Režisore Gaļina Poliščuka kārtējo reizi nonākusi sabiedrības uzmanības lokā Teātra observatorijas finansiālo problēmu dēļ. Šoreiz teātrim Rīgas dome palūgusi atstāt izīrētās telpas, jo izveidojies parāds. Kas notiks tālāk?
Ja Teātra observatorija būtu šovs, nevis teātris, Gaļina Poliščuka ieņemtu līderpozīcijas. Skaļākas un pretrunīgākas publicitātes, šķiet, nav nevienam citam teātrim Latvijā. Režisores radošajā biogrāfijā ir vairākas ļoti labas izrādes, ko atzinīgi novērtējusi publika un kritiķi. Taču daudz skaļāk par tām allaž runāts skandālu dēļ, kas saistīti ar teātra finansējumu, parādiem, kā arī režisores pēkšņo iestāšanos Tautas partijā pirms 2010.gada vēlēšanām. Nekad iepriekš dzīvē nebūdama ieinteresēta politikas procesos, viņa pagājušajā gadā izlēma kandidēt kopā ar Andri Šķēli un Aināru Šleseru no saraksta Par labu Latviju!
«Vairs neesmu un nekad nebūšu politikā,» tagad intervijā Poliščuka vārdus izpūš rūgti kā pārlieku stipras cigaretes dūmus. «Neticu!» viņa rezumē. Pēdējās nedēļās, kopš iekūlusies jaunā skandālā – ķīviņos ar Rīgas domi par to, vai viņas vadītajam teātrim pienākas ar 5000 latu parādu palikt Kongresu nama telpās, vai jāiet prom -, režisore maz guļ un jūtas ļoti slikti. Lai arī līdztekus labām īpašībām, ko viņai piedēvē zinātāji, tiek nosaukta arī viena slikta un spilgta – viltīgums -, ir skaidrs, ka tādu izmisumu nav iespējams notēlot.
Glītā, piecdesmito gadu Eiropas kinodīvu atgādinošā seja ir bāla. Viņa ar mokām dzer kafiju. Kad skandāls sācies, nav vēlējusies spert kāju ārā no mājām, celt telefona klausuli. «Mani aktieri visu izdarīja – noorganizēja preses konferenci, lai izstāstītu patiesību,» Poliščuka čukst savā dūmakaini pievilcīgajā balsī un sāpināti raugās kafijas tasītē.
22.septembrī Teātra observatorijas telpās kopā ar kolēģiem viņa medijiem skaidroja situāciju. Režisori esot nodevuši politiķi – Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš pagājušajā gadā palīdzējis teātrim atrast telpas. Nu radies konflikts ar pašvaldību, jo līgumā noteiktās saistības teātris neesot pildījis – parāds krājies jau kopš pagājušā gada novembra. Jāpako koferi. «Valstij nevajag cilvēkus. Cilvēki brauc prom,» Poliščuka knapi valda asaras. Viņas teiktais šoreiz nav tukša retorika, radošus projektus ārpus Latvijas jau atradis viens no trupas – aktieris Andris Bulis. Arī pārējiem tuvākajā laikā nāksies meklēt citu darbu.
Notiekošajā Poliščuka nesaskata savu vainu. Tikai atkārto, ka Latvijai teātris nav vajadzīgs, kultūra nav vajadzīga. Nervi ir uzvilkti, aizvainojums milzīgs. Režisore atzīstas – nu iešot strādāt par bērnudārza audzinātāju, jo pašlaik viņai ļoti nepieciešama «tīra, spēcīga enerģija, un darbā ar bērniem to var gūt». Latvijas teātra aprindu zinātāji uzskata, ka Poliščuka ir talantīga, varētu iestudēt lielajos teātros pa kādai izrādei, noslēdzot konkrētu līgumu, taču viņas lielā kļūda – vēlēties savu teātri par katru cenu.
Labā un sliktā daudz
«Viņa neko nepasaka priekšā, bet neko arī neatstāj neievērotu. Viņai ir dzelžaina loģika, viss ir izanalizēts. Tas aktierim aiztaupa mokas, kad viņš nezina, ko īsti ar pusaprauto frāzi vai acu skatienu ir gribējis teikt,» pirms astoņiem gadiem, kad jauno režisori Gaļinu Poliščuku ievēroja Latvijas teātrī, teica aktieris Ģirts Krūmiņš. Tas bija laiks, kad režisore iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī, tapa izrādes Viņš, viņa un Francis, Stikla zvērnīca. Par tām 2002.gadā Latvijas teātru skatē viņa saņēma spilgtākās debijas balvu.
Talantīgā, glītā režisore, kura pēc stjuartes karjeras un filoloģijas studijām izstudēja vēl arī režiju Maskavas Valsts teātra mākslas institūtā, teātrī pieteica sevi ar spilgtu rokrakstu. Kā vienmēr teica pati, teātrī viņu interesē duša (krievu val.). Dvēsele. Pēc tam, kad bija gūta pirmā atzinība, izrādījās, ka Poliščukai piemīt ne tikai talants, bet arī atskabargains raksturiņš. Viņa pameta Jauno Rīgas teātri, it kā nevarēdama sastrādāties, un pārcēlās uz Nacionālo teātri.
Uzveda labas izrādes arī tur – tapa Kerija. Retrospekcija, Džūlija Farnēze, Spītnieces savaldīšana un izrāde, kas tiek atzīta par vienu no režisores labākajām, – Pūt vējiņi! ar Ditu Lūriņu vai Rēziju Kalniņu galvenajā lomā. Tas bija laiks, kad Nacionālajā teātrī parādījās jaunas sejas: Arturs Krūzkops, Andris Bulis, Inga Misāne un citi. Poliščuka ar jauniem aktieriem bija strādājusi pie izrādes Romeo un Džuljeta Liepājas teātrī.
Viņai izdevās panākt lielu uzticēšanos. Bija starp jaunajiem aktieriem arī tādi, kas režisori dievināja. Lai arī teātra aprindās bija dzirdams par nežēlīgu darba stilu – mēģinājumu procesā Poliščuka varējusi nežēlojot pateikt acīs vissāpīgākās lietas -, jaunie aktieri aizrautīgi pie viņas strādāja.
Tā ir viena no mīklainākajām Poliščukas personības šķautnēm: spēja cilvēkus piesaistīt ar savu intelektu un pārņemtību ar teātri tā, ka tie gatavi iet ar viņu «līdz pasaules malai». 2005.gadā Poliščukai radās konflikts Nacionālajā teātrī, pamatojums jau atkal – nespēja sastrādāties. Līdz ar režisori prom no darba bija gatavi aiziet arī talantīgi jaunie aktieri. Viņa ļoti vēlējās savu teātri, pati teic – laikam jau sava neatkarīgā rakstura dēļ.
Ar Kultūras ministrijas atbalstu tika pie dāsna finansējuma un «sava stūrīša» – telpām Tērbatas ielas pagrabiņā. Kopā ar jaunajiem aktieriem Poliščuka izveidoja Teātra observatoriju, skatītājiem solīja eksperimentālas izrādes. Neatkarīgā teātra telpās tika iebetonēta pateicība toreizējai kultūras ministrei Helēnai Demakovai. No Nacionālā teātra līdzi režisore paņēma ne vien aktierus, bet arī savas labākās izrādes, ko līgums pieļāva – Mēs, Kabīriju, Džūliju Farnēzi. «Katrs režisors jau grib savu teātri. Jautājums – par kādu cenu tas iespējams,» spriež Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.
Sešu gadu laikā, kopš pastāv Teātra observatorija, Poliščuka samaksājusi augstu cenu par savu teātri gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Finanses, līgumi viņai kā radošai personībai sagādā tikai galvassāpes. No kādas jaunas, patlaban lielajos teātros strādājošas aktrises dzirdēts, ka pirms dažiem gadiem atteikusi savu dalību Poliščukas teātra izrādēs, kad ieraudzījusi neaptverami niecīgo honorāru, kāds solīts par izrādi. Zīmīgi, ka periodiski šajā teātrī spēlējušas liela kalibra zvaigznes, piemēram, Rēzija Kalniņa, Ilze Ķuzule, Maija Doveika, Santa Didžus, bet sadarbība allaž izplēnējusi.
Šķiet, lai izturētu režisores dzelžaino darba stilu, pieticīgo atalgojumu komplektā ar prasību atdot mākslai sevi visu, jābūt ļoti lielai mīlestībai pret to. Vieni no uzticamākajiem Poliščukas līdzgaitniekiem ir aktrise Karīna Tatarinova un aktieris Andris Bulis. «Nežēlīgs darba stils?» aktieris pārvaicā. «Tas atkarīgs no tā, cik liels egoists aktieris pats ir, vai viņš spēj redzēt pāri personīgajam aizvainojumam. Redzēt, ka viņas argumenti ir pamatoti.» Bulis režisores izrādēs visus šos gadus spēlējis nozīmīgas lomas, kaut arī viņa paveikto teātra kritiķi vērtē pretrunīgi. Aktieris spriež, ka Poliščukai piemīt īpašība – likt katram aktierim noticēt savam talantam. «Un Dieva doto talantu izmantot maksimāli.» Lai arī dzeltenajā presē vairakkārt apspriesta režisores un gados jaunā, pievilcīgā aktiera draudzība, zinātāji teic – Poliščuku ar viņas aktieriem patiesi saista tikai mīlestība pret teātri. Talantīgā režisore, kurai piemīt dīvas izskats un skandālistes slava, privātajā dzīvē esot liela vienpate un ideāliste.
Par katru cenu?
Vai Teātra observatorijai nu ir svītra pāri? Uz to norāda pesimistiskais tonis viņas runā. Arī aktieru apsvērumi, ka jāmeklē vien jaunas iespējas, «jo visi esam pieauguši cilvēki un Gaļina par mums nav atbildīga», kā saka Andris Bulis. Šī ir jau otrā reize pēdējo divu gadu laikā, kad Poliščukas teātrim jāizvācas. Kad Kultūras ministrija krīzē vairs nevarēja sniegt atbalstu teātra pastāvēšanai, trupai no mājīgajām Tērbatas ielas telpām bija jāiet prom. Tas notika pagājušajā gadā. Veca paraduma vārdā režisore joprojām tikšanās norunā kādreizējām teātra telpām blakus esošajā kafejnīcā. Tomēr ir sāpīgi.
Iespējams, par liktenīgo pagrieziena punktu, mēģinot saglābt finansiālās grūtībās slīgstošo teātri, kļuva Poliščukas lēmums iesaistīties politikā. Veids, kā viņa tagad par to runā, pareizāk sakot, nevēlas runāt, liecina – tas režisori nomoka. «Es jau domāju tikai, kā teātrim labāk,» viņa skumji atzīstas. Varbūt šajā intonācijā, ja ieklausās uzmanīgi, ir kaut kas no labas aktrises izspēlēta teātra. Poliščuka nav tikai ideāliste režisore. Viņa ir arī viltīga un prot iedarboties uz tiem, kuri tajā brīdī vajadzīgi, teic zinātāji. Tomēr skaidrs ir viens: visās līdzšinējās problēmās režisore iestigusi, vēloties noturēt savu teātri, par spīti visam.
«Viņa cīnījās par jebkādu cenu un beidzot nokļuva tupikā,» teic Ojārs Rubenis. Viņaprāt, Poliščukas lielā problēma izrādījās mākslas sapīšana ar politiku. Pēc tam, kad paziņoja par kandidēšanu no saraksta Par labu Latviju! pagājušā gada vēlēšanās, Poliščukas teātris zaudēja ne vien šim politiskajam spēkam nesimpatizējošu sponsoru, bet arī skatītājus. Aktieri spēlēja pustukšā zālē, dažas izrādes pat nācās atcelt.
Tagad šķiet, viņa par to būtu gatava lauzīt rokas, bet ir par vēlu. Partija izgāzusies vēlēšanās, un Poliščukas teātra liktenis tās biedrus vairs neinteresē. «Es taču domāju, ka cilvēki tiešām grib kultūru atbalstīt, domā, kā teātrim palīdzēt,» viņas acīs ir asaras. Padomdevējs Šlesers nu pazudis no redzesloka, bet Ameriks neceļot klausuli, kad viņa zvana. Pašu trupas dalībnieku par daudziem tūkstošiem latu iekārtotās telpas Kongresu namā, visticamāk, parādu dēļ būs jāpamet.
Poliščuka iestudē Krievijā, saņēmusi piedāvājumus arī no citu Austrumeiropas valstu teātriem. Tiek piedāvāts labs honorārs, un viņa iespēju izmantos. Taču sāp sirds, ka nav vajadzīga ar savām izrādēm šeit, Latvijā. Ojārs Rubenis domā, ka viņai vislabākā izeja, lai turpinātu radoši strādāt Latvijā, ir veidot konkrētas izrādes lielajos teātros. «Viņa ir talantīga, un uz atsevišķiem projektiem, protams, viņai to piedāvātu.» Tikmēr režisore glābj, kas glābjams: parādu pašvaldībai sola atdot, aktieri esot gatavi spēlēt pat par velti. Arī projekts, ko iesniegt Kultūrkapitāla fondam, top. «Gribu strādāt mājās, Latvijā,» viņa neslēpj. Vidusskolā Rīgā mācās režisores meita. Arī tas ir motīvs vieglu roku nepamest valsti, lai iestudētu citur.
Spēcīga personība, reizē arī trausla. Pašlaik savas dzīves dramaturģijā apjukusi. Par Poliščuku daudz pastāsta kāda personīga epizode no viņas dzīves: dziļa mīlestība «no attāluma» pret cilvēku, ar kuru kopā būt nav iespējams. Reiz, pasniedzot kādu lietu, šis cilvēks nejauši pieskāries viņas rokai. Tas bijis milzīgs pārdzīvojums, tuviem draugiem viņa notikušo aprakstījusi skaisti kā dzejā. «Dvēselē viņa ir liela māksliniece,» par talantīgo režisori reiz teikusi teātra zinātniece Lilija Dzene.
