Ķelne ir tikpat tuvu kā Liepāja, saka Gundars Āboliņš — viens no retajiem latviešu aktieriem, kam izdevies spēlēt gan padomju, gan modernajā Eiropas teātrī
Pulksten desmitos piektdienas rītā aizgājuši uz Osirisu iedzert kafiju un klusumā parunāties, ātri saprotam, ka tā ir kļūda. Vasara ir beigusies, rīdzinieku iecienītās kafejnīcas krēsli pildās solīdi tērptiem ļaudīm, kas «bīda lietas». Gundars Āboliņš — ar otrās dienas bārdiņu, rūtainā kreklā — ir visnepretenciozākais šajā publikā, tomēr katrs ienācējs uzskata par pienākumu ar viņu apmainīties pāris pieklājības frāzēm.
«Kas viņš bija?» Gundars vaļsirdīgi apjautājas par kungu, kurš viņu sveicis ar vērienu.
Visticamāk, šiem cilvēkiem, tāpat kā man, populārais aktieris šķiet kā sens čoms. Jo šajās dienās viņa veidols publiskajā telpā mirdz spožāk un sirsnīgāk nekā politiķu priekšvēlēšanu smaidi. Kinoteātru reklāmas kastēs griežas vācu režisora Aleksandra Hāna Monsieur Tauriņš — nav naudas, nav darba, nav problēmu! — ar viņu galvenajā lomā. Mazu bērnu vecāki ir piefiksējuši, ka tautā iemīļotās multfilmas jaunajā sērijā Lotes tētis Oskars runā Āboliņa balsī. Tikko pirmizrādi piedzīvojusi deficītā Jaunā Rīgas teātra sezonas atklāšanas izrāde Oblomovs — vietējā versija Alvja Hermaņa iestudējumam Iwan Alexandrowitsch
Gontscharow — Oblomow, kurā Gundaru titullomā pagājušajā sezonā jau ir novērtējuši Schauspiel Koeln teātra skatītāji Vācijā.
Vai zirgi tikai smird?
«JRT ir tāds pagrabiņš, tur mūs neviens netraucēs,» Āboliņš, ar baudu notiesājis omleti un man gādīgi uzsaucis latte, vedina pāri Lāčplēša ielai. Tad atceras, ka pazust no visu acīm tomēr nevarot — pēc stundas mūs uzmeklēs ziņu kanāla TV24 filmēšanas grupa, arī kāds krievu kinokritiķis, kam jākomentē Āboliņa šābrīža aktivitātes. Agrā pēcpusdienā uz sarunu nākšot sieviešu žurnāla korespondente, pēc tam — Kultūras akadēmijas rektors. Apzinoties aktiera sabiedriskos pienākumus, dodamies uz Jaunā Rīgas teātra restorānu. Un atklājam, ka šo vietu un šo rīta cēlienu intervijām ir izraudzījies arī Āboliņa kolēģis Hermanis.
Apsēdies mierīgākā stūrītī, Gundars atslābst, no metāla kārbiņas ar uzrakstu Camel iemet mutē palielu kumšķi. «Tabaka, zobs uzpampis…» aktieris atbild uz apvaicāšanos. «Izvēlējos šādu nikotīna uzņemšanas veidu, kas mani nepazemo kā smēķētāju. Jā, viņiem ir tāds netikums, bet viņi tomēr ir cilvēki.
Pret viņiem nav jāizturas kā pret spitālīgajiem! Man patīk, ka es jebkurā dzemdību namā, jebkurā lidmašīnā varu uzsmēķēt tad, kad es gribu. Nav jāiet salā, lietū drebināties 10 metru no ieejas.»
Atnākot fotogrāfam, tabaka pazūd. Gundars pārbrauc ar roku pār rūtainā krekla krūtežu: «Te ir podziņa vaļā, es ceru, ka tā nebija kadrā…» viņš, pieradis pie publicitātes, laikam tomēr jūtas traucēts. «Viņš to fotoaparātu tur apmēram tā, kā biatlonists šauteni, » aktieris vēršas pie fotogrāfa, bet tūdaļ nogludina. «Tā kā tādu dārgu vāzi!»
Ironiski piesitieni mūsu sarunā iezogas ik pa laikam. Āboliņš brīdinoši informē mani par žurnālistiem, kas mēdzot būt tik ļoti koncentrējušies uz iepriekš izdomātajiem jautājumiem, ka pat nemana — viņš jau iepriekš ir paspējis atbildēt uz kādu no tiem.
Laikus paziņo, ka necieš klasificēšanu — kurš ir jūsu dzīves spilgtākais (vai smieklīgākais) gadījums? «Nu, nevar pateikt! Nu nav. Esmu nokdaunā no šāda jautājuma. Nu kā,» viņš paceļ acis pret debesīm. «Bija pat tāds televīzijas raidījums ar…» viņš ietur pauzi, «stulbu nosaukumu. No aktiera nāk joki!
Zirgi smird — tas būtu tikpat «gudrs» nosaukums. Bet zirgi ne tikai smird, viņi arī kādu citu prieku dzīvē sagādā.» Āboliņš, šķiet, par visu vairāk baidās tikt glorificēts, tālab nevairās lietot raupjus salīdzinājumus. Viņam vajadzīgs vārdu pingpongs, interese par sarunu biedru ne tikai principa pēc, bet lai pašam ir jautrāk.
Pamanījis, ka ierakstu veicu mobilā telefona diktofonā — īsto esmu iekrāvusi mantās, pārvācoties uz jaunu dzīvokli Krišjāņa Barona ielā —, apvaicājas, kur tas tieši ir, un konstatē sakritības: «Tur blakus, no Dzirnavu ielas puses, bija mana pirmā izglītības iestāde, 109.bērnudārzs, kas tagad nojaukts. Tur bija trīs grupiņas, pagalms, kurā spēlējāmies, un garāžas, kurām hidroizolācijai bija tāda mālu kārta. Tad mēs, lai arī mums to aizliedza, tos mālus rakām ārā, pickājām. Bijām dubļos kārtīgi nocūkājušies!»
Pirmos 27 dzīves gadus aktieris mitis Barona ielā pretim Sporta pilij («manā acu priekšā Sporta pili uzcēla, manā acu priekšā to sagrāva»), kur vēl tagad dzīvo viņa mamma aktrise Vera Singajevska. Kad pirmoreiz apprecējies, pārcēlies trīs pieturas tuvāk centram, Gundars it kā nosprauž tā laika pasaules robežu.
«Šad un tad man intervijās prasa, kā es kļuvu par aktieri,» viņš pats vedina uz banalitāti, bet tomēr neattaisno šaubas. «Saku: ziniet, to jau es esmu teicis!» — «Bet jūs neuztraucieties, to neviens nav lasījis, neviens nav lasījis!» sarunu biedrs nočivina smalkā sieviešu balstiņā.
Domāju vāciski, pēc tam runāju
Divu aktieru dēlam (viņa tēvs bija pazīstamais Jaunatnes teātra aktieris Tālivaldis Āboliņš — red.), kurš par savas karjeras sākumu uzskata 15 gadu vecumu un kuru režisors Alvis Hermanis dēvē par piederīgu pie Eiropas šābrīža izcilāko aktieru plejādes, nudien nepiemīt zvaigžņu slimība. Vai gan citādi, sēdēdams netālu no zāles, kurā pirms pāris dienām ovācijas saņēma teju četras stundas garo izrādi meistarīgi iznesušais viņa varonis Oblomovs, dzirdētu, ka Āboliņš sevi par dabas dotu talantu neuzskata. «Neesmu kopš dzimšanas svaidīts — kā Jānis Reinis, tava vārdamāsa Ieva Puķe, Rūdolfs Plēpis — uziet uz skatuves, un ir! Tas, ka es radu tādu iespaidu, ir diezgan smaga darba rezultāts,» Gundars skaidro.
Viņam pat ir bijusi doma izvēlēties citu profesiju, esot pāris reižu nosvārstījies — radio dīdžejošana, pasākumu producēšana… «Bet, paldies dievam, ka mani kāds…» viņš apraujas. Lai atkal kļūtu piezemēts. «Svaiga gaļa ienāk teātrī, vienmēr jau vairāk gribas tos jaunos redzēt. Pasaules dramaturģijā 75% lomu ir paredzēts spēlēt līdz 40 gadu vecumam. Ir izņēmumi — karalis Līrs vai Venēcijas tirgotājs. No tām savukārt tikai 25% ir sievietēm. Sievietēm ir vēl grūtāk!»
Vācijā biju tā kā tāds gastarbaiters — viesstrādnieks, tikpat pragmatiski viņš runā par savu Oblomova lomu Ķelnē, teātrī, ko kritiķi atzinuši par labāko visās vāciski runājošajās valstīs. Ar titullomu — turklāt svešvalodā — viņš spējis noturēt vāciešu uzmanību vairāk nekā trīs stundas. «Tu spēj aizkustināt vai pārsteigt publiku, kas tevi nepazīst — jā, tas ir azarts,» Gundars pasmaida.
Neliels latviešu akcents viņam esot, bet tas netraucējot, negriežot ausīs: ak dievs, vai tad nevar atrast vienu aktieri, kas mācētu vāciski? «Pirmais, kas jāiemācās, — domāt vācu valodā un pēc tam runāt. Cilvēks parasti vispirms domā un tad runā. Šad un tad izdara otrādi, bet mēdz to nožēlot.»
Vāciski, angliski, tagad — drusku itāliski, mēģinu atsvaidzināt kripatiņas no franču valodas… Āboliņš uzskaita, kādas valodas pārzina. Nopriecājas, ka ar Ķelnes trupu labi saprotas. Izrāde Vācijā ir repertuārā arī šosezon. Laiku pa laikam būšot jādodas uz turieni. Laika ziņā — apmēram tas pats, kas braukt līdz Liepājai nospēlēt izrādi un braukt atpakaļ, viņš parēķina.
«Bet katru reizi iekopēties viņu mentalitātē? » mēģinu sarunā ienest spriedzi. «Es nekopējos, es vienkārši tur esmu. Tīrā oriģinālā, » aktieris apcērt manus centienus, tad kļūst pielaidīgāks. Protams, tāpat kā sportistam ķermenis, viņam pirms starta mēle un prāts drusku jāievingrina. Labi, ja varot ierasties dienu iepriekš. «Tā, lai arī nebūtu riska ar lidojumu kavējumu. Ja manas vainas dēļ tiek norauta izrāde, tas man izmaksā ļoti dārgi,» viņš paskaidro.
«Tas ierakstīts kontraktā?» painteresējos. «Protams, un tas pats arī šeit [JRT]. Tā ir mana atbildība,» neslēpj Gundars. Un ja sarosās Islandes vulkāns? «Tad es paņemu Lady Taxi un braucu uz Ķelni. Tā gan nav bijis, bet, ja būs, es tā noteikti darīšu. Vienkārši tas gabals ir tik garš, un man ar dāmu pie stūres būtu interesantāk!» viņš, lai arī ģimenes cilvēks, atzīst bez liekulības.
Sameklēs tālākajā stūrī
Iespējams, Gundara Āboliņa panākumu atslēga ir atvērtība piedzīvojumiem un kosmopolītisms. Viņam patīk ceļot. Patīk arī darba braucienu rutīna — ierodoties jaunā viesnīcā, atvērt sava numura durvis: tāda gulta, tāds televizors, duša vai vanna, ahā!
«Vienmēr nočiepju tās te…» viņš meklē vārdu. «Ko karina uz durvīm — «Lūdzu, netraucēt! » vai «Lūdzu, uzkopiet istabu!». Man ir liela kolekcija. Dažām ir ļoti interesants dizains. Kā lai parāda klusumu un tīrību uz vienas lapiņas divām pusēm?»
Ja, dodoties ārzemju turnejā ar visu JRT trupu, starp izrādēm gadās brīva diena, kamēr, piemēram, Kaspars Znotiņš un Vilis Daudziņš kāpj kalnos, Āboliņš apstaigā mazus krodziņus. Tādus, kuros nevar maksāt ar kredītkartēm, ēdienkarte ir nospeķota un tikai vienā valodā, bet maltīte — īsti vietējā. Ir rakstījis par šiem piedzīvojumiem presē. «Neuzskatu sevi ne par gurmanu, ne someljē, ne gastronomu,» viņš vairās no mediju sagādātā oreola. «Aizeju ciemos, tur: «Piedod, mēs jau nevaram tik smalku neko uztaisīt!»»Tad es saku: «Bitīt matos, iedod man desu maizi!»»
Permā viņš, piemēram, lūdzis, lai taksists aizved uz krogu, kur piektdienas vakarā skan padomjlaiku mūzika. Nokļuvis klubā Udarņik ārpus centra. «Tur nāk sieviešu kompānijas, kuras dzīvē jūtas vientuļas. Viņas, protams, cer mājās neaiziet vienas. Tu uzlūdz kādu uz deju un jūti, ka viņa kā tāds saldējums kūst tavās rokās. Viņa tev izstāsta savu dzīvi, savu vientulību. Viņa jau nezina, kam viņa to stāsta. Kādam jaunākam džekam…» Gundars no nekā prot uzburt stāstu!
«Iz Pribaļķiki?*» smaidu. «Tam jau neviens netic, man parasti prasa: «Vi slučaina ņe jevrej?**»» nosmej Āboliņš, kuram no mammas puses ir ceturtdaļa ukraiņu asiņu, no omammas — vācu un dāņu, arī drusku poļu, bet lielākoties — latviešu. «Cenšos neteikt, kas es esmu, kādreiz pat samuldos, ka no Vācijas, jo labi runāju vācu valodā.»
Nu jau kādu laiku krogu vai cilvēku studijas atvirzās otrajā plānā, ja Gundaram svešajā pilsētā ir jāatrod kaut kas, ko lūgusi viņa 3,5 gadus vecā meita. Veselu dienu meklējis gaumīgu somiņu. Pusgadu — sarkanu robotiņu.
«Un nav nekur!» viņš iesaucas patiesā traģismā. «Ārzemēs rotaļlietu veikali ir tikpat unificēti kā pie mums. Tikai divas krāsas, kuras es turklāt neciešu, — «Kenu un Bārbiju» rozā un zils, zils un rozā. Es nesaprotu, kā vīrietis var uzvilkt rozā kreklu vai uzsiet rozā kaklasaiti.»
Somiņu ar zirdziņu viņš atradis kāda veikala apakšējā plauktā. Robotiņu — tepat Rīgā. Arī kaut kur kaktā, pašā apakšā.
«Man viens gudrs cilvēks teica: kad tu ieej Rimi, pirmo, ko ieraugi, tev vajag vismazāk. Vislabākās auzu pārslas ir visnesmukākajā pakā, dziļumā. Ātri vārāmās — tieši tev deguna priekšā. Un paskaties, piens ir vienā galā, maize — otrā un sviests vēl trešajā. Un visu samaina — lai man nebūtu iestaigātās takas.»
Par kāzām un nāvi
Gundaram ir arī kāds hobijs, kas lēnām jau sāk kļūt par vēl vienu profesiju. Svešajās viesnīcās viņš uzkarina uz durvīm klusuma norādi, atver portatīvo datoru un nododas trupai noderīgu tekstu pārcēlumiem.
«Arī Oblomova tekstuālo materiālu vēlreiz tulkoju latviešu valodā. Bija 50. gadu beigu tulkojums, valoda, kas teātrī neder,» viņš stāsta. «Teātrī informācija atnāk ar citiem līdzekļiem, tekstuālais materiāls ir jāpielāgo. Jo acs un auss ir dažādi maņu orgāni, tāpat arī acs un mute. Ir interesanti, ka runājot tev nav jāpasaka viss. Ka vari darboties bez burtiņiem.»
Būtībā tulkošana ir aktiera darbības pamats, Gundars pavērš domu vēl plašāk. «Viņam ir jāiztulko cilvēka domas, iekšējā pasaule — kā vēlies! Katra izrāde ir tulkošanas seanss.»
Neplānoti Āboliņam nācies apstrādāt ne tikai latvisko, bet arī vācisko Oblomovu. Pēc Alvja Hermaņa dotas dramatizējuma shēmas un paša iniciatīvas ņēmis trīs vācu tulkojumus, licis kopā. «Protams, kolēģi vācieši, kas valodu zina daudz, daudz labāk, teica: varam vēl tā un tā!»
Kas, viņaprāt, mūs uzrunā Oblomovā — paputējušā pirmsrevolūcijas krievu muižniekā, kurš teju visu dzīvi pavada gultā? Nepiepildīto iespēju intonācija? 1990.gadā tev bija visas iespējas, 20 gadu vēlāk saproti, cik daudz no tā neesi izmantojis?
«Man liekas, ka vārds «izmantot» Oblomova gadījumā nav īstais,» aktieris ir noraidošs. «Kaut kas viņā lūza, ātri dzisa. Nekad viņa dzīvē uguns tā arī īsti nav iedegusies. Iespējas, ja ar laika distanci skaties, ir bijušas. Bet viņš ir pārāk lielu vērtību piešķīris kaut kam, kas citiem tai brīdī ir bijis mazsvarīgāks. Tie ir aizgājuši uz priekšu un kaut ko sasnieguši. Bet ir pazaudējuši jutīgumu, maksimālismu godīgā attieksmē pret dzīvi.»
Ka Oblomovs būtu izniekojis savu mūžu – jā, no vienas puses, viņam to varot pārmest, no otras puses – mēs paši taču arī esam zaudējuši ideālus, bet vēl arvien izliekamies, ka mums tādi ir! Kurš beigu beigās ir vinnētājs?
Atrast arvien jaunus jautājums — tas ir daudz interesantāk, nekā atrast atbildes, pasmaida Āboliņš. Jo cilvēks ar katru atbildi noslēdz zināmu procesu. Nekas nav garlaicīgāks kā visaptverošas atbildes!
Cik plaša teksta interpretācija ir pieļaujama? Kā būtu, ja izrāde, kam bija jābeidzas ar bērēm, tomēr beigtos ar kāzām, apjautājos. «Ļoti bieži ir tā, ka izrādes pēdējā aina ir kāzas, tomēr visi saprot, ka tā ir nāve,» atbild Āboliņš. «Piemēram, Šekspīra Spītnieces savaldīšana beidzas ar kāzām. Tā ir ļoti skumja komēdija. Kur ir Šekspīra ģenialitāte? Viņa komēdijas bieži vien ir traģiskākas par traģēdijām. Atšķiras tikai līķu skaits. Un tas, kā tu to uztver.»
Un dod tev ļuksīti
Riņķojot starp vairākām kultūrām, domājot gan par tekstu, gan jūtīgumu, Gundars, kurš pēc filmas Monsieur Tauriņš iznākšanas ne vienu reizi vien kļūdaini nodēvēts par monsinjoru (katoļu garīdznieka tituls!), aizprātojies par tik prozaiskām lietām kā «tu» un «jūs» lietošana. Vai tas nav fenomenāli, ka latviešu valodā vari kādu uzrunāt vārdā, pat pamazināmā formā, bet palikt uz «jūs»?
«Ar Lilitu Bērziņu,» viņš piemin leģendāro kolēģi, «mums bija kopīgs darbs, un viņa vairākkārt uzstāja, lai runājam uz «tu», bet tomēr palika tā: «Lilitiņ, jūs.» Ja to dara pēc godīgas izjūtas, tā nav liekulība. Bet mums, redz, ir otra galējība — jebkura tirgussieva iznāk Rasmas kundze. Pirmkārt, uzrunu «kundze » citās valodās parasti lieto pie uzvārda, nevis pie vārda. Viņa var būt Bērziņas kundze vai Ozoliņas kundze. Bet mēs… «Almas kundze, par cik jūs tās sēnītes…?»» viņš atkal ierunājas labi nostādītā aktiera balsī.
«Vēl trakāk — Āboliņa kungs. Vai Gundara kungs. Es esmu pats Gundars,» viņš noplāta rokas. «Kāpēc par Āboliņa kungu vai cienījamo mākslinieku ir jāsauc, nezinu. Tik maza mums tā zemīte, kur visi cits citu pazīst.»
Tur ir pretruna, piekrītu. «Cienījamais mākslinieks» vismaz saderētu ar puķu kalniem, bet tās, šķiet, tiek nestas arvien mazāk.
«Nu, ļoti patīkami, ka tev joprojām pasniedz puķes!» atmaigst viens no retajiem latviešu aktieriem, kam izdevies spēlēt gan padomju laikos, gan modernajā Eiropas teātrī. «Vācijā tā nedara. Ja uz skatuves kāds kāpj ar puķēm, par 101% skaidrs, ka tas ir latvietis.»
Lauku bērni senāk veselām klasēm brauca uz teātru izrādēm, «zaļajā pieturā» salasīja, piemēram, vizbuļus, Gundars aizslīd atmiņās. «Kad nāca uz skatuves, tad… piecas tādas pusvītušas aukliņas pār roku, tādu ļuksīti tev dod! Tā mazā novītušo vizbulīšu sauja ir vērtīgāka par 18 sarkanām holandiešu rozēm. Vari smieties, ka tev tāda infantila pagātne, bet tas bija godīgi, tīri un skaisti.
Cilvēki uzvilka tās labākās drānas, un vienīgā smarža – Rīgas ceriņi arī bija, vai Moskva – kā nu kuram. Bet cilvēks nāca, un tas bija kaut kas īpašs.»
Tagad, pēc viņa sajūtas, pašmāju publika savās manierēs reizēm demonstrē pāri stāvošu paviršību. Vispār daudz kas notiek kaut kā, kā pagadās. Taču tas nav tas pats, kas atbrīvotība. «Viņi baidās elpot, iesmieties vai vēl ko… Kautrējas no nepiesegtām, patiesām un īstām emocijām. Tajā pat laikā viņi paģēr, lai es uz skatuves būtu pilnīgi godīgs un dvēseliski atkailinātos. Mums ir grūti satikties, jo ir kaut kāda lieka, nevajadzīga atturības sajūta.»
Ar «savējiem» ir grūtāk nekā ar «svešiem »? Jā, piekrīt aktieris, kura krekls pēc it kā laiskās vārtīšanās pa gultu izrādē Oblomovs mēdz būt izmircis sviedros līdz pēdējai vīlītei. «Tas ir tā kā pirmoreiz aizejot uz nūdistu pludmali. Ārzemēs tev nebūtu nekādu problēmu uzreiz nomest visas drēbes un sauļoties. Vecāķos nez vai tu tik viegli to izdarītu.»
