Lielajai mūzikas balvai nominētā Kristīne Opolais pagājušajā gadā ne tikai «uzspridzināja» Koventgārdenu, bet arī sagaidīja pirmdzimto – meitiņu Adrianu Annu
No kura izdevuma esat – sazvanoties pirms iepriekš noliktās intervijas, pārjautā Kristīne Opolais. Izrādās, vienlaikus ar mani uz viņas laiku pretendē divi sieviešu žurnāli. Lai arī strauju starptautisku popularitāti guvusī operdziedātāja pašlaik ir pēdējos gados ilgākajā atvaļinājumā Latvijā, klusumu viņa ir ar mieru lauzt tikai tagad. Būtiskāka par draudzību ar masu medijiem ir bijusi Kristīnes un pasaulslavenā latviešu diriģenta Andra Nelsona meitiņas piedzimšana pagājušā gada nogalē, mammas pirmie divi mēneši ar mazo Adrianu Annu Nelsoni.
Kristīnei 2011.gads ir bijis viens no svarīgākajiem mūžā. 29.aprīlī viņa un Andris Nelsons apprecējās. Viņas 25.jūlija debiju Čo-Čo-Sanas lomā Pučīni operā Madame Butterfly Karaliskajā Koventgārdena operā Londonā britu mediji nosauca par triumfu, kas nav redzēts kopš megazvaigznes Andželas Georgiu parādīšanās uz šīs skatuves 1996.gadā. 28.decembrī Rīgas Dzemdību namā dienasgaismu ieraudzīja divu talantīgo Latvijas mūziķu bērns. Un arī nominācija Par izcilu sniegumu Latvijas Lielajai mūzikas balvai attiecināma uz pagājušā gada notikumu – Opolais 2011.gada 12.marta solokoncertu Latvijas Nacionālajā operā.
«Pučīni ģimene»
«Intervijas ir jāsniedz, drīz jau atkal būšu prom,» strauji kā vējš iebrāzusies kafejnīcā pretim Nacionālajai operai, Kristīne ir tieša un lietišķa. «Drīz» gan izrādās tikai 6., 10. un 13.maija uzstāšanās ar to pašu Čo-Čo-Sanu Berlīnes Valsts operā, taču tās no pēdējām aktivitātēm pirms bērna dzimšanas – pagājuša gada jūlija koncertiem lielos mūzikas festivālos Vācijā, šķiet, šķir vesela mūžība. Jau aprīlī Kristīnei jāsāk intensīvi mēģināt, līdz maijam atkal jābūt teicamā formā. Auklīti mazajai, ko dziedātāja ņemošot līdzi no Rīgas, viņa ir sākusi meklēt jau tagad. Izvēlei jābūt mērķtiecīgai un savlaicīgai. Mammas darba dēļ arī bēbītim jau pavisam drīz nāksies ceļot, un Kristīne zinot: Adriana Anna jutīsies aizsargātāka, redzot pazīstamu, nevis katrā pilsētā citu aukles seju. «Bērns ir galvenais manā dzīvē, auklītei ar mani nebūs viegli. Jābūt atklātai, labsirdīgai un ar valodas zināšanām. Man jābūt drošai – ja kaut kas atgadās, auklīte varēs runāt angliski,» viņa saka, atzīdamās, ka pašlaik nevar iedomāties atstāt meitiņu pat savai mammai ilgāk par divām stundām. Finanses dotu iespēju noalgot profesionāli, kas naktī, ļaujot viņai izgulēties, zīdainītim iedotu pudelīti, bet sirds to liedz. «Ja arī eksistē labas auklītes, es nevaru gulēt, zinot, ka varbūt mans bērns raud,» Kristīnes acis, tikai pieļaujot vien šādu scenāriju, kļūst miklas. Šķiet, pat kafejnīcā malkotās tējas atspulgā viņa redz Adrianas Annas seju. «Mēs čučam abas kopā, un dažreiz no rītiem es atveru acis – viņa ir pamodusies pirmā, viņa smaida. Tā ir vislielākā laime manā dzīvē.»
Lielās mūzikas balvas ceremonijas laikā 6.martā Opolais vēl būs Latvijā, domā uz to iet, bet, kā pati precizē, ne 100 %. «Visu, ko es ieplānoju, man meitiņa izjauc. Es viņai esmu tik ļoti vajadzīga!»
Tiesa, par maijā paredzamo atgriešanos uz skatuves Kristīne runā ar lielu pārliecību. «Man Berlīnē vienmēr ir bijis darbs, un tas turpinās – pašlaik ir paredzētas uzstāšanās, pagaidām gan tikai kopā ar Andri. Esam tādā statusā, ka varam atļauties strādāt kopā, man vairs nevienam nav jāpierāda, ka tas nav tikai tāpēc, ka esmu Nelsona sieva.»
Tāpat kā otrs ar Latviju saistīts starptautiski zināms pāris – Karels Marks Šišons un Elīna Garanča -, arī Nelsons ar Opolais satikās, strādājot pie viena iestudējuma, bet karjeru ir veidojuši atsevišķi. Kristīne un Elīna ir labas draudzenes, sakritības dēļ arī Garanča patlaban mājās auklē meitiņu. «Ar Elīnu arī runājām par to – fantastiski, ja divi mākslinieki atbilst līmenim, nenotiek muļķīgas lietas, kad diriģenti «velk» neveiksmīgas sievas,» pasmaida Kristīne. «Lai būtu kaut vai tā – vīru [izrādēs] ļoti grib, bet, ja vēl sieva var atbraukt – super! Tas, galu galā, ir veids, kā pabūt vienam ar otru kopā: īpaši tagad, kad ir bērns. Un mūziķi, direktori, intendanti – viņi tomēr zina, kas ir kas. Nekad neļaus, lai «švaka» sieva brauc līdzi ģeniālam vīram.»
Nelsona un Opolais profesionālā sadarbība sākās Pučīni Bohēmas 2004.gada iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, kur viņai uzticēja solokarjerā pirmo, Mizetes lomu. Slavenā itāļu komponista mūzikas formātā latviešu diriģents un soprāns perfekti, tikai ar vienu kopēju mēģinājumu vai pat bez, var sastrādāties arī tagad, ir pat dzirdējuši sevi saucam par Pučīni ģimeni. Smagnējas, dramatiskas citu komponistu, piemēram, Vāgnera operas, kas klausa talantīgā Kristīnes dzīvesbiedra zizlim, diemžēl viņas balsij, vismaz šajā dzīves posmā, vēl nepiestāvot.
Lomas reaktīvā ātrumā
Ar Nelsona diriģēto Madame Butterfly, kuras titulloma Koventgārdenā Kristīnei atvēra britu publikas sirdis, gan saistās kuriozs, kas labi ilustrē operas mūziķu dinamisko dzīvi. Brīdī, kad viņa saņēma aģenta zvanu – citas mākslinieces atteikuma dēļ ir iespēja dziedāt Čo-Čo-Sanu -, Opolais Minhenē noslēdza vairāku Dvoržaka Nāras izrāžu ciklu. Viņa jau gaidīja Adrianu Annu, tobrīd vismazāk vēlējās steigties uz trīs nedēļas ilgajiem mēģinājumiem ārzemju opernamā, kura prasīgā publika un kritiķi neveiksmes gadījumā debitantu var nolīdzināt līdz ar zemi. Aģents Kristīni tomēr mēģinājis pierunāt.
«Jautāju – bet kas diriģē? Ja nu mani tur «presingos» diriģents? Visi zina – ja grūta loma, diriģents var tevi nēsāt uz rokām, bet var arī nogalināt,» Kristīne stāsta. Aģents tikai smējies: «O, zinu, ka diriģentam tu ļoti patiksi, nebūs nekādu problēmu.» Man radās interese: «Jā, kas tad diriģē?» Esmu strādājusi ar Hārdingu, ar Barenboimu, Nozedu…» viņa nosauc uzvārdus, kuri mūziķu aprindās komentārus neprasa. «Aģents saka – Andris Nelsons, vai zini tādu? Šausmas,» Kristīne smejas. «Man bija pauze: «Ā, tas ir tas Butterfly, kas jūlijā paredzēts An-drim? Nu, tad es braukšu. Riskēšu. Andris man palīdzēs! Es esmu stāvoklī, un tā būs iespēja pabūt ar Andri trīs nedēļas, un vēl plus izrādes. Žēl, ka neizdevās tās visas līdz galam nodziedāt, jo man bija jau citi kontrakti – jādzied Nāru Vācijas festivālos.»
Papētot Kristīnes muzikālo biogrāfiju, arvien vairāk šķiet, ka tā ir pārdrošību, liktenīgu sakritību, nevis iepriekš rūpīgi plānotu notikumu virtene. Vai taisnība, ka viņa, tāpat kā uzlēcošā zvaigzne, Ņujorkas Metropolitēna un Kārnegīholas pagājušā gada debitante Marina Rebeka, ir «izlidināta» Mūzikas akadēmijas iestājeksāmenos? Par ko tas liecina?
«Nezinu,» Kristīne domīgi sarauc pieri. «Elīnai [Garančai] paveicās, viņa smuki pabeidza konservatoriju. Laimīgs izņēmums, sakārtots cilvēks, ne visiem tā sanāk. Man dzīvē viss vairāk ir noticis haotiski, pēc intuīcijas. Neviens nav piedāvājis palīdzību: «Jums ir talants, nāciet, mācieties.» Tieši otrādi…»
1999.gada iestājeksāmenos Rēzeknes meitene Kristīne izkrita mūzikas teorijas dēļ. Operdziedātāja un pedagoģe Lilija Greidāne, kas viņu sagatavoja mūzikas augstskolai, bijusi šokā: «Bet viņa taču negrib stāties teorētiķos, viņa ir dziedātāja! Ar dzirdi un balsi viss ir kārtībā. Opolais ir viena no labākajām, lasot notis no lapas. Dodiet iespēju!» Rektora attieksme Kristīni, kas Rēzeknē bija iekļuvusi aģentūras Natalie modeļu rindās, pārsteigusi: «Tu esi smuka, tev nebūs problēmu atrast naudu studijām.» Ar summu, ko viņa aizņēmās, pietika vienam semestrim. Par laimi, tā beigās eksāmenā viņa satika «savu liktenīgo skolotāju Margaritu Gruzdevu».
No augstskolas izstājusies, Gruzdevas sagatavota, ar pirmo piegājienu tika operas korī, lai arī tur it kā brīvu štata vietu tobrīd nebija. «Man bija mērķis,» viņas balsī neskan aizvainojums. «Atceros, skolotājai teicu: koris man ir diviem gadiem!» Gruzdeva tikai pasmējusies – labi, labi. «2002.gada 28.novembrī es iestājos korī, un tieši pēc diviem gadiem, pat agrāk – septembrī, dziedāju Mizeti vēl kā kora māksliniece. Šajā statusā es dziedāju arī Rozalindi Sikspārnī – gan latviski, gan krieviski. 2004.gada decembrī mani uzaicināja solistos. Mācījos lomas reaktīvā ātrumā. Manā gadījumā laikam tas, ko ļoti vēlos, piepildās, un nav nekā neiespējama.»
Ar laika distanci atskatoties uz notikušo, Opolais sapratusi – paldies Dievam, viņa nav velti zaudējusi laiku. Neiegūto akadēmisko izglītību atsver mērķtiecīgais vokālais slīpējums un solfedžo. Kamēr viņas bijušie kursa biedri pēc četru gadu studijām vēl tikai centās iegūt praksi, pirmās mazās lomiņas vai vismaz šata vietu operas korī, viņa jau bija tikusi pie solo. Nodziedājusi 13 galvenās lomas Nacionālajā operā, aizbraukusi uz noklausīšanām ārzemēs, atradusi savu aģentu.
«Esmu… nē, ne iedomīga. Ambicioza,» viņa saka. «Ambīcijas, paškritika un mērķis. Talants? Jā, varbūt, bet tas ir jāattīsta. Cilvēks dažreiz nodzīvo visu mūžu un neattīsta talantu līdz galam. Arī veiksmei jābūt – satikt īstos cilvēkus, pieklauvēt pie vajadzīgajām durvīm.» No Latvijas viņu «izcēla» ģeniālais, Argentīnā dzimušais diriģents Daniels Barenboims.
Cits Margaritas Gruzdevas audzēknis – Aleksandrs Antoņeko – Kristīnei piespēlēja savu aģentu, kurš savukārt viņai sarunāja noklausīšanos pie Barenboima. Viņš tobrīd meklēja solisti Tatjanas lomai operā Jevgeņijs Oņegins Zalcburgas festivālā. «Mani nepaņēma, režisore bija pret, to es zinu,» atceras Kristīne. «Bet pēc Tatjanas nodziedāšanas Barenboims pēkšņi lūdza man nodziedāt Tosku. Tas bija liktenīgi.» Aģente viņai pirms atbildīgā brauciena skaidrojusi: līdzi jābūt tikai Tatjanas vēstules skata notīm, atdziedāšana ir konkrēti šai lomai. «Esmu spītīgs cilvēks, un man ir arī intuīcija, paņēmu līdzi arī Toskas notis,» pasmaida Kristīne. Kad viņa pēc maestro izteiktā lūguma tās laipni piedāvājusi pianistei, šī sieviete, kurai pašai vajadzīgo nošu nebija, apstulbusi. Tikpat liels pārsteigums atspoguļojies aģentes sejā. «Viņa pēc tam bija tik pārlaimīga! Es tajā naktī nakšņoju viņas mājās, iedzērām šampanieti. Viņa teica: «Ja Barenboims tev paprasīja vēl kaut ko, tas nozīmē, ka kaut kas kaut kur vēlāk parādīsies. Viņš neaizmirst cilvēkus.»»
Tiesa, līdz Barenboima vēstij bija jāgaida astoņi mēneši. Tie, kas dzirdējuši par Kristīnei izrādīto maestro uzmanību, šķiet, vairs nav ticējuši, ka no tās būs kāds rezultāts. «Bet es gaidīju, gaidīju katru dienu. Zināju, ka kaut kas parādīsies,» viņa saka. «Un tad… Aģente paziņoja, ka maestro Barenboims aicina mani debitēt Berlīnes Valsts operā ar Toskas partiju. Tāds lēciens – Rīga un Berlīne! Četras izrādes vienā, 2006.gadā un vēl trīs nākamajā. Turklāt viņš 2008.gadā mani Berlīnes Valsts operā aicināja uz galveno sieviešu lomu – Paulīni Prokofjeva Spēlmanī. Tas vēl nebija viss, pateica, ka Berlīnē būs pirmizrādes, bet viesizrādes vasarā – La Scala. Tā, vēl arī La Scala debitēju. Saprotiet, cik vienkārši!»
Kristīnes pieredze liecinot – jo vairāk tevi dzīve nepelnīti sit, jo vairāk tev pēc tam veicas. «Galvenais – ticēt sev. «Bonusi» būs. Neviens jau mani speciāli neapvainoja. Vienkārši augstskolā paņēma citu meiteni. Kur viņa tagad ir, es nezinu. Bet ar mani, paldies Dievam, ka tā ir noticis.»
Grieķiete? Nē, latgaliete
Cilvēks, kurš Kristīnes talantam ir ticējis pat vairāk nekā viņa pati, ir mamma Tatjana Opolais. Meklējot šo vārdu YouTube, atskan vieglā mūzika, krievu valodā profesionāli nodziedāta Raimonda Paula dziesmas Divi melodija, fonā – sievietes fotogrāfija, lielas, zilas acis… Tatjana, kas tagad privātskolēniem studijā Vecrīgā māca vokālo meistarību, arī savulaik studējusi konservatorijā. Uz Rēzekni pārcēlusies, sekojot Kristīnes tētim. Kad viņas vienīgais bērns pabeidza vidusskolu, mamma atgriezās Rīgā. Pārdeva Rēzeknes dzīvokli un nopirka citu – galvaspilsētā, lai varētu atbalstīt Kristīnes studijas.
«Mamma absolūti ziedojās, un arī tagad ziedojas, nestrādā tik daudz, cik viņai gribētos, bet ir visu laiku blakus, palīdz,» saka Kristīne. Vecmāmiņas rokās Adriana Anna brīžiem uzvedoties pat mierīgāk nekā pie mammas. «Varbūt tāpēc, ka no manis pašlaik nāk piena smarža. Un bērni vienmēr ir nemierīgāki, kad mammīte ir tuvumā,» viņa smejas. No mammas, tāpat kā no tēva, kas vairs nav dzīvs, Kristīne esot saņēmusi beznosacījumu mīlestību. Un ne tikai mīlestību, bet arī maigumu. «Tas ir ļoti svarīgi, lai mamma pamīļo, pabučo. Tiešām bērns jāmīl tā, lai viņš ar jebkuru savu bēdu nāk pie mātes,» dziedātāja atkal kļūst emocionāla. «Vīrieši, ziniet, nāk un aiziet, bērns sievietes dzīvē ir galvenais. Nedrīkst pozīcijas likt tā – vīrietis ir galvenais, viņš jānotur.»
Kristīne atkal piemin likteni – pagājušogad apprecējušies, viņi ar dzīvesbiedru intensīvajā koncertu grafikā vietu mazuļa nākšanai pasaulē bija izbrīvējuši ap 2013.gadu. Adriana Anna izdomāja citādi. «Dzīvē laikam tā notiek, ka kāds to visu sakārto. Es ticu Dievam. Šodien skatos – paldies Dievam! – uz 2013.gadu, kad biju plānojusi bērniņu, ir tādas izmaiņas, tik fantastiskas debijas un lomas!» iesaucas Opolais. «Ļoti bieži karjera izvirzās pirmajā plānā, bet pēc tam sieviete pārdzīvo un raud: karjera pēc 45 gadiem vairs neiet uz augšu, un tu arī vairs neesi spējīga dzemdēt.» Lai arī viņa ir satikusi kolēģes, kuras saka – nesaredzu sevi kā mammu, man bērni nav vajadzīgi -, tomēr vēsture liecinot, ka daudzas operas dīvas, pat visu pielūgtā Marija Kallasa, dzīves beigās bija vientuļas un nelaimīgas.
Kristīnes mājaslapā lasu, ka arī viņai ir grieķu saknes, tāpēc ļoti jūtīgi uztvērusi kādas sievietes komplimentu, kas izteikts Atēnās: viņa Opolais priekšnesuma laikā uz skatuves iztēlē atkal redzējusi Kallasu. Grieķisks vai varbūt francisks izklausās arī Kristīnes uzvārds, skatītāji Atēnās viņu uzrunājuši grieķu valodā, televīzijas komentētājiem patīkot teikt «Opolē».
«Mans uzvārds īstenībā saistīts ar «lotgoļiem», kā es saku. Latvijā cilvēku ar uzvārdu Opolais ir ļoti maz. Vitolds Opolais, tēva brālis, varbūt vēl dažas ģimenes,» viņa stāsta.
50% grieķu asinis toties ir Baltkrievijā dzimušajai Kristīnes mammai, pirms laulībām – Murat. Tatjanas tēvs bijis melnmatains grieķis, cēlies no apgabala, kas esot grieķu anklāvs Ukrainā. Arī vectētiņš, tāpat kā Kristīnes tētis, nav nodzīvojis garu mūžu, un ir redzēts tikai fotogrāfijās.
Toties ar viņa sievas, baltkrievu omītes laukiem dziedātājai saistās visskaistākās bērnības atmiņas. «Tur ļoti bieži domās atgriežos,» viņa intervijas laikā pirmo reizi piebremzē. «Man vispār patīk vienkāršas lietas.» Labas viesnīcas, par kurām operas viesmāksliniekiem nākas atdod lielu honorāra daļu, esot izņēmums – intensīvi strādājot, ir svarīgi justies kā mājās. Bet izsmalcinātu restorānu atmosfēra Opolais nesaista. «Man patīk vienkārši izvārīt kartupeļus, apēst ar salātiem, vai izvārīt griķus, tos esmu sākusi ņemt visur līdzi,» viņa stāsta.
«Ogas, gaļa – viss likās ķīmisks, neīsts,» Kristīne piemin pagājušās vasaras dzīvi Londonā. Tā sagribējies kotletes, ka viņa labā veikalā nopirkusi malto gaļu. Un kāda vilšanās – tīrais «papīrs»! «Tu cep kotletes, un no tām nenāk gaļas smarža. Katastrofa. Katastrofa!» Kristīne nevar nomierināties. «Biju stāvoklī, un man likās, ka mans bērns nedabū neko no vitamīniem, ko būtu dabūjis šeit, mājās,» viņa saka par Latviju, secinādama, ka mēs bieži vien patiešām nenovērtējam to, kas mums ir dots.
