Žurnāla rubrika: Cilvēki

Operzvaigzne ar piena smaržu

Lielajai mūzikas balvai nominētā Kristīne Opolais pagājušajā gadā ne tikai «uzspridzināja» Koventgārdenu, bet arī sagaidīja pirmdzimto – meitiņu Adrianu Annu 

No kura izdevuma esat – sazvanoties pirms iepriekš noliktās intervijas, pārjautā Kristīne Opolais. Izrādās, vienlaikus ar mani uz viņas laiku pretendē divi sieviešu žurnāli. Lai arī strauju starptautisku popularitāti guvusī operdziedātāja pašlaik ir pēdējos gados ilgākajā atvaļinājumā Latvijā, klusumu viņa ir ar mieru lauzt tikai tagad. Būtiskāka par draudzību ar masu medijiem ir bijusi Kristīnes un pasaulslavenā latviešu diriģenta Andra Nelsona meitiņas piedzimšana pagājušā gada nogalē, mammas pirmie divi mēneši ar mazo Adrianu Annu Nelsoni. 

Kristīnei 2011.gads ir bijis viens no svarīgākajiem mūžā. 29.aprīlī viņa un Andris Nelsons apprecējās. Viņas 25.jūlija debiju Čo-Čo-Sanas lomā Pučīni operā Madame Butterfly Karaliskajā Koventgārdena operā Londonā britu mediji nosauca par triumfu, kas nav redzēts kopš megazvaigznes Andželas Georgiu parādīšanās uz šīs skatuves 1996.gadā. 28.decembrī Rīgas Dzemdību namā dienasgaismu ieraudzīja divu talantīgo Latvijas mūziķu bērns. Un arī nominācija Par izcilu sniegumu Latvijas Lielajai mūzikas balvai attiecināma uz pagājušā gada notikumu – Opolais 2011.gada 12.marta solokoncertu Latvijas Nacionālajā operā. 

«Pučīni ģimene»
«Intervijas ir jāsniedz, drīz jau atkal būšu prom,» strauji kā vējš iebrāzusies kafejnīcā pretim Nacionālajai operai, Kristīne ir tieša un lietišķa. «Drīz» gan izrādās tikai 6., 10. un 13.maija uzstāšanās ar to pašu Čo-Čo-Sanu Berlīnes Valsts operā, taču tās no pēdējām aktivitātēm pirms bērna dzimšanas – pagājuša gada jūlija koncertiem lielos mūzikas festivālos Vācijā, šķiet, šķir vesela mūžība. Jau aprīlī Kristīnei jāsāk intensīvi mēģināt, līdz maijam atkal jābūt teicamā formā. Auklīti mazajai, ko dziedātāja ņemošot līdzi no Rīgas, viņa ir sākusi meklēt jau tagad. Izvēlei jābūt mērķtiecīgai un savlaicīgai. Mammas darba dēļ arī bēbītim jau pavisam drīz nāksies ceļot, un Kristīne zinot: Adriana Anna jutīsies aizsargātāka, redzot pazīstamu, nevis katrā pilsētā citu aukles seju. «Bērns ir galvenais manā dzīvē, auklītei ar mani nebūs viegli. Jābūt atklātai, labsirdīgai un ar valodas zināšanām. Man jābūt drošai – ja kaut kas atgadās, auklīte varēs runāt angliski,» viņa saka, atzīdamās, ka pašlaik nevar iedomāties atstāt meitiņu pat savai mammai ilgāk par divām stundām. Finanses dotu iespēju noalgot profesionāli, kas naktī, ļaujot viņai izgulēties, zīdainītim iedotu pudelīti, bet sirds to liedz. «Ja arī eksistē labas auklītes, es nevaru gulēt, zinot, ka varbūt mans bērns raud,» Kristīnes acis, tikai pieļaujot vien šādu scenāriju, kļūst miklas. Šķiet, pat kafejnīcā malkotās tējas atspulgā viņa redz Adrianas Annas seju. «Mēs čučam abas kopā, un dažreiz no rītiem es atveru acis – viņa ir pamodusies pirmā, viņa smaida. Tā ir vislielākā laime manā dzīvē.» 

Lielās mūzikas balvas ceremonijas laikā 6.martā Opolais vēl būs Latvijā, domā uz to iet, bet, kā pati precizē, ne 100 %. «Visu, ko es ieplānoju, man meitiņa izjauc. Es viņai esmu tik ļoti vajadzīga!» 

Tiesa, par maijā paredzamo atgriešanos uz skatuves Kristīne runā ar lielu pārliecību. «Man Berlīnē vienmēr ir bijis darbs, un tas turpinās – pašlaik ir paredzētas uzstāšanās, pagaidām gan tikai kopā ar Andri. Esam tādā statusā, ka varam atļauties strādāt kopā, man vairs nevienam nav jāpierāda, ka tas nav tikai tāpēc, ka esmu Nelsona sieva.» 

Tāpat kā otrs ar Latviju saistīts starptautiski zināms pāris – Karels Marks Šišons un Elīna Garanča -, arī Nelsons ar Opolais satikās, strādājot pie viena iestudējuma, bet karjeru ir veidojuši atsevišķi. Kristīne un Elīna ir labas draudzenes, sakritības dēļ arī Garanča patlaban mājās auklē meitiņu. «Ar Elīnu arī runājām par to – fantastiski, ja divi mākslinieki atbilst līmenim, nenotiek muļķīgas lietas, kad diriģenti «velk» neveiksmīgas sievas,» pasmaida Kristīne. «Lai būtu kaut vai tā – vīru [izrādēs] ļoti grib, bet, ja vēl sieva var atbraukt – super! Tas, galu galā, ir veids, kā pabūt vienam ar otru kopā: īpaši tagad, kad ir bērns. Un mūziķi, direktori, intendanti – viņi tomēr zina, kas ir kas. Nekad neļaus, lai «švaka» sieva brauc līdzi ģeniālam vīram.» 

Nelsona un Opolais profesionālā sadarbība sākās Pučīni Bohēmas 2004.gada iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, kur viņai uzticēja solokarjerā pirmo, Mizetes lomu. Slavenā itāļu komponista mūzikas formātā latviešu diriģents un soprāns perfekti, tikai ar vienu kopēju mēģinājumu vai pat bez, var sastrādāties arī tagad, ir pat dzirdējuši sevi saucam par Pučīni ģimeni. Smagnējas, dramatiskas citu komponistu, piemēram, Vāgnera operas, kas klausa talantīgā Kristīnes dzīvesbiedra zizlim, diemžēl viņas balsij, vismaz šajā dzīves posmā, vēl nepiestāvot. 

Lomas reaktīvā ātrumā
Ar Nelsona diriģēto Madame Butterfly, kuras titulloma Koventgārdenā Kristīnei atvēra britu publikas sirdis, gan saistās kuriozs, kas labi ilustrē operas mūziķu dinamisko dzīvi. Brīdī, kad viņa saņēma aģenta zvanu – citas mākslinieces atteikuma dēļ ir iespēja dziedāt Čo-Čo-Sanu -, Opolais Minhenē noslēdza vairāku Dvoržaka Nāras izrāžu ciklu. Viņa jau gaidīja Adrianu Annu, tobrīd vismazāk vēlējās steigties uz trīs nedēļas ilgajiem mēģinājumiem ārzemju opernamā, kura prasīgā publika un kritiķi neveiksmes gadījumā debitantu var nolīdzināt līdz ar zemi. Aģents Kristīni tomēr mēģinājis pierunāt. 

«Jautāju – bet kas diriģē? Ja nu mani tur «presingos» diriģents? Visi zina – ja grūta loma, diriģents var tevi nēsāt uz rokām, bet var arī nogalināt,» Kristīne stāsta. Aģents tikai smējies: «O, zinu, ka diriģentam tu ļoti patiksi, nebūs nekādu problēmu.» Man radās interese: «Jā, kas tad diriģē?» Esmu strādājusi ar Hārdingu, ar Barenboimu, Nozedu…» viņa nosauc uzvārdus, kuri mūziķu aprindās komentārus neprasa. «Aģents saka – Andris Nelsons, vai zini tādu? Šausmas,» Kristīne smejas. «Man bija pauze: «Ā, tas ir tas Butterfly, kas jūlijā paredzēts An-drim? Nu, tad es braukšu. Riskēšu. Andris man palīdzēs! Es esmu stāvoklī, un tā būs iespēja pabūt ar Andri trīs nedēļas, un vēl plus izrādes. Žēl, ka neizdevās tās visas līdz galam nodziedāt, jo man bija jau citi kontrakti – jādzied Nāru Vācijas festivālos.» 

Papētot Kristīnes muzikālo biogrāfiju, arvien vairāk šķiet, ka tā ir pārdrošību, liktenīgu sakritību, nevis iepriekš rūpīgi plānotu notikumu virtene. Vai taisnība, ka viņa, tāpat kā uzlēcošā zvaigzne, Ņujorkas Metropolitēna un Kārnegīholas pagājušā gada debitante Marina Rebeka, ir «izlidināta» Mūzikas akadēmijas iestājeksāmenos? Par ko tas liecina? 

«Nezinu,» Kristīne domīgi sarauc pieri. «Elīnai [Garančai] paveicās, viņa smuki pabeidza konservatoriju. Laimīgs izņēmums, sakārtots cilvēks, ne visiem tā sanāk. Man dzīvē viss vairāk ir noticis haotiski, pēc intuīcijas. Neviens nav piedāvājis palīdzību: «Jums ir talants, nāciet, mācieties.» Tieši otrādi…» 

1999.gada iestājeksāmenos Rēzeknes meitene Kristīne izkrita mūzikas teorijas dēļ. Operdziedātāja un pedagoģe Lilija Greidāne, kas viņu sagatavoja mūzikas augstskolai, bijusi šokā: «Bet viņa taču negrib stāties teorētiķos, viņa ir dziedātāja! Ar dzirdi un balsi viss ir kārtībā. Opolais ir viena no labākajām, lasot notis no lapas. Dodiet iespēju!» Rektora attieksme Kristīni, kas Rēzeknē bija iekļuvusi aģentūras Natalie modeļu rindās, pārsteigusi: «Tu esi smuka, tev nebūs problēmu atrast naudu studijām.» Ar summu, ko viņa aizņēmās, pietika vienam semestrim. Par laimi, tā beigās eksāmenā viņa satika «savu liktenīgo skolotāju Margaritu Gruzdevu».   

No augstskolas izstājusies, Gruzdevas sagatavota, ar pirmo piegājienu tika operas korī, lai arī tur it kā brīvu štata vietu tobrīd nebija. «Man bija mērķis,» viņas balsī neskan aizvainojums. «Atceros, skolotājai teicu: koris man ir diviem gadiem!» Gruzdeva tikai pasmējusies – labi, labi. «2002.gada 28.novembrī es iestājos korī, un tieši pēc diviem gadiem, pat agrāk – septembrī, dziedāju Mizeti vēl kā kora māksliniece. Šajā statusā es dziedāju arī Rozalindi Sikspārnī – gan latviski, gan krieviski. 2004.gada decembrī mani uzaicināja solistos. Mācījos lomas reaktīvā ātrumā. Manā gadījumā laikam tas, ko ļoti vēlos, piepildās, un nav nekā neiespējama.» 

Ar laika distanci atskatoties uz notikušo, Opolais sapratusi – paldies Dievam, viņa nav velti zaudējusi laiku. Neiegūto akadēmisko izglītību atsver mērķtiecīgais vokālais slīpējums un solfedžo. Kamēr viņas bijušie kursa biedri pēc četru gadu studijām vēl tikai centās iegūt praksi, pirmās mazās lomiņas vai vismaz šata vietu operas korī, viņa jau bija tikusi pie solo. Nodziedājusi 13 galvenās lomas Nacionālajā operā, aizbraukusi uz noklausīšanām ārzemēs, atradusi savu aģentu. 

«Esmu… nē, ne iedomīga. Ambicioza,» viņa saka. «Ambīcijas, paškritika un mērķis. Talants? Jā, varbūt, bet tas ir jāattīsta. Cilvēks dažreiz nodzīvo visu mūžu un neattīsta talantu līdz galam. Arī veiksmei jābūt – satikt īstos cilvēkus, pieklauvēt pie vajadzīgajām durvīm.» No Latvijas viņu «izcēla» ģeniālais, Argentīnā dzimušais diriģents Daniels Barenboims. 

Cits Margaritas Gruzdevas audzēknis – Aleksandrs Antoņeko – Kristīnei piespēlēja savu aģentu, kurš savukārt viņai sarunāja noklausīšanos pie Barenboima. Viņš tobrīd meklēja solisti Tatjanas lomai operā Jevgeņijs Oņegins Zalcburgas festivālā. «Mani nepaņēma, režisore bija pret, to es zinu,» atceras Kristīne. «Bet pēc Tatjanas nodziedāšanas Barenboims pēkšņi lūdza man nodziedāt Tosku. Tas bija liktenīgi.» Aģente viņai pirms atbildīgā brauciena skaidrojusi: līdzi jābūt tikai Tatjanas vēstules skata notīm,  atdziedāšana ir konkrēti šai lomai. «Esmu spītīgs cilvēks, un man ir arī intuīcija, paņēmu līdzi arī Toskas notis,» pasmaida Kristīne. Kad viņa pēc maestro izteiktā lūguma tās laipni piedāvājusi pianistei, šī sieviete, kurai pašai vajadzīgo nošu nebija, apstulbusi. Tikpat liels pārsteigums atspoguļojies aģentes sejā. «Viņa pēc tam bija tik pārlaimīga! Es tajā naktī nakšņoju viņas mājās, iedzērām šampanieti. Viņa teica: «Ja Barenboims tev paprasīja vēl kaut ko, tas nozīmē, ka kaut kas kaut kur vēlāk parādīsies. Viņš neaizmirst cilvēkus.»» 

Tiesa, līdz Barenboima vēstij bija jāgaida astoņi mēneši. Tie, kas dzirdējuši par Kristīnei izrādīto maestro uzmanību, šķiet, vairs nav ticējuši, ka no tās būs kāds rezultāts. «Bet es gaidīju, gaidīju katru dienu. Zināju, ka kaut kas parādīsies,» viņa saka. «Un tad… Aģente paziņoja, ka maestro Barenboims aicina mani debitēt Berlīnes Valsts operā ar Toskas partiju. Tāds lēciens – Rīga un Berlīne! Četras izrādes vienā, 2006.gadā un vēl trīs nākamajā. Turklāt viņš 2008.gadā mani Berlīnes Valsts operā aicināja uz galveno sieviešu lomu – Paulīni Prokofjeva Spēlmanī. Tas vēl nebija viss, pateica, ka Berlīnē būs pirmizrādes, bet viesizrādes vasarā – La Scala. Tā, vēl arī La Scala debitēju. Saprotiet, cik vienkārši!» 

Kristīnes pieredze liecinot – jo vairāk tevi dzīve nepelnīti sit, jo vairāk tev pēc tam veicas. «Galvenais – ticēt sev. «Bonusi» būs. Neviens jau mani speciāli neapvainoja. Vienkārši augstskolā paņēma citu meiteni. Kur viņa tagad ir, es nezinu. Bet ar mani, paldies Dievam, ka tā ir noticis.» 

Grieķiete? Nē, latgaliete
Cilvēks, kurš Kristīnes talantam ir ticējis pat vairāk nekā viņa pati, ir mamma Tatjana Opolais. Meklējot šo vārdu YouTube, atskan vieglā mūzika, krievu valodā profesionāli nodziedāta Raimonda Paula dziesmas Divi melodija, fonā – sievietes fotogrāfija, lielas, zilas acis… Tatjana, kas tagad privātskolēniem studijā Vecrīgā māca vokālo meistarību, arī savulaik studējusi konservatorijā. Uz Rēzekni pārcēlusies, sekojot Kristīnes tētim. Kad viņas vienīgais bērns pabeidza vidusskolu, mamma atgriezās Rīgā. Pārdeva Rēzeknes dzīvokli un nopirka citu – galvaspilsētā, lai varētu atbalstīt Kristīnes studijas. 

«Mamma absolūti ziedojās, un arī tagad ziedojas, nestrādā tik daudz, cik viņai gribētos, bet ir visu laiku blakus, palīdz,» saka Kristīne. Vecmāmiņas rokās Adriana Anna brīžiem uzvedoties pat mierīgāk nekā pie mammas. «Varbūt tāpēc, ka no manis pašlaik nāk piena smarža. Un bērni vienmēr ir nemierīgāki, kad mammīte ir tuvumā,» viņa smejas. No mammas, tāpat kā no tēva, kas vairs nav dzīvs, Kristīne esot saņēmusi beznosacījumu mīlestību. Un ne tikai mīlestību, bet arī maigumu. «Tas ir ļoti svarīgi, lai mamma pamīļo, pabučo. Tiešām bērns jāmīl tā, lai viņš ar jebkuru savu bēdu nāk pie mātes,» dziedātāja atkal kļūst emocionāla. «Vīrieši, ziniet, nāk un aiziet, bērns sievietes dzīvē ir galvenais. Nedrīkst pozīcijas likt tā – vīrietis ir galvenais, viņš jānotur.» 

Kristīne atkal piemin likteni – pagājušogad apprecējušies, viņi ar dzīvesbiedru intensīvajā koncertu grafikā vietu mazuļa nākšanai pasaulē bija izbrīvējuši ap 2013.gadu. Adriana Anna izdomāja citādi. «Dzīvē laikam tā notiek, ka kāds to visu sakārto. Es ticu Dievam. Šodien skatos – paldies Dievam! – uz 2013.gadu, kad biju plānojusi bērniņu, ir tādas izmaiņas, tik fantastiskas debijas un lomas!» iesaucas Opolais. «Ļoti bieži karjera izvirzās pirmajā plānā, bet pēc tam sieviete pārdzīvo un raud: karjera pēc 45 gadiem vairs neiet uz augšu, un tu arī vairs neesi spējīga dzemdēt.» Lai arī viņa ir satikusi kolēģes, kuras saka – nesaredzu sevi kā mammu, man bērni nav vajadzīgi -, tomēr vēsture liecinot, ka daudzas operas dīvas, pat visu pielūgtā Marija Kallasa, dzīves beigās bija vientuļas un nelaimīgas. 

Kristīnes mājaslapā lasu, ka arī viņai ir grieķu saknes, tāpēc ļoti jūtīgi uztvērusi kādas sievietes komplimentu, kas izteikts Atēnās: viņa Opolais priekšnesuma laikā uz skatuves iztēlē atkal redzējusi Kallasu. Grieķisks vai varbūt francisks izklausās arī Kristīnes uzvārds, skatītāji Atēnās viņu uzrunājuši grieķu valodā, televīzijas komentētājiem patīkot teikt «Opolē». 

«Mans uzvārds īstenībā saistīts ar «lotgoļiem», kā es saku. Latvijā cilvēku ar uzvārdu Opolais ir ļoti maz. Vitolds Opolais, tēva brālis, varbūt vēl dažas ģimenes,» viņa stāsta. 

50% grieķu asinis toties ir Baltkrievijā dzimušajai Kristīnes mammai, pirms laulībām – Murat. Tatjanas tēvs bijis melnmatains grieķis, cēlies no apgabala, kas esot grieķu anklāvs Ukrainā. Arī vectētiņš, tāpat kā Kristīnes tētis, nav nodzīvojis garu mūžu, un ir redzēts tikai fotogrāfijās. 

Toties ar viņa sievas, baltkrievu omītes laukiem dziedātājai saistās visskaistākās bērnības atmiņas. «Tur ļoti bieži domās atgriežos,» viņa intervijas laikā pirmo reizi piebremzē. «Man vispār patīk vienkāršas lietas.» Labas viesnīcas, par kurām operas viesmāksliniekiem nākas atdod lielu honorāra daļu, esot izņēmums – intensīvi strādājot, ir svarīgi justies kā mājās. Bet izsmalcinātu restorānu atmosfēra Opolais nesaista. «Man patīk vienkārši izvārīt kartupeļus, apēst ar salātiem, vai izvārīt griķus, tos esmu sākusi ņemt visur līdzi,» viņa stāsta. 

«Ogas, gaļa – viss likās ķīmisks, neīsts,»  Kristīne piemin pagājušās vasaras dzīvi Londonā. Tā sagribējies kotletes, ka viņa labā veikalā nopirkusi malto gaļu. Un kāda vilšanās – tīrais «papīrs»! «Tu cep kotletes, un no tām nenāk gaļas smarža. Katastrofa. Katastrofa!» Kristīne nevar nomierināties. «Biju stāvoklī, un man likās, ka mans bērns nedabū neko no vitamīniem, ko būtu dabūjis šeit, mājās,» viņa saka par Latviju, secinādama, ka mēs bieži vien patiešām nenovērtējam to, kas mums ir dots.

Linu atgriešanās

Pārcietis bankrotu, Latgales linu patriots Valērijs Šindlers nepadevās, atjaunoja ražošanu un tic – Latvija kā agrāk var kļūt par linu tirgus līderi Eiropā 

Riga seed – tā sauca sēklu, kuru 17.gadsimtā no Rīgas ostas veda uz Holandi un Flandriju. Patiesībā tie bija Latgales lini, kas tolaik devās iekarot Eiropu. Un godam to izdarīja, jo vēl tagad Rietumeiropā visās linkopības mācību grāmatās pieminētas «Rīgas sēklas», no kurām vēlāk radusies ne viena vien vietējā šķirne. 

Rietumeiropā Latgales linus atceras, taču pašā Latvijā gan par tiem ir piemirsts. Tomēr Rēzeknes uzņēmuma Baltiks EAST valdes priekšsēdētājs Valērijs Šindlers ir pārliecināts – liniem Latgalē ir jāatgriežas. 

Linu ziedu laiki
90.gadu sākumā, kad beidzās kooperatīvu ēra un to īpašniekiem vajadzēja domāt, kur ieguldīt nopelnītos līdzekļus – ražošanā vai tirdzniecībā -, Valērijs izšķīrās par labu pirmajam ceļam un iegādājās Rēzeknes linu pārstrādes rūpnīcu. Kad uzņēmums vēlāk bankrotēja, bijušie partneri pārmetuši, ka ar tirdzniecību viņš pie naudas būtu ticis ātrāk un vieglāk. Bet viņš, kā pats apgalvo, bija kļuvis par Latgales linu patriotu. 

Atradis investoru Eiropas otrajā lielākajā linu audzētājvalstī Beļģijā, Šindlers ar apbrīnojamu uzņēmību atjaunoja ražošanu un joprojām turpina pierādīt visai pasaulei, ka liniem Latgalē ir perspektīva. «Daudzi dzīvo pagātnes stereotipu varā,» saka uzņēmējs. «Lini jau sen vairs nav tikai izejviela tekstilrūpniecībai, kā pieņemts uzskatīt. Mūsdienās tie drīzāk ir biokompozītmateriāli, ko var izmantot autorūpniecībā, celtniecībā un daudzās citās nozarēs.» 

Pašlaik uzņēmumā Baltiks EAST ražo linšķiedras auklas un īpaši sagatavotu linšķiedru. Pieprasījums ir daudz lielāks, nekā varētu domāt, tāpēc uzņēmumam ir stabila tirgus niša un tas ir viens no līderiem Eiropā šā produkta ražošanā. 

Teju viss saražotais tiek eksportēts uz Vāciju, Franciju, Beļģiju, Itāliju, ASV, kā arī uz Lietuvu un Igauniju, ko Šindlers gan sauc par vietējo tirgu. 

Nākotnes plāni Šindleram ir grandiozi, tajos ietilpst gan linkopības nozares atjaunošana, gan moderna ražotne. Tās nav sapņu pilis, bet gan vesturiskajā pieredzē un mūsdienu tirgus pētījumos balstīta reāla perspektīva. 

Valērijam ir sava versija, kāpēc ar linkopību Latgalē nodarbojušies kopš senseniem laikiem: «Jau vēsturiski Latgale vienmēr bijusi tā nabadzīgākā Latvijas daļa. Pat toreiz, kad Latvija kā valsts nemaz vēl nepastāvēja. Šeit vienmēr bijis daudz cilvēku, lielas ģimenes. Linu audzēšana prasa milzīgu roku darbu. Manuprāt, tieši relatīvi lētais darbaspēks bija noteicošais linkopības attīstībai šajā reģionā.» Sava nozīme, protams, bijusi arī vietējam reljefam, kas liedzis nodarboties ar graudkopību un citu kultūru audzēšanu industriālām vajadzībām. Toties pat nelielās saimniecībās varēja audzēt linus, kas tām nodrošināja ienākumus. 

Līdz ar to jau 17.gadsimtā Latgalē izaudzēts vairāk nekā nepieciešams vietējam patēriņam, tāpēc sācies linsēklu eksports caur Rīgas ostu. Tiek uzskatīts, ka tieši šo sēklu dēļ, kas, mūsdienu valodā runājot, Eiropas tirgu iekarojušas ar savu kvalitāti un cenu, aizsākusies linkopība Beļģijā un Nīderlandē, kuras pašlaik ir starp Eiropas līderēm šajā nozarē. 

Ne velti arī vēlāk, pirmās brīvvalsts laikā, Latvija bijusi otrajā vietā Eiropā linu audzēšanā. Tikai Francijā tos audzēja lielākās platībās un novāca vairāk nekā pie mums. Tolaik linu sēšanai jau izmantotas sējmašīnas, bet novākšana joprojām galvenokārt notikusi ar rokām. 

Nekas daudz neesot mainījies arī padomju laikā. «Atceros, mūs no skolas veda uz kolhozu palīdzēt novākt linus, jo pirmie padomju kombaini parādījās krietni vēlu,» atceras rēzeknietis Valērijs. Platības, kādās toreiz Latgalē audzēti lini, tiešām ir apbrīnas vērtas. «Francijā, kas joprojām ir pirmajā vietā linkopībā Eiropā, ar tiem tagad tiek apsēti aptuveni 50 tūkstoši hektāru, Beļģijā, kas ir otrā, – tikai pieci tūkstoši, bet pie mums lini 80.gados auga gandrīz 25 tūkstošos hektāru.» 

Linus pārstrādājuši divi lieli uzņēmumi Rēzeknē un Jelgavā, kā arī vairākas filiāles un nelieli pārstrādes cehi. Padomju laikā Rēzeknes linu pārstrādes rūpnīca vien ražoja ap 100 tonnām virves mēnesī. Tās vestas uz Uzbekistānu, Kirgizstānu un Tadžikistānu kokvilnas ķīpu iesaiņošanai. 

Matemātiķis ar vīziju
Šindlers pēc izglītības ir matemātiķis. 80.gadu beigās strādājis par nelielas lauku skolas direktoru, bet pēc tam pievērsies biznesam, nodibinot savu kooperatīvu. 1993.gadā privatizēja un izpirka no valsts tolaik darbu pārtraukušo, izdemolēto un izlaupīto linu pārstrādes rūpnīcu. Lai arī dzimis un audzis Rēzeknē, pirms tam par liniem neko daudz neesot zinājis. 

Tāpēc pirmos gadus sauc par mācīšanās un pieredzes uzkrāšanas laiku. Bet pieredze sākumā bija rūgta. «Mēs paņēmām kredītu, sakārtojām infrastruktūru, atjaunojām gan pirmapstrādi, gan vērpšanu un pēc pieciem gadiem bankrotējām,» nesteidzīgi stāsta uzņēmējs. Kamēr rūpnīca pēc padomijas sabrukuma stāvēja dīkā un tika izlaupīta, kolhozi bija likvidēti, zemniekiem linus audzēt neatmaksājās. Vienlaikus bija pazaudēti tradicionālie noieta tirgi, bet atrast un nostabilizēties jaunos nebija tik viegli. 

«Tas laikam bija dramatiskākais mirklis manā dzīvē, šausmīga sajūta, kuru nevienam nenovēlu,» saka Valērijs. «Līdzekļi zaudēti, cilvēki, kas tev uzticējās, palikuši bez darba. Un patiesībā arī tu pats esi palicis bez darba.» Viņaprāt, toreiz viss noticis par ātru, trūcis pieredzes, tāpēc arī pieļautas kļūdas. 

Tomēr viņš nepadevies. Ražošana turpinājusies. Sākumā rūpnīcas darbinieki uzņēmumu nomājuši no likvidatora, pēc tam Šindlers atradis beļģu uzņēmēju un investoru Johanesu van Gompelu, ar kuru kopā pa otram lāgam nopirkuši uzņēmumu. 

Atsākot darbu, Baltik EAST atteicās no virvju ražošanas, saglabājot dabisko auklu un īpaši sagatavoto linšķiedru, kas sevišķi pieprasīta ASV. 

Jau 12 gadus uzņēmums strādā ar peļņu. Šindlers saka – ne pārāk lielu, toties stabilu. Pērn apgrozījums bijis 1,75 miljoni latu. 

Diemžēl iekārtas, lai arī daļēji atjaunotas, ne tuvu nav tās modernākās. Tomēr galvenais – izejvielas, kas nepieciešamas ražošanai, nākas importēt no Francijas, Beļģijas un Baltkrievijas. 

«Vietējo izejvielu nav. Latgalē, kur savulaik audzēja vairāk linu nekā Beļģijā un Nīderlandē kopā, pēc 2004.gada, kad, iestājoties ES, nācās atteikties no nacionālajām subsīdijām linkopībai, tagad linus vairs neaudzē. Šajā ziņā mēs esam nulles punktā,» ne bez rūgtuma atzīst Šindlers. 

Līdz ar to uzņēmums pilnībā atkarīgs no piegādātās izejvielas kvalitātes un cenas. Protams, valdes priekšsēdētāju tas neapmierina. Kā vienu no galvenajiem iemesliem, kas traucē atkal pievērsties linkopībai, viņš uzskata stereotipus. Piemēram, ka tas ir smags roku darbs, lai gan tagad visus procesus iespējams pilnībā mehanizēt. Vai arī – ka linus var izmantot vienīgi tekstilrūpniecībā. «Cilvēki saka: mēs taču nevaram konkurēt ar Ķīnu, Malaiziju vai Filipīnām. Un viņiem taisnība, ja runājam par tekstilrūpniecību. Bet mūsdienās linšķiedra drīzāk ir izejviela biokompozītmateriāliem, kam ir ārkārtīgi plašs industriāls pielietojums. Daudz plašāks nekā tekstilizstrādājumiem,» stāsta Valērijs. Piemēram, ES nostādne paredz, ka līdz 2015.gadam jāpanāk, lai 90% no automašīnu iekšējās apdares ražo no atjaunojamiem materiāliem. Tas pats attiecas uz citiem transporta līdzekļiem, to skaitā vilcieniem. Linšķiedra ir tieši šāds lēts un praktisks atjaunojamais materiāls, no kura var ražot ne tikai diegus tekstilrūpniecībai, bet arī kompozītmateriālus. Turklāt tā izmantojama ne tikai autoindustrijā, bet arī celtniecībā, piemēram, sienu paneļos vai grīdas plāksnēs. 

Lai izkustinātu linkopību Latgalē no nulles punkta, Baltiks EAST izstrādājis un jau sācis īstenot ilgtermiņa stratēģiju. Pagājušajā gadā, pateicoties uzņēmuma iniciatīvai, pēc ilgāka laika ar liniem atkal tika apsēti 100 hektāri zemes. Šogad, pēc Valērija teiktā, apsēs vēl 500-600. «Mēs intensīvi tiekamies ar zemniekiem, rīkojam viņiem seminārus.» Patlaban jau parakstīti vai tuvākajā laikā tiks parakstīti līgumi ar 20 saimniecībām. «Sadarbības formas varētu būt dažādas. Mēs varam iznomāt zemniekiem linu audzēšanai nepieciešamo tehniku vai paši novākt viņu izaudzēto. Galvenais, ka ir garantēts noiets un cilvēkiem motivācija linus audzēt, nevis tikai nopļaut zāli un saņemt platībmaksājumus,» saka Šindlers. 

Lai pilnībā noslogotu pašreizējās pārstrādes jaudas, pavisam vajadzētu apsēt 1,5 tūkstošus hektāru. Tad pēc valdes priekšsēdētāja ieceres tiktu būvēta jauna pirmapstrādes rūpnīca, kuras pamatprodukts būs nākotnē perspektīvā dabīgā – linu un kaņepju – tehniskā šķiedra. Lai šo ražotni nodrošinātu ar izejvielām, nepieciešami jau 4-5 tūkstoši hektāru linu sējumu. 

«Līdz ar to mēs kļūtu par trešo, ceturto lielāko linu audzētāju Eiropā, kas mums ļautu ietekmēt tirgu. Tādas priekšrocības mums nedos neviena cita lauksaimniecības kultūra. Latvija nekad nebūs tā, kas ietekmēs tirgu ar saviem graudiem vai pienu. Bet ar liniem to varam. Jo vairāk tāpēc, ka pārstrāde nāk pie izejvielām, ja vien izejvielu ir pietiekami,» saka Šindlers, noslēgumā piebilzdams, ka pašlaik globālajā tirgū ikvienai valstij visgrūtāk ir atrast savu zīmolu un nišu. Sevišķi tādām valstīm kā Latvija, kuras resursi ir ierobežoti. «Ir niša un resursi, ko nevajag tālu meklēt, – tie ir lini. Ja nepieciešams, kaut vai jāved atpakaļ no Beļģijas un Nīderlandes tās sēklas, kuras savulaik caur Rīgas ostu aizvedām uz Flandriju un Holandi!»

3 biznesa principi
1. Tikai skaidra nākotnes vīzija dod spēku un enerģiju pārvarēt šodienas grūtības, problēmas un sarežģījumus.
2. Nedrīkst mānīt pats sevi. Arī ar sevi ir jādiskutē.
3. Nauda nav vienīgais un galvenais. Nauda ir tikai instruments. Īstās vērtības ir cilvēks un mūsu garīgā pasaule.

Atļauts tikai hokejs

Augusts Valdis Vasiļonoks (16) 

Pirmajās pasaules jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijai izcīnījis zelta medaļu hokeja individuālo prasmju turnīrā. Pašlaik jaunais hokejists trenējas Red Bull sporta skolā Zalcburgā.

Vecāki: Sanita – Jūrmalas slimnīcas valdes locekle, Oļegs – jurists. 

Vai tev ir kāda radniecība ar savulaik slaveno hokejistu Mihailu Vasiļonoku? Esam labi paziņas, bet ne radinieki. Mihails savulaik solīja ik nedēļu braukt no Liepājas mani trenēt, ja vien stāvēšu vārtos. Izvēlējos tomēr mest ripas, nevis stāvēt vārtos. 

Kāpēc aizbrauci spēlēt uz Zalcburgu? Pēc Red Bull turnīra komandas pārstāvis izteica piedāvājumu. Man viss patika, nevarēju atteikt. 

Labāk patīk spēlēt individuāli vai komandā? Protams, komandā patīk labāk. Komandas biedri var palīdzēt, izglābt, bet individuālā spēlē kļūdīties nedrīkst. 

Kas tev visvairāk patīk hokejā? Patīk sajūta, ka uz mani skatās, kad es iemetu golu. Gribas vēl un vēl, labāk un labāk. 

Ko vēlies sasniegt? Gribu būt atpazīstams. Kad paliks 18 gadu, tad būs jārāda viss, ko protu un varu. 

Kā ar skolu tiec galā? Mācos ar interneta starpniecību 9.klasē privātajā vidusskolā Patnis, sūtu darbus elektroniski. Nezinu vācu valodu tik labi, lai mācītos Austrijā. 

Esi iemācījies slēpot? Slēpot nedrīkst, jo tā var gūt traumas. Atļauts ir tikai hokejs. Treniņi reizēm ir pat deviņas reizes dienā  – analizējam videoierakstus, trenējamies individuāli, mācāmies cīņas mākslu. 

Būs grūti sevi pārspēt, ja reiz esi tik labi sācis? Tagad jācenšas izcīnīt medaļu komandas spēlē. Latvieši pagaidām nespēlē par pirmajām vietām, bet nekad nedrīkst domāt, ka braucam uzvarēt vienu spēli. Vajag domāt, ka braucam uzvarēt visus. Ja gatavojamies tikpat cītīgi kā pārējie, mēs visu varam. 

Krists Plendišķis, basketbola kluba treneris

Pirms 11 gadiem Krista mamma pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Jaunākie brāļi devās līdzi, taču Krists, būdams desmit gadus vecs, izlēma palikt Ventspilī.

«Esmu tēva dēls. Tētis arī spēlēja basketbolu, bija basketbola treneris,» Krists stāsta Skype sarunā.

Latvijā Krists spēlēja klubā Spars jauniešu līgā, tad Ventspils Augstskolas klubā, taču 2006.gadā nolēma doties uz Vācijas klubu Bremen Roosters, kas ierindojās otrajā spēcīgākajā valsts līgā. Pēc diviem gadiem atgriezās Ventspilī, tika iekļauts Latvijas U-20 izlases pretendentu pamatsastāvā Eiropas čempionātam, taču piedalīties liedza smags potītes savainojums. Krists atgriezās Vācijā, iestājās augstskolā Brēmerhāfenē, lai studētu inženiertehniku, un spēlēja vietējā klubā. Paralēli sāka trenēt jauniešus, noorganizēja bērnu nometni. Sapratis, ka basketbols nepadodas tik labi, kā gribētos, pērn pieņēma piedāvājumu Kukshafenā trenēt gan jauniešus, gan profesionālu pieaugušo komandu Cuxhaven Bascats kā otrais treneris. Tieši tobrīd, braucot ar velosipēdu, traumu guva komandas pirmais treneris lietuvietis un Kristam nācās pēkšņi pārņemt komandas vadību.

Cuxhaven Bascats spēlē otrajā spēcīgākajā Vācijas līgā Pro A (augstākā ir Bundeslīga), kurā ir 16 komandas. «Pilsētā basketbola spēles ir notikums,» Krists stāsta, ka visas 1100 vietas zālē parasti ir aizņemtas. Komandai ir arī savas karsējmeitenes. Ar spēlētājiem Krists sarunājas vācu un angļu valodā, jo daži spēlētāji ir no Amerikas. Spēlētāju vidējais vecums ir 23,6 gadi, algu viņi pelna tikai ar basketbolu. Komandas sponsori – vēja un atjaunojamās enerģijas uzņēmumi. Katru dienu komandai ir divi treniņi, viena diena nedēļā – brīva. «Neliedzu izklaidēties. Ja nākamā diena brīva, lai pasēž klubiņā, protams, saprāta robežās. Galva ir jāatvēsina. Pats jūtu – ja nedēļā reizi neizeju no halles, galva sāp, un nevaru padomāt.» Krists trīsreiz nedēļā trenē arī bērnus un kārto sev basketbola trenera licenci. Slodzes dēļ studijas neturpina.

Kristam nav trenera palīga, tāpēc viss jādara vienam. «Tā ir liela uzticēšanās no komandas prezidenta puses.» Krists daudz lasa, runā ar citiem treneriem, ar saviem spēlētājiem, skatās pretinieku spēles. «Visgrūtāk ir pēdējās sekundēs, kad zaudē par vienu punktu. Tad parādās trenera varēšana vai nevarēšana. Pēc spēlēm esmu nosvīdis. Varētu pat teikt – beigts.»

Vācieši zinot vismaz divus latviešu basketbolistus: Kristapu Valteru un Andri Biedriņu. Arī Krists seko basketbolam Latvijā: Ventspils un VEF spēlējot aizvien labāk. Bet kāpēc Latvijā nav tik spēcīgs basketbols kā Lietuvā? Krists domā, ka tur vecāki tik ļoti neklausoties bērnu teiktajā: «Es negribu.» Otrs iemesls – Latvijā nav vienotas kvalitatīvas basketbola skolas: katra novada mazā skoliņā ir savs basketbola speciālists. Uz norādi, ka ar futbolu Latvijā ir vēl švakāk, Krists pastāsta, ka abi viņa brāļi Kaspars un Kārlis Vācijā spēlē Eiropā pazīstamajā futbola skolā Brēmenes Werder. «Vismaz viens labs spēlētājs Latvijai būs,» Krists saka par brāli Kārli, kurš ir arī Latvijas U-18 izlasē.

Kājām pāri Eiropai

Bruno Skara sava tēva piemiņai veltīja svētceļojumu un nogāja kājām ap 4000 kilometru, nelielu strēķi stopojot. Maršrutu Latvija-Spānija viņš pieveica nepilnā pusgadā

Bruno ir 35 gadi, viņam ir maģistra grāds tiesību zinātnēs. Darbs – Finanšu ministrijā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Kad tiekamies uz sarunu krogā netālu no Bruno darbavietas, manas bažas zūd: biju iedomājusies, ka tādu gabalu kājām var noiet tikai fanātiski reliģijā iedziļinājies cilvēks, kurš visu laiku atsauksies uz Bībelē teikto.

Lai arī bērnībā Bruno tika kristīts Liepājas Sv.Jāzepa katedrālē, par ticīgu katoli viņš kļuva 21 gada vecumā. Bruno tēvs bija  katolis, taču kopš bērnības viņam bija krājies aizvainojums un iekšējs protests, ka jāskaita rožukronis, kamēr citi bērni spēlē futbolu. 90.gadu beigās kādā incidentā Bruno tēvu smagi piekāva, ar galvas traumu viņš mēnesi nogulēja reanimācijā. Tēvs nomira pēc pieciem gadiem. Tieši tēva piemiņai Bruno veltīja svētceļojumu uz Santjago de Kompostela.

Bruno mamma uz baznīcu sāka iet, dažādu problēmu mākta. Atcerējusies, ka jaunākie dēli kristīti Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā pie prezidenta pils, viņa devās turp. Pēcāk mamma stāstīja par sarunu ar mācītāju, Bruno ieklausījās. Drīz kādā svētdienas naktī pirms Ziemassvētkiem viņš sapnī dzirdēja vārdus: «Rīt sākas gavēnis, ja gribi – piedalies.» Nākamajās dienās viņš gaļu neēda. Trešajā dienā noskaidroja, ka pirms divām dienām tiešām sācies Adventa laiks, un nolēma līdz tā beigām neēst gaļu.

Tolaik patrāpījās kursa vakars, uz galda smaržoja kūpinātas vistas. Kad Bruno paskaidroja, kāpēc neēd, kursabiedri teica «wow!» un ņēmās iztaujāt, kāpēc viņš pēkšņi kļuvis tik reliģiozs. Bruno neko daudz par ticības lietām nezināja, tik vien, ka gavēnis ir pirms Lieldienām un Adventa laiks pirms Ziemassvētkiem.

Ziemassvētku vakarā Skaru ģimene aizgāja uz baznīcu. Mamma iepazīstināja dēlus ar priesteri. Viņš apvaicājās Bruno, vai nevēlas sagatavoties grēksūdzei. «Kā teikšu «nē»? «Nūū, varētu,» atbildēju.» Divus mēnešus katru sestdienu viņš gāja uz katehēzēm jeb kristīgās ticības mācības pamatu apgūšanu. Pēc tam sekoja grēksūdze, dievgalds. Sev par lielu pārsteigumu, pēc pirmās grēksūdzes nekādu lielo piepildījumu vai gandarījumu neizjuta. Tieši pretēji – tukšuma sajūtu. «Iespējams, šī sajūta man atklāja to, kāds tobrīd biju – ļoti iztukšots un bezmērķīgs.»

Kādu svētdienu Bruno pamodās ar domu: «Šodien svētdiena, jāiet uz baznīcu, jo Dieva bauslis saka – tev būs svēto dienu svētīt.» Tā Bruno uz baznīcu sāka iet regulāri, Rīgas Sāpju Dievmātes draudzi nomainīja uz Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudzi.

Pavisam cits cilvēks
1998.gadā ceļojuma laikā Austrijā Bruno viesojās benediktiešu klosterī, kur uzzināja par svētvietu Spānijā – Santjago de Kompostela. Tur esot apglabāts Svētais Jēkabs, Kristus apustulis, kurš mira mocekļa nāvē, kad Jeruzalemē kareivji nocirta viņam galvu. Tikai 800 gadu pēc nāves kāds mūks atrada viņa kapavietu, jo uz to norādīja zvaigzne. Drīz pēc tam, 941.gadā, sākās pirmie svētceļojumi uz Santjago. Spāņiem tā ir svētvieta, gluži kā Latvijā Aglona. 

Toreiz Austrijā apziņā Bruno iespiedās abata teiktais, ka pēc svētceļojuma uz Santjago ikviens atgriežas pilnīgi jauns cilvēks. Četrarpus gadus Bruno dzīvoja ar domu, ka vēlas iet uz Santjago. 

Pārsteidzošs ir fakts, ka iepriekš Bruno nekad nebija devies svētceļojumā uz Aglonu, bet kājām līdz Atlantijas okeāna krastam Spānijā gan pietika dūšas.

Kāpēc tev vajadzēja doties uz Santjago? «Tavs jautājums skan aptuveni tā: kāpēc bija vajadzīgs remonts šajā istabā? Atbilde ir tāda: tur bija nopelējusi siena, tur radies caurums.» Svētceļojumu Bruno gribēja veltīt savam mirušajam tēvam. Turklāt vajadzēja izvēdināt galvu, jo tolaik, strādājot Tieslietu ministrijā, sevi bija iztukšojis. No darba Bruno aizgāja 2010.gada aprīlī. Viņa ilgi loloto apņemšanos sākotnēji atbalstīja tikai mamma. Brāļi un viņu sievas ideju uztvēra piesardzīgi: vaicāja, vai zina, kur nakšņos, vai visu izplānojis. Maršruts bija skaidrs, taču laiki – aptuveni. Bruno rēķināja, ka pa Latviju ies nedēļu, pa Lietuvu – divas. Dienā veiks ap 30 km.

Pirms došanās ceļā Bruno lūdza materiālu palīdzību katoļu baznīcas vadībai, rosinot publicēt rakstu Baznīcas vēstnesī, kas aicinātu ticīgos ziedot. Garīdznieki pret šādu ieceri bija noraidoši. Sarakstē ar žurnālu Ir Rīgas Svētā Jēkaba baznīcas priesteris Ilmārs Tolstovs paskaidroja, ka tā bijusi Bruno privāta inicatīva. Sava draudzes locekļa avantūru viņš atbalstīja, apciemoja Bruno Polijā, nointervēja viņu un izveidoja blogu Bruno.blogs.lv ar norādītu ziedojumu kontu.

Ar tulznām un bez zoba
No Svētā Jēkaba katedrāles Rīgā Bruno izgāja 2010.gada 29.aprīļa vakarā kopā ar 50 svētceļnieku grupu. Uz Skaistkalni. Tur katoļu baznīcā atrodas Vissvētākās Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas altārglezna, tāpēc Skaistkalne ir viena no četrām Latvijas katoļu svētvietām pēc Aglonas, Sarkaņiem un Ikšķiles Meinarda salas. Svētceļinieku grupa atgriezās mājās, bet Bruno nākamajā dienā pēc kopā nosvinētas svētku mises devās tālāk. Naktsmājas sarunāja pa ceļam. Lietuvā ar to nebija problēmu, jo tā ir katoliska valsts un daudz baznīcu, klosteru. Tajās svētceļinieki parasti lūdz patvērumu.

Pirmais smagais pārbaudījums bija jau pirmajā dienā Lietuvā. Problēmu radīja apavi. Lai arī tie bija dārgi un domāti kalnu pārgājieniem, uz kreisās kājas pēdas uzberzās milzīga tulzna. Tā pārsprāga un kurpē žļurkstēja. Sasvīdušajos apavos rīvējās vaļēja brūce. Vakarā, mazgājoties dušā, uz kreisās kājas nevarēja pat nostāvēt. Nākamajā dienā Bruno aptina brūci ar elastīgo saiti, taču par ciešu, un vakarā, saiti notinot, kāja bija tumši sarkana. No pārsteiguma pats nobijās, jo domāja – vai tik nav gangrēna, jo pieskārienus āda nejuta. Bruno parādīja kāju saimniecei, pie kuras nakšņoja. Viņa gandrīz ģībonī nogāzās. Aizveda pie ārsta, kurš teica, ka jāguļ un jāār-stējas. Bruno rakstīja īsziņu mammai, ka laikam svētceļojums beidzies. Viņa mudināja ārstēties uz vietas un par mājām pagaidām nedomāt.

Ar saimnieces dotajām sandalēm Bruno todien nokliboja 20 kilometrus, līdz sasniedza klosteri. Pa ceļam izrevidēja mugursomu, jo tā bija smaga – apavi vieglai iešanai, apavi kalniem. No somas izņēma arī fotoaparātu un lūgšanu grāmatu. Paslēpa to visu dēļu kaudzē netālu no kādas baznīcas un nodeva koordinātas savas draudzes priesterim Ilmāram Tolstovam, kurš pēc kāda laika tās atveda uz mājām.

Ilgāka atpūta bija iespējama tikai Viļņā pie brāļa drauga Artjoma, kur ciemojās trīs naktis un izdevās kāju nedaudz apārstēt. Lietuvas garīdznieki bija laipni – labprāt uzņēma, sazvanīja kaimiņdraudzes prāvestus un brīdināja par Bruno ierašanos, bieži noziedoja naudu tālākajam ceļam.

Aizgājis līdz Polijas pilsētai Toruņai, Bruno pamanīja, ka sāk pampt labās kājas potīte. Devās pie ārsta. Pampumu bija izraisījusi infekcija, un ārsts ieteica palikt slimnīcā, kur Bruno nogulēja nedēļu, lietojot antibiotikas. Ar dažu dienu atstarpi notika otrs veselības incidents: ēdot šokolādes batoniņu Snickers, uz rieksta Bruno salauza zobu, kas sadalījās trijās daļās. «Šis rieksts salauza ne tikai manu zobu, bet arī garu, jo nespēju vairs izturēt šos neskaitāmos pārbaudījumus, kas sekoja cits citam,» raksta Bruno. Viņš tomēr saņēmās, jo bija jau veicis tik lielu gabalu, ka mest visu pie malas nevarēja.

Poliju Bruno šķērsoja pusotrā mēnesī. Tā esot asu kontrastu zeme, jo vienu dienu viņu uzņēma kā karali, citu – sūtīja uz moteli. Vairākas reizes naktsmājas katoļu baznīcās tika atteiktas, nācās tās meklēt citur.

Jutās kā Elvisa Preslija fans
Vācijā Bruno klājās krietni labāk: tur ir daudz lētu naktsmītņu, taču pieauga ikdienas tēriņi – varēja iztikt ar 25-30 eiro dienā. Vācijā populāras ir beķerejas, kur par pieciem eiro var nopirkt tasi kafijas un divus lielus kūkas gabalus.

Nakšņojot vīnaudzētāja mājā gleznainajā Mozeles ciematiņā Urcigā, Bruno iepazina vīna pasniegšanas smalkumus. Saimnieks pasniedza vīnu no pagraba, bet pudeli pirms nolikšanas uz galda ielika tādā kā želejas cimdā, kas iepriekš turēts ledusskapī. Vērtīga bija arī tikšanās ar kādu vācu ģimeni, kas jau gadu uzņēma svēceļniekus savā lauku saimniecībā, kur Bruno gulēja sienā šķūņaugšā. Par to, ka varētu uzņemt svētceļiniekus, abi vācieši izlēmuši, kad viņu meita, kura strādā ārzemēs, dalījās pieredzē, ka daudzi sveši cilvēki komandējuma laikā viņu ir sirsnīgi uzņēmuši. Saimnieki stāstījuši, ka dažkārt pārsteidz svētceļnieku prasības: cikos būs vakariņas, vai mājās ir internets. Pēc šīs piezīmes Bruno atcerējās, ka nereti arī pats tāds bijis. Atbildējis, ka viņu vislabāk šādās situācijās esot atvēsinājusi kāda saimnieka teiktā frāze: «Es tev došu to, kas man ir.» Vāciju Bruno pieveica pusotra mēneša laikā. 

Ziemeļfrancija bija smags svētceļojuma posms. Lētu naktsmītņu nebija, un, guļot viesnīcās, Bruno notērēja pusmēneša budžetu. Tieši tāpēc, nogājis pa Franciju četras dienas, viņš sāka apdomāt savu ceļojumu. «Biju zaudējis galveno – sajūtu, ka eju svētceļojumā, jo tiku uzņemts tikai un vienīgi kā tūrists, kur no manis tika gaidīts, ka maksāšu lielas summas gan par naktsmītni, gan par ēdienu,» viņš raksta savā blogā.

Bruno nolēma stopot. Nokļuvis benzīntankā, aptuveni stundu nostaigāja ar tuvākās pilsētas uzrakstu rokās. Sāka satumst. Bruno pamanīja kādu treileri ar lietuviešu numurzīmi. «Biju divus soļus no tā, lai pieklauvētu un lūgtu šoferi aizvest vismaz līdz Lietuvai, jo todien tālāk iet vairs nevēlējos. Gribēju atgriezties mājās. Šofera kabīnes logiem bija aizvilkti aizkari, no kā secināju, ka viņš guļ, tādēļ nolēmu pienākt vēlāk.» Šo domu Bruno aizrakstīja īsziņā mammai, taču viņa atbildēja, ka vēl par agru padoties. Bruno ielīda guļammaisā, ielika ausīs aizbāžņus un aizmiga uz soliņa.

Nākamajā dienā Bruno iepazinās ar kādu beļģu šoferi, kurš devās vajadzīgajā virzienā un aizveda gandrīz līdz Tezē klosterim. Tur Bruno piedzīvoja trīs ļoti skaistas un garīgi bagātas dienas. «Bija sajūta, ka esmu Elvisa fans, kurš nokļuvis Graceland. Vakarā, kad baznīcā bija kopienas vakara lūgšana ar dziesmām un slavēšanu, nemaz nevarēju padziedāt, jo kaklā bija kamols un pār vaigiem bira asaras. Tas bija mans visspēcīgākais garīgais piedzīvojums, jo tur smēlos tik daudz atziņu, cik nebiju saņēmis visā svētceļojuma laikā.» Ceļu Bruno gribēja turpināt kājām, tomēr neizdevās. Tuvējās pilsētas informācijas centrā uzzināja, ka lētu naktsmītņu nav, Bruno stopoja līdz 300 km attālajai pilsētai Lepijanvelē. Pārnakšņoja un turpmāko ceļu līdz Santjago – ap 1600 km – pieveica kājām.

Ar Dienvidfranciju Bruno saistās kāds aizkustinošs notikums. Ienācis kādās naktsmājās, viņš pateica, ka ir svētceļnieks un vēlētos pārnakšņot. Saimnieks tūlīt viņu pacienāja ar vēsu atspirdzinošu dzērienu, paņēma ģitāru un nodziedāja Santjago svētceļnieku himnu. Īpašs mirklis bija vakariņas. Lai arī Bruno nepietika tām naudas, viņu paaicināja pie galda. Iepretim vakariņoja divas vācu meitenes, arī svētceļnieces. Viena no viņām ēdusi tikai ceptu olu – vēršaci. Kāda cita svētceļniece vācu meitenei apjautājusies, kāpēc ēd tik maz un lai ņem no kopējā katla, kas uz galda. Vāciete sāka raudāt. Izrādās, viņai ir kuņģa problēmas un jāēd maz, bet bieži. Blakus sēdošā draudzene viņu apkampa un sāka mierināt, ka viss būs labi, ka svētceļojumā turpinās iet, cik varēs. «Viņa mierināja draudzeni tā, ka man sāka birt asaras, jo es savā dzīvē tādu draudzību nebiju piedzīvojis.» Pa ceļam Bruno sastapis arī kādu norvēģi ar gūžas problēmām. Mugursomā bijis daudz medikamentu. Norvēģis gājis lēnām, bet ļoti apņēmīgi. Varēja redzēt, ka viņš ļoti cīnās ar sāpēm. Bruno viņu vēlreiz satika Santjago, norvēģa sejā varēja redzēt milzīgu gandarījumu par paveikto.

To atceroties, Bruno saka: «Vislabākie bija brīži, kad satiku citus svētceļiniekus, kopīgi gatavojām vakariņas un klausījāmies cits cita dzīvesstāstos. Aizkustinoši.»

Nelaida baznīcā
Gājiens pāri Spānijai sākās ar Pireneju kalnu šķērsošanu Francijas un Spānijas pierobežā: kāpums dienas laikā – vairāk nekā 1200 metru. Tad pāri visai Spānijai līdz galamērķim – Santjago. Bruno bija iedomājies, ka tā būs iespaidīga svētvieta, jo ir taču trešā lielākā pēc Romas un Jeruzalemes, taču izrādījās – viena katedrāle. Nonācis pie baznīcas durvīm, Bruno laimīgs gribēja ieiet, taču durvju sargs nelaida. Ar mugursomām iekšā nevarot iet. Lai ejot nolikt tur, viņš norādīja. Turklāt iekšā notiekot svētceļnieku mise. Bruno bija gatavs parādīt svētceļnieka pasi, taču tik un tā nelaida iekšā. «Vilšanās. Vairāk nekā piecus mēnešus biju gājis un vēl četrarpus gadus šo ceļu biju nesis savā sirdī ar domu un sapņiem par nokļūšanu Santjago pie Sv.Jēkaba kapa, taču katedrālē nemaz netiku ielaists iekšā, jo tur notika svētceļnieku mise.» Tas bija ļoti negaidīts pavērsiens.

Bruno aizgāja uz svētceļnieku biroju, saņēma sertifikātu un zīmogu pasē, apsēdās ārpusē pie katedrāles ieturēt launagu. Pēc kāda laika tika ielaists, taču baznīca bija pilna stalažām, tāpēc dievnama varenību izbaudīt nevarēja. Bruno nolēma nepalikt Santjago un devās tālāk uz pasaules malu jeb vietu, kas ilgu laiku pirms Amerikas atklāšanas par tādu tika uzskatīta. Tā ir neliela pilsēta Atlantijas okeāna krastā Finisterre, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē «zemes gals» jeb «pasaules mala». Finisterre no Santjago atrodas aptuveni 100 km attālumā, kas ir trīs dienu gājiens. Tur viņš guva piepildījuma sajūtu. Nogājis ap 4100 km un kājām sasniedzis pasaules malu. Mājup viņš devās ar lidmašīnu, raudādams apskāva lidostā tuvos un pēcāk vairākās Latgales skolās stāstīja par svētceļojumu.

«Galvenais – nebaidīties uzmest mugurā mugursomu un kādu laiku veltīt sevi ceļam, jo mērķis ir pats ceļš. Jēzus ir teicis: «Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.» Ejot šo ceļu, jūs to sapratīsit!» blogā raksta Bruno.

 

Dienā Bruno nogāja vidēji 30 km, vienas dienas rekords bija 56 kilometri, ko nogāja Spānijā dienu pirms nokļūšanas Santjago de Kompostela

Katru mēnesi tika noplēsts pa apavu pārim. Ceļojuma laikā nomesti 30 kilogrami.

Kopumā viss pusgadu garais ceļojums (ar ekipējumu un aviobiļeti atpakaļceļam) izmaksāja
aptuveni 3500 latu.

 

Varas spēles

Filma Dzelzs lēdija, viticamāk, atnesīs vēl vienu Oskaru Merilai Strīpai (62), kuras iejušanās Mārgaretas Tečeres lomā ir «apbrīnas vērta». Tajā pašā laikā radošā grupa atzīst, ka par uzdrīkstēšanos saņēmuši ne mazums pārmetumu 

Režisore Filida Loida nesen uz ielas satika paziņu, un abas sāka pļāpāt par režisores jaunāko filmu par Mārgaretu Tečeri. «Paziņa man teica: «Zini, man ar to būs problēmas. Protams, es gribu to noskatīties. Bet tajā pašā laikā ar studiju laika draugiem esam norunājuši, ka viņas nāves dienā mēs iesim uz krogu un svinot pacelsim glāzes.» Loida ietur pauzi un padomā. «Ir diezgan interesanti vērot, kā cilvēki kaut ko ieņem galvā. Mana filma vairāk ir par to, ka ikviens ir mirstīgs, un tas ir lielāks trieciens par jebko, ko mums varētu novēlēt pat vislielākie ienaidnieki.» 

Jau no pirmajiem kadriem Dzelzs lēdija atbruņo abas puses – gan tos, kas Tečeri uzskata par dižāko premjerministri pēckara Lielbritānijas vēsturē, gan tos, kas viņu sauc par «to briesmīgo sievieti». Principā viedoklis ir katram, kas vecāks par 40 gadiem. 

Neesmu redzējis, bet…
Veca sieviete lietusmētelī, ap galvu apmestu šalli veikaliņā izvēlas piena paku, tad pie letes izsaka sašutumu, ka tā maksā 49 pensus. Tik dārgi! Paiet brīdis, kamēr saprotat, ka šī vecā kundze ir lēdija Tečere. Pēc tam viņa atgriežas mājās dārgajā Belgravijas rajonā Londonā un saņem rājienu no sekretāres un drošībnieka par nepamanītu izslīdēšanu no mājas. Viņas vīrs Deniss iespurdzas, kad sieviete starp baložiem noliek kaķi. 

Man burtiski nāk vēmiens, iedomājoties, ka cilvēki gūs baudu, skatoties šo mēslu!

Patiesībā Deniss ir miris. Viņa klātbūtne ir tikai Tečeres iedomas – tās mijas arī ar atmiņām par bērnību, laulību, nākšanu pie varas un norietu. Dzelzs Lēdijas dzelzs kūst mūsu acu priekšā. 

Režisore grib īpaši uzsvērt, ka šī nav kārtējā biogrāfiskā filma. «Biogrāfijas ir bezvērtīgas, ja jūs necenšaties paskatīties uz cilvēku raksturiem no plašāka skatpunkta.» Šajā gadījumā tas ir «šekspīrisks skats uz varu un tās zaudēšanu». Tajā paša laikā filma izgaismo arī citas cilvēciskas īpašības – vēlmi idealizēt vai, gluži pretēji, demonizēt. 

Lai gan Mārgaretai Tečerei ir 86, un viņa jau sen nepiedalās sabiedriskajā dzīvē, bijušajai premjerministrei aizvien piemīt spēja uzkurināt emocijas un sašķelt cilvēkus pretēji domājošās politiskās nometnēs. Dzelzs lēdija panāca to, ka filmu jau pirms pirmizrādes Lielbritānijā ienīda abas puses, lai gan vēl nemaz nebija redzējušas. 

«Man burtiski nāk vēmiens, iedomājoties, ka cilvēki gūs baudu, skatoties šo mēslu!» kāda kreisi noskaņota persona pierakstīja komentāru pie avīzes The Guardian pirmās recenzijas pērn novembrī, kurā kinokritiķis bija secinājis, ka filma ir par «Tečeri bez tečerisma». No otras puses, vārdā nenosaukti lēdijas Tečeres «draugi» izteicās, ka rādīt vecu kundzi, kas cieš no demences, ir «vienkārši aizskaroši». 

Lords Tims Bels, kas 80.gados bija premjerministres padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos, filmu nosauca par «pilnīgām blēņām», atzīstot, ka pats to nemaz nav redzējis. Lentes vienīgais mērķis esot «nopelnīt vēl vairāk naudas Merilai Strīpai un vienalga kuram tur, kas uzrakstīja scenāriju». 

Lai vai kādas būtu kareivīgās iebildes, vismaz tie, kas filmu ir redzējuši, piekrīt, ka Strīpas darbs šajā lomā ir apbrīnas vērts. 

Ilgs lolojums
Ideja par filmu radās pirms gadiem desmit, stāsta producents Damjens Džonss. «Viņa ir neparasta, ikoniska personība. Es pat brīnījos, ka neviens līdz šim nav uztaisījis filmu par Tečeri. Ja viņa būtu amerikāniete, būtu jau saražots vismaz ducis kinoversiju. Man šķita, ka būtu lieliski pastāstīt, tā teikt, kas slēpjas aiz dzelzs maskas.» Taču, īsti nezinot, kā bīdīt tālāk šo kutelīgo projektu, ideja tika nolikta plauktā. 

Strīpa: «Tečere varēja stingri deklarēt: «Tāda ir mana pārliecība.» Kurš politiķis mūsdienās uz to ir gatavs?!»

 

Pie tās producents atgriezās 2006.gadā, kad noskatījās Karalieni ar Helēnu Mirenu, kas tēloja Elizabeti II. Džonsam nostiprinājās pārliecība, ka nav tabu tēmu. Turklāt togad viņš redzēja arī Sātans Pradas bunčos ar Merilu Strīlu, un viņam nebija šaubu, kam jāspēlē Tečere. «Skatoties uz Strīpu, es jūsmoju – lūk, te viņa ir! Pēc tam man vairs nebija problēmu apspriest šo ideju ar citiem. Cilvēki gan uz mani skatījās kā uz jukušo. Iespējams, ka tāds arī esmu.» 

Špikojot Karalienes scenāriju, kurā britu valdnieces raksturs tiek parādīts caur vienu notikumu – princeses Diānas nāvi, Dzelzs lēdija pirmajos uzmetumos fokusējās uz 17 dienām pirms Folklendu kara 1982.gada pavasarī. «Scenārijā bija daudz politikas, dažādas mahinācijas un fakti, taču nespēja mums pastāstīt neko jaunu par viņu,» atceras producents. «Atceros, kādam pastāstīju par to, ka taisīšu filmu par Tečeri. Pirmā reakcija bija šoks, tad apbrīna un beigās komentārs: «Es labprāt gribētu redzēt, ko viņa nēsāja līdzi savā rokassomiņā.» Tieši šī piebilde izmainīja projekta virzienu – sapratām, ka filmai jābūt personiskai.» 

Scenārijs nonāca Ebijas Morganas rokās, kas savukārt stāsta, ka viņas pieeju noteikušas divas lietas. Pirmā bija fotogrāfija avīzē, kurā Tečere redzama, izejot no savas mājas. «Mani tas pamudināja prātot par to, kā viņa dzīvo tagad, kā viņa pati atskatās uz savas valdīšanas laiku.» Otra lieta bija avīzē izlasītais fragments no Tečeres meitas Karolas memuāriem, kurā viņa stāstīja, kā māte iegrimst arvien dziļākā demencē – kādreiz tik asais prāts ar grūtībām atceras vārdus un vietas. «Tas man bija kā tramplīns,» stāsta Morgana. «Tajā pašā laikā Londona piedzīvoja vairākus terora aktus, un man iešāvās prātā, ka bijušās premjerministres sajūtas droši vien ir ļoti īpašas: savulaik viņai bijusi vara ietekmēt lietas, bet tagad nākusi bezspēcības sajūta.» 

Režisore Loida atceras, ka «vairākus mēnešus» mēs diskutējām, vai ir ētiski attēlot personu, kas atrodas tik trauslā garīgā stāvoklī. «Taču secinājām, ka scenārijā nav nekā tāda, kas aizskar viņas pašcieņu. Turklāt es zināju, ka Merila Strīpa nekad neizturētos pret šo lomu bez visiejūtīgākās empātijas, jo tā ir viņas firmas zīme.» 

Loida un Strīpa kopā bija strādājušas arī agrāk, kad pirms četriem gadiem filmēja Mamma Mia! – tajā aktrise spēlēja sievieti, kurai jātiek galā ar trīs bijušajiem mīļākajiem, pie reizes dziedot lipīgas ABBA dziesmas. Lēdijas Tečeres loma, protams, bija pilnīgs pretstats. 

Loida atzīst, ka pirmā reakcija pēc producenta ieteikuma piedāvāt lomu Strīpai bijusi apbrīna par nereālu aizsapņošanos, bet pēc tam saviļņojuma trīsas. Taisīt filmu par Tečeri jau pati par sevi ir provokācija, bet galvenajā lomā uzaicināt amerikāņu aktrisi šķita kā dubults risks. «Taču tad sāku domāt, ka patiesībā šāda pieeja ir pareiza. Mums vajag, lai Tečeri spēlē superzvaigzne – vienu lielu personību atveido cita liela personība. Tieši tāpat kā Tečere savulaik izkopa savu balss tembru, savas manieres, savu izskatu, arī Merilai nācās iziet cauri šīm pašām pārvērtībām.» 

Iesauku «Dzelzs lēdija» Tečerei savulaik deva padomju avīze Krasnaja Zvezda. Tas nebija domāts kā kompliments, taču pašai premjerministrei iesauka iepatikās. Pēc Folklendu kara konservatīvās partijas deputāts Īnohs Pauels vienā no savām uzrunām britu parlamentā citēja dzelzs definīciju no vārdnīcas: «Augstas kvalitātes metāls… izturīgs pret nodilumu un stresu… izmantojams visām vajadzībām.» Tečere bijusi sajūsmā un šo aprakstu ierāmētu piestiprinājusi pie sava kabineta sienas. 

Lēdija ar gludekli
«Vai es esmu Dzelzs lēdija? Nē, es esmu lēdija ar gludekli,»* pasmejas Strīpa. Taču atzīst, ka dažas rakstura iezīmes viņai un Tečerei ir līdzīgas. «Man šķiet, ka es pret savu darbu izturos tikpat dedzīgi kā viņa, un arī man nepatīk, ja citi cenšas pārtaisīt to, ko es esmu radījusi. Tiesa, jāpiebilst, ka viņas ideoloģija un politika man nekad nav bijusi tuva. Es un mani draugi, tā teikt, bijām pretējā komandā.» 

Kad režisore Loida piedāvāja spēlēt Tečeri, aktrise esot ilgi domājusi, pirms piekrist. Pirmkārt, viņa bija pilnīgi droša, ka būs liela kurnēšana par to, ka šo caurcaurēm anglisko personu tēlo amerikāniete. Pašiem britiem taču netrūkst lielisku aktrišu. 

«No otras puses, cik daudziem cilvēkiem tiek dota iespēja tēlot pirmo līderi sievieti Rietumu pasaulē? Ainas, kad Tečere stāv parlamenta tribīnē, man pašai atstāja dziļu iespaidu par to, cik vērienīgs patiesībā ir viņas sasniegums, nonākot līdz premjerministres amatam. Viņa necentās izpatikt presei, kā to dara daudzi cilvēki, tagad būvējot savu karjeru, vismaz manā valstī. 

Toreiz svarīgi bija nevis tas, cik draudzīga tu izskaties, bet gan – cik kompetenta esi. Viņai bija jābūt gatavai – vislabāk sagatavotai -, lai spētu atbildēt uz jebkuru negaidītu jautājumu. Viņai bija jābūt labākai par jebkuru vīrieti, lai noturētos savās pozīcijās.» 

Pieņēmusi piedāvāto lomu, Strīpa ķērās pie darba. Mēnešiem ilgi skatījās video un klausījās ierakstus, lai uzķertu Tečeres balsi un ķermeņa valodu. Pati tikās ar vairākiem cilvēkiem, kas personiski pazīst un ir strādājuši ar bijušo premjerministri. «Es runāju ar ļoti, ļoti daudziem cilvēkiem, un interesanti bija tas, ka katram bija savs viedoklis. Runāju ar cilvēkiem, kas bijuši ļoti tuvu viņai, un viņi bija ļoti atklāti par Tečeres spēku, viņas vājībām, arī viņas ievainojamību un nežēlību, kas bija apkārt, un ar ko viņai nācies par to visu samaksāt.» 

Filmā daudz tiek izmantoti veci ziņu ieraksti: arodbiedrību protesti, militārais konflikts Folklendu salās, ogļraču streiks, Īru republikāņu armijas sarīkotās spridzināšanas. «Mēs centāmies pietuvoties patiesībai, cik vien iespējams, taču pārāk nesaspringām, lai notikumi tiktu parādīti soli pa solim īstā hronoloģiskā secībā,» stāsta Strīpa. «Mēs gribējām parādīt trīs dienas vecas sievietes mūžā un mēģinājām atskatīties uz lietām un atmiņām ar viņas acīm. Piemēram, kad uz ielas atskan auto sirēna, tas viņai atsauc atmiņā kādu notikumu. Es gribēju, lai šī ir filma par to, ka mēs visi esam mirstīgi un ar to jāsamierinās. Nesen es pati zaudēju abus vecākus. Protams, kopumā tas ir ļoti subjektīvs skats uz Tečeres dzīvi – par viņas ietekmes panīkumu un sabrukšanu.» 

Saspringtā grafika un finanšu ierobežojumu dēļ (filma izmaksāja 10 miljonus mārciņu) filmēšanas process bijis nogurdinošs. «Man tas bija arī fiziski smagi, jo aptuveni 40% no filmas es spēlēju ļoti vecu sievieti. Budžets bija salīdzinoši niecīgs, tāpēc darba dienas ievilkās ļoti garas. Nekādas atpūtas nebija. Dienās, kad uz kājām pavadīju 12 stundas pēc kārtas, vienīgais, ko vēlējos, bija labs masieris.» 

«Ziniet, kad man bija desmit gadu, es skatījos spogulī un saskaitīju 11 grumbas, un man joprojām ir tās pašas 11»

 

Viena no lietām, kas Strīpu pārsteigusi, izzinot Tečeres pagātni, ir fakts, ka viņa bija Lielbritānijas līdere 11,5 gadus, bet viņai nebija personīgā pavāra. «Vienmēr pati gribēja pagatavot vakariņas vīram Denisam. Pēc smagām un nogurdinošām dienām viņa kaut vai nopirka pusfabrikātus veikalā Marks&Spencer, un abi kopā sēdās pie galda. Viņai bija apbrīnojamas darba spējas – reizēm mājās strādāja līdz vēlai naktij un uzstāja, lai klāt ir arī valdības ministri. Tad kabinetā ienāca Deniss un teica: «Tev ir jāpabaro šie vīri!» Viņa pati cēlās un gāja uz virtuvi, lai kaut ko pagatavotu,» aktrises balsī ir patiess apbrīns. «Man gan ir savs pavārs. Pēdējā filma, kad es vēl pati gatavoju vakariņas, bija Sofijas izvēle. Un tas bija ļoti sen.» 

Pat pēc pamatīga izpētes darba un apziņas, ka viņa kā aktrise ar daudz ko spēj tikt galā, Strīpa pirmajos filmas mēģinājumos tomēr esot nervozējusi. «Es iegāju telpā, un tur priekšā jau bija 45 brīnišķīgi britu aktieri, kuri izdarījuši kārtīgu mājasdarbu. Es nekad agrāk vēl nebiju jutusies tā, ka neesmu nekas vairāk kā parasta meiča no Ņūdžersijas. Taču viņi bija patiesi cēlsirdīgi, un tas cēla manu pašapziņu – par to esmu ļoti pateicīga.» 

11 grumbas uz pieres
Ar kinoindustrijas veterāni Strīpu, kura filmējusies vairāk nekā 50 filmās un divreiz saņēmusi Oskara balvu kā gada labākā aktrise, tiekos Vašingtonā. Iepriekšējā vakarā viņa iebraukusi no Ņujorkas, saņēmusi Kenedija centra balvu par izcilu karjeru un līdz trijiem rītā bārā līksmojusi ar aktieri Robertu de Niro un citiem draugiem. 

No rīta viņas sejā nav ne miņas no iespējamām paģirām. Donna Karan kašmira džemperis ar augstu apkakli, melnas bikses un brilles ar melniem rāmjiem. Perfekta blondo matu sasuka. Klātienē viņa pārsteidz ar sīko, gandrīz vai bērnišķīgo augumu (1,68 m) un izskatās jaunāka par saviem 62 gadiem. 

«Ziniet, kad man bija desmit gadu, es apskatījos spogulī un saskaitīju 11 grumbas,» viņa norāda uz pieri, «un man joprojām ir tās pašas 11. Tātad toreiz es biju kā veca sieviete, bet tagad esmu kā jauna sieviete.» 

Dzelzs lēdijā darbojas Tečeres meita Karola, bet ne reizi neparādās dēls Marks. Pati Strīpa kopš 1978.gada ir precējusies ar skulptoru Donu Gammeru. Viņiem ir 32 gadus vecs dēls Henrijs (aktieris un mūziķis) un trīs meitas, kas arī izvēlējušas aktrises karjeru: Mērija (28), Greisa (25) un Luīza (20). 

«Lai gan viņi visi jau ir pieauguši, protams, es vienmēr par viņiem raizējos,» saka Merila Strīpa. «Viņi vienmēr ir tuvumā, bieži brauc ciemos un reizēm pat ievācas atpakaļ mūsu mājās, kad kaut kas nogājis greizi privātajās attiecībās. Man patīk sekot, kā viņiem klājas. Paiet taču daudzi gadi, kamēr viņi izaug, un visu šo laiku jūs prātojat, kas no viņiem dzīvē sanāks. Kādi viņi būs kā pieauguši cilvēki. Jāatzīst, ka visiem četriem raksturi ir tieši tādi paši kā trīs gadu vecumā.» 

Strīpa nupat beigusi filmēties drāmā Lielo cerību avoti ar partneri Tomiju Lī Džonsu (iznāks šāgada beigās) un drīz sāks strādāt pie jaunas komēdijas Māmiņa un es

Viņa vienmēr ļoti uzmanīgi izvēlas piedāvātās lomas un, kad pieņēmusi lēmumu, cenšas iedzīvoties tēlā, cik vien iespējams. «Tā bija arī ar Mārgaretu Tečeri. Es pat sāku aizstāvēt viņas raksturu un rīcību, it kā es pati būtu šis cilvēks.» 

Uz ekrāna Strīpa tikusi galā ne tikai ar Tečerei raksturīgo toni, žestiem un grimasēm, bet arī lieliski demonstrē emocionālās pārvērtības, ko bijusī politiķe piedzīvo 40 gadu gaitā. Strīpa stāsta, ka tēlot cilvēku dažādos vecumos viņai neesot problēmu. «Katrā no mums ir daļiņa no cilvēka, kas domā tāpat kā 16 vai 26, vai 36, vai 46, vai arī 56 gadu vecumā. Mēs zinām, kādi paši bijām katrā no šiem vecumiem. Tātad, kļūstot vecākam, klāt nāk arī zināmas priekšrocības.» 

Nemīl, bet apbrīno
Jaunības dienu Tečeri spēlē 24 gadus vecā britu aktrise Aleksandra Rouča. Viņas vectēvs bija ogļracis, bet tēvs policists, kad valstī notika ogļraču streiks pret Tečeres politiku. «Es atceros, ka cilvēki – visvairāk bijušie ogļrači – viņu burtiski ienīda. Tiesa, tas nebija jautājums, par ko mēs runājām pie galda katrās vakariņās.» Agrāk Rouča uztvēra Tečeri kā politiķi, kas «atnesa lielas pārmaiņas», taču, gatavojoties lomai, «es sāku arvien vairāk apbrīnot Mārgaretas apņēmību un gribasspēku». 

Aktieris Džims Broudbents, kas spēlē premjerministres vīru Denisu, atzīst, ka nekad «neesmu bijis viņas politikas fans». Pret premjerministres virzītajām reformām savulaik kā students protestēja arī filmas producents Džonss. Savukārt scenārija autore Morgana atceras, ka «pretošanās Tečeres reformām bija manas politiskās audzināšanas mugurkauls». Viņas tēvs bija teātra direktors Ņūkāslā, bet māte – aktrise. «Viņu skatījumā Tečere bija tā, kas piesita krustā mākslu.» Tomēr pašas politiskā pārliecība maz ietekmēja filmas noskaņojumu. «Es to neuztvēru kā iespēju izgāzt visu savu žulti. Man vienkārši gribējās saprast, kā jūtas cilvēks, kuru daļa tautas tik ļoti ienīst. Savā ziņā viņa pat sāka mani fascinēt. Es patiešām uzskatu, ka viņas politika bija šausmīga. Viņas valdīšanas laikā palielinājās nabadzība, uz ielām bija vairāk bezpajumtnieku – tieši tā es pati atceros 80.gadus. Taču mans kā dramaturģes pienākums ir parādīt raksturu no visām pusēm – gan labo, gan slikto.» 

Merila Strīpa atzīst: «Es joprojām nepiekrītu daudziem viņas lēmumiem, taču esmu pārliecināta, ka viņa pati ticēja, ka tā ir vispareizākā politika. Viņa nebija kosmētiska politiķe, kas maina grimu, lai pieskaņotos ejošajam laikam. Viņa pieturējās pie tā, par ko pati bija pārliecināta, un reizēm tas ir ļoti grūti. Viņas kā līderes nostāja bija «vai nu mīliet mani, vai ienīstiet», un Tečere varēja stingri deklarēt: «Tāda ir mana pārliecība.» Kurš politiķis mūsdienās uz to ir gatavs?!» 

Režisore Loida atzīst, ka «filmas veidošana nemainīs manu pārliecību, par ko balsot vēlēšanās, tomēr ir daži aspekti, kas patiesi aizkustina». «Kad vācām informāciju, man pastāstīja par kādu gadījumu pamatskolā 90.gadu sākumā. Kāds zēns pacēlis roku un jautājis: «Vai vīrietis arī drīkst kļūt par premjerministru?» Tagad lietas ir mainījušās. Es šo filmu taisīju nākamajai paaudzei, lai parādītu, ko ir piedzīvojušas mūsu mammas un vecmammas.»

* Vārdu spēle angliski – Am I an Iron Lady? No, I’m an ironing lady 

Nomināciju rekordiste
Oskaram nominēta 17 reizes, no tām divreiz uzvarējusi.

1978 Briežu mednieks
1979 Krāmere pret Krāmeru
1981 Franču leitnanta draudzene
1982 Sofijas izvēle
1983 Silkvuda
1985 No Āfrikas dziļumiem
1987 Dadzis
1988 Kliedziens tumsā
1990 Pastkartes no kraujas
1995 Medisonas apgabala tilti
1998 Kāda patiesa lieta
1999 Sirds mūzika
2002 Adaptācija
2006 Sātans Pradas brunčos
2008 Šaubas
2010 Džulī un Džulija
2011 Dzelzs lēdija

Riskēt, lai vinnētu

Milzumdaudzās somu pirtīs visā pasaulē to iekšējai apdarei tiek izmantota Latvijā augusi un Alūksnē pārstrādāta apse. Izrāpies no bedres, kurā to iegrūda nevis krīze, bet gan treknie gadi, 4Plus kļuvis par vienu no modernākajiem kokapstrādes uzņēmumiem

Leģendārajā 2006.gada 20.martā, kad uzņēmēji, visu nakti nodežūrējuši uz Pērses ielas Rīgā, darbdienu sāka ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras šturmēšanu, cerot tikt pie sen solītajiem ES struktūrfondiem, kasti ar SIA 4Plus iecerētā projekta dokumentiem pāris puišu aģentūrā ienesa piektie. Tomēr pie Eiropas naudas uzņēmums netika. Formālu iemeslu dēļ, kam nebija nekāda sakara ar pašu projektu, līdzfinansējumu atteica. 

«Toreiz gan jutos aizvainots,» tagad saka uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Druvis Paeglis, «jo, lai varētu attīstīt ražošanu, mēs uz struktūrfondu naudu cerējām kopš 2004.gada. Tas mums bija izdzīvošanas jautājums. Neko neiegūstot, bijām zaudējuši divus gadus.» 

Kopā ar otru uzņēmuma īpašnieku Askoldu Zelmeni nolēmuši riskēt un ņemt kredītu. Pa Latviju tolaik braši soļoja treknie gadi. Celtniecības izmaksas auga pa dienām, strādnieki prasīja lielākas algas. Toties pasaule jau gaidīja krīzi, tāpēc pieprasījums pēc produkcijas kritās. Ja viņi to būtu spējuši paredzēt, diezin vai riskētu. Lai gan, ja toreiz nebūtu riskējuši, tad pašlaik SIA 4Plus nenodrošinātu ar darbu turpat 60 cilvēku, gadā nepārstrādātu 25 tūkstošus kubikmetru koksnes, pērn tā apgrozījums nebūtu bijis vairāk kā trīs miljoni latu un produkcija netiktu eksportēta uz vairāk kā desmit pasaules valstīm. 

Nevar izrunāt «apšubirzs»
«Mums katastrofāli trūka un, atklāti sakot, arī šodien trūkst ražošanas ēku,» situāciju skaidro Druvis. «Iekārtas, kaut dārgas, tomēr var nopirkt, bet naudas, lai uzbūvētu jaunu ražotni, kokapstrādātājiem vienmēr trūkst.» 90.gadu beigās viņi sākuši nomāt zemi un dažas ēkas bijušajā Alūksnes MRS. Tur darbu sācis kokapstrādes cehs, bet 2000.gadā radusies iespēja privatizēt visu bijušās mežrūpniecības saimniecības teritoriju. 

No astoņām celtnēm 4,3 hektāru teritorijā ražošanai piemērota bijusi tikai viena. Kā atceras Druvis, skats esot bijis baigs: «Gandrīz kā Brestas cietoksnī.» Ēkas pa pusei sabrukušas, sienas saplaisājušas, uz caurajiem jumtiem auguši koki. 

«Mēs toreiz spriedām – ja neiesim attīstībā uz priekšu, tad labu galu neņemsim. Vienkārši nespēsim izturēt konkurenci,» stāsta valdes priekšsēdētājs. Tomēr jau tā paša 2006.gada rudenī, kad bankā aizņēmušies nepilnu miljonu latu celtniecībai un iekārtām, pētot naudas plūsmu, abi sapratuši, ka balansē uz riska robežas un pietiek ar niecīgu grūdienu, lai līdzsvars tiktu izjaukts. Par tādu grūdienu kalpojis trekno gadu celtniecības bums un vispārējā ražošanas izmaksu sadārdzināšanās. Turklāt šis grūdiens bija pamatīgs.

«Uzņēmumiem, kuri nodarbojās ar eksportu un gribēja attīstīties, tā bija katastrofa. Nevarējām taču klientiem pateikt, ka Latvijā ir treknie gadi un produkts tagad maksās divreiz vairāk. Kāda tam bija tirgus cena, tāda palika.» Turklāt, kā uzskata Druvis, pasaules tirgus uz globālo finanšu krīzi reaģējis krietni agrāk, nekā krīze nonāca līdz Latvijai. Pieprasījums krities, un izstrādājumi sākuši krāties noliktavā.

Beigās, kad jaunā ražotne pabeigta, tā izmaksājusi par 30% vairāk, nekā bija plānots. Lai nodrošinātu naudas plūsmu, uzņēmuma īpašnieki bija spiesti šķirties ne tikai no saviem ietaupījumiem, bet arī no pirms tam iegādātajiem nekustamajiem īpašumiem. Un beigās bijuši priecīgi, ka visu saražoto par lētu naudu nopircis kāds ķīniešu uzņēmējs. Parādījušies vismaz kaut kādi līdzekļi.

«Bijām tādā bedrē, ka to pat grūti izstāstīt,» atceras Druvis. Toties, kad Latvijā sākusies krīze, viņi jau varējuši eksportēt daudz kvalitatīvākus, tajā skaitā arī ēvelētus izstrādājumus, un plašākā sortimentā. 4plus pamazām sācis rāpties no bedres laukā. 

Risks bija attaisnojies, un tā nebija pirmā reize, kad viņi abi riskēja. Pirmā bijusi vēl studiju laikā, kad paklīdušas baumas, kas stikla tarai celšoties cena. Druvis atceras, kā toreiz Jelgavā gājuši uz augstskolu un sprieduši, kas tā par izdevību. Pusceļā pagriezušies atpakaļ, tuvējos veikalos izpirkuši visu minerālūdeni, stikla taras punktos – stikla taru, ar kravas taksometru to saveduši LLU kopmītnēs un jau pēc dažām dienām, kad cena dubultojusies, bet piena pudelēm pat pieaugusi no rubļa uz pieciem rubļiem, visu realizējuši. 

Tas bijis viņu pirmais vērienīgais biznesa darījums. 1993.gadā, pabeiguši Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti, abi nodibināja savu uzņēmumu. Tad arī radies tā nosaukums. 

Kāpēc 4Plus? «Tāpēc, ka gribējām nodarboties ar kokapstrādi, bet neviens anglis, vācietis vai skandināvs nevarētu izrunāt tādus nosaukumus kā, piemēram, Apšubirzs,» smejas Druvis. Toties «četri plus» skanot interesanti un labi visās valodās. Vai viņi jau toreiz domājuši par eksportu? Un kā vēl! Gribējuši privatizēt Valmieras mēbeļu kombināta Rūjienas filiāli un ražot tajā masīvkoka mēbeles, par kurām Latvijā tobrīd bija dzirdējis tikai retais. Pat atraduši, kā piesaistīt līdzekļus, bet pēdējā brīdī pārdomājuši. «Nospriedām, ka mēs tik grandiozam pasākumam vēl esam par zaļu, un pēdējā brīdī nolēmām neriskēt,» godīgi atzīstas Druvis.

Ko nozīmē «plus»
Pēc tam abi uzņēmuma vadītāji strādājuši dažādus darbus, tomēr akadēmijā dzimusī ideja par savu biznesu neesot devusi mieru, un arī naudu iztikšanai vajadzējis. Kādā pavasara rītā, kā stāsta Druvis, viņš pamodies pēkšņi atcerējies, ka kāds studiju biedrs, kurš strādājis Latvijas finierī, teicis, ka Valmierā nekādi neizdoties noorganizēt bērza finierkluču iepirkšanu. «Kāpēc mums nepamēģināt!» negaidot dzimusi ideja. 

Arī tas bijis riskants pasākums, jo mežu īpašnieki pret tamlīdzīgām lietām tolaik izturējās piesardzīgi un arī Latvijas finieris uz viņu ideju skatījies drusku skeptiski, tomēr atbalstījis. Par finierklučiem daudzi neko nebija dzirdējuši – pārsvarā bērzu pārdeva papīrmalkā. Iepriekšējie mēģinājumi bija izgāzušies, un viņiem šajā jomā nebija nekādas pieredzes. «Tomēr šoreiz mēs nolēmām iet līdz galam un rūpīgi veicām sagatavošanas darbu. Tikāmies ar cilvēkiem, skaidrojām, ko un kā iepirksim,» turpina Druvis, atcerēdamies, ka 1995.gada 23.novembrī, kad sākusies iepirkšana, Latvijas finiera pārstāvis teicis, ka būtu labi, ja līdz gada beigām viņi iepirktu kādus 200 kubikmetrus baļķu. «Tā bija ceturtdiena, un piektdienas vakarā mēs jau bijām nopirkuši 500 kubus.»

Kaut arī peļņa nebija liela, šis darbs abiem jaunajiem cilvēkiem gājis no rokas, un ar laiku viņi kļuvuši par vienu no lielākajiem finierkluču piegādātājiem. Jau pēc gada atvēruši iepirkšanas punktu Alūksnē un 90.gadu beigās sākuši sadarboties arī ar citiem pārstrādātājiem, paralēli bērzam iepirkuši apsi un citus lapukokus. Tomēr no domas par savu ražotni neesot atteikušies. 

«Latvijas finieris tolaik bija augošs uzņēmums, un līdz ar viņiem augām arī mēs,» atceras Druvis. «Braucām uz izstādēm, tikāmies ar kokmateriālu ražotājiem citās valstīs.» Viņi sapratuši, ka nespēs konkurēt ar lielajiem Eiropas skujkoku pārstrādātājiem, kuru apgrozījums bijis desmitiem vai pat simtiem miljonu. Tāpēc jāmeklē savs, vislabāk – unikāls, nišas produkts. Tā viņi izšķīrušies par apsi. Tās koksnei ir mazs blīvums, tā ir viegla un izturīga. Ne velti tieši to izmanto pirtīs, jo koksnes blīvuma īpašību dēļ tā nekarst. Tolaik Latvijā no apses galvenokārt ražoti taras dēlīši. Arī viņi sākuši ar taru, tomēr drīz vien jau ražojuši dēlīšus un dēļus somu pirtīm, izejmateriālus mēbeļu ražošanai un galdniecībai. 

«Man reizēm prasa: ko tad jūs īsti ražojat – taru, dēļus, mēbeles? Grūti izstāstīt, ka tas nav ne viens, ne otrs, ne trešais,» saka Druvis. «Mēs apgādājam ar augsti kvalitatīvu materiālu saunu ražotājus Vācijā, Austrijā, Zviedrijā, Itālijā un pat Ķīnā, kur atrodas uzņēmums, kas ražo tās ASV tirgum. Tie ir dēlīši, līstītes, lāvu dēļi, stūrīši, griestu plāksnes… Savukārt no izstrādājumiem, kas paredzēti galdniecībai, tiek ražotas, piemēram, hokejnūjas, detaļas slēpēm un citi sporta inventāra piederumi, kā arī telpu iekšējās apdares materiāi.» Vaicāts, cik tad kopā ir šo izstrādājumu, Druvis manāmi apjūk. «Simtiem.» Un piebilst, ka tik milzīgu sortimenta apjomu iespējams nodrošināt, vienīgi pateicoties uzņēmumā strādājošo cilvēku profesionalitātei un spējai domāt tehnoloģiski. Viņaprāt, tas esot mīts, ka provincē trūkst šādu cilvēku. Tādi ir, tikai jāmeklē un jāprot atrast. 

Mīts, pēc uzņēmuma īpašnieka domām, esot arī tas, ka pasaule ir liela, Latvija maza, un nevienam mūs tur nevajag. «Muļķības – pasaule ir tieši tik liela, cik tālu mēs gribam redzēt pāri tam žogam, ko esam uzcēluši ap sevi,» saka Druvis. 

4Plus somu pirtis paši pagaidām gan neplāno ražot, jo tad vispirms jāapgūst pieredze un izstrādājums jāpilnveido vietējā tirgū, bet Latvijas tirgus tam par mazu. Toties esot neskaitāmi nišas produkti, ko vēl varētu ražot no apses. «Pasaulē ir ļoti daudz lielu uzņēmumu, kuri var piegādāt vienveidīgu produkciju milzīgos apjomos,» saka Druvis. «Bet maz nelielu uzņēmumu, kuri var ražot ļoti dažādu augsti kvalitatīvu un pasaules standartiem atbilstošu produkciju nelielos apjomos, strauji mainot savu piedāvājumu atbilstoši pieprasījumam.»

3 biznesa principi
1. Nevar strādāt tika naudas dēļ – ir jāmīl tas, ko dari
2. Nav svarīgs apjoms, bet gan kvalitāte
3. Pasaule pašlaik ir ļoti atvēra, un šī iespēja maksimāli jāizmanto


4plus
Dibināts
1994.gadā.
Kokapstrādi sāk 2000.gadā.
Pašlaik strādājošo skaits – 56.
Apgrozījums 2011.gadā – Ls 3,1 milj.

Apse – ceturtā plašāk izplatītākā koku suga (pēc priedes, egles un bērza) Latvijā. Pateicoties savam blīvumam un citām koksnes īpašībām, ideāli piemērota pirtīm. Ilgstoši uzskatīta par samērā nevērtīgu koksni.

Neapjukt stāvumā

Miks zvejnieks (16)

Latvijas Jaunatnes sporta olimpiādē Ērgļos Miks šogad ieguvis zelta medaļu kalnu slēpošanā, savukārt Pasaules Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā sportists izcīnīja 13.vietu milzu slaloma disciplīnā.

Vecāki: Jana – trenere, Raivo – uzņēmējs.

Vai Latvijas kalni nav par mazu, lai profesionāli trenētos? Slaloma tehniku var apgūt arī uz mazākiem kalniem. Kordes trase Siguldā, piemēram, ir īsa, bet stāva. Latvieši stāvumā mēdz apjukt, pie tā ir jāstrādā. Foršā kompānijā bieži braucam trenēties arī uz Austriju.

Cik ilgi jau slēpo? Kopš četru gadu vecuma.

No augstuma nebaidies? Nē, tā kā trenējos kopš mazotnes, man tas ir tāpat kā iet uz skolu. Uztraukums ir pirms svarīgām sacensībām.

Esat kalnu slēpotāju ģimene? Pagajušo nedēļu kopā pavadījām uz kalna. Pārsvarā braucam visi četri brāļi un mamma. Jaunākajam brālim ir seši gadi, viņš sacensībās vēl nepiedalās, bet slēpo visvairāk no mums visiem. Ja man nebūtu brāļu un mammas piemēra, diez vai pats būtu sācis slēpot.

Kā pavadi vasaras? Dodos uz nometnēm, skrienu, braucu ar riteņiem un skrituļslidām, spēlēju golfu. Esmu aizrāvies arī ar jaunu sporta veidu – skrituļslalomu. Tā ir braukšana no kalna, tikai slēpju vietā ir skrituļslidas, sniega vietā – asfalts.

Ar skolas darbiem arī tiec galā? Viss ir sakārtots – skola, treniņš, mājas darbi, miegs. Skolotāji ir saprotoši, un sliktākais neesmu.

Insbrukā pretinieki bija spēcīgi? Tur bija pasaules labākie jaunie slēpotāji. Braucu uz sacensībām jau kopš bērnības, stiprākos esmu ievērojis. Kopumā piedalījās 64 dalībnieki, tas bija visvairāk pārstāvētais sporta veids no visiem.

Ko tu gribētu sasniegt nākotnē? Aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm un pasaules kausā iekļūt trīsdesmitniekā. Sapņot vajag, tad ir, pēc kā tiekties.

Indra Jankovska, balsos Spānijā

Kad Indra nolēma Erasmus apmaiņas programmā apgūt sabiedriskās attiecības Seviljas Universitātē, viņa sāka meklēt, kur Spānijā būs Latvijas vēlēšanu iecirkņi

Tuvākais izrādījās 530 kilometrus attālajā Madridē, un viņa zvanīja uz Centrālo vēlēšanu komisiju, lai vaicātu, vai iespējams balsot pa pastu, nosūtot pasi. Lai arī Indra zvanīja jau janvārī, viņai nepateica, ka balsošanai pa pastu var pieteikties līdz 4.februārim. «Cimdara kungs tā arī nav parūpējies par iespēju nobalsot elektroniski atšķirībā no igauņiem,» saka Indra. Turklāt uzticēt pasi Spānijas pastam viņa negribētu, jo vairākkārt viņas sūtījumi nav sasnieguši Rīgu.

Vilciena biļete Sevilja-Madride-Sevilja Indrai izmaksās 130 eiro. «Es nevaru nebalsot. Tas ir mans pienākums. Un ja nu pietrūkst tikai vienas balss?» Uz vēlēšanām viņa vienmēr gājusi, 2007.gadā piedalījusies arī Lietussargu revolūcijā.

Indra uzskata, ka pieļaut referendumu par valodu nevajadzēja. «Tās ir retorikas spēlītes. Tagad tiek manipulēts ar nedomājošiem latviešu vēlētājiem,» Indra norāda uz gadījumu ar Ievas Akurateres dziedāto Atmodas laika himnu Manai tautai, ko izmantoja krievu valodas propagandas klipā.

Pirmoreiz uz Spāniju Indra devās pirms septiņiem gadiem, lai pusgadu strādātu par auklīti. Mācījās spāņu valodu, jo gribēja justies kā pilnvērtīgs cilvēks. «Latvieši varētu mācīties no spāņiem, kā mīlēt valodu. Pamēģini parunāt ar kādu spāni citā valodā viņa zemē! Tur dzīvojošajiem krieviem nav citas izvēles. Latvijā gan ir, jo paši jau esam izlaiduši.» Uz krievu valodu Indra pāriet tikai tad, ja klients nesaprot, ko viņa saka. Ar kolēģiem krieviem saprasties nav problēmu. Tomēr preses relīzes par D.Fab jaunumiem Indra sūta arī krieviski, jo nevēlas krievu preses žurnālistus atstāt bez informācijas. Patlaban viņa pati atsvaidzina spāņu valodas zināšanas internetā ar speciālu interaktīvu programmu, gluži kā datorspēli. «Bet vai tāda ir latviešu valodas apguvei? Nav dzirdēts.»

Lai arī uz Spāniju atpūsties Indra dodas ik gadu, pārvākties uz dzīvi tur negribētu, jo zina, kā ir dzīvot tālu prom. «Latviešiem ir ilūzijas par Spāniju, jo aizbrauc turp uz nedēļu, trim.» Arī spāņi gaužoties, ka te par aukstu, te karstu. Augsts bezdarbs. «Latvietim jābūt īpašam, lai tur būtu noderīgs.» Visvairāk spāņus raksturojot vārds mañana, kas nozīmē «rīt». Ja kaut ko vajag darīt, tad paveiks to nākamajā dienā. Un, ja ne, tad – parīt. «Spānijā gan arī diena ir garāka, jo saule lec āgrāk un riet vēlāk nekā Latvijā.»

Optimists ar buramo tinti

Latviešu literatūras klasiķim Zigmundam Skujiņam pagājušajos Ziemassvētkos apritēja 85 gadi. Mēs, joprojām aktīvie, mēdzam nobrīnīties – kur gan palikuši mūsu jaunības dienu elki? Kā viņi dzīvo tagad, kad vairs neatrodas dzīves virpuļa centrālajā asī? Vai patiešām atceramies viņus tikai jubilejās un panākumu svinību dienās?

Jau dažas minūtes pēc tam, kad esmu pārkāpusi Zigmunda Skujiņa izsmalcināti gaumīgā, bet vienlaikus omulīgā dzīvokļa slieksni, man top skaidrs: neviens no cienītājiem viņu nav aizmirsis – plaukti krautin piekrauti ar apsveikumiem dzimšanas dienā, Jaungadā. Īpaši piemeklēti, ar roku rakstīti, pa pastu sūtīti, tie atdod Zigmundam tieši to, ko viņš visu mūžu devis citiem – sirds siltumu. Nupat iznācis viņa Rakstu pēdējais – 10. – sējums.

Tērpies tumšā uzvalkā, viņš sagatavojis tases tējai, krūzes kafijai, glāzes sulai. Tā arī nepavaicāju, kāpēc viss ir pa trim, jo esam tikai mēs divatā. Viņš lūdz izvēlēties, ko dzeršu, un ļauj man pašai sabērt kafiju kanniņā. Es droši beru un gaidu, kad viņš teiks «stop!». Pie trešās karotes Zigmunds iepleš acis: «Ufff! Tas būs viens šausmīgs gājiens! Bet man ir sirdszāles – ja vajag, sakiet.»  

Minhauzens ar hūti
Bērnībā es domāju, ka Zigmunds Skujiņš ir aktieris – vienmēr stalts, gaumīgi ģērbies, galants viņš nepavisam nelīdzinājās tiem bārdainajiem, garmatainajiem rakstošajiem dīvainīšiem pārlieku lielajās brillēs un kļošenēs. Savu stāju un iznesību Skujiņš saglabājis vēl šodien – tērpies perfekti izgludinātā uzvalkā, eleganti izsēdies krēslā, viņš žestikulē izteiksmīgi, taču ne uzbāzīgi.

Zigmunda pazinēji ne reizi vien piedēvējuši viņam muižniecisku izcelsmi, saskatot viņā pirmās Latvijas laika augstāko aprindu skolojumu un asinis. Pats rakstnieks, dzimis nebūt ne dižciltīgā ģimenē, joprojām diezgan labi atceras bērnības laiku – dzīvojuši ļoti trūcīgi, tomēr māte ik gadu viņu vedusi «uz Maskavas forštati pie žīda Jēkabsona» un šūdinājusi kārtīgu uzvalku. Mamma par to norēķinājusies visa gada garumā. Privāti drēbnieki Zigmundam Skujiņam pēc tam bijuši vienmēr.

Rakstnieka manieres un apģērbu piemin visi, ko aptaujāju, – viens ievērojis to, kā Zigis, laiski pastaigājoties, vienmēr tur rokas uz muguras īpašajā «skujiņsatvērienā», cits cimdu un cepuru vilkšanas un mainīšanas kārtību, atkarībā no vēja stipruma, temperatūras un datuma kalendārā. Jānis Ķuzulis un Ēriks Hānbergs, šīs konsekvences apburti, pat gribējuši tapināt stāstu Zigmunds Skujiņš iet.

Dzejniece Māra Misiņa atceras, ka Rakstnieku savienības sekretariātā pēc kādas ilggadējas darbinieces sasveicināšanās manieres varēts noprast, kā pret kuru cilvēku jāattiecas. «Labdien, biedri Niedre!» Aha, tātad jāuzmanās! «Re, kur mūsu Luksiņš!» Skaidrs – omulīgs vecis. Bet Skujiņš vienmēr bijis un palicis Skujiņkungs. Un tas 70.gados, kad Padomju Savienībā kungi nedrīkstēja būt!

«Viņš bija džentlmenis. Pret visām sievietēm. Turklāt viņa klātbūtnē pat vīrieši kļuva labāki – iztaisnojās, tapa staltāki,» piebilst dzejniece Lija Brīdaka, Skujiņu ģimenes tuva draudzene.

Taču aiz nevainojamās cienījama vīra ārienes paslēpies viens joprojām aplam zinātkārs puika – pārsteidzoši kustīgs gan izziņā, gan prātā. Es pārsteigumā burtiski sasting-stu, kad viņš ierunājas par manu, sīka skuķa, izglītību, rakstu darbiem, attīstību. Gatavojies! Nemitīgi virpinādams teikumus, viņš ik pa laikam raujas kājās, šaudās pa dzīvokli, lai sameklētu un parādītu man izdrukas, izgriezumus vai pierakstus te par vienu, te citu laicīgu brīnumu – tēmas lēkā no jaunākajiem atklājumiem par kosmosu un vakuuma dabu līdz kristietības filozofijai, sirds ķirurģijai un senajiem romiešiem. «Es nestāstu nekādus blefus!» viņš izsaucas. «Mēs esam kā mazi bērni, kas ievesti mežā un nezina, ne kur atrodas, ne kur jāiet. Bet cerība jau vienmēr būs, kamēr mēs nenosēdīsimies pie koka un nedomāsim, ka mirstam nost.»

Tieši no Skujiņa gluži vai maniakālās intereses par dzīves notikumiem dzimuši viņa stāsti. Daudzi no tiem varētu sākties ar: «Un ja nu…» Viņš paķer faktu un tad atdod to saplosīšanai savas fantāzijas žokļiem.

Laipns un šiverīgs, viņš pirmajā mirklī rada atklātības kalngala iespaidu, tāpēc man nemaz nenākas tik viegli uzrunāt viņu uz «jūs», ko gan nākas saglabāt cieņas dēļ, brīžiem neveikli nobubinot «tjūs». Bet pēc kāda laika, ja ieskatās dziļāk, Skujiņš apstulbinoši labi spēj noturēt distanci, nepielaižot par tuvu. Taču arī šī maigā atgrūšana notiek ar glanci – viņš nevis strupi atsaka, ka par šo tēmu nerunās, bet pārvērš jautājumu jokā. Vai arī sāk aizrautīgi vēstīt par to, kā no līdzīgas situācijas izkūlies kāds viņa draugs vai paziņa. Un tad nu ej un saproti – vai viņš nudien runā tikai par kādu citu, vai arī daļu no sevis tur iepin, bet varbūt stāsts vispār pagrābts no zila gaisa un iestādīts tev ausī kā ķiršu kauliņš, no kura tu dedzīgi audzē pats savu interpretāciju koku.

Tāda pati, ne īsti smieklu, ne nopietnības pilna, ir Zigmunda atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš pēkšņi nomainījis imidžu un uzaudzējis vaigubārdu un ūsas? «Ūsas uzaudzēju pēc 80.jubilejas. Lai bildēs varu atšķirt, kur esmu pirms 80 un kur pēc 80 gadu vecuma.» 

Lai arī muļķim, ko lasīt
Diskusijas par to, vai Zigmunda Skujiņa rakstītā proza ir vai nav augstās raudzes lasāmviela, ir dzirdētas bieži. Rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis gan rauc pieri un uzskata, ka šāda dalīšana ir nepareizs, vēsturiski iegūts pieņēmums, ka «laba grāmata ir grūti lasāma un garlaicīga, savukārt triviāla – noteikti interesanta». Skujiņa darbi, it īpaši tie, kas tapuši pēc tam, kad autors sasniedzis 40 gadu vecumu un, pēc paša vērtējuma, vairs «mēslus rakstīt nav atļāvies», ir gan interesanti, gan vērtējami kā kvalitatīva, daudzslāņaina augstvērtīgā literatūra. Berelis uzskata, ka Skujiņš ir ne tikai labs, bet pat pārsteidzoši labs rakstnieks: «Un tad viņš izspēlē tādu kārti, kādu pirms viņa neviens nebija cirtis galdā – uzraksta romānus Miesas krāsas domino (1999) un Siržu zagļa uznāciens (2001). Viņam ir jau pāri 70, bet viņš ir dullāks, ekstravagantāks, intelektuālāks, pārdrošāks nekā pusgadsimtu par viņu jaunākie.»

Pats Zigmunds kādā intervijā smejas: «Miesas krāsas domino ir sarakstīts manierē, kad es visādas nopietnas lietas maskēju aiz velna dzīšanas. Gudrs jau sapratīs, par ko tur ir runa, bet lai arī muļķim ir, ko lasīt.»

Rakstnieks Pauls Bankovskis uzskata, ka Skujiņš ir tāds kā latviešu Apdaiks vai Rots – neko daudz nekurnot, sēž tik un savā nodabā saraksta grāmatas, turklāt viņa sarakstīto ne vien izdod, bet arī ar lielu prieku lasa. «Vienmēr jau var pārmest konjunktūrismu, bet tāds rakstnieks, kura rakstīto neviens nelasa, diezin vai kādam lasītājam būtu baigi vajadzīgs.» 

Nenoliedzami, oža viņam bijusi ļoti laba – vai tur Valmieras stikla šķiedras rūpnīca ar sieviešu kolektīvu, vai ienāk prātā aizdomas, ka Blaumanis bijis gejs, ka Aspazija skraidījusi plika, ka Kristum dzimis dēls. «Daudzkārt, kad viņš ķērās pie rakstīšanas, sākās šūmēšanās, nepiekrišana un, saprotams, lasīšana. Bet ko gan citu rakstniekam vajag?» Bankovskis nosmejas. Diezin vai vēl kāda latviešu rakstnieka grāmatu tirāžas sasniedz 7,5 miljonus.

Pats autors uzskata, ka rakstnieka galvenais uzdevums ir spēlēt literāro spēli, gleznojot vārdus, izbaudot teikumus un visam apakšā liekot jēgu. To, ka Skujiņa rakstītajā jūt autora prieku un var sadzirdēt, kā valoda skan vairākos līmeņos, apliecina visi, kas daudzmaz iepazinušies ar Skujiņa daiļradi. Žurnālists un rakstnieks Aivars Ozoliņš piebilst: «Es neatceros viņa sižetus, bet ļoti labi atminos šo stāstījumu garšu.» 

Bezpartejiskais cinisms
Jautājums par piederību kompartijai padomijas gados uzpeld vienmēr, kad vien tiek apspriests kāds mākslinieks, kuram pašlaik pāri 40. Es labprāt par to nerakstītu, jo šī materiāla tapšanas laikā nomocījos ar to līdz brošai, nespēdama uzurķēt ko vairāk par baumām un neviennozīmīgi vērtētu avotu – Imanta Lešinska memuārus Kalpības gadi.

Skujiņam neticamā kārtā izdevās ne tikai palikt brīvam no partijas biedra kartes (vienīgajam no lielkalibra rakstniekiem!), bet arī diezgan necenzēti publicēties un kopā ar sievu izbraukāt tuvas un tālas ārzemes, turklāt oficiāli viesoties arī pie tāda padomju režīmam nelojāla trimdas rakstnieka kā Gunars Janovskis. Tieši šis droši vien ir viens no iemesliem, kāpēc esmu manījusi pasprūkam viedokli, ka Skujiņš tomēr bijis čekas kalps. Interesanti, ka šādu pieņēmumu pauž tikai tie, kas nevēlas savu vārdu publicēt žurnālā un paši savām acīm neko nav redzējuši. Taču visi pārējie – radi, kolēģi, kritiķi un laikabiedri – skaļi nopūšas un saka: «Dace, liecies mierā, nu kas Zigmunds par čekistu?»

Pats Skujiņš tādu iespējamību jau tik daudz reižu publiski ir noliedzis, ka man pietrūkst nekaunības vēlreiz uzdot tiešu jautājumu intervijas laikā. Tomēr pēc viņa stāstītā var spriest, ka cauri visiem mūža gadiem Skujiņu vadījusi veiksme un izdzīvotāja stratēģija. Jau kara laikā piedzīvojis, ka nogalina gan vācieši, gan krievi, gan labie, gan sliktie, viņš ļoti agri izvēlējās diezgan cinisku attieksmi. «Visi ir slepkavas, un, pie kā tu esi, pie tā tev jādzīvo. Ja tu esi ziemā, tev jāstaigā mētelī, vasarā vari kreklā… Iekārtu maiņa prasa pielāgošanos, tāpat kā klimata maiņa. Tā ir arī rituālu maiņa. (..) Visi tie penteri, ko mēs rakstījām, tas nebija nekas vairāk kā rituāls. To vajadzēja darīt – un es to darīju,» viņš atzīstas intervijā Guntim Berelim 2005.gadā žurnālā Karogs. Vēlāk gan Skujiņš kļuva konsekventāks un nostājās uz radikālāku pārmaiņu ceļa, palaida muti, dažu labu reizi arī atraudamies pa ausīm: «Viņi man jau bija piešķīruši visus iespējamos valsts apbalvojumus! Nu, ko viņi man varēja padarīt?!» Taču vairākumā gadījumu Skujiņš no publiskiem strīdiem par šo tēmu izvairījies – labāk pacēlis hūti, uzsmaidījis un gājis prom. Šis gājiens varēja tikpat labi būt gan manīga izvairīšanās no konfliktiem, gan vienkārši Skujiņa džentlmeniskuma izpausme – kašķi un lamas nepiedien stilam.

Nelielu rūgtumu par žurnālistu urdīšanos, kurš no inteliģences tad ir vai nav bijis čekists, pauž dzejnieks Jānis Peters: «Pēc Atmodas viss padomju periods uzreiz iekrāsojās melns. Bet mēs uz Atmodu atnācām stipri gaiši un tīri. Un tajā bija ļoti liels Skujiņa nopelns – bez viņa mēs neatkarīgo Latviju būtu satikuši daudz negatavāki, citādu, un kas zin, kā vispār būtu bijis…»  

Skujiņ, nelien!
Tā vien šķiet, ka nonākt Zigmunda uzmanības lokā bija gan īpaša privilēģija, gan pārbaudījums. Vienmēr atteicies no statusam atbilstošajiem un Literatūras fonda dāsni piešķirtajiem materiālajiem labumiem, viņš neaizmirsa aizlikt labu vārdu par citiem, izlīdzēja, uzmundrināja jaunos, norādīja īsto virzienu. Ar rakstnieka ieinteresētību izlaida raksturus un notikumus caur savu rentgena aci un gluži kā psihoterapeits pateica, ko domā. «Jā, tas bija neticami precīzi, sākumā ne visai patīkami, bet vēlāk (manā gadījumā – pēc vairāk nekā 30 pazīšanās gadiem, izlasot eseju Paralēlajās biogrāfijās) skaidri sapratu, ka viņam taisnība, jo vārdā nosaukts tas, par ko tu pats sev negribi atzīties,» neslēpj Māra Misiņa.

Šīs Skujiņa publicētās citu latviešu rakstnieku biogrāfijas izraisīja īpašu šūmēšanos – pilnas detalizētiem, asiem novērojumiem, brīvas no laipošanas un koleģiāliem glaimiem, tās ne vienam vien lika dīdīties: «Ko tu, Skujiņ, lien tur iekšā! Kāpēc tev vēl tas vajadzīgs?!» Pat autora sievasmāsa Silvija Ūdre, bijusī izdevēja, atzīst, ka Zigmunds savās biogrāfijās atšķirībā no milzīgās labestības pret tuvajiem spējis būt īpaši nejauks. Un tomēr Skujiņš līda, ķidāja, pētīja. «Jā, es rakstu – un rakstu nekaunīgi, kaitinādams. Mēs nedrīkstam taisīt kaut kādus elku tēlus, kā to pašlaik dara ar Vācieti, un pazaudēt cilvēkus,» Zigmunds ir drošs par savu paņēmienu. «Turklāt esmu vienīgais, kas vēl saglabājies no tiem laikiem – pēdējais, kas aizbrauc. Neviena cita arhiprozista jau mums nav. Vācieši, kad viņi atkāpās, kad aizgāja pēdējais vilciens, aiz paša beidzamā vagona piekabināja milzīgu arklu – tas pārrāva gulšņus un izārdīja sliedes. Tāds arī esmu es prozā.»

Rakstnieka sapnis
«Noteikti neaizmirsti pastāstīt par Valdu,» man saka teju visi, kam apvaicājos par Zigmundu. Lija Brīdaka atceras, ka sieva noņēmusi no Zigmunda pleciem visas sadzīviskās rūpes – viņš varējis nodoties tikai radīšanai. «Tā bija saticība un cieņa. Uzticība līdz nāvei – viņi bija kā kopā saauguši, sapinušies līdz pat zelta kāzām.» Ja Valda kaut kur aizbrauca uz stundu vai pāris, Skujiņš nevarēja mierīgi nosēdēt – staigāja pa dzīvokli, nervozēja. Kolīdz Valda atgriezās, Zigmunds apsēdās pie galda un stundām ilgi strādāja. Vakaros viņš sarakstīto atdeva Valdai – viņa to pārrakstīja un novērtēja ar savu redaktores aci.

Pirms desmit gadiem, kad rakstnieka dzīvesbiedre pēkšņi aizgāja mūžībā, tuvinieki ļoti baiļojās, kā Zigmunds to pārcietīs. Liela loma tajā, ka Skujiņš nesabruka pēc trieciena, noteikti jāatvēl Skujiņu meitai Ingai, kas tagad tēva dzīvē ieņēmusi mammas vietu. Pirmos gadus pēc Valdas nāves pa Rīgu sākušas klīst baumas: «Redzējāt? Skujiņam jauna sieva!» Tās apklusa tikai pēc laba laika – kad visi bija sapratuši: daiļā jaunā pavadone ir viņa miesīgā meita.

Vai tad pielūdzējas pa dzīvi pakaļ neskrēja? «Jā, jā, tā trakā Ķempe vienreiz mani gribēja par brūtgānu dabūt, bet, kad mana sieva nomira, uzreiz pieteicās visas vecās brūtes!» Skujiņš sirsnīgi smejas. Vai izdomājāt, ka labāk neriskēt? «Nē, nē, nē – tādas vieglprātības lai paliek citiem. Valda mani sagaidīs.»

Pašlaik Skujiņa kungs daiļdarbus neraksta un arī vairs negrasās to darīt, tikai pa retam kādu recenziju vai gabalu topošajam Zinātņu akadēmijas rakstu krājumam.  «Jābeidz pļurkšķēt. Visu, ko esmu gribējis pateikt, var izlasīt desmit sējumos. Esmu pie finiša un vairs nezinu, kur tālāk skriet.»

Ik pavasari viņš dodas uz savām lauku mājām Eglītēm un paliek tur līdz vēlam rudenim. Šo caur un caur pilsētas puiku, ko sievas dzīves laikā knapi varēja noturēt laukos vairāk par divām dienām, ir sākusi piesiet daba un klusuma nesteidzība.

Mēs sākam runāt par inku kalendāru, pasaules bojāeju, un tieši tobrīd Skujiņam jubilejā dāvātajai orhidejai nokrīt zieds. «Nu, re, tas jau arī no vecuma,» viņš klusi nosaka. Un tad piebilst, aizklīdis tālu domās: «Rudens un vecums līdz zināmam brīdim ir ļoti skaists – viss vēl ir, ir svētku tērpi, vēl neesam kļuvuši kaili. Kad cilvēks trūd, viņš ir riebīgs… Bet arī tas pāriet – kolīdz notīrām skeletu, ģindeni, tie baltie kauli atkal ir ļoti skaisti.»