Strausa kungs labprātāk gribētu parunāt par politiku un apspriest grāmatu par Šleseru, jo par saulespuķi visu varot izstāstīt īsi: maijā nopirka sēklas, puķe stiepās un stiepās, parādījas zieds un garumā vairs neauga. Zvanīja mazmeitai un aicināja nobildēt – aizsūtīja uz Latvijas Avīzi
Aivars nav dārzkopis. Beidzis Cēsu arodvidusskolu, 1947.gadā sāka strādāt Rīgā – jaunos guļamrajonus pieslēdza pie elektrosistēmas. Lepojas, ka visu mūžu nostrādājis savā amatā. Vēl lepojas, ka ir latvietis un ar sievu Aldonu laulībā nodzīvojis 50 gadu. (Apsveicināties ienāk Aigars Strauss un piebilst, lai tētis pastāsta par motokrosu.) Strauss noceļ no plaukta trofeju ar motociklistu. Pirms aptuveni 50 gadiem viņš Biķerniekos piedalījās starptautiskās motokrosa sacensībās, kuras apmeklēja ap 100 000 skatītāju.
«Pulka gadu nodzīvots. Astoņdesmit šogad palika. Es jau sevi uzskatu par ulmaņlaika puišeli.» Visu padomju laiku klusām svinējis Jāņus un Ziemassvētkus. Kolēģi to zinājuši, taču priekšnieku nenodevuši. «Man puse radu sabija Sibīrijā – un par ko? Tas sāp ļoti. Jaunie jau nevar iedomāties, kāds trūkums savulaik bija: jaunībā kurpes nevarēju nopirkt, uztaisīju pats no gumijas riepas pazoli un ar striķi piediedzu, lai nekrīt nost.»
Nolicis vietā trofeju, Strauss norāda uz bildi, kur redzamas trīs mazmeitas. Vecākā ik pa laikam pajautājot: «Nu, kad jums ar vecmammu tas klikšķis bija?» Ar Aldonu iepazinušies ballē. Ilgās kopā būšanas pamatā esot attieksme pret dzīvi. «Ar smaidu, ar humoru un vieglumiņu. Ir jau arī daudz jāpiedzīvo, jāpārdzīvo un jāpiedod.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.