Pirms divdesmit gadiem aktrise Marina Ļipčenko nolēma uz Rīgu vest pasaulslavenas kinozvaigznes. Uzņēmīgā sieviete izveidoja festivālu Baltijas pērle, kas jau daudzus gadus ik rudeni ir vērā ņemams notikums Latvijas kultūras dzīvē
Kādā no filmām, kas skatāmas Baltijas pērlē, labi iederētos viņa pati. Marinai Ļipčenko ir stalta stāja, dīvas acu skatiens. Pie žaketes atloka vīd Chanel kamēlija, uz pleca somiņa no šī modes nama. Kad festivāla pirmajos gados viņa kāpa uz gurkstošā paklāja kopā ar tādām kino pasaules leģendām kā Džina Lolobridžida, Katrīna Denēva, šķita, Ļipčenko izdevās uz viņu fona «nepazust». Nemaz nerunājot par to, kādu pārsteigumu Latvijā 90.gados izraisīja pats fakts, ka šurp ataicinātas tāda kalibra zvaigznes un tā nav izrādījusies preses pīle. «Ļoti daudz un atbildīgi jāstrādā, lai to izdarītu,» festivāla direktore izslej zodu. Kongresu nama foajē, kur tiek veikti festivāla sagatavošanas darbi, spīd spoža pēcpusdienas saule. Nozvīļo Chanel melnā kamēlija, kad Ļipčenko, stāstot par festivāla programmu, enerģiski sakustas.
Mode, sekss, klasika un jaunās, tikko Eiropas prestižajos festivālos uzmirdzējušās filmas – Ļipčenko klāstā ir viss, kas var interesēt parasto skatītāju, gan arī kino gardēdi. Baltijas pērli apmeklē lielākoties latviešu skatītāji, un festivāla direktorei ir izskaidrojums, kāpēc tā: skatīties filmas nāk paaudze, kura uzaugusi ar kinofestivālu Arsenāls. «Uz mūsu filmām viņi nāk, jo viņiem jau asinīs ir, ka rudens ir kino laiks,» spriež Baltijas pērles direktore.
Lai arī pašas organizētajā festivālā vairākums skatītāju ir latviski runājošie, filmas tiek tulkotas gan latviešu, gan krievu valodā. «Gribas, lai pēc iespējas lielāks cilvēku skaits tās noskatās,» Ļipčenko atzīstas. Viņa spēji pievērš skatienu festivāla programmas reklāmas rullītim, kas redzams TV ekrānā Kongresu nama vestibilā, tobrīd rāda viņai ļoti mīļas filmas fragmentu – no 1945.gadā uzņemtās Deivida Līna filmas Īsā tikšanās par divu laulības saitēm saistītu cilvēku nejaušo, liktenīgo sastapšanos. Kopš organizē kinofestivālu, Ļipčenko kinovēsturē iedziļinājusies ar patiesu interesi un aizrautību. «Viņa to pārzina varbūt pat labāk nekā daudzi, kuri sevi uzskata par kinojomas profesionāļiem,» saka kinokritiķe Daira Āboliņa, kura ir sadarbojusies ar festivālu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.