«Tēvs nodzīvoja 92, māte — 82 gadus. Kaimiņi jau prasa, lai dodu recepti. Neko: šņabi dzeru un dzeru alu,» smejas Arvīds Blūzmanis. Viņš 95 gadu vecumā vēl izstaigā veikalus Carnikavā un izved āra suni Džeinu.
Leģionāram Arvīdam Blūzmanim Otro pasaules karu izdevās pārlaist tikai ar nieka caurumu biksēs. Vecākais Latvijas nacionālais partizāns pirms 70 gadiem pēc trīs gadu pretestības okupācijas režīmam iznāca no meža
Kurā gadā pensijā aizgājāt? Vai, sen! 60 gadu man bija, 95 gadus vecais Arvīds Blūzmanis brīnās par šādu jautājumu. «Zvejoja līdz 80,» precizē viņa sieva Rasma. «Siguldā restorānā nodeva nēģus, pa nakti cepām, jo padomju laikos neatļāva tā pārdošanai cept.»
«Cilvēki, kas brauca ciemos, zināja, ka dabūs nēģus izēsties,» sarosās Arvīds. «Labs noņēmējs bija restorāns Sēnīte. Pa 50, pa 100 kilogramiem, paši brauca pakaļ.»
Arvīds vienmēr bijis «ar apgriezieniem». Māju kolhoza bijušā burkānu lauka vietā uzcēlis pirmais no visiem. Vecumdienās pārdevis, lai būtu nauda zālēm, kas abiem ar sievu, kā viņi smejas, tagad maksā vairāk nekā pārtika. Modernā minimālisma celtne ar gāzes apkuri un trim istabām, kur abi mīt kopā ar sunīti Džeinu, izrādās, ir dzīvošanai pārbūvēta saimniecības ēka.
