Lielajai mūzikas balvai nominētā Kristīne Opolais pagājušajā gadā ne tikai «uzspridzināja» Koventgārdenu, bet arī sagaidīja pirmdzimto – meitiņu Adrianu Annu
No kura izdevuma esat – sazvanoties pirms iepriekš noliktās intervijas, pārjautā Kristīne Opolais. Izrādās, vienlaikus ar mani uz viņas laiku pretendē divi sieviešu žurnāli. Lai arī strauju starptautisku popularitāti guvusī operdziedātāja pašlaik ir pēdējos gados ilgākajā atvaļinājumā Latvijā, klusumu viņa ir ar mieru lauzt tikai tagad. Būtiskāka par draudzību ar masu medijiem ir bijusi Kristīnes un pasaulslavenā latviešu diriģenta Andra Nelsona meitiņas piedzimšana pagājušā gada nogalē, mammas pirmie divi mēneši ar mazo Adrianu Annu Nelsoni.
Kristīnei 2011.gads ir bijis viens no svarīgākajiem mūžā. 29.aprīlī viņa un Andris Nelsons apprecējās. Viņas 25.jūlija debiju Čo-Čo-Sanas lomā Pučīni operā Madame Butterfly Karaliskajā Koventgārdena operā Londonā britu mediji nosauca par triumfu, kas nav redzēts kopš megazvaigznes Andželas Georgiu parādīšanās uz šīs skatuves 1996.gadā. 28.decembrī Rīgas Dzemdību namā dienasgaismu ieraudzīja divu talantīgo Latvijas mūziķu bērns. Un arī nominācija Par izcilu sniegumu Latvijas Lielajai mūzikas balvai attiecināma uz pagājušā gada notikumu – Opolais 2011.gada 12.marta solokoncertu Latvijas Nacionālajā operā.
«Pučīni ģimene»
«Intervijas ir jāsniedz, drīz jau atkal būšu prom,» strauji kā vējš iebrāzusies kafejnīcā pretim Nacionālajai operai, Kristīne ir tieša un lietišķa. «Drīz» gan izrādās tikai 6., 10. un 13.maija uzstāšanās ar to pašu Čo-Čo-Sanu Berlīnes Valsts operā, taču tās no pēdējām aktivitātēm pirms bērna dzimšanas – pagājuša gada jūlija koncertiem lielos mūzikas festivālos Vācijā, šķiet, šķir vesela mūžība. Jau aprīlī Kristīnei jāsāk intensīvi mēģināt, līdz maijam atkal jābūt teicamā formā. Auklīti mazajai, ko dziedātāja ņemošot līdzi no Rīgas, viņa ir sākusi meklēt jau tagad. Izvēlei jābūt mērķtiecīgai un savlaicīgai. Mammas darba dēļ arī bēbītim jau pavisam drīz nāksies ceļot, un Kristīne zinot: Adriana Anna jutīsies aizsargātāka, redzot pazīstamu, nevis katrā pilsētā citu aukles seju. «Bērns ir galvenais manā dzīvē, auklītei ar mani nebūs viegli. Jābūt atklātai, labsirdīgai un ar valodas zināšanām. Man jābūt drošai – ja kaut kas atgadās, auklīte varēs runāt angliski,» viņa saka, atzīdamās, ka pašlaik nevar iedomāties atstāt meitiņu pat savai mammai ilgāk par divām stundām. Finanses dotu iespēju noalgot profesionāli, kas naktī, ļaujot viņai izgulēties, zīdainītim iedotu pudelīti, bet sirds to liedz. «Ja arī eksistē labas auklītes, es nevaru gulēt, zinot, ka varbūt mans bērns raud,» Kristīnes acis, tikai pieļaujot vien šādu scenāriju, kļūst miklas. Šķiet, pat kafejnīcā malkotās tējas atspulgā viņa redz Adrianas Annas seju. «Mēs čučam abas kopā, un dažreiz no rītiem es atveru acis – viņa ir pamodusies pirmā, viņa smaida. Tā ir vislielākā laime manā dzīvē.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.