Žurnāla rubrika: Cilvēki

Toms Vasins

Posted on februāris 2, 2011 by - Jauna seja

Pagājušajā svētdienā Toms ieguva 12.vietu Eiropas kausa posmā snovbordkrosā, savukārt decembrī – 3.vietu

Sestais kausa posms 5. un 6.februārī notiks Cēsīs, Ozolkalnā, un Toms palīdz sagatavot trasi. Līdz šim šāda līmeņa mači Latvijā nav notikuši.

Vecums: 21. Vecāki: Andris, autoservisa un salona Reifeks īpašnieks un dēla treneris, mamma Aiva, grāmatvede.

Dzimis: Cēsīs.

Studē: 3.kursā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. 

Skaista cepure. «Vecmāmiņa noadīja.»

Parādi bronzas medaļu! «Labāk parādīšu šokolādes vāveri, ko uzdāvāja. Todien Itālijas ciematā bija šokolādes svētki. Tiku arī pie spaiņa šokolādes.»

Kāds ir ātrums snovbordkrosā? «Vismaz 80 km/h.»

Pēdējā laika labākā dāvana, ko esi saņēmis? «Ķiveres kamera.»

Meitenes snovbordkrosā par kaut ko apskaud? «Par to, ka viņas vispār to spēj. Trases kļūst aizvien sarežgītākas.»

Cik snovu tev ir? «Septiņi.»

Kur ir labākais «pūderis»? «Francijā, Puy Saint Vincent.»

Latvijas labākais kalns? «Ozolkalns.» 

Tava mūzika? «Hiphops, reps.»

Esi izbijis BMX profs. «5.vieta Eiropas čempionātā man bija. Tagad vasarās braucu, lai uzturētu formu.»

Smagākā trauma? «Kreisā roka lauzta piecas reizes. Četras no tām, braucot BMX.» 

Tavs 2010.gada notikums ārpus sporta? «Suns Rafija. Par viņu gan vairāk rūpējas draudzene Laura, jo bieži esmu treniņnometnēs ārpus Latvijas.» 

Renārs Lazovskis, Saeimas bārmenis

Posted on janvāris 26, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Saeimas kafejnīcā esot bārmenis, kurš kafijas vietā piedāvā šampanieti un zina klientu vārdus. Devos viņu raudzīt, jo Saeimas bārmenis perfekti iederas rubrikā Viens no diviem miljoniem: Latvijā nav otra cilvēka ar tādu nodarbošanos. 

«Deputāti savā starpā ir draudzīgi. Skatoties televīzijā ziņas, šķiet –  tie ir citi cilvēki,» stāsta bārmenis Renārs. Saeimā viņš strādā pusotru gadu un klientus nedaudz iepazinis. Iepriekšējā sasaukumā bijuši respektablāki politiķi. Daļa tagadējo īsti neapzinoties, kur nokļuvuši. Savukārt iecienītāko alkoholisko dzērienu gaume gan ir nemainīga: konjaki Hennesy un Courvoisier, Rīgas melnais balzams, rums un šņabis. Vismazāk deputāti bauda vīnu. Uz Renāra jautājumu: «Tēju, kafiju, šampanieti? Varbūt tomēr šampanieti, nevis kafiju?» atsaucība ir vārga. Viena, divas glāzes šampanieša nedēļā. Lielākoties deputāti dzer kafiju, kolu, tēju, citronūdeni, sulas: dāmas – persiku, kungi – ābolu. «Alkohols nav ikdiena. Pa retam paņem piecdesmit gramu pēc sēdes, un viss. Iepriekšējais sasaukums atļāvās vairāk.» Nesen gan kāds deputāts pienācis pie bāra arī pirms sēdes un palūdzis mazajā minerālūdens pudelē ieliet šņabi. Renārs pēcāk ziņās redzējis, kā viņš sēdes laikā malko «ūdeni». Kurš tas bija? Tautai jāzina savi varoņi! Renārs klusē. Sākot darbu Saeimas kafejnīcā, likts manīt, ka ar redzēto nav jādalās. «Tieši tāpēc deputāti man uzticas. Aicina piestrādāt arī mājas ballītēs.» 

Renāram zem letes ir aptieciņa. Pieprasītākās ripas – pret galvassāpēm. «Pārāk daudz kafijas dzer, un spiediens uzkāpj.» Kafejnīcā ir divi lokāli kafiju zīmoli: Pabrika kafija un Maestro kafija. Raimonds Pauls allaž dzēris mazu espreso ar uzputotu pienu, un Artis Pabriks – kafiju ar ļoti, ļoti daudz piena. Abas kafijas parasti izvēlas deputātu partijas biedri. «Reiz man ierosināja uztaisīt kokteili Aizver muti! Uzjaucu šņabi ar greipfrūtu sulu.» 

Deputātiem garšo saldumi. It īpaši šokolādes konfektes, smalkmaizītes. Reiz Ausma Kantāne ielavījusies aiz letes un pārgriezusi bulciņu uz pusēm. Prasījusi, cik par pusbulciņu jāmaksā. Otru pusi pirkšot Ainārs Latkovskis – viņam esot liela ģimene, nevarot veselu atļauties. Tieši Latkovskis ir deputāts, kuru Renāram prieks satikt. «Omulīgs. Arī ar Baštiku, Šadurski bija labi parunāties.» 

Pusdienlaikos Renārs palīdz ēdnīcā. «Visi grib paēst ātri, taču – kā tas iespējams tad, kad kāds stāv un nevar izdomāt, ko ēdīs? Vēl iztaujā par ēdiena sastāvu, bet beigās paņem bulciņu.» Lielākoties deputāti ēdot liellopa un vistas gaļu, tvaicētus puķkāpostus, dāmas – zivis. Līdz ar jauno Saeimas sasaukumu ēdienkarte nav paplašināta slāviskā virzienā. Un kā ar hierarhiju? Valdi Dombrovski palaiž ēdnīcā rindā pa priekšu? «Viņu te neesmu redzējis. Dzintaru Ābiķi arī ne. Savulaik Rīgas domes kafejnīcā neredzēju Andri Ārgali. Varbūt tāpēc, ka pats strādājis sabiedriskajā ēdināšanā.» Trīsarpus gadu Renārs bija viesmīlis Rīgas domē, apkalpoja pie galdiņiem. «Reiz kāds deputāts tējas naudas vietā uz kvīts uzmeta lietotu zobu bakstāmo. Domāju, ka nepatīk, kā apkalpoju, bet uzzināju, ka tā izrīkojies arī pret kolēģiem.» 

Renārs negribēja kļūt par bārmeni. Iestājies Latvijas Jūras akadēmijā, 18 gadu vecumā devās pusgadu ilgā reisā. Piedzīvojumi, eksotiskas zemes. «Pirmā vētra! Ou, bija tik forši! Ojārs Vācietis teicis, ka daudzi no mums mīl jūru, kad saulains un silts. Es mīlu arī skarbumā.» Reiz kapteiņa klātbūtnē Renārs pat vadījis tankkuģi Bermudu trijstūra tuvumā. «No satraukuma biju slapjš kā tikko izpeldējies.» 

Domu par dzīvi jūrā Renārs atmeta, kad iepazinās ar tagadējo sievu. «Bijām pazīstami otro mēnesi, iemīlējušies, bet man uz pusgadu jādodas jūrā.» Esot tālumā, sapratis, ka tā turpināt nevar. Paša vecāku laulība izjuka jūras dēļ, jo mamma bija kuģa pavāre. Atgriezies mājās, Renārs iestājās Restorānu servisa skolā un izmācījās par bārmeni. Piedāvāts strādāt krogos, taču tas viņu nesaistīja. «Man patīk solīda publika un abpusēja cieņa.» Renārs zina, kā ir klausīties nievās, jo uz īsu brīdi pastrādāja uz kuģa par stjuartu: pēc trīsarpus gadiem Rīgas domē sekoja darbs Ministru kabineta kafejnīcā, taču krīzes laikā tik krasi samazinājās banketu skaits, ka vajadzēja meklēt atalgotāku amatu. Atgriezies no darba jūrā, Renārs ar prieku sāka darbu Saeimā. Bet bāros taču būtu, kur acis piesiet! «Man mājās ir divi skaisti skuķi – sieva un četrgadīga meita. Ai, man vispār patīk meitenes – lielas, mazas, tievas, resnas!» 

Renāram nepatīk, ka viņu sauc par puisīti. «Ausma Kantāne tā darīja. Mani tas šausmīgi tracināja. Nu, ko – es viņu sāku saukt par meitenīti. Tad pārstāja.» Kāds nu puisītis – Renāram ir 25 gadi. Viņš nodarbojas ar teikvondo («deguns lauzts vairākkārt») un sporta zālē cilā dzelžus («viens deputāts arī redzēts cilājam»). Uz kreisā pleca Renāram uztetovēts ērglis, kas simbolizē neatkarību, brīvību un spēku. 

Kam Renārs dāvātu mucu ruma? «Jūrniekiem vai Kārlim Leiškalnam, izbijušam bārmenim. Sev? Ne, ne. Man garšo alus. Gaišais.»

Kā kļūt par gulbi?

Posted on janvāris 26, 2011 by - Slavenība

Galvenā loma filmā Melnais gulbis, ko šonedēļ sāk rādīt Latvijā, kļuvusi par Natālijas Portmanes zvaigžņu stundu – viņa jau saņēmusi vairākas balvas un nupat nominēta arī prestižajam Oskaram

Ar aktieriem, kas par zvaigznēm kļuvuši jau bērnībā, notiek dīvaina lieta – redzot viņus uz ekrāna, mēs aizvien saskatām bērnu, pat tad, kad viņi jau sen pieauguši. To pilnīgi noteikti var teikt par Natāliju Portmani, kas žilbinoši debitēja 13 gadu vecumā filmā Leons – tēlojot bāreni, kuru kaimiņos dzīvojošais pasūtījuma slepkava nolemj apmācīt sava «amata» knifos. Kopš tā laika Natālija var lepoties ar vērā ņemamu kinokarjeru, taču, šķiet, tikai nupat varēs novilkt pārliecinošu robežu starp pagātni un tagadni. 

Šovasar viņai paliks 30, uzreiz pēc Ziemassvētkiem preses sekretāre paziņoja, ka aktrise ir stāvoklī un saderinājusies ar horeogrāfu Bendžaminu Milpjē, kuru satika, filmējot Melno gulbi. Līdz šim viņai bija labpaticies atkratīties no šovbiznesa klačām, sargājot privāto dzīvi, tāpēc paziņojums par grūtniecību pats par sevi jau bija zināms pārsteigums. Kā jauna dzīves posma pieteikums. 

Lai gan patiesībā Portmane – piezemēta, savas domas skaidri formulējoša un politiski aktīva – jau sen dzīvo patstāvīgas sievietes dzīvi. Viņa pameta Ņujorku, atstājot tur ģimeni un draugus, un pārcēlās uz Losandželosu. Izveidoja tur savu filmu kompāniju. «Losandželosa man deva brīvību ļoti dažādos veidos,» viņa man paskaidro. 

Melnā drāma

Arī jaunā filma Melnais gulbis nenoliedzami ir nobriedušas aktrises darbs. Turklāt kameras priekšā viņa dejo baletu un dara to apbrīnojami labi. Šajā melnajā trillerī, kura režisors ir Darens Aronofskis, Portmane spēlē Ņujorkas baleta kompānijas dejotāju Ninu. Viņa ir disciplinēta un augsti motivēta, taču laiks iet. Lielā iespēja parādās brīdī, kad mākslinieciskais direktors atlaiž savu prīmu un piedāvā Ninai gulbju karalienes lomu Gulbju ezerā. Slavas nasta negaidīti rada garīgu apjukumu: rādās juceklīgi seksuāli sapņi, viņa zog, tad uz skatuves parādās vēl viena talantīga dejotāja, kurā tiek saskatīta bīstama sāncense. Pa vidu jaucas Ninas māte – bijusī balerīna, kurai pašai karjera nav izdevusies. 

Ekspresīvā un melodramatiskā lente Melnais gulbis tik tiešām piedāvā plašu emociju gammu. «Tas, kas notiek skatītāju prātos, ir īsts Roršaha tests*. Viena persona saskatīs vienu lietu, bet cita iebildīs ar pavisam citādu secinājumu,» komentē Portmane.

Vai Ninas stāstā viņa redz arī pati sevi?

«Kad es sāku kā aktrise bērns, protams, man gribējās izpatikt ikvienam, vienmēr gaidīju atzinību no visiem. Arī pieaugot neesmu kļuvusi pilnīgi imūna pret atzinību, taču vairāk domāju par to, kā sagādāt gandarījumu sev. Nina sāk kā bērnišķīga sieviete, kas izdabā mammai, cenšas izdabāt mākslinieciskajam direktoram un ielīst kaut kādos rāmjos. Un galu galā saprot, ka pilnvērtīga ir tikai sevis gandarīšana.» 

Natālija man to skaidroja, kad tikāmies intervijā Londonas viesnīcā Knightsbridge. Tas bija deviņas dienas pirms ziņas par saderināšanos un grūtniecību. Viņa ienāca istabā, ģērbusies melnā, taču nebija ne miņas no Melnā gulbja peripetijām. Priecīgas acis, silts smaids un tiešs skatiens, kas, šķiet, izstaro veselīgumu. Relaksēti apsēdās sofā, muguru noturot taisnu – varbūt tās ir paliekas no intensīvās gatavošanās filmai. Jāatzīst, ka tā bija olimpiskā atlēta cienīga treniņprogramma. 

Viss sāp 

«Principā viss bija jāsāk no pamatiem,» viņa atceras. «Es esmu dejojusi no piecu līdz 13 gadu vecumam. Tikai sešus mēnešus pirms nodarbību pārtraukšanas iemācījos en pointe [stāja uz pirkstgaliem]. No bērnības man bija palikuši koordinācijas pamati, un biju pazīstama ar dažādām kustībām un terminiem. Jā, tas man nāca līdzi bruņojumā,» viņa pasmaida, it kā atvainojoties. «Viss pārējais bija izaicinājums.» 

Pieļausim, ka «izaicinājums» tik tiešām ir atbilstīgs vārds. Darbs sākās jau gadu pirms filmēšanas sākuma. Tobrīd vēl nebija apstiprināts finansējums, un daļa no scenārija bija režisora Aronofska galvā, nevis uz papīra. Natālija sāka trenēties piecas stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Viņas skolotāja bija Marija Helēna Boversa, kas prestižā Ņujorkas pilsētas baleta trupā dejojusi 10 gadus. Īpašs treneres uzsvars bija izvairīties no traumām. Līdztekus dejošanai Portmanei uzdeva katru dienu nopeldēt vienu jūdzi (1,6 km) – tas ir būtisks kardiotreniņš, kurā ķermenim nav triecienu, bet tajā pašā laikā tas izstiepj augumu un uzlabo stāju. Katru dienu 15 minūtes viņa trenēja kāju īkšķus, lai nostiprinātu to muskuļus un atkal mēģinātu izpildīt en pointe. 

Divus mēnešus pirms filmēšanas sākuma tika piesaistīti arī citi eksperti. Viņas nākamais draugs Milpjē nodarbojās ar horeogrāfiju, veidojot deju epizodes. «Tas bija tāds sanāks-nesanāks process,» stāsta aktrise. «Bendžamins iestudēja vienu lietu un tad vēroja, kas man padodas vai nepadodas. Tad, balstoties uz to, virzījāmies tālāk.» Vienlaikus Bendžamins sāka filmēt nodarbības ar videokameru, lai parādītu režisoram, kuri rakursi vislabāk izceļ Natālijas dejotprasmi.

Bijusī britu Karaliskā baleta prīma Džordžīna Pārkinsone tika nolīgta, lai iemācītu vēl specifiskākas lietas. «Kā izmantot acis un turēt pirkstus, lai atšķirīgi attēlotu balto gulbi un melno gulbi. Kā koordinēt galvu un rokas. Kā radīt dramatismu.» 

Filmas gatavošanas laikā Portmane zaudēja 10 kilogramus. Viņa vienmēr ir bijusi slaida, un ir grūti iedomāties, uz kā rēķina tika zaudēti šie kilogrami. «Es ēdu mazāk nekā parasti,» viņa parausta plecus. «Kad filmējos, biju vegāne. Tagad esmu veģetāriete. Es vienmēr esmu bijusi veselīga ēdāja. Šoreiz tikai nācās samazināt porciju lielumu – ēdu biežāk, taču mazākas porcijas. Nekas traks.»

Tas, protams, neglāba no sāpēm, it īpaši treniņu sākumposmā. «Tas ir liels šoks ķermenim. Visu laiku kaut kas sāp. Par laimi, filmēšanas laikā bija tikai viena nopietna trauma – nobīdīta riba. Tā paslīdēja zem citas ribas. Tad vairāk jāatpūšas un jāparūpējas par sevi.» Sešu nedēļu laikā riba atgriezās normālā stāvoklī.
Viņa atkal parausta plecus. «Dejotāji dejo pat tad, ja ir smagākas traumas.» 

Žurnāla New Yorker kritiķim par savu «stiegrā auguma» tapšanas procesu viņa stāstījusi: «Tu nelieto alkoholu, neej ballēties ar draugiem, mazāk ēd un pastāvīgi pakļauj ķermeni ekstrēmām sāpēm. Tieši tad var saprast, ar kādu paššaustīšanu nodarbojas īsti baleta mākslinieki.» Par sevis «šaustīšanu», izvēloties veģetārietes dzīvesstilu, viņa piebilda: «Vienkārši es ļoti, ļoti mīlu dzīvniekus.» 

Tikmēr Melnā gulbja projekta īstenošana nemaz nebija tik droša. Portmane atklāj, ka pilns finansējums apstiprināts tikai divas nedēļas pirms iecerētā filmēšanas sākuma. «Diezgan liela jezga visās frontēs!» Natālija plati pasmaida. Tieši tālab viņas apņemšanās investēt savu laiku un enerģiju idejā, kuras realizēšana nebūt nav simtprocentīgi droša, izskatās vēl apbrīnojamāka. «Patiesībā es jau pirms kāda laika gribēju atsākt baleta nodarbības. Man tas patiešām patīk. Varbūt man pat nebūtu citas izdevības tās sākt, ja nebūtu šīs filmas.» 

Lietas labā palīdzēja fakts, ka aktrise ir gudra un čakla skolniece. «Es biju priecīgs, ka viņa asimilējās ļoti ātri,» saka horeogrāfs Milpjē. «Viņas ķermenis ir kā sūklis, kas gudri uzsūc visu labo. Nav šaubu, ka arī prāts ir ass. Taču pasaulē ir daudz gudru cilvēku, kas nekad nedejos.»  

Tikai pēc lielām pūlēm Natālijai sāka padoties šķietami vienkāršās viļņojošās gul-bja spārnu kustības. Viņa mēģināja stundām ilgi, skatījās YouTube video ar tādām slavenām gulbju karalienēm kā kubieti Alīsiju Alonzo (90) un krievieti Natāliju Makarovu (70). 

Režisors Aronofskis man pastāsta, ka pirmoreiz saticis Portmani pirms gadiem desmit pēc viņas menedžeres Alīnas Kesišjanas ieteikuma. Viņš un Kesišjana ir pazīstami kopš universitātes laikiem. 

«Es jau ilgu laiku biju Natālijas fans,» viņš saka. «Melnajam gulbim man bija svarīgi atrast aktrisi, kas spēj nodrošināt labu sniegumu un kas izprot baleta pasauli.» Viņš raksturo Natāliju kā «pilnasinīgu sadarbības partneri». «Mums bija garas diskusijas par scenāriju. Patiesībā, pēc viņas ieteikuma mēs pilnībā izmainījām filmas finālu.» Portmane no savas puses teic, ka viņai ir svarīgi būt sadzirdētai. «Es neesmu gluži no tām aktrisēm, kas dumpojas pret režisoru, taču man patīk strādāt ar cilvēkiem, kas jautā «ko tu par to domā?» un ar interesi uzklausa atbildi.» 

«Nē» ziepju operai 

1999.gadā uz žurnāla Vanity Fair vāka bija virsraksts Natāliju Portmani par prezidenti? Tolaik viņai bija 17 gadu. Nav šaubu, ka tas bija acīs krītošs virsraksts un ne bez pamata: tobrīd Portmane jau bija akceptēta studijām gan Jēlas, gan Hārvardas universitātē. Viņa izvēlējās studēt psiholoģiju Hārvardā un absolvēja universitāti 2003.gadā (pēc grāda iegūšanas viņa bija divu zinātniskos žurnālos publicētu pētījumu līdzautore). Natālija nāk no ģimenes, kurā laba izglītība un sasniegumi tiek turēti godā. 

Portmane piedzima Jeruzalemē kā Natālija Heršlaga (Portmane ir viņas vecmāmiņas meitasuzvārds, dzimtas saknes ir Austrijā, Rumānijā, Polijā un Krievijā). Viņas tēvs Avners ir ārsts, kas specializējas neauglības jautājumos, bet mamma Šellija ir māksliniece. Heršlagi uz ASV pārcēlās 1990.gadā, kad meitai bija trīs gadi, un apmetās Longailendā pie Ņujorkas.

Gluži kā šovbiznesa klišejā pievilcīgo pusaudzi Natāliju kādā picērijā pamanīja modeļu aģentūras aģents – tas meiteni noveda līdz filmas Leons provēm. Taču vecāki stingri iestājās par to, lai meitas karjera nepārvērstos par banālu bērnu aktrises ziepju operu, un uzmanīgi sekoja kino piedāvājumiem (māte joprojām darbojas kā Natālijas aģente; vecāki uztraucās, ka Leonā pusaudzei jāšauj ar ieročiem, pati Natālija pārdzīvojusi, ka uz ekrāna ir jāsmēķē). 

Vēlāk Natālija atteicās no galvenās lomas 1997.gada filmā Lolita. Divus gadus vēlāk noraidīja piedāvājumu filmēties kopā ar slaveno Sūzanu Sarandonu, jo vienā no filmas Tikai ne te ainām bija paredzēti kailskati. Sarandona sāka protestēt, scenāriju izmanīja, un Portmane pieņēma lomu. («Bieži vien man bija sajūta, ka strādāju kopā ar līdzvērtīgu partneri. Viņai ir dabiska grācija, un rodas pārliecība, ka esam vienas paaudzes sievietes,» Sarandona (tolaik 53 gadus veca) teica par 18 gadus veco Portmani.) 

Nomada gadi 

Pēc diploma saņemšanas viņa esot sākusi justies mazāk laimīga kā kinoaktrise. «Uz sešiem mēnešiem devos uz Izraēlu, dzīvoju Jeruzalemē un vienu semestri studēju Ebreju universitātē. Biju apmulsusi, ko darīt laikā starp filmu tapšanu. Man bija daudz brīva laika, bet visi draugi jau strādāja normālu darbu – no deviņiem līdz pieciem un vēl vairāk. Nevarēju viņiem pateikt: «Klau, aizbraucam uz Taizemi uz trim mēnešiem.» Tieši tad sāku ceļot viena pati. Vienatnē devos uz Indiju, Maroku un Kubu. Tie bija mani nomada gadi. Man bija tā priekšrocība izbaudīt brīvo laiku, un bija arī nauda.»

Pamazām Natālija sāka iesaistīties politikā, atbalstot ASV demokrātu partijas kandidātus. (Pēdējās prezidenta vēlēšanās viņa apzvanīja potenciālos vēlētājus Baraka Obamas vārdā.) 

Viņa atceras, ka jau Hārvardā un vēlāk arī Ebreju universitātes laikā «es vēlējos iesaistīties izraēliešu-palestīniešu izlīguma un miera procesā». «Tā es piezvanīju Jordānijas karalienei Ranjai un piedāvāju savu palīdzību. Uzskatu, ka viņa ir visapbrīnojamākā palestīniešu izcelsmes sieviete, ko man laimējies iepazīt. Viņa ir tik gudra, un īsta līdere!» 

Karaliene Ranja ieteica Portmanei iesaistīties mikrofinansēšanas darbā, ko organizē FINCA fonds – tas atbalsta sievietēm piederošus nelielus uzņēmumus jaunattīstības valstīs. «Tas bija patiesi interesanti,» Natālija enerģiski stāsta. «Viņi organizē tā dēvēto ciema banku, ko sievietes izveido kopējiem spēkiem. Viņas cita citu apdrošina un kolektīvi gan saņem, gan atmaksā kredītu. Ja vienai iestājas maksātnespēja, sociālais spiediens no citām sievietēm notur sistēmu pie dzīvības.» 

Līdz šim Natālija pati klātienē pārliecinājusies, kā FINCA darbojas Gvatemalā un Ekvadorā, divreiz bijusi Ugandā. «Ja esat izaudzis attīstītajās valstīs, jūs pat nevarat iedomāties, kā dzīvo pasaules iedzīvotāju vairākums,» viņa nopūšas. «Tas nenozīmē, kas es tagad zinu vairāk par citiem cilvēkiem. Vienkārši, ir grūti to iedomāties, kamēr neesi redzējusi savām acīm.» 

Kritusi, sasitusies, cēlusies 

Atgriežoties attīstītajā pasaulē, Portmanei ir pašai sava karjera. Kopā ar draudzeni Aneti Saviču viņa izveidojusi producentu kompāniju Handsomecharlie Films (Glītā Čārlija filmas; Čārlijs ir mūžībā aizgājis suņuks). 

«Bija tā pati dilemma – kā es varu piepildīt laiku starp savām kinolomām. Tagad ir iespēja atbalstīt jaunus aktierus un režisorus, kas ir mūsu galvenais mērķis. Tas ir tik iedvesmojoši, ka apritē ienāk jaunas balsis!» 

Portmane neatgādina tipisko Losandželosas pilsoni, lai gan uzsver, ka dzīvo «uz austrumiem no Holivudas», tas ir, bohēmiskajā daļā. «Tur ir gan daba, gan mākslinieki un mūziķi, un tā aizvien ir pieņemama cenu ziņā. [Ņujorkas] Manhetena tagad pieder tikai biznesmeņiem.» Pirmais Handsomecharlie Film ražojums iznāks martā. 

Attiecībā uz savu karjeru Natālija ir pragmatiska. Pašai vismīļākie darbi esot vēsturiskajā drāmā Otra Boleinu meita un spraiga sižeta filmā V ir vendeta (šai lomai viņa noskuva matus). Neviena no tām nebija diez cik ienesīgs kases gabals, ne arī izpelnījās kritiķu uzslavas, taču «man tās bija kā skola, tie bija mani pirmie soļi pareizi iemācīties gatavoties lomām, vērojot to, kas notiek apkārt». Viņa maz pārdzīvojot par to, ka dažas filmas tikušas uzņemtas vēsi, piemēram, komerciāli veiksmīgās, taču maz mīlētās Zvaigžņu karu daļas, kurās Portmane tēlo princesi Amidalu. 

«Es tik un tā ar tām lepojos. Uzskatu, ka ir jānokrīt uz sejas, lai nākamajā reizē tas vairs neatkārtotos. Es neesmu gājusi aktiermākslas skolā, kur līdzīgas kļūdas tiek izlabotas, citiem neredzot. Ikviens mans misēklis ir bijis visu acu priekšā. Un tas ir normāli. Kad vienreiz jau esi pakritusi, otrreiz vairs nav tik sāpīgi. Apzinies, ka tas vairs nav nekas īpašs.» 

Joprojām pareizā meitene 

Izskatās, ka tagad viņa spēj tikt galā ar slavu. Medijiem patīk Portmani raksturot kā labo meiteni. Reizēm pašai gribējies to apgāzt. Tāds mēģinājums bija divdomībām un lecīgumu pilns skečs amerikāņu televīzijas joku raidījumā Saturday Night Live, arī kailskats filmā Hotel Chevalier (2007). Tas gan neko daudz nav mainījis. Galvas tiesu augstāk par šīm groteskām stāv fakts, ka viņa ir aktīva veģetāriete, ka viņai ir akadēmisks prāts (studējusi franču, vācu, japāņu un arābu valodas), ka viņai rūp jaunattīstības valstu liktenis. Izrādās, no pareizās meitenes tēla nav tik viegli atbrīvoties.

«Nu, labi, es jau arī neesmu sliktāāāā meitene,» saka Portmane, koķetējot izstiepj patskani. «Esmu sarežģīta persona, kā jebkurš cits. Neviens nevar pateikt kopsavilkumu par mani vienā vārdā. Taču nav arī svarīgi, lai svešinieki par mani zinātu pilnīgi visu. Es varu pirms Ziemassvētkiem aiziet iepirkties tirdzniecības centrā. Piektdienas vakarā varu aiziet uz kino. Esmu diezgan anonīma. Reizēm mani atpazīst, taču neviens nekad neuzmācas. Varbūt tāpēc arī mani liek mierā, jo visi uzskata, ka esmu tā pareizā meitene. Varbūt cilvēkiem tas šķiet garlaicīgi. Un tas ir lieliski!» Attiecībā uz baletu beidzot viņa var teikt, ka «attīrījusi savu sistēmu no Melnā gulbja». «Man joprojām patīk padejot – iziet paballēties ar draugiem un uzdancot. Taču uzskatu, ka balets ir jāatstāj profesionāļu ziņā.» Nu re, atkal ierunājās prātīgā meitene.

* Roršaha testu (pazīstamu arī kā tintes traipu testu) lieto psihiatri un psihoterapeiti, lai noteiktu personas psihisko stāvokli. Kartītēs ar traipiem cilvēki atrod pazīstamas lietas un var saskatīt to, kā nemaz nav.

VIEDOKLIS. Nedrīkst skatīties filmas par savu amatu

Viktorija Jansone, LNO balerīna:

Pirms filmas noskatīšanās biju redzējusi tikai filmas reklāmu internetā, no kuras radās iespaids, ka beidzot būs lielformāta filma par baletu. Un jau pēc pirmajām filmas desmit minūtēm bija skaidrs, ka tā ir par ko citu: personīgo jūtu un emociju pārdzīvojumiem, kas balstās uz baleta Gulbju ezers stāsta. Jauna, talantīga balerīna sapņo par galveno lomu jauniestudējumā Gulbju ezers, pašaizliedzīgi pilnveidojot to gan baleta zālē, gan mājās. Viņa tiecas pie dubulttēla (Odetas un Odīlijas) ideāla pāri sāpēm, morāliem principiem, pārvarot savu individualitāti, meklējot sevī tumšo pusi. 

Neņemšos kritizēt filmas režiju, tomēr uzskatu, ka filmai varētu būt vēl lielāks triumfs, ja baleta reālajai videi pievērstu sīkāku uzmanību: baleta mākslinieciskais vadītājs pārtrauktu baleta stundu tikai ārkārtējā situācijā, tas ir rupjš tonis – traucēt dejotāju ikdienas darbu kāda paziņojuma dēļ. Griežot fuetē, ir neiespējami salauzt nagu! (Ja nu tikai plikām kājām ar stikliem kurpēs!) Pēc nodejotā pas des deux balerīna no skatuves nonāk nosvīdusi un aizelsusies. Tās ir tikai nianses, kas pieredzējušam dejotājam griezīs acīs. Protams, tādu ir sīka grupiņa salīdzinājumā ar kinoskatītājiem visā pasaulē, kas galvenokārt vērtēs Natālijas Portmanes brīnišķīgo talantu. 

Tā ir sen zināma patiesība, ka profesionāļi nedrīkst skatīties filmas par savu amatu – viņi vienmēr nevarēs pilnībā iedziļināties filmas būtībā un uzsvērs vājās vietas, kas bieži ir tikai palīgsižets galvenajai tēmai. Baletnieki uzskata, ka filmās par baletu jāfilmējas īstai balerīnai. Nevar nepiekrist, tomēr tā vairs nebūtu pasaules mēroga lielformāta filma, kas saņem prestižas balvas. Šī filma ir psiholoģiska drāma vai pat trilleris, nevis iedziļināšanās slēgtajā baleta pasaulē, kurai droši vien arī jāpaliek paslēptai aizkulisēs. 

Latvijā ir labi

Posted on janvāris 26, 2011 by - Dzīve

Filmējot barikāžu laika notikumus, 1991.gada 20.janvārī traģiski gāja bojā kinooperators Andris Slapiņš. Šomēnes Rīgā viesojās viņa Maskavā dzīvojošā ģimene: sieva Natālija, meita Anna (25) un dēls Andris Slapiņš juniors (20), kurš pasaulē nāca septiņus mēnešus pēc tēva nāves

Ja ne brūnā acu krāsa un tumšais matu ērkulis, Andris Slapiņš juniors būtu uz mata kā tēvs. Sejas izteik-sme, smaids, kustības. Arī raksturs un asā humora izjūta. 

«Reizēm viņš ienāk istabā, paskatos un saraujos, cik līdzīgs,» dēlu mīļi uzlūkojot, saka leģendārās Jura Podnieka studijas operatora Andra Slapiņa atraitne un bērnu māte Natālija Djušena. Brūnās acis dēlam no viņas – maskavietes, ko Andris Slapiņš satika un iemīlēja, pagājušā gadsimta 80.gados studējot kinematogrāfiju Padomju Savienības galvaspilsētā. 

Barikāžu atceres nedēļā visi trīs ar vilcienu no Maskavas ieradās Rīgā. Šeit dzīvo Slapiņu ģimenes radi, draugi. Šeit joprojām ir prāvs gabaliņš viņu sirds. 

Pēc traģiskajiem notikumiem 1991.gada janvārī Natālija vēl trīs gadus palika Latvijā. Sagaidīja pasaulē nākam mazo Andrīti, palaida 1.klasē meitu Annu, kas ir piecus gadus vecāka par brāli. Pārmaiņu laikos Latvijā bija grūti ar darbu. Natālija saka: «Tā nebija mana brīva izvēle – aizbraukt vai palikt. Bērni mazi, darba man nebija. Apstākļi bija tādi, ka izvēlējos doties prom.» Maskavā dzīvoja Natālijas ģimene. «Kamēr varējām brīvi pārvietoties starp Rīgu un Maskavu, bija vienkārši. Tad uztaisīja robežas, un izbraukāt vairs nebija viegli.» 

Kad ģimene aizbrauca no Latvijas, Annai bija astoņi gadi, Andrim – trīs. Lai arī Maskavā Anna un Andris mācījās skolā ar krievu mācību valodu, Natālija bērniem daudz stāstīja par Latviju, tās kultūru un vēsturi. Anna latviski runā labi, Andris saprot, bet runā mazāk. «Protams, esmu latvietis,» viņš saka bez liekas pompozitātes, taču jūtams – tas no sirds. Patlaban Andris Maskavā studē Pedagoģijas institūtā, Anna pabeigusi universitāti, viņai ir izglītība komunikācijas zinātnē un mākslas zinātnē. Anna strādā mediju jomā. Katru gadu janvārī ģimene ierodas Latvijā, lai pieminētu barikāžu laika notikumus. 

Uzvārds Maskavā – pārbaudījums 

«It kā tas būtu noticis vakar – tāda ir sajūta,» atzīstas Natālija. Pēc traģiskā notikuma viņa nokļuva mediju uzmanības centrā – trausla, jauna sieviete brūnām acīm un samierniecisku sejas izteiksmi. Tagad, pēc divdesmit gadiem, šķiet – viņa nemaz nav mainījusies. Vien krunciņu sejā, kad smaida, vairāk. Natālijai Djušenai ir pāri piecdesmit, viņas miers un labvēlība ir iedvesmojoša. «Mamma tāda vienmēr bijusi, tas ir raksturs,» saka Anna. Līdzīga mātei – smalkiem vaibstiem, no tēva – gaišie mati un acis. Astītē saņemti mati, ne grama kosmētikas un pāri džemperītim – kupla šalle. Ārējais izskats liek domāt, ka jaunā sieviete drīzāk varētu būt no Skandināvijas, ne Maskavas. Anna smej, kad ar draudzenēm bijusi Izraēlā, viņai vairākkārt pārjautāts – vai tiešām krieviete? «Viņas – jā, bet jūs – ne,» norādot uz draudzenēm, Annai teikuši. Latviešu gēni Annas un Andra veidolā atstājuši zīmes. «Daļiņa krieviskā un daļiņa latviskā,» – tā Anna. 

Maigā, poētiskā Anna, kura skolu Maskavā pabeidza kā teicamniece un vēlas sevi apliecināt žurnālistikā ar mākslām saistītās tēmās, pēc rakstura ir pretstats brālim An-drim, par kura sekmēm skolas laikā mātei ne reizi vien bija jāsaķer galva. Kādā priekšmetā liecībā saņēmis četrinieku, jo burtu «n» (nav apmeklēts) visvieglāk bijis pārveidot par šo atzīmi. «Anna, ko lai ar viņu dara?!» Natālija bieži vērsusies pie meitas pēc padoma, izdzirdot par kārtējām blēņām skolā. «Nekas, mamma, ar viņu viss, kā parasti, būs kārtībā!» Anna atteikusi. 

Blēņdaris, bet domājošs un ar principiem – Natālijai bija iemesls par dēlu ne tikai raizēties, bet arī priecāties. Maskavā vietējie bieži konfliktē ar kaukāziešu izcelsmes cilvēkiem. Reiz, pagalmā spēlējoties, kāds no kaimiņbērniem teicis tumsnējam zēnam: ar tevi nespēlēšos, tu esi melnais! Andris pienācis klāt, uzsitis uz pleca un teicis: ar mani arī tu nespēlēsies, es esmu latvietis! 

Vislielākie pārpratumi un joki Slapiņu ģimenei Maskavā notiek ar uzvārdu. Namu pārvaldē jāskaidrojas, kāpēc vienā dzīvoklī  mitinās «trīs sveši cilvēki», jo Natālija precoties paturēja savas dzimtas – senu Maskavas inteliģentu – uzvārdu Djušena, savukārt Annas un Andra uzvārda atšķirīgo galotni krievi saprot kā divus dažādus uzvārdus. «Augstskolā, kad lekcijas sāk lasīt jauns pasniedzējs, visi jau aiztur elpu – kā šoreiz izrunās manu uzvārdu,» stāsta Anna. «Varianti ir visdažādākie, arī Slampiņš,» Andris stāsta. Maskaviešiem «slampiņš» neko nenozīmē, bet Anna un Andris smejas kā kutināti. 

Metro un mājokļa problēmas  

Kad ģimene pirms 17 gadiem pārcēlās uz Maskavu, dzīve nebija viegla. Krievijā Natālijai, kurai ir izglītība inženierzinātnēs, izdevās atrast darbu – viņa sāka strādāt par konsultanti ievērojamu zīmolu briļļu veikalā. Varēja uzturēt abus bērnus, saņemt morālu atbalstu no savas ģimenes. Taču dzīvot pārticīgi, gluži bez kādām rūpēm – ne. 

Maskava ir kontrastu pilsēta, te atrodami visi sabiedrības slāņi, atzīst Natālija. «Ja pameklē, Maskavā var atrast arī inteliģentus,» asi pajoko Andris. «Aizvakar Maskavas centrā atradu šādu izstādi: samuraju zobeni un pamācība, kā ar tiem rīkoties. Visu, ko vēlaties, Maskavā jūs varat atrast,» ironizē Natālija. 

Augstskolās vienkop saplūst sabiedrības turīgāko slāņu atvases, inteliģentu atvases, kas Krievijā reti kad bijuši bagātnieki, un jaunieši no ģimenēm, kam pamatīgi jāknapinās, lai varētu studēt. «Tomēr visi savstarpēji draudzējas,» stāsta Anna. 

Annas joma – mākslas zinātne – patlaban Maskavā ir modes lieta. Krievijas miljonāru meitas un draudzenes vēlas būt māk-slas zinātnieces. Tas ir prestiži, ietekmīgā mākslas galerija Garāža pieder miljardiera Romāna Abramoviča draudzenei Darjai Žukovai. «Labākā galerija Maskavā, starp citu,» vērtē Anna. «Viena daļa meiteņu, kas izvēlas mākslas studijas, patiešām ir tādas kā Žukova, bet otra daļa – tādas, kuras izskatās vēl necilāk kā es,» smaidot saka Anna. 

Natālija labprāt gribētu, ka Anna sevi pilnveido kinokritikas jomā – esot talants. «Ar varu jau neko nedrīkst uzspiest. Lai viņi paši atrod savu ceļu,» – tā Natālija. Patlaban Anna pelna, strādājot žurnālistikā. Kā ar cenzūru? «Jāskatās – kādā žurnālistikas jomā. Es neesmu politikas žurnāliste, mans lauciņš ir mākslas kritika.» Draudzenes Latvijā Annu pat apskaužot: Maskavā ir milzums kultūras notikumu, miljoniem lasītāju – kultūras žurnālists var rakstīt par šauru jomu, nelauzot galvu, kas to lasīs. «Vari izpausties kaut tikai restorānu kritikā – būs daudzi, kas to lasīs.» Jaunie žurnālisti Krievijā ļoti daudz darbojas internetā, veido savus projektus. «Tam ir noiets un perspektīva,» – tā Anna. 

Andris pagaidām tikai piepelnās. Par jomu, kurā vēlētos strādāt nākotnē, mīklaini smaida. Kinoindustrija viņu neinteresē, kaut daudz pētījis, kā savā laikā strādāja tēvs, labi zina viņa veidotās filmas. «Krievijā ir īpatnēji. Kino un teātra mākslas institūtā studē ļoti talantīgi jaunieši – studentu darbu festivālos to var redzēt. Taču pēc tam viņi pazūd. Sajūt naudas garšu un pievēršas filmēšanai kā biznesam, nevis mākslai,» spriež Anna. «Paskatieties, kādas filmas tagad taisa [Ņikita] Mihalkovs. Tas ir ārprāts,» – tā Andris. 

Kad Andris pirms diviem gadiem stājās augstskolā, ģimenei bija stress. Ja nebūtu ticis, puisi paņemtu armijā. Krievijā dienests ir obligāts, no tā nevar izvairīties arī tad, ja ģimenē aug bērni. «Nestudē? Zaldāta forma mugurā, un uz priekšu!» Natālija saka. An-dris no armijas nebaidās, bet studijās gan ir cītīgs. Krievijā 80% studentu mācās par valsts naudu. Svarīgi ir labi rezultāti, lai nezaudētu vietu. 

Studenti arī strādā, jo Maskava ir dārga pilsēta. Ar iztiku ir, kā ir. Aiziet uz vidēja līmeņa klubu nozīmē iztērēt divreiz vairāk naudas nekā jaunieši tērē izklaidēm Latvijā. Restorānā, ja esi nezinātājs, labāk neiet iekšā – var gadīties par kafiju un salātiņiem samaksāt neiedomājamu summu. «Tādās vietās ēdienkartēs nav pat cenu. Nav kā Eiropas pilsētās, kur cenas pie krodziņiem skaidri uzrakstītas,» Natālija stāsta. 

Vissāpīgākie jautājumi maskaviešiem ir metro un dzīvesvietas izmaksas. Janvārī iebraucot Rīgā, Slapiņi apmetās pie draugiem Teikā, Andris smejas – ar kājām līdz Rīgas centram tāds sīkums! Maskavu ar kājām neizstaigāsi, bet transporta sastrēgumi ielās ir milzīgi. Četras stundas ceļā uz darbu ir tikai normāli. Metro varētu būt laba alternatīva. Taču, tā kā uz Maskavu cerībā vairāk nopelnīt no tuvējām piepilsētām uz darbu ik rītu dodas desmitiem tūkstošu cilvēku, metro jau gala stacijās ir tik pārpildīti, ka tuvāk centram dzīvojošiem maskaviešiem nav cerību iespraukties vagonā. «Dažas stacijas eju ar kājām, dažas pabraucu,» stāsta Andris, kura augstskola no mājām atrodas patālu. 

Slapiņi pagaidām dzīvo visi trīs kopā. Noīrēt dzīvokli Maskavā ir tik dārgi, ka daudzi jauni cilvēki par to pat nesapņo. «Īrē vai nu istabu, vai dzīvokli vairāki kopā,» stāsta Anna. 

Rīgā jūtas kā mājās 

Liktenīgā diena barikāžu laikā pirms divdesmit gadiem Annai ir labā atmiņā. Viņai bija četri gadi. «Atceros visus notikumus, bet man kā bērnam tie neizraisīja emocijas. Es nesapratu, kāpēc ir tāda noskaņa, kas noticis ar tēvu.» 

Andris tēvu zina pēc fotogrāfijām un nostāstiem. Noskatījies visas tēva filmas. Operators un arī vairāku filmu režisors Andris Slapiņš ilgus gadus strādāja kopā ar dokumentālā kino režisoru Juri Podnieku. 80.gados viņš bija viens no tādu leģendāru kinolentu kā Krišjānis Barons, Krustceļš, Impērijas gals veidotājiem. Slapiņš daudz braukāja pa Sibīriju, pētīdams vietējo tautu dzīvi. Aizraujošajos, brīžiem ekstrēmajos ceļojumos tapa dokumentālā filma Šamaņu māksla, Čukotka. Atmiņu krasts. 

«Zinu, ka tēvs bija liela personība, bet uz viņa lauriem gulēt negribu,» saka Andris. «Man ir savs ceļš.» Natālija piebilst: «Tieši kā tēvs! Andris taču nekad nefilmēja to, ko negribēja. Nav nevienas filmas, ko viņš būtu uzņēmis, jo kāds tā licis.» 

Operatoru Andri Slapiņu 1991.gada 20.janvāra vakarā, filmējot no Bastejkalna puses apšaudi pie Iekšlietu ministrijas, nogalināja specvienības OMON lode. 

Izmeklēšanā par tās dienas notikumiem joprojām nav gūta skaidra atbilde, kas bija cilvēki, kuri sāka apšaudi, kāpēc viņi to darīja. Versija – tā bija PSRS vadības izplānota provokācija, lai «nekārtības Baltijas valstīs» izmantotu kā ieganstu prezidenta pārvaldes iedibināšanai šajās republikās. 

1991.gada janvāra barikādes ir gan viens no skaistākajiem, gan arī traģiskākajiem brīžiem atjaunotās Latvijas valsts vēsturē. Lai nosargātu valsts neatkarību, uz Rīgu devās simtiem tūkstošu cilvēku no visas Latvijas. Ar lauksaimniecības tehniku un smagajiem auto tika bloķēta Vecrīga, kur atrodas Saeima un Latvijas radio, Ministru Padome Brīvības ielā, Latvijas televīzija Zaķusalā, galvenā telefonu centrāle Dzirnavu ielā un tilti pār Daugavu. 

Militāristu uzbrukumos barikāžu laikā tika ievainoti četrpadsmit cilvēki. Dzīvību zaudēja septiņi, to skaitā Jura Podnieka studijas operators Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš, kuri 20.janvāra vakarā ar kameru plecā skrēja dokumentēt notiekošo, kad saņēma ziņas par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas. 

Pastāv versija, ka Andrim Slapiņam lode trāpīja tāpēc, ka viņa rokās bija Jura Podnieka kamera sudrabainā ietinumā. Bastejkalna tumsā, kur operatori guļus filmēja, tā bija labi saredzama. 

Slapiņu mājās gaidīja sieva ar dēlu zem sirds un četrus gadus vecā meita. Tovakar viņš nepārnāca. Natālija vīram tā arī nepaspēja pateikt, ka ir gaidībās. 

Kad vīrs gāja bojā, Natālijai Djušenai vēl nebija trīsdesmit pieci gadi. Kopš tā laika visa viņas dzīve ir bērni, viņu rūpes un prieki. Sarunas laikā jūtams, ka Slapiņu ģimene dzīvo ļoti mīļi. Negrauž cits citu par niekiem. Uzmundrina. Abiem bērniem no tēva iedzimta humora izjūta, kas tā patīk Natālijai. 

Lai arī pagājuši 20 gadi, kopš vīra vairs nav, Natālijai šķiet – tas notika nesen. «Tikai skatoties uz Andri, saprotu – dēls pieaudzis. Pagājis jau tik daudz gadu.» Visa Natālijas mīlestība – Andrim Slapiņam un bērniem. 

Ieradušies Rīgā pieminēt barikāžu laiku, Slapiņi mazliet mulst no apkārtējo uzmanības. Maskavā cilvēki nezina, kas ir Annas un Andra tēvs. «Kad vēstures stundās runā par 90.gadiem, tad – par Krieviju. Par barikādēm Rīgā neviens īsti nezina,» vaļsirdīgs ir Andris. «Vispār Krievijā runā par Latviju daudz mazāk nekā Latvijā par Krieviju. Un ļoti jauc ar Lietuvu,» – tā Anna. Reiz kāds Andra pasniedzējs vēlējies būt asprātīgs un sācis sarunu krieviski ar igauņu akcentu. «Nesapratu, ko viņš ar to grib teikt. Laikam bija sajaucis Igauniju ar Latviju.» 

Andris sasmīdina māti un māsu rezumējot: «Krievijā ir pilnīgi vienalga, kas notiek ārpus tās robežām, uz jebkuru pusi skatoties.» 

Latvijā Anna un Andris jūtas ļoti labi. «Rīga patīk labāk nekā Maskava,» Andris saka. Tas ir sajūtu līmenī, kaut arī racionālu pamatojumu puisis spēj piemeklēt – šeit ir eiropeiska atmosfēra, kas viņam tuva. 

Ar vilcienu ieradušies Rīgā 19.janvāra pēcpusdienā, Slapiņi devās uz Teiku pie ģimenes draugiem nolikt mantas, brītiņu atpūsties un aprunāties ar žurnālu Ir. Pēc intervijas viesistabā Natālija aicina uz mājīgo virtuvīti iedzert tēju. Vietas pie galda ir maz. Brīdi svārstījusies, vai vairākām tasītēm pietiks vietas, viņa noliek galda vidū bļodu ar vistas gaļas gabaliņiem un dakšiņas ap to. «Ēdīsim tā,» sieviete saka. Un man uz brīdi rodas tā pati cilvēciskā siltuma un kopīgo ideālu sajūta, kas pirms 20 gadiem barikāžu laikā, kad dienā un naktī juties gaidīts pie katra ugunskura Rīgā un par Latviju mēs stāvējām visi kopā.

Pirmās apmānīja upenes

Posted on janvāris 26, 2011 by - Veiksme

Pusotra gada laikā Daro Cēsis no nezinīšiem pārtikas nozarē kļuvuši par sekmīgiem sukāžu ražotājiem, kas aizvieto importa produkciju un pošas eksportēt 

Ananasi, papaija, mango. Visdažādākās eksotisko augļu sukādes vai visās varavīksnes krāsās nopērkamas gandrīz katrā lielveikalā, bet vietējo ogu un augļu to vidū nav! Šis novērojums pamudināja uzņēmumu Daro Cēsis sākt ražot Latvijā audzētu ķiršu, upeņu, burkānu un cidoniju sukādes. Pirmoreiz ar preču zīmi Hortus marķētās saldo uzkodu kārbiņas veikalu plauktos nonāca aptuveni pirms gada, bet tagad cēsnieki kļuvuši par galvenajiem sukāžu ražotājiem Latvijā. Iespējams, tieši šobrīd, kad lasāt rakstu, firma slēdz līgumus ar igauņiem par sukāžu eksportu. 

Uzņēmums – orķestris 

Sukādes nav pirmā ideja, kas uzņēmuma īpašnieku Aldi Krasno ievilkusi biznesā. Ģimenes uzņēmums darbojas jau kopš 1993.gada, kad atvērts mazumtirdzniecības veikals Jāņmuižā – miestiņā, kas atrodas dažus kilometrus aiz Cēsīm pa ceļam uz Valmieru. Deviņdesmitajos gados Daro nodarbojies arī ar alkohola vairumtirdzniecību, jo firmas valdes priekšsēdētājs Aldis Krasnais jau padomju gados noskatījies šo biznesa virzienu Rietumos, kurp braukājis, būdams zvejnieks. Savukārt Alda sievas Antras sirdslieta psiholoģija ir radījusi ideju izdot žurnālu Psiholoģijas Pasaule, kuru viņa pati arī veido. 

Par ideju trūkumu Daro vispār nesūdzas: tās vai līdz kosmosa augstumiem spējot «ražot» ģimenes radošais dzinulis Antra, bet Aldis atkal «novelk pie zemes», atpakaļ realitātē un pie cipariem. Kad lielveikalu parādīšanās sākusi smacēt mazā veikaliņa apgrozījumu, bet alkohola monopolisti izstūmuši konkurentu no tirgus, nācies izvēlēties jaunu biznesa virzienu. Kad apstākļu sakritības dēļ uzņēmuma īpašumā nokļuva žāvējamās iekārtas, kopējās diskusijās nonākuši pie secinājuma, ka ir vērts mēģināt ar sukādēm – kaut arī ģimenē nevienam nav zināšanu pārtikas tehnoloģijās, augļi un dārzeņi pašu uzturā vienmēr bijuši svarīgi, turklāt priekšroka dota vietējiem ražojumiem. 

«Viss sākās ar informāciju – meklējām cilvēkus, kuri zina.» Lai cukuru iemānītu ogās un augļos, padoms prasīts Latvijas Valsts augļkopības institūtā, daudz palīdzējusi pētniece Dalija Segliņa. Vispirms tehnoloģija izstrādāta upenēm, tad cidonijām un burkāniem, stāsta Alda meita Lelde, kura uzņēmumā nodarbojas ar mārketinga un attīstības jautājumiem. «Interesantākais sākās, kad viss neiznāca tā, kā tehnoloģiju izstrādātāji bija paredzējuši. Piemēram, burkāniem apkārt veidojās cukura garoziņa. Ar to mēs cīnījāmies pusgadu!» Ievērots, ka dažbrīd cidoniju sukādes izdodas skaisti zeltainas, bet citkārt – iepelēkas, kādas veikalu plauktos nav liekamas. Pētot atklājies, ka vainīgs ir cukurs, tagad uzņēmums pērk tikai sniegbalto, ne pelēko. Arī iepakošanu caurspīdīgajās kārbiņās izgudrojuši paši: tajās sukādes labi saskatāmas atšķirībā no polietilēna maisiņiem, kas no iekšpuses noķēpātos ar sīrupu, aizklājot skatu uz saldajiem gabaliņiem. 

Konkurenti neelpo pakausī 

Novērojumi un eksperimenti arvien turpinās. Atklājies, ka valdības noteiktie pieļaujamā mitruma procenti realitātē nozīmē 100 kilogramu ķiršu pārtapšanu vien 10 kilogramos sukāžu. Savukārt ķirbju sukāžu kvalitāte ļoti atkarīga no šķirnes: no vienas uzreiz iznāk brīnumgardi marmelādei līdzīgi gabaliņi, bet no citas sajūk vienā putrā. Laboratorijās noskaidrota sukāžu uzturvērtība un derīguma termiņš – 120 dienu. Cukurs gan ir pietiekami konservējošs, lai arī vēlāk uzkodas nesāktu bojāties, taču uz slikto pusi var sākt mainīties to izskats – «ķirsim izlien laukā cukurs». Garšai tas netraucē, nav arī kaitīgi, bet pircējs balto cukura apsarmojumu var noturēt par bojājumu. Līdz šim gan no veikalu plauktiem izņemtas vien četras sukāžu kārbiņas, kas nav pārdotas to derīguma laikā. 

Vaicāts par sāncenšiem, Aldis Krasnais atbild, ka īstu konkurenci nejūtot. Ir diezgan daudz sukāžu mājražotāju, kā arī, piemēram, zemnieku saimniecība Gundegas un uzņēmums Herbe, kas piedāvā līdzīgu produkciju, taču tik liela apjoma ražošanas kā Daro Cēsis neesot nevienam. Arī veikalu tīklos atrodama gandrīz vai tikai Daro produkcija, jo citi ražotāji lielākoties pārdod zemnieku tirdziņos vai pagaidām salīdzinoši retajos ekoveikalos. 

2009.gada vasarā sākuši ar konsultācijām pie augļkopības ekspertiem, jau decembrī sukāžu ražotāji bijuši gatavi saldumus pārdot. Aldim Krasnajam bijis pilnīgi skaidrs, ka vispirms tos piedāvās veikalu ķēdei, kas sevi plaši reklamē kā vietējo ražotāju atbalstītāju. Nākusi vilšanās: izrādījies, ka tā par savējiem ir tikai vārdos, bet ne darbos – piedāvājumam pat lāgā neesot pievērsta uzmanība, attieksme bijusi vīzdegunīga. «Mani arī kā pircēju šis tīkls ir atgrūdis. Pie viņiem vairs nevēršamies.» 

Jau ar lielāku piesardzību Daro ar sukāžu kastītēm devies uz veikalu Stockmann. Tur patīkami pārsteigusi atsaucība – jau pēc divām dienām 20 simtgramīgās sukāžu kārbiņas bija pārtikas nodaļas plauktā. «Nākamajā dienā viņi piezvana – lai vedot desmit lielās kastes no katra veida. Mums tas bija – uh! Nemaz lāgā nevarējām to dabūt gatavu. Ņēmāmies dienu un nakti, jo process ir diezgan ilgs: lai tiktu no svaigās izejvielas līdz gatavajam produktam, vajag četras, piecas dienas». 

Veiksme ar Stockmann iedrošinājusi vērsties gan pie Rimi, gan Maxima, gan pie Rīgā mazāk zināmām veikalu virknēm Solo un Top!, kā arī internetveikalā Dabas dobe. Un pērn, pirmajā pilnajā darba gadā, apgrozījums sasniedza 130 tūkstošus latu. 

Zeme, kas žņaudz 

Tagad Aldis Krasnais var spriest par pircēju gaumi dažādos lielveikalos, kā arī izdarīt secinājumus par kaltēto kārumu tirgošanas sezonālo dabu. Sukādes vairāk pērk tad, kad vietējo svaigo augļu un ogu tirgū maz. Gada nogalē pieprasījums pārsniedzis firmas iespējas saražot tādu apjomu, jo cukurotie augļi un ogas daudziem noderējuši gan kā Ziemassvētku dāvanas, gan kā alternatīva konfektēm tradicionālajās saldumu paciņās. Savukārt vasarā lielāks ir pieprasījums pēc Daro sīrupiem. 

Aizrautība un interese par šo biznesu guvusi arī publisku atzinību – 2010.gada decembrī Daro Cēsis sukādes Hortus tika godalgotas par trešo vietu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konkursā Eksporta un inovācijas balva 2010 kategorijā Importa aizstājējprodukts (proti, tāds, kas veiksmīgi aizvieto līdzīgus ievestos produktus). Uzņēmums ieguva tiesības savu produkciju marķēt ar konkursa zīmi Importa aizstājējprodukts, un to arī Daro Cēsis ne bez lepnuma dara. 

Patlaban Daro Cēsis izgatavo dažādus sīrupus, kā arī gandrīz 10 veidu sukādes – aptuveni tonnu mēnesī. Viss notiek telpās, kas nav daudz lielākas par vidēju trīsistabu dzīvokli. Nav ne konveijeru, ne iekārtu radītu trokšņu. Sukādes saiņo divas darbinieces – nošvirkst tikai līmlente, aizdarot iepakojumu. Dziļāk vīd trīs palieli žāvēšanas skapji, kur vairākos plauktos vienā virs otra kā dzintari gozējas ķirbju gabaliņi. Vēl manāmas lielas plastmasas mucas – tajās sukādes mērcē sīrupā. Ražošana ir mehanizēta daļēji: mašīnas griež produktus gabaliņos, bet lielākā daļa tīrīšanas jāveic ar rokām. Cik tik var, dara arī paši Krasnie, jo pieņemt vairāk par trim algotiem strādniekiem pašlaik nevar atļauties. «Latvija ir zeme, kur ir ļoti lielas iespējas, bet vienlaikus no visām pusēm žņaudz. Tieši nodokļi. Varētu nodarbināt vairāk cilvēku, radot jaunas darbavietas, bet parēķiniet, cik tās cidonijas izmaksās, ja man kādam alga un vēl nodokļi jāsamaksā! Nodokļu nasta ir tik liela, ka pēc tam to kārbiņu ar sukādēm nevarēs pārdot – tik lielas ir izmaksas,» spriež Aldis Krasnais. 

Paradoksālā kārtā par traucēkli darbā viņš uzskata arī augļu un ogu audzētāju asociācijas, kurām teorētiski vajadzētu atvieglot zemnieku un pārstrādātāju ceļu vienam pie otra. Pēc viņa teiktā, asociācijas tikai uzkurina zemniekus nepamatoti «uzpumpēt» cenas. Iznākumā pārstrādātājs nevar daudz nopirkt, audzētājs nevar daudz pārdot, un ieguvējs neesot neviens. 

Kas tā par cidoniju? 

Tā kā pieprasījums pēc sukādēm aug, uzņēmuma plānos ir paplašināšanās. Lai piesaistītu finansējumu un attīstītos, nodibināts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē meitasuzņēmums Leatus. To vada Lelde. Ir pasūtītas iekārtas 50 tūkstošu latu vērtībā. To izmantošana ļautu samazināt ražošanas izmaksas, kas savukārt varētu vairot citu uzņēmēju interesi par Hortus sukādēm kā par izejvielu. Šajā ziņā jau ir laba sadarbība ar Emīla Gustava šokolādi. 

Kuru katru brīdi jāparaksta arī līgumi par sukāžu eksportu uz Maxima un Stockmann veikaliem Igaunijā, sākušās sarunas ar Stockmann Somijā. «Tagad jūtamies stabili Latvijā. Loģiski, ka tālākais ir Baltija un tad – Skandināvija.» 

Iepriekš domāts arī par Rietumeiropu, bet izrādās – grūti ieskaidrot, kas tās par sukādēm, jo, piemēram, šeit tik iecienītās un visvairāk pirktās cidonijas tur gandrīz nemaz nepazīst. Tomēr ideju katliņš nepārstāj burbuļot: jaunu veidu sukādes, sausie biezputru maisījumi ar sukādēm, pašgatavota šokolāde ar sukādēm un kraukšķiem un vēl, un vēl. «Svarīgi tomēr nesadrumstaloties un visā šajā ideju juceklī nepazaudēt galveno virzienu, kas tomēr ir pašas sukādes,» piebilst Lelde.

Sukādes kaltē līdz 55 °C temperatūrā, lai augļu un ogu gabaliņos maksimāli saglabātos vitamīni. Izejvielas glabā sasaldētas.

3 biznesa principi

1. Nenobīties no savām idejām 

2. Pajautāt padomu tiem, kas zina 

3. Nesadrumstalot darbības virzienus

Nikolajs Puzikovs

Posted on janvāris 26, 2011 by - Jauna seja

Uzvarējis «SEB Muzikālajā bankā» ar dziesmu «Dievs tevi mīl»

Vēl Nikolajs LNT šovā «O!Kartes akadēmija» ieguvis 3.vietu, piedalījies šovā «Koru kari». Eirovīzijas pusfinālā dziedās duetā ar Daci Upīti. Nikolajs ir Latvijas Valsts policijas Ogres iecirkņa kārtības policists.

Vecums: 21. Vecāki: Ilze – kasiere pārtikas veikalā, tēvs Vladimirs – izbijis policists

Brāļi: Oļegs un Jānis. Suns: Tuzis.

Aivars Lembergs apgalvo, ka no tevis nāk gaisma. «Varbūt es izstaroju enerģiju.»

Vienā dziesmā dziedi, ka acis ir zilas kā okeāns, otrā – kā vizbules. Kā īsti ir? «Dziļas kā okeāns. Dziesmās svarīgāki temati par acīm man ir Latvija, mīlestība pret tuvajiem.»

Kas ir uzvarētājdziesmas autors Artūrs Palkevičs? «Grupas Credo taustiņnieks.»

Nozīmīgs apsveikums? «Andris Kivičs pateica, ka esmu malacis. Arī Ivo Fomins un Lauris Reiniks par mani priecājās.»

O!Kartes akadēmijā dziedāji šķībi, tagad ir labāk. «Nedziedu ļoti labi, esmu tikai policists. Mācos pie vairākiem vokālajiem pedagogiem.»

Muļķīgākais, ko policists var izdarīt? «Pārkāpt likumu. Policists nedrīkst šķērsot ielu pie sarkanā signāla.»

Esi iepazinies ar iekšlietu ministri? «Jā. Sarakstāmies dažkārt. Februārī esmu ielūgts vizītē.»

Par Bībeles lasīšanu bērnībā tēvs tev iedeva divus latus. Ko nopirki? «Končas.»

Guru muzikā? «Maikls Bublē, Adams Lamberts.»

Patīk blondīnes? «Jā.»

Tev ir kādreiz bijuši gari mati? «Nē.»

Kas biji mūziklā Pelnrušķīte? «Princis.»

Viesturs Vintulis, sikspārņu pētnieks

Posted on janvāris 19, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Urā, urā, urā! Eiropas platausu sikspārnis kļuvis par gada dzīvnieku

«Viņam ir trijstūrveida ausis, purns – kā ar ķieģeli saplacināts,» stāsta pētnieks. Platausis pie titula ticis tāpēc, ka ir rets un apdraudēts visā Eiropā. Latvijā viņu pirmoreiz atrada 1956.gadā. Beigtu. Dzīvus plataušus pēcāk izdevās sastapt tikai divas reizes: Koknesē un pie Pļaviņām.

Lai reto šķirni izpētītu, 2006.gadā Viesturs uzrakstīja projektu, piesaistīja naudu un pusvasaru meklēja fledermaušus, taču neatrada. Aizbrauca pēc padoma uz Zviedriju. Tur ierādīja, ka platauši jāmeklē vecu muižu parkos un pagrabos. Atgriezies Latvijā, Viesturs atrada vairākus – no Lietuvas pierobežas Ērberģē līdz pat Alūksnei. Kopumā Latvijā mīt 16 šķirnes. Viesturs pieļauj, ka vārds «sikspārnis» atvasināts no lietuviešu «siksnis» – āda.

Fledermaušus pētnieki meklē arī pagrabos. Dažkārt viensētu saimnieki netic, ka svešinieki vēlas pagrabu apskatīt tāpat vien. «Vai tik jūs neesat tie izmukušie cietumnieki?» reiz pa durvju spraugu Viesturam vaicājusi sirma kundze.

Lielākoties gan cilvēki ir atsaucīgi. Dažs pat izpalīdz. «Man nav sikspārņu, bet, šķiet, kaimiņam gan ir. Viņš nesen nopirka,» teicis kāds vīrs.

Unikāla ir sikspārņu fizioloģija. Naktī orientējas pēc pašu kiedzienu saņemtajām atbalsīm. Spēj pazemināt temperatūru, lai ziemā palēninātu vielmaiņu. Rudenī sikspārņiem noārdās kaulu smadzenes, un to vietā uzkrājas taukaudi. Sikspārņi neveido pāru attiecības: mātītes un tēviņi dzīvo atsevišķās kolonijās un, lai radītu pēcnācējus, satiekas reizi gadā. Vīri gan mēdz ziemā pamosties un pāroties ar gulošām mātītēm. Pārspīlēta ir sikspārņu kā vampīru slava. Pie vainas filma Drakula. Tikai trīs šķirnes ir asinsēdāji, turklāt asinis viņi nesūc, bet laiza. Viena no šķirnēm barojas arī ar putnu asinīm. «Sikspārņi veido ceturto daļu no visiem pasaules zīdītājiem. Darvina ķēdē viņi ir augšgalā. Patērētāji. Viņus lidojumā var noķert tikai pūces.»

Varu derēt, ka pat Līgo naktī Viesturs ir meklējis sikspārņus! «Tā ir bijis. Mani aizrauj tieši nakts ekspedīcijas: skati, trokšņi.» Viesturs vēro arī putnus, taču ar sikspārņiem aizrāvies, kad uzaicināts palīdzēt gredzenošanā.

Lai kā gribētos, paša pētnieka pagrabā sikspārņi nemīt. Viens ir ledusskapī. Blakus saldētām sēnēm un sarkanrīklītei. No tās taps izbāzenis muzejam. Norādu pētniekam, ka izbāzeni varētu aizstāt ar vārdu «izkaltenis», jo sarkanrīklīte ir tik maza, ka tajā neko nevar iebāzt. Viesturs manu jaunvārdu pieņem.

Te nav nekāda Florida!

Posted on janvāris 19, 2011 by - Slavenība

«Tagad jau nevar saprast, ko cilvēki grib. Apjukuši,» secina Andris Freidenfelds pirms savas 50 gadu jubilejas 

Labāk intervējiet grupu Gain Fast, varbūt viņiem vajag publicitāti, – Andris Freidenfelds klausulē atbild, kad aicinu uz interviju pirmoreiz. Gain Fast man nevajag, jo viņi nesacerēja dziesmu Čiekurs – egles dēls, kas nominēta Muzikālajai bankai un šosestdien skanēs Ventspilī. Gain Fast arī nav nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai 2010, viņi 22.februārī arī nevadīs apbalvošanas ceremoniju. To darīs Fredis. Lai vai kādi «geini» un «fasti» ienākuši Latvijas šovbiznesā, joprojām pieprasīts ir Fredis. 

Pāris nedēļu vēlāk zvanu otrreiz, sakot, ka viņš joprojām ir aktuāls. Turklāt tuvojas 24.janvāris, kad viņam paliks piecdesmit. Fredis pūš un ņerkst. Kad man jau kļūst neērti no pierunāšanas un Fredim no atteikšanas, Master of ceremony (tāds Fredim e-pasts) nosaka: «Aij, nu, labi, piektdien pēc ētera esiet klāt.» 

Gaidot interviju Radio SWH studijā, parunājos ar kādu vīru, kurš atnācis pēc Bē-Bē Brokastu balvas. «Piecdesmit viņam paliek? Nujā, tā varētu būt,» viņš nospriež, ka Fredis neizskatās jaunāks par saviem gadiem. To pastāstu Fredim pašam. Tas nav taktiski un nepalīdz sākt sarunu. «Nu, jā, jā. Es to zinu,» Freidenfelds atcērt. Es mēģinu izlocīties citādi, taču savu aizvainojošo un stulbo «komplimentu» jau vairs neizlabot. 

Desmitiem gadu esat uz skatuves: lecat āzī, vadāt pasākumus, raidījumus. Noteikti zināt, kad profesionalitāte un rutīna sāk pārklāties? 
Ja to zinātu, būtu atvēris kādu šovbiznesa skolu un braukātu ar vieslekcijām. (Fredis no kādas aploksnes sāk locīt vēdekli. Garlaicīgi.) 

Kad jābeidz darboties savā profesijā? 
Tiešām nezinu. Es savā darbā jūtos ļoti labi. Uz skatuves ar Labvēlīgo tipu jūtos labi. Kad mani intervē, tad nejūtos labi. 

Es nejūtos labi, ja man intervija jāizlūdzas. Lūk, tad vairs nesaprotu, kas ir rutīna un kas – profesionalitāte. Vienkārši kļūst slikti, un tajā brīdī šķiet – pietiek. Mest pie malas veco ir tikpat grūti, cik sākt jauno. Tieši tāpēc cilvēki paliek tur, kur ir. 
Man arī nepatīk, ka man zvana. Neapskaužama profesija jums. 

Jums arī. Šorīt, suminot jubilārus apsveikumu raidījumā Metam gaisā!, vebkamerā neizskatījāties laimīgs. 
Tā nav. Parasti man raidījumu vadīt patīk. Šodien ir piektdiena, un bija grūti arī tāpēc, ka tiem fakinajiem Robertiem vārda diena. Daudz viņu ir! Daudz arī sveicēju. Katrs grib veltīt tieši savu Deividu Boviju, nav viegli salikt dziesmas tā, lai visiem tiek. Es gan klausītājus kauninu par līdzīgo dziesmu un pantiņu izvēli. Tagad sākuši pasūtīt interesantākas. 

Kā svinēsit savu fakino dzimšanas dienu? 
Nesvinēšu. (Lejupslīdoša, skāba intonācija.) Nekas nebūs. (Izstiepj apakšlūpu.) Jau kuro gadu nesvinu. Neinteresē sēdēt rozēm apvītā krēslā. Raimondam Paulam nupat bija jubileja. Divus ģēnijus jau valsts nevar pavilkt. (Pasmaida.) Kad man būs 75, viņam būs 100! Dabiski, ka arī tad būšu viņa ēnā. 

Krauze, Sipeniece, Fredis. Ir sekotāji? Skutelis varbūt? 
Vells, neredzēju, kā viņš vadīja Spēlmaņu nakti. Mani gan neinteresē, vai aiz manis kāds paliks, jo nekad neesmu plānojis kļūt par pasākumu vadītāju. Tā vienkārši sanāca: radio, tipošanās, būšana uz skatuves, zīmēšanās. 

Kāpēc vadīsit Mūzikas ierakstu gada balvas apbalvošanas ceremoniju? 
Katru dienu strādāju ar mūziku, man ir kop-aina. Pazīstu mūziķus. Tieši tāpēc jau Elita Mīlgrāve palūdza vadīt. Jāizpalīdz, kam tagad viegli! Esmu vājš, nemāku atteikt. Un pēc tam – pūšu un stenu! Pffff! Divi mēneši tagad sadirsti. Kā piekritu, tā sāku nervozēt. 

Nu jau gan. Jūs taču varat uziet, un sanāks, ne? Ja arī nesanāks, jums piedos. 
Kā tad. Atbildība. Es gatavojos. Tas nav tā – uzeju un parunāju. Vakar bija pirmā tikšanās, tagad tās būs regulāri. Ja nesanāks – knābs mani. Ir pietiekami neīstenojušos personību, kuras gaida katru manu klupienu. Kā Mauglī gaida, kad Akella kritīs. 

(Ienāk Radio SWH valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics, lai pajautātu, kurā telpā pie sienas likt Kombuļu Ineses foto. Abi nolemj, ka jāatdod Vladim Goldbergam, jo viņš esot dziedātāju intervējis.) 

Man žēl tās sievietes. Par viņu smejas. Cūko. 
Nu, nē. Esmu daudz par to domājis. Inese ir harmonijā ar sevi. Hermētiskā harmonijā. Abstrahējas no mūsu snobiskajiem komentāriem un priecājas par visu. Sastapu viņu Baltic Beach Party Liepājā. Laimīga! Tādi cilvēki mirstot neteiks: aij, kā mūžs nodzīvots! Nelaimīgi jau ir domātāji. Tie inteliģentie, kuri kaut ko izlasa. Atklāj kaut ko un tad ir: «Jop…ķ, cik lielā pakaļā viss ir!» 

Aiziet uz Gata Šmita komēdiju par seržantu Lapiņu un domā, analizē, meklē pēcgaršu. Tā filma taču nebija nekāda Dejotāja tumsā. 
Oij, Dejotāja tumsā. No tās joprojām nevaru attapties. Spēcīgi, labi, bet otrreiz neietu. Es vispār maz filmas skatos. Gadā aptuveni trīs. Nepumpēju, nekačāju un līdz ar to nezinu, kas notiek Eiropas režisoru daiļradē. Nesen redzēju filmu Tūrists. Kritiķis Naumanis vienu zvaigzni ielicis, bet filma laba. Mazliet naiva. It kā tik neloģiski un vecmodīgi uztaisīts ar 50.gadu kanoniem bez ņirboņas, tā nesteidzīgi. Smuki. Nebija tas klipiskais piegājiens kā MTV, kaut gan tas arī pēdējā laikā kļūst mierīgāks. 

Ričarda Keilija filma Kaste ir ļoti labs gabals. Četratā skatījāmies «Kanēlī» Alfā. Divi jaunieši izgāja no filmas, sakot: stulba filma. Tā ir – līdzko grib ko gudrāku uztaisīt, tā «stulba filma». 

Uz Jauno Rīgas teātri ejat? 
Pēdējais, ko redzēju, bija Melnais piens. Gājieni jau forši. Gandrīz kinematogrāfiski uztaisīts, bet nekādu pārsteigumu nebija. Man patīk klasiskās lietas, nosacītība – ne visai. 

Kā mums ir par maz kultūrtelpā un šovbiznesā? 
Cilvēku ir par maz. Tirgus mazs, visi cits citu pazīst. Ja Madonna atbrauktu te dzīvot Ausekļa vai Alunāna ielā, pēc mēneša būtu mazāka par Kombuļu Inesi. Te viss kļūst maziņš. Pie gribēšanas nevaram izcelt neko lielu. 

Šā laikmeta iezīme ir tā, ka cilvēki negrib kaut ko darīt pa īstam. Galvenā ass ir Ferma Draugiem.lv. Kaut ko virtuāli audzēt, kopt, barot. Tā man tāda veca vīra burkšķēšana, bet – nu, ir taču labāk ar vīna pudeli pie kūkas pasēdēt?! Basģitārists Skrips reiz teica, ka mobilie telefoni ir mūsu kruķi. Tā ir. «Tu man uzzvani, nepazūdi, saskrienamies kaut kad.» Tāda runāšana tikai. Nesen izlasīju sociālantropologa Tomasa Hillana Ēriksena Mirkļa tirāniju, kur labi rakstīts par to, ka patlaban daudz tiek darīts, lai viss notiktu ātrāk, taču notiek lēnāk. 

Jums nav apnikuši cilvēki? 
Nē, nav. Nav, nav. Ar cilvēkiem ir forši. 

Aicināju jūsu pieaugušās meitas Lauru un Ievu izdomāt jautājumu tētim. Teica, lai pastāstāt, ko jaunu esat nosapņojis. Jums esot īpaši sapņi. 
Man ir klade, kur tos pierakstu. Pēdējais bija tāds: Vācija, pareizticīgo mācītājs ir vācietis, garu lielu bārdu, dzer stakaniem Jägermeister un otrā rītā lāpās ar rīslingu. Batjuška Otto. (Smaida.) Un kāpēc ne? Pa Rīgu arī neviens īsts krišnaīts neskraida, te ir gan krievi, gan latvieši. Kad to sapni izstāstīju ēterā, uzreiz pareizticīgā zvanīja un teica, ka zaimoju. Reliģiozie fanāti man krīt uz nerviem. 

Vēl man bija tāds sapnis. Esmu nopircis karaoke aparātu, tam līdzi nāk plēvēs ievalcētas dažādas maskas un kostīmi: ja gribi dziedāt Preslija dziesmu, pieliec bakenes, matu ērkuli, uzvelc kombinezonu. Mans nelaiķa kaķis Pedro izvēlējās šallīti un cepuri. Viņš bija Ostaps Benders. Pacēlies pakaļkājās dziedāja. Citus nelaida, ar ķepu dzina nost. 

Kas jūs spēj sasmīdināt? 
SWH Melnā humora tops. Tā kodolu veido ap 10 cilvēku. Osītis no Vaiņodes. Judzis no Cēsīm. Ir arī divas dāmas – Sarmīte un Evija. Kolosālas, asprātīgas. 

Labs joki ir retums. Latvieši nemāk priecāties. Māk izklaidēties, bet priecāties ne. 
Tā ir. Prieka nav. Nu, nav. Korporatīvajās ballēs nav prieka. Apspriež, kas bija pagājušajā gadā, kas ir šogad. Tas ir mans darbs, nevaru publiski teikt, ka ar prieku viss ir d…sā. Man patīk balles, kur rīkotājs nav milzu aģentūra un mēs ar Tipu piespēlējam Čiekurus, Pīrādziņus, bet pārējais ir pašorganizēšanās. Neskraida aģentūru darbinieki ar rācijām, lai tikai akrobāts parādītos tieši no tās skatuves puses. 

Ir kredīts, kas spiež, ka jāvada pasākumi? 
Spiež jau, bet to varētu nosegt arī ar pamatdarbu radio, kur saņemu normāli. Pa kādam pasākumam novadu, lai nezaudētu formu. Ja vien nav jātēlo ezis vai jānokrāso mati un jāpielīmē ūsas, jo viss būšot mekssssikāāāņu stilā. Kakova hrena? Kurš to novērtēs? Diez vai zina, kādā valodā tur, Meksikā, runā. Līdzīgi kā ar ballēm disko stilā: atnāk garmatainās parūkās, uz krekliņa uzraksts Metallica. Kāds tur disko! SWH savulaik bija labi karnevāli. Piestrādāts pie maskām. Disko nakts arī bija. Ar katru gadu publika švakāk nāca. 

Nav jau vairs to 80.gadu cilvēku. Jau deviņdesmitos mūzikā uzskata par vājiem un neizteiksmīgiem. 80. ir sintipops un disko, 70. bija roks, bet patlaban Lēdija Gaga izmanto to, ko disko 80.gados. Nekā jauna nav, tikai modifikācijas. 

Kāds ir latvietis? Vērojat radio, koncertos. 
Guļ viņš drusku. Kāda antropoloģe reiz izteicās, ka daudzām tautām ir revolūcija, bet latviešiem – atmoda. Tātad, ja ir atmoda, tad pārējā laikā – miegs. Atmodas laikā mums patika Pits Andersons un Pērkons, tagad jau nevar saprast, ko cilvēki grib. Divdesmit gadu brīvības. Ir 68 TV kanāli, pults rokā. Ir bijis Nicā, Selīnu Dionu redzējis tuvplānā. Zina, kā jābūt, bet nezina, ko pats grib. 

Latvietis ir apjucis. Un viņam nāk miegs. Viņš knābā, tūlīt aizmigs. Uzmanīgi! Knābājot var nokrist no beņķa un salauzt kāju! Var, var! Zinu ģimeni, kur visi tādi drukni un sēžoties paši ar savu svaru salauzuši katrs pa kājai. Gan tēvs, gan abi dēli. Goda vārds! Mazāk gaļu vajag rīt. (Smejas.) 

Jūs esat veģetārietis piecus gadus. Par to aizdomājāties, pateicoties draudzenei Agnesei. Veģetāriešu restorāns Lāčplēša ielā ēdienkartē moralizē ar šāda stila domugraudiem – «Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ», «Neveģetārietis ir tas pats kas kanibāls», «Nebūt veģetārietim – tas ir necilvēcīgi». Ko jūs par to domājat? 
Tas ir jādara! Ir jāspiež pretī, jo veģetārieši ir minoritāte. Pie mazākās izdevības jāmēģina sēt to ziņu. Tādi uzraksti gan ir neefektīvi, labāk sūtīt video, kur rāda, kā kauj dzīvniekus. Varbūt tad cilvēki sāks domāt. Gaļēdājs gan ir bloķēts, viņu tā ziņa tik vienkārši nemaz nevar sasniegt. Ai, ko tur. Tas ir plašs temats. (Aizdomājas.) Es taču kādreiz pat makšķerēju… Re, kā. 

Pēdējā laika labākais ceļojums? 
Nica Francijā. Demokrātiska vieta. Tādi Vec-āķi. Brīvi, labi. Mazas bodītes. Nopērc rozā vīnu, sieru. Barselona patīk, Maļorka ir kolosāla saliņa. Maza oāzīte. Meitas biju aizvedis. Man patīk tur, kur mūsu nav. Monako gan nepatīk. Jutu, ka esmu lieks. Tie, kam ir nauda, brauc bildēt tos, kuriem ir vēl vairāk naudas un Maserati. Un tad, atbraucis uz Latviju, mūsu tukšo un pamesto valsti, iekāp taksī. Jau pirmajā mirklī pretim saņem purkšķēšana: pu, pu, pu. Itālijā tūristu tūkstošu nomocīts oficiants spēj uzdziedāt un uzsmaidīt. 

Un nelīdzētu tas, ka jūs taksistam uzsmaidītu vai teiktu: jums smuks kulons kaklā, laba gaume. 
Nuja! Gan jau tev kaut kas aiz ādas, ja tā saki. 

Ar jums bija laba intervija žurnālā Una. Tajā stāstāt, ka pērn, kad no Radio SWH aizgāja vairāki kolēģi un izveidoja Radio 101, jūs arī aicināja līdzi, tomēr palikāt un nenožēlojat. Dabūjāt labu garīgo uzrāvienu, tapa savs raidījums Mazā sestdiena, ko jūs ar baudu varat noklausīties atkārtojumā, uz terases dzerot tēju. 
Jā. Bet, kādu tekstu Una uzliek uz vāka? «Nebiju iztrakojies, sākās kreisie gājieni kā kaķim» [par šķiršanos no sievas]. Piezvanīju un pateicu, ko domāju. 

Bet tikai loģisks gājiens! Tas ir jautājums par žurnāla labāku pārdošanu. 
(Dusmīgi.) Vai tad ir tik traki, ka žurnālu nevar pārdot? Arī kredīts spiež? Visi paliek dzelteni! Visi! Tāpēc jau es vairs negribu runāt ar žurnālistiem. Par ko vispār tiek rak-stīts! Pilns kiosks ar žurnāliem par jahtām, dizainu, dārzu, medniecību. Varētu domāt, ka te ir Florida un katram ir jahta! Kur ir literatūras žurnāli? Krieviem bija tāds žurnāls Čto čitatj. Tur varēja izlasīt, par ko lasīt. Ko es pats lasu? Peļevinu, Sorokinu, Fraju. Patlaban Čaku Palanjuku. Amerikānis. Viņam ir tāds gabals Apsēstie. 

Ja pirms veļas mazgāšanas nezināt, kur likt krāsaino kreklu, metat to pie tumšajām vai gaišajām drēbēm? Ar šo jautājumu gribu noskaidrot divas lietas: pirmā – vai esat saimniecisks, otrā – vai jūs arī ikdienā esat krāsains un priecīgs kā uz skatuves. 
Pēdējā laikā man patīk krāsainākas, gaišākas lietas. Par mazgāšanu: tos gabalus, kas var sad…st citas drēbes, mazgāju ar rokām. Pērku ekopulverus un mazgāju ar rokām. Es esmu sagādnieks. Visu vajadzīgo pārtikas veikalā spēju salikt kurvī. Agrāk braukāju ar ratiem, bet nu vairs ne, jo nepērku ūdeni. Sūds ar visu! Dzeru ūdeni no krāna! Garšīgs! 

Vai māju laukos negribas? 
Vēl ne. Mēs ar Agnesi dzīvojam Mežciemā. Tikpat kā pāķos. Garšvielas uz balkona audzēju, ar velosipēdu pabraukāju.

Kur bijāt pirms 20 gadiem barikāžu laikā? 
Dzirnavu ielā, Doma laukumā. Man spilgtāk atmiņā tā paša gada augusta notikumi. No LTV vedām mantas prom, tolaik man bija raidījums Pirmā prognoze. Atceros, pie Kaķu mājas dzērām kafiju, garām brauca tanks. Pamājām ar kafijas krūzēm, čaļi mums ar automātiem. Paraugoties uz šodienu, ir tā, nu tā… (Pauze.) 

Braucot ārpus Rīgas ar Dziesmu manai paaudzei, mēs jau redzam labāko sabiedrības daļu. Tos, kas spējuši atnākt uz koncertu. Nokļūt līdz koncertvietai. Samaksāt. (Pauze.) Reiz braucām spēlēt uz fabrikas Laima padomju laika šefības kolhozu Saldus pusē, Lietuvas pierobežā. Tur divas Dailes teātra izmēra mājas: kultūras nams un mūzikas skola. Apkārt – piecstāvenes. Vietējie priecīgi, ka var griezt rīdziniekiem rasolu un kādu latu nopelnīt. Sāpīgi bez gala. 

Pastāstiet par saviem radītājiem – mammu un tēti. 
Mamma – Marta. Viņai ir 87 gadi. Štrama. Pēc profesijas grāmatvede. Garšo baltie krēma liķieri. Uz Žurku Kornēliju viņu aizvedu, jo ar Tipu tur spēlējām. Nesen nopirku Martai jaunu dīvānu. Bija savējo galīgi sajājusi. 

Es tā arī uzrakstīšu – sajājusi. Ja nu viņa lasīs rakstu? 
Nu, labi – «mammai salūza dīvāns». (Smejas.) Nopirku jaunu, tumši brūnu. Viņa, tāpat kā es, baidās no pārmaiņām. Bija tā pieradusi pie malkas apkures, ka uz manu Vecrīgas dzīvokli negribēja pārcelties. Viņai ļoti patīk smieties. Smejas līdz asarām. Kad manas meitas viņu pavelk uz zoba, asaras tek tērcītēs. 

Tētis Laimonis nomira, kad man bija septiņi. Kurzemnieks. Jaunībā teātri spēlējis. Kompānijas cilvēks, ar humoru, patika dziedāt. Inteliģents celtnieks. Elegants vīrietis. Mazliet atkāpās mati no deniņiem tādos trijstūros. Tāds kā aktieris Vasīlijs Ļivanovs no krievu filmas Šerloks Holmss. Tēvs savos 50 bija kalsnāks nekā es tagad. Pag! Jā, 50 gados viņš aizgāja. Ptu, ptu, ptu! (Fredis pārspļauj pār plecu un nosmejas.) Nu jau pietiks. Parunāties bija interesanti, bet neko būtisku neesmu pateicis. Nez, kas jums tur sanāks.

Andris Freidenfelds 
Dzimis 1961.gada 24.janvārī Sibīrijā represēto ģimenē 
Brālis Juris, dzimis 1945.gadā, bija precējies ar Jolandu Suvorovu 
Izglītība: Anša Epnera TV režisoru kurss konservatorijā, Rīgas Industriālais politehnikums 
Dīdžejs diskotēkās 80.gados, kopš 1992.gada grupā Labvēlīgais tips 
Kopš 1994.gada vada un rīko mūzikas festivālu Dziesma manai paaudzei 
Kaķi: Voldis, Dora, Žanis 
Ar Labvēlīgā tipa dziesmu Eirovīzijas atlasē piedalīsies Paula un Miks Dukuri 

«Mēs esam veca grupa un neko jaunu principā piedāvāt nevaram,» – tā Fredis teicis par Labvēlīgo tipu 

Te nav nekāda Florida!

Posted on janvāris 19, 2011 by - Slavenība

«Tagad jau nevar saprast, ko cilvēki grib. Apjukuši,» secina Andris Freidenfelds pirms savas 50 gadu jubilejas 

Labāk intervējiet grupu Gain Fast, varbūt viņiem vajag publicitāti, – Andris Freidenfelds klausulē atbild, kad aicinu uz interviju pirmoreiz. Gain Fast man nevajag, jo viņi nesacerēja dziesmu Čiekurs – egles dēls, kas nominēta Muzikālajai bankai un šosestdien skanēs Ventspilī. Gain Fast arī nav nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai 2010, viņi 22.februārī arī nevadīs apbalvošanas ceremoniju. To darīs Fredis. Lai vai kādi «geini» un «fasti» ienākuši Latvijas šovbiznesā, joprojām pieprasīts ir Fredis. 

Pāris nedēļu vēlāk zvanu otrreiz, sakot, ka viņš joprojām ir aktuāls. Turklāt tuvojas 24.janvāris, kad viņam paliks piecdesmit. Fredis pūš un ņerkst. Kad man jau kļūst neērti no pierunāšanas un Fredim no atteikšanas, Master of ceremony (tāds Fredim e-pasts) nosaka: «Aij, nu, labi, piektdien pēc ētera esiet klāt.» 

Gaidot interviju Radio SWH studijā, parunājos ar kādu vīru, kurš atnācis pēc Bē-Bē Brokastu balvas. «Piecdesmit viņam paliek? Nujā, tā varētu būt,» viņš nospriež, ka Fredis neizskatās jaunāks par saviem gadiem. To pastāstu Fredim pašam. Tas nav taktiski un nepalīdz sākt sarunu. «Nu, jā, jā. Es to zinu,» Freidenfelds atcērt. Es mēģinu izlocīties citādi, taču savu aizvainojošo un stulbo «komplimentu» jau vairs neizlabot. 

Desmitiem gadu esat uz skatuves: lecat āzī, vadāt pasākumus, raidījumus. Noteikti zināt, kad profesionalitāte un rutīna sāk pārklāties? 
Ja to zinātu, būtu atvēris kādu šovbiznesa skolu un braukātu ar vieslekcijām. (Fredis no kādas aploksnes sāk locīt vēdekli. Garlaicīgi.) 

Kad jābeidz darboties savā profesijā? 
Tiešām nezinu. Es savā darbā jūtos ļoti labi. Uz skatuves ar Labvēlīgo tipu jūtos labi. Kad mani intervē, tad nejūtos labi. 

Es nejūtos labi, ja man intervija jāizlūdzas. Lūk, tad vairs nesaprotu, kas ir rutīna un kas – profesionalitāte. Vienkārši kļūst slikti, un tajā brīdī šķiet – pietiek. Mest pie malas veco ir tikpat grūti, cik sākt jauno. Tieši tāpēc cilvēki paliek tur, kur ir. 
Man arī nepatīk, ka man zvana. Neapskaužama profesija jums. 

Jums arī. Šorīt, suminot jubilārus apsveikumu raidījumā Metam gaisā!, vebkamerā neizskatījāties laimīgs. 
Tā nav. Parasti man raidījumu vadīt patīk. Šodien ir piektdiena, un bija grūti arī tāpēc, ka tiem fakinajiem Robertiem vārda diena. Daudz viņu ir! Daudz arī sveicēju. Katrs grib veltīt tieši savu Deividu Boviju, nav viegli salikt dziesmas tā, lai visiem tiek. Es gan klausītājus kauninu par līdzīgo dziesmu un pantiņu izvēli. Tagad sākuši pasūtīt interesantākas. 

Kā svinēsit savu fakino dzimšanas dienu? 
Nesvinēšu. (Lejupslīdoša, skāba intonācija.) Nekas nebūs. (Izstiepj apakšlūpu.) Jau kuro gadu nesvinu. Neinteresē sēdēt rozēm apvītā krēslā. Raimondam Paulam nupat bija jubileja. Divus ģēnijus jau valsts nevar pavilkt. (Pasmaida.) Kad man būs 75, viņam būs 100! Dabiski, ka arī tad būšu viņa ēnā. 

Krauze, Sipeniece, Fredis. Ir sekotāji? Skutelis varbūt? 
Vells, neredzēju, kā viņš vadīja Spēlmaņu nakti. Mani gan neinteresē, vai aiz manis kāds paliks, jo nekad neesmu plānojis kļūt par pasākumu vadītāju. Tā vienkārši sanāca: radio, tipošanās, būšana uz skatuves, zīmēšanās. 

Kāpēc vadīsit Mūzikas ierakstu gada balvas apbalvošanas ceremoniju? 
Katru dienu strādāju ar mūziku, man ir kop-aina. Pazīstu mūziķus. Tieši tāpēc jau Elita Mīlgrāve palūdza vadīt. Jāizpalīdz, kam tagad viegli! Esmu vājš, nemāku atteikt. Un pēc tam – pūšu un stenu! Pffff! Divi mēneši tagad sadirsti. Kā piekritu, tā sāku nervozēt. 

Nu jau gan. Jūs taču varat uziet, un sanāks, ne? Ja arī nesanāks, jums piedos. 
Kā tad. Atbildība. Es gatavojos. Tas nav tā – uzeju un parunāju. Vakar bija pirmā tikšanās, tagad tās būs regulāri. Ja nesanāks – knābs mani. Ir pietiekami neīstenojušos personību, kuras gaida katru manu klupienu. Kā Mauglī gaida, kad Akella kritīs. 

(Ienāk Radio SWH valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics, lai pajautātu, kurā telpā pie sienas likt Kombuļu Ineses foto. Abi nolemj, ka jāatdod Vladim Goldbergam, jo viņš esot dziedātāju intervējis.) 

Man žēl tās sievietes. Par viņu smejas. Cūko. 
Nu, nē. Esmu daudz par to domājis. Inese ir harmonijā ar sevi. Hermētiskā harmonijā. Abstrahējas no mūsu snobiskajiem komentāriem un priecājas par visu. Sastapu viņu Baltic Beach Party Liepājā. Laimīga! Tādi cilvēki mirstot neteiks: aij, kā mūžs nodzīvots! Nelaimīgi jau ir domātāji. Tie inteliģentie, kuri kaut ko izlasa. Atklāj kaut ko un tad ir: «Jop…ķ, cik lielā pakaļā viss ir!» 

Aiziet uz Gata Šmita komēdiju par seržantu Lapiņu un domā, analizē, meklē pēcgaršu. Tā filma taču nebija nekāda Dejotāja tumsā. 
Oij, Dejotāja tumsā. No tās joprojām nevaru attapties. Spēcīgi, labi, bet otrreiz neietu. Es vispār maz filmas skatos. Gadā aptuveni trīs. Nepumpēju, nekačāju un līdz ar to nezinu, kas notiek Eiropas režisoru daiļradē. Nesen redzēju filmu Tūrists. Kritiķis Naumanis vienu zvaigzni ielicis, bet filma laba. Mazliet naiva. It kā tik neloģiski un vecmodīgi uztaisīts ar 50.gadu kanoniem bez ņirboņas, tā nesteidzīgi. Smuki. Nebija tas klipiskais piegājiens kā MTV, kaut gan tas arī pēdējā laikā kļūst mierīgāks. 

Ričarda Keilija filma Kaste ir ļoti labs gabals. Četratā skatījāmies «Kanēlī» Alfā. Divi jaunieši izgāja no filmas, sakot: stulba filma. Tā ir – līdzko grib ko gudrāku uztaisīt, tā «stulba filma». 

Uz Jauno Rīgas teātri ejat? 
Pēdējais, ko redzēju, bija Melnais piens. Gājieni jau forši. Gandrīz kinematogrāfiski uztaisīts, bet nekādu pārsteigumu nebija. Man patīk klasiskās lietas, nosacītība – ne visai. 

Kā mums ir par maz kultūrtelpā un šovbiznesā? 
Cilvēku ir par maz. Tirgus mazs, visi cits citu pazīst. Ja Madonna atbrauktu te dzīvot Ausekļa vai Alunāna ielā, pēc mēneša būtu mazāka par Kombuļu Inesi. Te viss kļūst maziņš. Pie gribēšanas nevaram izcelt neko lielu. 

Šā laikmeta iezīme ir tā, ka cilvēki negrib kaut ko darīt pa īstam. Galvenā ass ir Ferma Draugiem.lv. Kaut ko virtuāli audzēt, kopt, barot. Tā man tāda veca vīra burkšķēšana, bet – nu, ir taču labāk ar vīna pudeli pie kūkas pasēdēt?! Basģitārists Skrips reiz teica, ka mobilie telefoni ir mūsu kruķi. Tā ir. «Tu man uzzvani, nepazūdi, saskrienamies kaut kad.» Tāda runāšana tikai. Nesen izlasīju sociālantropologa Tomasa Hillana Ēriksena Mirkļa tirāniju, kur labi rakstīts par to, ka patlaban daudz tiek darīts, lai viss notiktu ātrāk, taču notiek lēnāk. 

Jums nav apnikuši cilvēki? 
Nē, nav. Nav, nav. Ar cilvēkiem ir forši. 

Aicināju jūsu pieaugušās meitas Lauru un Ievu izdomāt jautājumu tētim. Teica, lai pastāstāt, ko jaunu esat nosapņojis. Jums esot īpaši sapņi. 
Man ir klade, kur tos pierakstu. Pēdējais bija tāds: Vācija, pareizticīgo mācītājs ir vācietis, garu lielu bārdu, dzer stakaniem Jägermeister un otrā rītā lāpās ar rīslingu. Batjuška Otto. (Smaida.) Un kāpēc ne? Pa Rīgu arī neviens īsts krišnaīts neskraida, te ir gan krievi, gan latvieši. Kad to sapni izstāstīju ēterā, uzreiz pareizticīgā zvanīja un teica, ka zaimoju. Reliģiozie fanāti man krīt uz nerviem. 

Vēl man bija tāds sapnis. Esmu nopircis karaoke aparātu, tam līdzi nāk plēvēs ievalcētas dažādas maskas un kostīmi: ja gribi dziedāt Preslija dziesmu, pieliec bakenes, matu ērkuli, uzvelc kombinezonu. Mans nelaiķa kaķis Pedro izvēlējās šallīti un cepuri. Viņš bija Ostaps Benders. Pacēlies pakaļkājās dziedāja. Citus nelaida, ar ķepu dzina nost. 

Kas jūs spēj sasmīdināt? 
SWH Melnā humora tops. Tā kodolu veido ap 10 cilvēku. Osītis no Vaiņodes. Judzis no Cēsīm. Ir arī divas dāmas – Sarmīte un Evija. Kolosālas, asprātīgas. 

Labs joki ir retums. Latvieši nemāk priecāties. Māk izklaidēties, bet priecāties ne. 
Tā ir. Prieka nav. Nu, nav. Korporatīvajās ballēs nav prieka. Apspriež, kas bija pagājušajā gadā, kas ir šogad. Tas ir mans darbs, nevaru publiski teikt, ka ar prieku viss ir d…sā. Man patīk balles, kur rīkotājs nav milzu aģentūra un mēs ar Tipu piespēlējam Čiekurus, Pīrādziņus, bet pārējais ir pašorganizēšanās. Neskraida aģentūru darbinieki ar rācijām, lai tikai akrobāts parādītos tieši no tās skatuves puses. 

Ir kredīts, kas spiež, ka jāvada pasākumi? 
Spiež jau, bet to varētu nosegt arī ar pamatdarbu radio, kur saņemu normāli. Pa kādam pasākumam novadu, lai nezaudētu formu. Ja vien nav jātēlo ezis vai jānokrāso mati un jāpielīmē ūsas, jo viss būšot mekssssikāāāņu stilā. Kakova hrena? Kurš to novērtēs? Diez vai zina, kādā valodā tur, Meksikā, runā. Līdzīgi kā ar ballēm disko stilā: atnāk garmatainās parūkās, uz krekliņa uzraksts Metallica. Kāds tur disko! SWH savulaik bija labi karnevāli. Piestrādāts pie maskām. Disko nakts arī bija. Ar katru gadu publika švakāk nāca. 

Nav jau vairs to 80.gadu cilvēku. Jau deviņdesmitos mūzikā uzskata par vājiem un neizteiksmīgiem. 80. ir sintipops un disko, 70. bija roks, bet patlaban Lēdija Gaga izmanto to, ko disko 80.gados. Nekā jauna nav, tikai modifikācijas. 

Kāds ir latvietis? Vērojat radio, koncertos. 
Guļ viņš drusku. Kāda antropoloģe reiz izteicās, ka daudzām tautām ir revolūcija, bet latviešiem – atmoda. Tātad, ja ir atmoda, tad pārējā laikā – miegs. Atmodas laikā mums patika Pits Andersons un Pērkons, tagad jau nevar saprast, ko cilvēki grib. Divdesmit gadu brīvības. Ir 68 TV kanāli, pults rokā. Ir bijis Nicā, Selīnu Dionu redzējis tuvplānā. Zina, kā jābūt, bet nezina, ko pats grib. 

Latvietis ir apjucis. Un viņam nāk miegs. Viņš knābā, tūlīt aizmigs. Uzmanīgi! Knābājot var nokrist no beņķa un salauzt kāju! Var, var! Zinu ģimeni, kur visi tādi drukni un sēžoties paši ar savu svaru salauzuši katrs pa kājai. Gan tēvs, gan abi dēli. Goda vārds! Mazāk gaļu vajag rīt. (Smejas.) 

Jūs esat veģetārietis piecus gadus. Par to aizdomājāties, pateicoties draudzenei Agnesei. Veģetāriešu restorāns Lāčplēša ielā ēdienkartē moralizē ar šāda stila domugraudiem – «Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ», «Neveģetārietis ir tas pats kas kanibāls», «Nebūt veģetārietim – tas ir necilvēcīgi». Ko jūs par to domājat? 
Tas ir jādara! Ir jāspiež pretī, jo veģetārieši ir minoritāte. Pie mazākās izdevības jāmēģina sēt to ziņu. Tādi uzraksti gan ir neefektīvi, labāk sūtīt video, kur rāda, kā kauj dzīvniekus. Varbūt tad cilvēki sāks domāt. Gaļēdājs gan ir bloķēts, viņu tā ziņa tik vienkārši nemaz nevar sasniegt. Ai, ko tur. Tas ir plašs temats. (Aizdomājas.) Es taču kādreiz pat makšķerēju… Re, kā. 

Pēdējā laika labākais ceļojums? 
Nica Francijā. Demokrātiska vieta. Tādi Vec-āķi. Brīvi, labi. Mazas bodītes. Nopērc rozā vīnu, sieru. Barselona patīk, Maļorka ir kolosāla saliņa. Maza oāzīte. Meitas biju aizvedis. Man patīk tur, kur mūsu nav. Monako gan nepatīk. Jutu, ka esmu lieks. Tie, kam ir nauda, brauc bildēt tos, kuriem ir vēl vairāk naudas un Maserati. Un tad, atbraucis uz Latviju, mūsu tukšo un pamesto valsti, iekāp taksī. Jau pirmajā mirklī pretim saņem purkšķēšana: pu, pu, pu. Itālijā tūristu tūkstošu nomocīts oficiants spēj uzdziedāt un uzsmaidīt. 

Un nelīdzētu tas, ka jūs taksistam uzsmaidītu vai teiktu: jums smuks kulons kaklā, laba gaume. 
Nuja! Gan jau tev kaut kas aiz ādas, ja tā saki. 

Ar jums bija laba intervija žurnālā Una. Tajā stāstāt, ka pērn, kad no Radio SWH aizgāja vairāki kolēģi un izveidoja Radio 101, jūs arī aicināja līdzi, tomēr palikāt un nenožēlojat. Dabūjāt labu garīgo uzrāvienu, tapa savs raidījums Mazā sestdiena, ko jūs ar baudu varat noklausīties atkārtojumā, uz terases dzerot tēju. 
Jā. Bet, kādu tekstu Una uzliek uz vāka? «Nebiju iztrakojies, sākās kreisie gājieni kā kaķim» [par šķiršanos no sievas]. Piezvanīju un pateicu, ko domāju. 

Bet tikai loģisks gājiens! Tas ir jautājums par žurnāla labāku pārdošanu. 
(Dusmīgi.) Vai tad ir tik traki, ka žurnālu nevar pārdot? Arī kredīts spiež? Visi paliek dzelteni! Visi! Tāpēc jau es vairs negribu runāt ar žurnālistiem. Par ko vispār tiek rak-stīts! Pilns kiosks ar žurnāliem par jahtām, dizainu, dārzu, medniecību. Varētu domāt, ka te ir Florida un katram ir jahta! Kur ir literatūras žurnāli? Krieviem bija tāds žurnāls Čto čitatj. Tur varēja izlasīt, par ko lasīt. Ko es pats lasu? Peļevinu, Sorokinu, Fraju. Patlaban Čaku Palanjuku. Amerikānis. Viņam ir tāds gabals Apsēstie. 

Ja pirms veļas mazgāšanas nezināt, kur likt krāsaino kreklu, metat to pie tumšajām vai gaišajām drēbēm? Ar šo jautājumu gribu noskaidrot divas lietas: pirmā – vai esat saimniecisks, otrā – vai jūs arī ikdienā esat krāsains un priecīgs kā uz skatuves. 
Pēdējā laikā man patīk krāsainākas, gaišākas lietas. Par mazgāšanu: tos gabalus, kas var sad…st citas drēbes, mazgāju ar rokām. Pērku ekopulverus un mazgāju ar rokām. Es esmu sagādnieks. Visu vajadzīgo pārtikas veikalā spēju salikt kurvī. Agrāk braukāju ar ratiem, bet nu vairs ne, jo nepērku ūdeni. Sūds ar visu! Dzeru ūdeni no krāna! Garšīgs! 

Vai māju laukos negribas? 
Vēl ne. Mēs ar Agnesi dzīvojam Mežciemā. Tikpat kā pāķos. Garšvielas uz balkona audzēju, ar velosipēdu pabraukāju.

Kur bijāt pirms 20 gadiem barikāžu laikā? 
Dzirnavu ielā, Doma laukumā. Man spilgtāk atmiņā tā paša gada augusta notikumi. No LTV vedām mantas prom, tolaik man bija raidījums Pirmā prognoze. Atceros, pie Kaķu mājas dzērām kafiju, garām brauca tanks. Pamājām ar kafijas krūzēm, čaļi mums ar automātiem. Paraugoties uz šodienu, ir tā, nu tā… (Pauze.) 

Braucot ārpus Rīgas ar Dziesmu manai paaudzei, mēs jau redzam labāko sabiedrības daļu. Tos, kas spējuši atnākt uz koncertu. Nokļūt līdz koncertvietai. Samaksāt. (Pauze.) Reiz braucām spēlēt uz fabrikas Laima padomju laika šefības kolhozu Saldus pusē, Lietuvas pierobežā. Tur divas Dailes teātra izmēra mājas: kultūras nams un mūzikas skola. Apkārt – piecstāvenes. Vietējie priecīgi, ka var griezt rīdziniekiem rasolu un kādu latu nopelnīt. Sāpīgi bez gala. 

Pastāstiet par saviem radītājiem – mammu un tēti. 
Mamma – Marta. Viņai ir 87 gadi. Štrama. Pēc profesijas grāmatvede. Garšo baltie krēma liķieri. Uz Žurku Kornēliju viņu aizvedu, jo ar Tipu tur spēlējām. Nesen nopirku Martai jaunu dīvānu. Bija savējo galīgi sajājusi. 

Es tā arī uzrakstīšu – sajājusi. Ja nu viņa lasīs rakstu? 
Nu, labi – «mammai salūza dīvāns». (Smejas.) Nopirku jaunu, tumši brūnu. Viņa, tāpat kā es, baidās no pārmaiņām. Bija tā pieradusi pie malkas apkures, ka uz manu Vecrīgas dzīvokli negribēja pārcelties. Viņai ļoti patīk smieties. Smejas līdz asarām. Kad manas meitas viņu pavelk uz zoba, asaras tek tērcītēs. 

Tētis Laimonis nomira, kad man bija septiņi. Kurzemnieks. Jaunībā teātri spēlējis. Kompānijas cilvēks, ar humoru, patika dziedāt. Inteliģents celtnieks. Elegants vīrietis. Mazliet atkāpās mati no deniņiem tādos trijstūros. Tāds kā aktieris Vasīlijs Ļivanovs no krievu filmas Šerloks Holmss. Tēvs savos 50 bija kalsnāks nekā es tagad. Pag! Jā, 50 gados viņš aizgāja. Ptu, ptu, ptu! (Fredis pārspļauj pār plecu un nosmejas.) Nu jau pietiks. Parunāties bija interesanti, bet neko būtisku neesmu pateicis. Nez, kas jums tur sanāks.

Andris Freidenfelds 
Dzimis 1961.gada 24.janvārī Sibīrijā represēto ģimenē 
Brālis Juris, dzimis 1945.gadā, bija precējies ar Jolandu Suvorovu 
Izglītība: Anša Epnera TV režisoru kurss konservatorijā, Rīgas Industriālais politehnikums 
Dīdžejs diskotēkās 80.gados, kopš 1992.gada grupā Labvēlīgais tips 
Kopš 1994.gada vada un rīko mūzikas festivālu Dziesma manai paaudzei 
Kaķi: Voldis, Dora, Žanis 
Ar Labvēlīgā tipa dziesmu Eirovīzijas atlasē piedalīsies Paula un Miks Dukuri 

«Mēs esam veca grupa un neko jaunu principā piedāvāt nevaram,» – tā Fredis teicis par Labvēlīgo tipu 

Hugo Boss Alūksnē

Posted on janvāris 19, 2011 by - Veiksme

Lai iekarotu savu vietu biznesā, Alvis Bukovskis gadu strādāja pa 15 stundām diennaktī, bet tagad viņa ģimenes uzņēmums ir lielākais rūpnieciski izšūto un austo etiķešu ražotājs Baltijā

Desmit gadu laikā uzņēmuma Des-tra-Label datu bāzē sakrājušies vairāk nekā 10 tūkstoši dažādu etiķešu un uzšuvju dizaina paraugu. Sākot ar pašmāju firmu logotipiem uz darba apģērbiem, turpinot ar Latvijas Olimpiskās izlases sporta tērpu uzšuvēm un beidzot ar etiķetēm Ferrari, Hugo Boss, Pierre Cardin un citiem pasaulslaveniem zīmoliem. Izrādās, zīmolu ražotāji etiķetes saviem produktiem paši neizgatavo. Vēl interesantāk – uzņēmumu, kas ražo šīs etiķetes, pasaulē ir krietni mazāk nekā pašu zīmolu. Viena no šīm ražotnēm iekārtojusies  Ziemeļvidzemē, pusceļā starp Alsviķiem un Alūksni. Tā sākās 2000.gadā, kad Alvis Bukovskis ar sievu Līgu aizņēmās no radiem naudu un par diviem tūkstošiem latu nopirka amatieru izšūšanas mašīnu. 

Nozares specifika ir tāda, ka darbs notiek tikai pēc pasūtījuma. «No klientiem elektroniski saņemam logotipu zīmējuma formātā. Vienkāršu bildīti, kura pēc tam jāpārstrādā specifiskās izšūšanas vai aušanas programmās, kas tiek ievadītas mašīnās. Bet, tēlaini izsakoties, visiem visu vajag vakar. Tātad pirmais nozares kritērijs ir termiņi. Nākamais – kvalitāte, kas ir tikpat būtisks,» stāsta uzņēmuma īpašnieks Alvis Bukovskis. 

Noteicoša loma te ir tehnoloģijām. Ar katru gadu to nozīme un loma pieaug, cilvēkam arvien vairāk atstājot vienīgi tīri mehāniskas darbības un iekārtu uzraudzību. Precīzu pasūtījuma izpildi, protams, nodrošina pieredze. Un nozīme ir izejvielām, tāpēc ar Destra zīmolu Ķīnā tiek ražoti aptuveni 700 dažādu toņu speciāli izšūšanas diegi. Uzņēmuma noliktavā nepārtraukti pieejamas vismaz 20 spoles no katra toņa, jo jārēķinās, ka jebkurā brīdī tās var būt nepieciešamas. 

Etiķetes un emblēmas (to skaitā ne tikai izšūtas vai austas, bet arī spiestas ādā un citos materiālos) ir galvenā Destra-Label produkcija, taču patiesībā izstrādājumu klāsts ir nesalīdzināmi lielāks. Pasaulslaveni zīmoli un uzraksti tiek izšūti uz cepurītēm, krekliņiem un citiem trikotāžas izstrādājumiem. Uz bērnu kurpītēm – dzīvnieciņi vai ziedi. 

Uzraksti var būt nepieciešami uz dvieļiem, kaklasaitēm. Tiek apstrādāti dažādi aksesuāri un austi priekšmeti reklāmas kampaņām. Visus produktus nosaukt nebūs pat iespējams, it sevišķi tāpēc, ka daļai pat nezinu vārdu. Teiksim, kā sauc austo lenti, kurā varam kaklā pakarināt mobilo telefonu? 

Atkarībā no dizaina un sarežģītības pakāpes dienas laikā uzņēmumā, kur strādā septiņi cilvēki, saražo 1000-5000 dažādu preču vienību. Gadā pasūtījumi top pēc vairāk nekā 1000 metiem. Par to, cik vērienīga ne tikai pēc apjomiem un produktu klāsta, bet arī pēc ģeogrāfijas ir alūksniešu produkcija, pats pārliecinājos, jo todien, kad tur viesojos, tika izšūtas emblēmas ar balto sniega leopardu Astanas hokeja komandai Baris. Tās nonāks Kazahstānā pa pastu – tieši tas ir ātrākais un lētākais piegādes veids šādai produkcijai. 

Šujmašīna mersedesa vērtē 

«Kad valsts kādā lietā vairs nevelk, tad jāšķiras un jāiet pašam savs ceļš,» saka Alvis Bukovskis, kurš pēc izglītības ir pedagogs. Beidzis Liepājas Pedagoģijas akadēmiju un kādu laiku tajā strādājis par pasniedzēju. Pēc tam Jaunannā kopā ar sievu vadījis pirmo lauku mūzikas un mākslas skolu Latvijā. Par šo laiku viņš runā nelabprāt – var nojaust, ka toreiz kā iestādes vadītājs aizskrējis nedaudz laikam pa priekšu. Tieši pateicoties viņa toreizējai idejai audzēkņu radošās izpausmes saistīt ar praktisku darbošanos, to skaitā arī ar izšūšanu, sievai radusies doma nopirkt izšūšanas mašīnu. 

Pirmais patstāvīgā darba gads ar to bijis gana veiksmīgs. Nopelnījuši pietiekami, lai atdotu parādu un arī sāktu domāt, kā izšūšanu padarīt par stabilu biznesu. Rūpnieciskā izšūšana, izmantojot modernās tehnoloģijas, tobrīd – 2000.gadā – vēl tikai sākusi attīstīties, un Latvijā, kur pirms tam ar izšūšanu nodarbojās mājamatniecības līmenī, nebijis ne tamlīdzīgu uzņēmumu, ne pieredzes sadarbībā ar trikotāžas industriju un pasaulslaveniem zīmoliem. 

«Mēs sākām īstajā laikā, īstajā vietā, sadarbojoties ar īstajiem cilvēkiem.» Pasūtījumus meklējuši internetā un braucot pie ražotājiem, jo, kā saka Alvis, visa Latvija tobrīd mudžēt mudžējusi, atrast mazos un vidējos klientus neesot bijusi nekāda lielā māksla. Māksla bijusi atrast lielos un tos saglabāt. «Lielbritānijā ir koledža, kur rūpnieciskās izšūšanas dizainerus māca četrus gadus. Mums to vajadzēja apgūt pašiem dažu mēnešu laikā. Strādājām un vienlaikus mācījāmies. Ļoti daudz naudas tika investēts, braucot un skatoties, kā strādā citur. Prasījām padomus draugiem, kas neatteica, bet starptautiskās izstādēs pētījām, kā strādā konkurenti.» 

Pirmais klients esot bijis viens no pasaules lielākajiem sporta apģērbu ražotājiem Fila Sport. Otrais – Ferrari, trešais – pasaules ietekmīgākais motoapģērbu ražotājs Dainese. Strādājuši savas privātmājas palīgtelpās, kas pēc remonta piemērotas ražošanai. Kaut arī nākamie gadi bijuši ļoti grūti, laiku līdz 2005.gadam uzņēmuma īpašnieks raksturo kā stabilu un nepārtrauktu izaugsmi. 

Tikuši pieņemti pirmie darbinieki, iegādātas pirmās profesionālās izšūšanas mašīnas, kuras maksājušas tikpat, cik labs mersedess – līdz 40 000 eiro. Vidējā alga Alūksnē tolaik bijusi ap simt latu, bet viņu kredītsaistības – vairāk nekā tūkstotis mēnesī. Ģimenes māja ieķīlāta bankā, bet Alvis gandrīz gadu no vietas darbus vadījis trīs maiņās un gulējis pa piecām stundām diennaktī. Cēlies no rīta puspiecos un strādājis vēl pēc desmitiem vakarā, kad sākusies trešā maiņa. Vienlaikus bijis gan dizainers, gan menedžeris, gan ražošanas vadītājs, gan šoferis, kuram vajadzējis paspēt aizbraukt līdz Rīgai, Tallinai, Narvai un paņemt preci, pēc tam to nogādāt atpakaļ. 

Kā to spējis izturēt, tagad īsti vairs nevar izskaidrot. «Mums vienkārši nebija citas izejas, ja gribējām ielauzties šajā biznesā. Pozitīvais – vienlaikus tika sakārtotas daudzas lietas gan attiecībā uz ražošanu, gan ar pasūtītājiem. Turklāt tekstila nozare Latvijā atšķirībā no Igaunijas turpināja attīstīties. Neraugoties ne uz kādiem Ķīnas draudiem.» Pirms kāda laika izšuvumu pasūtītāji no ES pārcēlušies uz Austrumiem, bet pēc tam atkal atgriezušies atpakaļ. Kopš Ķīnā aug labklājība un līdz ar to arī ražošanas izmaksas, uzņēmumus, kas izgatavo produkciju salīdzinoši nelielās partijās, tur izvietot nav rentabli. Tāpēc nākotnē Bukovskis raugās optimistiski. 

2007.gadā uzņēmumā sākta restrukturizācija, kuru pilnībā pabeigs šogad. Tātad krīzes laikā, kad pasūtījumu skaits saruka, izdarīts viss, lai vairotu konkurētspēju un varētu palielināt ražošanas jaudas pēc tam, kad krīze būs garām. Šajā laikā iegādāts īpašums netālu no Alūksnes, kurā mājo kompānija. Tagad ir nevis vairs viens uzņēmums, bet to grupa. Viens no tiem darbojas Ukrainā, kur paralēli ražošanai tiek tirgoti arī Destra izšūšanas diegi. Kā stāsta Alvis, tur cehs gan esot salīdzinoši mazs, strādājot tikai daži cilvēki, jo konkurence šajā valstī ir spēcīga, tomēr vienlaikus arī tirgus tik liels, lai pietiktu visiem. 

Nomale? Tam nav nozīmes! 

Vislielākās cerības kompānija saista ar uzņēmumu Gruzijā. Tbilisi strādās 7-9 cilvēki, un paralēli ražošanai uzņēmums tur pārstāvēs Latvijas tekstilizstrādājumu kompānijas, arī tirgojot to ražojumus. Kāpēc tieši Gruzijā? «Šī valsts attīstās. Tur pašlaik ir viena no brīvākajām ekonomikām pasaulē,» saka Bukovskis. Tam esot loģisks izskaidrojums. Pirms vairākiem gadiem, kad Latvija kā ES dalībvalsts uzņēmās šefību par demokrātijas un brīvā tirgus attīstību Gruzijā, gruzīni pārņēmuši mūsu pieredzi, kritiski izvērtējuši kļūdas un galu galā sasnieguši labākus rezultātus nekā savulaik mēs paši. 

Pērn uzņēmumu grupas apgrozījums bijis ap 300 000 latu. Šogad to plānots palielināt par trešdaļu. Nesen iegādātas iekārtas, kas nepieciešamas rūpnieciskai aušanai, jo pieprasījums pēc austajām etiķetēm pēdējā laikā pieaug, tāpēc joma ir perspektīvāka par rūpniecisko izšūšana, kaut arī stelles maksā vairākus simtus tūkstošu eiro. 

Pašlaik Destra-Label ir vienīgais uzņēmums Baltijā, kas izmanto šādu etiķešu aušanas tehniku. Tuvākie konkurenti atrodoties Polijā. Uz jautājumu, cik tad īsti uzņēmumam ir klientu, Alvis precīzi atbildēt nevar. Baltijā to noteikti būšot vairāki tūkstoši, citur pasaulē skaitāmi simtos. 

Toties viņš uzreiz var atbildēt uz jautājumu, kādas īpašības nepieciešamas, lai no nulles izveidotu savu biznesu un iekarotu vietu tirgū, neraugoties uz to, ka uzņēmums atrodas tik tālu no lielajiem industriālajiem centriem: «Nepieciešama mīlestība. Ir jāmīl tas, ko tu dari. Un vispār jābūt mīlestībai, arī ģimenē,» saka Alvis. «Bet tam, ka atrodamies Alūksnē, no lielā biznesa viedokļa nav nekādas nozīmes!»

3 biznesa principi

1. Mīlestība un sapratne ģimenē

2. Termiņi un kvalitāte vienlīdz svarīgi

3. Vienots, galarezultātā ieinteresēts kolektīvs