Žurnāla rubrika: Cilvēki

Neļauties

Posted on februāris 8, 2017 by Anda Burve-Rozīte - Slavenība

Rakstniece Māra Zālīte svin 65 gadu jubileju un raksta autobiogrāfiskā darba Pieci pirksti otro daļu

Jautrajā kņadā, smieklos, kas piesātina daudzdzīvokļu nama kāpnes no septītā līdz pat pirmajam stāvam, ir kaut kas simbolisks. Bērni ar mazbērniem ir ciemojušies pie Māras. Nu dodas tālāk savās dienas gaitās. Viņa stāv durvīs un smaida. Vēlāk sarunā teiks, nav labākais laiks, lai runātu par sabiedrības nākotni – tik daudz neparedzamā. Tomēr smagās, nopietnās lietas, par ko viņai nākas domāt, tur līdzsvarā skaistās. Mārai ir četri mazbērni, dēla ģimene gaida vēl vienu, un tas sakrīt ar laiku, kad viņa raksta romāna Pieci pirksti otro daļu. Daudz jādomā par savu dzimtu – pagājušo un nākamību. Arī plašākā mērogā – par tautu.

Māras Zālītes radošā biogrāfija ir blīva: astoņi dzejas krājumi, astoņas lugas. Daudz libretu muzikālajām izrādēm. Eseju krājumi. Romāns. Pirmās lugas Pilna Māras istabiņa iestudējums Jaunatnes teātrī 80. gadu sākumā kļuva par vērtību stāstu, savā ziņā – politisku manifestu. Dramaturģe vēlāk – par vienu no Atmodas laika simboliem. 1987. gadā viņa uzrakstīja libretu rokoperai Lāčplēsis. Tautas manifestācijās gaidīja Māras uzrunas. Vienā no tām, Par tiesisku valsti, kas 1988. gadā notika Mežaparkā, viņa savu sakāmo iesāka ar vārdiem: «Sveika, mana bāreņu tauta! Sveika, aizvien vēl bāreņu tauta!»

Intervijā neilgi pirms 65. dzimšanas dienas Māra nu stāsta, kādu saturu liktu šajos vārdos šodien.

Skatoties pagātnē, kad jums dzīvot bijis visinteresantāk?
Protams, bērnība ir spilgta un interesanta. Ne velti par to tagad rakstu. Interesants periods bija, kad sāku strādāt Rakstnieku savienībā. Vēl nebiju pabeigusi augstskolu, kad mani pieņēma darbā par Mārīti sekretārīti. Tā darbavietu sauca, jo pirms manis šo darbu darīja dzejniece Mārīte Misiņa, pirms viņas – vēl kāda Mārīte.

Studijas Filoloģijas fakultātē bija viens no neinteresantākajiem posmiem manā dzīvē. Bet tad – Rakstnieku savienība. Vilkme pēc tās sabiedrības. Es jau biju sākusi rakstīt, bet dziļās šaubās par sevi. Ļoti satraucoši bija atrasties Benjamiņu mājā. Tā bija Latvijas brīvvalsts laika leģenda. Sarkanbaltsarkanie vairogi un zīmējumi uz sienām padomju laikā bija aizmālēti, bet visi zināja, ka tie tur ir. Tāds kā brīvās Latvijas rezervuārs, kurā pēkšņi nonācu. Redzēju aizejošo rakstnieku svītu. Godīgi sakot, skatījos uz viņiem kā reliktiem. Sudrabkalns. Sakse, kas sēdēja adītā cepurītē, nosaitētām kājiņām. Brodele, mīļa večiņa, bet, kad palasu, ko rakstījusi, paliek briesmīgi! Krāšņā Ķempe. Šķita, ka viņi ir no citas galaktikas. Bija tomēr jau 70. gadi.

Cilvēki domā, ka Atmoda sākās astoņdesmitajos. Nē, tad Atmoda izgāja ielās. Uzskatu, ka tā iesākās 70. gados. Inteliģence, it īpaši mēs, jaunie, izturējāmies ironiski pret padomisko.

Rakstnieku savienībā pavadīju ilgu laiku. Mani taču paaugstināja amatos. Šausmas, ja tā padomā, cik jauna biju! 22 gados sāku tur strādāt, bet pie Ķempes biju aizlikusies vēl daudz agrāk – jau mācoties 1. kursā. Jo visi teica, ka man jāiet pie viņas [ar dzejoļiem].

Pirmais dzejolis tika publicēts 19 gadu vecumā, vai ne?
Jā, nosaukums Balādīte. Man bija skaidrs, ka nekad nerakstīšu oktobriem un ļeņiniem. Mūsu rakstnieku paaudzei jau ledlauži bija izgājuši pa priekšu. Nevaram sevi lielīt, jāpateicas viņiem: Belševicai, Vācietim, Ziedonim, Čaklajam, Priedem, Pētersonam. Biezāko ledu viņi bija ar savu garu izlauzuši. Mēs dabūjām tikai ledus gabalu triecienus. Pa vienu sānu, otru. Vajadzēja tikai peldēt. Noturēties uz ūdens. Bet arī nezaudēt iekšējo stāju.

Kā uz jums kā izsūtīto bērnu raudzījās radošajā vidē?
Kolēģi, laikabiedri, to nezināja. Es nestāstīju. Rakstnieku savienībā tas gan bija zināms. Sākot strādāt, man bija jāiesniedz autobiogrāfija. Rakstīju, kā ir – dzimusi Krasnojarskas apgabalā. Rakstnieku savienības sekretārs Gunārs Cīrulis man teica: neraksti, kur esi dzimusi! Tikai – kad dzimusi. Tā mana dzimšanas vieta oficiāli nekur netika minēta. Negribēju, lai mani iezīmē. Kādu laiku nostrādājusi un kaut ko uzrakstījusi, savā naivumā domāju – kāpēc nevarētu aizbraukt uz ārzemēm? Pie ziņojumu dēļa radošajās savienībās ik pa laikam bija sludinājumi, ka var pieteikties padomju rakstnieku braucienam. Te uz Japānu, te uz Ameriku, te uz Austriju. Varēja pieteikties.

Ja [vara] uzskatīja, ka tas ir ņeceļesoobrazno (nelietderīgi – no krievu val.), tad nekur netika. Pieteicos, un sākās. Vēl pirms čekas bija jāiet uz Kirova rajona kādu komisiju, kur strīpā sēdēja vecie boļševiki. Viens mani pratināja: kāpēc vecvecākus izsūtīja, cik hektāru zemes viņiem bija. Iedomājieties? Prasa 24 gadus jaunai dzejniecei! Ne mani interesēja tie hektāri, ne es zināju skaitu. Tādās kategorijās vispār nedomāju. Sapratu, ka uz ārzemēm netikšu. Man atteica Austriju. Tad ASV.

Vai tas cilvēks, kurš jūs pratināja, vēl aizvien dzīvs?
Dzīvs, dzīvs!

Vārdā nesauksit?
Man tas neko nedos, un viņa bērni, mazbērni nav vainīgi pie tā, ko viņš darījis. Tāpēc nesaukšu. Ļoti gribējās tikt ārā [no PSRS]. Vilkme pēc brīvības. 1980. gadā mani palaida uz Japānu. Pati neticēju. Kāpēc palaida, to uzzināju Astras Milles grāmatā par Jāni Peteru. Astra bija intervējusi visādus čekistus. Viens stāstīja, kā strādājuši ar latviešu inteliģenci. Autore viņu citē – mēs palaidām arī Māru Zālīti! Uz Japānu! Jūs noteikti jautāsit, kāpēc, viņš Astrai Millei saka. Tieši tāpēc arī palaidām! Saprotiet, cik velnišķīgi? Lai pēc tam visi domātu un prasītu, kāpēc.

Vai jūs kā izsūtīto bērnu mēģināja vervēt?
Tajā laikā mani nevervēja. Mani vervēja 80. gadu beigās, kad jau rakstīju Lāčplēsi. Tam bija sava vēsture. Pēc vairākkārtējiem trimdas latviešu izsaukumiem mani 1985. gadā beidzot palaida uz Kanādu. Protams, kopā ar pavadoni, kas tagad [šodienas Latvijā] strādā labā darbā. Kad atgriezos, mēģināja vervēt. Viņus interesēja informācija par trimdas rakstniekiem. To, kas notika Latvijā uz vietas, čekisti zināja. Visur bija noklausīšanās ierīces, novērotāji. Kādreiz mēs, jaunie rakstnieki, iedzēruši pat bļāvām ventilācijas šahtā: ei, tu, stulbais čekist, nāc šurp! Tāda mešanās uz ambrazūras.

Bija Drošības komitejas darbinieki, kuri atbildēja tieši par Rakstnieku savienību. Nāca uz sapulcēm, klausījās. Visi zināja, kas viņi ir. Piemēram, Alberts Bels, kuru ārkārtīgi cienu, kādas valdes sanāksmes laikā – tajā bija arī viens cilvēks, kuru neviens nepazina, – piecēlās un teica: atvainojiet, vai šis kungs varētu stādīties priekšā?

Protams, Bels zināja, kas viņš ir. Taču provocēja. Čekists it kā nedzirdēja. Nodūra galvu. Bels sacīja: izskatās, ka šeit ir nepiederošas personas un sēdi nevaram turpināt! Tika izsludināts pārtraukums. Pa to laiku čekists aizvilkās. Čekistiem bija pat iesaukas. Vedējtēvs un citas.

Vai zinājāt, kuri ir ziņotāji mākslinieku lokā?
Dzejnieks Pēteris Zirnītis, labdabīgs, sadzīvē ļoti jauks cilvēks – visi zināja, ka viņam jāziņo. Mēs pat iesaucām – podpolkovņik Gorohov. Pieņemu, ka Zirnīša ziņojumi čekai bija tādi, kas rakstniekus pestīja no nepatikšanām. Katrā ziņā viņa klātbūtnē neviens nebremzēja. Zināja, ka nenodos.

Bija arī citādi. Mums, jaunajiem rakstniekiem, izveidojās kompānija, savstarpēji uzticama. Braucām pie [literātes] Andas Līces uz Jūrmalu. Pavadījām visu nakti, līdz rīta šausmai. Tika kalti plāni par brīvību. Bet vienmēr mums viens jauns rakstnieks piesitās, it kā nejauši, viņš nebija mūsējais. Vairījāmies. Likām saprast, ka negribam. Jānis Baltvilks reiz piegāja viņam cieši klāt un pateica tā, ka tas ievilka asti kājstarpē, pazuda.

Dzīve diezgan lielā stresā – tā es raksturotu. Jebkurā brīdī varēja kaut kas draudēt. Draudēja arī atklāti – plēnumos, medijos. «Jaunie dzejnieki neiet pareizos ceļus!» Uldi Bērziņu, piemēram, neizdeva desmit gadus. Man pirmās divas grāmatas (Vakar zaļajā zālē 1977. gadā un Rīt varbūt 1979. gadā – red.) iznāca tīri ciešami, bet tad iestājās sešu gadu pauze. Krājumu Nav vārdam vietas iesniedzu izdošanai 1979. gadā. Pusi izmeta ārā. Stīvējos pretī. Kad mazliet jau piekāpos – lai tikai krājums iznāktu -, biju uzrakstījusi buržuāziski nacionālistisku lugu [Pilna Māras istabiņa], un atkal krājuma izdošanu atlika.

1980. gadā iznāca žurnāls Karogs ar dzejoļu ciklu Kad svešu spārnu sašķelts gaiss. Sākās trobele! Tā bija vienīgā reize Karoga vēsturē, kad tirāžu izņēma no bibliotēkām un grāmatnīcām, iznīcināja. Šo numuru dabūja tikai pasūtītāji. Tolaik pasūtītāju literāram žurnālam bija daudz – ap 40 tūkstošiem cilvēku. Sajūta man bija duāla: gan nepatikšanas, gan liela tautas mīlestība.

Jums bija tikai 28 gadi.
Jā, bet par atzinību dārgi maksāju: mans trešais dzejoļu krājums nekādi nevarēja iznākt sešus gadus. To izdeva tikai 1985. gadā. Pa vidu taču bija vēl notikums ar dziesmu Tik un tā (Māras Zālītes teksts, Ulda Stabulnieka mūzika – red.), kurai Mikrofona aptaujā ’81 neļāva būt 1. vietā – kā nacionālistiskai emigrantu himnai. Kad vēlāk aizbraucu uz Kanādu, no tribīnes tur dzirdēju pretējo: dzejolis esot padomju propaganda, tikai slēptā veidā. Naivā trimdas jaunatne uzrāvusies, to dziedot. Tur esot teikts, ka Latvija viena bez lielās Padomju Savienības nevar – par mazu!

Kas to teica no tribīnes?
Nesaukšu vārdā. Tas cilvēks man pēc daudziem gadiem, atjaunotās Latvijas laikā, atvainojās. Uz lustrāciju skatos komplicēti. Pirmkārt, ko gaida sabiedrība? Slavenību vārdus, kas bijuši ziņotāji. Atmaskot tās. Šāda veida sauciens pēc asinīm man ir grūti pieņemams. No otras puses, jātiek skaidrībā. Man ir priekšlikums: veikt to nevis represīvi, bet kā vēstures izpratnes procesu. Uzrunāt cilvēkus, lai viņi brīvprātīgi atklāj, ka ziņojuši, nevis draudot (sagrausim jūsu dzīvi, šokēsim bērnus, mazbērnus), bet lai pastāsta, kā vervēšana notika, kāpēc piekrita.

Jūs vervēja 80. gadu beigās. Kā tas notika?
Cūcīgi. Ar meliem. Man teica: vienam jūsu labam draugam, talantīgam dzejniekam, būs lielas nepatikšanas – viņš šobrīd aizbraucis uz Burjatiju, interesējas par šamanismu… Prasu – kādas nepatikšanas? Nē, tāpat nevarot stāstīt. Vispirms vajagot manu parakstu, ka neizpaudīšu informāciju. Es varēšot viņam palīdzēt, ja vien esmu ar mieru parakstīties, tad uzklausīt informāciju. Manī radās mirklis šaubu – ak Dievs, kas tam zēnam noticis! Vai tiešām varu palīdzēt! Tomēr parakstīties atteicos, jo sapratu, kas par lietu. Domāju, ka informācija, ko čekisti gribēja no manis, bija saistīta ar trimdas latviešiem. Viņi zināja, ka esmu pie tiem labi ieredzēta, un cerēja, ka sniegšu kādas ziņas.

Šādā veidā vervēja. Mēs dzīvojām zem čekas totālā vāka. Jāsaprot, ka daudzus pakļāva ar šantāžu. Piemēram, homoseksuālus cilvēkus, jo homoseksualitāte bija kriminālsodāma. Jebkuru ievainojamu vietu cilvēkā izmantoja. Ne visi bija tik stipri, lai atteiktu. Ja šie cilvēki šodien nejustu negatīvo spiedienu, bet tiktu uzaicināti runāt mierīgā situācijā, iespējams, viņi atklātos. Mums kā sabiedrībai tas noteikti palīdzētu, bet svarīgs ir veids, kā lustrācija notiek. Var sarīdīt tautu – visus pret visiem, veicinot vājumu. Un var saliedēt, panākot, ka labāk saprotam, kas padomju laikā notika. Brīvprātīgas atklāšanās augsni vajag pareizi sagatavot.

Savākt liecības, lai saprastu, kāds bija mehānisms – kā čeka tika cilvēkiem klāt, kā viņus uzlauza -, būtu svarīgi.

Bet vēl kāds jautājums: kas patlaban traucē medijiem būt neatkarīgiem? Kas liek melot oligarhu pārvaldītos medijos? Nekādas čekas, kas šantažētu, taču vairs nav.

Melu kultūra turpinās – ar visu čeku, dzīvu un veselu, esam ieslīdējuši atjaunotajā Latvijas valstī.
Pavisam cita lieta ir varas līmenis. Es nezinu, ko ar to darīt… Tas pats [Latvijas Gāzes padomes priekšsēdētāja vietnieks] Juris Savickis. Ir skaidrs, ka šā cilvēka uzdevums ir turēt Latviju uz gāzes adatas. Traucēt valsts enerģētiskajai neatkarībai.

Ko redzam Savickim apkārt? Aizejiet uz hokeja maču – viņa ložā sēž prezidents Ulmanis, prezidents Bērziņš, Ministru prezidenti, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre un valsts noslēpuma turētāja Godmane. Augstāks līmenis vairs nevar būt! Mēs gribam meklēt čekas maisos, bet par šiem te, kuri šodienas Latvijā sēž tajā ložā, nerunājam. Naudaskāre, varaskāre ir lielākā baudkāre.

Ja jums šodien atkal būtu jāuzrunā sava «bāreņu tauta», ko jūs teiktu?
«Sveika, bāreņu tauta! Sveika, pagaidām vēl bāreņu tauta!» es teicu. Toreiz mana doma bija par bārenības kompleksu. Teicu – mūsu māte ir dzīva. Tā raugās uz mums no priežu galotnēm, no katra zāles stiebra.

Nu, kad esam pieauguši, mums jāņem māte Latvija zem sava spārna. Jāuzņemas atbildība par to. Tā es toreiz teicu. Vēlējos izaicināt: celieties un saprotiet, ka neesam bāreņi! Mums ir Latvija!

Vai tagad esam uzņēmušies atbildību?
Lai ko mēs teiktu, nevar salīdzināt 1989. gada nošņurkušo vidi ar šodienas Latviju. Kaut vai no ainavas, zemes koptības viedokļa. No brīvības viedokļa. Būšanas Rietumu pasaules daļai. Bārenība varbūt izpaužas tādā nozīmē, ka aizvien šķiet, ka kādam par mums jārūpējas, kaut kas jāatmet, «jo paši jau nevaram».

Kad 1985. gadā piedzima meita Ilze, jums iznāca trešā dzejas grāmata, luga Tiesa. Kā apvienojāt radošo darbu ar zīdaiņa kopšanu?
Bija iestrādes. Māte varone gluži nebiju. (Smejas.) Dzejoļu krājums ir tas, kurš sešus gadus gaidīja izdošanu, tad beidzot iznāca. Luga… Kad rakstīju Tiesu, Ilzei bija gads. Kad rakstīju libretu rokoperai Lāčplēsis – divi gadi. Toreiz visa ģimene – mamma, māsa, omītes, krustmātes – strādāja uz to, lai es varētu vienu mēnesi gadā rakstīt Dubultu Jaunrades namā.

Mācēju intensīvi strādāt. Biju [iekšēji] uzcēlusi dambi, kur viss krājās. Līmenis cēlās, cēlās. Kad gandrīz jau gāja pāri, slūžas taisīju vaļā, viss nāca ārā.

Esmu slavena ar to, ka rakstīšanas laikā ne ar vienu nerunāju. Citi varbūt domā, ka lepna vai riebīga. Dubultu Jaunrades namā gāju pusdienās, kad visi bija paēduši. Lavījos, lai nevienu nesatiktu. Nekādu kontaktu! Man dotas tikai dažas nedēļas rakstīšanai – nevaru pļāpāt stundu pie kafijas krūzes! Rukāju līdz spēka izsīkumam. Dažkārt bija jāpārtrauc, jo bērni saslima.

Tomēr jaunībā tas bija viegli. Man ir foršs vīrs, kurš ļoti atbalstīja. Padomju laikos nebija pierasts, ka vīrietis nodarbojas ar bērniem, mājsaimniecību.

Tagad ar prieku skatos, ka jaunie vīrieši, arī mans dēls, to dara. Dēls ne tikai ar saviem bērniem darbojas, bet paņem arī māsas [Ilzes Ķuzules-Skrastiņas] dvīņus. Vīrieši tagad dara daudzas lietas, kas padomju laikos bija uzkrautas tikai sievietei.

Vai esat Ilzei šuvusi kostīmus bērnudārza svētkiem un darījusi tamlīdzīgas lietas?
Tas bija visbriesmīgākais ārprāts! Esmu jau otrā paaudze ģimenē, kas necieš rokdarbus. Mana māte necieta. Vecmāmiņa – ne sevišķi, vienīgi cimdus adīja. Toties vecvecmāmiņa un viņas māte! Tie trakie, smalkie rokdarbi! Kad Ilzei vajadzēja pelītes cepuri un astīti vai zaķa masku, zvanīju draudzenēm. Paklau, vai tev ir zaķa ausis? Vari aizdot? Tad pēkšņi bērnudārzā bērnam bija jābūt par mušmiri. Lai uztaisītu, jāloka drātis, jāgriež kreppapīrs. To vienu reizi darīju. Vēl dejošanas svārciņi! Ilžuku no trīs gadu vecuma vadāju uz dejām. Loģistika bija rūpīgi jāplāno.

Vai bijāt priecīga, kad Ilze izdomāja studēt aktiermākslu? Vajadzēja laiku, lai viņa pierādītu, ka ir laba aktrise, nevis «Zālītes meita, kas tiek bīdīta», – netaisnīgi un grūti jaunam māksliniekam.
Pati par to pārdzīvoju vairāk nekā mani bērni. Arī dēls mana vārda dēļ dabūjis ciest. Ilzes aktierkursa audzinātājs Pēteris Krilovs tikai 3. kursā uzzināja, kā meita ir Ilze Ķuzule. Es zināju, ka Ilze dabūs samaksāt par to, ka ir mana meita. Sākums bija ļoti grūts.

Kura ir jūsu mīļākā meitas loma?
Laikam Džuljeta. Tā bija pirmā lielā loma. Jaunai aktrisei – sapņu loma, ļoti grūta. Man bija svarīgi redzēt, ka bērns nospēlē Džuljetu. Uz katru meitas izrādi man jāiet divas reizes. Pirmajā skatos tikai uz viņu. Otrajā, kad esmu nomierinājusies, varu noskatīties izrādi. Tagad uztraucos arī par Artūru [Skrastiņu, znotu]. Viņš ir tāds meistars, kādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Dieva svaidīts talants.

Domājot par nākotni – saistībā ar savas ģimenes jaunākajām paaudzēm un arī plašāk, Latvijas nākamajām paaudzēm -, kas jums visvairāk rūp?
Pašlaik nedomāju uz priekšu. Pasaulē ir liels juceklis. Paradigmas mainās. Grūti pateikt, uz kuru pusi noslieksies. Jāievelk elpa. Jāskatās, jādomā līdzi. Kas attiecas uz indivīdu, svarīgi, lai cilvēkam ir personības kodols.

Nesen Latvijā daži mācītāji aicināja dedzināt Jura Rubeņa grāmatu par attiecībām. Esot ķecerīga. Vai šādas ziņas jums neliek mulst – kas ar tautu notiek?
Grāmatu dedzināšana ir dziļi simboliska. Tūlīt jau kurs arī raganu sārtu nepareizi domājošajiem. Man bija šoks, televīzijā noskatoties šo raidījumu (Latvijas Kristīgā radio direktora Tālivalža Tālberga izraisīto diskusiju – red.). Ir aizdomas, ka mācītāja kungs, kurš aicināja dedzināt grāmatu, ir provokators. Iespējams, mērķis ir diskreditēt kristīgo baznīcu. Mūsu nācija jau tā nav spēcīga vienotībā, ticībā. Nevajag daudz, lai sašķeltu sīkās drumslās. Arī demokrātiju neļaujam sev izjust kā veselums, bet sašķeļamies vēl vairāk.

Ne jau tādā veidā, kā domājam – ar tankiem -, mūs var apdraudēt. Mēs jau esam kara stāvoklī. Informatīvā kara stāvoklī, kad patiesība tiek sagriezta kājām gaisā. Kad paklausos [raidījuma vadītāja] Solovjova runas Krievijas televīzijā, liekas, ka sapņoju. Nevar būt, ka žurnālisti tik šausmīgi melo! Kas viņus spiež to darīt, izņemot naudas varu?

Nabaga Krievija, es domāju. Man tās ir žēl – līdz kādam zemiskuma līmenim var nokrist.

Atceros reizi pirms vairākiem gadiem, kad Putins vienā runā ieminējās: bruņojieties, bruņojieties! Viņa zemdoma bija – mēs Eiropu iznīcināsim citiem līdzekļiem. Vai tā nav? Informatīvais karš, Eiropas politiķu ietekmēšana, bēgļu krīze. Neredzu lielu gaišumu, skatoties nākotnē.

Vienīgais, pie kā palieku: indivīds var sevī izkopt morālo imperatīvu. Neļauties. Vienmēr pasaulē bijuši cilvēki, kas spēj neļauties. Domāt, kas notiek uz manām, indivīda, robežām. Tās jāsargā. Jābūt pašam sev par robežsargu – lai netiek pāri nekas, ko nevēlos.

Jūsu grāmata Pieci pirksti ir plaši lasīta. Ko jaunu, domājot par savu dzimtu, atklājāt?
Man savā ziņā laimējies, jo kā bērns esmu dzīvojusi četru paaudžu vidū, pati būdama jaunākā šajā ķēdē. Laura, galvenā varone manā grāmatā, prāto – vai tas ir labi vai slikti, ka viņa ir savas dzimtas ķēdes daļa? No vienas puses, tā viņai dod spēku. No otras puses, tā varbūt nozīmē būt piesietai – ar raksturu, visu ģenētisko mantojumu. Tagad rakstu Piecu pirkstu otro daļu. Jāpabeidz maijā. Šogad grāmatai būtu jāiznāk.

Pieminējāt dzimtas paaudžu saiti, kurā cilvēks ir ieausts. Tagad aiz jums jau veidojas prāva ķēdīte…
Tas ir jauki! Man [patlaban sarunā] negribas ielīst omīšu sentimentā. Katram viņa mazbērni ir tie ģeniālākie, vai ne? (Smejas.) Man arī tā liekas. Superīga kompānija – četri mazbērni, piektais ceļā. Kopā lasām. Runājam.

Vecākajam mazdēlam Krišjānim būs trīspadsmit gadu. Viņš piedalījās raidījumā Gudrs un vēl gudrāks. (Sirsnīgi.) Tūlīt sākšu lielīties! (Uzskaita ar gandarījumu.) Tad ir sešgadīgie Ilzes un Artūra dvīņi Marats un Emīlija. Četrgadīgā Kate. Un piektais būs.

Tagad jau bērni ir ļoti attīstīti. Māksliniece Roze Stiebra man iedāvināja disku ar animācijas filmām. Atnāk mazbērni. Nu, bērni, ko paskatīsimies? Varbūt Kaķīša dzirnavas? Sēž uz sliekšņa pasaciņa? Mazdēls no kabatas izvelk nelielu ierīci: man pašam līdzi filma! Kāda? Kurjers! Džeisons Stethems.

Nu labi, bērnu multenītes jau arī viņi skatās. Jā, mani mazbērni ir visgudrākie un visskaistākie. Tā ir jādomā, un tā es arī domāju!

Kartes Āfrikai, pases Eiropai

Posted on februāris 8, 2017 by Ieva Alberte - Veiksme

X Infotech rada programmatūru maksājumu kartēm un sociālajām kartēm, kā arī pasēm un identifikācijas dokumentiem, ko lieto miljoniem cilvēku Īrijā, Kenijā, Kambodžā, Peru, Urugvajā, Ēģiptē. Uzņēmums eksportē uz 45 valstīm

Smilšu krāsas karte ar spožo čipu atgādina parastu norēķinu karti, ja vien uz tās nebūtu Heopsa piramīdas un arābu burtu. Ar šādu sociālo karti valsts pabalstu pārtikas produktiem Ēģiptē saņem 10 miljoni ģimeņu. Agrāk tam bija paredzēti papīra vaučeri, ko viegli viltot un pazaudēt. Ar līdzīgu karti Ēģiptē palīdzību no valsts saņem arī septiņi miljoni pensionāru. Uzņēmumā X Infotech ir radīta šīs kartes «sirds» – programmatūra, kas personalizē dokumentu un čipu ar sensitīvu lietotāja informāciju. Piemēram, cilvēka vārdu, uzvārdu, personas kodu, dzīvesvietu.

Patlaban X Infotech pabeidzis darbu pie kādas Rietumāfrikas valsts nacionālās identifikācijas kartes (eID) izveides, ko lietos 17 miljoni cilvēku. Čips glabās ne tikai datus par cilvēka garumu un izskatu, pirkstu nospiedumus, bet arī elektronisko zāļu recepšu datus un elektronisko parakstu. «Jo vairāk lietotņu, jo vairāk iesaistīto ministriju, jo lielāka birokrātija,» tehnisko pusi skaidro Sergejs Jeļisejevs, viens no īpašniekiem, kad tiekamies uzņēmuma birojā Mārupē.

Konkrētās eID kartes izveidē X Infotech ir vieni no pieciem projekta partneriem. Sergejs stāsta, ka darbs, ko varētu paveikt četros mēnešos, jau prasījis divus gadus, jo ieviešanas procesā ir daudz iesaistīto un pārāk lēna plānošana. «Strādāt ar klientiem Āfrikā ir citādi nekā Eiropā. Nav vienkārši norunāt tikšanos,» saka Sergejs. Drošāk ir aizbraukt uz vietas un sarunāt, nevis zvanīt no Latvijas. Un, ja arī sarunās uz pulksten 10, tas nenozīmē, ka tikšanās tajā laikā notiks.

«Ja paveiksies, tajā pašā dienā. Āfrikā laiks nav tik svarīgs kā Eiropā, tāpēc grūti ir ar plānošanu. Ar šveiciešiem viņi joko: «Jums ir pulksteņi, bet mums ir laiks,»» smejas Sergejs. Viņu papildina kolēģis Māris Birģelis, stāstot, ka visādi citādi sadarbības partneri sava kultūras rāmja dēļ nekrītot ārā no biznesa aprites: augsta līmeņa vadītāji studējuši Lielbritānijā un darbojas globāli, sastrādājoties ar partneriem daudzās valstīs.

Radīt savu produktu

X Infotech ir četri īpašnieki: Sergejs Jeļisejevs, Vadims Tereško, Aleksandrs Popovs un Māris Birģelis. Intervijas dienā Vadims un Aleksandrs ir komandējumos. Pirms 15 gadiem visi četri vīri strādāja IT uzņēmumā, kas pārdod maksājumu karšu sistēmas, kas procesē transakcijas. Vairums klientu bija bankas. Sergejs ir diplomēts programmētājs, Māris – uzņēmējdarbības maģistrs, Vadimam ir maģistrs programmēšanā un tolaik viņš tirgojās ar Balkānu reģionu, bet Aleksandrs bija sistēmanalītiķis par karšu vadības sistēmām, viņam bija pieredze personalizācijas risinājumos. Uzņēmumums, kurā visi četri strādāja, bija iesaistīts pirmajā viedkaršu ieviešanā Eiropā, un tieši Latvijā tika veikta pirmā Visa kartes transakcija.

Tas bija 2005. gads, kad vietējo IT uzņēmumu pārpirka zviedri un tas kļuva par Tieto Latvia. Tas ienesa pārmaiņas ikdienas darbā. «Pazuda «draivs». Lēmumi menedžmentā vairs netika pieņemti tik veikli kā agrāk,» stāsta Māris. Radās ideja kaut ko veidot pašiem. Sergejs atceras, ka nav bijis skaidrs, ko īsti: «Pārdot bankomātus, termināļus? Par biometrijas eksistenci tolaik vēl nezinājām.» Latvijā vēl tikai tapa pirmā elektroniskā pase. Uzņēmuma pamatkapitālu veidoja paši īpašnieki, kredīts netika ņemts.

Par klientiem kļuva tie, ar kuriem sadarbojās jau iepriekš. Gada laikā izdevās tikt pie partneriem 10-12 valstīs: Bangladešā, Saūda Arābija, Austrijā, Polijā un citur. Pirmais klients bija Saudi Arabian Monetary Agency, kurus X Infotech konsultēja par savas lokalizētās čipkartes izdošanu. Sergejs atceras, ka pirmsākumos plānojis, ka kādreiz uzņēmums sasniegs 10 miljonu apgrozījumu. Pirmajā gadā tas bijis 20 reižu mazāks – 400 000 eiro, taču tagad sapnis sāk kļūt reāls, jo pirmais sešu miljonu budžets jau kabatā.

Pienāca krīze, 2008. gads, un vietējais tirgus apstājās. Bankas pārstāja investēt jaunos produktos. Saglabājās klienti ārpus Latvijas, taču vajadzēja domāt ilgtspējīgāk. Pārdodot amerikāņu radītus risinājumus, viņi ierobežoja savu attīstību. «Bija jāizdomā: vai nu turpinām šādi, vai radām kaut ko savu,» saka Māris. Kopīgi izlēma par labu otrajam variantam un laika gaitā apjauta – viedkartes čips ir tas, kurā var salikt daudz informācijas. Veids, kā sagatavo datus un aizsargā eID karti un norēķinu karti, bija līdzīgs. Un tā 2009. gadā X Infotech radīja pirmo programmatūras moduli maksājuma kartēm un sāka iepazīt identifikācijas dokumentus un biometriju. Pirmais klients valsts sektorā bija pēc diviem gadiem. Viens no pirmajiem – eID kartes Latvijā.

Pašu radītais produkts pamatīgi mainīja uzņēmuma struktūru. X Infotech vairs nebija izplatītāja ķēdes galā, bet pārdeva savu izstrādājumu. Līdz ar to pašiem vajadzēja programmatūru testēt, pārdot, veidot mārketingu. 2006. gadā uzņēmumā bija 5 darbinieki, un ik gadu nāca klāt pa vienam, bet ar jaunā produkta radīšanu cilvēkresursi pieauga. Un aug joprojām. Pēdējo divu gadu laikā pieņemti 45 darbinieki. Šogad būs klāt vēl 20. Nav viegli atrast pareizos cilvēkus, taču tie, kuri atnāk, paliek. Strādā arī naktī, ja vajag iekļauties termiņā. Māris paskaidro, kāpēc: «Jo salīdzinājumā ar citiem IT kantoriem darbs ir interesants. To varētu saukt par praktisko IT, jo tas, ko dari, redzams reālā produktā, ko lieto miljoniem cilvēku. Nav arī divu vienādu projektu: cita valsts, cita vide un citi noteikumi.»

Filiāle Kenijā

Identifikācijas dokumenti un biometrija ir aizraujošas. Tie, kuri ievieš šos produktus, labprāt dodas komandējumos uz vietām, kur ikdienā cilvēki tāpat vien nebrauc: Urugvaja, Peru, Nigērija, Kamerūna. Daudz sanāk lidot uz Keniju, kur X Infotech personalizācijas risinājumus lieto četras lielākās bankas.

Šogad tiks atvērtas pārstāvniecības vairākos pasaules reģionos. Pērn tikai pieņemti pārstāvji darbam Latīņamerikā un Ziemeļāfrikas un Rietumāfrikas valstīs. Kur var nomakšķerēt tāda līmeņa partnerus? «Industrija ir maza. Burzoties izstādēs, satiekam cilvēkus ar kontaktiem konkrētajā reģionā. Stāstām par produktu un, ja patīk mūsu uzņēmuma filozofija, tad sadarbojamies,» stāsta Māris.

Atvērt pārstāvniecību nav izaicinājums. «Tas ir tikai rīks, ar kuru varētu tikt pie lieliem projektiem. Izaicinājums ir sešu miljonu budžeta projekts,» saka Sergejs un atceras, ka pirms pieciem gadiem sāka ar 10 000 budžeta pasūtījumu biometrijā, taču tagad gaida apstiprinājumu 12 miljonu projektam eID dokumentu izdošanai. «Jo lielāks projekts, jo ilgāks pārdošanas periods,» Sergejs stāsta, ka īstenošana var ilgt vairākus gadus.

X Infotech ne tikai izstrādā programmatūras, bet veic servisu no A līdz Z. Sākot no biometrisko datu savākšanas – pirkstu nospiedumi, paraksts, attēls – datu sagatavošanas un pārbaudes līdz datu ievadei čipā un to aizsargāšanas, un beidzot ar drošu elektroniskā ID dokumenta un viedkartes personalizāciju un izdošanu. Tieši aizsardzības mehānisms ir sensitīvākais darbs. X Infotech cilvēki nodrošina programmatūras ieviešanu, integrēšanu un testēšanu, kā arī apmāca, kā to lietot. Savukārt reģionālie partneri novada līdz galam elektroniskā ID dokumenta vai maksājumu kartes drukāšanu.

Svaigākais projekts, kas pašiem sniedzis gandarījumu, ir Eiropas Savienības diplomātiskās pases. Teh-niski sarežģīts, jo pieprasīts augsts drošības līmenis. Tādi brīži īpašniekos rada prieku, jo viņi redz potenciālu un to, kā izkonkurēt starptautiski zināmus uzņēmumus, kuriem ir miljardu apgrozījums. Uzņēmumam ir četri valdes locekļi, visi arī īpašnieki. Nav grūtas un garas lēmumu pieņemšanas? Sergejs nenoliedz, ka strīdi ir. Reizēs, kad nevar vienoties, ķeras pie nākamā jautājuma. Kad viens par daudz sapņo, cits iesaka būt uzmanīgākam. Ja kaut kas izklausās pārāk pozitīvi, Māris būs tas, kurš teiks: «Tur kaut kas nav tīrs.» Sergejs smejas, ka komandā, gluži kā automašīnā, esot sadalīts – kurš ir gāze, kurš bremze. Saku, ka tāda atbilde neder, jo tad jau sanāk vairākas gāzes vai bremzes. «Mēs braucam ar velosipēdu: kamēr minies, tikmēr tiec uz priekšu,» rezumē Māris.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Redzēt, kā sapnis pakāpeniski īstenojas. Sajūsmināts klients par produktu, kas rada pārliecību, ka izdosies vēl labāk.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Izvēlējāmies nepareizu partneri un sadarbību beidzām, jo bija atšķirīgs skaījums, kā attīstīties. Zaudējām daudz laika.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Radīt un ražot pašiem, nevis pārdot citu darbu. Domāt par ilgtermiņa attīstību un izstrādāt globālu, konkurētspējīgu produktu, kas balstīts uz unikālām kompetencēm. Būt finansiāli neatkarīgiem, neņemt kredītus.

Inga Līdums, vīndare Austrālijā

Posted on februāris 1, 2017 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Sarunas laikā Skype Ingai ik pa brīdim zvana telefons. Cilvēki meklē saulesbrilles un citas pazaudētas lietas, viņa smejas. Garajā nedēļas nogalē, kas sekoja 26. janvāra Austrālijas dienas svinībām, Ingas Līdums un viņas dzīvesbiedra Deivida Nila (David Neyle) vīnotavu valsts lielākajā vīna darīšanas reģionā Adelaidas pievārtē apmeklēja ap 500 viesu. Inga viņiem piedāvāja arī vietējo Adelaide Hills ražotāju uzkodas. «Sieru, prosciutto. Ne ķenguru!» Pašai Ingai (pasē – Ingrīdai) bērnībā labi garšojusi latviskā aknu pastētes maize ar marinētu gurķi, kādu cienīja viņas tēvs Andris, vecvecāki Milda un Kārlis. Lai gan mamma Dženeta ir austrāliete, Inga mācījusies latviešu skolā un ieguvusi Latvijas pilsonību. Pagājušovasar pirmoreiz apciemoja tēva dzimto Liepāju.

Ingas vecākiem Adelaidā piederēja dizaina lietu veikals un mākslas galerija. Arī viņa izvēlējās karjeru starptautiskā dizaina kompānijā, pārcēlās uz Sidneju. Pirms 13 gadiem, iegriezusies Adelaidā, satika Deividu. «Jā, pateicoties viņa vīnam! Meklēju Lobethal Road pagrabu, bet netīšām nokļuvu pie mājas. Viņš bija īsts džentl-menis, aizveda uz pagrabu, noorganizēja degustāciju. Deivs tolaik ražoja tikai vienu sarkanvīnu, Shiraz. 1998. gadā bija iestādījis pirmos stādus, 2001. gadā sagaidīja pirmo vīnogu ražu. Gadu pēc mūsu tikšanās jau sākām ražot arī baltvīnu. Tagad taisām 10 vīnus no astoņām dažādām vīnogām. Mūsu dzirkstošais Māja ir 100% Chardonnay, franciski – Blanc de Blancs. Ziņa par to ātri izplatījās Austrālijas latviešu kopienā. Tiklīdz kāds no viesiem vārdu «māja» izrunā pareizi, es iesaucos: sveiki!» smaida Inga. Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā Melburnā decembra beigās Mājas pudeles tika dāvinātas runātājiem no ārzemēm.

Uzņēmums saražo 60-65 tūkstošus litru vīna gadā, pēdējo četru gadu laikā ir ieguvis septiņas trofejas valsts vīna konkursos. «Mūsu 2012. gada Shiraz Nacionālajā Sidnejas vīna izstādē 2014. gadā vairāk nekā 3000 vīnu konkurencē dabūja gan labākā Shiraz, gan labākā sarkanvīna, gan izstādes labākā vīna zelta medaļu. Tas bija neticami! Mūsu Pinot Gris arī pirms diviem gadiem dabūja pirmo vietu, bet tikko pirms Ziemassvētkiem – otro vietu,» lepojas Inga. Vēl vairāk. «Nupat Austrālijas nacionālā lidsabiedrība Qantas izvēlējās divus no mūsu vīniem pasniegšanai biznesa klasē starptautiskajos lidojumos. Esam sajūsmā. Tu taču zini – gaisā vīns garšo citādi?»

Drons ir gudrs!

Posted on februāris 1, 2017 by Ieva Alberte - Dzīve

Jānis Putrāms izdomāja dronu, kas spēj pacelt smagumu. Tam «dzīvību» deva vairāku cilvēku komanda, tajā skaitā arī autosportists Andris Dambis. Stiprais drons būs liels palīgs glābšanas darbos

Uzņēmuma Aerones birojā ir plakāts, kur redzams drons, kas pacēlis Venden ūdens bunduli. Tātad aptuveni 20 kilogramus smagu bagāžu. Drona izgudrotājs Jānis Putrāms stāsta, ka ūdens bunduli iedevis dronam «rokās» tāpēc, ka tas ir pazīstams smagums – daudzi cilvēki kaut reizi to ir pacēluši. Tagad drons «paaudzies» un kļuvis četrreiz lielāks – AX16 spēj pavilkt četrus snovbordistus vienlaikus.

Ārzemju mediji, Discovery Channel un AFP, jau paspējuši Latvijā radīto dronu safilmēt, parādīt un saslavēt. «Interese ir liela,» saka Aerones pārdošanas speciālists Dainis Krūze. Daļa sadarbības piedāvājumu ir ārpus Latvijas, taču par tiem plašāk stāstīt Krūze pagaidām nevēlas. «Nav jau vēl pārdodamā produkta. Tāda, ko likt plauktā un tirgot. Šogad plānojam pieņemt pāris pasūtījumu un arī īstenot. Patlaban mūsu uzdevums ir testēt dronus un atrast tiem pielietojumu,» viņš stāsta. Palīgos ļoti noderētu kāds sadarbības partneris ugunsdzēsībā, kurš varētu plašāk pastāstīt par drona pielietojumu glābšanā, un Aerones varētu radīt reālu prototipu. «Mums pašiem ir ticība, ka tas strādās labi. Tikai laika jautājums, kad to uztaisīsim,» saka Krūze. Vai pasūtītājs varētu būt arī, piemēram, zoodārzs, kur vajag pārcelt tīģeri no viena būra uz otru? Dainis smejas: «Nav gan tādu vēlmju. Mūsu mērķis ir radīt nevis vienu dronu vienam tīģerim, bet tūkstoš dronu, piemēram, ikdienas darbam ugunsdzēsībā.» Pāris izmēģinājumu jau bijis. Jānis Putrāms parāda video, kurā redzams, ka pie drona piestiprināta šļūtene un ūdens līst no augšas tieši virsū liesmai. Drons labi noderētu, lai piekļūtu augstceltņu pēdējiem stāviem, kur ugunsdzēsēju kāpnes ir par īsu. Vai arī glābšanā uz ūdens. Jānis atceras kaitbordistu, kurš pirms pāris gadiem gāja bojā Kolkā. Helikopteram vētrā bija grūti lidot virs ūdens, un glābēji darīja ļoti riskantu darbu. Jānis pieļauj, ka, attīstoties tehnoloģijām, lidaparātu varētu pielietot arī šādās situācijās.

Dronu potenciāls spētu radīt būtisku lēcienu glābšanas nozares attīstībā. Darītu to, ko patlaban nav iespējams paveikt. Piemēram, glābšanā uz ledus, bīstamās vietās, no māju jumtiem gan plūdos, gan ugunsgrēkā. Pārcelt pāri upei ārstu, kurš nelaimes vietā nonāktu ātrāk nekā ar jebkuru citu transportu.

Viens no drona līdzautoriem Andris Dambis stāsta, ka glābšanas darbos varētu lidot dronu mākonītis, piemēram, kaut vai trīs droni: viens ar glābēju, bet citi veiktu operāciju. Drons, protams, nav visu varošs, taču pat pieredzējušais Andris Dambis aizvien vairāk uzzina, ko tas vēl varētu spēt.

Jānis ieskicē vēlamo vīziju: katrā Latvijas lielākajā pilsētā būtu pa glābējdronam, kas dzīvotu nelielā mājiņā, un to varētu vadīt no attāluma, kaut sēžot Rīgā.

Divi gadi ceļojot

Jānis nav uzaudzis inženieru ģimenē. Bērnībā dzīvoja Ogres pusē. Kopā ar brāli Miķeli stiķēja sev krosa močus. «Paši taisījām, braucām, bet citādi es neesmu nekāds izgudrotājs,» nosaka Jānis. Viņš nav liels runātājs. Atceras vectēva Mārtiņa bagātīgo garāžu Madlienā. Vectēvs reiz uztaisījis koka trejkāji un ar sviru izcēlis no automašīnas motoru.

Princips bijis līdzīgs kā šūpolēm: vienā galā motors, otrā – uzgūlušies svirai, lai paceltu motoru augšup. Bet – še tev! Nedaudz pietrūka, lai smagumu izceltu. Vectēvs negrasījās pārtaisīt paša būvēto ierīci: izraka bedri zem trejkāja, un tad vietas svirai pietika. Motoru izcēla. Tādās sadzīviskās situācijās izpaudās vectēva domu gājiens, atceras Jānis. Citādi neviens dzimtā nav «dzelžu» cilvēks. Jāņa brālis Miķelis ir arhitekts savā birojā Made, vecāki – mākslinieki.

Latvijas Universitātē pabeidzis datorzinātnes, Jānis strādāja par portāla Delfi.lv IT izstrādes un tehniskā nodrošinājuma vadītāju. Pāris gadu vēlāk ar kursabiedru Daini Krūzi izveidoja uzņēmumu Intelligent Systems, kas darbojas joprojām un tirgo elektronikas un GPS sistēmas automašīnām. Tās ziņo loģistikas dispečeriem par to, kur auto atrodas, cik degvielas notērējis. Viens no lielākajiem uzņēmuma klientiem ir, piemēram, Latvijas valsts meži. «Vēl mums ir supergudrais elektrības skaitītājs: knaģi uzliek uz vadiem, un tas parāda, cik un kur tiek tērēts,» Jānis pastāsta par vēl kādu produktu.

Pirms diviem gadiem viņš nolēma no sava biznesa nedaudz paiet nostāk. «Visa bija par daudz. Vajadzēja pārtraukumu. Jutu, ka neesmu harmoniskākais cilvēks uz pasaules. Devos ceļojumā, un tas man palīdzēja nonākt stabilitātē,» Jānis stāsta par savu divus gadus garo klejojumu. Tajā viņš devās viens. Ar Transsibīrijas ekspresi aizbrauca uz Kaukāzu un tālāk gadu ceļoja pa Āziju, otru gadu – pa Āfriku. Kā brīvprātīgais vienkāršos darbos palīdzēja meditāciju centros, uzkopa telpas un gatavoja maltīti. «Kādi Taivānā bija augļi! Pusi no tiem nepazinu. Kaut kāds milzu gurķim līdzīgs dārzenis, galda izmērā. Nogriezu trešdaļu, un ar to pietika dienai,» atceras Jānis. Kādā no meditāciju centriem Japānā viņam bijis jāstāda japāņu dārzs.

Ceļojot galva kļuva brīva. Radās vieta jaunām idejām. Jānis izdomāja, ka varētu uztaisīt dronu, kas spēj pacelt smagumu. Atgriezās Latvijā un ar šo domu devās uz Ogri pie Andra Dambja, automašīnas OSCar izgudrotāja. Ar Andri viņš bija pazīstams jau iepriekš, jo pusgadu strādāja uzņēmumā Drive eO, kas radījis ne tikai visus latviešu Dakaras rallija braucamos un elektroauto, bet arī eO PP03 – pasaulē pirmo viena megavata elektrisko sacīkšu auto. 2015. gadā 1020 kW (1368 ZS) jaudīgais spēkrats piedalījās Paikspīkas kalnā braukšanas sacensībās ASV. «Man iepatikās tas, ko viņi dara, it īpaši jau elektroauto, tāpēc pieteicos palīdzēt koordinēšanas darbos. Sabiju tur pusgadu,» stāsta Jānis.

Telefonsarunā Andris Dambis atceras, kā 2015. gada sākumā Jānis pie viņa ieradies ar ideju par dronu. Dambim nav bijis šaubu par tā dzīvotspēju. «Mēs abi domājam līdzīgi. Tikpat labi šādu ideju viņam varēju izstāstīt arī es. Biju priecīgs, ka Jānis nolēmis ko tādu darīt,» atceras Dambis. Savā darbnīcā viņš piesaistījis tehniski zinošu un varošu cilvēku, un kopīgiem spēkiem sākuši strādāt. Jānis programmējis elektroniku un drona vadību. «Drons ir gudrs. Lai lidotu, tam vajag gudru elektroniku. Programmām jābūt drošām. Un Jānis tās prata radīt. Manā ziņā bija tehniskie risinājumi,» saka Dambis.

Pirmais pusgads Jānim pagāja, lasot tehnisku literatūru par fiziku, aerodinamiku. Sagatavošanās posmā tika ieguldīts daudz darba, jo pēc gada saprast, ka vajadzēja darīt citādi, viņiem maksātu dārgi. «Process uz priekšu gāja ātri,» atceras Jānis. Pirmie mazie cēlējdroni, protams, krita cits pēc cita, līdz izdevās uzbūvēt septiņus kilogramus smago U3 – dronu ar četriem propelleriem, kurš spēj pacelt ūdens bunduli. Tas vēlāk kļuva par daļu no lielā lidaparāta.

Pirmo divu gadu laikā kopējās izmaksas sasniedza aptuveni 100 000 eiro, un tie bija pašu līdzekļi: Jāņa, Andra Dambja un Daiņa Krūzes. Ar 300 000 eiro viņus pagājušā gada rudenī atbalstīja Armands Garkāns.

Pilotēt ātrumu

Jānis atnes apskatei mazu dronu, lai pastāstītu, no kā tas veidots. Rāmis ir no karbona caurulēm. Tērauds esot stiprāks, taču karbonam ir labākas svara un stipruma attiecības. Cauruļu galos ir putuplasta kluči, lai drona nosēšanās būtu mīkstāka. Visapkārt caurulēm ir gaismas diodes, kas lidojot spīd: baltās ziņo par drona priekšpusi, sarkanās – par aizmuguri.

Drona «sirds» ir litija bateriju bloks. «Tās [baterijas] ir kā dinamīts, tik ļoti sakoncentrētu enerģiju,» saka Jānis. Drons varētu pacelt vēl vairāk un lidot ilgāk, ja baterijas būtu jaudīgākas. Lielais drons AX16, kurš spēj pavilkt snovbordistus, pats sver 55 kilogramus. Lidaparāta maksimālā celtspēja ir 145 kilogrami, un optimālā krava – 80 kilogramu, ko drons spēj nest gaisā aptuveni 10 minūtes. Katram motoram ir sava baterija – ja kāda saplīst, var turpināt lidot. Varētu vairāk, taču vajag rezervi, lai dronu varētu brīvi vadīt: jo smagāks, jo grūtāk pilotēt. «Gaisā ir vējš. Drons ir nestabils, tāpēc tam ir vairāki procesori, kas tūkstošreiz sekundē nomēra, kā tas kustas, kādā leņķī atrodas. Ja ir slīpumā, pasaka motoriem, lai griežas ātrāk.»

Jānis rāda speciālu kameru, ko var piemontēt dronam. Tai ir piecas acis. Katra no tām redz citādi, katrai savs gaismas spektrs. Tādas kameras mēdz lietot lauksaimniecībā, jo, konkrētā spektrā paskatoties, var redzēt, cik veselīgs ir augs, cik aktīvi notiek fotosintēze.

Dienā, kad pacēlās lielais drons, Jānis ar komandu izdzēra šampanieti. Bezalkoholisko. Tas bija pagājušā gada rudenī. Pārsteigums un izaicinājums Jānim bija tas, cik labi jāmāk dronu pilotēt. Īpaši viņš to apjautis, kad vadījis dronu, kas vilcis veikbordistu Valteru Ošnieku. «Man bija grūti sajust ātrumu, ar kādu drons velk Valteru. Man tā ir milimetru liela pirksta kustība, viņam – liels ātrums.» To sapratis tikai tad, kad upes krastā saticis Valteru. Todien uz Daugavas filmējis Discovery Channel. «Laiks bija briesmīgs. Lietus un brāzmains vējš. Visi nosaluši. Nolikām vēl ūdenī peldošu tramplīnu,» atceras Jānis. Plāns bijis izcelt Valteru no ūdens un trāpīt uz tramplīna. Viss izdevies perfekti. Viņš aizlidojis pamatīgu gabalu un stabili piezemējies. Taču pēc tam Valters teicis, ka ātrums bijis divreiz par lielu un sajūta tāda kā braucot pret sienu.

Sports, ugunsdzēsība, lauksaimniecība. Tās ir jomas, kur stiprais drons varētu būt labs palīgs. «Mēs strādājam pie risinājuma, kas ļaus enerģiju lidaparātam pievadīt no zemes un, piemēram, dzēšot ugunsgrēku, lidot tik ilgi, cik vajadzīgs,» saka Jānis un prognozē, ka nākotnē dronu attīstība pieaugs un telpa virs cilvēku galvām būs biezāka un vairāk zumēs.

Dzīve pēc bunkura

Posted on februāris 1, 2017 by Ieva Puķe - Vēsture

Leģionāram Arvīdam Blūzmanim Otro pasaules karu izdevās pārlaist tikai ar nieka caurumu biksēs. Vecākais Latvijas nacionālais partizāns pirms 70 gadiem pēc trīs gadu pretestības okupācijas režīmam iznāca no meža

Kurā gadā pensijā aizgājāt? Vai, sen! 60 gadu man bija, 95 gadus vecais Arvīds Blūzmanis brīnās par šādu jautājumu. «Zvejoja līdz 80,» precizē viņa sieva Rasma. «Siguldā restorānā nodeva nēģus, pa nakti cepām, jo padomju laikos neatļāva tā pārdošanai cept.»

«Cilvēki, kas brauca ciemos, zināja, ka dabūs nēģus izēsties,» sarosās Arvīds. «Labs noņēmējs bija restorāns Sēnīte. Pa 50, pa 100 kilogramiem, paši brauca pakaļ.»

Arvīds vienmēr bijis «ar apgriezieniem». Māju kolhoza bijušā burkānu lauka vietā uzcēlis pirmais no visiem. Vecumdienās pārdevis, lai būtu nauda zālēm, kas abiem ar sievu, kā viņi smejas, tagad maksā vairāk nekā pārtika. Modernā minimālisma celtne ar gāzes apkuri un trim istabām, kur abi mīt kopā ar sunīti Džeinu, izrādās, ir dzīvošanai pārbūvēta saimniecības ēka.

Bet sapņos Arvīdam vēl ik pa laikam rādās mežs. Tur viņš pēc kara beigām pavadīja divus gadus. «It sevišķi pirmais bunkurs pie Sabiles. Biezas eglītes, dziļumā āpša alas. Domāju – te nāvīgi forši var dzīvot!» bijušais leģionārs par laiku, kad kā vajāts zvērs tupēja iedobē zem zemes, stāsta itin jautri. «Izraku, nedēļu vai divas nodzīvoju viens pats. Tad atnāca Liepa Valdis, bijušais aizsargs. Gājām pa nakti zagt no kaimiņiem dēļus, nomaskējām. Velēnas salikām, uztaisījām augšā caurumu. Cauruma vietā ievilkām eglīti. Pat ja kāds pieliecas, meklē sēnes, neko neredz. Ar sēņotājiem un ogotājiem bija tā, ka viņi nodeva… Kad sāka salt, izejas vairs nebija, bija jāiet uz grupu.»

Dievs stāvēja klāt

Arvīds Blūzmanis ir pārdzīvojis visus citus Kabiles nacionālo partizānu grupā, ko vadīja Ēvalds Pakulis. Piedalījies arī vēsturiskajā latviešu partizānu kaujā ar čekas vienību 1946. gada 1. janvārī pie Āpuznieku mājām starp Kabili un Rendu. «Partizānu izlūki ziņoja Pakulim, ka zemnīcām tuvojas čekas vienība 300 vīru sastāvā. Pakulis pretī izsūtīja partizānu nodaļu – 25 labi bruņotus vīrus. Bruņojumā bija 3 ložmetēji, 4 triecienšautenes un 15 mašīnpistoles. No viņu rīcībā esošā 4000 patronu krājuma kaujā izlietoja pusi. Pretinieka lodes izdzēsa 3 partizānu dzīvības. Čekas pusē krita aptuveni 50 vīru,» rakstīts Okupācijas muzeja mājaslapā.

1921. gada 1. decembrī dzimušais Arvīds Blūzmanis var vēstīt no pirmavota. Nesen, janvārī, viņam nomainīts pirms deviņiem gadiem ieliktais sirds stimulators, bet galva strādā kā pulkstenis. Carnikavas mājiņā valda perfekta kārtība, pat bildes saliktas tematiskos albumos: skolas gadi Salienā pie Ilūkstes, pēckara laiks Carnikavā… Arvīdam bija fotogrāfa ķēriens. Neticami, bet fotoaparāts bijis līdz arī Jānim Ozoliņam viņa partizānu vienībā. Albumos ir uzņēmumi, kur vīri viens otram cērp matus, komandieris sēž pie bunkura. «Ziemas laikā ielūzu Abavā un draugs mani izglāba, fotolenta bija samirkusi, tāpēc ir plankumaina,» Arvīds kā atvainojoties bilst.

«Te zirgu jūgšanas sacīkstes vēl mazpulku laikā. Te teātra pulciņš Salienas skolā. Te – rokdarbu stundas. Mēs, zēni, papīrkurvjus taisījām. Bet te pārapbedījām biedru, ko mežā nošāva,» tēmas, lapojot albumus, mainās tik spēji, kā tas iespējams vienīgi ar viņa dzīves pieredzi. «Leģionāru kapi Kuldīgā. Mazi zārciņi, tur jau tikai kauliņi tiek salasīti. Divi piemineklīši, viņam vēl vienu biedru pievedām klāt, lai nebūtu garlaicīgi.»

Arvīda dzimtās mājas bija Salienas Smilktenes. «Tēvs ar brāli sadalīja lielāku saimniecību. Tēvam bija sliktāka zeme, smilšaināka, bet vairāk – 19,5 ha, viņa brālim – 15. Tajā pusē teica nevis «smilts», bet «smilkts». Bagāti nebijām, bet dzīvot varējām. Bija piecas sešas govis, pienu veda uz pienotavu, graudus nokūla, veda uz Daugavpili, pārdeva. Skolā bijām mazpulkos,» viņš stāsta. «Doma bija palikt par saimnieku. Pat sapņoju, ka man būs strādnieki, uzcelšu viņiem māju. Bet sākās kari….»

Blūzmanis, nesen nosvinējis pilngadību, bija koristu rindās vēsturiskajos Dziesmusvētkos Daugavpilī, no kuriem atgriežoties Silenē, uz ceļa pretī nāca padomju tanki. «Tepat Silenē biju robežsargos iestājies. Krievs gribēja mūs aizvest, bet nepaspēja, vāciet’s nāca iekšā. Atkāpāmies līdz Liepājai. No Liepājas uz Dancigu, no Dancigas uz Tornu, no Tornas uz Lauenburgas kara skolu, no tās atpakaļ uz Liepāju, tad Džūkste, Biksti, Lestene, Jaunpils, visur uz frontes pirmajām līnijām. Tā bija karaspēka daļa Rīga. Mūs mētāja no vienas vietas uz otru. Tur, kur slikti gāja, rāva iekšā.»

«Viņam Dievs stāvēja klāt,» iesaucas dzīvesbiedre Rasma. «Īpaši Lestenē, kur mīnmetēji uz katru kvadrātmetru šāva,» vīrs apstiprina. «Kur izrauj bedri, tur pārlec pāri – otru reizi tur lādiņš neķers. Lestenes baznīcai grāvji, tranšejas bija apkārt līdz ar pamatiem. Mēs mainījāmies: vieni iet ģērbkambarī iekšā, apsildās, citi atkal ārā. Es pie loga ar bruņucepuri piespiedies, laikam iesnaudos. Uzreiz tāds blieziens, palodzē trāpīja lādiņš, trīs biedri bija krituši, ar šķembām vai ķiegeļu gabaliem nosisti, vairāki ievainoti. Nevarēju parunāt, mute piedzīta ar putekļiem. Es arī varēju būt uzreiz beigts. Bet… man tikai bikses bija pārplēstas. Pa logu izlēcu ārā, pie baznīcas pamatiem apgūlos. Nāca krievu lidmašīna, domāju, ka šaus. Bet ne, pārlidoja pāri, un tā balle bija cauri. Kritušos apglabājām turpat pie baznīcas kapos, man iedeva jaunas bikses un pārsvieda atkal uz jaunu vietu bišķiņ tālāk, pie Zebrus ezera.»

Par Lestenes notikumiem Arvīdam dokumentālu liecību nav, bet viņš nofotografējis kūti, kuras augšā atrada patvērumu pirmajā pēckara vasarā, kad, kā pats saka, «kapitulēja». «Abi ar Valdi Liepu, bijušo aizsargu, slēpāmies pie Šetleriem, Strēlnieku mājās kādus 3 km no Sabiles, tie bija viņa radinieki. Dzīvojām kā pa leiputriju, viņi mūs baroja. Pa naktīm izgājām ārā. Abava nebija tālu, bet peldēt neuzdrošinājāmies. Saimniekam bija divas meitas, Aldonija un Erna, tēvs kļuva bailīgs. Apsolīja, ka pameklēs mums kādu partizānu grupu. Tā tikām uz Kabili. Novembrī, kad sāka snigt, laidāmies prom. Jau nākamajā rītā mūsu grupa uzbruka Kabiles miličiem, kas bija sagūstījuši mūsu cilvēku.»

Par Āpuznieku kauju Arvīdam ir savas atmiņas. «Ēvalds Pakulis, dziedātājai Pakulei brālēns, viņam leģionā bija otrās šķiras Dzelzs krusts, saka: mums izejas nav, jākaro līdz galam. Jāpielaiž krievi granātas metiena attālumā. Pielaidām ar’. Krievu virsnieki bija izstāstījuši zaldātiem, ka bandīti ir aizmukuši, ir jāiet apskatīties viņu nometni. Atklājām uguni, un viņiem nebija, kur sprukt.»

Pēc Āpuznieku kaujas bija vēl viena, viņi palika sešatā, viens ievainots. «Aizgājām pie pazīstamas dakteres. Viņa teica: es jūs izglābšu. Sazvanījās ar Baumani, kas bija kaļķu cepļa direktors netālu no Rendas. Viņš atbrauca uz mežu, uzreiz viņam uzticējos, saku citiem: ejam uz fabriku strādāt! Pārējie: mēs sūtīsim cilvēku pārbaudīt. Visvecākais no mums pats piesakās: es braukšu, riskēšu. Otrā dienā viņu atveda, viņš aicina: «Tūlīt ejam ārā, fabrikā tikai mežabrāļi un leģionāri ir.» Mēs trīs aizbraucām, direktors iedeva dzīvokļus, pat ēdnīca bija. Trīs palika mežā. Pēc diviem mēnešiem direktors atnāk pie manis: «Zini, jāaizbrauc uz Kuldīgu. Vai tikai tie trīs palikušie brāļi nav nošauti? Čeka zvanīja.» Direktors ar mums iegāja pie viņiem iekšā, droši apsēdās uz galda. Apskatījāmies, es divus pazinu, trešo nepazinu. Toreiz pirmoreiz redzēju šo bildi, tas bija Marģera Vītoliņa darbs,» Arvīds Carnikavas mājā pie sienas rāda palielinātu fotogrāfiju ar savu partizānu grupu. Viņš pats atlaidies ar karabīni priekšā, švītīgā cepurē. Bilde, kas savulaik kalpoja par lietisko pierādījumu drošības orgāniem, tagad noder vēsturniekiem. Arvīdam to 95 gadu jubilejā uzdāvināja Okupācijas muzejs.

«Marģers, [čekas aģents Tankists], cilvēkiem bija sastāstījis, ka Rīgā iebraucis viens miljonārs no Anglijas, kas atbalstīs partizānus. Ar izpletņiem nometīs munīciju. No katras partizānu grupas vienam jābrauc līdzi satikties ar ārzemnieku. Tās bija lamatas. Visi komandieri aizbrauca, vienīgi Pakulis nebrauca. Aizturēšana notika privātā dzīvoklī.»

Zvejnieka paraugmāja

Baumaņa fabrikā Arvīds nostrādāju gadus divus, direktors esot izgādājis visiem aizbilstamajiem pases un «pareizās» karaklausības apliecības. Pēc tam Blūzmanis turpat Kurzemē atrada darbu pie zemniekiem. Atkal paveicās. «Vecākos vīrus, kas atgriezās pie ģimenēm, saņēma un uz Sibīriju prom! Nevienam ticēt nevarēja.»

Lai arī čekai Blūzmaņa pagātne nebijis noslēpums, viņam – rets gadījums – laimējās palikt nesodītam, pat dzīvot tam laikam labklājīgi. Palīdzējusi paša izveicība, īsto cilvēku protekcija. «Viņam vienmēr gadījās labvēļi, kas paziņoja: tev jāiet citur!» sarunā iesaistās sieva Rasma. «Viņš kādas astoņas darbavietas nomainīja.»

«Kandavā tehnikumā biju direktora vietnieks. Direktors pateica: čeka par tevi interesējas. Iedeva mašīnu, saliku mantas, atbraucu uz Saulkrastiem un pēc tam uz Carnikavu,» turpina viņš pats. «Biju sagādes daļas vadītājs patērētāju biedrībā. Gaļas lopus pirkām, vedām uz Limbažiem, tur pārstrādāja desās. Vincents Tutins, kolhoza Carnikava priekšsēdētājs, kādu dienu prasa: «Panāc šurp, cik tev alga ir? Divreiz vairāk maksāšu, nāc pie manis!» Sākumā arī tur strādāju par sagādes daļas vadītāju. Viss kolhozs bija uz maniem pleciem. Striķi, «bumbas» un tīkli… Visu es sagādāju. Kolhozā bija divas zvejnieku brigādes, trešā tāda puspajukusi. Viņi, tāpat kā Tutins, prasīja: «Cik tev ir alga? Maksāsim vairāk.» Redz, saprata, ka var mani izmantot visur. Kaut ko vajag, var aizsūtīt, un es dabūšu. Es zināju visus caurumus. Tā šlipsi nomainīju pret zvejnieka garajiem zābakiem.»

Mierā Arvīds nav sēdējis nevienu brīdi. Pa ziemu, kad jūrā nevar iet, piestrādājis kolhoza Lāčplēsis veikalā Rīgā, Suvorova ielā. Arvīds Grīslis, ar ko kopā karojis, bijis veikala direktors.

1955. gadā Blūzmanis atnāca uz Carnikavu, bet jau 1960. gadā sāka būvēties. Māja lieliem logiem, kā nevienam citam. «Arhitektiem teicu: lai ir gaisma!»

«Zvejnieka personiskā dzīvojamā māja, zvejnieku kolhozs Carnikava, 1972. gads,» Blūzmanis lepni izceļ padomjlaika bukletu. «Trīs istabas un veranda, 60 m², tajā laikā vairāk nevarēja būt.»

«Skatieties, skatieties,» rāda daiļdārza fotogrāfijas. «Redziet, agave mums bija tik liela, ka rudenī vairs iekšā nevarēja dabūt. Ar ceļamkrānu cēla no dārza augšā! Labi, ka viņu paņēma dārzniecībā pie Maskavas ielas. Vēl 200 latu samaksāja,» Blūzmaņu pāris priecīgi atceras.

Sveica prezidents

Pie mašīnas Blūzmanis tika jau 1965. gadā. «Pirmais bobiks,» rāda fotogrāfiju. «Nopirku divas mašīnas: vienu amfībiju, tā bija nobraukusi tikai 7000 km, otra bija galīgi nobraukta, daļas no amfībijas pārliku uz tās rāmja. Privātais jau mašīnu tolaik nevarēja nopirkt, kolhozs nopirka, un es nopirku no kolhoza. Uz moskviču biju rindā pierakstījies vēl Kandavā, bet, kad aizgāju uz Carnikavu, pienāca paziņojums: «Mašīna jāsaņem Rīgā.» Tiešām, dabūju! Visā Carnikavā divas mašīnas bija, man un Bērziņ’ Jānītim. Tagad pie katras mājas divas trīs mašīnas stāv.»

Arvīds ar prieku atceras vēl vienu vaļasprieku, kori Enkurs. «Biju liels vīrs, otrais tenors.» Šiverīgums viņam vienmēr bijis iekšā? «Jā,» sarunu biedrs māj ar galvu. «Kādreiz domāju – interesanti, ka ar visiem mācēju uz «tu» sarunāties.»

Čekas uzmanība diemžēl nebeidzās.

«Kad sāku būvēt māju, kāds laikam parādīja. Atbrauca, domāju – nu ir cauri. Saka, apsēdīsimies tepat zālītē. Nolasīja visu, ko esmu darījis. Ka es mežā biju. Domāju – tūdaļ saslēgs rokas un vedīs prom. Bet viņi bija pielaidīgi. «Būs mēnesī reizi vai divas jāatbrauc pie mums, varbūt no šejienes kāds grib braukt uz Zviedriju, jums būs jāziņo.» Labi. Divreiz aizbraucu, trešoreiz saku: «Nu, ko jūs! Neviens no Carnikavas nebrauks uz Zviedriju, tuvāk ir no Ventspils vai Liepājas!» Viņi: «Labi, uzdod adresi, telefona numuru – kad vajadzēs, sameklēsim.» Tā lika man mieru. Bet bažas jau vienmēr.»

«Un tās meitenes, kas jums ar pārtiku palīdzēja, tās jau arī izsauca,» atgādina Rasma.

«Jā, māsas Ernu un Aldoniju. Viena čekā sēdēja divas nedēļas, pēc tam slimoja, ar to vainu laikam arī nomira.»

Pie saviem labvēļiem Šetleriem Arvīds braucis arī no Carnikavas, juties lielu pateicību parādā. «Nēģus aizvedu ciemakukulim, zvejnieku tērpus. Laukos kartupeļus rok, uzvelk.» Arī pie bijušā komandiera Pakuļa, kas dzīvoja Salaspilī, bijis vairākas reizes, meža notikumus maluši stundām.

Vai Latvijas neatkarību Blūzmanis uztvēra kā lielu atvieglojumu? Beidzot atklāti varēja runāt par savu dzīvi? «Es nebiju pieradis par to runāt,» Arvīds sastomās.

Pēc Okupācijas muzeja ziņām, nacionālo partizānu kustība Latvijā aptvēra ap 12 500 cilvēku, tas ir vairāk par vienu pilnu armijas divīziju. Visaktīvākā bruņotā partizānu cīņa bija laikā no 1945. līdz 1947. gadam, kad mežā atradās arī Blūzmanis. Tad kļuva skaidrs, ka Rietumu sabiedroto palīdzība nenāks. Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis šo pretestību okupētajā Latvijā raksturo kā unikālu precedentu. Pēdējie Latvijas nacionālie partizāni legalizējās tikai 1957. gadā.

Blūzmaņa 95. dzimšanas dienas svinībās kopā sasauktus vēl dzīvus palikušos 20 partizānus nesen sveica Valsts prezidents un aizsardzības ministrs. Pirms gada, Nacionālās pretošanās kustības muzeja pasākumā Kabilē atzīmējot Āpuznieku kaujas 70 gadu jubileju, Arvīds no savas grupas ieradās vienīgais.

Bijušais mežabrālis arī cienījamos gados ir aktīvs, televīzijā noskatās visus politiskos raidījumus. «Viņam ir tāda alerģija pret Putinu, ka ārprāts,» noskurinās Rasma. «Ar tiem krieviem jau garantijas nekādas vēl šodien nav,» sauc viņš pats. «Ja viņi nāks iekšā, tad man ir vāks.»

«Viņš visiem saka: tad es atkal ņemšu šauteni rokās un iešu cīnīties,» dzīvesbiedre tikai šūpo galvu.

Ražo drošību

Posted on februāris 1, 2017 by Zane Mače - Veiksme

Mūsdienu nedrošajā pasaulē uzņēmums Riot Engineering palīdz ieviest kārtību, Luxriot zīmola videonovērošanas programmatūru tirgojot dažādu nozaru objektiem

Lidostas Lielbritānijā, demilitarizētā zona starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, Ankaras ielas – tie ir tikai daži no objektiem, kuros videonovērošanu nodrošina Latvijas uzņēmuma Riot Engineering programmatūra.

Uzņēmuma vadītājs Vitālijs Bondarenko, atskatoties vēsturē, stāsta – pirms nepilniem desmit gadiem, kad uzņēmums mitis mazā kantorī, braucis garām biroju ēkai Gunāra Astras ielā un sapņojis, ka reiz tajā būs viņa birojs. Telpas, kurās kvadrātmetrs maksāja 20 eiro – vairāk, nekā jaunais biznesmenis tolaik varēja atļauties -, licies kā sapnis, bet nu viņa birojs tiešām tajās ir iekārtots, un uzņēmums ir starp pasaulē labākajiem savā nozarē.

1995. gadā Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis maģistra grādu datorzinātnēs, Vitālijs piemērotu darbu Latvijā atrast nevarēja. Kāds draugs mudināja braukt uz ASV, sakot, ka lielvalstī darba daudz un arī nopelnīt var labi. Amerikā Vitālijs nodzīvoja desmit gadus, strādājot dažādās nozarēs, pat kinoindustrijā un pie kases grāvēja Titāniks radīšanas.

Dzimis Amerikā

Jaunās tūkstošgades pirmās desmitgades vidū Bondarenko radās doma sākt savu biznesu – radīt programmatūru, kas nodrošinātu videonovērošanu. Ar personīgajiem iekrājumiem sākot biznesu, Vitālijs saprata, ka Amerikā to attīstīt būs grūti, jo trūka līdzekļu. Kopā ar partneri sprieduši, ka ir divi ceļi – meklēt investorus, kas palīdzētu ar finansējumu, vai pārcelties uz Latviju, kur uzņēmējdarbība izmaksā lētāk. 2006. gadā viņš atgriezās Latvijā un reģistrēja uzņēmumu, bet Amerikā palika meitaskompānija, kur strādā seši cilvēki – nodrošina pārdošanu un klientu atbalstu.

Produkts, kuru ražo Vitālija firma, ar aci nav redzams. Tās ir videonovērošanas sistēmas. Piemēram, Stambulas pilsētas novērošanas sistēma darbojas ar Riot Engineering radītajām Luxriot programmām. Šajā pilsētā ir vairāk nekā 3000 kameru. Mazi objekti, piemēram, privātmājas, nav Riot Engineering klienti. Uzņēmums strādā ar objektiem, kur ir simt un vairāk kameru.

Pamatideja ir tāda – objektā ir daudz videonovērošanas kameru, kuras reālajā laikā filmē notiekošo un attēlu saglabā serveros, lai tad, kad ir vajadzība, nofilmēto var apskatīties un uzzināt, kas konkrētā brīdī noticis konkrētā vietā. «Piemēram, es šodien gribu zināt, kas trešdien pulksten 14 notika šajā vietā,» saka Vitālijs. Ja objekta apsargs skatās video reālajā laikā, viņš pēc minūtēm 15 ir saguris un zaudējis modrību, bet uzņēmuma radītā programmatūra ļauj visu saglabāt un jebkurā laikā apskatīties. To sauc par pasīvo drošību, kuras mērķis ir atrast nekārtību izraisītājus. Mūsdienās videonovērošanas kamerām ir arī preventīva nozīme – Vitālijs stāsta, ka tās ir tik lielas un pamanāmas, lai ļaundarus brīdinātu, ka viņu darbības tiks nofilmētas.

Taču Vitālija uzņēmums nodrošina arī aktīvo videonovērošanu. Piemēram, ir programmatūra, kas fiksē kustības. Ja ir kāda telpa, kurā nav jāatrodas cilvēkiem, bet tajā tomēr kāds ienāk, tad programma ļauj kamerām fiksēt kustību un ziņot apsardzei. Cita programma ļauj analizēt novērošanas darbības, piemēram, lidostā ir koridors, pa kuru visi cilvēki pārvietojas vienā noteiktā virzienā – ja kāds nolemj iet pretējā, ieslēdzas trauksme. Vēl cita programma ļauj novilkt neredzamu līniju, par kuras šķērsošanu tiks ziņots drošības dienestam. Programmas var fiksēt arī atstātus priekšmetus. Proti, ja kāds cilvēks lidostā bez pieskatīšanas atstās somu, kamera ar programmatūras palīdzību to nekavējoties «pamanīs» un ziņos atbildīgajiem.

Klienti meklē paši

Riot Engineering ir izstrādājuši programmu, kas atpazīst automašīnu numurus, līdzīgi kā policijas fotoradari. Uzņēmuma pārdošanas vadītājs Ainars Svirskis demonstrē programmatūru, kura atpazīst sejas. Pie uzņēmuma durvīm ir ierīkota kamera, kas spēj atpazīt darbiniekus un automātiski atver viņiem durvis. Pārējiem apmeklētājiem jānospiež zvana poga un jāgaida, kad viņus ielaidīs.

Šobrīd uzņēmuma programmētāji strādā pie programmas, kas spēs analizēt cilvēku uzvedību. Vitālijs stāsta – naktsklubos pieredzējuši apsardzes vīri spēj ļoti ātri noteikt, kurš no apmeklētājiem var radīt kādas problēmas. «Ja cilvēks to var izdarīt, tad arī programma to var, balstoties uz datiem un algoritmiem,» saka uzņēmējs. Plānots, ka novērošanas sistēma ar programmas palīdzību spēs identificēt netipiskas situācijas, piemēram, ja kaut kur pilsētā sāks savākties cilvēku grupa, sistēma dos ziņu atbildīgajiem dienestiem, lai konkrētai vietai pievērš uzmanību, jo, iespējams, tur gaidāmas nekārtības.

Vairāk nekā 98% no visiem uzņēmuma klientiem atrodas ārzemēs – sākot no Argentīnas līdz Jaunzēlandei, Japānai, daudzām Eiropas un Āzijas pilsētām. Latvijā ar viņu radītajām Luxriot programmatūrām darbojas pilsētas novērošanas sistēmas Jūrmalā un Mērsragā, kā arī lielveikalā Riga Plaza.

Tieši ar gala klientiem uzņēmums nestrādā, parasti tie ir starpnieki, kas sniedz novērošanas vai drošības pakalpojumus un meklē ražotājus, kuri var piegādāt noderīgu programmatūru. Partnerus uzņēmums meklē specializētajās nozaru izstādēs, kuras notiek daudzviet pasaulē, un ziņas par latviešu saražoto tālāk izplata arī esošie klienti, tā sagādājot nākamos. «Klienti bieži paši meklē mūs,» uzņēmējs saka, jo firma ar savu darbu ir ieguvusi labu reputāciju. Piemēram, pirms kāda laika Lielbritānijas Hītrovas lidostas vienā no termināļiem iegādātas uzņēmuma radītās videonovērošanas programmas. Nu ar tām strādā jau gandrīz visās britu lidostās – Glāzgovā, Stenstedā, Birmingemā un citās. «Mākslīgās acis» ar latviešu izstrādāto programmatūru vēro atomelektrostacijas, dažādus transporta uzņēmumus, militāros objektus. Ankarā pilsētas novērošanas sistēma darbojas ar Bondarenko uzņēmuma programmatūrām, un viņš ir pārliecināts – Turcijas tirgu viņi ar to ir iekarojuši.

Vēlas iekarot Indiju

Kā uzņēmumam ir izdevies iekļūt starp vadošajiem savā nozarē? Bondarenko stāsta, ka viens no iemesliem ir tas, ka paši nodrošina vajadzīgo lietotāju atbalstu, ir vienmēr sasniedzami. Būtiska ir spēja bez pārtraukumiem nodrošināt ļoti augstu drošības līmeni – programmatūra nedrīkst «uzkārties». Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo jebkādi novērošanas kameru traucējumi ļoti nopietni ietekmētu objektu darbu, piemēram, lidostā tas nozīmētu reisu atcelšanu. «Mēs esam ložudroši,» Vitālijs ir pārliecināts, slavējot savas programmatūras izturību pret hakeru uzbrukumiem vai citiem ārējiem apstākļiem.

Runājot par konkurenci, Vitālijs saka – Latvijā un Baltijā vispār nav otra tāda uzņēmuma, kas ražotu šādas programmas, tuvākie konkurenti ir Dānijā. Viens no Latvijas uzņēmuma plusiem ir viņu neatkarība. Pasaulē ir tendence, ka programmatūras ražotāji apvienojas ar videonovērošanas kameru ražotājiem. Vitālijs šādā modelī nevēlas iesaistīties, jo tas var radīt situāciju, ka programmatūra labi strādā tikai ar pašu ražotajām kamerām. Luxriot šobrīd garantē, ka viņu risinājumi vienlīdz labi strādās ar jebkura ražotāja videonovērošanas ierīcēm.

Runājot par nākotnes plāniem, Vitālijs atzīst – drošības situācija pasaulē pasliktinās, un pieaug pieprasījums pēc viņa ražotajām programmām. Piemēram, uzņēmuma programmas darbina pilsētas novērošanas sistēmas Francijas kūrortpilsētā Nicā. Pēc terorakta, kas tur pērn notika neatkarības dienas svinību laikā, pilsēta kameru skaitu trīskāršo. «Šādi notikumi liek arī mums domāt, kādas jaunas sistēmas izstrādāt, lai sargātu drošību,» saka uzņēmējs. Viņa pārstāvētās nozares nozīmību Vitālijs izskaidro ar vienu piemēru.

Pirms kāda laika Latvijā policija ķēra tā dēvēto Imantas pedofilu. Ja Rīga būtu labi aprīkota ar videokamerām, kuras darbina jaudīga programmatūra, tad meklētais būtu noķerts dienas laikā. «Mums Rīgā ir pārāk daudz melno punktu,» Vitālijs secina, jo Latvijas galvaspilsētā nevar ar kameru palīdzību izsekot katram solim. «Mēs nevaram pasargāt cilvēkus, bet varam palīdzēt atrast to, kurš ir kaut ko sliktu izdarījis,» viņš saka. Arī apziņa, ka katrs solis tiek filmēts, spēj samazināt noziedzību.

Šogad uzņēmums plāno palielināt štatu, tagad firmā strādā 20 cilvēku, bet tiks pieņemti vēl pieci. Vitālijs priecājas, ka uzņēmumā kadru mainība ir ļoti maza. Runājot par jaunu tirgu apgūšanu, uzņēmējs neslēpj – vēlas iekarot Indiju. Tur tirgus strauji attīstās. Tomēr tas nav vienīgais gardais kumoss, kura virzienā skatās drošības sistēmu radītāji.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tā ir perspektīva nozare un tehnoloģisks izaicinājums – mēs palīdzam pasauli padarīt drošāku.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Darbinieku atlases atstāšana citu rokās. Pašam ar potenciālajiem kandidātiem jātiekas, citādi pēc trim mēnešiem vienam cilvēkam algā iztērējam ap 10 000 eiro, saprotot, ka darbinieks neder.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Izdomāt, ko tieši vēlies sasniegt. Un tad nebaidīties, bet sākt strādāt.

Māris Bukovskis, lietotnes Uzelpo! autors

Posted on janvāris 25, 2017 by Gunita Nagle - 1 no 2 miljoniem

Jums nepatiks atbilde uz jautājumu, kāpēc pneimonologs Māris Bukovskis radīja lietotni astmas slimniekiem. Izrādās – pacienti melo par to, cik pareizi ievēro ārsta norādījumus. «Tas ir zinātniski pierādīts,» nosaka ārsts. Arī tad, ja astmas slimnieks zina, ka viņa inhalatoram pievienota elektroniska ierīce, kas ļauj izsekot lietošanai, vairāk nekā 90% melo. Pat pieaugušie zāles lieto, kā pagadās, bet pēdējā dienā pirms vizītes izpūš tās gaisā, lai ārstam varētu uzrādīt tukšu zāļu trauku. Visbiežāk tāpēc, ka, tiklīdz cilvēks jūtas labi, aizmirst zāles lietot. Retāk – iedomājas, ka ārsts pārspīlējis zāļu nozīmi. Bet situācijas saasinājums var būt tik nopietns, ka ir risks nokļūt slimnīcā vai pat nomirt. Taču astma, lai gan neārstējama, ir viegli kontrolējama slimība. Tās dēļ nav jāmirst!

Pacientus disciplinē atgādinājumi, tāpēc lietotņu veikalos jau dažus gadus pieejami rīki, kas atgādina: hei, jāiedzer zāles! Bukovska un viņa domubiedru izstrādātā lietotne Uzelpo! radīta tieši astmas slimniekiem. Lai lietotne saprastu par atgādinājumu laiku, tajā jāievada zāļu nosaukums un to lietošanas biežums. Tā kā astmas slimniekiem parasti jālieto inhalējamas jeb ieelpojamas zāles, svarīga ir tehnika – kā tās pareizi lietot. Ievadot lietotnē zāļu nosaukumu un inhalācijas ierīces veidu (gāzes vai pulvera), tā automātiski pieslēdzas YouTube kanālam, kur videoklipos saprotami izstāstīts, kā inhalācija pareizi jāveic. «Līdz šim tikai neliela daļa pacientu inhalē zāles pareizi,» Bukovskis vēlreiz paskaidro, kāpēc tas ir nepieciešams. Vēl viena lietotnes priekšrocība – spēle. Tajā ir mazs, no zemes tikko izdīdzis kociņš. Jo regulārāk pacients lieto zāles, jo lielāks tas aug. Lietotne noregulēta deviņiem mēnešiem, kuru laikā kokam jākļūst lielam un zaļam.

Tagad ārstam kopā ar Wrong Digital programmētājiem ir ideja izveidot pie inhalatoriem pievienojamu elektronisko ierīci, kas savienota ar lietotni, kas reģistrē zāļu lietošanas faktu un laiku automātiski. «Patiesībā ir vēl viena spoža ideja – pievienot ierīcei mikrofonu un izstrādāt tādu skaņu frekvences atpazīšanas algoritmu katram konkrētam inhalatoram, kas palīdzētu atpazīt, vai pacients zāles ievelk plaušās pareizi vai ne,» stāsta ārsts, kuru aizrāvusi ideja beidzot panākt, ka astma tiek tik nopietni kontrolēta, ka tai nav izlaušanās iespēju. «Ja tas izdotos, tas mums būtu patiešām unikāls produkts. Tad mēs pirmo reizi varētu redzēt, kā tad lieto inhalatorus reālajā dzīvē.»

Smagi

Posted on janvāris 25, 2017 by Ieva Alberte - Dzīve

Āfrikas cūku mēra dēļ pagājušajā nedēļā fermā Rukas tika nonāvēti 5000 cūku. Lai arī tā apkarošanai iztērēti 13 miljoni eiro, vīruss turpina izplatīties. Kā to apturēt?

Policijas automašīna ir pie katra iebraucamā ceļā, kas ved uz fermu Rukas Krimuldas novada Sunīšos. Ferma pieder uzņēmumam Ancers, kuram ir arī ferma Salaspilī. Apmeklētājus reģistrē un brīdina, ka apkārtnē izsludināta karantīna. No cūku novietnes iznāk ražošanas vadītājs Edvīns Vakss un paskaidro, ka iekšā aicināt nevar. Kungs par notikušo stāsta, acis nodūris. Dienu iepriekš viņš pieredzējis, kā te nonāvē vairāk nekā 5000 cūku. Skaits ir milzīgs, jo līdz šim mēra dēļ visā Latvijā trīs gadu laikā bija likvidēts aptuveni tūkstotis cūku kopumā 45 saimniecībās. «Tur bija cūku mātes. Sivēni mums dzima pa piecsimt nedēļā,» Vakss stāsta, ka Rukas specializējās šķirnes cūku audzēšanā. Otrā fermā Salaspilī cūkas audzē bekonam. Tur ar dzīvniekiem viss ir kārtībā.

Nezināmā kļūda

Edvīns Vakss cūkkopībā darbojas 20 gadu. Padomju laika cūku fermu ar savu komandu bija izveidojis par paraugsaimniecību. Rukās strādāja 15 cilvēku. Šā gada sākumā viņi paši uzrakstīja atlūgumu. «Nav taču, ko darīt. Cūku nav,» komentē Vakss.

Tā bija ceturtdiena, 12. janvāris, kad, kā ierasts, kūti apmeklēja pašu veterinārārsts. Viņam radās aizdomas par kādas cūkas veselības stāvokli. Cūciņa bija lēnāka. «Ārēji to nevarēja pateikt. Visas cūkas izskatījās veselīgas,» komentē Vakss. Tikai pēc asins analīzēm dienu vēlāk kļuva skaidrs, ka lopiņu skāris Āfrikas cūku mēris (ĀCM). «Uzreiz sapratu, kas notiks tālāk. Uzreiz,» saka Vakss un smagi nopūšas. Aizgriežas, apvalda asaras. Viņš stāsta, ka no visām cūkām fermā būtu bijis jāšķiras tik un tā. Nomirtu pašas, ja nenonāvētu.

Mājlopu likvidācija sākās 14. janvārī. To veica Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) darbinieki. To atceroties, PVD vadītājs Māris Balodis stāsta, ka turpmāk meklēs ārpakalpojuma sniedzējus. «Nedomāju, ka inspektoriem būtu jādara šis darbs. Viņi nav tam apmācīti. Mums nācās saukt palīgā igauņus, lai parāda, kā darboties ar konkrētajām ierīcēm, jo kaimiņiem jau bija pieredze ar lielas fermas likvidēšanu.» Nonāvēšanu veica ar speciālām elektroierīcēm, cūkas indēja arī ar gāzi. Līķus aizveda sadedzināt uz Limbažiem un Daugavpili. Fermu – dezinficēja.

Uzņēmumam Ancers ir kredītsaistības. Vakss stāsta, ka noteikti prasīs kompensāciju par Rukām, taču apmērs vēl nav zināms. Viss jāsaskaita, jāsarēķina, lai apjaustu zaudējumus. MK noteikumi detalizēti paredz atlīdzību ĀCM gadījumos, ir noteiktas konkrētas summas par kuili, sivēnu, cūku māti. «Visu prasīsim un visu pieņemsim, ko dos. Teiksim paldies,» saka Vakss. Tikai pēc gada Rukās atkal varēs audzēt cūkas vai veikt kādu citu saimniecisko darbību. Ancerā gan par to vēl nav domāts.

Vaicāts, kas varēja būt iemesls vīrusa iekļūšanai fermā, Vakss vairākkārt atkārto: «Nevaru iedomāties. Nezinu. Man nav atbildes. (Pauze.) Nezinu. Tagad zīmējam kartes, shēmas, kustības un domājam, kā tas varēja notikt. Kurš darbinieks varēja ienest. Visur ir dezo paklāji, dezo barjeras. Vairākkārtēja mazgāšanās, pārģērbšanās. Nezinu, man nav atbildes.»

Fermas darba kārtības un reģistrācijas žurnāls patlaban ir policijā, kur tiek izmeklēts notikušais. «Versiju ir vairāk nekā saprašanas,» saka Māris Balodis, solot PVD darba grupas rezultātus pēc mēneša. Pastāv arī versija par ļaunprātīgu vīrusa ievazāšanu. Kristīne Lamberga no PVD, kura strādā Ruku darba grupā, stāsta, ka iemeslu mēra izplatībā var būt daudz. Tā ir lipīga vīrusinfekcija, kuras nēsātāja ir mežacūka. Pie mājas cūkas vīruss var nonākt, piemēram, ar zāles stiebru, ko apsiekalojusi mežacūka. Tikpat labi var atnest arī kāds darbinieks, kurš bijis mežā, un vīruss pieķēries pie zābaka, kas pirms ieiešanas fermā nav pārauts un nodezinficēts uz speciālā paklāja. Vīrusu pārnēsātāji var būt arī mednieki. Pietiek fermas teritorijā iebraukt ar auto, kurā vesta mežacūka, lai vīrusu kāds ienestu fermā ar zābakiem.

Vīruss ir ārkārtīgi dzīvotspējīgs. Biologs Vilnis Skuja, kurš ilgstoši pētījis plēsīgo putnu paradumus, stāsta, kā bīstamais vīruss ceļo arī ar putniem: «Kritušās mežacūkas apstrādā kraukļi, kuri pēc tam pārlido uz nākamo barošanās teritoriju, atstājot vīrusu tur.»

Kā dzīvot tālāk?

Pirms vairāk nekā diviem gadiem, 2014. gada vasarā, bija pirmie ĀCM uzliesmojumi Dagdas pusē. Nelielās piemājas saimniecībās. Tur kūtīm bijušas vaļā durvis, un ienākt varējis jebkurš. Otrs lielākais perēklis izrādījās Krāslavas novada Skaistā, kur fermā Vēveri vīrusa dēļ tika nonāvētas 198 cūkas. Fermas saimnieks Aigars Trušelis telefonsarunā stāsta, ka tagad pāris cūku tur tikai savām vajadzībām. Pamatnodarbošanās ir graudkopība, un ferma pielāgota graudu kaltēšanai. «Kredīts taču kaut kā jāmaksā!» nozares maiņu komentē Trušelis.

Bieži vien vīruss pie mājas cūkām nonāk ar zaļo masu – kāds ienes kūtī zāles kumšķi, kam pāri skrējusi slima mežacūka. Trušeļa saimniecībā cūkas ēda tikai sauso barību. To apliecina arī PVD dati, zaļo masu cūku sekcijā neatklāja. Patieso inficēšanās iemeslu gan neizdevās izskaitļot.

PVD speciāliste Kristīne Lamberga skaidro – visticamāk, vīrusu ienesis kāds darbinieks vai nepiederoša persona. Uz to Trušelim ir atbilde: lielākie nēsātāji esot PVD darbinieki, kuri staigā pa daudzām fermām. «Es nesaku, ka viņi ir vainīgi. Vienkārši pieļauju vienu versiju».

Šo versiju apgāž PVD, sakot, ka vīrusa inkubācijas periods ir 15 dienas. Pie Trušeļa inspektors bijis 2014. gada 3. jūlijā, bet slimību atklāja 3. augustā. Jūlija beigās Vēveros montēts žogs, apgrozījušies sveši cilvēki. Dezo bedre pirms kūts bijusi formāla – apkārt vedusi iemīta taciņa. Saimniecība atradās slimības izplatības zonā, tuvu ir Baltkrievijas robeža. Vasaras dienā, kad Vēveros konstatēja ĀCM, Aigars Trušelis domāja, ka septiņas cūkas guļ bezgaisa un karstuma dēļ. Kūtī bijis ap 50 grādu karsts, taču taisīt vaļā durvis nedrīkst, jo jāsargājas no ĀCM. Viņš tomēr riskēja, saprata, ka bezgaisā nogāzīsies visi rukši. Par gulošajām cūkām paziņoja veterinārārstam, kurš pats neatbrauca uz fermu, bet uzreiz ziņoja par to PVD.

Drīz vien speciālisti bija klāt, lai paņemtu analīzes. Uz to brīdi visas cūkas jau bija kājās un žirgtas, saelpojušās svaigu gaisu. «Vēl pirms analīžu paziņošanas zvanīja no bankas. Prasīja, kā domājot tālāk maksāt kredītu. Ja nespēšot, ņemšot man kombainu nost. Kāds bija bankai paklačojies. Absurds!» atceras Trušelis. Kompensācijā no valsts saņēma ap 20 000 eiro, ko atdeva bankai. Zaudējumi kopumā bija ap 50 000. «Gadu fermā nedrīkstēja notikt nekāda saimnieciskā darbība. Kaut kā to gadu novilkām. Tad sākām audzēt aitas, taču bizness neaizgāja, nebija peļņas. Metāmies uz graudu audzēšanu, ko darījām jau iepriekš, taču tagad lielākos apjomos.» Patlaban Vēveros graudaugu platība ir 170 hektāru. Vecajā kūtī kaltē graudus.

Vājā biodrošība

ĀCM pirmoreiz Latvijā konstatēja 2014. gada jūnijā Krāslavas novadā pie Baltkrievijas robežas. Antra Briņķe, Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta direktora vietniece, stāsta, ka ĀCM vīruss ir ārkārtīgi izturīgs. Izveidojušās antivielas dzīvniekiem imunitāti neveido un nepasargā no atkārtotas saslimšanas. Šā iemesla dēļ līdz šim vakcīna pret ĀCM nav izstrādāta, un tas slimības apkarošanu mežacūku populācijā padara ārkārtīgi sarežģītu. Vienīgais efektīvais veids, kā ierobežot izplatību, ir samazināt mežacūku skaitu. Pērn medniekiem par nošautu cūku māti maksāja 100 eiro, tagad – 50 eiro.

PVD vadītājs Māris Balodis uzskata, ka darīts tiek viss iespējamais. «Nav mūsu spēkos pēkšņi palielināt mednieku skaitu Latvijā, kas izšautu mežacūkas. Medības ir hobijs. Un nekad arī nevarēs izšaut visas cūkas, jo Lavija ir ļoti mežaina,» skaidro Balodis. Arī Lietuvā, Igaunijā un Polijā ar ĀCM cīnās līdzīgi, un neviena no valstīm nevarot teikt – jā, mēs visas cūkas izšāvām. Turklāt no Krievijas un Baltkrievijas atkal ienāk jaunas vīrusa pārnēsātājas.

Spānijā un Portugālē ĀCM plosījās aptuveni 30 gadus. Vīrusa tur vairs nav, jo mežacūkas vienkārši apmira. Zemnieki neturēja cūkas ārā, ievēroja biodrošību. Balodis stāsta, ka tas arī bijis cita paveida ĀCM. Turklāt Spānijas siltajā vidē vīruss nebija tik dzīvotspējīgs kā Austrumeiropā. «Vīrusam vajag vēsu un mitru laiku, lai tas saglabātos. Un tāds mums ir,» saka Balodis.

Daudzas saimniecības Latvijā joprojām neievēro elementāru drošību. «Ne visi cilvēki spēj uztvert informāciju, ko sakām. Laiž gar ausīm. Paši visu zina labāk,» Balodis stāsta, ka redzējis kūtis ar vaļējām durvīm, pa kurām var brīvi iekļūt klaiņojoši dzīvnieki. Mājas kaķi, suņi. «Saimnieki, kuri nespēj ievērot biodrošību, manuprāt, vispār nedrīkstētu audzēt dzīvniekus. Viena maza kļūda fermā, un viss. Šī slimība kļūdas nepieļauj.»

Latvijā šobrīd tiek turēts vairāk nekā 320 tūkstoši cūku gandrīz 2900 saimniecībās. Aptuveni 2300 saimniecībās ir mazāk par 10 cūkām. Lielsaimniecību ar vairāk nekā 1000 cūku ganāmpulku ir 30.

Biodrošība un elementāra higiēna esot sveša mazajās lauku saimniecībās. Kūts joprojām saistās ar vietu, kas var būt netīra, un tajā jāiet sliktākajās drēbēs. Balodis piekodina, ka nevajadzētu doties kūtī ar tiem zābakiem, ar ko iets sēņot. Apavu rievās var atnest vīrusu. Tāpat daudzviet Latvijā mednieki nepietiekami ievēro higiēnas prasības: nedezinficē auto, kurā vests medījums, nenotīra un nenomaina apavus.

PVD apstiprina, ka līdz šim ĀCM apkarošanai iztērēti 13 miljoni eiro. Eiropas Savienības līdzfinansējums šim gadam būs 2,7 miljoni. Vai nebūtu prātīgi samaksāt kompensācijas cūkkopjiem, lai maina profilu? Dzintra Lejniece, Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja, uzskata – ir jārūpējas par nozares saglabāšanu un fermu nosargāšanu, jo to labiekārtošanā ir ieguldīts daudz līdzekļu, saimniekiem ir kredīti. Pārprofilēšanos šādos gadījumos atbalstot ZM Lauku attīstības programma. «Tas gan nav tik vienkārši. Ir bekona audzētāji, kuri pārporfilējās uz tītariem. Redeļu grīdu, kāda ir cūku kūtīs, nevar pielāgot jebkuram dzīvniekam,» – tā Lejniece.

Cūku mēris Latvijā

Pirmā saslimusī mājas cūka Latvijā konstatēta 2014. gada 26. jūnijā.
Pavisam slimība jau skārusi 77 novadus un trīs pilsētas.
No 2014. gada medību sezonas līdz 2017. gada janvārim nomedīts 155 400 mežacūku. Šobrīd mežos ir apmēram 32 000 mežacūku, par 17 000 mazāk nekā pirms gada.

Papīra spridzeklis

Posted on janvāris 25, 2017 by Ieva Puķe - Vēsture

Žurnālam Avots ceļavārdus pirms 30 gadiem teica kompartijas līderis Boriss Pugo, taču šis izdevums perestroikas laikā grāva padomju sistēmu

Poligrāfijas process 80. gados bija ilgāks nekā šodien. Žurnālu ar rokām salika burtliči, tipogrāfijā apstrādāja un 100 000 eksemplāru tirāžā drukāja trīs nedēļas. Pirmais numurs ar uzrakstu «proza, dzeja, publicistika, kritika», mākslinieka Andra Brežes veidotu logo un stilizētu rakstāmspalvu uz vāka vēl nebija iznācis, kad pa Rīgu jau klīda baumas – Preses namā tiek drukāta bumba. Tā 1987. gada janvāra notikumus atceras rakstnieks Aivars Kļavis, žurnāla Avots galvenais redaktors.

Viņam tolaik bija 33 gadi, tagad ir gandrīz divtik.

Pirms ietekmīgā amata piešķiršanas Kļavis bija nosūtīts mācīties uz augstāko partijas skolu Ļeņingradā – padomju laikos tā bija norma. Kompartijā pragmatiski iestājies, jau dienot armijā, 19 gadu vecumā. «Ar mērķi – lai idioti, kas ir partijā, man nekāpj uz auguma.»

Padomju Savienībā tobrīd bija sākusies Gorbačova perestroika. Jaunais žurnāls, pārbūves rupors, tika iecerēts kompartijas Centrālajā komitejā Maskavā. «Tur jau 1985. gada sākumā radās nosaukums un koncepts. Tāds pats žurnāls iznāca arī Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā, esmu dzirdējis, ka arī Moldāvijā, lietuvieši gan atteicās.»

Rīgā, Preses namā, 1985. gada vasarā veiktas kalkulācijas, taisīta tāme. Kļavja ausīs šīs ziņas nonāca pa «bezdrāts telefonu». Trīs stāstu krājumu autors bija žurnāla Liesma atbildīgais sekretārs, bet savā krēslā nejutās ērti, konfliktēja ar jauniecelto redaktori. Tā bijusi galvenā motivācija pieteikties vadīt jauno žurnālu, kādi padomju laikos neauga kā sēnes pēc lietus. «Runāju ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Jāni Peteru, viņš ar Centrālo komiteju (sauktu par ceku). Viņiem atrisinājās problēma, nevajadzēja meklēt cilvēku – viens stulbenis pats uzradies,» Kļavis paironizē.

Censonim bija pareizā biogrāfija, viss ritēja kā pa diedziņu. Kompartijas Centrālkomitejas (KP CK) sēdi 1986. gada vasarā, kurā tika apstiprināts amatā, viņš atceras labi. «Tur sēdēja partijas sekretāri ar Borisu Pugo priekšgalā, sociālistiskā darba varoņi, Valsts drošības komitejas priekšnieks. Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks sacīja, lai žurnālā noteikti neaizmirstam militāri patriotisko audzināšanu un padomju armijas lielās uzvaras. Es māju ar galvu un teicu, ka nekad mūžā tos neaizmirsīsim. Pats Pugo novēlēja labas sekmes. Paradokss, ka žurnāls, kuru izdomāja Maskavā, izdeva un redaktoru apstiprināja Latvijas KP CK, drukāja un algas maksāja Latvijas KP CK izdevniecība Preses nams, kopš pirmā numura to vien darīja, kā grāva sistēmu. Cilvēks, kas ir šodien dzimis, to nespēj saprast.»

Redkolēģijā – kolhoznieks

Kas bija šajā «bumbā», pirmajā Avota numurā? Nekā tik ķecerīga mūsdienu izpratnē. Amandas Aizpurietes un Jura Kunnosa dzeja, daži panti gan tikuši cenzēti. Džona Lenona un Pola Makartnija The Beatles dziesmu vārdi Klāva Elsberga atdzejojumā. Fragments no Andra Puriņa romāna Zilā jumprava. Rimanta Ziedoņa novele Pļava. Kļavja stāsts Nakts, ilustrēts ar Andreja Granta foto.

Rakstnieku Andri Kolbergu intervējis Aivars Tarvids, Pēteri Krilovu – Sarmīte Ēlerte. Gundega Repše Nervoza laika komentārā reflektējusi par laikmetīgās mākslas procesiem. Plašā materiālā Aktīvā māksla apkopoti Jura Putrāma, Andra Brežes, Ojāra Pētersona, Kristapa Ģelža, Miervalda Poļa, Induļa Gailāna viedokļi. Ilmārs Blumbergs uzzīmējis veltījumu žurnāla Avots pirmajam numuram. Rubrikā XX gadsimta kultūra un Latvija – Jāņa Borga apcere Dada – viss lielajā nekas. Normunda Naumaņa kūrēta diskusija Kāpēc mums nav vajadzīgs Jauns teātris…

Publicistikas sadaļā Laikabiedra piezīmēs atviz gan padomju laiks, gan perestroika. Kolhoza Mārupe ekonomiste Rita Kristsone runā par «cilvēcisko faktoru» kolektīvajās saimniecībās. Oļegs Mihalovičs veicis pētījumu par spekulantiem un firmām, kuri, kamēr «valsts pagaidām mūs pilnībā nenodrošina ar pārtikas produktiem, plaša patēriņa precēm un sadzīves pakalpojumiem», iemanās saražot modīgu importa apavu un apģērbu kopijas.

2. lappusē nodrukāti ne tikai Jāņa Petera, bet arī komjauniešu līdera Ivara Priedīša un Latvijas literatūras «kuratora» Maskavā Sergeja Zaligina ceļavārdi Avotam. Žurnāla «galviņā» redakcijas kolēģijā pirmais «sēž» kolhoza Padomju Latvija priekšsēdētājs Edgars Bāns. Aivars Kļavis un viņa vietnieks, krievu valodā iznākušā žurnāla Rodņik redaktors Vladis Spāre (tolaik dokumentos – Vladimirs Kaņivecs) pēc 30 gadiem par vairākiem redkolēģijas personāžiem brīnās. «Kā viņi tur nokļuvuši?» – «Tu esi aizmirsis tā laika sistēmu, vecīt.»

Redakcijas atbildīgais sekretārs Aivars Tarvids no Preses nama 19. stāva, kur atradās Avota telpas, regulāri devies komunicēt ar cenzoriem no «Glavļita» (Galvenās literatūras pārvaldes). «Tur bija vecas kundzītes, viņš viņām ļoti patika,» stāsta Kļavis. «Cenzūra teica: lūdzu, izņemiet šo palīgteikumu. Vai šo te rindkopu. Nomainiet šo vārdu pret maigāku! Variants bija tikai viens – tu to izdarīji. Citādi «Glavļits» neparakstītu žurnālu iespiešanai, ar to beigtos tava karjera, plus draudētu finansiāla atbildība par numura noraušanu.»

Klāvs Elsbergs žurnālā kūrēja dzeju, Eva Rubene – prozu, Rudīte Kalpiņa – publicistiku, Naumanis – kultūru un mākslu, Andra Neiburga bija mākslinieciskā redaktore. Visi, ieskaitot Spāri un viņa labo roku Rodņik Oļegu Mihaļeviču, – daudzsološi jaunie autori, sapazinušies ar Kļavi, publicējot savus darbus Liesmā.

«Lai arī tekstuāli Avots atšķīrās no visa pārējā, uzskatu, ka pirmais gads vizuāli bija bumba, bet teksti nav tie labākie,» kritisks ir redaktors.

Iznākot pirmajam numuram, «spridzeklis» nejauši izrāvis caurumus redakcijas pašas biksēs. Andras Neiburgas dzīvesbiedram māksliniekam Andrim Brežem, kas veidoja Avota vākus visu 1987. gadu, bija uzdevums radīt kaut ko dinamisku, atšķirīgu no esošo žurnālu noformējuma. Viņš par vadmotīvu izvēlējās rakstāmspalvu, kas simbolizē Avota literāro ievirzi. Pirmajam numuram vadība no vairākiem variantiem apstiprinājusi vienu – ar rakstāmspalvu, ko cauri izvērtais robustais kāts pārvērš akmens cirvī. Taču – skandāls! Un mākslinieciskajai redaktorei – vilšanās redakcijas vadībā, kas pēc kāda laika rezultējās ar viņas aiziešanu. Vietā Neiburga atveda Sarmīti Māliņu.

«Psihopāti no KP CK saskatīja [Brežes zīmējumā] seksuālu aktu,» Spāre runā bez aplinkiem. «Breže nav idiots. Tur ir gan spalva, gan akmens, gan tomohauks, ar ko var nogalināt. Zvana no tipogrāfijas, Kļavis noskrien lejā, mēs ar Tarvidu viņam līdzi,» atceras. «Paziņo, ka žurnāls neiznāks. Tas ir stundu jautājums. Nav arī mobilā telefona, lai piezvanīt Brežem, tas ir cits laikmets. Jādomā, kā izkulties. Tad meitenes retušētāju grupā sarkdamas noretušēja bišķiņ spalviņas nost. Bija tādas ārkārtīgi sievišķīgas spalviņas šeit, šajā vietā,» Spāre rāda uz improvizētā āmura kāta caurdurto rakstāmspalvu. «Un tur augšā [uz kāta] bija tā baltā sperma,» Kļavis izšķiras pateikt visu līdz galam.

«Aivars pieņēma lēmumu [rediģēt ilustrāciju]. Citādi mēs šeit nesēdētu,» iesaucas Spāre. «Un ko tad aizsūtītu uz Sibīriju, ja [1991. gada augusta] pučs uzvarētu? Mani un Aivaru. Neiburga nesaprata, kas tā bija par atbildību un kas tie bija par sūdiem, kas draud.»

Pats zīmējuma autors, kam netika dota iespēja argumentēt savu viedokli, joprojām gan uzskata, ka skandāls uzpūsts no nekā. «Nē, tā nebija taisnība, man liktos muļķīgi ko tādu zīmēt. Viņi paši bija saskatījuši erotiskos motīvus, tā aizrāvušies, ka sabijās, ka pirmais numurs paliks pēdējais un viņiem būtu jāpamet galvenais postenis,» pasmaida Breže.

Žurnāla redaktore Rudīte Kalpiņa runā no neitrālākām pozīcijām: «Tobrīd mēs to tik labi neapzinājāmies, bet šodien ir skaidrs, ka Kļavis atradās tā sauktajā sendviča situācijā, kad spiež gan cilvēki redakcijā no apakšas, gan pārraugi un cenzori no augšas.

Milzīga stresa situācija visu laiku. Pirmā numura sarunā ar Pēteri Krilovu bija 90 cenzūras labojumu! Tās autore Sarmīte Ēlerte teica, ka viņa novilkumus ar labojumiem piespraudīs pie sienas.»

Neizpētīts fenomens

«Pēc pirmā numura iznākšanas darbaļaudis zvanīja uz KP CK, man uzlika par pienākumu braukāt pa strādnieku kolektīviem un izskaidrot. Mani rupji krieviski lamāja potenciālie interfrontieši,» tā laika šizofrēniju atklāj Aivars Kļavis.

«Runas bija par noformējumu, bet bija arī par saturu. «Kāpēc rakstāt par kaut kādu dadaismu, nevis Induli Zariņu un viņa gleznotajiem latviešu strēlniekiem?» Maskavā prasīja: «Kāpēc jums ir bītli pārtulkoti, nevis kāds komjaunatnes prēmijas laureāts, dzejnieks?» Kļavis ar laiku izdomāja atrunu: «Esmu partijas biedrs, un šis žurnāls aizstāv partijas ģenerālsekretāra Gorbačova pārbūves idejas un glasnotj politiku. Ja kāds to nespēj saprast, tad īstenībā nostājas pret partiju.»

Protams, to nevarēja sviest acīs KP CK instruktoram, kas katru mēnesi saucis pie sevis uz pārrunām, kā mantru atkārtojot: «Tas jums ir pēdējais numurs.»

1989. gadā, kad Avots atļāvās nodrukāt rakstu par Valsts drošības komiteju (VDK), Kļavim bija jāierodas Stūra mājā. «Pats VDK priekšsēdētājs Zukulis, viņa vietnieks Trubiņš un Māris Dreijers, kas atbildēja par «radošajiem», apsēdās pie galda man pretī. Ieslēdzu kasešu diktofonu. Divas stundas viņi mani provocēja. Teica, ka čeka ir cīnījusies pret imperiālismu, kapitālismu un buržuāzijas spiegiem, kas Latvijā bija strēķiem. Kad iznācu, mana sieva, toreiz vēl draudzene, kas gaidīja mašīnā, bija noraudājusies slapja. Domāja, ka es vairs neiznākšu.»

Lai parādītu tā laika psiholoģisko atmosfēru, Vladis Spāre atver savu 1988. gada dienasgrāmatu, lasa 22. marta ierakstu: «Uztraukumi sakarā ar Orvela Dzīvnieku fermas publikāciju daļēji paralizēja manus spēkus. Reakcija PSRS «Glavļita» ietvaros noreaģēja pārāk vēlu – zvans no Maskavas atnāca piektdien, kad žurnāls jau gatavs nosūtīšanai pasta nodaļām.

Latvijas «Glavļitā» izcēlās panika, no Maskavas bļāvieni: kas atļāvis, Orvels aizliegtās literatūras sarakstā! Kur tulkotāji dabūjuši! Tā ir pretpadomju literatūra! Tracis pamatīgs. Sestdien un svētdien LKP CK atpūšas savos «medību namiņos» un somu pirtīs, tāpēc viņiem nebija, kam zvanīt, jautājums jāatliek līdz pirmdienai. Bet jau sestdien pirmie abonenti saņēma žurnālu!»

Otrajā iznākšanas gadā Rodņik, ko lasīja visā PSRS, arvien vairāk atšķīrās no latviešu «brāļa». «Un tad mēs Ļeņinu iespiedām slazdā,» Spāre piemin Sarmītes Māliņas un Sergeja Davidova kolāžu 1988. gada oktobra numurā, kurā partijas vadoņa galva iespiesta peļu slazdā. Šis žurnāls pēc iznākšanas nolikts uz Gorbačova padomnieka galda Maskavā.

«Centāmies apmierināt 80. gadu inteliģences politiskās, intelektuālās un citas gaidas,» saka Spāre. «Tajā brīdī domājām, ka taisām laiku, bet vienkārši izmantojām laika dotās iespējas,» piebilst Kļavis. Piemēram, Viļņa Zariņa raksts Nacionālsociālisms, drukāts četros numuros, «Ēzopa valodā» drosmīgi salīdzināja vienu politisko sistēmu ar otru. Vēstures pētījums 1988. gadā skaidroja Staļina lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā: «Tur bija skaitļi par visām Krievijas pierobežā savilktajām divīzijām – patiesībā viņš gatavojās uzbrukt pirmais. Tagad tā ir visiem zināma patiesība, bet toreiz – pat cilvēki, ko es cienīju, teica: «Aivar, tu pāršāvi pār strīpu.»» Tas tikai liecina, kādā tumsā dzīvojām. Logs uz patiesību bija ar zobiem jāizplēš.»

«Avotā savilkās tāds kā kamols: visi radošie. Organiski jutām, ko vajag. Nebija bail ne par ko. Es pat nezināju, kas tā kompartija tāda ir. Man bija vienalga,» viegli runā Sarmīte Māliņa, viņa bija žurnāla māksliniece līdz tā pastāvēšanas beigām 1992. gadā. Divus gadus veidoja vāku. «Tas bija gan mākslas, gan publicistikas bums. Kad saņēmu Avotu, kur bija Ģelža ilustrācijas, aiz prieka nevarēju rimties. Ģelzis nesa savus vākus man uz mājām deviņos no rīta. Zvans pie durvīm, viņš ieradies! Viens no lielajiem brīnumiem bija, ka es izlūdzos Māri Ārgali ilustrēt Orvela Dzīvnieku fermu. Viņš mākslā gadiem neko nebija darījis.»

Redakcijas darbinieki, izņemot Kļavi, Spāri un Tarvidu, žurnālistikā bija visu sākuši no nulles, piezīmē Rudīte Kalpiņa, kuras darba grāmatiņā Avots ir pirmais ieraksts. Tagad viņa ir galvenā redaktore līdzīgas ievirzes žurnālā Domuzīme. Pēc Avota pirmā numura iznākšanas diemžēl traģiski gāja bojā Klāvs Elsbergs, redakcijas vadībai bija smagais uzdevums pateikt to atraitnei. Elsbergu nomainīja Guntars Godiņš.

«Mēs maisījāmies sākumā vienā, pēc tam divās Preses nama telpās, visi bijām uzlādēti ar idejām. Pastāvēja tāda redakcionālā dzīve, kādas mūsdienās vairs nav,» uzsver Kalpiņa. «Kad pēc gada pārcēlāmies uz Vecrīgu, uz Palasta ielu, varējām vēl vairāk izvērsties.»

Tekstus vajadzēja drukāt ar rakstāmmašīnu, ar roku labot, līmēt maketus, bieži vien ar milzīgām kaudzēm braukt uz mājām lasīt, tad sūtīt uz tipogrāfiju. Pirmā korektūra, otrā… Slodze bija liela, Rudītes alga – 140 rubļu – izkususi, ar taksi naktī uz dzīvokli Maskavas forštatē atgriežoties no neformāliem, ar darbu saistītiem pasākumiem. Leģendāras sanākšanas tika rīkotas Zeļļu ielā pie Andras Neiburgas un Talsu ielā pie Normunda Naumaņa.

«Avota fenomens faktiski nav pētīts. Gan tā saturs, gan redakcijas darbinieku klātbūtne pirmsatmodas un Atmodas procesos nekur neparādās,» spriež Kalpiņa. «Atmodas vēsturē kā flagmanis izcelta Literatūra un Māksla. Gan viņi, gan mēs nemitīgi, kā tolaik bija pieņemts teikt, paplašinājām preses brīvības robežas. Pārlasot publicistiku Avotā, kas bija ideoloģiski jutīgāka, protams, var pārņemt arī vilšanās sajūta – vienā lapā rakstām par pirmskara Latvijas zelta rezervēm, otrā intervējam kolhoza komjaunatnes sekretāru. Bet tā tolaik bija formula, kā dabūt cauri pirmo. Es pati uztaisīju, liekas, pirmo interviju Latvijas presē ar pretestības kustības dalībnieku Jāni Vēveri, kurš 1983. gadā bija tiesāts un izcietis sodu līdz ar Gunāru Astru un Lidiju Doroņinu. Ierosināju publicēt cilvēku atmiņas par katru desmitgadi, sākot no 20. gadiem – par laiku, kad viņi bija jauni un par ko iepriekš atklāti nevarēja runāt. Atceros – Auseklis Baušķenieks bija tik vīrišķīgs, ka, ceļā uz Preses namu salauzis roku, tomēr uzbrauca uz 19. stāvu, atdeva rakstu un tikai tad brauca mājās. Protams, arī literatūrā tika izvēlēti darbi, kurus iepriekš nevarēja publicēt, atrasti labākie jaunie autori.»

Kurjeri, kas no cenzūras «gaņģiem» neilgi pirms publicēšanas veda žurnāla novilkumus saskaņot arī uz ceku, turpināja kursēt līdz 1991. gadam, bet Avota iznākšanas laikā neredzamās preses brīvības robežas mainījās ne pa gadiem, bet mēnešiem.

«1989. gadā ar «Glavļitu» jau varēja koķetēt,» stāsta Kļavis. Žurnāls bija popularitātes virsotnē, latviešu un krievu izdevumu kopējā tirāža sasniedza mūsdienās neiedomājamos 145 000.

«Mēs sākām zaudēt bailes. Vara pati sāka šūpoties,» piebilst Vladis Spāre.

Viņš, kā pats smejas, avantūrists pēc dabas, 1990. gadā aizgāja no redakcijas, lai nodarbotos ar privāto uzņēmējdarbību grāmatu, pēc tam avīžu un žurnālu nozarē.

Pašiem jāpērk papīrs

1991. gadā arī Preses nama izdevumiem vajadzēja kļūt par patstāvīgām saimnieciskām vienībām. «Pašiem jāpērk papīrs. Ministru kabinets mums iedeva naudu, nopirkām kaut kādus ruļļus, glabājām kūtī Pierīgā, es no tā visa nekā nejēdzu. Žurnāla tirāža nokritās līdz 10 000 eksemplāriem. Bija pauzes, dubultie numuri, kaut kā mēģinājām savilkt galus. Šodienai 10 000 tirāža būtu laba, bet toreiz žurnāls maksāja kapeikas, cilvēkiem nebija naudas. Galvenais – viņus jau interesēja citas aktualitātes. Godmaņa krāsniņas, ziepju taloni. Ne vairs Orvels vai kas tāds,» stāsta Kļavis.

Kļavis uzstājis, ka jātaisa analītisks žurnāls par jauno situāciju. Redakcijas vairums uzskatījis, ka no publicistikas jāatsakās vispār, vajadzīgs elitārs kultūras medijs. «Vienā ražošanas sapulcē viņi teica: mēs gribam lemt par tavu nepieciešamību.»»

«Izmeta kā kraupainu suni,» iesaucas Spāre. «Kā juties tajā dienā, vai iedzēri?»

«Nē, zini, pat jutos atvieglots,» atbild Kļavis. «Nevienam neko nepārmetu. Man bija blakusdarbs, izdevu žurnālu Kriminālvēstnesis, kura tirāža bija pat līdz 300 000. Tas bija tas, kas bija vajadzīgs, kad uz ielām šāva. Avotam vēl iznāca divi numuri, un tad viss beidzās.»

Varbūt sakritība, pēc krietnas pauzes abi atkal ir pievērsušies rakstniecībai. Ļoti veiksmīgi! Par vēsturisko romānu tetraloģiju Viņpus vārtiem Kļavis 2012. gadā saņēma Baltijas asamblejas balvu literatūrā. Vlada Spāres romāns Tu nevari dabūt visu, ko gribi pagājušogad bija nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. Viņa rakstāmmašīnu kolekcijā ir arī tās, ar kurām tapa Avots.

1988. Vākus veidoja mākslinieki Sarmīte Māliņa un Sergejs Davidovs
Marta numurā «tas ir laikrādis – viesnīca Latvija, Planetārijs un Ļeņina piemineklis. Rīgas centrs, bet uzraksts «LATVIJA» bija svarīgs. Acs, kura visu vēro, parādījās gandrīz katrā vākā.»

1989. gads. Vākus veidoja Ojārs Pētersons
«Avots? Kad tas bija? Toreiz, kad «viss» vēl šķita esam priekšā? Tā bija tā jautrā vieta, kur Sarmīte Māliņa sēdēja? Ar Breži bijām tur iemaldījušies. Viņš vākus bija sazīmējis.

Jā, tie bija jautri laiki. Ļaudis vairāk pa ielām un šosejām ņēmās. Ap to laiku bijām pasākuši uz ārzemēm braukāt. Kupejās braucām. Vienā – Breže, Kristaps Ģelzis, Juris Putrāms, es. Citā Māliņa, Aija Zariņa, Oļegs Tillbergs, kas tik vēl ne. Savu reizi Miervaldis Polis. Gājām cits pie cita ciemos. Dalījāmies viedokļiem. Visapkārt tāda kā stipra straume toreiz bija. Nesa. Pa to arī peldējām.

Es arī žurnālītim vākus noformēju! Mazas grafikas, sietspiedē. It kā peldētājs dažādā «garnierī». Bijām ar Breži un Putrāmu pasākuši ko tādu darīt bijušā Kuzņecova fabrikā. Mums tur darbnīca bija.»

1990. Vākus veidoja Kristaps Ģelzis
«Avota vāki bija darbs, kur uzdevums netika precīzi diktēts, atskaitot vārdu «Avots» un sabiedriski komunikatīvo ironiju. Taču eksistēja nemateriāls fīlings, ar ko vākam būtu jāatšķiras no citiem izdevumiem. Uzticēšanās no redakcijas jau bija augstas prasības uzdevums. Sajūtu atceros vēl tagad. Piedāvājumu pārtaisīt vajadzēja laikam tikai vienu reizi.

Vāku sērija tapa, domājot par esošo saturisko fonu, nevis iedvesmojoties no paredzamā žurnāla satura. Var teikt – bija brīvas rokas, bet arī daudz iestrādes no citiem darbiem, kas tehniski un formāta ziņā tika nolikti malā.

Sērija tika veidota «kolāžas» formātā. Galvenais darbiņu pašuzdevums bija – jauna vizuālā valoda, nolasāms saturs.»

1991. Vākus veidoja Sarmīte Māliņa
Septembra/oktobra numurs. «Zemene. Enerģijas avots, kam jākurbulē domāšana. Veselīga un riskanta.»

Reizi mēnesī iznākošo žurnālu vāki 1987. gada janvārī.

Žurnālu vāki no LNB Periodikas krājuma
Foto – Andrejs Grants, Andris Krieviņš un no personīgajiem arhīviem

Jaunais sniega vilks

Posted on janvāris 25, 2017 by Gunita Nagle - Personība

Labākais Latvijas distanču slēpotājs Indulis Bikše (21) vienīgais ticis pie pasaules līmeņa sasniegumiem un no prestižajām sacensībām Tour de Ski atgriezās ar pasaules kausa punktiem. Viņa sponsors ir tēva zemnieku saimniecība

Saņēmuši Induļa 1. klases liecību ar skolotājas ierakstu «Slēpošanas iemaņas nav apguvis», vecāki ilgi smējās. Jo patiesībā Indulis jau četru gadu vecumā viens pats devās slēpot pa septiņus kilometrus garo Lejas Jozumu trasi. Bija reizes, kad pārbiedēja vecākus, slēpojot līdz pat tumsai. Pirmklasnieks būdams, 15 kilometrus garajā tautas slēpojumā Apkārt Alaukstam iekļuva pirmajā finišētāju simtniekā. Bet, tā kā Indulis gribēja, lai viņa vienīgais slēpju pāris ir vienmēr pa rokai, tad uz skolu to nestiepa un laiku slēpju grūstīšanai pa stadionu netērēja. Tā arī skolotāja nosprieda, ka zēns atšķirībā no citiem Madonas skolēniem slēpot nav iemācījies.

Tagad, 21 gada vecumā, Indulis ir labākais distanču slēpotājs, kurš pārrakstījis Latvijas sporta vēsturi. Pirmais latvietis, kurš ieguvis pasaules kausa punktus distanču slēpošanā. Pirmais, kurš piedalījies un finišējis grūtajās un prestižajās sacensībās Tour de Ski. Induļa sasniegumu dēļ skolas puikas dīc, ka arī grib uz Tour de Ski, bet sportisti prasa – vai beidzot slēpošanai nepienāktos tikpat nopietns atbalsts kā biatlonam un skeletonam?

Augšup kalnā

No sacensībām Ulrīsehamnā Zviedrijā, kur aizvadītajā nedēļas nogalē notika pasaules kausa (PK) posms distanču slēpošanā, Indulis atgriezies saules apdedzinātu seju un gandarījumu sirdī. 76 dalībnieku vidū 15 km distancē ieņēma 64. vietu, aiz sevis atstājot igauņus, kuri citos posmos bija viņu apsteiguši. Pirmo reizi kādam no latviešiem izdevās būt labākajam no Baltijas valstīm PK posmos slēpošanā. No uzvarētāja atpalika divas minūtes un 34 sekundes. Distanču slēpošanā tas nav nekas nepārvarams.

«Bija 30 000 skatītāju!» Indulis stāstu par piedzīvoto sāk ne ar paša panākumiem. «Atmosfēra – fantastiska, troksnis – nenormāls. Pie trases skatītāju rindās nebija nevienas brīvas vietas.» Viņa tēvam un trenerim Zintim, kurš 80. gados bija viens no labākajiem distanču slēpotājiem Latvijā, sajūsma par piedzīvoto ir tikpat liela. Zviedri un norvēģi kopš senseniem laikiem distanču slēpošanā grūstās par pirmajām vietām, tāpēc zviedru līdzjutēji, ieraugot, ka sportists no Latvijas apsteidz norvēģi, kliedza, cik spēka: «Latvija! Latvija!» Jau vairākus gadus braucot uz starptautiska mēroga sacensībām, Bikšes sapratuši, ka sporta līdzjutēji priecājas par jauniem sportistiem no mazām valstīm, kas nav tādas slēpošanas impērijas kā Skandināvijas zemes, Krievija vai Itālija.

Taču savus īstos pirmos starptautiskos panākumus Indulis ieguva, 9. janvārī Itālijas kalnu ielejā Val Di Fiemme finišējot distanču slēpošanas sacensībās Tour de Ski, kas iekļautas pasaules kausa izcīņā. Tieši Tour de Ski Indulim izdevās izcīnīt pirmos četrus pasaules kausa kopvērtējuma punktus. «Tas ir zināms prestižs. Ja kāds no tādām mazām valstīm kā Latvija iegūst pasaules kausa punktus, tad viņu ļoti ievēro,» skaidro sportists.

Tour de Ski jau kopš 2006. gada ir Tour de France ziemas māsa: tikpat grūtas, taču aizraujošas sacensības, kuras dažbrīd izvēršas dramatiskā šovā. Katru gadu tās notiek ap gadumiju Itālijā, Vācijā un Šveicē, tajās ir 6-9 posmi. Šogad sacensības ilga deviņas dienas, bija septiņi posmi, kuros bija jāpieveic vairāk nekā 80 kilometru. Visgrūtākie bija pēdējie 3,6 kilometri. Tie bija jāslēpo pret kalnu, kas ikdienā tiek izmantots kā slaloma trase. No visiem sacensību dalībniekiem finišēja puse – 40, daži sakņupa tieši pēdējos kilometros. «Sportisti, kuri piedalās pasaules kausa sacensībās, ir sagatavoti slēpojumam pret kalnu,» Indulis maina nezinātāja priekšstatu, ka tas varētu būt grūtākais pārbaudījums.

Zintis paskaidro – tas vairāk šovam. «Lai tādām sacensībām sagatavotos, vasarās braucam uz kalniem un braucam ar rollerslēpēm augšup pa kalnu serpentīniem. Reizēm treniņa režīmā sanāk noslēpot pat 25 kilometrus pret kalnu,» stāsta jaunais sportists. Bet lejup no kalna brauc ar auto. Kāpēc? Tāpēc ka rollerslēpēm nav bremžu.

Tour de Ski Indulim visgrūtāk gājis trases vidū, kur bija cerējis sasniegt lielu ātrumu, bet neizdevās. «Pirms sākām slēpot, domāju, ka trase ir piemērota manām spējām, distances garums un reljefs parocīgs. Bet iepriekšējās dienās bija sakrājies nogurums, un tas nobremzēja spēkus,» stāsta Indulis. «Turklāt citi sportisti, gribēdami sakārtot sev vietu kopvērtējumā, brauca ar daudz lielāku atdevi nekā parasti. Līdz ar to bija ļoti ātrs temps.» Kas ir «ātri» distanču slēpošanā, Indulim nav vienkārši izskaidrot. Te neesot personīgo rekordu kā vieglatlētikā. Pārāk liela nozīme sniegam, reljefam un citiem faktoriem. Labos apstākļos 10 kilometrus Indulis var noslēpot 20 minūtēs, sliktos – 25.

Tomēr vienā no šo sacensību posmiem Indulis bija 27., un tas ir viens no vērtīgākajiem rezultātiem viņa karjerā. Pirms tam labākais rezultāts bija 17. vieta pasaules junioru čempionātā 2015. gadā.

Trase pie mājdurvīm

Indulis audzis Vidzemē, kur ziemās parasti vairāk sniega nekā Zemgalē un Kurzemē, tāpēc sportošanā nebija lielas izvēles. «Iziet no mājas ārā, tur – sniegs, katra kāja uz savu pusi…Uz slēpēm drošāk,» smejas Induļa tētis Zintis. Madonā nevienas ietekmīgas partijas mērs nav uzcēlis ne ledus halli, ne baseinu, pat stadionam ir asfalta segums. Bet tēva veidotā Lejas Jozumu distanču slēpošanas trase sākas aiz mājas vārtiņiem. Turklāt Indulim bija tikai trīs gadi, kad tēta treneris Leons Lovins viņam uzdāvināja slēpes. Pirmajā reizē, uzlikts uz slēpēm, viņš neesot izskatījies priecīgs. Bet nākamajās ziemās jau pats devies slēpot piemājas mežā.

«Necentos agri specializēties distanču slēpošanā. Vecāki to ierobežoja. Bērnībā ķermeņa vispusīgai attīstībai mani sūtīja uz vieglatlētikas treniņiem,» stāsta Indulis, kuram padevusies skriešana, un puisis jo-projām piedalās Latvijas čempionātos krosā, gūst godalgas. Zintis Bikše vēlāk ļoti nopietni izskaidros, kāpēc vecākiem neiesaka bērnus distanču slēpošanā trenēt jau no mazotnes. Tāpēc ka slēpošana, it īpaši slīdsolī, kaitē bērnībā vēl nenostiprinātām locītavām un saitēm. «Arī skandināvi mazos nespecializē distanču slēpošanā. Viņi kopā ar treneriem dodas garos pārgājienos, vingro, peld, nodarbojas ar vieglatlētiku, bet distanču slēpošanai var nodoties no 12-13 gadu vecuma.» Zintis stāsta, kāpēc arī sava vienīgā bērna trenēšanai nopietni pievērsās tikai tad, kad zēns jau bija vidusskolēns. Tad sāka braukt uz starptautiskām treniņnometnēm un startēt sacensībās.

Treniņa plānu Zintis izstrādāja, ņemot vērā paša pieredzi un treniņnometnēs redzēto. Abi Bikšes mērķtiecīgi izvēlējās trenēties vietās, kuras iecienījuši slēpotāji. Vēroja, kā trenējas elites sportisti, arī šogad Tour de Ski uzvarētājs Sergejs Ustjugovs. Atklāja, ka treneri, it īpaši itāļu un krievu, labprāt dalās padomos un ieteikumos. «Bija reizes, kad kļūdījāmies, bet daudzko tādā veidā iemācījāmies,» atzīst Indulis. Lai gan Zintis Bikše nav profesionāls treneris, viņa dēls ir pārliecināts, ka «Latvijā nav labāka trenera». «Mēs esam pirmie, kas izcērtam ceļu uz starptautiskām sacensībām,» saka Indulis. Izaugsmes dēļ ir pārdomāta iespēja trenēties pie kāda profesionāla trenera, bet secināts, ka vislabākie ārzemju treneri ir aizņemti, jo strādā kādas valsts izlases komandā. Turklāt viņus algot būtu pārlieku dārgi.

Tēvs pilda arī veselas atbalsta brigādes uzdevumus. Lielvalstu sportistiem seko kravas mašīnas, kuru piekabes pielāgotas slēpju pārvadāšanai, un pirms sacensībām tajās strādā vairāki speciālisti, kas iesmērē slēpes. Bikšes uz sacensībām brauc ar savu personīgo auto, un vienīgais, kas sagatavo slēpes, ir tēvs. «Slēpju ir daudz, piemērotākā smēre jāizvēlas, ņemot vērā sniega struktūru. Sniegs ir ļoti atšķirīgs, no graudaina līdz svaigam, Ziemeļeiropā tas ir pavisam citāds nekā Itālijas kalnos, bet tepat Baltijā vēl citāds. Nianšu ir daudz, un tētis var atrast labus risinājumus,» skaidro sportists.

Ik gadu piecus mēnešus Bikšes piedalās vidēji 30 sacensībās un treniņnometnēs, ar savu auto nobraucot ap 25 000 kilometru. Taču vissmagākais un nopietnākais treniņa plāns esot vasarās, kad Indulis trenējas gan Madonā, gan augstkalnē Itālijā, gan kaimiņvalsts slēpotāju citadelē Otepē. Visu tēvs un dēls finansē paši. «Jūs esat miljonāri, vai?» to uzzinājis, Indulim jautāja LTV raidījuma Sporta studija žurnālists Dāvids Ernštreits.

Nav medaļas, nav naudas

Miljonāri Bikšes nav. Kad pirms dažiem gadiem Zintis un Ineta Bikšes secināja, ka ar lauku tūrismu un distanču slēpju nomu nenopelnīt, viņu zemnieku saimniecība Lejas Jozumi pievērsās bioloģiskajai lauksaimniecībai. Ja grib atbalstīt Induli, jābrauc uz Āronas pagastu pirkt viņa laistītos un aprūpētos tomātus, upenes un citus gardumus. Jo gandrīz visu naudu, ko nopelna saimniecībā, viņi iegulda sportā. Bikšes rēķina, ka katru gadu tam vajadzīgi ap 20 000 eiro.

Šogad Ski de Tour laikā nauda izsīka, un bija jāizšķiras – braukt mājās, lai gan rezultāti atļāva turpināt cīņu, vai aizņemties. «Labi, ka man ir labs draugs, kurš aizdeva naudu,» saka Zintis.

Piesaistīt finansējumu no sponsoriem grūti, jo «esam izlutināti ar labiem rezultātiem citos ziemas sporta veidos», saka Indulis. Uzņēmumi ir gatavi ziedot, ja zina, ka būs medaļas. Bet Bikšem pagaidām nav izdevies no uzvarētāju pjedestāla nostumt norvēģu, zviedru un krievu sportistus. Līgumu ar Latvijas Slēpošanas federāciju pēc ilgām pārrunām Indulis parakstīja tikai 1. decembrī, līdz ar to iegūstot no valsts vienreizēju atbalstu – 2000 eiro. Ar to esot pieticis dalībai vienās sacensībās.

Kāda vilšanās ir Bikšēm, kad viņi stāsta par atbalsta trūkumu no federācijas puses, tāds pats rūgtums ir tās ģenerālsekretāram Agrim Raugulim, skaidrojot valsts politiku. «Indulim Bikšem ir ļoti lieli sasniegumi. Neviens cits latvietis distanču slēpošanā nav tik labi slēpojis kā viņš,» saka Raugulis. «Taču, kamēr nav godalgotas vietas, valsti tas neinteresē. Arī kalnu slēpotāja Lelde Gasūne ir kļuvusi par pirmo latvieti, kas pasaules kausa slaloma sacensībās ieguvusi punktus, bet, kamēr nav medaļu, ministrija nepalielina finansējumu. Iedod tikai pamatbudžetu.»

Toties Indulis un Zintis augstu novērtē Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu – tās mediķi kontrolē sportista veselību un piešķir uztura bagātinātājus, kas vajadzīgi viņa organismam. Par jaunā sportista uzturu gan gādā mamma. «Jā, par manu dalību sacensībās gādā ģimene. Taču tas nenozīmē, ka viss notiek amatieru līmenī. Viss ir profesionāli,» saka Indulis.

Būs grūti. Tas labi!

Naudas trūkuma dēļ Indulis Bikše šoziem neaizbrauks uz pasaules čempionātu distanču slēpošanā U-23, jo tas notiek ASV – pārāk tālu. «Nekas, mēs mainām plānus un gatavojamies pasaules čempionātam distanču slēpošanā, kas februāra beigās un marta sākumā notiks Lahti Somijā,» saka Indulis. «Trase ir man ļoti labvēlīga, nav augstkalnē. Tur gan ir stāvi kalni, bet pagājušajā gadā biju uz izmēģinājuma sacensībām slēpošanā, man veicās ļoti labi.»

Saķēris kaifu no tā, ka palielinās slēpošanas ātrums, Indulis galīgi nav pieķēries sev piešķirtajam labākā slēpotāja un Latvijas sniega vilka statusam. Negrib būt labākais, bet vientuļš. Labāk braukt uz starptautiskām sacensībām, mēģinot noķert pasaules labākos slēpotājus un vēl vairāk kāpināt ātrumu, tempu, izturību, izveicību. «Mēs esam aizrāvušies ar šo sporta veidu. Ja atmestu, būtu liels tukšums,» saka Zintis Bikše. «Mums ir liela pieredze un zināšanas, gribam to izmantot. Jāsasniedz panākumu griesti, un tad var mest mieru. Bet līdz griestiem vēl tālu.» Kad Zintis to saka, viņa balsī nav smaguma, tikai apņēmība. Arī Indulis ir priecīgs. Jo viņš gatavs nostāties uz starta līnijas ar pasaules stiprākajiem slēpotājiem.