Kārlis Skrastiņš 2008.gada augustā
Viņš turēja manu roku un teica, lai nemirstu, - Kārļa Skrastiņa mammas Ievas pēdējā tikšanās ar dēlu bija slimnīcā. Viņš teicis, ka vēlas Latvijā uzcelt māju Baltezerā un izaudzināt dēlu
Ir smagi. Mēģinot pateikt būtisko par Kārli, viņa draugu un tuvinieku teiktais pārraujas pusvārdā un klusumā. Grūti apjaust, ka Kārļa vairs nav, tādējādi - runāt pagātnes formā, atcerēties kopīgus mirkļus. «Tā ir traģēdija. Šī ir reize, kad nevar teikt - būs labi. Nu nebūs labi!» saka Skrastiņu ģimenes draudzene Una Ulme. Traģisko vēsti viņai telefoniski pateica draugs, Una tobrīd bija mājās. Sēdēja, rokas klēpī salikusi, un apjauta savu bezspēcību: «Neko izdarīt nevaru. Vienkārši sēžu un jūku prātā! Tas nav godīgi, ka aiziet labākais cilvēks, kādu zinu.» Lai sevi savāktu un nomierinātu, Una tovakar iedzēra šņabi.
