Žurnāla rubrika: Cilvēki

Anatolijs Solovjovs, kosmonauts

Posted on marts 9, 2011 by Pauls Bankovskis - 1 no 2 miljoniem

Vai lidošana kosmosā nav bailīga?

Tas ir dabisks jautājums, jo lidošana kosmosā saistīta ar cilvēka nonākšanu sev nedabiskā vidē. Lai gan nu jau tā, protams, nav tik nezināma, kāda bija, piemēram, Gagarina laikā, kad varēja paļauties tikai uz pastarpinātām zināšanām, kas bija iegūtas, kosmosā palaižot dzīvniekus, – stāsta Anatolijs Solovjovs (1948), cilvēks, kurš visilgāk no visiem Zemes iedzīvotājiem uzturējies atklātā kosmosā. Atklātā kosmosā kosmonauts izgājis 16 reižu.

Dzimtajā Rīgā Anatolijs ieradies, lai piedalītos starptautiskā konferencē Ar skatu no kosmosa. Pirmā cilvēka lidojumam kosmosā – 50 un kosmiskajā teletiltā ar Starptautiskās kosmosa stacijas misijas komandieri Jūrmalā dzimušo Aleksandru Kaleri.

«Man nav bijis bail, vienkārši nav,» viņš saka. «Ir noteikts spriedzes līmenis, kas cilvēkam ir ne vien dabiski piemītošs, bet kam obligāti ir jābūt. Mobilizējoties, gatavojoties darbam, notiek adrenalīna izdalīšanās, notiek kaut kādi metaboliskie procesi, un tad esi spējīgs lēmumus pieņemt lielā ātrumā. Bail nav bijis, taču, lidojumu skaitam pieaugot, protams, iestājas zināms atslābums. Tas ir nevēlams stāvoklis, bīstams ikvienā lidošanā – neatkarīgi, vai runa ir par kosmosu vai aviāciju. Pat bērnībā man nav bijis tik ļoti bail, ka ceļgali sāktu trīcēt. Nē, nekad.»

Anatolija bērnība aizritēja Rīgā, viņš mācījās 33.vidusskolā, 1967.gadā sāka studijas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Studijas viņš nepabeidza, sāka gatavoties aviācijas skolai, vēlāk iestājās Čerņigovas augstākajā kara aviācijas skolā, bet 1976.gadā saņēma piedāvājumu iestāties kosmonautu vienībā.

«Lidotāja profesija labi sagatavo kosmonauta profesijai. Kad ej pie raķetes, visādas domas pa galvu var maisīties, bet, kolīdz lūka ir ciet un paliec viens ar ekipāžu, iestājas īsta svētlaime. Ne tā kā nomierinies, bet kļūsti pavisam cits!»

Pirmajā lidojumā Anatolijs devās 1988.gada 7.jūnijā, uz Zemes atgriezās pēc desmit dienām. Sekoja vēl četri lidojumi, pēdējais starts bija 1997.gada 5.augustā 49 gadu vecumā. Šis lidojums ilga līdz 1998.gada 19.februārim. Kopumā kosmonauts prom no Zemes pavadījis 651 diennakti, 00 stundas, 3 minūtes un 38 sekundes.

No Anatolija pirmā lidojuma līdz pēdējam uz Zemes bija notikušas nozīmīgas pārmaiņas. Pirmoreiz viņš devās uz padomju orbitālo staciju Mir, ceturtajā lidojumā viņš jau bija nonācis amerikāņu daudzkārt izmantojamajā kuģī Atlantis, bet Padomju Savienības vairs nebija.

Izlēmīgie Rīgas viesi

Posted on marts 9, 2011 by Ieva Alberte - Dzīve

Liepājnieks Lauris Zvejnieks, valmierietis Aigars Ruņģis un cēsniece Rūta Krastiņa atgriezušies savās dzimtajās pilsētās, jo tajās dzīve nededzina kā Rīgā

Alum nebija izšķiroša loma, tomēr tā klātbūtnei gan. Lauris bija aizbraucis uz Liepājas Fonteinu atpūsties un pie Tērvetes alus glāzes iepazinās ar saviem jaunajiem darba kolēģiem, bet Aigars tuvāk idejai par būšanu Valmierā bija kādā vakarēšanā alus dārzā Vecrīgā. Alus nebūt nenostiprināja sen lolotus lēmumus. Tas tikai parāda, cik ikdienišķi var notikt lēmuma virzība. Kā vēlmes atrod sakritības. Arī Rutu, kura otro gadu ar vīru un divām meitām nedzīvo galvaspilsētā. Lēmums pārcelties nebija problēmas risinājums sliktai dzīvei Rīgā. Tika meklēta labāka.

Rīga-Valmiera
Aigars Ruņģis ir valmierietis. Desmit gadu viņš Rīgā nostrādāja reklāmas aģentūrā McCanErickson, kurā bija firmas līdzīpašnieks. Opel, Martini, Laima, Aldaris un citas lielās zivis bija tās klienti. «Viss gāja kalnup. Darbs man patika,» stāsta Ruņģis un nenoliedz, ka vienlaikus arī juta, ka sevi sadedzina: divus gadus pēc kārtas viņš atcēla slēpošanas tūres Alpos, jo klients tobrīd izsludināja konkursu. Ceļojot pa Nepālu un Japānu, Aigars atskārta, ka naudai un laimei nav daudz kopsakarību. Aizvien vairāk viņš juta vilkmi braukt mājup. Ieraugot lielos akmens burtus «Valmieras rajons», sirds sāk sisties straujāk. Ruņģis domāja, kā varētu darboties dzimtajā pusē, apzināja, kādas nozares Valmieras pusē ir attīstītas.

Pirms trim gadiem kādā pasēdēšanā alus dārzā Vecrīgā drauga draugs ieminējās, ka viņam ir īpašums Valmierā un doma par mazu, autentisku alus darītavu. Pajautāja Aigaram, ko viņš par to domā, jo ir kompetents zīmolu lietās. Varbūt esot interese piedalīties.

«Jā, alus tirgus ir plašs, taču Valmierai nebija savējā. Man radās arī azarts pārdefinēt alus kultūru, jo senāk alus latviešiem svētkos bija goda vietā.» Tam pierādījums bijis kāda liela uzņēmuma klientu balle Jūrmalā: vasara, smalka viesnīca, dzied Linda Leen, uz galdiem labi ēdieni, cigāri, bārā dārgi dzērieni, taču ne miņas no laba alus. Otra epizode, kas pārliecināja Aigaru ieguldīt biznesā, bija tēva teiktais: «Alu ir dzēruši un dzers.»

Aigars bija iecerējis, ka strādās mazāk, bet «krīzes dēļ nācās atlocīt kreklu līdz padusēm». «Toties gandarījums par to ir neatsverams. Tas ir kā sedziņu noaust no sākuma līdz beigām. Var produktu izdomāt no garšas līdz pat dizainam. Un tā ekstāze, kad no līnijas nonāk pirmā pudele! Tā nav salīdzināma ar reklāmas rullīša palaišanu televīzijā.» Konsultāciju biznesā taisnība ir klientam, ražojot tā ir tava lieta līdz galam un zem tās var parakstīties par 100%.

Patlaban Valmiermuižas alum klājas labi, drīzumā tiks ieguldīti 190 tūkstoši latu jaunā alus pagrabā. Tapušas alus uzkodas, Valmiermuižas veikali sadarbojas ar Latvijas ražotājiem. Aigars pats sev atklājis aitu aknu pastēti, sukādes, cidoniju liķieri, plūmju degvīnu un tādējādi arī mazas vietas, ko līdz šim Latvijā nezināja. «Ar zināšanām un resursiem jebkurā ciematā var radīt interesantas mazas lietas,» pārliecinoši saka Rīgas Ekonomikas augstskolas biznesa vadības absolvents.

Pirms intervijas Aigars teicās, ka varētu nesanākt apaļš un dramatisks stāsts par atgriešanos dzimtajā vietā, jo pusi laika viņš pavada Rīgas dzīvoklī, kur mitinās kopā ar draudzeni, un pusi – Valmierā. «Ceļš rodas ejot, un gan jau ar laiku es būšu Valmierā pavisam.»

Braukāšana starp Rīgu un Valmieru nav apgrūtinājums. Strādājot Rīgā, sastrēgumā uz Vanšu tilta stāvējis korķī dažkārt pat stundu. Tagad pirmdienas rītā, braucot uz Valmieru, Ruņģis ir teju vai viens pa visu joslu, toties pretim lokās gara autogaismu čūska. «Dažkārt apstājos un izkāpju no auto. Paskatos apkārt. Sajūtas atkal ir uztrenētas, jo jūtu, kas apkārt notiek, – redzu rudeni un ziemu atnākam, nomaināmies. Skrienot sprintā Rīgā, to neredz. Tā ir sacensība: gribas ātrāk, vairāk, tālāk. Un pazūdi, sadedz. Rīga ar stresu un sastrēgumiem ir sprints, Valmiera – mierīga pastaiga.»

Rīgā Ruņģis esot bijis japijs, kurš strādā un deg, šaujoties kā komēta, bet patlaban ir savs laiks darbam, savs atpūtai. Ir rīti, kad Ruņģis var atļauties gulēt tik ilgi, cik vēlas, un papeldēt laikā. Nav tā, ka kāds pūš pakausī. «Pēdējā laikā neiespringstu. Vairāk paļaujos uz sajūtām. Esmu kļuvis taisns un patiess, jo nedarbojos konsultāciju biznesā, kur jāievēro etiķete.»

Aigars rāda Valmieras novada jaunāko tūrisma bukletu un Valmieru dēvē par brīvdienu pilsētu, kur viss ir pa rokai: teātris, Gauja, Burtnieku ezers makšķerēšanai. Pietrūkstot tikai muzikālās dažādības. Gribas uz Bites blūza klubu un Arteli Rīgā. Tas vairs nebūšot aktuāli aprīlī, kad Valmierā tikšot atvērts džeza klubs.

Ruņģis iesaka biežāk aizbraukt uz mājām. «Nu pukst dzimtajā vietā sirds straujāk.»

Rīga-Liepāja
Lauris Zvejnieks Liepājā dzīvo kopš oktobra. Iepriekš viņš strādāja Latvijas Radio: trīs gadus par speciālkorespondentu Maskavā, pēcāk Rīgā bija programmu vadītājs un valdes loceklis. «Darbs man patika, ar to viss kārtībā. Bija citas lietas, kas radīja neapmierinātību. Kādas? Tā nu es te tagad teikšu.» Norādei, ka vietas maiņa nevar būt problēmas risinājums, bet tās pārcelšana citā vidē, Zvejnieks nepiekrīt. Viņa gadījumā vietai ir nozīme. Viņš jūtas labāk.

Liepāju par dzīvesvietu Zvejnieks izvēlējās tāpēc, ka pirms pāris gadiem nomira vectēvs un mantojumā atstāja Robežnieku mājas netālu no Priekules. Zvejnieks sāka zondēt, ko varētu iesākt ar 35 ha zemes. Braukāja pa dažādām saimniecībām un interesējās, cik ienesīga varētu būt gaļas lopkopība – nākotnē pieprasījums pēc liellopu gaļas pieaugs, tāpēc pareizi šķitis audzēt gaļas lopus. Pirmajos gados Zvejnieka mērķis ir – lai saimniecība sevi atpelna, ienākumi gaidāmi pēc vairākiem gadiem. Šopavasar dzims pirmie teļi. Robežniekos jau iepriekš bija četras govis, tās kopj uzticams cilvēks. Kā sauc govis? Jaunais saimnieks domā. «Brūklene, Mellene… Jā, Mellene, tiešām viena ir. Pārējām nezinu vārdus.» Pievēršanās lopkopībai nenozīmē to, ka Zvejnieks pats slauks govis. Viņš turpinās strādāt Rietumu radio.

Pie darba Liepājā rīdzinieks tika bez milzu piepūles. Pērnajā vasarā viņš noīrēja Liepājā dzīvokli, lai atpūstos. Pa dienu brauca uz saviem laukiem, vakarā atpakaļ. Nedēļas nogalē – uz klubu. «Te daļēji tas arī notika,» Zvejnieks norāda uz Fonteina leti, kur pie nez kurā Tērvetes alus kausa kādu vakaru iepazinies ar tagadējiem kolēģiem. «O, tu arī no radio?» teikuši liepājnieki. «Jā, ņemiet darbā!» Zvejnieks jokojot izmetis. «Protams!» liepājnieki atbildējuši. Ar to arī «darba pārrunas» beidzās. Otrā rītā Zvejnieks par to sāka domāt nopietnāk.

Darbu Rietumu radio viņš sāka oktobrī. Kopš tā brīža auditorija ir krietni augusi. Ziņas sakārtotas tā, lai tās var klausīties visā Latvijā – nevis liepājnieki stāsta par Liepājas notikumiem, bet gan no rakursa – kā notikumi Latvijā attiecas uz liepājniekiem. Vairs nav dzirdamas arī garas un smagnējas intervijas, un ieviestas vairākas jaunas lietas: jauns ģeogrāfs Daumants Vidiņš 150 sekundes stāsta par zinātni, piemēram, kāpēc Mēness lecot šķiet lielāks nekā tad, kad ir uzlēcis. Sadaļā Mana pirmā alga cilvēki stāsta, kā nopelnīja un tērēja pirmo naudu. Lauris pats kopā ar kolēģi Jāni Bumbuli vada rīta raidījumu. Mediju eksperts Sergejs Kruks teicis, ka viņi radio izklausoties pēc īstiem vīriem, kuriem ir trīs četri bērni un kuri regulāri brauc uz Alpiem slēpot. Viņi neizskaistinot pastāsta par to, kas jauns Latvijā, kas notiek uz ceļiem un fondu biržā, kāds laiks. «Mēs nemēģinām jokot. Mēs draudzīgi runājam. Jānis ir liepājnieks, es rīdzinieks. Viņš par mani dažkārt labdabīgi pasmejas, ka es neko no Liepājas nesaprotot.» Sergejs Kruks radio esot saslavējis arī par to, ka ētera personības ir pozitīvas un nav nekā no iedomības un snobisma, kas jūtams lielajās komercstacijās. Radio, kas atrodas netālu no Liepājas rokkafejnīcas, tiešām ir atvērts un klausītājiem pieejams, jo studiju var redzēt pa lielu logu un durvis nav aizslēgtas. Radio 101 ar šo ideju Rīgā nebūt nebija revolucināri.

«Jūs mani gribat uzdzīt zarā!» reiz Zvejniekam intervijā teicis pilsētas mērs Uldis Sesks, jo nācies atbildēt uz virkni neērtu jautājumu. Vai ziņu cilvēkam no Doma laukuma te, Zivju ielas skvērā, nav par šauru? Nepietrūkst notikumu un ietekmes? Nē, ietekmes noteikti ne. Lauris slavē kolēģus, kuri ātri un dedzīgi tvēruši pārmaiņas, piedalījušies ar idejām. Mazā kolektīvā lietas attīstoties ātrāk. Reizēm pietrūkst Latvijas Radio komandas, ar kuru pirms lielākām intervijām iepriekš padomāts, ko un kā prasīs. «Toties tagadējie kolēģi jautājumos par Liepāju man iekabina uzreiz.»

Tur, kur liepājnieki ņemot taksi, Lauris Liepājā ejot ar kājām. Kurp tad iet? «Uz simfoniskā orķestra koncertu. Esmu bijis uz diviem,» Zvejnieks slavē Liepājas kultūras dzīvi, nakts dzīvi, ēstuves un arī second hand tīklu.

Uz Rīgu Zvejnieks dodas reizi divās nedēļās. «Tālu? Kāds tālu! Viens divi.» Salīdzinot ar Maskavu, tas nav attālums.

Rīga-Cēsis
Ruta Krastiņa Cēsīs dzīvo un strādā otro gadu. Vīrs Jānis katru dienu braukā uz darbu Rīgā. Trīsgadīgā Ilze iet bērnudārzā, divgadīgo Ievu auklē Rutas radiniece. Krastiņu pāris gan ir tāds, kurš varētu dzīvot jebkur, jo jau studiju laikā žurnālistos viņu abu attieksme pret dzīvi bija pozitīvi ciniska un veselīga.

«Braucot šorīt uz Rīgu, es domāju par to, ka vienmēr esmu jutusies kā meitene no Cēsīm. Vienmēr. Mentālā nabassaite ilgi nepārtrūkst, bet ar Rīgu man tās vairs nav.» To Ruta secinājusi, kad telefonsarunā uz manu aicinājumu tikties pie veikala Randoms atbildējusi: «Es zinu, tas ir vecpilsētā. Nevis Vecrīgā, bet vecpilsētā! Bet Cēsīs taču ir vecpilsēta.»

Ruta ir beigusi žurnālistus un ieguvusi maģistra grādu kultūras menedžmentā. Ar kultūras projektiem strādājusi vienmēr: Marana Productions, ar Gintu Grūbi un Kristu Vāveri veidoja dokumentālus kinoprojektus, palīdzējusi organizēt Rīgai 800, Cēsis 800.

Pēc kāzām nedomāja par to, ka varētu dzīvot ārpus Rīgas. Kad pirms trim gadiem piedzima Krastiņu pirmā meita Ilze, Jānis studēja Vācijā un Ruta novērtēja, ko nozīmē dzīve Cēsīs un vecāku palīdzība auklēšanā. Pēc gada pieteicās otra meita un Ruta aizvien vairāk sāka domāt par pastāvīgu, nevis projektu darbu. Arī par to, kur dzīvot un kā būs izvadāt bērnus pa skolām, pulciņiem. «Man gribējās, lai bērniem ir daudz tuvinieku. Omītes nevis kā ekskluzīvs svētku prieks reizi pusgadā, bet ikdiena. Vismaz līdz divpadsmit gadu vecumam bērnam savējie apkārt ir ļoti būtiski.»

Palēnām Krastiņi sāka rēķināt, ka dzīve ārpus Rīgas būtu saprātīgs risinājums: meitai Ilzei jau tur bija laba bērnu ārste, arī skolas Cēsīs labas, bērnudārzs ar baseinu, pati pilsēta kulturāla un latviska. «Bērnu mākslas skolā seši pasniedzēji ir maģistri un trīsgadnieki glezno pie molberta. Folkloras bērnu rīts arī maksā piecdesmit santīmu, nevis piecus latus.» Tā 2009.gada 16.martā tika parakstīts mājas pirkuma līgums Cēsīs, todien arī piedzima otrā meita Ieva.

Ruta bija iecerējusi strādāt Rīgā un braukāt, taču vietējā avīzē ieraudzīja sludinājumu, ka tiek meklēts kultūras dzīves kūrētājs. Pieteicās, izturēja konkursu. «Kā teiktu mana vecmāmiņa – strādāju specialitātē.» Patlaban Ruta atbildīga par to, lai pēc pāris gadiem Cēsu kultūras nams gan tehniski, gan saturiski pārtaptu kvalitatīvā koncertzālē. Kopumā valstī paredzētas četras koncertzāles: Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā un Cēsīs.

Ruta pati novērtē, ka, strādājot Rīgā, viņa nodibināja kontaktus, kas patlaban Cēsīs noder. Tie pat nav kontakti vai gali, tie ir savējie. Nesen Cēsīs muzicējusi koklētāja Laima Jansone un Olafs Okonovs. Drīzumā būs sava Arsenāla kino nakts. Ruta deg par savām Cēsīm un apjautusi, kā to darīt vispareizāk: kuras durvis veras kā cēsniecei un kad noder pateikt, ka viņa, ziniet, arī ir Rīgā dzīvojusi. Kādā reģionālās plānošanas sapulcē kāds pilsētas mērs, juzdams Rutas ideālismu, gluži kā paps pienācis un teicis, ka būs jau labi.

«Vai var būt kas ekskluzīvāks, kā uz darbu iet caur parku un kāpt pa pils trepēm?» Ruta stāsta, ka līdz darbam viņai ir 10 minūtes, bet līdz Ilzes bērnudārzam – piecas. «Ja es strādātu Rīgā, es būtu stundu agrāk mājās, taču visu dienu ar mazāko meitu būtu sveša tante. Tagad – radiniece.» Viņa arī piegādā laukos audzētu pārtiku. Krastiņu bērni zina, kas ir skābu kāpostu zupa, taču nezina, kas ir McDonald’s, jo Cēsīs tā vienkārši nav. «Pa dienu, kamēr esmu darbā, dažkārt atbrauc vecmamma un uzkuļ putukrējumu, uztaisa maizes zupu. Viņai ir septiņdesmit pieci gadi, bet iet kā tanks!» Ja nu Rutai darbā gadās kāda neparedzama situācija, viņa zina, ka ir plāns B: pārdesmit minūšu attālumā vecāki, brālis un vecmamma, kuri pieskatīs Ievu un Ilzi.

«Atbraucot uz Rīgu, jūtu, cik te ir slikts gaiss. Kad redzu, kā bērni iet vienā līmenī ar izplūdes gāzēm, man metas slikti.» Ruta priecājas, ka meitas uz skolu varēs iet caur parku, nevis kratīties pusstundu trolejbusā.

Divu gadu laikā Ruta iepazinusi vairākus jaunus, jaukus un gudrus cēsniekus. Sabiedrības viņai netrūkst. Ar vīru un bērniem sakrāmē piknika grozu un aiziet uz parku, kas ir tuvu mājām. Krastiņi dzīvo 60.gadu apbūves rajonā. Ir sava pirts, zāliens, bazilika podi un puķes. Pavasarī zied ābeles. Krastiņi sēž uz terases un ēd pankūkas. «Rīgā dzīvei ir cits temps. Cilvēks pats to tempu var bremzēt. Esmu laimīga, ka mans ritenis ir lēnāks un prognozējamāks. Es negribu bērniem tempu kāpināt, tāpēc pati braucu lēnāk.» Savukārt Jānis tieši otrādi – Cēsīs viņš kāpina tempu, jo piedalās skrējienos Cēsu pavasaris un Jānis, Jānītis, kas notiek Līgo laikā. Jāņi, protams, par to dabū ozollapu vainagus.

Braucot uz Rīgu, Krastiņi sprieduši par to, kad Rīga ir smuka. Jānis teicis, ka rudenīgā un saulainā dienā. Pārējos gadalaikos Cēsis esot smukākas. «Rīga arī ir skaista, man prieks satikties un parunāties, bet vēl vairāk es priecājos braukt mājās.»

Noskrējies

Posted on marts 9, 2011 by Ieva Alberte - Slavenība

Pēdējā gada laikā Lauris Reiniks (31) ir sasniedzis un zaudējis vairāk nekā jebkad. Par to arī stāsts. Tas tapa Lietuvā, kur Reiniks kļuvis tik pieprasīts, ka koncertē un plāno izdot albumu

Pulkstenis ir pieci no rīta Kauņas klubā, un Lauris Reiniks man saka: «Tu esi atlaista!» Tas tāpēc, ka nevēlos turpināt uzdzīvi. Tik tālu nu esmu nonākusi, ka mani atlaiž bijušais studiju biedrs, paziņojot, ka tikai slikta žurnāliste vēloties reportāžu beigt jau piecos no rīta. «Tā viņš regulāri atlaiž un pieņem darbā arī pats sevi,» komentē fona dziedātāja Marta Kukarane, kura arī reiz esot atlaista. Vēl pirms mirkļa Marta pasūkstījusies, ka viņai arī nāk miegs un ietu uz viesnīcu kaut kājām, ja vien zābakiem nebūtu pārāk augsti papēži. «Tu man skriesi plikām kājām un dziedāsi himnu!» Lauris krata pirkstu. Reiniks to nedomā nopietni. Viņa maigais skatuves tēls man nekad tā īsti nav līmējies kopā ar viņa humora izjūtu un cinismu.

Reiniks pēc koncertiem nepraktizē ballēšanos. Viņš nav arī klubu cilvēks. Pat Rīgas Pienā un Pērlē nekad dzīvē nav bijis. Uzdzīvei Kauņā ir divi iemesli: pirmkārt, nav jābrauc ar auto uz Rīgu, jo nākamajā dienā jāuzstājas Viļņā vietējos Koru karos, otrkārt, lietuviešu koncertmenedžeris Artūrs nemitīgi uzsauc dzērienus. Un tas viss tāpēc, ka pagājušās nedēļas nogalē notvert Reiniku Rīgā nebija iespējams: Kailie brieži Bauskā, tad divas izrādes Talsos, Kauņa, Viļņa, un šonedēļ jau sākās mēģinājumi Mārtiņa Freimaņa piemiņas koncertam, kas notiks 11.martā Arēnā Rīga. Pat uz filmas Dancis pa trim pirmizrādi tās aktieris Reiniks neieradās.

Nav ko liegties – Reiniks patlaban ir aktuāls. Kad kāds tipisks Rīgas snobs un pseidointelektuālis, kura dzīve cirkulē starp Osīrisu un JRT, man pavaicāja, vai tiešām žurnāls Ir intervēšot Reiniku, es sapratu, ko viņš ar to domā. Ieteicu viņam turpināt sašust par popmūziku kā tādu, tomēr nevarēju nepiekrist, ka Reiniks ir visur un drusku par daudz: dzeltenā prese naski atainojusi Mūzikas ierakstu gada balvu un Doremi balvu ar mūziķa panākumiem, kur nu vēl Freimaņa bēres. Viens portāls ziņo, ka Reiniks brauc apraudzīt Freimaņa suņa Pepes jaunos saimniekus, otrs novērojis, ka Lauris nebija manāms Eirovīzijas afterpārtijā. Tās visas ir drumslas! Ķeza sākas tad, kad gribu izlasīt kādu «tik atklāts kā nekad» tipa interviju ar Lauri. Nekā. Čušs. Telefonsarunā Reiniks apstiprina, ka pēdējo gadu laikā nav sniedzis garas portretintervijas ne Santā, ne Lilitā, ne Unā, ne Ievā.

Otrais aiz Prāta vētras
Kauņa. Lauris apmeties četrzvaigžņu viesnīcā. To uzsauc Lietuvas TV3, jo dienu pēc koncerta Kauņā viņš kā viesis sadziedāsies ar vietējiem Koru kariem, kur visi iemācījušies viņa dziesmu Aš bėgu.

Viesnīcas vestibilā mūs sagaida vietējais koncertmenedžeris Artūrs. «Jo mēs Lauri tā mīlam,» viņš saliek rokas jūsmīgā lūgsnā, kad jautāju, kāpēc Reiniku jau otrreiz aicina uz Kauņu. Pirmoreiz viņš bija novembrī. «Ar Lauri ir viegli. Viņš ir vienkāršs, sir-snīgs, taču svarīgakais ir tas, ka viņš patlaban ir numur viens Lietuvā. Lauris ir svaiga gaisa malks.» Prāta vētra vairs neesot topā. Tieši Artūrs bijis pirmais, kurš prātniekus 1997.gadā atvedis uz Lietuvu. Artūram padsmit gadus pieder koncertaģentūra Tigris. Ak, jā – konkurentu firma jau saukusies Kolumbus, kas cits atlicis. Vakara gaitā Artūrs ik pa laikam izrādīs savas latviešu valodas prasmes, sakot: «Ziemassvētku piparkūkas.»

Klubs Embassy, kur Reiniks koncertēs, ir patālu no centra un iemitinājies vienā ēkā ar veikalu Iki. Embassy ir lielākais Kauņas klubs, tam ir 17 000 Facebook fanu. Kad novembrī Reiniks viesojās te pirmoreiz, viņš bija pārsteigts. Dziesmai Aš bėgu vietējie bija izveidojuši savu priekšnesumu: kāda meitene dejojusi melnā mežģīņu triko. «Kad sāka dejot visa publika, gandrīz kulminēju!» atceras Lauris.

Reiniks vēl nav uzkāpis uz skatuves, taču Artūrs jau plāno, kad Reiniks varētu ierasties trešo reizi. Dziedātājs iebilst: pārāk bieži nevajag, apniks. «Dziedāšana klubā man saistās ar to, kā pirms desmit gadiem ar Lindu (Leen) braukājam pa Latvijas klubiem. Tagad taču klubos vairs nedzied, ir koncerttūres.»

Kauņas publika ir karsta. Gaida. Lēdijas pirmajā vītumā pie dziesmas Memory Tape metas uz sarkana dīvāna dejot, rokās turot glāzes ar ķirsīti. Pirmajā rindā divas meitenes skūpstās. Kāds stilīgs pāris ap 30 stāv, dungo līdzi un lēnām šūpo zodus. Divi Arta Kampara vecuma un izskata vīrieši sēž pie letes un skaļi dzied līdzi, iedomātās sāpēs pievērdami acis.

Ādas kostīmu – vajag
Kluba aizskatuvē uzstāju, ka jānoskatās Reinika pirmais klips I know you the best, jo tas ir unikāls: dziesmā par meiteni, kura ir labākā pasaulē, Lauris un ģitārists vienkārši staigā dziedādami gar Mākslas akadēmiju un pa Kronvalda parku. Reiniks pastāsta, ka nofilmēta tika arī kāda skaistumkaraliene, taču izgriezta, jo nav bijusi gana dabiska. «To ādas jaku, kas man mugurā, man lika nopirkt producents Agris Semēvics. Sakrāju no stipendijas un Sporta manēžā nopirku.» Pēc kāda laika Semēvics teicis, ka jāpērk arī ādas bikses, ja gribot būt mūziķis un uzstāties. Reiniks nopirka. Sākotnēji domājis, ka pārāk paļāvīgi reaģē uz Semēvica manipulācijām, taču pēcāk novērtējis, ka bija, kas to pasaka. «Viņš mani izcēla. Un Linda. Viņa Agrim bija pastāstījusi, ka ir tāds Lauris, kurš komponē un smuki dzied. Tā es arī sāku.» Tas bija 2000.gads, gadu vēlāk Linda un Lauris piedalījās Eirovīzijā. Vēl pēc gada viņš sarakstīja savu hitu Sirds sadeg neparasti.

Nu atkal ir tapis hits. Es skrienu. To Lauris sarakstīja pērn martā. Savā 1.stāvā Kalnciema ielas daudzdzīvokļu namā aiz restota loga – restes viņš uzlika tāpēc, ka regulāri no balkona tika zagta izmazgātā veļa. «Man lēnās dziesmas ir vieglāk rakstīt nekā ātrās. Es skrienu tapa, jo pašam dzīves ritms bija tāds priecīgāks. Sāka nākt vaļā kaut kas. Zinu, ka asociējos ar romantiku un liriku, taču cinisma manī arī ir daudz.» Tieši Reiniks izdomāja, ka Es skrienu videoklipa beigās vajag parodēt filmas Graustu miljonārs masu skatu. Tā bija pirmā reize, kad viņš pieteicās palīdzēt klipa scenāriju rakstīšanā. Viņš arī izdomāja, ka filmēšana notiks dzimtajā Tērvetē, nevis, kā sākotnēji iecerēts, Rīgā. «Ja tu prasi, kāpēc man pēdējā gada laikā sanāk, tad laikam jau tāpēc, ka vairāk esmu pats. Vairāk iesaku savas idejas, domāju pats. Vairāk paļaujos uz sevi.» Tas gan nenozīme, ka Reiniks nepaļaujos uz komandu. Tā esot lieliska. Laurim ir būtiski, lai visiem procesā esošajiem ir degsme, lai ir spēcīgākie savā jomā. Lai tic tam, ko dara. Es skrienu albumam Reiniks arī nomainīja producentu, tagad tas ir Aldis Zaļūksnis, saukts par Midi.

Es skrienu latviskā versija YouTube skatīta vairāk nekā miljonu reižu, Lietuvā – tuvu diviem miljoniem. Marta Kukarane uzskata, ka ar Es skrienu Reiniks uzķēris stīgu, kas paķer masas. «Nekas sarežģīts, taču, kā mēs zinām, viss ģeniālais ir ļoti vienkāršs. Tas teiciens: buģ po-prošče, i narod k tebe potjanetsja (esi vienkāršāks un cilvēki pie tevis tieksies) – ir par Lauri, taču nevajag pārprast. Prasts viņš nav. Viņš ir vienkāršs. Viņš atrod kopēju valodu ar visiem, jo nav augstprātīgs un priecājas par katru: vai tas ir bērns, kas par viņu fano, vai pensionārs.» Lauris pats atzīst, ka ir prieks par bērniem, kuri vēl nemāk runāt, bet pieprasa, lai mammas uzliek Es skrienu. «Bērni nemelo, viņiem var ticēt. Viņi ir vaļā. Atvērti. Īsti.»

Kas rakstīs tekstus?
Albums Es skrienu pirms mēneša ieguva pērnā gada labākā popalbuma titulu Mūzikas ierakstu gada balvā. Dienas pielikumā TV Izklaide jau iepriekš tas bija novērtēts kā albums ar vislielāko komercpotenciālu. «Lauris neeksperimentē ne ar savu tēlu, ne ar skanējumu. Mūzika, kas, šķiet, ie-strēgusi 80.-90.gadu estrādes tradīcijās, – elementāra un vienkārša, bet ne primitīva. /../ Lauris Reiniks pieder pie dziedātāju kategorijas, ko angļu valodā bieži dēvē par guilty pleasure. Visiem patīk, visi gūst baudu, bet lielākā daļa kautrējas to atzīt un tur noslēpumā. Smieklīgi, aizkustinoši, melodiski – un nav iespējams sevi savaldīt. Tajā pašā laikā cilvēku nomoka «vainas izjūta», ka viņam patīk kaut kas tik nepiedienīgi foršs. Laurim ir vēl divi trumpji – jauneklīga emocionalitāte un talants sacerēt labas popmelodijas.»

Saņemot balvu, Laurim bija žēl, ka atzinību nepiedzīvo dziesmu tekstu autors Mārtiņš Freimanis. Viņš ļoti gribējis iegūt balvu un bijis skeptisks, vai žūrija spēšot patiešām labo albumu novērtēt.

Kopš Mārtiņa Freimaņa aiziešanas daudzi Laurim jautā, kas dziesmām rakstīs tekstus, jo ar Freimani viņi bija muzikāls tandēms. Mārtiņš saprata Laura mūziku. Patlaban Lauris par to nedomā, jo Es skrienu iznāca pavisam nesen. Pāris tekstu rak-stītāju jau gan esot pieteikušies. Vēl ir arī daži uzmetumi, kas palikuši pēc Mārtiņa. «Jāskatās, kas tur ir, jo pēdējā laikā es viņa tekstus baigi svītroju. Es skrienu vārdiem esmu līdzautors, jo sākotnēja versija bija tāda: «Un es skrienu vēl, dejo vēl, neaizej vēl, gaidi vēl, tāpēc cīnies vēl, sirdij nepavēl, nakti neaizver, es biju tiešām tik izmisis, un, kaut lietus līst, es traucos tevi vēl reiz atbalstīt…» Nu?! Kas tas par tekstu? Svītroju ārā debesis, eņģeļus un mākoņus. Teicu Mārtiņam: kas tie par miršanas tekstiem! Es nelūkojos uz cilvēkiem no mākoņiem un tā nedziedāšu. Arī visus kaķus un suņus no dzejoļiem izravēju. Iedomājies, dziesmā Nakts veikalā ir teksts: pamostos – pat kaķa blakus nav. Nu?!» To visu Reiniks stāsta bez sašutuma, drīzāk ar sirsnību. Radošie strīdi ar Freimani dažkārt esot beigušies ar to, ka Mārtiņš teicis: «Dari to, kas tev jadara – komponē.» Tad nu Laurim bijis ko atcirst, ka mūzikas apskatnieks Sandris Vanzovičs teicis: Reinika dziesmās Mārtiņa teksti skan labāk nekā Mārtiņa paša dziesmās.

Ka Mārtiņam ir slikti, tuvie zināja. Pēdējo divu gadu laikā Freimanis sevi bija krietni paplucinājis ar alkoholu. Pirms Mārtiņa aiziešanas Lauris viņu nebija redzējis trīs mēnešus. Uzzinot, ka draugs slimnīcā, viņš devās ciemos. Freimanis palūdza, lai viņam nākamreiz atnes pleijeri, jo vientulība un klusums viņam bija ienaidnieki. Reiniks nepaspēja.

27.janvāra naktī Laurim piezvanīja mamma Dace un teica, ka no ģimenes draudzenes un dejotājas Aleksandras Kurusovas saņēmusi īsziņu, ka Mārtiņš aizgājis. Līdz rītam vēl pastāvējusi doma, ka tēlainā īsziņa ir pārpratums un ar to domāts, ka Mārtiņš ir nevis miris, bet pamazām aiziet. Tomēr tā nebija. «Neesmu raudātajs, bet tad gan. Nujā. Bija drausmīgi sūdīgi. Ar mani ir tā: ja pārdzīvoju, tad īsi, bet koncentrēti. Grūtos brīžos savākties man palīdz parunāšanās ar draugiem, bet es principā diez ko daudz nerunāju. Paturu sevī. Ja ir slikti, labāk eju ārā no istabas un kaut ko daru. Un ņemu to visu vieglāk.» Otrā rītā to arī nācās darīt, jo bija jāiedzied Eirovīzijas klips un vakarā jānospēlē izrāde Kailie brieži Bauskā. «Kā robots todien biju,» Reiniks atceras.

Sākotnēji draugi šaustījuši sevi, ka nav atturējuši Mārtiņu no viņa dzīvesveida, bet ar laiku saprata, ka bija darījuši daudz. Otru cilvēku mainīt nevar, viņa vietā dzīvot – arī ne. Tas, ka Mārtiņa draugi pat kopa viņa dzīvniekus, ir zināms fakts. Arī tas, ka bruņurupucis nomira un papagailis izlaidās pa logu.

Turpmākajās dienās Laurim nebija laika skumt, jo ar draugiem darbojās, lai bēres būtu tādas, kā patiktu Mārtiņam. «Mēs smuki uztaisījām. Viņš kā šovmenis mums visiem pa vidu bija,» Reiniks atceras bēres, kuras bijušas kā sava veida šovs, jo katrs spēlējis kādu lomu: pēkšņi tik daudzi atcerējušies, cik tuvs viņiem bijis Freimanis, cits piedomājis klāt notikumus. Tieši Mārtiņa nāve Laurim likusi apjaust, kas ir divkosība. «Tie, kuri par Mārtiņa daiļradi smējās, nu viņu lika Dieva vietā. Man zūd cieņa pret tādiem cilvēkiem. Ja ir, tad līdz galam – ja nepatīk, tad nepatīk.»

Reiniks pats var pateikt, kas viņam nepatīk. Viņš var tviterī ierakstīt, ka klausās SWH, nevis tēlot pseidointelektuāli un teikt, ka klausās Radio101. Reiniks atklāti var pateikt, ka nav lidojis biznesa klasē. Arī to, ka Kailajos briežos, kuros viņš piedalās, nav jāmeklē māksla. Reiniks var stāstīt gan to, ka Amerikā ne tikai apguva aktiermākslu, bet atveda no turienes kaudzi dezodorantu, jo Latvijā nopērkamie apģērbā atstāj baltus pleķus. Jā, Reinikam ir Lexus un Dolce&Gabbana uzvalks (atpirkts par lētāku naudu, jo tam bija defekts), toties viņš iet arī uz Zara, kur «var nopirkt normālu uzvalku, nevis kartupeļu maisu». Jā, viņš aizbrauks novadīt pasākumu uz mazu lauku skolu vai nodziedās bērnu invalīdu nometnē, ja vien būs tam laiks. Par to Reiniks neklāsta dzeltenajai presei. Tas jau arī neinteresē. Labāk, lai parāda Kalifornijā iegūtās tiesības.

«Reiniks nekautrējas par to, ka kaut kas varētu būt ne tik «stilīgi» vai prestiži. Viņš ir mazliet ku-kū un dzīvo ar ierozā brillēm. Tas palīdz,» Marta Kukarane atbild, kad vaicāju, kas ir Laura pēdējā laika sasniegumu iemesls.

Lauris sācis vairāk sportot un gulēt, jo neveselīgie nakts darbi un smēķēšana dara savu. «Man jāpalīdz dvēseles kastītei. Es ar to pelnu naudu, galu galā.» Par dzīvesveidu licis aizdomāties tas, kas notika ar Mārtiņu. Protams, Reiniks apjautis arī to, cik svarīgi ir novērtēt cilvēkus, kamēr viņi dzīvi. «Mīlestību vajag pateikt. Sakiet saviem bērniem un tuvajiem, ka mīlat viņus.»

Neteikt nevienam
Un tagad – atgriezīsimies Lietuvā. Ir jau svētdienas rīts, es joprojām esmu atlaista, un no Kauņas dodamies uz Viļņu. Lietuvas TV3 zib košos tērpos, un gaisā virmo metāliskas krāsas matu lakas tvans. Koru kari gatavojas dziedāt Aš bėgu. Lielākais izklaides un aprindu žurnāls Žmonės intervē Reiniku, sakot, ka viņš Lietuvā ir viena hita autors. Lauris tam pilnībā piekrīt. Tad, kad viņš iedziedās duetu ar lietuvieti Miu, tad būšot cita runāšana. Savukārt Lietuvā pazīstamais Justins Lapatinskis, kurš sevi dēvē par rokmūziķi, taču apkārtējie teic, ka viņš patiesībā ir izteikts popmūziķis, lūdz nevienam neteikt, ko viņš domājot par dziesmu Aš bėgu: «Dziesma ir laba un neaizmirstama, vienkāršiem akordiem un ļoti lipīga, taču mašīnā es to neklausītos.» Justins kautrējas, ka piedalās Koru karos, jo viņš taču ir rokmūziķis. Viņš brīdina, ka vakara gaitā es dzirdēšu daudz sliktu dziesmu.

Reinika panākumi Lietuvā ir saprotami arī tad, ja trīs stundas paklausās lietuviešu radio. Lietuviešiem ir švaki ar pašu sacerētām popdziesmām. Viņi savā valodā pārdzied Tinas Tērneres un Ace of Base gabalus, pārvēršot tos par kalbasņikiem. Lietuvieši novērtē to, ko mēs jau zinām: Latvijas mūzikas raibajā kokā Reiniks ir sava zara profesionālis. Kamēr mēs, latvieši, gaidām, kad romantiskais puisis izaugs, tikmēr lietuvieši Reinikam piedāvā piedalīties Lietuvas Eirovīzijā. Viņš taču ir gatavs tai – labi komponē, labi dzied, labi kustas, runā perfekti angliski un arī krieviski. Galu galā – staro! Reiniks atteicās. Patriots. Ar 2.vietu Latvijā, bet patriots. Latvijas laiku uz viņa rokas rāda rokas pulkstenis, ko uzdāvināja Vaira Vīķe-Freiberga, kura nesen arī apmeklēja koncertu. Vizītē pie Daļas Grībauskaites gan Reiniks vēl nav bijis.

Ierindnieka azarts

Posted on marts 9, 2011 by anon - Veiksme

Cēsu uzņēmums Soldomirk vienīgais Latvijā ražo ugunsdzēsības hidrantus un piegādājis detaļas arī kompānijai Rolls-Royce

Ja pilsētas ūdensvads būtu cilvēks, tam arī būtu apendicīts, gluži kā vairākumam no mums. Tikai no čuguna. Tas ir ugunsdzēsības hidrants. Iekārta, kas ļauj ugunsgrēka laikā pieslēgties ūdensvada sistēmai. Rietumeiropā tie bieži redzami virszemē, bet pie mums pārsvarā iebūvēti pazemē un tiešām ir kā īsti «apendicīti», par kuru eksistenci neviens pat neatceras, kamēr nenotiek nekas ārkārtējs.

Pieprasījums pēc hidrantiem iet roku rokā ar būvniecību, jo bez tiem nevar nodot nevienu objektu. Būvnormatīvos noteikts, cik tālu citam no cita tiem jāatrodas apdzīvotās vietās. Tātad samērā viegli prognozējams tirgus, jo viss atkarīgs no jaunu ēku būvniecības un ūdensvadu rekonstrukcijas. Latvijā gadā nepieciešams ap trim tūkstošiem hidrantu.

Tomēr tieši šī prognozējamība saasina konkurenci, jo rēķināt prot daudzi. Kā atzīst uzņēmuma Soldomirk valdes priekšsēdētājs Modris Krieviņš, nepārtraukti jābūt gatavam, ka tirgū parādīsies kāds lētāks modelis. «Pirms gadiem sešiem, kad sākām ražošanu, hidrantu pievienotā vērtība bija ļoti augsta. Pašlaik tā stipri kritusies, jo cēlušās izejvielu un resursu cenas, katrs mēģina samazināt izmaksas, bet tūlīt jau cieš kvalitāte. Piemēram, nerūsējošā tērauda detaļas aizstāj ar cinkotajām.»

Krieviņš stāsta, ka šai lejupejošajai spirālei ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, ūdensvadi atrodas pašvaldību pārziņā. Tās izsludina iepirkuma konkursu, kurā galvenais kritērijs ir zemākā cena. Tāpēc uzvarējušie būvnieki meklē lētākās caurules un citus mezglus, tajā skaitā hidrantus. Tas nekas, ja pēc kāda laika tie var iziet no ierindas – izdevīgāk būs tos nomainīt, jo 21.gadsimtā nekam vairs nav jākalpo mūžīgi. Tā, dzenoties pēc lokāli izdevīgākās cenas, globāli diezgan nejēdzīgi tiek iztērēti milzīgi resursi, domā Modris.

Otrs faktors – tirgū arvien parādās jauni ražotāji. Sākumā hidrantus Baltijas tirgum ražoja tikai viens uzņēmums Igaunijā. Kad Soldomirk ap 2003.gadu pievērsās metālapstrādei, tad piegādāja šim uzņēmumam dažas hidrantu detaļas, jo vienā ierīcē tādu ir ap 70. Pēc pāris gadiem igauņi cēsniekiem pateica: paldies, puiši, jūsu izstrādājumi ir ļoti augstas kvalitātes, bet mums vajag kaut ko lētāku.

«Kas atlika? Noraut stopkrānu vai arī sākt ražot hidrantus pašiem. Mēs par 500 latiem nopirkām vienu hidrantu, pārzāģējām to uz pusēm un pamatīgi izpētījām,» atceras Modris. Uzņēmumā strādāja pieredzējuši vīri, kas uzreiz secināja – prototips nav ideāls. Tā radās viņu pašu modelis – vienkāršāks, no laba čuguna un precīzi nostrādāts.

Azartiskais zemnieks
Modris Krieviņš ir tipisks latviešu uzņēmējs, kurš sācis ar mazumu un nepārtraukti centies piemēroties situācijai. Viņa vectēvs savulaik bijis turīgs Vaives pagasta zemnieks. 90.gadu sākumā, atgūstot un radu starpā sadalot bijušos īpašumus, Modris mantojis 45 hektārus zemes, nodibinājis zemnieku saimniecību Daudziešas un sparīgi ķēries pie lauksaimniecības. Drīz sapratis, ka viņa izaudzētie graudi un dārzeņi nevienam nav vajadzīgi. Dāņi, kas ar savas valsts finansiālu atbalstu Cēsu rajonā sāka uzpirkt zemi, to pašu spēja izaudzēt vairāk un lētāk.

Toties dzelzs priekškars bija kritis. Polijā, Vācijā un kaimiņos Lietuvā daudz ko varēja nopirkt lētāk nekā Latvijā. Slavenais Viļņas tirgus vien bija ko vērts. Tad Modris iegādājās nelielu sešpadsmitvietīgu busiņu un 90.gadu vidū sāka organizēt komercbraucienus. Par sapelnīto naudu pēc diviem gadiem nopirka lietotu lielo autobusu un plānoja pievērsties tūrisma pārvadājumiem.

Likteņa ironija – tieši dāņi, kuri viņu izkonkurēja lauksaimniecībā, palīdzēja nostāties uz kājām tūrisma nozarē. Tolaik Dānijas valdība ne tikai stimulējusi savējos iegādāties zemi Latvijā, bet arī daļēji finansējusi lauksaimnieku ekskursijas uz Baltijas valstīm. Sevišķi viņiem paticis braukt uz Cēsīm. Tā dāņi kļuva par Krieviņa sāktā tūrisma biznesa pirmajiem klientiem. Vēl pēc gada, kad tika iegādāts otrs lielais autobuss, sākās sadarbība ar Via Hansa Tours. Modra kompānijas autobusi sagaidīja tūristus Viļņā, cauri Latvijai veda uz Tallinu, pa vidu apskatot visas ievērojamās vietas: Krustakalns, Vecrīga… Un no Tallinas atkal atpakaļ ar jaunu grupu. Tā kā autobusi šādi tika noslogoti vien piecus mēnešus gadā, ziemās sadarbībā ar Aktīvās atpūtas centru organizēti braucieni uz kalniem. Vēlāk autobusu parks vēl paplašināts, un latviešu tūristi vesti uz Rietumeiropu, arī Krieviju. Pats tālākais un vienlaikus riskantākais reiss bijis uz Čečeniju. Turp milicijas apsardzībā vesti mākslinieki. Uz autobusiem gan uzrakstīts Družeskaja pojezdka (Draudzības brauciens – krievu val.), tomēr gan šoferi, gan uzņēmuma vadītājs bija drusku nobijušies. Par laimi, visi atgriezušie sveiki un veseli. Čečenijā viņiem laimējās, bet pērn uzņēmums piedzīvoja pamatīgu triecienu – vispirms pie Pērnavas avarēja viens autobuss, pēc tam Vācijā uz autobāņa sadega otrs. «Tas mūs pamatīgi izģērba,» saka Modris. «Un arī mani pašu stipri piezemēja. Sapratu, ka šajā dzīvē nauda un peļņa nav galvenais. Jo nauda vienā mirklī var izkūpēt gaisā, un peļņu ierakstām skurstenī.» Lai savilku galus, nācies pārdot divus no atlikušajiem četriem autobusiem. Tomēr Modri šajā biznesā saista kaut kas, kas naudā nav izsakāms. «Azarts, piedzīvojums… Katrā ziņā es daru to, kas man patīk, turklāt vēl nodrošinu ar darbu vairākus cilvēkus. Peļņa ir pakārtota tam. Vajag priecāties par veiksmēm, nevis nokārt degunu, ja neveicas!»

Te nu lasītājs varētu jautāt – kāds gan tūrismam sakars ar metālapstrādi? Pavisam vienkāršs – autobusi mēdz lūzt. Jauni maksā līdz 350 tūkstošiem eiro, bet lietoti – ap 100 tūkstošiem. Detaļas dārgas. Tāpēc jau pirms desmit gadiem Modris sagādāja vairākus metālapstrādes darbagaldus un pieņēma darbā meistarus. Kad nebija jālabo autobusi, varēja uzņemties dažādus pasūtījumdarbus, līdz 2003.gadā sākās sadarbība ar igauņu hidrantu ražotājiem.

Modris Krieviņš nav ņēmis kredītus, toties izmantojis iespējas, ko dod ES līdzfinansētie projekti. Tā viņš saņēma 40 tūkstošus latu Cēsu ražotnes infrastruktūras izveidei, 200 tūkstošus jaunu darbagaldu iegādei un nupat deviņus tūkstošus kvalitātes vadības standartu ieviešanai.

Ķīnieši nevar, latvieši var
Kad pirms septiņiem gadiem Modris dibināja savu SIA Soldomirk, nosaukumu vajadzēja izdomāt vienas nakts laikā – izrādījās, ka zemnieku saimniecības vārdu nevar izmantot. Nosaukums tapis Modra vārda burtu kombinācijā ar itāliešu sol – saule. Apmācies gan uzņēmumam izrādījies pērnais gads. Apgrozījums nokrities līdz 150 tūkstošiem latu, un no agrākajiem 29 darbiniekiem palikuši 11. Avārijas radījušas mīnusus. Panīkums būvniecībā ietekmējis hidrantu noietu. Pusi saražotā Soldomirk pārdod Latvijā, kur tai pieder aptuveni trešdaļa hidrantu tirgus, bet pārējo eksportē.

Metālapstrādē uzņēmums apzināti atsakoties no pasūtījumiem ar zemu pievienoto vērtību, kuru netrūkst. «Varētu strādāt dienu un nakti,» saka Modris. «Bet kāda tam jēga! Ķīnieši spēj neiedomājami lēti saražot milzīgus apjomus. Simtiem tūkstošu vienādu detaļu. Bet viņi nevar kā mēs – ātri pārorientēties un saražot tūkstoti, divus tūkstošus kvalitatīvu un savā ziņā oriģinālu izstrādājumu. Tā ir mūsu priekšrocība, kuru nepieciešams izmantot!» Tiesa, priekšrocība slēpj sevī arī risku. Pirms kāda laika uztaisījuši kādam uzņēmējam Dānijā alumīnija stendus džinsu veikaliem, bet vīram radušās finansiālas problēmas, un viņš «aizmirsis» norēķināties. Tomēr galvenais risks ir pasūtījumu neregularitāte. Saražo kārtējo partiju, bet nākamais pasūtījums var būt pēc gada vai diviem. Tomēr, ja klientu apmierina kvalitāte, parasti viņš pēc kāda laika atkal atgriežas. Tāpēc Modris saka – galvenais, lai būtu daudz draugu. Ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. «Tad pasūtījumi paši tevi atrod.»

Ilgstoša sadarbība Soldomirk ir ar norvēģiem, kuriem ražotas dažādas detaļas ūdensapgādes sistēmām, kas no Norvēģijas izplatītas tālāk pa visu pasauli. Ražojuši arī metāla plāksnītes Rolls-Royce, jo šī kompānija, kura lielākoties asociējas ar automašīnām, ražo daudz dažādu metāla izstrādājumu, to skaitā arī sūkņus, kuros tiek izmantotas Cēsīs gatavotās detaļas.

Šādu specifisku pasūtījumu ir daudz. Sevišķi tāpēc, ka uzņēmumā ir moderna pulverkrāsošanas iekārta un iespēja metāla virsmu tīrīt ar smilšu strūklu. Arī moderna programmējama virpa. Diemžēl pašlaik neesot cilvēka, kas ar to varētu strādāt, jo Latvijā šādus speciālistus tikpat kā nesagatavo un tie, kam ir attiecīgas iemaņas, ir ļoti pieprasīti un labi algoti Rietumeiropā.

«Tā ir realitāte, ko es nevaru ietekmēt,» saka Modris, kurš sevi uzskata par ierindas uzņēmēju, kuram nepārtraukti jāspēj pielāgoties. Izskatās – viņš nemaz arī negrib kļūt par biznesa ģenerāli. Jo tādas armijas, kurās ir pārāk daudz ģenerāļu, nav karot spējīgas, kā to pierādīja arī nesenā krīze.

3 biznesa principi
1. Dari to, kas sniedz gandarījumu
2. Kontakti nodrošina pasūtījumus, kvalitāte – klientu atgriešanos
3. Elastīgums, spēja pielāgoties

Krista Audere

Posted on marts 9, 2011 by Baiba Roga - Jauna seja

Krista mācās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļas 2.kursā, bet jau vairākos koros paguvusi kļūt par diriģenti un kormeistari

Pašlaik Krista ir LU jauktā kora «Dziesmuvara» diriģente, sieviešu kora «Dzintars» kormeistare un vokālās grupas «Anima Solla» dalībniece. Pirms tam vadījusi Rīgas 45.vidusskolas jaukto kori, bijusi kormeistare Pūres sieviešu korī «Abava», dziedājusi Rīgas jauniešu korī «Kamēr…», arī Rīgas Doma kora skolas meiteņu korī.

Vecums: 21. Vecāki: Indra – auklē divus bērniņus, Māris – strādā būvniecībā.

Pirmā publiskā uzstāšanās? «Sešu gadu vecumā ar jaunāko māsu Sandu dziedājām Olgas disenītē Liepājā. Izgāzāmies, jo māsa sāka skaļi bļaut mikrofonā. Raudāju, jo likās, ka viņa man ir izbojājusi karjeru.»

2008.gadā lielajos dziesmusvētkos biji soliste. Kā juties kopkora priekšā? «Bija liels stress, sajūsma un neticība reizē.»

Esi aicinājusi koristus uz privātstundām savā dzīvoklī. Kaimiņi nesūdzējās? «Dzīvoju mūziķu mājā – kaimiņi arī ir diriģenti. Visi saprot.»

Cilā hanteles, lai rokas diriģējot nenogurtu? «Kādreiz cilāju, vairs ne – rokas esmu uztrenējusi un nogurumu nejūtu.»

Cik kora tērpu glabājas tavā skapī? «Kādi astoņi. Varēšu pēc gadiem uz Helovīnu uzvilkt. Kamēr… kora baltajā kleitā varētu pat uz savām kāzām aiziet.»

Labākais līdzeklis, lai ātri atgūtu aizkritušu balsi? «Uz pusstundu balsi var atgūt ar 50 g balzama, bet ar to aizrauties nevajag. Vislabākās zāles ir miegs un ingvera tēja ar citronu, jo pirmā aizkritušas balss pazīme ir nogurums.»

Absolūtā dzirde ir? «Nē, man ir ļoti trenēta relatīvā dzirde. Māsai ir absolūtā dzirde. Reiz bērnībā, kad abas sēdējām autobusā, viņa teica: «Māsiņ, māsiņ, trolejbuss pabrauca garām uz la bemol.»»

Voldemārs Dūdums. Tvīto ar putniem

Posted on marts 2, 2011 by Ieva Alberte - 1 no 2 miljoniem

Tviteris ir tas portāls, kur var izteikties 140 rakstu zīmēs. Tweet tulkojumā no angļu valodas ir «vīterot», «čivināt». Tvitera simbols ir zils putns. Voldemārs Dūdums radīja tviteri pašiem putniem — zīlītes „raksta” tvītus, knābājot speķa klaviatūru.

Voldemārs ir cilvēks, kurš izdomāja, ka arī paši putni varētu tvītot. Sārnatē, kur Dūdumu ģimenei pieder viesu māja, ir daudz zīlīšu. Tvītojoši putni šķita savdabīgs veids, kā mājai likt par sevi manīt. Voldemāra darbošanās ar speķi tika ievērota, jo viņš veido Ir pašreklāmas. Tas saslēdzās kopā ar faktu, ka Ir pašlaik ir ietekmīgākais tviterzīmols Latvijā – un tā zīlīte kļuva par Ir.lv zīlīti.

Dūdums mācījies reklāmu Miami Art&Design School Hamburgā. Pērn ieguvis Andy Award balvu Amerikā par ziepju gabalā iestrādātu datoram pieslēdzamo zibatmiņu, kas iekārdinātu bērnus mazgāt rokas. Savukārt jauno talantu YoungGuns balvu 2008.gadā piešķīra par to, ka atkritumu šķirošanu pārvērta par balsošanu gluži kā vēlēšanās: cilvēks varēja izvēlēties, kurā no divām urnām iemest nevajadzīgo papīru: ar Baraka Obamas vārdu vai ar Džona Makkeina. Mēneša beigās – šķirošanas rezultāti. Šī ideja gan netika realizēta. «Reklāmā ar to jāsamierinās. Ideja jānogalina un jāsaprot, ka tā neglābtu pasauli.»

Vismokošāk bijis nokaut ideju olimpisko spēļu atklāšanā Vankūverā Latvijas sportistus pārģērbt par kokiem ar milzu lapotnēm. Beidzot latviešus pamanītu un tiktu vēstīts, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm.

«Reklāmā tu esi tik labs, cik labs ir tavs pēdējais darbs. Un mana zīlīte tāda ir,» Dūdums stāsta, ka zīlīte sāka tapt jau novembrī. Datorprogrammu, kas, sasniedzot 140 zīmju garumu, automātiski iemet tekstu tviterī, uzbūvēja Ir kolēģis Andris Ludriks. Voldemārs par diviem latiem Rimi nopirka lētāko klaviatūru, uzskrūvēja uz taustiņiem plānas speķa šķēles un pieslēdza datoram. Zīlītes bija pārāk vieglas, lai knābājot vai staigājot taustiņi rakstītu. Dūdums pirka aizvien jutīgākas un līdz ar to arī dārgākas klaviatūras. Pat silikona, taču tas nelīdzēja. Aiz kreņķiem Voldemārs atsāka smēķēt.

Kādu dienu viesu mājas pārvaldnieks rosināja speķi ar skrūvi ieskrūvēt dziļāk, lai tās gals pieskaras klaviatūras membrānām. Un – jā! Aizgāja pirmie tvīti. Daži pat salasāmi: popop, wowow, grrr un aiaiaiiaia. Visvairāk zīlītes spiež ciparus. Kopumā tvītotājas ir trīs, dienā top ap 150 tvītu, un speķi noēd nedēļas laikā. Reiz ietvītojis arī meža strazds. Sitis tā, ka taustiņi lidojuši. «It kā muļķīga tā tvītošana, bet, ja paskatās, ko citi raksta tviterī, tad zīlīte ir okei.»

Kopš palaista zīlītes angliskā versija Birdsontwitter.com, Voldemārs saņēmis slavinājumus no zviedriem, spāņiem, austrāliešiem un citām pasaules vietām. «Zīlīte ir tāda reklāma, par kuru man nav kauns. Un tai ir arī atdeve.» Dūdums uzskata, ka Latvijā reklāmām jābeidz izskatīties pēc reklāmām, bet jākļūst par piedzīvojumiem. Piedzīvojums ar zīlītēm beigsies pavasarī, kad viņas vairs negribēs speķi.

Rindā pēc klusajām sirdīm

Posted on marts 2, 2011 by Ieva Alberte - Dzīve

Šogad Latvijā jau veikta viena sirds pārstādīšana. Pērn nebija nevienas. Patiesībā donors bija, tomēr neviens no sešiem sirds gaidītājiem pie tās netika. Kāpēc?

Nekas nenotiek. Nekas. Tāda ir sirds ķirurga Inta Putniņa atbilde uz jautājumu, kas notiek Latvijā, ka pusotru gadu nebija nevienas sirds pārstādīšanas. «Latvijā ir nabadzība un haoss. Mēs te uz entuziasma turamies,» sarunā pirms mēneša Putniņš sirdījās, ka nav val-stiska plāna attiecībā uz sirds transplantācijām un operācijas tiek veiktas lielākoties par Stradiņu slimnīcas līdzekļiem. Absurdi arī tas, ka valstī ar augstu sirds un asinsvadu saslimšanu līmeni uz sirds transplantāciju gaida tikai pieci pacienti. Gadā vajadzētu veikt vismaz 15 pārstādīšanas. Daudzi nemaz līdz rindai nenonāk, jo no ģimenes ārstiem neuzzina par iespējām ārstēt sirdi. Vislielākā problēma gan ir gadiem nemainīgā – trūkst donoru.

Igauņi dāvā nieres
Šogad naktī uz 17.februāri Latvijā tomēr kaut kas notika. Devītā sirds transplantācija septiņu gadu laikā. Salīdzinājumam: pērn Viļņā – piecas, Kauņā – divas. Igaunijā sirds transplantācijas neveic, taču ir attīstīts starptautiskās palīdzības tīkls, piemēram, pērn Tartu Universitātes klīniskās transplantācijas dienests Latvijai uzdāvināja piecas nieres.

Sergejs Truškovs, ķirurgs un Transplantācijas koordinācijas nodaļas vadītājs, ir viens no tiem, kurš uzrunā tuviniekus, kad slimniekam iestājusies smadzeņu nāve, un pastāsta par iespēju ziedot aizgājēja iekšējos orgānus.

Sirds gadījumā jāizlemj ļoti ātri, jo tā jāpārstāda 4-6 stundu laikā. Latvijas likumdošana paredz – ja pacients dzīves laikā nav izdarījis ierakstu iedzīvotāju reģistrā, ka nevēlas, lai viņa orgānus pēc nāves izmantotu, atļauju pat varētu neprasīt. Ja potenciālā donora tuvinieki ir zināmi un pieejami, ar viņiem tiek runāts. Truškovs nenoliedz, ka viņa 16 gadu praksē bijuši gadījumi, kad radus sazvanīt nevar un orgāni tiek izmantoti.

Tuviniekiem mediķi var neprasīt atļauju, ja cilvēks orgānus novēlējis, dzīvs būdams: Iedzīvotāju reģistrā kopš 2004.gada veikti ap 700 šādu ierakstu. Ar šiem it kā skumjajiem datiem pirms četriem gadiem Latvija bija 5.vietā pasaulē. No visām deviņām Latvijā transplantētajām sirdīm neviena nav novēlēta. Tas ir Truškova komandas «pierunāšanas» darbs un tuvinieku labā griba. Līdz šim visā Latvijas transplantācijas vēsturē neviens pārstādītais orgāns nav bijis no novēlētajiem.

Pērn iespējamie donori bija 74. Par derīgiem tika atzīti 43. Tā kā lielākā daļa donoru ir vecumā pēc 40 gadiem, iekšējie orgāni nav labā stāvoklī. «Neveselīgs dzīvesveids, neliela fiziskā slodze. Liela daļa cilvēku Latvijā ir slimi. Medicīnas pieejamība sarukusi, slimnīcas slēdz. Cilvēki baidās saukt ātro palīdzību. Neiet pie ārsta, nav naudas,» novērojis Truškovs. No 43 derīgajiem donoriem ziedot orgānus atteica deviņu cilvēku tuvinieki. Tātad pērn tika iegūtas 34 nieres, viena akna (aizceļoja uz Lietuvu, jo tobrīd Latvijā aknu pārstādīšanu vēl neveica) un viena sirds.

Atteikšanas iemesls tuviniekiem visbiežāk ir viens – negrib lemt cita vietā. Mirušā vietā. «Es viņus saprotu,» iecietīgi saka Truškovs. Zviedrijā pētījumā taujāts: vai piekrītat kļūt par donoru pēc nāves. 60% atbildēja – jā, taču uz jautājumu: vai piekristu pēc radinieka nāves ziedot viņa orgānus, 60% atbildēja, ka ne, jo nevēlas izlemt mirušā vietā.

Mirst stulbuma dēļ
Pēdējos gados nedaudz mainījies iespējamo donoru loks. Stabils ir to cilvēku skaits, kuri, lecot uz galvas ūdenī, lauž sprandu, bet ar avārijām ir citādi: vai nu mirst notikuma vietā, vai arī, pateicoties labām automašīnām, izdzīvo arī ar nopietnām traumām. «Savulaik daudz avarēja jaunieši, taču nu viņi vairs nevar atļauties braukāt apkārt, jo dzīve kļuvusi dārgāka.» Lielākoties gan par donoriem kļūst cilvēki, kuriem iestājas smadzeņu nāve kāda galvas smadzeņu bojājuma dēļ, piemēram, asinsizplūdums smadzenēs. Truškovs lēš, ka pasaulē ap 10% cilvēku mirst no slimībām un vecuma, 90% – sava stulbuma dēļ. «Braukt uz simtastoņdesmit ziemā ir stulbums. Rak-stīt SMS, ejot pāri ceļam, – stulbums.»

Vēl viena lokāla problēma. Latvijas likumdošana liedz ņemt orgānus no ārzemniekiem. Reiz Latvijā bijis gadījums, kad smadzeņu nāve iestājās Amerikas pilsonim un viņa māte pat gribējusi, lai orgāni tiek ziedoti, taču nācās atteikt. Savukārt Spānijā tas ir ļauts, un 10% orgānu donoru ir ārzemnieki. Līdzīgi ir Īrijā, tāpēc pārrunas ar tur bojāgājuša latvieša tuviniekiem tiek uzticētas Truškova komandai Latvijā. Lielākoties atbilde esot apstiprinoša. Par visu vairāk tuvinieki vēlas, lai tālumā mirušais radinieks tiek atgādāts mājās. Ar vai bez sirds. Kremēts vai zārkā. Ka tik mājās.

Gadījumi, kad tuvinieki tomēr neiebilst ziedot mirušā orgānus, ir tāpēc, ka ģimenē transplantācijas temats ticis apspriests. «Tāpēc par to ir jārunā, jārunā, jārunā,» aizrautīgi saka Truškovs. Saku viņam, ka sabiedrību neuzrunā sausi teikumi, bet gan konkrēti stāsti. Truškovs tam piekrīt. Arī sirds ķirurgs Putniņš domā tāpat. Viņš ir gatavs pacientu dēļ darīt visu, tāpēc iedod man to cilvēku vārdus un uzvārdus, kuri gaida rindā uz sirdi.

Vilis
Zvanu Vilim Kuņickim (21). Neceļ. Kā tā!? Lai nu kam, bet sirds gaidītājam nu gan jābūt sazvanāmam. Pēc mirkļa Vilis atzvana. Piekrīt uzņemt viesos, jo ikdiena ir garlaicīga: dzīvo pie tantes daudzdzīvokļu namā netālu no Jēkabpils. Sēž Draugiem.lv un skatās televizoru. «Filmas skatos. Ziepenes arī. Ugunsgrēku vairs ne. Pa TV3 pusčetros skatos Alises sirdsbalss. Par vienu skuķi tā filma.» Vilis ir vienkāršs. Saka, ko domā.

Prasu, kāpēc necēla telefonu, kad zvanīju: nebaidās palikt bez sirds? Pārstādīšanai taču jānotiek 4-6 stundu laikā, un no Jēkabpils līdz Rīgai ir vismaz divu stundu ceļš. Vilis smaidot atmet ar roku: «Ai, biju nolicis uz kluso. Nepatīk, ka meitenes naktī zvanās. Desmitos aizeju gulēt un des'tos otrā rītā pamostos. Ai, man vispār jau viss ir pofig.»

Pofig Vilim kļuva neilgi pirms 21 gada jubilejas. Strādājot mežā, sākās vemšana. «Drauga vecmuterīte jau sen teica, lai braucu pie ārsta. Domāju – gan sāpes pāries. Pietika izdzert vienu alu, un nākamajā dienā bija sūdīgi.» No Jēkabpils slimnīcas Vili pārveda uz Rīgu, kur viņš ārstējās mēnesi. «Kad atgriezos Jēkabpilī, kriša sāka iet ciet.»

Saku Vilim, ka tādā brīdī cilvēki bieži vien spēku meklē pie Dieva, pie tuvajiem, pie dziedniekiem. Samierināties ar slimību viņam palīdzējusi pazīstama kundze – psiholoģe. «Dievam neticu. Dievs taču ir pieaugušo iztēles auglis. Tā vienā filmā teica, kuru pa TV1000 redzēju.»

Patlaban Vilis novērtē to, ka viņam nekas nesāp. Tas tāpēc, ka implantēta sirds palīgstimulācijas ierīce Heart Mate II, kas palīdz pumpēt asinis. Mākslīgā sirds darbojas ar baterijām, kopumā to ir trīs pāri, un katrs velk sešas stundas. Naktī Vilis aparātam pieslēdz elektrības vadu un guļ. Kā nesamudžinies vadā?! «Viss labi. Agrāk daudz uz vēdera gulēju, tagad nevaru.» Toties Vilis var aizbraukt uz saviem laukiem Leimaņos. Reiz bijis arī ballē. Dzīvot Leimaņos gan būtu riskanti, jo, kad sniega dēļ pazuda elektrība, sirdsmieru deva tas, ka Jēkabpils slimnīcā ir ģenerators.

Vilis ir absolvējis Viesītes arodskolas kokmateriālu meistaru programmu. Vienu vasaru nostrādājis Ālandu salās ar zivīm, tad gadu Rīgā par konditoru: sākumā taisījis smilšu cepumus, tad paaugstināts un vadījis maiņu. Kad firmas vadība nav gribējusi maksāt normālu algu, atbraucis atpakaļ uz laukiem un sācis strādāt mežā. Vilim ir divas māsas, abas Rīgā. Mamma ilgstoši slimo.

Patlaban Vilis strādāt nevar. Kad dabūs jaunu sirdi, tad gan to darīšot. Viņa ieņēmumi ir invaliditātes pabalsts un īres nauda, jo laukos viņš iznomājis astoņus hektārus zemes. «Zemes nodokli maksāju!» Vilis norāda, ka ir apzinīgs pilsonis.

Andrejs
Ar rīdzinieku Andreju Līci (59) kafejnīcā aizrunājāmies divas stundas. Erudīts vīrs. Izbijis militārists, dienējis aktīvajā dienestā zemessardzes štābā, stažējies Amerikā. Kā zvērināts tulks latviešu-angļu-krievu valodā tulko militārus un juridiskus tekstus. Savulaik domājis par emigrēšanu, taču «studiju laikā apprecējos, un pēkšņi radās atbildības sajūta». Līcis precējies divreiz, ir trīs meitas.

Rindā uz sirdi viņš ir kopš pagājušā gada septembra. Andrejs sev pārmet, ka laikus negāja pie ārsta, jo specifiskas sāpes krūtīs juta gadus trīs. Pastiprināti svīda. Arī dzīvesveids nebija veselīgs. «Dienā izsmēķēju teju vai paciņu cigarešu, alkoholu palietoju.»

Infarkts, trombs sirds kreisā kambara sienā, sirds mazspēja un kardiālā astma.

Andrejam bija tik slikti, ka doma par ēšanu vien raisīja pretīgumu līdz vemšanai. Trūka elpas. Palīdzēja procedūra, kas noņem aritmiju, un ieoperētais defibrilators, kas neļauj strauji kristies pulsam. Defibrilators ir «sajūgts» ar kastīti, kas saņem datus par sirdsdarbību un ar satelītsignālu raida uz Stradiņiem. «Tagad jau man labi. Smagi bija slimnīcā. Redzēju, kā kādam cilvēkam veselība pasliktinājās, jo nebija neviena blakus. Man to visu izturēt palīdzēja sieva. Un tobrīd arī mūsu melnajam spalvainajam kaķim Jūlijam kļuva slikti! Sieva jau jokoja: lazarete!»

Pēc pusgada slimnīcā un nekā nedarīšanas Andrejam bija būtiski kļūt lietderīgam. «Pierodi pie bezdarbības, taču tajā pašā laikā tā apriebjas.» Saku, ka sieva ieminējās – vīrs esot kļuvis īgnāks un dažkārt staigājot «ūpī». Andrejs to apstiprina. Iepriekš kāpis kalnos, izbraukājis Ameriku, tāpēc pēkšņā nekā nedarīšana bija mokoša. Vajadzēja domāt, ko likt vietā. Sācis no rītiem cept pildīto omleti ar sieru, kas nu sanākot profesionāli, sūcot putekļus, ejot pastaigāties (ziemā uz apaviem uzliek radzes) un pasācis kolekcionēt monētas, tādējādi rodot arī jaunu sabiedrību. «Eju laukā no mājas, jo zinu – ir jākustas. Mēģinu aizpildīt savu dzīvi. Vairāk lasu, klausos mūziku.» Nupat viņš esot burtiski saindējies ar literatūru par indiāņiem, inkiem un maijiem, templiešiem un Maltas ordeni.

Dažas stundas dienā Andrejs arī pastrādā: nelieli tulkošanas projekti ienes naudu papildus izdienas pensijai un invaliditātes pabalstam. Ļoti gribētos vairāk kustēties un atrast ārstu, kurš nebaidītos ieteikt vingrojumus. «Patlaban jūtos labi. Vilkšu, cik nu varēšu pats ar savu sirdi.» Andrejs saprot, ka rinda var arī nepienākt, jo sabiedrība ir orientēta uz materiālām vērtībām un cīnās par izdzīvošanu, nevis aizdomājas par orgānu ziedošanu. Katram savs ķermenis šķietot tas unikālākais, ar ko atšķirties no citiem. Te nu es iebilstu, sakot, ka unikāls ir tikai cilvēka prāts. Ar to tad arī dzīves laikā jādalās. Kāpēc neļaut labai nierei vai sirdij vēl nedaudz pastrādāt, ja tā ir strādātāja?

«Tas, ka redzēju tuneļa galā gaismiņu pamirdzam, spieda novērtēt to, kas man dots. Ikdienā vērtības bija nobružājušās un kļuvušas pašsaprotami pierastas.» Andrejs uzskaita labo: jaukā 11 gadus jaunākā sieva Gundega, trīs mīļās meitas. «Divas dzīvo Amerikā, bija atbraukušas. Ar lielu prieku sagaidīju, aizgājām uz teātri. Ir labi to visu piedzīvot.»

Ivars
Netālu no Kandavas ir Valdeķi – neliela vieta ar baisu pamestības sajūtu. Tur trīsstāvu daudzdzīvokļu namā mīt Ivars Einbergs (39), kurš rindā ir kopš 2007.gada aprīļa. Dienējis Armēnijā, kolhozā strādājis par šoferi, Kandavas tehnikumā par santehniķi. Ivars precējies divreiz, no pirmās laulības ir bērns.

«Tikko bijām sapazinušies, bet viņš ar sirdi apkrīt!» smej sieva Iveta. Uz to viņš atbild, palepojoties, ka pār Ventas tiltu kāzu dienā līgavu tomēr pārnesis. «Tagad jau man ir labi. Pirmie gadi bija smagi,» Ivars nopūšas. Saslimis ar plaušu karsoni un nemaz nedomājis, ka vaina ir sirdī. Pampušas kājas, trūcis elpas. Divas reizes iestājās klīniskā nāve. Ārsti teikuši, lai brauc uz Rīgu pie kardiologa Romāna Lāča. Konsultācija izmaksājusi ap 50 latiem, un Ivars uzzinājis, ka būs dzīvotājs… Tikai jāstājas rindā uz jaunu sirdi.

«To nevar izstāstīt, kas pārdzīvots. Nelīdz jau, ka mierina, sakot – viss būs labi. Viņš runāja par to, ka varētu nomirt un beigt mocīties,» atceras Iveta, kura tobrīd vīru aizvietojusi kurinātāja darbā. Vienubrīd Ivars lietojis nervus nomierinošas zāles. «Pāris asaru izbira. Ja nebūtu sievas, es būtu zem zemes.» Tieši Iveta mudinājusi nedomāt tikai par sirds gaidīšanu, bet kaut ko darīt. Abi braukuši gan pie tantukiem, gan homeopātiem. Labāk kļuvis pēc trim akupunktūras reizēm. Kad ap sirdi sācis krāties ūdens, dziednieks Spodris «tīrījis» sirdi ar kristāliem.

Divreiz Ivars jau gandrīz ticis pie sirds. Kad pirmoreiz dakteris Putniņš piezvanījis, Ivars izskrējis uz balkona, jo citviet mājās ir slikta zona. «Tas bija ap astoņiem vakarā. Satraucos. Tā kā veselība bija uzlabojusies, teica, ka izlaidīs šo reizi. Labi, tad izlaidīs' ar, es teicu. Kas zina, varbūt pēc operācijas būtu vēl grūtāk.» Otrreiz Putniņš zvanīja pērn pavasarī. Pajautāja, cik Ivars sver. Viņš nosvērās, pateica. Tika izspriests, ka donora sirds nebūs piemērota. «Bet kā pārbijušies bijām! Un ja nu tomēr!» atceras Iveta.

Einbergu pāris gaida, kad beigsies aukstā ziema, jo tagad jāsēž istabā pie televizora un jākurina krāsns – malkas vajag daudz, un tā jāpērk, jo pašiem meža nav. Pavasarī Iveta varēs atsākt ravēšanu 10 km attālajā kokaudzētavā. Darbs tuvējā apkārtnē ir retums. Iveta bija arī simtlatnieku programmā, taču tā beidzās. Ivars pastrādāt nevar. «Kaut ko jau fīrējos. Tīru māju, taisu ēst. Jādzīvo ir!»

Juris
Juris (53) no Zemgales telefonsarunā uzreiz brīdina, ka runās tikai anonīmi. Pat kaimiņi nezinot, ka viņš kopš 2010.gada februāra gaida rindā uz sirdi. Juris ir izbijis šoferis, piestrādājis arī ceļu būvē. Kungs izklausās drūms. Apsolos piezvanīt pēc nedēļas. Atbild kāda dāma. Jura neesot mājās, un viņa nezinot, kur viņš ir. Jūtu, ka sieviete runāt negrib un tūlīt nometīs klausuli, tāpēc sāku vilkt sarunu, sakot, vai viņa patiesi ir Jura sieva, ja nezina, kur vīrs. Kundze smejas. «Esmu, esmu. Viņš tā mēdz kaut kur aiziet. Zoli spēlē, visticamāk. Smagi mums iet. Saprotiet pati.»

Tas tiesa, ka pērnā gada pavasarī, kad dakters Putniņš zvanīja, lai piedāvātu sirdi, Juris telefonu nepacēla? Tieši tāpēc arī 2010. allaž būs gads, kurā netika veikta neviena sirds transplantācija. «Nepatīkami dzirdēt tādus pārmetumus. Mums telefoni bija ieslēgti, arī neatbildēto zvanu nebija.»

Savukārt ārsti apgalvo, ka zvanīja gan uz stacionāro telefonu, gan sievas, gan paša Jura mobilajiem. Šo negadījumu un pārpratumu pārdzīvo visi. Putniņš atceras, ka donors, kura radinieki piekrita ziedot sirdi, bija Gulbenē. Daļa ārstu divos naktī brauca turp, lai konstatētu, kāda ir sirds, taču otra daļa ārstu Stradiņos apkopoja visu sešu sirdi gaidošo pacientu analīžu datus – pacienti reizi trijos mēnešos Stradiņos nodod asinis. Par vispiemērotākajiem atzina Aleksandru no Rēzeknes un Juri no Zemgales. Aleksandram tomēr bija vāja nesaderība, tāpēc izmisīgi tika zvanīts Jurim. Viņš nepacēla. Donora sirds palika Gulbenē, donora ķermenī. Kapos.

Aleksandrs
Aleksandrs Ļeonovs (50) ir rindā kopš 2010.gada janvāra. Pavasarī viņš saņēma zvanu no Putniņa, ka pastāv iespēja tikt pie sirds, un dēls viņu lielā ātrumā no Rēzeknes veda uz Rīgu. Pa ceļam uzzināja, ka gulbenieša sirds viņam tomēr nederēs. Pēc karstās vasaras septembra beigās Aleksandrs tika pie Heart Mate II mākslīgās sirds jeb mehāniskās sirds palīgcirkulācijas ierīces: sūknis pārpumpē sešus litrus minūtē. «Esmu vairāk vai mazāk dzīvs,» viņš komentēja pašsajūtu Ir oktobra numurā rakstā par mākslīgajām sirdīm. Aleksandrs stāstīja, ka strādājis par šoferi, aizrāvies ar slēpošanu. Pirms septiņiem gadiem nogāzies ar infarktu. Viņš pieļauj, ka sirdskaite ir iedzimta, jo abi vecāki miruši no insulta. Vietu rindā uz sirdi Saša saglabā, jo mākslīgā sirds ir pagaidu variants.

Intars
Kuldīdznieks Intars Vaskops (36) ir laimīgs. Naktī no 16. uz 17.februāri viņš tika pie jaunas sirds. Donors bija no Rīgas, viņam iestājās smadzeņu nāve.

«Jūtos ļoti labi. Nu, ļoti! Tā vien šķiet, ka man sirds nemaz nav. Nejūtu, ka bungātu. Klusa. Iepriekšējā dauzījās, burbuļoja. Skaļa bija!» Intars runā aizrautīgi un priecīgi. Pats jau varot aiziet uz tualeti. Lai trenētu plaušas, viņam jāpūš speciālā balonā. Spēka ir gana, jo vienu balonu pat pārplēsis.

Kad viesojos pie Intara Stradiņos, ciemos atbraukusi mamma Ināra. «Trīs gadus neesmu gulējusi. Vienā stresā,» viņa nopūšas. Ināra ir pateicīga ārstiem, donora tuviniekiem un Ventspils slimnīcas kardioloģei Gitai Rancānei, kura nosūtīja Intaru uz Stradiņiem. Rindā uz sirdi viņu uzņema pērn septembrī. Transplantācija bija vienīgā iespēja izdzīvot, jo Intars sirga ar smagu sirds mazspēju – kardiomiopātiju. Ārsti atzina: vīrietis lēni dziest.

Tas bija 16.februāris, kad Intars saņēma svarīgo zvanu. Viņš tobrīd bija savās mājās Kuldīgā pie pašas Ventas rumbas. Pulkstenis rādīja tieši 12 dienā. Paprasījis, kā Intaram iet un ko dara, ārsts teicis: «Labi, runāsim par tēmu. Ir sirds.» Vēl gan tikšot noskaidrots, kāda ir saderība. Lai gaidot, kad pārzvanīs.

«Pusotru stundu gaidīju. Zvans. Jābrauc.» Operācija ilga 3,5 stundas. «Pamodos. Ārsti skatās uz mani, bet man truba mutē, un nevaru neko pateikt. Pat ne to, ka gribas padzerties.»

Pirmā telefonsaruna pēc operācijas Intaram bija ar deviņgadīgo meitu Saniju. Viņa gaidot tēti mājās. Intars mitinās kopā ar mammu un meitu, sieva ģimenē nedzīvo. Ģimenes apgādnieks ir Intars. Strādājis apsardzē, celtniecībā un vilcis Lattelecom kabeļus. Kad viss bija sarakts, 15 darbiniekus firmai vairs nevajadzēja. Kādu laiku pēc operācijas viņš nebūs strādātājs. «Medībās gribētu aiziet. Un plejofi tieši tad hokejā, kad man jāguļ!»

Bet Vilis, Andrejs, Ivars, Juris un Aleksandrs vēl gaida savu jauno sirdi. Tik klusu un mierīgu kā tagad Intaram.

Rindā pēc klusajām sirdīm

Posted on marts 2, 2011 by Ieva Alberte - Dzīve

Šogad Latvijā jau veikta viena sirds pārstādīšana. Pērn nebija nevienas. Patiesībā donors bija, tomēr neviens no sešiem sirds gaidītājiem pie tās netika. Kāpēc?

Prasu, kāpēc necēla telefonu, kad zvanīju: nebaidās palikt bez sirds? Pārstādīšanai taču jānotiek 4-6 stundu laikā, un no Jēkabpils līdz Rīgai ir vismaz divu stundu ceļš. Vilis smaidot atmet ar roku: «Ai, biju nolicis uz kluso. Nepatīk, ka meitenes naktī zvanās. Desmitos aizeju gulēt un des’tos otrā rītā pamostos. Ai, man vispār jau viss ir pofig.»

Infarkts, trombs sirds kreisā kambara sienā, sirds mazspēja un kardiālā astma.

Divreiz Ivars jau gandrīz ticis pie sirds. Kad pirmoreiz dakteris Putniņš piezvanījis, Ivars izskrējis uz balkona, jo citviet mājās ir slikta zona. «Tas bija ap astoņiem vakarā. Satraucos. Tā kā veselība bija uzlabojusies, teica, ka izlaidīs šo reizi. Labi, tad izlaidīs’ ar, es teicu. Kas zina, varbūt pēc operācijas būtu vēl grūtāk.» Otrreiz Putniņš zvanīja pērn pavasarī. Pajautāja, cik Ivars sver. Viņš nosvērās, pateica. Tika izspriests, ka donora sirds nebūs piemērota. «Bet kā pārbijušies bijām! Un ja nu tomēr!» atceras Iveta.

Intars
Kuldīdznieks Intars Vaskops (36) ir laimīgs. Naktī no 16. uz 17.februāri viņš tika pie jaunas sirds. Donors bija no Rīgas, viņam iestājās smadzeņu nāve.

«Pusotru stundu gaidīju. Zvans. Jābrauc.» Operācija ilga 3,5 stundas. «Pamodos. Ārsti skatās uz mani, bet man truba mutē, un nevaru neko pateikt. Pat ne to, ka gribas padzerties.»

Bet Vilis, Andrejs, Ivars, Juris un Aleksandrs vēl gaida savu jauno sirdi. Tik klusu un mierīgu kā tagad Intaram.

Garančas teniss

Posted on marts 2, 2011 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Operas māksliniece Elīna Garanča šonedēļ Rīgā sniedza koncertu. Intervijā Ir viņa stāsta, kā krīze ietekmē operas pasauli, un atklāj jaukāko, kas noticis pēdējā laikā

Operas dīvas Elīnas Garančas profilā Facebook kāds jauns vīrietis ierakstījis: iemīlēju jūs, redzot, kā dziedat Metropolitēna operā Ņujorkā, speciāli braucu turp no Brazīlijas, lai redzētu izrādi. Lai arī intervijā Elīna atzīsies, ka atsauksmes par sevi internetā nemēdz lasīt, apbrīnas pilni izteikumi viņai veltīti daudz no visdažādākajām pasaules malām.

Ārkārtīgi noslogota un nesasniedzama – šāds iespaids rodas, mēģinot rast kontaktus ar 34 gadus veco mākslinieci. Elīna Garanča ieradās Rīgā neilgi pirms spāņu mūzikas koncerta Lielajā ģildē 28.februārī, ko diriģēja viņas dzīvesbiedrs Karels Marks Šišons. Gandrīz tūdaļ pēc tam – atkal prom. Taču viņa izbrīvēja laiku rakstiskām atbildēm uz žurnāla Ir jautājumiem.

Atbildes ir ļoti godīgas. Nav grūti iztēloties, kā Elīna sēdējusi viesnīcas istabiņā kaut kur Eiropā ar datoru klēpī un rakstījusi nedaudzajās stundās starp mēģinājumiem, izrādēm un pārlidojumiem no vienas valsts uz citu.

Talantīgās latviešu operdziedātājas dzīve tikai pavirši raugoties var šķist skaista kā filmās. Līdztekus skaistajam atliku likām ir stress, adrenalīns un krīzes laika radītās pārmaiņas. Intervijā Elīna dalās pārdomās par opermūziku, dzīvi un mazliet arī par mīlestību.

Ar ko jums saistās jēdziens «mājas»?
Kāds rakstnieks esot teicis: mājas ir tur, kur guli. Tā kā mans darbs saistās lielākoties ar braukalēšanu no pilsētas uz pilsētu, tad mājas man asociējas ar vietu, kur mainu bagāžu, kur apmainu drēbes, klavierizvilkumus, kur beidzot brokastis ēdu no saviem šķīvjiem ar savu dakšiņu. Šo «māju sajūtu» ceļojot mēģinu veidot, arī atgriežoties pazīstamajās viesnīcās vai īrējot to pašu dzīvokli, kur pabūts jau iepriekšējā reizē. Ja nu nesanāk, tad vismaz dzīvokli tajā pašā mājā, lai iepirkumu centrs un mājas ieeja ir tā pati. Mājas man ir vieta, kur svētdienas varu pavadīt mājas tērpā.

Vai esat YouTube noskatījusies neskaitāmos video ar jūsu koncertierakstiem, izrādēm? Komentāros pie tiem cilvēki no dažādām pasaules malām raksta – Divine Elina.
Godīgi runājot, visus noteikti neesmu noskatījusies, un cilvēku komentārus nelasu nu jau ilgu laiku. Esmu sapratusi, ka tieši šie saiti, blogi un komentāri ļoti var sagraut pašpārliecinātību vai gluži otrādi – atļaut sev «sakāpt galvā». Man YouTube lielākoties ir izziņas un studiju avots, kur meklēju nezināmas ārijas vai klausos lielos meistarus, un izanalizēju to, kas labojams nākamās uzstāšanās reizē. Cilvēku atsauksmes mani tomēr vairāk aizkustina dzīvajās izrādēs.

Kādā intervijā jūs, gatavojoties Rosīni operas Pelnrušķīte titullomai, esat teikusi: manā galvā un ķermenī tiks ieslēgtas visas datorpogas. Vai nav traki, ka mūsdienās operas dīvai jābūt kā perfekti saprogrammētam datoram ar izcilu vokālo sniegumu, fascinējošu tēlojumu, jāspēj nest visfantastiskāko tērpu, matu sakārtojumu, grimu un jāveic sarežģītas, brīžiem pat tehniski bīstamas kustības?
Pelnrušķīte laikam bija vissaprogrammētākā loma, jo sevi galīgi neuzskatu par Rosīni dziedātāju. Esmu arī izņēmusi šīs lomas no sava repertuāra. Bet ar balsi vien mūsdienās tomēr nepietiek. Par parūku, grimu vai lūpu krāsu izrādē vairs nedomāju, man negribas spēlēt tikai smuko dāmu. Māksliniekam jāmācās sevi atrast, bieži arī sevi «jālauž» uz neglītumu. Tas mani interesē vairāk nekā būt perfektai. Protams, izrādes laikā koncentrējos uz vokālo tehniku, muzikālo izpildījumu, bet lielākoties tomēr ļaujos emocijām. Tehniski grūtas lietas ir samēģinātas jau iepriekš un izstrādātas līdz iespēju robežām, lai skatītājam nevajadzētu sēdēt ar kulakos iespiestiem īkšķiem un domāt – izturēs līdz beigām vai ne.

Kā mainās operas dīvas statuss – ko tas nozīmē mūsdienās, kad lielu daļu cilvēku laika un uzmanības paņem notikumi populārajā kultūrā un arī opera arvien no jauna spiesta domāt, kā skatītāju interesi aizķert, noturēt?
Es uzskatu, ka vārds «dīva» jau ir novazāts. Mūsdienās jebkurš ir dīva: TV dīva, deju dīva, kluba dīva, šova dīva… Vairs nav maģijas, noslēpuma, ko agrāk saistīja ar dīvām. Visi kļuvuši pieejami un aptaustāmi.

Mani visvairāk tomēr fascinē tādi cilvēki kā Merila Strīpa, Ingrīda Bergmane, Greisa Kellija. Šīs sievietes sevi nekad līdz galam nav atklājušas, tāpēc arī manā uzskatā ir palikušas nemirstīgas dīvas. Mūsdienās skatītājs kļuvis ļoti prasīgs, viņam gribas redzēt 17 gadus jaunu Madam Butterfly, gribas redzēt, kā Karmena dejo, nevis tikai gorās, bet Salomei pašai jānodejo Septiņu plīvuru deja. Viņam interesē, ko dziedātāja ēd brokastīs, kā izskatās no rīta bez grima, kādas zeķbikses nēsā. Viss tiek privatizēts un globalizēts. Personīgi pazīstu dziedātāju, kurai teica: gribi dziedāt šo lomu, vasarā novājē par 20 kg! Domāju, ka visi, kas interesējas par opermākslu, zina notikumu ar Deboru Voigtu – viņu atlaida izrādes veidošanas procesā, jo nevarēja ieģērbt melnā, īsā kleitiņā, kā rezultātā viņa nolēma veikt kuņģa samazināšanas operāciju.

Manuprāt, ir jāmāk atrast savu nišu un savu noslēpumu, lai piesaistītu skatītāju, jo cilvēkus interesē tieši tas, ko viņi vēl nezina. Vismaz man tā ir, man patīk izzināt cilvēku, viņa iekšējo pasauli pamazām, nevis jau pirmajā tikšanās reizē tikt apbērtai ar informāciju.

Vai jūs uzskatītu par nekaunību, ja es vaicātu: kas jūs kā operas zvaigzni atšķir no popkultūras ikonas Lēdijas Gagas? Dzirdēts, ka jūs pazīst Eiropā uz ielas, sačukstas.
To, vai es līdzinos Lēdijai Gagai, vai ne, katrs lasītājs pats pie sevis var izdomāt. Uzvārdi vai iesaukas gan mums sākas ar to pašu «G». (Joko.) Fani populārajā un klasiskajā mūzikā var būt gan jauki, gan uzbāzīgi. Domāju, tas atkarīgs arī no mākslinieka – vai viņam gribas, lai viņš tiek atpazīts uz katra stūra.

Protams, mana popularitāte nozīmē atvieglojumus tikt restorānā vai pie ārsta, vai pie biļetēm uz kādu izpārdotu koncertu, bet par šo atpazīstamību arī maksāju – man jābūt laipnai arī tad, kad galīgi negribas sarunāties. Jāiet uz sponsoru vakariņām pēc astoņu stundu mēģinājuma, jo, redziet, teātrim tas ir svarīgi. Vai dažreiz, pērkot desu veikalā, kad esi uzvilkusi treniņbikses un nemazgātiem matiem, tev pie kases prasa autogrāfu. Kapeikai jebkurā profesijā ir divas puses.

Klasika tiek modernizēta, «atvieglota», lai arī «vienkāršais» cilvēks to var uztvert, bet savā dziļākajā būtībā tā tomēr paliek elitāra māksla, un tai ir vērtība, kas nekad nepazudīs. Ne velti mēs tīksmināmies pēc gadsimtiem par Leonardo da Vinči vai Rembrantu. Pagājušo gadsimtu dažu mākslinieku provokācijas ir aizmirstas.

Mūzikas klipā Habanera jūsu ekspresija liek domāt, ka jūs labi iederētos arī Holivudas filmās vai modes skatē. Vai esat kādreiz domājusi par citām jomām, kur varētu izpaust savu talantu un skaistumu? Esat redzējusi 1984.gadā tapušo filmu Karmena ar Džūliju Migenesu-Džonsoni un Plāsido Domingo?
Protams, esmu redzējusi Džonsoni, uzskatu, ka viņa ir labākā Karmena. Ne balss ziņā, bet tieši kā tēls. Filmā kolosāli kustējās, dejoja. Esmu domājusi par filmēšanos šādās filmās, ir bijuši piedāvājumi, bet vēl nav sanācis. Mani pašu ļoti interesē režija, bet pirms ķeršanās pie tās noteikti gribētu to pamācīties.

Jūs daudz esat dziedājusi kopā ar Annu Ņetrebko – arī operas pasaules dīvu, ļoti atraisītu, ekspresīvu personību. Jūs savukārt allaž esat ļoti ieturēta. Kā domājat, vai opermāksla mūsdienās māksliniekam liek ievērot nevainojamu uzvedības standartu? Piemēram, vai varat atļauties pilnā kaklā smieties, sēžot ar draugiem restorānā?
Par to, vai esmu ieturētāka, salīdzinot ar Annu, nekad nedomāju. Esmu tāda, kāda esmu. Negribu sabiedrībā spēlēt citu lomu un mājās būt atkal cita. Intervijās cenšos būt atklāta un godīgi pateikt savu viedokli. Nevarētu 24 stundas diennaktī spēlēt kādu lomu, lai sev pievērstu uzmanību vai celtu popularitāti. Esmu kluso un dziļo ūdeņu piekritēja.

Jūsu Karmena Ņujorkas Metropolitēna operā tiek dēvēta par spilgtāko mūsdienās. Kas māksliniekam nepieciešams, lai viņš spētu tā pārmiesoties? Liels talants? Ārkārtīgs darbs? Kā tas notiek, ka iekšēji izdodas «sataustīt» lomu, iesvelt tajā dvēseli, un vai tas nav tomēr arī mokošs process?
Mokoši gan tas nav. Dažreiz varbūt nogurdinoši, jo domāju: kā labāk – šādi vai tādi? Īpaši pirms pirmizrādēm ieslēdzas paškritiskums, šaubas par sevi, bet par mokām tās noteikti nevarētu nosaukt. Nedomāju, ka kāds mākslinieks labprātīgi mocītos, ja viņam šis process nepatiktu, nevaldzinātu. Manuprāt, māksliniekam ir nepieciešama iespēja pilnībā uzticēties režisoram. Ne akli, bet patiesi un godīgi uzticēties kolēģiem un, protams, arī sev. Ar darbu vien nepietiek. Jābūt gribai meklēt kaut ko jaunu, interesei sastrādāties ar citiem, nevis tikai domāt par sevi. Dažreiz nepieciešams sevi lauzt un nebaidīties kļūdīties, būt muļķīgai. Jābūt arī drosmei.

Man vienmēr ļoti paticis teātris, tieši dramatiskais, un es cenšos savas izrādes spēlēt, nevis tēlot. Mēģinu sajust caur mūziku, klausoties un skatoties partneros, ko no manis gaida. Sanāk tāda kā tenisa spēle: partneris padod bumbiņu, tu servē atpakaļ. Apbalvojums šādai atdevei ir skatītājs, kurš kopā ar tevi elpo un dzīvo visu izrādes laiku. Atmosfēru var just gan zālē, gan uz skatuves. Tās tad ir neaizmirstamas izrādes, kā narkotika – gribas vēl un vēl, un vēl…

Kad aizveras priekškars, jūs nokāpjat no skatuves, ko jūs darāt?
Mans rituāls ir salīdzinoši vienkāršs: pārģērbjos, atgrimējos un uz mājām, kur nu katru reizi tās man ir. Reti eju ar kolēģiem vai draugiem vakariņās. Man «tusēšanās» pēc izrādēm nav nepieciešama, lai «atlaistu nervus» vai «atslēgtos». Vislabāk man patīk pārnākt mājās, ieiet dušā, uztaisīt kādu sviestmaizi, tēju un parunāt ar vecākiem vai vīru. Dažreiz vienkārši «pablenzt» TV.

Pēc izrādēm pie mākslinieku izejas sagaida fani, kuri grib autogrāfus, ar katru vēl nofotografēties – tā atkal ir maza izrāde pēc izrādes. Beigās esmu atvieglota, kad nemanīta varu ieslīdēt ļaužu pulkā.

Kāda ir sajūta, kad jūsu priekšā zāle 15 minūtes stāv kājās, nerimtīgi aplaudējot? Tā bijis, piemēram, Vīnē pēc Bellīni operas Monteki un Kapuleti, kurā jūs dziedājāt Romeo, bet Anna Ņetrebko – Džuljetu.
Patīkami, protams, bet es vienmēr no sirds saku: man ir svarīgāk sajust izrādes laikā pāris sekunžu pilnīga klusuma un «spriedzes», kad kādas ārijas vidū pēc kadences vai nākamā pantiņa tu jūti, ka neviens nesarunājas, nemeklē kaut ko somā vai nečaukstina konfekšu papīriņus. Visa zāle aiztur elpu kopā ar tevi. Viss kosmoss ir saslēdzies. Man šīs dažas sekundes klusuma dod lielāku gandarījumu nekā ilgstošas ovācijas.

Mums patīk teikt, ka Rīgas Opera no lokālas padomju laiku mākslas Mekas pēdējos 15 gados pacēlusies līdz Eiropas līmenim – mūs zina, novērtē opermūzikas pasaulē. Kādus, pēc jūsu domām, mūs redz un vērtē citi?
No pēdējo gadu izrādēm esmu redzējusi pārāk maz, lai vērtētu. Kā katrā teātrī, ir veiksmīgas un mazāk veiksmīgas izrādes. Skatītājs ir dabisks kritiķis: nenāk – tātad nepatīk. Bet, kā jūs zināt, mūsu māksliniekus pasaulē novērtē un atzīst, pieprasa visos pasaules teātros. Zinu, ka Rīgas Opera brauc viesizrādēs pa pasauli, tātad skatītājiem patīk.

Jūs Latvijā mīl un pasaulē augstu vērtē, bet vai pati uzskatāt, ka jums ir arī kādi vājie punkti, neizdevušās lomas?
Protams, kā jau teicu, nekad sevi neesmu uzskatījusi par Rosīni dziedātāju, bet darīju to, jo zināju tehniskos paņēmienus. Ir lomas, kas vairāk piestāv manai balsij, citas labāk manam temperamentam, bet savas nepilnības neatklāšu. Lai mani vērtē un kritizē klausītājs. Gaumes grāmata vēl nav tikusi uzrakstīta, citiem patīk, kā es spēlēju zēniņus, citiem – liktenīgās sievietes.

Pāris reižu jūsu koncerti Rīgā bijuši atlikti veselības dēļ, kā tika ziņots. Vai nav tā, ka iespēja dziedāt pasaules labākajos opernamos, no vienas puses, ir lieliska, bet no otras arī nogurdina un izsmeļ?
Pārcelti koncerti ir kas cits nekā atlikti koncerti. Protams, šī dzīve beigās nogurdina. Reti kurš saprot, ka man, atgriežoties mājās Latvijā, nav kā citiem – iekrist gultā un sacelt kājas gaisā. Mājās man turpinās darbs, dažreiz daudz smagāks nekā citur pasaulē, jo Latvijā iegriežos reti. Ļoti daudzi uzskata par nepieciešamu, ka sniedzu viņiem intervijas, tiekos. Psiholoģiskā spriedze ir liela.

Daudzi gaida brīnumu, sak, redzēsim, vai tā Garanča tiešām ir tik laba, kā par viņu raksta! Pēdējās reizēs mani vienkārši «nokāva» Latvijas mitrais un aukstais klimats, esmu no tā atradusi. Apbrīnoju savus kolēģus, kas ar to diendienā sadzīvo un dzied!

Kāds jums solās būt šis gads – saspringts, lomām bagāts vai mērenāks? Ekonomiskā krīze pasaulē ietekmējusi arī elitāro opermūzikas jomu, vai savā darbā to izjūtat?
Ja, gandrīz katrs teātris pieprasa samazināt honorāru par 20-30%. Prasa, lai dzied, piemēram, septiņas izrādes, bet maksās par sešām. Es dažkārt brīnos, kāpēc neviens nesamazina teātru štatu, kāpēc 6-7 nedēļu vietā mēs nevarētu mēģināt tikai četras vai piecas? Režisori bieži nāk nesagatavojušies uz mēģinājumiem, un visi veģetē – tas taču maksā milzu naudu, bet kā pirmajam krīt klāt pašam dziedātājam, kurš beigās arī to zāli piepilda un kura dēļ tiek pārdotas biļetes. Tā ir netaisnība. Es taču samazinātā honorāra dēļ izrādē nedziedu tikai pusi ārijas. Un tikai ar aplausiem un atzinību nevaru nomaksāt kredītu bankā, savu veselības apdrošināšanu, komisiju aģentam, dzīvošanu pilsētā, kurā dziedu, aviobiļetes.

Kā tāda līmeņa māksliniecei kā jums izdodas atrast labus, godīgus aģentus?
Es nepazīstu nevienu dziedātāju, kurš būtu 100% apmierināts ar savu aģentu. Taču aģents karjeru neveido, māksliniekam pašam jāmāk saprast un novērtēt savas iespējas. Aģents dzīvo no komisijas naudas, viņš to saņem par katru noslēgtu līgumu. Līdz ar to – jo vairāk līgumu, jo vairāk naudas arī viņam, bet māksliniekam pašam jāizdomā, vai šo lomu vari dziedāt, vai tev vajag divas vai piecas dienas starp izrādēm vai koncertiem, vai vari dziedāt dienā, kad sēdi lidmašīnā četras stundas pirms iznākšanas uz skatuves.

Ir arī tādi aģenti, kas saka: jā, krīzes laiks, tev maksās mazāk, bet starpību pa kluso ieliek savā kabatā. Lielajiem «bukiem», piemēram, Domingo, Flemingai, Karerasam – visiem ir tikai privātsekretāri. Savus karjeras augstumus viņi ir sasnieguši, tagad tikai jāuztur attiecības ar teātriem un klausītājiem.

Vai varam runāt par stila tendencēm opermākslā – kādas izrādes patlaban pasaulē pieprasītas tēmu, estētikas ziņā?
Man šķiet, ka skatītājam ir apnicis redzēt plikos, asinis, vardarbību, veļasmašīnas. Tas taču ir garlaicīgi, neko jaunu tas vairs neatklāj. Skatītājs grib sajust uz skatuves dzīvas emocijas, ar kurām viņš var identificēties. Es nekritizēju modernos iestudējumus, pati esmu tādos spēlējusi, bet, ja nav režijas darba, tad tas tāds bildīšu šovs vien sanāk.

Cik bieži jums izdodas satikt savu mammu, vokālo pedagoģi un Mūzikas akadēmijas profesori Anitu Garanču?
Ne pārāk, bet viņa kopā ar papu cītīgi braukā uz teātriem, kur dziedu. Ir redzējusi mani gan Ņujorkā, gan Londonā, Vīnē, tikko bija Barselonā. Mēs uzturam aktīvu kontaktu pa telefonu, ar īsziņām vai Skype.

Vai jums patīk gatavot ēst, gludināt, rušināties dobītēs?
Esmu ātrais gatavotājs – nepatīk pavadīt virtuvē ilgāk kā pusstundu. Man sāp sirds, ka cilvēks stāv un svīst pie plīts četras stundas un viss tiek notiesāts divdesmit minūtēs. Bet dārziņu gan esmu iekārtojusi – šopavasar ar vecāku palīdzību, kad viņi bija atbraukuši uz Malagu. Pagājušajā gadā visu vasaru ēdām salātus, gurķus, tomātus, melones, cukini, ko pati biju iestādījusi un ravējusi.

Kad pēdējo reizi mierīgi varējāt pavakariņot, aiziet uz kino ar vīru vai atpūsties spa?
Mēs ar vīru šīs nodarbes ieplānojam un līdz šim esam bijuši gan labās vakariņās, gan skatījušies foršas filmas, gan plunčājušies baseinā un masējušies viesnīcas spa.

Vai esat noskatījusies filmu Melnais gulbis? Tā rāda spraigo sāncensību baleta pasaulē, intrigas. Dzīve uz skatuves ir skaista, bet nav viegla. Vai piekrītat?
Šo filmu vēl neesmu redzējusi, bet intrigu pasaule ir nežēlīga ne tikai baletā, bet visur. Lai gan lielākās intrigas vērpj tieši blogotāji un «gudrinieki», kas slēpjas interneta portālos aiz pseidonīma un kritizē visus un visu. Tieši tāpēc es uzticos tikai pašiem tuvākajiem cilvēkiem un uzklausu kritiku no tiem, kas paši pierādījuši savu varēšanu.

Kurā opernamā jūtaties visvairāk kā mājās tur valdošā gara dēļ?
Ļoti patīk dziedāt Metropolitēnā un Londonas Operā. Šajos teātros izjūtu milzīgu brīvību. Varbūt tieši lielās telpas man dod papildu elpu. Sajust 4000 klausītāju elpu kā Metropolitēnā ir fantastiski. Tikai žēl, ka šis teātris ir tik tālu no mājām un Ņujorka kā pilsēta mani pēc vienas, divām nedēļām nogurdina. Ātri sāku ilgoties pēc Eiropas un mājām.

Jaukākais, kas ar jums noticis pēdējā laikā?
Vīrs Valentīndienā uz viesnīcu Barselonā atsūtīja milzīgu rožu pušķi, jo pats nevarēja atbraukt, bija mēģinājumā Rīgā.

Vai jūsu ģimenes māja Malagā ir pabeigta? Pirms pāris gadiem jūsu vīrs stāstīja, ka jūs abi vēloties dzīvot un nodokļus maksāt Latvijā, bet atpūsties – Spānijā.
Jā, ir pabeigta! Bet man patīk atvaļinājumā doties kaut kur citur, pabūt labā un kvalitatīvā viesnīcā, lai mani apkalpo. Lai man nav jādomā, ko gatavot pusdienās, lai nav jākārto gulta no rīta un lai mani neviens nevar atrast.

Uguni nemīl

Posted on marts 2, 2011 by anon - Veiksme

Savulaik privatizēts ar lieliem parādiem, tagad Valmieras uzņēmums Valpro apgroza miljonus, eksportējot degvielas kannas un ugunsdzēšanas aparātu korpusus

Vispirms no metāla loksnes izgriež palielu apaļu ripu. Tad īpašā iekārtā dzelzs «pankūka» pārvēršas par ko līdzīgu katliņam, ko vēlāk cita ierīce šķietami viegli, kā gumiju, izstiepj, pārvēršot garenā cilindrā. Tā Valpro cehā pamazām rodas ugunsdzēšanas aparāta korpuss. Vēlāk to īpaši apstrādā, pārbauda izturību, krāso. Daļu korpusu piepilda ar dzēšanas putām vai pulveri un sagatavo pārdošanai tepat Baltijas tirgū, bet lielāko daļu ved pie pasūtītājiem ārzemēs.

Vācija un Lielbritānija ir galvenie Valpro eksporta tirgi, bet kopumā uzņēmums sadarbojas ar 30 valstīm visās pasaules malās, arī ar Japānu, Dienvidāfriku, Austrāliju, ASV. Iekārtojies netālu no Gaujas – vietā, kur pirms kara rosījās kokzāģētava -, Valmieras uzņēmums no brūkoša padomjlaika monstra spējis pāraugt rentablā, eiropeiskā firmā.

Vēl šeit top arī metāla degvielas kannas, kuru tirdzniecība veido vairāk nekā pusi no Valpro apgrozījuma, uzņēmums iekarojis reputāciju arī gāzes balonu apkopē.

«Ir stabili klienti, bet katra ražotāja sapnis ir strādāt trijās maiņās, tāpēc jaunus pasūtītājus meklējam nepārtraukti. Vienlaikus Latvijā ražošanas izmaksas nežēlīgi kāpj – dārgāk maksā elektrība, metāls, bet pasaulē pirktspēja krītas,» Valpro valdes priekšsēdētājs Aivars Flemings raksturo skarbo konkurences cīņu.

Ķengurzemes investīcijas
Uzņēmums nav radies aizvakar, tā vēsture sākusies pēc kara, kad padomju vara agrākās kokzāģētavas vietā izveidojusi nelielu metālapstrādes rūpkombinātu. Stāsta, ka darbinieku pirmais uzdevums esot bijis atvērt iepriekšējo īpašnieku seifus, lai paskatītos, vai tajos palicis kas vērtīgs. Drīz vien no mazā kombināta izauga milzīgs vissavienības mēroga uzņēmums – Valmieras Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca, kurā vairāk nekā tūkstotis darbinieku koši sarkanos aparātus un citas ugunsdzēšanas iekārtas ražoja visas PSRS vajadzībām.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu rūpnīcai pazuda drošais padomijas tirgus. Kad uzņēmumu 90.gadu beigās nodeva privatizācijai, tas strādāja ar vairāk nekā 200 tūkstošu latu zaudējumiem, un nodokļu parādos bija sakrājies gandrīz pusmiljons. Jauno īpašnieku veiksmes atslēga bija vietējo zināšanu un ārzemju naudas apvienojums, ko nodrošināja Latvijas un Austrālijas kopuzņēmums. No divām daļām izveidojās arī Valpro nosaukums, kura sākums patapināts no Valmieras, bet beigas – no Austrālijas partneruzņēmuma ProQuip, kam saites ar vidzemniekiem bijušas jau sen, kopš padomju laikos pirktas Valmierā ražotās benzīna kannas.

Galvenā pamatdoma bija orientēties uz Rietumu tirgu, tāpēc Valpro pirmais darbs bija gādāt «caurlaides» – starptautiskos kvalitātes un drošības sertifikātus. Uzņēmumā uzraudzība joprojām notiek teju nepārtraukti, jo ugunsdzēšanas aparāti ir bīstamas iekārtas – tajos ir paaugstināts spiediens. Svarīgs solis bijis pirms pieciem gadiem iegūtā akreditācija, lai nodrošinātu rūpniecisko gāzu giganta AGA gāzes balonu apkopi. «Tas nav ar āmurīti uzsist pa dzelzs gabaliņu, un sūtām tālāk,» Flemings stāsta par balonu rūpīgo kontroli. Centība ir atalgojusies, jo tikko februārī noslēgts līgums par to, ka Valpro apkalpos arī Somijā esošos AGA balonus. Tas nozīmē darbu vēl vienai maiņai, tāpēc Valpro pieņēmis darbā vēl sešus cilvēkus.

Valpro vēsturē ir arī melns posms. 2002.gada februārī Valmierā netālu no savām mājām tika nošauts uzņēmuma prezidents un akciju kontrolpaketes īpašnieks Edgars Čapus. Izmeklēšana izvirzīja divas versijas – atriebība vai ar uzņēmējdarbību saistīts konflikts (Valpro bija sācis tiesāšanos ar kādu Lietuvas uzņēmumu par īpašas detaļas patenta aizsardzību), taču vainīgais nav notverts vēl šobaltdien. Pēc gada smaga slimība pieveica Čapus pēcteci prezidenta amatā Aleksandru Butinu. Toreiz Valmieras mērs Inesis Boķis atzinis, ka ne vien Valpro, bet arī pilsēta ir zaudējusi spēcīgus attīstības dzinējus.

Abu vadītāju atraitnes pārdeva uzņēmuma daļas investīciju konsultāciju grupas Prudentia partneriem, un pirms dažiem gadiem vietējie akcionāri izpirka austrāliešu kapitāla daļas, tāpēc tagad Valpro var lepoties ar 100% nacionālo kapitālu.

Tehnoloģijas – mūža darbs
Valpro saražo ap tūkstoti ugunsdzēšanas aparātu korpusu dienā, lielie pasaules uzņēmumi šādu apjomu pieveic stundā. Korpusu pasūtītāji lielākoties ir seni dažādu Eiropas valstu uzņēmumi ar labi zināmu zīmolu. «Gandrīz katram ģimenes uzņēmumam ir savs dizains – centimetrs augstāk, centimetrs zemāk, rokturītis šāds, rokturītis tāds, ļipiņa te vai tur,» skaidro Valpro valdes priekšsēdētājs.

Valmierieši kļuvuši par šīs nišas uzņēmumu, jo spēj pielāgot ražošanu, izdabājot katra klienta īpašajām vajadzībām un izgatavojot salīdzinoši nelielu daudzumu tvertņu. Uzņēmumi tos uzpilda ar dzēšanas vielu (pulveri vai putām), izrotā ar savu vārdu un pārdod. Mēneša apjoms – 30 000 korpusu. No tiem vietējam tirgum par dzēšanai gataviem aparātiem Valpro pārvērš labi ja desmito daļu. Kāpēc nemēģināt tos pašiem pārdot Eiropā? «Zīmols Valpro nevar konkurēt ar Vācijas vietējiem ģimenes uzņēmumiem, kam ir simtgadīgas tradīcijas. Sākot tirgot gatavos aparātus, mēs zaudētu pamatbiznesu, jo neviens vairs nepirktu korpusus – kurš tad no konkurenta pērk?» spriež Flemings.

Biznesa nišas atrašanā ļoti noderējusi uzņēmuma spēja novērtēt cilvēku zināšanas. Proti, rūpnīcas tehnoloģijas nav no tām, kas kaut kur jau gatavas nopirktas, tad iedarbinātas, un nu tik ražo. Tādas iegādāties gandrīz nav iespējams, paskaidro Flemings. Iekārtas lielā mērā ir ilggadējo tehnologu, inženieru un projektētāju mūža darbs, kas pastāvīgi tiek modernizēts un pielāgots jauno klientu prasībām.

Putas vai pulveri?
Uzņēmuma vadītājs lepojas ar Valpro gatavo aparātu kvalitāti. Firma sponsorē Latvijas ugunsdzēšanas sporta izlasi. Valmierā sarīkotajā Baltijas čempionātā, izmantojot Valpro aparātus, dzēšana ritējusi bez kļūdām. Turpretī pasaules čempionātos, kur tradicionāli izmanto tajā valstī ražotos aparātus, kurā notiek sacensības, gadījies citādi. «Sportists pieskrien, nodzēš un aizskrien, bet uguns atkal sāk degt. Viss, komandu diskvalificē.»

Vienlaikus Flemings kritiski izsakās par ugunsdrošību Latvijā: atšķirībā no, piemēram, satiksmes drošības šajā jomā esot nepietiekami profilakses un izglītošanas pasākumi. To pierāda kaut vai tas, ka vairāk nekā 90% gadījumu cilvēki iegādājas ugunsdzēšanas aparātus, kas pildīti ar pulveri. Atzīstos, ka arī man nav ne jausmas, ar ko tie atšķiras no ierīcēm, kas pildītas ar citām dzēšanas vielām – putām vai CO₂. Flemings paskaidro, ka CO₂ der, piemēram, aizdegušos elektronikas ierīču apdzēšanai: tiek pārtraukta degšanai nepieciešamā skābekļa klātbūtne. Ja šādu ugunsgrēku dzēstu ar pulveri, lieks tīrīšanas darbs būtu garantēts, bet pati elektronika, visticamāk, būtu neatgriezeniski sabojāta: pulvera sīkās daļiņas iekļūst vismazākajās spraugās. Tātad pulveris ir piemērots dzēšanai ārpus telpām, bet iekštelpās vislabākās esot putas.

Torte kā benzīnkanna
Līdzīgi kā gaisa kabata, kas iestrādāta benzīnkannu korpusā, palīdz tam nenogrimt, ja gadījies iekrist ūdenī, tā pašas kannas ir izrādījušās par Valpro glābiņu krīzes laikā. Liels kannu pasūtījums Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem palīdzējis labi nopelnīt, lai varētu ieguldīt uzņēmuma tālākajā attīstībā. Pērn Valpro apgrozījums pārsniedzis 10 miljonus eiro.

Benzīnkannu dizains nav daudz mainījies, kopš šādā veidolā tās tika izgatavotas fašistiskās Vācijas armijas vajadzībām. Ar trim rokturiem, lai, karavīriem ķēdē tās padodot cits citam, kannas nevajadzētu nolikt zemē. Līdzīga izskata standarta lieluma 20 litru kannas ražo arī Valpro. Arī armijām. «Vācijai bija liels apjoms, vēl ir Beļģija, Šveice, viena, ko nedrīkstu nosaukt. Ar dažām valstīm tas ir slepeni. Militāristi ir militāristi, saskaitīs vēl, cik viņiem tanku, cik – kareivju,» joko Flemings. Kopumā desmit gados saražots ap 800 tūkstošiem «militāro» kannu. Tās ir citādas nekā «civilās» un izmaksā dārgāk: jāizmanto īpašs metāls ar alumīnija pārklājumu, kā arī specifiski jākrāso. Pērn Valpro svinēja 10 gadu jubileju, kopš ražo kannas armijām. Protams, ar torti kannas formā un atbilstošā zaļganā krāsā.

Vienlaikus Valpro nemitīgi meklē jaunus klientus un biznesa iespējas. Ceļu ir daudz un dažādi – gan caur Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, gan ar tādu kompāniju palīdzību, kas nodarbojas ar biznesa saišu veidošanu, gan internetā.

Dažkārt jauni pasūtījumi tiek saņemti, jo par Valpro dzirdētas labas atsauksmes no citiem. Tiesa, jaunu klientu piesaiste vienmēr prasa ilgu laiku. Piemēram, ar Somiju sarunas ilgušas pusotru, divus gadus, jo sfēra ir specifiska, nepieciešami dažādi saskaņojumi. Nesen parakstīts līgums ar Beļģijas kompāniju Delta par ugunsdzēšanas aparātu korpusu ražošanu. Sagatavošanā ir arī citi sadarbības projekti, bet, kamēr nav paraksta uz līguma, par tiem Flemings nevēlas runāt.

3 biznesa principi
1. Regulāras kvalitātes pārbaudes un uzlabojumi
2. Pastāvīgi jaunu klientu meklējumi
3. Ražošanas tehnoloģiju un darbinieku elastība