijis rūpīgs un glāstījis vēderu. Ar ģimenes ārstes nosūtījumu Mārīte devusies uz ultrasonogrāfiju un uzzinājusi, ka gaida meitiņu. Pamazām iepirka pudelītes, knupjus.
Meita Terēze piedzima astotajā grūtniecības mēnesī. «Kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, apraudājos. Tik maza dvēselīte! Deguns un ausis ir manas. Vaibsti – tēva. Otrreiz aiz laimes apraudājos, kad pagasta šoferis atbrauca uz slimnīcu un teica – nu, Mārīt, brauksim uz mājām.» Kad iebraukuši pagalmā, bērna tēvs Kārlis ar plēvi lāpījis mājas jumta caurumus. Māja jau iepriekš bijusi briesmīgā stāvoklī – bez elektrības, tumša, mitra, ar pelējumu, blusām.
Kad pēc pāris dienām atbraukusi pagasta sociālā darbiniece Sandra un aicinājusi doties uz tuvējo veco ļaužu aprūpes namu, Mārīte sapratusi, ka tā būs labāk bērnam. Kārlis neiebilda. «Aprūpes mājā bija labi. Terēzīte auga, māsiņas man palīdzēja.»
Mārīte atzīst, ka brīžos, kad viņai uznākušas drūmas domas, ka nevar būt kopā ar bērna tēvu un dzīvot patstāvīgu dzīvi, nevienu nav gribējusi redzēt. Kaitinājis, ja tādā brīdī pret viņu izturas kā slimnieci un vairākkārt apjautājas, vai apkopusi bērnu. «Tad reiz arī pateicu – ja daudz komandēsit, pielipsit pie sienas! Vari paprasīt jebkurai tantei, un visas pateiks, ka es Terēzīti ļoti labi aprūpēju.»
Kad Terēze bija astoņus mēnešus veca, no aprūpes mājas bija jādodas prom, jo tas bija pagaidu risinājums. Mārīte prasījusi dzīvokli, bet atbildēts, ka nav iespēju. Lai arī sociālais dienests meklējis atbilstošu aprūpi, Gulbenes novadā tādas nebija. Tika nolemts Mārīti un Terēzi nogādāt uz vardarbībā cietušu bērnu rehabilitācijas un atbalsta centru. Tur bija speciālisti, kuri varēja dot atzinumu, vai Mārīte ir spējīga aprūpēt bērnu. Kādu dienu Terēze un Mārīte saslima, abas nonāca slimnīcā.
Kad izveseļojušās, pakaļ atbraukušas sociālā darbiniece Sandra un bāriņtiesas speciāliste Anita un visas devušās atpakaļ uz aprūpes namu. Sandra piedāvājusi Mārītei ieiet Gulbenē veikalā. Varbūt kaut ko kārojoties. Anita bērniņu pieskatīšot. Mārīte piekritusi. Nopirkusi prjaņikus un limonādi. Atgriežoties auto, meitas tur nav bijis. Anita paskaidrojusi, ka Terēze ir pie audžuģimenes. Mārītei esot jāatpūšas. Lai neuztraucoties, gan jau vēlāk satikšot meitu. Mārīte atceras, ka prasījusi, kad satiks meitu, bet konkrēta diena nav pateikta. Nav arī dots audžumātes telefona numurs.
Palikusi aprūpes nama istabā viena, sākusi raudāt. Vairākas dienas nav gribējusi ne ēst, ne tālāk dzīvot. «Es jutu, ka ar mani nav labi. Bet kā var justies māte, ja noņem bērnu!» Mārīte stāsta, ka aizbraukusi pie draugiem izraudāties. Tad atgriezusies un pēc pāris dienām piekritusi ģimenes ārstes ieteikumam doties ārstēties uz Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciāliste Valentīna Gluščenko, pamatojoties uz pārbaudēm, norāda, ka par Mārīti atbildīgie Gulbenes novada dienesti pārkāpuši bērna tiesības netikt šķirtam no ģimenes, kā arī vecāku tiesības aprūpēt un audzināt savu bērnu. Nav arī pietiekami strādāts ar ģimeni, koncentrējušies uz vecāku spēju izvērtēšanu, nevis uz piemērota atbalsta un palīdzības sniegšanu.
No Strenčiem Mārīte izrakstījās aptuveni pēc mēneša, tad arī tikās ar meitu. «Biju laimīga satikt savu pūkainīti, mīlulīti. Kārlis arī bija uzaicināts, bet tik sēdēja un spaidīja telefonu. Viņam bērns neinteresē.»
Par Mārīti patlaban rūpējas cita pašvaldība – deklarētā dzīvesvieta ir Stradu pagastā netālu no Gulbenes. Sociālā darbiniece Līga Romanova stāsta, ka lieta «pārspēlēta» viņai, jo, pirmkārt, ne ar to vien tikusi galā, otrkārt, lai Mārīte būtu tuvāk Terēzes audžuģimenei, jo tikšanās notiek reizi nedēļā. Mārītei atrasts darbs, sagādāts dzīvoklis. Vajadzības gadījumā – arī bērnudārzs ir tuvu.
«Man viņa patīk, varu sastrādāties. Ļoti rūpīga, dzīvoklis kārtīgs. Visu izrunājam. Saku: raksti visu – gan sliktu, gan labu par mani. Kam nepaslīd kāja – vai tāpēc cilvēku pārveidot? Nē, jāpielāgojas viņai!» vērtē Romanova. Lizuma bāriņtiesas rīcību ar bērna atņemšanu pie veikala viņa nodēvē par vardarbīgu. Protams, bērna ievietošana audžuģimenē nekad neesot vienkārša, un tam līdzi ir asaras, taču Mārīti vajadzējis tam sagatavot.
Mārīte pati gribētu strādāt lauku saimniecībā un audzināt meitiņu. Kādas viņai ir iespējas atgūt aprūpes tiesības un dzīvot ar bērnu? Romanova norāda, ka klīniskā psihologa atzinums no Strenčiem liecinot, ka Mārītei ir viegli garīgā rakstura traucējumi un, iespējams, bērnu viņa varētu aprūpēt sociālā darbinieka uzraudzībā. «Mārīte spēj kontrolēt emocijas un analizēt, plānot savu rīcību. Kontekstā emocionāli adekvāta, uz jautājumiem atbild pēc būtības.»
Romanova piekrīt, ka Mārīte par bērnu varētu rūpēties asistenta klātbūtnē, tikai Gulbenes novadā nav ne asistentu, ne grupu dzīvokļu – sociālo māju ar atbilstošu diennakts aprūpi. Par to, vai Mārītei šādu palīdzību vajadzētu, spriest pāragri. Aprūpes tiesību atjaunošana ir bāriņtiesas ziņā. «Tas būs smags lēmums. Nesen Mārīte neieradās uz kārtējo tikšanos ar meitu, braucu pakaļ. Un, ja nu viņa aizmirstu arī ikdienā, ka viņai ir bērns? Vainīga būs bāriņtiesa, kura būs atļāvusi dzīvot ar bērnu.»
Vietējie iedzīvotāji, kuri vēlas palikt anonīmi, arī uzskata, ka Mārīte varētu rūpēties par bērnu, ja vien viņu kāds uzraudzītu, jo pēdējā pusgada laikā jaunā sieviete esot kļuvusi nomāktāka un varot kļūt arī neprognozējama. Vietējie norāda – atņemot bērnu, veicināta Mārītes dzīvošana bez pienākuma.
«Man taču dzīvē vairs nekā nav!» Mārīte nosaka. Pēc tikšanās ar meitu viņai vienai dzīvoklī ir smagi. Vakaros ada viņai zeķes un prāto, cik pa nedēļu kāja būs izaugusi. «Sapņos meitiņu redzu, domāju. Tā ir mana meitiņa. Labi, ka ir darbs un Ilgiņa. Sliktās domas nenāk galvā.»
Ilgiņa ir Ilga Vanuška, zupas virtuves vadītāja. «Mēs paši bijām septiņi bērni ģimenē. Daudz pieredzēts. Pieņēmu Mārīti darbā, jo žēl viņas. Meitene laba. Strādīga. Vien vajag, kas pasaka, ko darīt.»
Tas, vai Mārīte kādreiz varēs dzīvot kopā ar meitu, atkarīgs no pašas un vēl diviem cilvēkiem – sociālās darbinieces Romanovas un bāriņtiesas speciālistes Larisas Augstkalnes. Viņa teic, ka situācija patlaban ir nostabilizējusies. Bērns aprūpēts, Mārīte arī. «Mēs strādājam bērna interesēs, bet – vai viņa interesēs ir histēriski raudāt, redzot mammu, un mātei – šķiroties no bērna? Mēs bērnu traumējam! Ir ātrāk jāizlemj, ko darīt!» L.Augstkalne uzskata, ka Mārītei ideāli būtu dzīvot ģimenē, kur kāds pieskata gan viņu, gan bērnu.
Sarežģījumi radušies, kad sāka pētīt Mārītes lietu, jo, izrādās, kaut kur nozuduši dokumenti, kas liecina par viņas garīgo veselību – piedzimstot viņai konstatēti centrālas nervu sistēmas bojājumi, taču patlaban viņa ir 3.grupas redzes invalīde. Tas lietu sarežģījot, jo iepriekš Mārītes spējas būt mātei novērtētas kā veselai sievietei, vien ar redzes problēmām. Abas speciālistes jau sazinājušās ar Labklājības ministriju, lai iesaka, kā rīkoties.
Romanova piedāvā aizbraukt līdz Terēzei. Dodamies ceļā. Mazās meitenes dzīves apstākļi audžuģimenē ir brīnišķīgi – privātmāja ar dārzu un slīdkalniņu un citiem audžubērniem. Terēze savu 1,5 gadu vecumā cep kukulīti – citu lielu, citu mazu. Romanova neprognozē, kā bērns attīstīsies, patlaban tas notiekot atbilstoši vecumam. To, vai bērni pārmanto vecāku garīgos traucējumus, lielākoties var noteikt tajā vecumā, kad viņi sāk runāt, apmeklē skolu.
Arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas svadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa nevēlas prognozēt, kā risināsies jautājums par aprūpes tiesībām. Šādos gadījumos katra bāriņtiesa lemj pēc saviem ieskatiem un iespējām. Svarīgs esot ārstu vērtējums un sociālo darbinieku vērojumi, jo garīga rakstura pacientiem var būt straujas garastāvokļa maiņas, un tas ir risks bērnam. «Katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi. Ir taču arī mātes, kuras rada bērnus vienu pēc otra. Tādos gadījumos kā ar Mārīti, kur vajadzīga diennakts uzraudzība, piemērota dzīvesveida forma būtu grupu dzīvokļi ar asistentiem.»
PIRKSTA PAKRATĪŠANA
Kad Mārītei atņēma bērnu, viņa par to ziņoja vēstulē Tiesībsarga birojam. Pēc tikšanās ar Mārīti rosināts Labklājības ministrijas institūcijām izvērtēt atbildīgo dienestu rīcību un tas arī izdarīts. «Apstākļi, kas pastāvēja laikā, kad iesniedzēja vērsās Tiesībsarga birojā, ir mainījušies, un iesniedzējai sniegts ieteikums turpmākai rīcībai un piedāvāta iesniedzējai palīdzību nepieciešamības gadījumā sastādīt juridiskus dokumentus,» atbild Tiesībsargs birojā.
Arī nevalstiskajai organizācijai Zelda, kura aizstāv cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem intereses, šādos gadījumos rokas par īsu. Var ieteikt pašvaldībai, kāda būtu labā prakse rīkoties, taču ne jau lemt. Gala vārds – bāriņtiesai. Zelda var palīdzēt sagatavot dokumentus, nodrošināt aizstāvību tiesā. Organizācijas vadītāja Ieva Leimane-Veldmeijere norāda, ka šāgada martā Latvija ratificēja ANO konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas paredz tiesības uz ģimenes dzīvi un to, ka bērnu nedrīkst nošķirt no vecākiem vai nu paša bērna, vai viena vai abu vecāku invaliditātes dēļ.
«Strādāt radoši,» Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu un palīdzības pārvaldes speciālists Aldis Dūdiņš teic, ka nevajag attaisnoties, ka nav aprūpes centra tādām mātēm kā Jeļena un Mārīte. «To var risināt arī ar pakalpojumu – aprūpe mājās. Ja nav pašu novadā, pērciet to no cita.» Risinājums Mārītes gadījumā būšot jaunais Invaliditātes likums, kas spēkā stāsies nākamā gada 1.janvarī – tas paredz asistentus redzes invalīdiem. Patlaban arī izsludināts konkurss, kurā nevalstiskās organizācijas var pieteikt savus projektus par alternatīvo aprūpi. Pirmajā uzsaukumā esot atvēlēti pieci miljoni latu ES naudas. Pirmā kārta jau notikusi.
«Ideāls pakalpojums būtu speciāla sociālā māja,» saka Aija Petuhova, kura vada pansionātu Ziedkalne Jelgavas novadā, kur mīt cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Šogad apprecējušies divi pāri, taču viņi pat nejautājot par iespēju radīt ģimeni, jo zina – aprūpes nams paredzēts tikai pieaugušajiem.
«Tas ir absurds – sociālās aprūpes centros cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem ar bērnu dzīvot nevar, bet, kad bērns piedzimst sievietei cietumā, tur gan var dzīvot kopā,» komentē Ieva Leimane-Veldmeijere.
Bet kas notiks, kad Ļena vai Mārīte gribēs otru bērnu?
Kucneru lieta
Vācijas bāriņtiesa 1997.gadā nolēma, ka pārim ar intelektuāliem traucējumiem – Ingo un Anetei Kucneriem – jāatņem vecāku tiesības, jo viņi nespēj rūpēties par 1991. un 1993.gadā dzimušajām meitām. Viņas ievietoja audžuģimenēs. Kad Kucneri bija zaudējuši visās instancēs, viņi iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un 2002.gadā tā nolēma, ka noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.panta par tiesībām uz privāto dzīvi pārkapums. Meitas atgriezās ģimenē
