Sarmīte Ēlerte vieniem ir iedvesmojoša taisnības cīnītāja, citiem – augstprātīga kundze, kas nedzird atšķirīgus viedokļus. Ārkārtas vēlēšanās zaudējusi ministres amatu, viņa nav aizgājusi no politikas. To iesaka arī vidējam latvietim – nesūdzēties, bet darīt
Tā ir vienkāršāk, – ļoti klusi, gandrīz tikai sev nosaka Sarmīte, otro reizi skaidrojot, kāpēc nevēlas fotografēties savās Jūrmalas mājās. Viņai nekad neesot bijusi pieņemama «slavenību» privātā izrādīšanās, nelīdz arī mūsu solījums fotografēt tikai bibliotēkā. Pašlaik viņai esot sakrauta grāmatu kaudze, kas gaida kārtu lasīšanai – kad būs brīvāks laiks. Tik drīz gan tas nepienāks.
Kaut arī Saeimā nav ievēlēta (būdama gan otrā biežāk svītrotā, gan «plusotā» kandidāte Vienotības sarakstā Zemgalē, Ēlerte no otrās noslīdēja uz ceturto pozīciju un palika aiz svītras) un tāpēc nesaglabāja arī kultūras ministres amatu, viņa kļuvusi par savas pēcteces Žanetas Jaunzemes-Grendes padomnieci un par premjera Valda Dombrovska ārštata padomnieci, darbalaiks esot saplānots pa stundām.
«Tas ir daudz!» saka Ēlerte, kad pavaicāju, vai tas ir viss, ar ko viņa pašlaik nodarbojas. Vēlāk izrādās, ka viņa aizrāvusies gan ar radošā kvartāla ideju Miera ielā, bijušajā Tabakas fabrikā (zaļā gaisma projektam dota arī viņas ministrēšanas laikā), gan arī aktīvi iesaistījusies Lestenes baznīcas atjaunošanā. Savu laiku paņem arī dēls Krišs (20), kurš gan pēdējos gados vairāk atrodas ārzemēs – Anglijā pabeidzis privātskolu, pašlaik Hāgā apgūst Eiropas studijas. «Viņai ir citāda audzināšanas pieeja nekā citiem vecākiem – man vairāk vai mazāk bija atļauts viss, caur pieredzi ļāva mācīties,» saka Krišs.
Laiks atvēlēts arī sirdslietām – nupat Sarmīte atgriezusies no Berlīnes, kur apmeklējusi Alvja Hermaņa un kāda vācu režisora teātra izrādes. Pirmajam viņa ir uzticama sekotāja, nelaiž garām nevienu jauniestudēto izrādi (šķiet, tas ir abpusēji – Hermanis savulaik iesaistījās arī viņas organizētajā Meierovica biedrībā, kas izauga no Lietussargu revolūcijas).
«Oblomovs, starp citu, Latvijā bija labāks,» viņa atbild uz jautājumu, vai nav žēl, ka Hermanis pašlaik ir ļoti aizņemts ārpus Latvijas. Sarmīte seko jaunumiem arī citās mākslas jomās, bet vislabprātāk atpūšas garās pastaigās pie jūras. Vasarās kopā ar ģimeni un draugiem dodas laivu izbraucienos pa Latvijas upēm. Šovasar kopā ar Strengu, Pakalniņu ģimenēm un citiem draugiem iepazīta Irbe. Vasarās uzplaukst vēl kāda kaislība – mājas dārzs Jūrmalā. «Nedod Dievs, ja kāds no viesiem viņas dārgajā rožu dobē iemetīs kādu izsmēķi,» viens no paziņām skaidro, ka dārzs kļuvis par Sarmītes «trešo atkarību, pirmā un otrā attiecīgi – kafija un cigaretes.»
Ēlerte ir atgriezusies Rīgā dienu pēc tam, kad kļuvis zināms – par grozījumiem Satversmē savākti nepieciešamie paraksti un būs referendums par otru valsts valodu. Šis jautājums šķietami vēso Ēlerti padara emocionālu: «Ušakovam vajadzēja savākt paklīdušās avis pēc tam, kad viņš paziņoja – brīnums, brīnums, valsts bija okupēta! -, cerot tādā veidā iekļūt valdībā. Es domāju, ka tā ir sabiedrības šķelšana.»
Viņasprāt, lielajā parakstu skaitā vainojama vērienīgā «manipulējošā kampaņa». Rezultāts parāda, ko 20 gados integrācijas politikā nav izdevies izdarīt. Tomēr fundamentālas kļūdas neesot pieļautas. «Ja 90.gadu sākumā tiem 750 tūkstošiem cilvēku, kas bija palikuši Latvijā apzinātās kolonizācijas un rusifikācijas politikas rezultātā, būtu iedota pilsonība, es domāju, mēs tagad jau dzīvotu nostiprinātas divkopienu valsts apstākļos,» saka Sarmīte.
Kad neatlaidīgi turpinu vaicāt par varas partiju atbildību, viņa tomēr iemet akmentiņu arī koalīcijas partneru dārzā: «No latviešu politiķu puses arī šajos gados ir bijis pietiekami daudz agresīvas retorikas, kas rāda mazvērtības kompleksus. Latvija ir valsts, kurā ir un būs latviešu valoda, latviešu kultūra. Nav nekāda pamata mazvērtības kompleksiem.»
Valstsnācija
Ir 2010.gada Ziemassvētki. Sarmītes mājās pulcējas tuvākie radi, un, kā katru gadu, tiek ievērota kāda tradīcija – vecāki slavē savu atvašu labos darbus aizvadītajā gadā, bet bērni – vecāku. Krišs slavē mammu, ka pēc vairāku gadu pārtraukuma viņa «beidzot ir savā ampluā». «Sākotnēji viņa nemaz negribēja būt par kultūras ministri, bet gan strādāt Saeimā, vairāk uzmanību veltot Izglītības likumam. Bet, kad viņa bija tur nonākusi, tas viņai ļoti patika, un es redzēju, ka cilvēks ir priecīgs, viņa bija ļoti laimīga,» atminas Krišs.
Tieši Ēlerte kā kultūras ministre aizrautīgi pieķērās integrācijas politikai, īsā laikā ministrijā tapa un valdības pēdējās darba dienās tika apstiprinātas Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam. Jēdziens «valstsnācija» bieži parādās ne vien šajā dokumentā, bet Ēlerte vairākkārt to piesauc gandrīz divas stundas garajā sarunā. Pamatnostādnēs skaidrots, ka tā ir nācija, kura izveidojusi savu nacionālo valsti un nosaka tās nacionāli kulturālo identitāti. «Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu. Mums ir jāizrāda liels atbalsts un cieņa cilvēkiem, kas grib saglabāt savu mazākumtautības identitāti, tajā pašā laikā atceroties, ka krievvalodīgie nav mazākumtautība. Tāda mazākumtautība nepastāv. Bīstamība, kurā mēs esam joprojām, arī pēc 20 gadiem, ir divkopienu sabiedrība,» skaidro Ēlerte.
Šis dokuments jau tapšanas gaitā raisīja pretrunīgu reakciju, piemēram, žurnālists Dmitrijs Petrenko publiski izteicās, ka pēc pamatnostādņu apspriešanas sanāksmēm viņam rodas vēlme runāt tikai krieviski. «Tā ir reakcija uz etnisko nacionālismu, kas bieži valdīja šajās sanāksmēs. Daži no diskusijas dalībniekiem nevēlējas atzīt Satversmē rakstīto un mēģināja neveiksmīgi pamatot etniskā pārākuma ideju, kas ir pretrunā ar liberālās demokrātijas idejām. Arī ar Sarmīti Ēlerti mums bieži bija asas diskusijas. Tajā pašā laikā Ēlerte atšķirībā no citām dāmām, kas «rūpējās» par nacionālām vērtībām, tomēr apzinājās, ka tās nedrīkst iet pretrunā ar cilvēktiesībām,» skaidro Petrenko.
Ēlertes uzskati par valsti tagad pārsteidzoši līdzinās Visu Latvijai! saukļiem. Kad pārvaicāju, viņa «vislatviešiem» velta labus vārdus un izrāda nepatiku par jautājumiem, kas skar partijas radikālāko ļaužu uzskatus. «Viņu pienākums ir sevi pierādīt kā normālu nacionāli konservatīvu partiju, kādas ir daudzkur un kāda nav, piemēram, Haidera partija [Austrijā], ja mēs velkam analoģijas,» pauž Ēlerte. Nekas slikts neesot arī uzskatos par dekolonizācijas nepieciešamību Latvijā, problēma ir tikai šajā skaļajā vārdā, ko var pārprast un kas raisa nevajadzīgas emocijas. «Viņi ir paskaidrojuši, ka runā par labprātīgu repatriāciju. Fakts, ka Latvija bija ne tikai okupēta, bet arī kolonizēta valsts, jau nav nekāds viņu izdomājums,» saka Ēlerte.
«Pārsteidzoša viedokļu maiņa viena īsa gada laikā,» – tā par Ēlertes uzskatiem izsakās kāds partijas biedrs, atgādinot, ka vēl pirms gada Ēlerte nostājusies tajā Vienotības pusē, kas iebilda pret Nacionālās apvienības iesaistīšanu Dombrovska valdībā, jo to «nesaprastu ne Rietumos, ne Austrumos».
Tagad pēc īsa pārdomu brīža viņa saka: «Uzskatīju, ka Saskaņas centru var ņemt valdībā tikai ar nosacījumu, ja ir arī Nacionālā apvienība.» Vēlāk vakarā atraksta e-pastu: «Man nekad nav bijusi pieņemama agresīvā retorika, kāda bija raksturīga, piemēram, Dobelim, Tabūnam vai Līdakam šajos jautājumos, jo tā padarīja tos radikālus, bet, kas ir vēl svarīgāk, pozicionēja latviešus kā tikai un vienīgi etnisku kopienu, kura kā minoritāte cīnās par savām tiesībām.» Šī viedokļu maiņa iezīmē arī citu līdzcilvēku novēroto – Sarmīte spēj iedegties par idejām, veltīt tām visus savus spēkus, dažreiz arī nekritiski, bet var arī ātri mainīt savas domas, kā tas dažkārt pieredzēts Latvijā savulaik ietekmīgākā laikraksta Diena ziedu laikos, kad Ēlerte bija avīzes galvenā redaktore.
Sapulces slimnīcā
«Pirmkārt, Sarmīte Ēlerte bija ļoti talantīga redaktore, Latvijas jaunāko laiku vēsturē tik talantīga redaktora nav bijis. Otrkārt, viņa bija redaktors, kas ne vien spēja pārredzēt politisko laukumu, bet arī bija ar milzīgu vēlmi ietekmēt šīs lietas,» uzskata bijušais laikraksta Diena biznesa vadītājs Arvils Ašeradens, kurš kopā ar Ēlerti bija starp laikraksta dibinātājiem un lielākajiem īpašniekiem. Viņš atzīst, ka Sarmītes vadībā laikraksts «ieņēma milzīgu, varbūt pat pārāk lielu lomu politiskajos procesos», savukārt pašu attiecības skaidro kā sarežģītas. «Mēs esam ļoti atšķirīgi un komplicēti tipi. Bieži vien augstu prasību izvirzīšana vienam pret otru novedusi gan pie ļoti labiem sadarbības rezultātiem, gan arī pie ļoti dziļiem konfliktiem. Tajā pašā laikā mēs esam varējuši sadarboties augstāku mērķu vārdā, bet tās bija ļoti sarežģītas attiecības.»
Krišs atminas, ka mamma Dienas vadīšanai nodevusies «par visiem 120 procentiem». «Atceros, pirms dažiem gadiem viņa bija saķērusi plaušu karsoni, bet turpināja iet uz Dienu. Mums nācās viņu aizvest uz slimnīcu, bet pat tur viņa noturēja kaut kādas sapulces.»
Gan Ašeradens, gan arī Ēlerte, vērtējot Dienas nonākšanu finansiālās grūtībās un vēlāk pārdošanu, atzīst – iespējams, nepietiekami savlaicīgi reaģējuši uz interneta attīstību. Tiesa, Sarmīte paliek pie sava, ka interneta portāla ātrāka izveide situāciju kopumā nebūtu glābusi. «Vai tas būtu devis finansiāli citu rezultātu? Domāju, ka ne.»
Arvils sola par Dienā notikušo izsvērstāk runāt vēl pēc pāris gadiem, kad «viss būtu nosēdies». Sarmīte nekādas emocijas par pašas lolojuma nonākšanu pēdējā laikā publiski tik nīsto oligarhu ietekmē neizrāda, vien kādā brīdī nosaka, ka tas, protams, «ir bēdīgi». Pērnruden, kad bija jau skaidrs, ka aiz britu Roulendu ģimenes izkārtnes stāv pašmāju oligarhi, Ēlerte sagādāja pārsteigumu kolēģiem – vieniem patīkamu, citiem pilnīgi nesaprotamu -, ar ziediem ierodoties uz laikraksta jubilejas pasākumu. Sarmīte skaidro, ka devusies turp «ar lielu cieņu pret bijušajiem kolēģiem, kuri lielā daļā no šīs avīzes vēl joprojām uztur tos standartus, kam mēs bijām uzticīgi».
Vaicāta, vai nejūtas atbildīga par notikušo, Sarmīte ir izvairīga. Pirmo reizi par aiziešanu no avīzes vadības esot sākusi runāt jau 2000.gadā, jo jutusi izdegšanu, bet amatu atstājusi 2008.gadā, jo tikai tad bijis, kam uzticēt darba turpināšanu. Jautāta, vai beidzot var atklāt – aizgājusi pati vai pēc lielākā īpašnieka zviedru koncerna Bonnier lūguma, viņa atbildi pārtrauc pusvārdā: «Nu, man bija sajūta, ka tur cīnās cilvēki un ka es tur vairs neesmu, nu, tāda…»
Kritiku par izteiktām politiskām simpātijām Sarmīte noraida, pat ja tā kā bumerangs katru reizi atgriežas pie viņas visās turpmākajās gaitās. Piemēram, kā dzēliens priekšvēlēšanu diskusijā – Ēlertes par oligarhu lamātais Andris Šķēle savulaik ar viņu kādā mājas ballītē malkojis vīnu. Viņa detaļās neizplūst: «Es ar daudziem politiķiem esmu tikusies arī privāti, protams. Tāpat gandrīz ar visiem Ministru prezidentiem, prezidentiem.» Arī Šķēle telefona īsziņā atsaka komentāru: «Kad Ēlertes kundze būs pilnībā prom no politikas, varēšu padalīties ar savu viedokli par viņu un viņas lomu Latvijas politiskajos un saimnieciskajos procesos.»
Padoms vidējam latvietim
Taisnu muguru, mazliet lepni paceltu galvu, brīžiem priekšā sakrustotām rokām – tāda Sarmīte sēž intervijas laikā pie liela galda plašā istabā savā dzīvoklī Zigfrīda Annas Meie-rovica bulvārī. Ja vien laukā būtu gaišāks, noteikti pavērtos lielisks skats uz kanālmalu pie Bastejkalna. Vienu no sienām grezno glīta podiņu krāsns, pie citām vairākas gleznas, taču par mājīgu šo istabu diez vai var saukt – drīzāk tā atgādina biroju. Tas nav tālu no patiesības – pēdējā laikā dzīvoklī mājvietu radusi Meierovica biedrība, bet kādu laiku iepriekš Sarmīte to izīrēja arhitekta Ulda Pīlēna birojam.
Kad jautāju, vai tā nav pretruna – asi kritizēt Tautas partiju, bet tās valdes loceklim izīrēt savu dzīvokli -, Ēlerte atbild, ka sen pazīst un augstu vērtē Pīlēnu, turklāt «Tautas partija savā sākuma posmā pulcēja intelektuālo un zināšanu kopumu, taču īsā laikā kļuva par saimniecisko darījumu partiju un diezgan ātri degradējās». Uz jautājumu, kad tieši viņa vīlās Šķēlē un saprata, ka «tas nebūs cilvēks, kurš var glābt Latviju», Ēlerte atbild asi: «Saprotiet, tas ir tikpat absurdi, kā Krištopans sūdzējās, ka Ēlerte viņu nemīl. Saprotiet, šādi jēdzieni – vīlies, mīlēt, ienīst -, es teiktu, ka politikā [tie] nepastāv. Tā teikt, noņemam šīs putukrējuma kārtas!» Ēlerte ir strikta: «Jebkuru politiķi mēs [Dienā] esam vērtējuši pēc tā, ko viņš ir izdarījis.»
Tomēr citādās domās ir nežēlastībā kritušie. «Ēlerte ir gudra, diezgan pašpārliecināta, bet arī dažreiz neiecietīga. Es to domāju tādā plašākā kontekstā. Ir tomēr jāmēģina uztvert cilvēku viedokļus ar lielāku pietāti un saprast, ka bieži vien emocionālais faktors cilvēku viedokļu paušanā izspēlē ļoti lielu lomu. Ir maz cilvēku, kas var pārvarēt to, ka pret viņu viedokļiem izturas augstprātīgi,» neslēpj eksprezidents Valdis Zatlers.
Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa augstu novērtē, ka Ēlertes iesaistīšanās politikā devusi lielu intelektuālu pienesumu un saikni ar dažādu grupu viedokļu līderiem, kurus viņa pazīst un spēj uzrunāt. Āboltiņa uzsver Ēlertes turpmāko lomu jaunveidotās partijas programmas veidošanā, viņa ievēlēta arī jaunajā valdē. Tomēr kāds no Vienotības biedriem atzīst – Ēlerte ir laba ideju ģeneratore, taču partijā vajagot arī cilvēkus, kas spēj runāt ar vienkāršiem cilvēkiem viņiem saprotamā valodā. Tieši šī problēma tiek iezīmēta kā galvenais iemesls, kāpēc Sarmītes nav jaunajā Saeimā. «Tu vari stāstīt Miķelim laukos par nacionālo integrāciju – viņš to nesaprot. Viņš saprot tādus jautājumus: ko darīt ar deju kolektīviem, koriem. Viņai neizdevās uzrunāt īsto mērķauditoriju. Tā ir viena lieta, otra – komunikācijas metode. Protams, Valsts prezidentam, iespējams, ir jābūt tādam no augšas stāvošam, bet, ja tāds ir kultūras ministrs, tad cilvēki to ne visai saprot.»
«Paprasiet man, vai es gribu būt Anglijas karaliene, kāpēc jūs neprasāt to?» Ēlerte nesavaldās un atcērt uz jautājumu, vai viņa gribētu būt Valsts prezidente. Šis esot muļķīgs jautājums. Kad pārjautāju, kas tieši tajā ir muļķīgs, viņa atvainojas un nosaka, ka tas jau daudzkārt ir prasīts. «Es zinu, ka es to varu darīt, bet es to negribu, jo tas ir milzīgs personiskās brīvības ierobežojums.»
Sarmīte atklāj, ka pēc trīs gadiem beigsies pašai ar sevi noslēgtais līgums par dalību Latvijas politikā. Ko tālāk? Pagaidām nezinot. «Mans plāniņš ir saturīgi piepildīta dzīve. Tāda, kas dod gandarījumu,» it kā rotaļājoties nosaka Ēlerte. Viņa karjeru nekad neplānojot. Gandarījumu sagādājot iespēja mainīt lietas uz labu.
Vai patiesībai atbilst tas, ka tik lielā mērā idejām ziedojušies cilvēki nereti ir vientuļi? Ēlerte teic, ka tā nejūtas. Laulāta neesot, taču vairāk par privāto dzīvi neko neatklāj. Izņemot to, ka aizsaulē aizgājis ilgu mūžu nodzīvojušais ģimenes kaķis un pagaidām jaunu viņa nevēloties – nav laika!
«Vienalga, vai es strādāju Dienā, vai ņemos kādās Meierovica [biedrības] sarunās, vai strādāju ministrijā. Jēga ir – ja tev nepatīk kaut kas, tad ej un salabo! Un to tu vari darīt no jebkuras vietas!» saka Ēlerte. Viņa arī noraida domu, ka žurnālistika kā kopsakarību un plaša skatījuma treniņš būtu pretstats politikai: «Tā ir ļoti laba sagatavotība politikai, tā nav otra puse. Izņemot, ja dzīvojam ar cariskās Krievijas nomales mazākumtautības pārliecību (savelk seju izteiksmīgā grimasē, rādītājpirkstu pasviež gaisā un kā mēdoties noskalda) – mēs, nabaga, mazā latviešu tautiņa!» Kad saku – ja šo skatu redzētu «vidējais latvietis», tad nodomātu, ka tādu iedomīgu kundzīti nu gan nevar laist nevienā amatā -, Ēlerte atbild: «Nu, tad vidējam latvietim ir jāsaprot, ka es par viņu runāju. Vidējais latvietis var uzlabot Latviju. Dažādos līmeņos, bet katrs var! Nav ko sūdzēties!»
