Lauris Zvejnieks (no kreisās), Ruta Krastiņa un Aigars Ruņģis pēc vairāku gadu dzīves Rīgā ir pārcēlušies uz dzīvi savās dzimtajās pilsētās. Viņi jūtas labi, jo vairs nekur nav jāskrien. Ne garīgi, ne fiziski. Foto — Jānis Saliņš, F64
Liepājnieks Lauris Zvejnieks, valmierietis Aigars Ruņģis un cēsniece Rūta Krastiņa atgriezušies savās dzimtajās pilsētās, jo tajās dzīve nededzina kā Rīgā
Alum nebija izšķiroša loma, tomēr tā klātbūtnei gan. Lauris bija aizbraucis uz Liepājas Fonteinu atpūsties un pie Tērvetes alus glāzes iepazinās ar saviem jaunajiem darba kolēģiem, bet Aigars tuvāk idejai par būšanu Valmierā bija kādā vakarēšanā alus dārzā Vecrīgā. Alus nebūt nenostiprināja sen lolotus lēmumus. Tas tikai parāda, cik ikdienišķi var notikt lēmuma virzība. Kā vēlmes atrod sakritības. Arī Rutu, kura otro gadu ar vīru un divām meitām nedzīvo galvaspilsētā. Lēmums pārcelties nebija problēmas risinājums sliktai dzīvei Rīgā. Tika meklēta labāka.
Rīga-Valmiera
Aigars Ruņģis ir valmierietis. Desmit gadu viņš Rīgā nostrādāja reklāmas aģentūrā McCanErickson, kurā bija firmas līdzīpašnieks. Opel, Martini, Laima, Aldaris un citas lielās zivis bija tās klienti. «Viss gāja kalnup. Darbs man patika,» stāsta Ruņģis un nenoliedz, ka vienlaikus arī juta, ka sevi sadedzina: divus gadus pēc kārtas viņš atcēla slēpošanas tūres Alpos, jo klients tobrīd izsludināja konkursu. Ceļojot pa Nepālu un Japānu, Aigars atskārta, ka naudai un laimei nav daudz kopsakarību. Aizvien vairāk viņš juta vilkmi braukt mājup. Ieraugot lielos akmens burtus «Valmieras rajons», sirds sāk sisties straujāk. Ruņģis domāja, kā varētu darboties dzimtajā pusē, apzināja, kādas nozares Valmieras pusē ir attīstītas.
