Žurnāla rubrika: Cilvēki

Uz globalizācijas viļņa

Posted on marts 14, 2012 by - Veiksme

Latviešu Vidiņu ģimenes uzņēmums, kas pagājušogad iztulkojis 40 miljonus vārdu, līdzvērtīgi ar ārzemju firmām konkurē Austrumeiropā 

Ārkārtīgi pārdomāts, apzināts un iznēsāts nodoms tas noteikti nebija – atceroties, kā pirms 10 gadiem ģimenes dzīvoklī radās Ad Verbum, pasmaida Marika Vidiņa. Viņai tad bija jau četrdesmit ar glītu astīti. Meita Zelma, tāpat kā savulaik viņa pati, togad beidza bakalaura pro-grammu Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Bija jādomā, ko darīt turpmāk. Dēls Viestarts vēl studēja Teoloģijas fakultātē. Ideju par tulkošanu, novērtēdama Vidiņu ģimenes radošo garu un inteliģenci, pasvieda pretējā dzīvokļa kaimiņiene. «Viņa teica, ka tikko nolikusi notāra eksāmenu, un viņai vajadzīgi tulki. Dibiniet uzņēmumu! Tā mēs arī izdarījām,» Ad Verbum direktore stāsta ar apbrīnojamu vieglumu. 

Trīs teologi rada tulkošanas biroju? «Bet tas jau samērā loģiski,» Marika atbild. «Mums ar Zelmu par teoloģiju nebija akadēmiskas, pētnieciskas intereses, bet darbībai Latvijas luteriskajā baznīcā mums ir «nepareizs» dzimums. Darbs ar tekstu, darbs ar vārdu – tam Teoloģijas fakultāte ļoti labi sagatavo.» 

No nulles līdz miljonam
Garajās stundās, ko Marika ar bērniem pie datora pavadīja Ad Verbum pirmsākumos, viņi neuzdrošinājās sapņot, kā šis ģimenes bizness izvērtīsies pēc 10 gadiem. 2002.gadā trīs Vidiņi līdz nakts vidum tulkoja un rediģēja, mācīja angļu valodu, titrēja reklāmas, centās apgūt biznesa pamatus. Uz četrām debespusēm izsūtīja sludinājumus par saviem pakalpojumiem. «Par biznesu neko nopietni nezinājām – tad jau nekādu īpašu baiļu arī nav, pieteicāmies ļoti plašā spektrā,» komentē Marika. Pēc dažiem mēnešiem viņi sapratuši, ka vajadzīgs cits piegājiens – jāizpēta, kā nozare funkcionē, jāizveido darbības shēma. Un jāmēģina izlauzties ārpus Latvijas tirgus. Citādi arī pēc 10 gadiem tāpat trijatā sēdēs pie tā paša galda tajā pašā istabā, pārlīkuši nebeidzamajiem lokāla rakstura tulkojumiem. «Sapratām, ka bāze, kas mums vajadzīga – nevis cilvēki, kas vienkārši zina kādu svešvalodu, bet profesionāļi. Ne tikai labi latviešu un vēl kādas valodas tulki, bet tiem ir jābūt vismaz Baltijas valodu tulkiem. Visās iespējamās kombinācijās.» 

Pirmā gada beigās sācis pieņemt darbā papildspēkus, ģimenes uzņēmums ir lēnām audzējis tulkošanas potenciālu un ieņēmumus, līdz 2011.gadu beidza ar miljona eiro apgrozījumu. 

15 štata darbinieku ikdiena rit skaistā septītā stāva birojā Brīvības ielas namā, pa kura logiem tālumā var redzēt Zinātņu akadēmijas jumta spici, pavisam tuvu – Veco Ģertrūdes baznīcu. Ad Verbum ir filiāle ar pieciem darbiniekiem Varnā, Bulgārijā. Plānos – tālāka ekspansija Austrum-āzijā. Sadarbības līgumi noslēgti ar vairākiem simtiem tulku visā pasaulē, pat Ķīnā, Indonēzijā, Argentīnā, Jaunzēlandē, kas dažādās variācijās spēj pārcelt tekstus 55 valodās. 

«Šeit mēs netulkojam,» Marika, tiekoties Brīvības ielas birojā, vairākkārtīgi uzsver. «Strādājam ar projektiem. Tajos ir iesaistīti klienti, tulki, redaktori, kvalitātes kontroles speciālisti.» 

Lieliem uzņēmumiem, piemēram, Samsung, Canon, ir vajadzīgas instrukcijas, ko pievienot saviem ražojumiem – viņa ilustrē Ad Verbum nišu, tehnisko tekstu pārcēlumus. Milzu koncerns taču vienu pa vienam nelasīs kopā ļaudis, kas varētu iztulkot šīs instrukcijas vairākos desmitos un pat simtos valodu, bet gan deleģēs to speciālistiem, uzticamiem sadarbības partneriem. «Pēc aptuveni septiņu gadu darba bijām gatavi piedāvāt Austrumeiropas valstu valodas. Tikai tad kļuvām interesanti lielajiem uzņēmumiem, kādu īstenībā nav daudz.  Citādi mēs vienkārši būtu pēdējais posms ķēdītē, kuras galā būtu, piemēram, trīs valodas,» saka Marika. Konglomerātu respekta apliecinājumu – tiešās uzrunas: «Cik valodas varat piedāvāt?» – Ad Verbum esot sācis saņemt burtiski pēdējā gada laikā. 

Tulko te, maketē Indijā
«Būtu ļoti grūti nosaukt kādu no lielajiem koncerniem, kuru instrukciju tulkošanā neesam piedalījušies,» Ad Verbum direktore atbild, kad lūdz precizēt pasūtītājus. Ja vēlos vēl specifiskāku izklāstu: esot brošūras, ko citā valodā pārcēlis tikai viņas birojs, bet ir arī virkne tulkojumu – kaut vai interneta programmatūras milža Microsoft pasūtījumi -, kas ir pat dažādu valstu kompāniju kopdarbs. «Autorība vispārpieņemtajā nozīmē nepastāv. Reizēm teikumā ir jāietulko tikai daži jauni vārdi. Citus vārdus klients jau sen ir «nopircis» citur un otrreiz par tiem nemaksā,» viņa skaidro. 

Tehnisko tekstu tulkiem ir jābūt ļoti zinošiem datorprogrammu jautājumos. Puse iemaņu ir tulkojums, otra puse – tulkošanas rīki. «Tas nav Google, kur ieliec un iztulko. Nekā tamlīdzīga! Mums jāapgūst tulkošanas vides, ar kurām ražotājuzņēmumi taupa savu laiku. Strādājot ar Word, naudu nevaram nopelnīt.» 

Tulki, kas tulko daiļliteratūru, un tie, kas darbojas ar tehniskajiem tekstiem, – tās šodien ir divas dažādas profesijas, pēc pieredzes secina Marika Vidiņa. Datu bāzes, terminu bāzes, specifisks tehnisko tulkojumu stils… Un kaut vai tāds «nieks» – populārākajā tehnisko tulkojumu pro-grammā Trados cilvēks vienlaikus redz tikai vienu teksta teikumu. 

Tehniskās tulkošanas lauciņam pieder arī Eiropas Savienības direktīvas, Eiropas Kopienas tiesas spriedumi, zāļu anotācijas – spektrs ir plašs. Datorprogramma saskaitījusi, ka pagājušogad Ad Verbum iztulkojis 40 miljonus vārdu. 

Uzņēmuma Rīgas biroja 15 darbinieki dalāmi projektu menedžeros, redaktoros un kvalitātes kontrolieros, man sīkāk tiek skaidrota «ražošana». Ir menedžere, kura strādā tikai ar tulkiem un tekstu redaktoriem dažādās valstīs: meklē, testē, vērtē tulkojumus, analizē, kuram ir labākas zināšanas par konkrētām tēmām. Kvalitātes kontrolieri vēl pēc tekstu redaktoriem ar specifiskām programmām pārskata «saražoto». Ja datoram kaut kas šķiet aizdomīgs, tas vēlreiz tiek sūtīts redaktoram, kas to lasa savā dzimtajā valodā, un atkal nodod atpakaļ menedžerim. 

«Pasaule tagad ir maza,» ne pirmo reizi šajā sarunā saka Marika Vidiņa. «Ļoti bieži klients šeit tekstu iedod tulkot, bet maketē, piemēram, Indijā, kur tas ir lētāk, iespiež Ķīnā. Jā, dzīve notiek virtuālā vidē.» Tomēr katram šā konveijera posmam ir jāstrādā tā, lai rezultāts būtu nevainojams. Klienti to pārbauda brīvas atlases veidā, regulāri piedāvājot gatavo materiālu lasīt neatkarīgiem ekspertiem, kam tulkojuma valoda ir dzimtā. «Stabils kvalitātes rādītājs ir tas, vai klients ar mums sadarbojas ilglaicīgi, vai tikai pāris projektos,» secina Marika. 

Lai arī Google un tamlīdzīgi instrumenti datoru tekstiem tagad liek «runāt» arvien vairāk valodās, viņas birojs tautā populāro interneta tulkotājprogrammu auksto elpu pakausī vēl nejūtot. «Zinu, ka programmētāji šajā virzienā strādā ļoti nopietni, droši vien, ka tam ir nākotne, bet nedomāju, ka tas varētu būt ātri. Turklāt šaubos, vai jebkad varēs datoram iemācīt valodas izjūtu, labskanību, stilu,» saka Marika. «It īpaši latviešu valodas vārdu locīšanu pagaidām nesaprot neviena programmatūra, arī kvalitātes kontroles programmatūras.» 

Mīlestības darbs
Ad Verbum savā nišā ir kļuvis par spēlētāju, kas Austrumeiropas tirgū konkurē ar Rietumeiropas tulkošanas birojiem, kuru darba pieredze mērāma vairākos gadu desmitos. Kvalitāte un ātrums – principi, bez kuriem šī konkurence nebūtu iespējama, definē Marika Vidiņa. Attiecībās ar globālajiem uzņēmumiem termiņu ievērošana ir visam pamatā. «Termiņi ir nosacījums, kur brīvi peldēt nedrīkst. Paskaidrojumi nevienu neinteresē. Šajos desmit gados vienreiz ir bijusi situācija, kad mēs projektu aizsūtījām nodošanas datumā, bez divām minūtēm divpadsmitos naktī. Tieši divpadsmitos mums klients zvanīja no Francijas un prasīja: «Bet kur ir pēdējie faili?» Un mēs varējām teikt: «Jums nu gan lēni tie interneta provaideri!» viņa smejas. 

«Nu, jūra, silts, forši taču,» arī nopietno jautājumu par biroja atvēršanu Bulgārijā Marika pārvērš jokā. «Ļoti vienkārši, paskatījāmies valodu grupas. Bulgāru, rumāņu… milzīgi tirgi,» viņa kļūst nopietna. «Bulgārija tikko bija iestājusies Eiropas Savienībā. Mēs Latvijā šim procesam bijām gājuši cauri pirms dažiem gadiem, un mums bija pilnīgi skaidrs, kāda rosība sāksies ar tekstiem.» Tagad arī Bulgārijā ir uzņēmumi, kas pazīst «drēbi», bet tajā brīdī neviens to nezināja. «Šajā jomā es īpaši nedomāju par konkurenci. Tu taču zini, kāda plānprātīga grafomānija pašlaik valda pasaulē. Var tikai pabrīnīties par jebkuru birokrātisku tekstu – rūpīgi lasi piecas lappuses un nekādi nevari saprast, par ko vispār runājam. Kad beidzot saproti ideju, to faktiski varētu pateikt piecos teikumos, nevis uz piecām lappusēm. Bet tā tagad ir stilīgi.» 

Ad Verbum panākumi, pēc uzņēmuma dibinātāju domām, nav biznesa ģenialitāte. Tā ir veiksme, ko diktējusi vēlme būt brīviem un neatkarīgiem – privātā uzņēmējdarbība to nodrošina. Marikas abi bērni, valdes locekļi un galvenie padomdevēji, šajos desmit gados paralēli darbam ir paspējuši gūt arī to neatkarību, ko nodrošina laba izglītība. Viestarts pašlaik studē filozofiju Lēvenes Universitātē Beļģijā. Zelma, ejot tēva, kinorežisora Zigurda Vidiņa pēdās, absolvējusi filmu skolu Dānijā, bet pirmo maģistra grādu ieguvusi Kultūras akadēmijā. Pašlaik maģistra programmā studē starptautiskā biznesa administrāciju Rīgas Ekonomikas augstskolā. Sportiski ģērbusies, gariem, brīvi krītošiem matiem, viņa nemanāmi iekļaujas biroja jauniešu koptēlā. 

«Visi cilvēki, kas strādā mūsu birojā, ir ļoti izglītoti, radoši. Nedomāju, ka mums varētu apsīkt idejas, ko darīt. Ik pa brīdim izdomājam ko jaunu. Izdevām Sērenu Kirkegoru, kam nav nekāda sakara ar tehnisko tulkošanu, mākslinieki Rūta un Artūrs Brieži pat saņēma Zelta ābeles balvu par labāko dizainu,» priecājas Marika Vidiņa. Bailes un trīsas, 2010.gads, Ingas Mežaraupes tulkojums, Ulda Tīrona redakcija – viņa, kurai Kirkegors bijis viens no mīļākajiem pagātnes domātājiem jau teoloģijas studiju laikā, rāda skaistu, tumšzilu sējumiņu ar lakonisku zeltītu apdari. 

Pieredze ar šīs grāmatas realizāciju gan devusi sūru mācību par joprojām problemātisko biznesa ētiku pašu mājās. Izdevumu paņēmis izplatītājs, kas solījis nodot to arī citām grāmatnīcām. Kirkegors pārdots, bet naudu Ad Verbum nav saņēmis joprojām. «Sāku priecāties, ka 98% mūsu ienākumi nāk no ārzemēm, mēs esam pilnīgi uz eksportu orientēts uzņēmums!» saka Marika Vidiņa.

3 biznesa principi
1. Kvalitāte
2. Ātrums
3. Individuālu risinājumu meklēšana katram projektam

Laba redzes atmiņa

Posted on marts 14, 2012 by - Jauna seja

Andris Kivlenieks (21) 

Latvijas ziemas orientēšanās čempionātā ar slēpēm izcīnījis divas zelta medaļas – garajā un vidējā distancē. Pasaules ziemas orientēšanās čempionātā Andris ieslēpojis 36.vietā.

Vecāki: Iveta Holcmane – orientēšanās sporta trenere, Andris Kivlenieks – armijas kartogrāfs. 

Kas pamudināja sākt orientēties? Abi vecāki ir labi orientieristi – jau piecu gadu vecumā skraidīju ar mammu pa mežu. Tagad mamma ir mana trenere, savukārt tētis uzzīmējis visas Ogres apkārtnes orientēšanās kartes. 

Kā sāki slēpot? Mamma stāsta, ka uz slēpēm uzkāpu trīs gadu vecumā, slēpoju pa istabu. 

Orientēšanās ar slēpēm ir nopietns sports vai patīkama izklaide?  Tas ir saspringts sports, atpūta nesanāk. 

Ko dari vasarā? Vasarā orientējos pa mežu. Pagājušajā gadā pasaules čempionātā paliku kādā 50.vietā. Labāk man veicas ziemā. 

Svarīgāka ir slēpošana vai orientēšanās? Orientēšanās man ir talants – pie tā pārāk cītīgi nestrādāju, taču nekļūdos. Svarīgāka ir fiziskā sagatavotība. 

Jau otro gadu sacenties pieaugušo konkurencē, kas tajā citāds nekā junioriem? Konkurence ir stiprāka, distances  – garākas un nopietnākas. Daudzi sportisti, kas piedalījās junioru sacensībās, tagad ir pazuduši – sāk mācīties, strādāt. Finansējums orientieristiem netiek dots teju nevienā valstī, tāpēc augstā līmenī ir grūti startēt. Pats Rīgas Tehniskajā universitātē studēju ģeomātiku. 

Kādreiz esi apmaldījies? Neko tādu neatceros. Sacensībās, protams, gadās kļūdiņas, bet to nevar saukt par apmaldīšanos. Dzīvē orientēšanās attīstījusi labu redzes atmiņu, tāpēc labi varu atrast pareizo virzienu un vajadzīgās vietas arī nepazīstamā vidē.

Tatjana Valenika, pirmā «simtlatniece»

Posted on marts 7, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Kad Rēzeknes novada Kaunatas pagasta iedzīvotājai Tatjanai Valenikai pirms trim gadiem piedāvāja strādāt tā sauktajā simtlatnieku programmā, viņai pat prātā neienāca, ka viņa un vēl trīs kaunatieši ir paši pirmie, kuriem tiek piešķirts šis nosaukums un arī simt latu «stipendija»

2009.gadā Nodarbinātības valsts aģentūras Rēzeknes filiāle bija pirmā Latvijā, kas sāka īstenot Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzfinansēto pasākumu Apmācība darba iemaņu iegūšanai un uzturēšanai, ja darba devējs ir pašvaldība. Filiāles vadītāja Ināra Šindarjova Tatjanas gadījumu dēvē par veiksmes stāstu. Par veiksminieci sevi sauc arī pati Tatjana, kaut gan toreiz, kad pēkšņi zaudējusi darbu, tā nebūt nelicies. 

Tatjanu ikdienā var satikt Kaunatas pagasta pirmsskolas mācību iestādē Zvaniņš, kur viņa strādā par auklīti. Darbu ar bērniem viņa sauc par savu likteni. Kaut arī savulaik ieguvusi ar tirdzniecību saistītu profesiju, Kaunatas bērnudārzā sākusi strādāt jau no tā pašiem pirmsākumiem, 1987.gadā. «Toreiz man bija mazs dēlēns uz rokām, viena pati audzināju, nebija, kur viņu atstāt, tāpēc piekritu strādāt dārziņā gan par aukli, gan par audzinātāju.» Tomēr, kad puika paaudzies, ļāvusies kādas firmas vilinājumam strādāt veikalā. «Kā es pēc tam to nožēloju, jo bērnudārzā man patika daudz labāk! Laikam jau sirds sajuta, ka nav lemts!» Uznākusi krīze, un firma, kurai piederējis veikals, sabrukusi, pārdevējām nācies kļūt par bezdarbniecēm. 

«Bet izrādās, ka dārziņā mani nebija aizmirsuši. Atceros kā šodien – atnāku mājās, pastkastē iesprausta zīmīte: «Taņa, nāc rīt uz dārziņu, mēs tevi ņemam.» Neticēju savām acīm, apraudājos no prieka.»     

Bērnudārzā Tatjana strādāja kā jau simtlatniece – visādus palīgdarbus, gan veļas mazgātavā, gan virtuvē, aizvietojusi arī auklītes. Bet jau pēc sešiem mēnešiem viņai piedāvāts pāriet pastāvīgā darbā. 

Kaunatas pagasta pirmsskolas mācību iestādes vadītāja Sandra Viša Tatjanu sauc par vienu no labākajām darbiniecēm – čakla, atsaucīga, brīnišķīgi saprotas ar bērniem. Kuru katru jau vis darbā neņemtu! 

Kaut arī alga, kuru viņa tagad saņem uz rokas, tikai nedaudz pārsniedz simt latu «stipendiju», Tatjana par iztikšanu nesūdzas. «Dzīvot var, ir sava zeme, kur izaudzēt kartupeļus, dārzeņus. Pilsētā ar simt latiem izdzīvot būtu daudz grūtāk. Turklāt laukos visi cits citu pazīst un atbalsta gan priekos, gan bēdās. Tas ir galvenais,» saka Tatjana Valenika.

Vecvecvecvectēvs

Posted on marts 7, 2012 by - Dzīve

Viņa portrets ir uz simtlatu banknotes, viņa vārds dots asteroīdam, viņš ir leģenda. Taču Krišjāņa Barona dzimtai, gluži kā daudziem cilvēkiem Latvijā, nācies pieredzēt visu – karu, trimdu, izsūtījumu, atzinību un noliegumu

Sirmais dainu tēvs, Lielvārdes josta un tautisks ornaments atturīgi sarkanās krāsās. Elektronisko norēķinu laikmetā simt latu banknoti pirkstos apgrozīt nesanāk bieži, tomēr nevaru nepajautāt, kā Barona pēctečiem patīk šis dizains. «Ideja jau nav slikta, tikai tās interpretācijas…,» par senča portretu uz simtlatnieka saka tulkotājs un stilizētās folkloras kopas Maskačkas muzikanti bundzinieks Jānis Barons (41). Netīkamas mieles atstājusi nu jau mirušās Parex bankas reklāma, kur Baronu tēvs bija ietērpts Kubas revolucionāra Če Gevaras uniformā, pie cepures piecstaru zvaigznes vietā tikai piesprausts auseklītis. Jānis uzskata – jokot par vēsturiskām personām var, tikai – nekropļojot šo personu būtību. 

Piesardzīgums, šķiet, Jānim ir no laika, kad padomju skola oficiālajā vēstures kanonā neietilpstošās dzimtas vēstures lappuses vienkārši izsvītroja. Tāpēc Jānis, līdzīgi kā savulaik viņa tēvs, arī savam puikam jau ieskicējis Baronu dzimtas līkločus. 

«Tajā stundā, kad mums stāstīja par Baronu, neko jaunu neuzzināju,» lietišķs ir otrklasnieks Matīss. 

«Atceros, Jāņa mamma man stāstīja, ka savējiem jau no mazotnes mācījusi – Baronu uzvārdu ir jāprot nest. To gribu arī mūsējiem ieaudzināt,» saka Jāņa dzīvesbiedre Marika. Taču ikdienā Barontēva vārdu mājās gan viņi nelokot, jo uzvārds vien neko nenosaka. 

«Ja es uzsvērtu, ka mans vecvecvectēvs ir Krišjānis Barons, sanāktu, ka pieprasu īpašu attieksmi. Taču tā katram jānopelna pašam,» teic Jānis. 

Turpināt dzimtu
Stāsts, kā latviešu mājkalpotāja Dārta Rudzīte Pēterburgā satika savu Krišjāni, ir izlocīts gan romānos, gan jaunāko laiku vēstures grāmatās. Toreiz, 1862.gadā, kad Krišjānis Barons no Jura Alunāna pārņēma progresīvā latviešu laikraksta Pēterburgas Avīzes galvenā redaktora pienākumus, viņa vārds latviešu aprindās ātri apvijās leģendām – trāpīgs rakstītājs ar asu prātu, punktuāls un pilsoniski atbildīgs, tajā pašā laikā atturīgs un kluss. Dārta gribēja pati ieraudzīt Baronu. Viņiem patiešām kādās latviešu viesībās izdevās iepazīties, abi iemīlējās un 1864.gadā apprecējās. 

Marikas stāsts, kā viņa satika savu Baronu, ir pavisam citāds. Iepazinās nejauši, turklāt iepriekš Marika nezināja Jāņa radurakstus. «Kad Jānis man pateica savu uzvārdu, uzreiz drošības pēc pajautāju – tu taču neesi tā Krišjāņa Barona radinieks? Izrādījās, ka ir gan,» atceras Marika. Par to, ka pēc kāzām no Škapares jākļūst par Baroni, šaubu nav bijis ne brīdi, taču nevis tāpēc, ka Barons labi skan, bet gan tāpēc, ka ģimenei vajag kopēju uzvārdu. «Es apprecēju konkrētu cilvēku, es pieņēmu viņa uzvārdu, un tagad mums kopā dzimta ir jāturpina,» to sakot, Marika mīļi uzsmaida pastarītim Jēkabam, kurš šajās dienās nosvinējis četru mēnešu jubileju. 

Jēkabs ir visjaunākais Baronu dzimtā. No pēcpusdienas miega pamodies, viņs uzmanīgi nopēta mani un fotogrāfu. Vienojamies, ka mazo dzimtas fotogrāfijai vēl nebildēsim, jo puika pie spilgtām zibspuldžu gaismām nav pieradis. Citās domās ir māsa Madara – četrgadniecei ap ģimenes galdu sakrāmētā aparatūra šķiet kārtīgas izpētes vērta, un fotogrāfam nākas atbildēt uz āķīgiem jautājumiem. Tas ir tik pašsaprotami, jo Madaras tētis Jānis taču zina visas pareizās atbildes – ne reizi vien Jānis ir guvis uzvaras vai godalgotas vietas dažādās Latvijas erudītu līgas sacensībās. 

«Patiesību sakot, esmu novirzījies no dzimtas tradīcijām,» secina filologs un folkloras entuziasts Jānis Barons. Paradoksāli, jo visiem taču šķiet, ka Krišjānis Barons un folklora ir teju sinonīmi. Jā, Barons, apkopoja, pierakstīja un sistematizēja dainas, taču Tērbatā viņš studēja fiziku un matemātiku, nevis filoloģiju, paskaidro Jānis. Arī Krišjāņa vienīgais izdzīvojušais dēls Kārlis priekšroku deva precīzajām zinātnēm un bija viens no stomatoloģijas pamatlicējiem Latvijā. Savukārt Kārļa dēls Paulis un viņa mazdēls – mana sarunbiedra Jāņa Barona tēvs Juris – bija inženieri mehāniķi. «Skolā man vienlīdz labi padevās gan fizika, gan literatūra,» atminas Jānis. Viņa fizikas skolotājs vēl labu brīdi bijis dusmīgs, ka klases labākais skolnieks izvēlējies Filoloģijas fakultāti, kur tad arī pa īstam saslimis ar folkloru, dančiem un dziedāšanu. «Tas bija 1988.gads, pēc pirmā Baltikas festivāla folkloras kustība bija uz pacēluma, un man tas patika,» savu Dandaru laiku atceras Jānis. Pabūts daudzos festivālos, pa Latviju koncertēts krustu šķērsu. Daudzos godos spēlēts arī ar Maskačkas muzikantiem, kur Jānis atbild par bungu ritmu, bet Anša Ataola Bērziņa skaļā balss rībina klasiskās dainas un interpretācijas gan latviski, gan latgaliski. Jānis saka – muzicēšana bija paša izvēle, jo mājās tautasdziesmas no rīta līdz vakaram neviens nedziedāja. 

Tiesa, dzimtas vēsture, kas gluži citām acīm jau no mazotnes lika skatīties uz padomju Latvijas vēstures stundām, Baronu bērniem bija labi zināma. «Kopumā jau padomju vara pret Baronu labi izturējās,» ironizē Jānis, piebilstot, ka pat klases pionieru vienība nosaukta Krišjāņa Barona, nevis kāda padomju kareivja vārdā. 1977.gadā, kad Krimas Astronomiskās observatorijas zinātnieki atklāja jaunu asteroīdu, to nodēvēja par 3233 Krišbarons. 

Taču oficiālā vēsture noklusēja par tiem Baronu dzimtas ļaudīm, kuri padomju stāstā neiederējās. Piemēram, Jānis tikai no tēva uzzināja, ka sirmais Krišjānis Barons, godinot Latvijas brīvības cīņās kritušo mazdēlu Kārli, kājām šķērsojis Rīgu svinīgās procesijas priekšgalā, kad Liepājas aizstāvēšanā bojāgājušos studentu rotas kareivjus 1920.gada janvārī pārapbedīja Brāļu kapos. Oficiālajā versijā Baronam nebija mazdēla – Latvijas brīvības cīnītāja, kas kritis kaujā ar lieliniekiem. «Atceros, kāda klasesbiedrene tā nicīgi teica, ka Latvijas brīvības cīnītāji nebija nekas cits kā saujiņa sadzērušos zaldātu.»

No skolas grāmatām savulaik svītrots arī fakts, ka Krišjāņa māsas Marijas mazmeitas – Veru un Sofiju Dravnieces – padomju vara izsūtīja uz Novocaricinas ciemu Sibīrijā. Vera nomira izsūtījumā, bet Sofija, atgriezusies Latvijā, nodzīvoja līdz 102 gadu vecumam. 

Domās pāršķirstot Baronu dzimtas vēsturi, mūsu saruna gluži nevilšus pievēršas mūsdienām. «Stāsta, ka latvieši ir izdzīvotāji un gan jau izdzīvos arī šoreiz, taču šķiet, mums ir problēmas. Var izdzīvot, atdzimt no pelniem, bet tikai tad, ja ir optimisms un vērtību sistēma, pie kuras turēties, bet mums ar to ir pavisam švaki,» saka Jānis un, gluži kā pareizos vārdus meklējot, pēc garākas pauzes pabeidz domu: «Mēs katrs savas dzimtas vēsturē varam atrast pieturas punktus, tās vērtības, kuras senčiem bija svarīgas, un to, kam viņi ticēja.» 

Līdztekus Baronu dzimtas vēsturei Jānis izpētījis arī savas vecmāmiņas Eiženijas Judovicas radurakstus. «Jaunpils pusē ir leģenda, ka Judovici savulaik uz Latviju no Zviedrijas atnāca kājām – pa ledu pāri līcim. Vecmammas tēvs esot bijis inženieris un labi pārzinājis dažādas ūdensbūves. Viņš baronam izveidojis tik labu dīķu apūdeņošanas sistēmu, ka dāvanā saņēmis zemi savas saimniecības izveidei,» ar lepnumu stāsta Jānis. 

Leģenda par brunčiem
No pamatskolas atceros ekskursiju uz Krišjāņa Barona muzeju, sirmā Barontēva portretu masīvā koka rāmī un Dainu skapi, kura daudzajās atvilktnēs neticami pedantiski bija sakārtotas lapiņas ar roku rakstītām četrrindēm. Marika smejas, ka viņai šāda ekskursija gājusi secen – pirmoreiz Barona memoriālajā dzīvoklī būts kopā ar Jāni. Viņš bijis klāt gan muzeja atklāšanā 1985.gada 31.oktobrī, kad atzīmēta Krišjāņa Barona 150.dzimšanas diena, gan to pamatīgi izpētījis jau studiju gados. Kad fakultāte jaunos filologus sūtījusi praksē, Jānis gājis strādāt tieši uz muzeju. «Laikam toreiz tas likās loģiski, īsti vairs neatceros.» Kursadarbus un diplomdarbu par dzimtas tēvu gan neesot rakstījis, šķitis daudz aizraujošāk pētīt ko jaunu. Tāpēc tapis darbs par Jāņa Veseļa biogrāfiju un daiļradi. 

Arī tagad vismaz reizi gadā Jānis aiziet uz Barona muzeju, apciemo nu jau par labiem draugiem kļuvušos muzeja darbiniekus. Dzimtas relikvijas esot labi aprūpētas un, vienkopus savāktas, stāsta par Barontēva savrupo dabu un pedantisko attieksmi pret darbu. Tikai pavisam nesen muzejā nonākuši Baronu tēva skrupulozie studiju laika pieraksti un viņam adresētais, bet nekad neizmantotais ielūgums uz Latvijas Republikas proklamēšanas sapulci. Barontēvs dzīvoja Vecmīlgrāvī, satiksme, kā jau pēc kara, bija slikta, un sapulces rīkotāji nolēmuši personiski ierasties pie viņa, lai uzaicinātu pievienoties. Taču tieši tobrīd viņš bija devies kādā no savām garajām pastaigām pa Vecmīlgrāvi. Turpat uz vietas, Krišjāni Baronu gaidot, ielūgums ar roku uzrakstīts un atstāts pastkastītē, cerot, ka Dainu tēvs tomēr būs klāt šajā Latvijai svarīgajā brīdī. Taču nekā. Vēsture klusē, kāpēc viņš uz ielūgumu neatsaucās. Visticamāk, iemesls bijis prozaisks – pēdējais kuģītis bija jau aizgājis, bet citādi pilsētā nokļūt faktiski nebija iespējams. 

Muzejā nu glabājas arī Krišjāņa Barona mātes Eņģeles sega, kas kļuvusi par zīmīgu dzimtas vēstures liecinieci. Leģenda ir smeldzīgi skaista – savulaik Krišjāņa māte noaudusi greznu, rakstainu segu. Pēc kāzām to kā dāvanu saņēma vedekla Dārta, kura savukārt košo greznumu nodevusi savai vedeklai Līnai. Kad reiz abas Dārtas mazmeitas sūdzējušās, ka nav vajadzīgo rotu, lai uzpostos ballei, vecmāmiņa ierosinājusi segu pārgriezt uz pusēm un abām jaunkundzēm uzšūt brunčus. Viena no māsām – Lidija – savus brunčus paņēmusi līdzi, kara pēdējā gadā dodoties bēgļu gaitās uz Ameriku, bet otra – Biruta, kura palika Latvijā, savējos gadu desmitiem rūpīgi glabājusi un tikai pirms nāves meitai izstāstījusi, kur un kā rakstainie brunči radušies. Tagad šie brunči, precīzāk sakot – Krišjāņa Barona mātes austās segas puse – glabājas Barona muzejā.

Brokastis ar miljonāri

Posted on marts 7, 2012 by - Dzīve

Mēs uzaicinājām uz interviju desmit Latvijas bagātākās sievietes, lai uzzinātu, ko viņas domā par naudu, biznesu, dzīves vērtībām. Kas no tā iznāca? 

Viņas neredzēt pozējam spožo vāku žurnāliem ar Hermes Kelly Bag par vairākiem desmitiem tūkstošu latu un pašapzinīgu smaidu sejā. «Tas nav vajadzīgs,» ir biežākā frāze, ko par publicitāti nākas dzirdēt saistībā ar Latvijas bagātākajām sievietēm. Nīgrums pret medijiem, lai arī ietērpts gluži pieklājīgos vārdos, spraucas laukā pa visām vīlēm. Viena no bagātniecēm reiz pat esot interesējusies par iespēju iesūdzēt kādu žurnālu tāpēc vien, ka tas miljonāru topā publicējis viņas vārdu. Lielākā daļa pirmā desmitnieka uzvārdu plašākai sabiedrībai Latvijā nemaz nav zināmi. Jūs varat gluži mierīgi sēdēt pie blakus galdiņa restorānā ar bagātākajām Latvijas sievietēm, kas pārstāv ostu biznesu, un pat nenojaust, kas viņas ir. Vai kaut ko zināt par Ladu Duhovnuju – 38 gadus vecu rīdzinieci, kurai akcijas uzņēmumā Alpha osta 2011.gadā, pēc Baltic Screen datiem, nodrošinājušas vietu starp desmit bagātākajām miljonārēm? Vai varbūt par Tatjanu Omeļčenko no Rīgas ostas tranzītuzņēmuma SIA Strek? Un Jeļenu Paru no SIA Termināls? Šo sieviešu bagātība, pēc ekspertu aplēsēm, ir septiņi, astoņi miljoni latu katrai. 

Mazliet citādi ir ar Tatjanu Karginu, kurai pieder tādi paši septiņi miljoni latu, bet laulības šķiršanas prāva ar Parex bankas bijušo līdzīpašnieku Valēriju Karginu nodrošināja plašu, saldsērīgu popularitāti. 

Topa pirmajā piecniekā ir kādreizējā politiķa Andra Šķēles biznesa pārstāves – sieva Kristiāna Lībane-Šķēle ar desmit miljoniem latu un abas meitas, Madara un Anete, katrai pa deviņiem miljoniem latu. Šķēlēm  pieder ekskluzīvo mēbeļu uzņēmums Anna Barons. 

Biznesa aprindās Latvijā zina un ar respektu piemin trīs miljonāres no pirmā desmitnieka: farmācijas uzņēmuma Grindeks akcionāri Annu Lipmani, kurai ir farmaceita izglītība, telekomunikāciju uzņēmuma Belam Rīga akcionāri, pēc izglītības programmētāju Ludmilu Kacu un degvielas uzpildes staciju tīkla Viada īpašnieci Allu Morozu, kura studējusi inženierzinātnes. Šo sieviešu īpašumā ir attiecīgi 22, 13 un 7 miljoni latu. Raksta tapšanas laikā intervijai piekrita otrā bagātākā Latvijas sieviete Ludmila Kaca. 

Kāpēc miljonāres nelabprāt «atvelk zīda aizkariņu», lai parādītos plašākai sabiedrībai? To nosaka gan biznesa specifika, gan emocionāli motīvi, kas saistīti ne tikai ar ģimeni, bet arī arī labdarību. Iespējams, iemesls ir arī tas, ka biznesā, kuru bagātnieces pārstāv, dažas no pirmā desmitnieka reāli nemaz nedarbojas.

Te tādas nav!
Būtu interesanti noskaidrot, kā izskatās, ko domā par biznesu Latvijā un pie kādām vērtībām turas bagātās sievietes. Vai viņas lasa Koelju? Varbūt Platonu? Apmeklē karstās jogas nodarbības, kas tagad Latvijā kļuvušas ļoti populāras? Vai viņām ir ko teikt par savu veiksmes formulu dzīvē? Vai piedalījās valodu referendumā? Durvis ziņkārībai tiek aizcirstas tieši deguna priekšā! 

Mēģinājumi sadzīt pēdas sabiedrībā mazzināmajām ostas biznesa pārstāvēm beidzas ar fiasko. Izlaužoties cauri firmu apsardzei un sekretariātam, izrādās, ka jautājumi par biznesu, kurā cienījamās kundzes, pēc oficiālajiem datiem, darbojas, ir pārlieku uztraucoši. «Es jūs varu apbēdināt, viņa ir kategoriski pret,» Jeļenas Paras attieksmi pret intervijām atstāsta SIA Termināls biroja sekretāre. Parai kā kontrolpaketes turētājai un vienīgajai valdes loceklei šajā uzņēmumā, gan arī dalībniecei vēl citās kompānijās neesot vajadzības gozēties žurnālos. «Viņai bojājas garastāvoklis, kad publiski piemin viņas vārdu. Viņa to necieš, pat konsultējās par to ar juristiem.» Parai Jūrmalā pieder īpašuma domājamās daļas vairāk nekā pusmiljona latu vērtībā, viņas dzīvesbiedrs Viktors Pars darbojas ostu biznesā, liecina Baltic Screen pētītais par bagātnieku iepirkumiem Jūrmalā. 

Līdzīgi kā Para, no publicitātes izvairās arī ostas uzņēmuma SIA Strek akcionāre Tatjana Omeļčenko, kurai pieder trešdaļa kravu pārkraušanas firmas. 45 gadus vecā sieviete nav pierunājama pat uzklausīt, pat ko būtu intervija. Viņas uzņēmumā uz telefona zvanu atsaucas laipni. Taču, izdzirdot, ka zvana žurnāliste, sekretāres tonis krasi mainās. 

«Nē, nekādi nevar sazvanīt! Viņa te nestrādā!» uztraukti tiek strupi nobērts. 

Vēl viena no miljonāru saraksta ostas biznesa pārstāvēm ir 40 gadu vecumu nesasniegusī Lada Duhovnaja, kurai līdz pat pērnā gada oktobrim piederēja 10,5% kapitāldaļu tranzītuzņēmumā Alpha osta. Tagad tās pārdotas. Alpha osta ir viens no vislabāk pelnošajiem uzņēmumiem Rīgas ostā. Centieni rast kontaktu ar Duhovnuju sākotnēji šķiet daudzsološi: uzņēmuma birojā ar izbrīnu, taču laipni tiek uztverts piedāvājums satikties un parunāt par biznesu, dzīves vērtībām, taču atklātai intervijai Duhovnajas kundze rokā tomēr nedodas. 

Kad uzrunāju Rīgas ostas lielākā uzņēmuma – Rīgas Tirdzniecības ostas – valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu, viņš palūdz atkārtot minēto uzņēmēju vārdus. Taču arī tad ir spiests atzīt – nepazīst. Paši uzņēmumi ostā ir labi zināmi, taču biznesa reālie vadītāji ir pavisam citi cilvēki. «Ja mēs paskatītos caurlaidi, domāju, ka Omeļčenko nav bijusi [ostā] desmit gadus,» Kļaviņš izsaka pieņēmumu. «Saukt viņas par lielām uzņēmējām nevar. Drīzāk par pacietīgām daļu turētājām,» rezumē Kļaviņš. 

Miljoni līdz 30 gadu vecumam
Gandrīz neticamā kārtā viena no mazzināmajām miljonu īpašniecēm bija gatava satikties. Vispirms, lai parunātu tāpat vien, viņa bilda. Neoficiāli, ar zināmu noslēpumainības oreolu. Cerot pēcāk uz atklātu interviju, tas šķita pat interesanti. Kāpēc ne! Vēlāk kļuva skaidrs, ka piekrišana notikusi, lai paskatītos, «kas meklē». Un kāpēc. Visi turpmākie mēģinājumi sakontaktēties beidzās pie sekretāres durvīm: «Ziniet, par interviju saruna vēl nav bijusi.» 

Biedrības Līdere, kas apvieno Latvijas sievietes uzņēmējas, valdes priekšsēdētāja uzņēmēja Aiva Vīksna stāsta, ka Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, sabiedrības turīgākais slānis nealkst uzmanības. Ja vien tas nav saistīts ar sava biznesa popularizēšanu, viņi labprāt nerāda «savu seju». «Tā nav uzņēmēju vaina, bet pašlaik sabiedrība ir noslāņojusies. Jāatzīst, ir ļoti daudz skaudīgu cilvēku,» iemeslus skaidro Vīksna. Pati biznesu veido jau 21 gadu, ļoti daudz strādā. Taču uz savas ādas bieži izjutusi attieksmi «tev paveicās!», «tu «biezā»!». 

Tas ir ne tikai aizvainojoši, bet var apdraudēt arī ģimeni, bērnus. Pievērst uzmanību savai veiksmei nozīmē palikt zem lupas savus ģimenes locekļus, īpašumus. 

Pēc Vīksnas domām, ir tikai loģiski, ka uzņēmēji, kuru bizness nav saistīts ar plašas sabiedrības apkalpošanu, norobežojas no vīdēšanas sabiedrības acu priekšā. «Daudz svarīgāk ir būt zināmam sava biznesa aprindās, piemēram, Ķīnā, Krievijā, Eiropas valstīs – sadarbības partneru lokā,» stāsta Vīksna. Lepoties ar brīnišķīgu māju, auto vai ekskluzīvu somiņu, viņasprāt, ir jaunu, ambiciozu cilvēku sapnis. «Tiem, kas biznesā kaut ko nozīmīgu sasnieguši, tas nav vajadzīgs.» 

Lai arī lielajā biznesā esošās uzņēmējas atklāti to neatzīst, ārpus sarunas ieraksta neslēpj: ja kaut kas Latvijas biznesa vidē kaitina, tā ir «falšā uzņēmējdarbība», kur sievietes ir tikai savu turīgo dzīvesdraugu biznesa izkārtnes. Viena no Latvijas ietekmīgajām miljonārēm atzina, ka šis fakts grauj ne tikai biznesa prestižu, bet arī priekšstatu par sievietes iespējām tajā, līdzvērtīgumu. «Man tas nav vajadzīgs,» vaļsirdīgi atbild Kristiāna Lībane-Šķēle, uzrunāta intervijai. Ja miljonu pelnīšana būtu sports, viņai pienāktos bronzas medaļa. Reiz bijusi perspektīva politiķe, tagad – Andra Šķēles dzīvesbiedre, viņa Baltic Screen sieviešu miljonāru topā ieņem 3.vietu. Atsakot interviju, viņa bilst, ka ir advokāte, nevis uzņēmēja. Prāvie naudas līdzekļi, kas pieder, esot no īpašumiem. Kopš precējusies ar Šķēli un audzina abu dēlu, Lībane intervijas sniegusi ļoti reti. 

Interviju saistībā ar miljonāru topu nevēlas sniegt arī abas Šķēles meitas Madara un Anete. «Intervija tiek atteikta,» atnāk e-pasta ziņa no Madaras Šķēles. Komandējumā esošā Anete Šķēle-Pētersone neatbild neko. Māsas Šķēles studējušas starptautisko biznesu. Par miljonārēm abas ar rāvienu kļuva, 2007.gadā pārdodot zemes gabalu ar ēkām bijušās Sporta pils teritorijā. 

Kā Chanel zīda lakatiņš vējā aizplivinās arī iecerētā intervija ar Tatjanu Karginu, kuras miljoni veidojušies no Valērija Kargina, viņas bijušā vīra, izveidotā banku biznesa. Kādreizējais pareksiešu preses sekretārs laipni piekrīt būt par starpnieku intervijas sarunāšanā, bet pazūd. Kargina kundzi noķert pie rokas var prezentācijās – pirms kāda laika viņa apmeklēja Mercedes tirgotājas Benitas Sadauskas ballīti. Pat gatava iesaistīties sarunā ar žurnālistiem par laika apstākļiem un veselīgu ēdienu. Karginas gaitas kopš šķiršanās regulāri apraksta bulvārprese. Viņai izdodas iekulties dīvainos virsrakstos: Kargina padzen no mājas dziednieku, Tatjana Kargina Parex banku nenolādēja, Miljonāre Tatjana Kargina pret aukstumu cīnās ar sālītu speķi. Pasākumos viņa parādās kopā ar jauniem, glītiem pavadoņiem. Labprāt pozē fotogrāfiem ar sejas izteiksmi, kas atgādina Žaklīnu Kenediju. Neko daudz par viņas iekšējo pasauli šī atraktīvā, neko nenozīmējošā publicitāte gan nepasaka. Žurnālisti, kas centušies miljonārei sadzīt pēdas, lai intervētu ne par niekiem, parasti saņem kurvīti. 

Intervija brīvdienā
No miljonāru pirmā desmitnieka reāli biznesā strādā, apgrozot miljonus, trīs sievietes: Anna Lipmane no Grindeks, Alla Moroza no Viadas un Ludmila Kaca no Belam Rīga. Lai izlauztos līdz viņām, ir sajūta kā dārzenim sietā, kuru bāž zem ūdens strūklas, skalo un pēta. Tā vairākas reizes. «Sūtiet e-pastu un noteikti pierakstiet, ka nepieciešama atbilde,» informē Belam Rīga birojā. Te nav ko apvainoties. Sievietes, kuras pelna miljonus, ir ļoti noslogotas un nevēlas liekus kontaktus. Jums viņas vajag? Lūdzu, lieniet sietā! 

Kā stāsta Aiva Vīksna, rezervēta attieksme pret publicitāti, kas skar ne tikai biznesa jautājumus, bet dzīvi, ir arī tāpēc, ka pēcāk nākas saņemt elektroniskās vēstules un zvanus ar palīdzības saucieniem. Palīdziet, parādiet, vai tiešām esat tik laba, kā par sevi stāstāt intervijās! «Negribas aizvainot, bet visiem palīdzēt tāpat nav iespējams,» saka Vīksna. 

Lipmanes kundze, bagātākā Latvijas sieviete, intervijas parasti atsaka. «Arī tik jaukam žurnālam kā Ieva,» paskaidro zāļu ražotāja Grindeks komunikācijas speciāliste. Vienkārši nevēlas runāt ar presi. Annai Lipmanei pieder 16,7% Grindeks akciju, viņa strādā uzņēmuma padomē. Dzīvesbiedram Kirovam Lipmanam pieder trešdaļa akciju. Pāris nevairās no fotokamerām saviesīgu pasākumu laikā, bet tas arī viss, kas par Lipmana kundzi zināms. Interesanti, ka tuvāk par viņu neko nezina konkurenti Latvijas farmācijas biznesā. «Zinu tikai, ka spēlē golfu,» saka kādas ietekmīgas kompānijas vadītājs, bet tūdaļ izlabo: «Nē, tā bija Gavrilova kundze!» 

Uzrunāta intervijai, domīgi ar pirkstiem pa galdu bungo arī degvielas mazumtirdzniecības uzņēmuma Viada īpašniece Alla Moroza, tumšmataina, stalta kundze ap sešdesmit. Īsti negrib runāt. Tik daudz jau esot medijiem izstāstījusi! Vai tiešām? «Nu, jā, vairāk krievu valodā iznākošajiem izdevumiem,» viņa piekrīt. Savu biznesu Moroza izveidoja 1991.gadā. Pirms tam ilgus gadus strādāja Ventspils naftā. Viņa absolvējusi Saratovas Politehnisko institūtu, pēc izglītības – inženiere mehāniķe. Uz Rīgu Moroza atbrauca studiju laikā līdzi draudzenei. Pēcāk arī apprecējās ar rīdzinieku, viņai ir pieaudzis dēls un mazbērni. Moroza bija viena no pirmajām Latvijā, kura 90.gados sāka nodarboties ar degvielas biznesu. Piedzīvoja reketa laikus, bet «tikām ar to galā». Pēcāk, kad treknajos gados bankas pārlieku devīgi dāļāja kredītus uzņēmējiem, Moroza izteicās, ka šis ir vēl trakāks «rekets» nekā deviņdesmitajos. Viņas lielais trumpis biznesā ir dzelžainais raksturs, spēja pastāvēt par savu ideju un likt tai noticēt citiem. «Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi ļoti uzņēmīga,» sieviete saka. «Man patīk vadīt.» 

Viņa salīdzina – tāpat kā vietējai kompānijai Viada bija jāpierāda, ka var konkurēt ar starptautiski pazīstamām degvielas kompānijām, kas ienāca Latvijā 90.gados, tā pašai jāspēj pierādīt, ka sieviete degvielas biznesā var gūt panākumus gluži tāpat kā vīrieši. Viadu viņa vada kopā ar biznesa partneri Viktoru Škuratovu. Līdzīgi kā Moroza, arī viņš pirms šā biznesa ilgus gadus strādājis naftas rūpniecībā. Patlaban kompānijai pieder 21 degvielas uzpildes stacija visā Latvijā. Par spīti miljoniem, ko pelna, Moroza ne-alkst pēc greznības. Patīkot kvalitatīva dzīve bez pārmērībām. Viņai ļoti patīk dzīvnieki, labprāt rušinās pa piemājas dobēm un par savu galveno vērtību atzīst ģimenes saites un darbu. 

Visatsaucīgākā intervijai izrādās Latvijas otra bagātākā sieviete, telekomunikāciju uzņēmuma Belam Rīga kontrolpaketes turētāja un vēl triju uzņēmumu līdzīpašniece Ludmila Kaca. Sestdienas rītā aizvedusi jaunāko dēlu uz nodarbībām apdāvināto bērnu skolā, 47 gadus vecā uzņēmēja ir gatava tikties kādā no Rīgas centra klusajiem restorāniem. Neuzkrītoši atstājusi uz pakaramā kažoku, viņa ar smaidu sasveicinās un pasūta baltu kafiju. Brokastis ar miljonāri? Kacas mierpilnā, neuzspēlēti laipnā izturēšanās drīzāk atgādina tikšanos ar labu paziņu. Latvijas pirmā programmētāja meita, savulaik ar izcilību pabeigusi skolu. «Biju ļoti centīga,» viņa sirsnīgi iesmejas. Kaca atstāj iespaidu kā loģiski domājošs, taču arī emocionāls cilvēks. 

20 gadus esot lielajā biznesā, viņai ir, ko teikt par sieviešu ietekmi sabiedrībā. «Līderes kā Vaira Vīķe-Freiberga, Solvita Āboltiņa aizvien ir jedinicas*, un tā tas ir arī lielajā biznesā – sieviešu mazāk,» viņa atzīst. «Viņas pelna mazāk. Arī miljonāru topā redzams, ka turīgāko vīriešu peļņa ievērojami pārsniedz turīgāko sieviešu peļņu.» Mirkli vēlāk viņa atklāj, ka pati nebūt neraujas vadīt. 

«Es ne tuvu neesmu galvenā mūsu uzņēmumā. Mums vienmēr bijusi laba komanda un tās līderis – mans vīrs,» viņa ar lepnumu saka. 1993.gadā, kad Marks Kacs kopā ar kolēģi Dimitriju Krupņikovu izveidoja telekomunikāciju uzņēmumu, tas bija mazs un nenozīmīgs. Visi trīs, arī Ludmila Kaca, bija pabeiguši fizmatus. Pēc specialitātes – pro-grammētāji. Ideju par telekomunikāciju biznesu viņi smēlās Amerikā, kur atradās Krupņikovs. «Mana funkcija mūsu biznesā vienmēr bijusi tā sauktais back office. Tas nozīmē, ka vīrieši ar savām idejām iet uz priekšu, veido jaunus kontraktus, un aiz viņiem es, kas visu sakārto – finanses, juridiskos jautājumus,» skaidro Kaca. Belam Rīga nodarbojas ar balss pārraides iekārtu izplatīšanu Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Uzbekistānā. Tā uzstādījusi vairāk nekā tūkstoš telefoncentrāļu. 

Kacu pārim izdevies ne tikai veiksmīgs bizness, bet arī privātā dzīve. Iepazinušies pirms 30 gadiem augstskolā. Precēti jau 25 gadus. «Jā, arī tā dzīvē var būt,» miljonāre pasmaida. «Un tādu gadījumu kā mūsējais apkārt ir pietiekami daudz – vairāk, nekā sabiedrībā mēdz uzskatīt.» Viņa runā par laimīgām laulībām uz mūžu. Kaciem ir trīs bērni, divi no tiem pieauguši. Meita studējusi arhitektūru un būvniecību, tagad strādā Londonā. Dēls Latvijas Universitātē studē datorzinātnes. Jaunākā atvase mācās Valdorfa skolā. 

Uzaugusi padomju inteliģentu ģimenē, kura klausījās radio Amerikas balss, ļoti daudz lasīja un sapņoja par dzīvi aiz dzelzs priekškara, Kaca atzīst – viņas vaļasprieks ir laba literatūra un ceļojumi. «Man liekas, mēs bieži vien pat neaptveram, kāda tā ir vērtība – dzīvot brīvā valstī, ceļot brīvi. Runāt, ko domā. Es labi atceros skolas laiku, kad vienmēr bija jāpiedomā, vai politinformācijā teikt, ko mājās no tēva dzirdēju, vai «pareizo» viedokli.» Brīvajā Latvijā miljonārei ir skumji tikai par vienu: sabiedrības šķelšanu. Vidē, kur pati apgrozās, un biznesā nekādus asumus nejūtot. «Es pat darbiniekiem vienmēr saku: varat būt droši, ka jūs neviens nevērtēs pēc nacionalitātes, dzimuma, vecuma. Vienīgais, pēc kā jūs šeit vērtēs, ir darbs.» 

Par savu biznesa veiksmi Kaca uzskata spēju saprast cilvēkus, izveidot pareizo komandu. Tas attiecas gan uz Latviju, gan projektiem citās valstīs. «Mūsu biznesā pats galvenais ir cilvēku smadzenes un zināšanas,» viņa saka. «Nav tāda cilvēka mūsu uzņēmumā, kuru es nevarētu cienīt.» Kacu ģimenes tuvākie draugi aizvien ir no studiju laikiem. Arī uzņēmēji, ar kuriem kopā viņi ir Rīgas Krievu teātra atbalstītāji. «Tiekamies, apmeklējam izrādes, reizēm ir kopīgi izbraucieni.» Brīvo laiku Kacu pāris stingri nodala no darba. Mājās nekādu sarunu par biznesu! 

Latvijas bagātnieces savā starpā īpaši nekontaktējas. Zina cita citu, bet rodas iespaids, ka vērtē nevis pēc miljonu daudzuma, bet gan pēc spējas patiešām kaut ko izdarīt. Pēc personības. Ludmila Kaca izteica nožēlu, ka intervijai nav izvēlēta arī Lukoil bijušā vadītāja Haima Kogana kundze Ieva. Iespējams, kad naudas ir tik daudz, cilvēkus vieglāk vērtēt pēc tā, cik interesanti jums viņi ir. Mazāk pieklājības reveransu un kontaktu «tāpēc, ka kaut ko vajag». Jums neko ne no viena nevajag. Un varat vienkārši baudīt dzīvi!

* – ir tikai dažas (krievu val.) 

BAGĀTĀKĀS LATVIJĀ

1. Anna Lipmane (1948). 22 miljoni latu. Grindeks līdzīpašniece.
2. Ludmila Kaca (1964). 13 miljoni. Telekomunikaciju uzņēmumi Belam-Riga un Telekom Invest, kam savukārt pieder Triatel un Telekom Baltija akcijas.
3. Kristiāna Lībane-Šķēle (1971). 10 miljoni. Sķēles ģimenes uzņēmumu līdzīpašniece
4.-5. Anete Sķēle-Pētersone (1980)  un Madara Šķēle (1983). Katrai 9 miljoni. Šķēles ģimenes uzņēmumu līdzīpašnieces.
6.-7. Lada Duhovnaja (1973). 8 miljoni. Agrāk darbojās ostu biznesā.
6.-7. Tatjana Omeļčenko (1966). 8 miljoni. Darbojas ostu biznesā.
8.-10. Tatjana Kargina (1961). 7 miljoni. Parex bankas bijušā līdzīpašnieka šķirtā sieva, pieder nekustamie īpašumi.
8.-10. Alla Moroza (1945). 7 miljoni. Viada degvielas kompānijas līdzīpašniece.
8.-10. Jeļena Para (1951). 7 miljoni. Nekustamo īpašumu un ostu biznesā.

Dati: Baltic Screen miljonāru tops, 2011. gada vasarā publicēts žurnālā VIP Lounge

Mācos no ievērojamu cilvēku dzīves

Posted on marts 7, 2012 by - Personība

Sekmīgie cilvēki no nesekmīgajiem atšķiras tikai ar mēģinājumu skaitu. Tie, kas paliek nesekmīgi, vairs necīnās – ekspremjers Einars Repše skaidro savas jaunās ambīcijas zinātnē un atgriešanos politikā 

Einars Repše divus gadus bija projām no politikas. «Nepilnus divus,» viņš precizē, satikts savā birojā pas-teļtoņos krāsotas divstāvu mājas otrajā stāvā Ogres centrā. Pirmajā stāvā, kā vēsta uzraksts, ir banketu zāle, otrajā – Repšes vadītā Mākslīgā intelekta fonda darba telpas. Kad vieni beidz darbu, otri sāk. 

Pagājušajā ceturtdienā bijušais Latvijas premjerministrs, finanšu un aizsardzības ministrs man negaidot zvanīja, lai dotu piekrišanu jau kopš janvāra gaidītajai intervijai par zinātni un mākslīgo intelektu – šo lūgumu biju atkārtojusi arī februāra pēdējās dienās. Jau tās pašas ceturtdienas vakarā, klausoties radio, sapratu – tikai apstākļu sakritības dēļ esmu iekritusi vienā grozā ar medijiem, kas no ekspolitiķa pēc ilgās klusēšanas vēl dažas dienas vēlāk prata izvilināt pat ambīcijas atkal kļūt par premjeru. Arī mūsu sarunā politikai nepieskarties bija neiespējami. 

1.martā Repše paziņoja par biedrības Latvijas attīstībai dibināšanu, kurā kopā ar viņu darbosies gan virkne uzņēmēju, gan viņa sadarbības partneri iepriekšējās politiķa gaitās: Valērijs Belokoņs, Olafs Berķis, Donāts Vaitaitis un Uldis Mierkalns, Edgars Jaunups un Dans Titavs, Ainārs Ščipčinskis un Agris Strautnieks. 

Shēma: labs suns, slikts suns
Jautājiet tiem, kas ir aktīvajā politikā – Repše ir atraidījis žurnālistus, kas pusotra gada laikā, kopš viņš vairs neieņem amatus valsts pārvaldē, tomēr nav pārstājuši zvanīt, lūdzot komentēt politiskus procesus. Kādam mediju pārstāvim esot piedāvājis sniegt komentārus par zinātnes procesiem. Tas apjucis, teicis, ka piezvanīs nākamajā nedēļā. 

Tomēr manā gadījumā viss liecina – līdz šim necaurspīdīgās Mākslīgā intelekta fonda durvis ir atdarījušās tieši politikas dēļ. 2010.gada 22.novembrī reģistrētais nodibinājums, pēc Lursoft ziņām, vēl tajā pašā gadā saņēma 15 000 latu ziedojumu vai dāvinājumu, tie togad bija vienīgie ieņēmumi. Dati par 2011.gadu vēl nav iesniegti. «Ja es sevi apraktu un atlikušo mūžu tikai turpinātu sūkstīties, cik man ir lieli parādi, ka man nekas cits neatliek, kā dzīvot nabagmājā un uz citu pleciem, tad es neko jaunu neradītu,» Repše komentēs šīs iestādes rašanos laikā, kad viņam bija visa spiedīga finansiālā situācija. «Laimīgā kārtā un arī pateicoties ar manu draugu atbalstam, tā nav. Es nodarbojos ar zinātni, kur ceru kaut ko izdarīt, vismaz kaut ko Latvijai atstāt vai palīdzēt Latvijas zinātniekiem.» 

Ogrē atrodamā iestāde nav milzīga laboratorija, kā varētu liecināt pretenciozais nosaukums, tikai pāris samērā svaigi remontētas, mēbelēm nepieblīvētas telpas. Pirmajā pie milzīgiem datoru monotoriem klusu sēž divi vīri – viens gados jauns, otrs – iesirms. Tālāk, paša Repšes darba kabinetā, bez datora ir arī pāris tāfeles. Lielākā zaļā izraibināta tehniskām piezīmēm. Vairāku krāsu krītiņi netieši atgādina par telpas saimnieka kādreizējām mācībām Latvijas Mākslas akadēmijā. 

Repše nāk pretī laipns, bet arī nedaudz uztraukts. Šajās dienās viņu gaidot vairāk interviju nekā iepriekšējos divos gados kopā. Viņš tam ir rūpīgi gatavojies. Ekscentrisko ādas uzvalku, kuru, par spīti stila konsultantu kritikai un sabiedrības vīpsnai, viņš varas gaiteņos dienu no dienas deldēja finanšu ministra gaitās, ir nomainījušas korektas tumši zilas bikses un žakete, kaklasaite ar slīpu svītriņu, spodras kurpes un sniegbalts krekls. 

Sarunas biedrs paņem rokās debeszilu piezīmju bloknotu. Viņa tēls uz zelta folijas aizkaru fona, kuri pie logiem esot piekārti pagājušajā vasarā – saules atstarošanai un karstuma mazināšanai -, jāatzīst, rada nedaudz teatrālu iespaidu. It kā šīs telpas nebūtu iekārtotas biznesa vajadzībām, bet būtu veikli dizainēta PR ietvars. 

Protams, svarīgs komponents ir arī Repšes retorika. Viņš joprojām ir lielisks orators. Taisnu muguru, augstu paceltu galvu, ciešu acu skatienu, kustoties tikai žokļu muskuļiem, izvērš garus monologus ar blīviem intelektuāliem akcentiem. Eksaktās zinātnes un mākslīgais intelekts, mūsu sākotnēji plānotais sarunas objekts, ir fizmatos studējušā ekspolitiķa jājamzirdziņš. To, kādu produktu īsti tapina viņa fonds, kurā bez vadītāja pagaidām ir tikai trīs darbinieki, man izdodas tikai nojaust. Nav gan arī noslēpums, ka augstās tehnoloģijas patiešām arvien grūtāk padodas iztirzāšanai populārā valodā. 

Ogres telpās, kas tiekot īrētas labo noteikumu un izdevīgā novietojuma dēļ (paša Repšes māja atrodas Ikšķilē), tiek pētīta «pastiprinājuma mācīšanās metode un mākslīgā evolūcija». «Mēģinām izveidot datorprogrammu, kas spētu attīstīties pēc līdzīgiem likumiem, kā dzīvas būtnes evolucionē dabā,» atbild Repše, taujāts paskaidrot sīkāk. «Apmācāmajam priekšmetam, vienalga, vai tas ir dzīvs vai nedzīvs, saki: vai viņš ir izdarījis darbu labi vai slikti. Tātad: «Labs suns, slikts suns.» Apmācāmajam objektam, saņemot šo uzslavu vai nosodījumu, ir pašam jāprot iemācīties arvien labāk veikt darbību, ko no viņa gaida. Tad viņš saņem lielāku un labāku uzslavējumu. Uzslavējums šajā gadījumā, protams, ir skaitļos izteikts.» 

Repše spēj aizraut ar stāstiem par interneta nozīmi modernajā pasaulē, sākot no datoriem līdz sadzīves elektronikai. Viņš piemin putekļusūcējus – robotus, kuriem mākslīgais intelekts dod iespēju arvien precīzāk iztīrīt telpas, un Google programmas, kas atpazīst attēlus pēc citiem līdzīgiem attēliem, nevis pēc apraksta. Repšes autoritāte ir Google zinātniski pētnieciskās daļas vadītājs, Stenforda Universitātes profesors Pīters Norvigs – viena no pasaules mākslīgā intelekta virsotnēm, un viņa kolēģis Sebastiāns Truns: revolucionāru pašbraucošo automobiļu konstruktors. Viņš radījis mašīnu, kas vienatnē pārvarējusi tuksnesi ar dažādiem dabas šķēršļiem, ASV Aizsardzības ministrijas aģentūras DARPA (Defense Advanced Research Projects Agency) konkursā vinnējot vairāku miljonu dolāru naudas balvu. Šī pati aģentūra dāsni izsludinājusi prēmiju pirmo privāto kosmosa kuģu konstruktoriem, stāsta Repše. «Un jūs zināt – pirms vairākiem gadiem viens no amatierbūves korifejiem to ieguva, uzbūvēja oglekļšķiedras kosmosa kuģi, kurš pēc DARPA kosmiskā izaicinājuma noteikumiem divu nedēļu laikā divreiz ar cilvēku pacēlās izplatījumā!» Šo tehnoloģiju nopircis Virgin Galactic, Ričarda Brensona uzņēmums, kas drīzumā cer tūristiem piedāvāt ceļojumus Visumā. 

Gars, kas klejo internetā
Tāpat kā britu magnāts Brensons, Repše ir slavens ar bezbailību un ekstrēmiem hobijiem, pastiprinātu interesi par aviāciju. Viņa valsts amatpersonas deklarācija, iesniedzama arī par pirmo gadu pēc ministra pienākumu beigām, kas noslēdzās 2011.gada 3.novembrī, gan neuzrāda īpašumā esošus kosmosa kuģus, bet līdzās automašīnai, traktoram un diviem motocikliem joprojām vīd 2006.gadā ražota un tad pat reģistrēta lidmašīna Flightstar 2SC. 

Kādas ir Repšes ambīcijas mazajā mākslīgā intelekta laboratorijā, kuras izveidošanai viņš, pēc paša teiktā, veltījis šos nepilnus divus politiskās klusēšanas gadus? Vai tik niecīgs zinātnes «spēlētājs» vispār var izrādīt konkurenci multimiljonu korporācijām? «Mēs jau tieši ar viņiem nekonkurējam,» Repše atbild. «Nemēģinām izveidot pašbraucošu automobili, imitēt vai kopēt Blue Brain projektu, kur zinātnieki mēģina filigrāni, precīzi ar datoru simulēt cilvēka smadzenes, katram neironam «tērējot» vienu kompjūteru.» 

Varbūt tas nemaz nav pareizākais ceļš – par Blue Brain Repšem ir pašam savs viedoklis.  «Nez vai vajag 1:1 kopēt smadzeņu struktūru un neironu darbību, varbūt labāk jāmēģina izprast principus, pēc kuriem neironi strādā, veidot algoritmus, kas kaut daļēji līdzinātos to algoritmiem. Tur jebkurš var piedalīties, arī mūsu mazā laboratorija: mums nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, tikai – jaudīgi datori. Tie mums ir veseli divi.» 

Repšes balsī skan patiesa sajūsma par interneta iespējām, ko politiskās darbības pauzē viņš izpētījis sev piemītošajā aizrautībā. Vidusskolēniem viņš iesaka Khāna akadēmiju (Khan Academy) – bezmaksas videolekcijas par daudzām ar mācību vielu saistītām tēmām, viņa paša IT komanda šādā formātā esot «apmeklējusi» jau minēto mākslīgā intelekta korifeju Norviga un Truna kursus, ko piedāvā Stenforda Universitāte – ar mājasdarbiem, semestra vidus eksāmeniem. «Gājām cauri ar ļoti labām sekmēm. Pilnīgi pa velti iegūt šādu augstākā līmeņa kvalitātes izglītību – tas  manos studiju gados varēja rādīties tikai sapņos.» Repšes darbinieki, ko viņš raksturo ar vārdiem «gan vairāki ļoti spējīgi Latvijas Universitātes studenti, gan doktoranti, gan vecāki pētnieki, doktori,» internetā operatīvi tiekot klāt vismodernākajai informācijai par to, ko ir izpētījuši citi. «Varam iekļauties plūsmā, pat nebraucot uz dārgām konferencēm, netrenkājot savu fizisko miesu pa pasauli. Mūsu gars caur internetu klejo visur, informācijas ir daudz vairāk, nekā gribam un spējam apstrādāt. Lozungs ir tāds: «Ir jāstrādā, lai kādam izdodas!»» 

Garantija, ka kādam tuvākajā laikā paveiksies atklāt ko īpašu, esot ļoti augsta, ziņo Repše. «Tikai – vai tas būs, teiksim, Jānis no mūsu laboratorijas vai Pēteris no Latvijas Universitātes Matemātikas institūta mākslīgā intelekta laboratorijas, vai Džons no Stenfordas vai kādas citas Rietumu universitātes?» 

Tad jau Ogre, kas, pēc viņa paša vārdiem, ir kā radīta zinātniskam darbam, ar laiku varētu kļūt par jauno Latvijas silīcija ieleju – pievienojos Repšes jūsmai. Silīcija mikroshēmas, kuru ražotnes ir devušas vārdu šādiem objektiem citur pasaulē, tagad vienkārši var pasūtīt pa pastu, viņš precizē, bet jauniem tehnoloģiju centriem Latvijā vajadzētu rasties. «Ja mēs domājam par Latvijas attīstību, tas sasaucas ar mūsu jauno iniciatīvu, biedrību Latvijas attīstībai – tad attīstība ir saistāma ar zinātni un tehnoloģiju. Attīstība nav saistāma ar mehāniskiem darbiem, apstrādi, bet ar zinātni, tehnoloģiju, zināšanām.» 

No cita laikmetīga biznesa – Madonas puses ekociemata, kura akcijas pieder gan Repšes partnerim biedrībā Latvijas attīstībai baņķierim Valērijam Belokoņam, gan sievai Rūtai Raginskai-Repšei, – viņš norobežojas. «Tajā neesmu iesaistījies, fonds nav iesaistījies. Mana sieva tur ļoti nopietni strādā, bet tad tas ir jājautā viņai.» 

Parādi nav šķērslis
«Vai šodien mēs Latvijā varam vērot pietiekami strauju, visaptverošu attīstību? Šķiet, ka ne. Ja jau cilvēki ir pat spiesti braukt prom no Latvijas, neredz perspektīvu, tātad kaut kas nav kārtībā,» Repše atbild par jaunās biedrības dibināšanu, kam esot ambīcijas pārtapšanai politiskā partijā. «Ja ir problēma, jebkurš piedāvājums tās risināšanā ir apsveicams. Domāsim, kā dot savu pienesumu, artavu Latvijas attīstībai.» 

Nepievienojoties kādam jau esošam spēkam, kaut vai Vienotībai, kurā savulaik integrējās paša Repšes «bērns», Jaunais laiks, apsvērumi esot dažādi. «Viens no tiem – daudzveidība nav viennozīmīgi slikta. Varbūt sabiedrisko procesu evolūcijai šāda daudzveidība nāks tikai par labu. Mums ir patiešām liela vēlēšanās spēt runāt ar daudziem politiskiem spēkiem, no tā viedokļa arī nebūtu pareizi pieslieties vienam no esošajiem.» 

Alternatīvais Repše ir izpelnījies neatkarīga cilvēka slavu, pat citplanētieša iesauku. Starptautiskā Valūtas fonda vadītājs Marks Grifits pagājušā gada nogalē Ir sniegtajā intervijā uzteica viņa – finanšu ministra – stipro gribu, 2009.gada rudenī pastāvot uz otro sāpīgo 500 miljonu latu konsolidāciju, kas nodrošināja aizdevumu programmas izpildi un ilgtermiņā garantēja ekonomikas straujāku atveseļošanos. Tomēr paša Repšes privātie biznesi līdz šim ir cietuši neveiksmi, jaunā biedrība, kurā parādos slīgstošajam bijušajam politikas smagsvaram blakus ir vairāki uzņēmēji, tajā skaitā viņa sievas biznesa parneris, rada sajūtu, ka šie ieinteresētie cilvēki ir atraduši kādu zināmu seju. 

«Šādi nevar teikt,» Repše kritiku uztver mierīgi. «Tie visi ir mani draugi vai manu draugu draugi – cilvēki, kas tiešām savstarpēji cits citam uzticas un ir pietiekami savstarpēji pazīstami. Es biju viens no biedrības inicatoriem. Tas nav tā, ka viņi, jau izveidojušies, aicināja klāt kādu politisku aktieri.» 

Repšes pēdējā amatpersonas deklarācijā uzrādīts aptuveni 900 000 latu parāds, aizdevums – ap pusmiljonu latu. Uzkrājumu nav. «Nekāda būtiska virzība nav notikusi,» viņš neizvairās no atbildes. «Jā, man ir parādi, tas ir fakts, ko es nevaru noliegt. Parāds nav brālis, un situācija ir ļoti nepatīkama. Bet, ja parādi paralizētu darbu, varbūt pasaulē daudz kas būtu apstājies. Esmu pazaudējis tikai naudu. Neesmu caur savām neveiksmēm nevienam sabojājis veselību, sagādājis citas traģiskas sekas.» 

Negatīvu ietekmi uz viņa plānoto zinātnisko vai sabiedrisko darbību caurums kabatā neatstāšot. «Es nekad neesmu izmantojis savu dienesta stāvokli nelikumīgu ienākumu gūšana,» Repše cieši skatās man acīs. «Vadīju Latvijas Banku tieši tad, kad tā organizēja mūsu komercbanku sistēmas privatizāciju. Ne man, ne arī, cik man zināms, nevienam citam darbiniekam neviena bankas akcija nepielipa pie pirkstiem.» 

Tomēr tad viņam vēl nebija parādu nastas. Vai pašreizējā situācija nesaslēdz rokas, nepadara viegli ievainojamu, manipulējamu? «Tas rada depresīvu noskaņojumu, bet tam ir jātiek pāri,» viņš atbild. Nesenajā «klusajā periodā» sijādams vērtības, viņš esot daudz mācījies no ievērojamu cilvēku dzīves un no viņu moto. «Sekmīgie no nesekmīgajiem atšķiras tikai ar mēģinājumu skaitu. Tie, kas paliek nesekmīgi, kaut kad padodas, vairs necīnās.» 

Piesakot savu interesi par atgriešanos politikā, Repše acīmredzot ir gatavs negācijām, tā liecina mūsu sarunas vidū it kā nejauši bilstais, kāpēc negatīvā un «dzeltenā» informācija dominē publiskajā telpā. Smadzenēs esot īpašs centrs, amygdala, kas reaģē uz briesmām. «Evolūcijas gaitā mums ir attīstījusies īpaša uzmanība pret jebkādām sliktām ziņām. Tās parasti nozīmēja briesmas. Ja palaidīsi garām kādu labu ziņu, varbūt paliksi bez pusdienām, bet, ja palaidīsi garām kādu sliktu ziņu, varbūt, ka tevi pašu apēdīs.»

Draugiem.lv izgudrotāji

Posted on marts 7, 2012 by - Veiksme

Draugiem.lv biroja otrajā stāvā ož pēc lodēšanas karstuma – top attālinātās vadības sistēma istabas temperatūras regulēšanai un rīks, kas kontrolē konfekšu automātu iztukšošanos. Tā ir Draugiem.lv investīcija nākotnei un sākums draudzībai ar Amerikas tirgu 

Kad britu žurnāls The Economist publicēja Facebook.com lietošanas izplatību, gaišzilajā Eiropas kartē bija viena oranža valsts, kur pasaulē tik populārais virtuālās «ēdināšanas» tīkls nav iekarojis cilvēku prātus. Latvija. Tāpēc, ka mums ir Draugiem.lv. No draudzēšanās portāla tas izaudzis līdz vietai, kur var skatīties TV un filmas. Uzņēmuma Draugiem īpašnieks Agris Tamanis par veiksmīgo portālu gan labprāt nerunātu, jo «par izaugušiem un stabiliem uzņēmumiem zaudēju interesi». Viņš pilnībā uzticas portāla vadītājiem un pats rūpējas par jauno biznesa ideju inkubatoru un vīna vakariem. 

Aizņēmās odekolonu
SIA Draugiem pieder četriem cilvēkiem. Agra Tamaņa vārds kļuva zināmāks pirms diviem gadiem, kad mainījās uzņēmuma īpašnieku daļas: Laurim Libertam krietni samazinājās, Tamanim – palielinājās līdz 89,17%. Liberts devās uz Ameriku, kur izveidoja Draugiem.lv štābu, bet Tamanis pievērsās uzņēmuma vadīšanai. Draugiem.lv tapšanā viņš bijis kopš pirmsākumiem 2004.gada, kad Aristīda Briāna ielas komunālajā dzīvoklī tapa ideja par portālu. Liberts rūpējās par biznesa pusi, Tamanis – par tehnisko, jo bija studējis RTU radiobūvi un strādāja Lattelecom, pēcāk – ar SMS transakcijām jeb īsziņu pirkšanu un pārdošanu. 

Aizņēmušies no bankas 3000 latu, nopirka pirmo serveri, un pēc nedēļas tas bija pārslogots. «Tas bija – jess!» atceras Agris. Cilvēkiem portāls patika tik ļoti, ka vienlaikus tajā darboties gribēja 50 000 lietotāju, tehnika to neturēja. Bija 2005.gads. Nekas tāds Latvijā nebija redzēts, iespējas paprasīt padomu – niecīgas. Programmētāji strādāja diennaktīm, aizmigdami uz klaviatūrām.

«Bļauju pie auss – neceļas. Zvanu no mobilā uz darba telefonu aptuveni 15 minūtes, un  programmētājs Mārtiņš pieceļas sēdus,» kādā intervijā stāstīja Liberts. 

Kamēr serveri «karājās», zvanīja portāla lietotāji, lūdzot tomēr ielaist Draugos, jo tur ir meitenes telefona numurs un ar viņu jāiet uz randiņu. 

«Tas bija murgs gada garumā. Baidījāmies, ka biežie remonti kaitēs, taču cilvēki bija gatavi gaidīt. Patlaban nekas tāds nebūtu iespējams, jo ir daudz citu iespēju sociālizēties,» – tā Agris. 

Augot lietotāju skaitam, portāls kļuva saistošs reklāmdevējiem. Liberts bija kategoriski pret reklāmu. Tamanis izdomāja, kā pelnīt: ieviesa fotogaleriju statistikas apskati par maksu, nosūtot īsziņu. Kopumā par darbu abiem strīdu nebija. «Ar Lauri esam sakašķējušies vienu reizi un ļoti muļķīga iemesla dēļ. Dzīvojot komunālajā dzīvoklī, bija kopēja vannasistaba. Man bija beidzies odekolons, paņēmu Laura. Saoda.» 

Žurnāla Ir rīcībā nonākusi ziņa, kas līdzinās filmas Sociālais tīkls sižetam par Facebook.com veidotāju tiesāšanos. Pirms diviem gadiem pēc SIA Digitālie finansu risinājumi pieteikuma tika sāktas tiesvedības pret Lauri Libertu un SIA Draugiem par domēna Draugiem.lv prettiesisku iegūšanu. 

Sākotnējais domēna īpašnieks esot bijis Digitālie finansu risinājumi un portāls strādāja kā šā uzņēmuma produkts, taču Liberts domēnu pārreģistrējis uz SIA Draugiem. Kamēr rit tiesvedība, domēns apķīlāts, taču lietotājus tas nekādi neskar. Tas nozīmē tikai to, ka portālu patlaban nevar pārdot, dāvināt. 

Tamanis to komentē šādi: «Tā ir Laura lieta.» Oficiālā SIA Draugiem atbilde par tiesvedību ir šāda: «SIA Digitālie finansu risinājumi vārdā rīkojas tās dalībnieks Jānis Pucis, kurš apgalvo, ka prasītājs esot izstrādājis portālu Draugiem.lv. Mēs šādu apgalvojumu uzskatām par nepatiesu un prasītāja dalībnieka rīcību saistām ar vēlmi iedzīvoties uz citu personu rēķina. Sociālā medija Draugiem.lv lietotāji var būt droši – tiesvedība neradīs portāla lietošanas problēmas. Mēs ar nožēlu raugāmies uz šādu rīcību un Laurim novēlam sekmes jaunu biznesa projektu organizēšanā ASV.» 

Jānis Pucis komentāru sniegt atteicās. 

Draudzēšanās otršķirīga
Draugiem.lv ir mīlēts zīmols, populārs portāls. Tamanis uzskata, ka Facebook nav pārņēmis Latviju tāpēc, ka Draugiem.lv tapa īstajā laikā. «Bijām pirmie un dominējām ilgstoši.»  Draugiem.lv ilgi bija vienīgā vietne, kur palielīties ar savu ceļojumu. Tagad iespēju socializēties ir ļoti daudz, tāpēc pēdējo divu gadu laikā apmeklētāju skaits krities augstākais par 20 tūkstošiem. «Jo vairāk sociālo tīklu, jo vairāk tiek dalīta uzmanība. Viens nevar apmierināt visas vēlmes. Cilvēkam vajag pārmaiņas, kaut ko jaunu.» 

Savā iPhone Tamanis rāda jaunu sociālo tīklu Path, kur ir ierobežots draudzību skaits un tikai savējiem ziņo par to, uz kādu izrādi biji, kur atrodies. «Tagad draudzēšanās ir otršķirīga. Gribas atsvešināties, nogrupēties, jo Facebook nākas draudzēties ar tiem, ar kuriem negribētu dalīt savu pusdienu zupu.» Un kā ar tviteri un forskvēru? «Taviem sekotājiem tviterī patīk asprātīgie dienas domugraudi, un daļa gribētu būt tikpat aktīvi, taču viņiem nav, ko teikt. Kā lai parāda, ka viņi ir šajā pasaulē? Forskvers!» 

Dienā Draugiem.lv apmeklē ap 490 tūkstošiem lietotāju, katru dienu reģistrējas jauni. «Piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki. Viņi rada māju sajūtu tiem, kuri aizbraukuši dzīvot ārpus Latvijas. Mammām labāk patīk Draugos, jo Facebook ir pārāk aktīvs, ar paziņojumiem, kas personiski neko nenozīmē.» 

Draugiem.lv birojā no Facebook.com nebaidās. Izveidots inkubators, kur top idejas, kas noderēs, kad gan Draugiem, gan feisbukam pienāks gals. Piemēram, Rūdolfs radījis Istabai.lv – gudrās mājas siltuma taupīšanas rīku. Kad cilvēks aiziet uz darbu, kustību detektori par to ziņo radiatoram, uz kura ir speciāls uztvērējs adapteris, un siltums tiek samazināts. Vakarā ar telefonu var dot komandu, lai radiators sāk sildīt. 

Otrs produkts ir ar eksporta potenciālu: tirdzniecības automātu kontroles rīks Vendon.net. «Lai zinātu, kura kafija, limonāde vai konfektes automātos beigušās, darbinieki ar konfekšu maisu uz muguras apbraukā katru automātu un papildina. Mēs izdomājām sistēmu, kas iebūvēta automātā un, izmantojot internetu, ziņo par to, kā tieši automātā trūkst.» Darbinieks var braukt tikai ar konkrētiem produktiem un trūkstošo papildināt. Šim projektam noticēja riska kapitāla investīciju fonds BaltCap, kas Vendon ieguldīja 500 000 eiro, un drīzumā varēs sākties ražošana. 

Vēl viens palīgs ir Desktime.com. Darbinieka laika kontroles rīks, kas mēra, cik produktīvi darbinieks strādā: cik reižu dienas laikā izmanto kādu programmatūru. Tas noder tiem vadītājiem, kuru darbinieki strādā attālināti, piemēram, Indijā. Līdzīgi darbojas arī Mapon.lv, tikai autoparka kontrolē. 

«Mums nav «superkeisa», ar ko lepoties. Ne vienmēr sanāk, taču varam mēģināt saprast, ko vajadzēja darīt labāk, sist pa vārtiem. Jo vairāk pa tiem sitam, jo lielāka iespēja trāpīt. Un mēs bliežam!» Ja kāds produkts neiet, to taisa ciet. Bez emocijām. 

Labi klājas FriendlyBracelets.com – pītām aprocēm, kuru izskatu var izveidot internetā pats. Pinēja dzīvo tepat Rīgā. Ir pasūtījumi arī no Jaunzēlandes, Austrālijas. Ieņēmumus pagaidām tas nenes, taču runa nav par naudu, bet par ciklu. «Lai saprastu, vai tirgū ies, jāsaprot pilns pārdošanas cikls.» Tieši ar cikla apzināšanu Amerikā nodarbojas Liberts, mēģinot integrēties vidē un saprast tirgus vajadzības. 

Vīna dzeršana
«Man patiktu, ka sarunājoties mēs dzertu vīnu. Es uzņēmumā atbildu par vīna dzeršanu un labu prātu,» smejas Tamanis. Viņš ieviesis bārbekjū un vīna vakarus uz terases, jo labākās idejas dzimušas pie vīna glāzes. «Atraisās paši introvertākie. Ģirtiņš, kurš ir kluss, pēkšņi ieminējās: «Kāpēc mēs nevarētu to un to.» Tas ir super!» 

Agris uzskata, ka darbā jābūt atklātiem un jāmāk paprasīt otram padomu, jo tas liecina, ka cilvēks ir atvērts attīstībai. «Ja kaut ko nezini, pieņem par sevi gudrāku un uzprasi viņam. Visi darbinieki ir par mani gudrāki. Bieži prasu padomu, jo pareizs viedoklis ir tam, kurš tajā jomā orientējas, nevis tam, kuram augstāks amats.» 

Attiecības uzņēmumā esot ļoti draudzīgas, un to, vai darbiniekam viss labi, vai ir degsme, Agris jūtot, sasveicinoties trepēs. «Man svarīgi, lai cits citu ciena, lai nenāk atsēdēt.» Ja sapulce ir ilgāka par 20 minūtēm, Tamanis to pārtrauc, jo tātad kolēģis nav sagatavojies. 

Vide. Par to nu uzņēmuma īpašnieks ar bakalaura grādu vadības zinībās grib runāt daudz. Vide esot darbiniekus vienojošais elements. Draugiem.lv skan mūzika, katru dienu cits pusdienu piegādātājs, jo «kādas tur darbaspējas ar rūcošiem vēderiem». 

Par virtuvi, ingvertēju ziemā un sasāpējušām sirdīm rūpējas auklīte Ilze. Patlaban viņa taisa spiesto sulu dzērienus par godu gavētājiem. Darbiniekiem ir uzņēmuma sporta klubs, uz ekrāniem redzams, kad atbrīvojas darba auto. 

«Lielākais gandarījums ir tas, ka nāku uz darbu ar smaidu,» saka Tamanis.

3 biznesa principi
1. Par sevi (īpašnieku, vadītāju) gudrāki cilvēki
2. Iedvesmojoša darba vide
3. Ieguldīt eksperimentos 

Katru dienu Draugiem.lv portālu apmeklē 493 000 lietotāju un tajā vidēji pavada 41 minūti

Sievišķīgums domāšanā

Posted on marts 7, 2012 by - Jauna seja

Inese Krūmiņa (33)

Konkursā Latvijas Stila un Modes balva 2011 atzīta par gada labāko modes debitanti. Balva izcīnīta par modes zīmola SockBox attīstīšanu – ar rokām darinātu, īpaša dizaina zeķu un citu kāju dekoru radīšanu.

Kur dzimst idejas SockBox produktiem? Nav ne jausmas. Man ir pārliecība, ka sievietei jānēsā lietas, kas uzsver un izceļ viņas skaistumu. Tas, ko radu, ir mana vīzija par sievišķīgumu – apģērbs, veļa, zeķes, kurās sieviete izskatās un jūtas pārliecinoša, iekārojama, eleganta. 

Kas pamudināja sākt darboties modes biznesā? Apnikums, apjukums un vēlme pēc pārmaiņām. Tā drīzāk bija nejaušība, ne likumsakarība. 

Kādu lomu tavā dzīvē ieņem mode? Otro – uzreiz aiz ģimenes un bērniem. Mode ir mans hobijs un darbs vienlaikus. 

Kas nekad neizies no modes? Taisna mugura, augsti papēži, gari mati, sarkanas lūpas. 

Kas tevi iedvesmo? Mazu bērnu smiekli, patiesa sirsnība un dzīvesprieks. Iedvesmu sniedz cilvēki, lietas, sajūtas un mīlestība. 

Kas ir skaistums, un kur tas rodas? Skaistums ir laimes un mīlestības rezultāts. Mīlēta un iemīlējusies sieviete vienmēr ir skaista. 

Kas ir sievišķības pamatā? Pavērojiet, kā aktrise Regīna Razuma iet pa ielu – viss kļūst skaidrs. Tā ir stāja, pārliecība un domāšana. Ar apģērbu, rotām, krāsām to var lieliski paspilgtināt un izcelt, bet ne radīt.

Uģis Polis, Pirmareize.lv radītājs

Posted on februāris 29, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Es, protams, saprotu, ka meitenēm ir tendence mainīties ar drēbēm n’stuff, bet piedāvāt kādam pārpirkt savu apakšveļu? C’mon! [..] Tas ir pretīgi, – raksta Uģis Polis paša radītajā Pirmareize.lv pēc mantu tirgus Andele Mandele apmeklējuma

Uģis ir LU 3.kursa žurnālistikas students un pērnvasar izveidoja blogu, kad sapratis – jāraksta nevis par visu ko, bet par konkrētu tematiku. 

«Esmu cilvēks, kurš neatceras emocijas. Viss iedalās: bija forši vai nebija. Tieši pirmās reizes ir tās, ko izjūt patiesāk, tāpēc nolēmu pierakstīt.» Sāka ar kāju depilāciju. Sāpēja. Pusgada laikā Uģis izmēģinājis karsto jogu, spa zivtiņu pīlingu pēdām, tenisu, gulējis astoņas stundas vannā, spēlējis bingo, palīdzējis zupas virtuvē Svētā Jāņa palīdzībā, apmeklējis koncertu kinoteātrī, jo koncerti hallēs nepatīk «tāpēc, ka cilvēku masas, lēkāšana, bļaušana, galvas kratīšana, sasvīdušas paduses, ar alkoholu nolieti alus vēderi». Lielveikalā Origo Uģis atrada vietu, kur var noteikt savu auru. Izmēģināja. Vadītājs gan nevarēja neko daudz paskaidrot par aurām un čakrām. «Es arī varētu tur strādāt, ja izlasītu visu, kas rakstīts viņu mājaslapā.» 

Lasītākie bloga ieraksti ir par YoYo saldētajiem jogurtiem, par Ziemassvētkiem baznīcā, kur «atnākuši trīs precēti (pēc skata) pāri, tajos gan ļoti uzskatāmi redzams, ka šeit nākt vēlējās tikai viens no abiem (sieva)», un par mantu tirgus Andele Mandele apmeklējumu: «Ja tev ir kaut kas vecs, pretīgs, novalkāts un netīrs, un tu saproti, ka tev tas nav vajadzīgs, pielieto savu smadzeni un aizdomājies tik tālu, ka arī citām meitenēm tas nav vajadzīgs.» 

Par pirmajām reizēm Uģis maksā pats. Patlaban viņu uztur vecāki. Mamma vada deju kopu, tētis ir radio Super FM līdzīpašnieks. Vectēvs Jānis Polis bija zinātnieks un izgudroja pretvīrusu medikamentu remantadīnu. Studēt žurnālistos Uģis izlēma tāpēc, ka mediji bija vienīgais, kas viņu interesēja. Togad, kad viņš stājās komunikācijas zinātnes programmā, uzņēma 224 studentus. «Kur strādāšu? Būs jāsāk kaut ko domāt. Līdz šim neesmu atradis darbu, ko gribētu darīt regulāri.» Uģi saista filmēšana, montāža; gribētu radīt kvalitatīvu un interesantu videoprojektu. «Ja kādreiz paveiksies – realitātes šovu.» Saku Uģim, ka viņa paaudzei raksturīgi daudz izteikties un iztēloties, par visu ir viedoklis, taču ne radīt un strādāt arī pēc darba laika. Uģis piekrīt, ka daudzi negrib darīt vairāk, kā prasa. «Ir tā, taču tie, kuri visvairāk gribēs, atradīs alternatīvas, kā pelnīt.»

Citāda

Posted on februāris 29, 2012 by - Personība

LNT šova Pelnrušķīte dalībniece Kristīne Teilāne (22) bērnībā piedzīvoja, kā viņas tēvs lieto narkotikas, bet vēlāk tomēr spēj no šīs atkarības atbrīvoties. Tagad viņa uzrakstījusi grāmatu par savu bērnību 

Slaida meitene tumšbrūnām acīm un gariem, melniem matiem. Ja gribētu salīdzināt ar pasaku tēliem, no viņas drīzāk sanāktu Sniegbaltīte – ja vien Kristīne būtu ar mieru melnās, gotiskās drēbes nomainīt pret kleitu no pasaku grāmatas. Kamēr jaunais televīzijas šovs saņem nesaudzīgu kritiku par garlaicību un nespēju attaisnot savu nosaukumu – tas uz mata atgādina iepriekšējās sezonās skatītājiem piedāvātos princešu šovus -, tā dalībnieces izbauda atpazīstamību. Šovā visas kā viena apgalvojušas, ka pieteikušās, jo tas ir izaicinājums. 

Katrai pelnrušķītei ir savi iemesli, lai cīnītos par popularitāti: viena vēlas popularizēt savu deju studiju, cita – Latgali un tās folkloru. Kristīne – savu grāmatu ar krievisko nosaukumu Odinochka, kurā fantāzija par neparastu meiteni mijas ar pavisam konkrētiem faktiem no pašas dzīves. Kristīnei, kuru šova veidotāji pasniedz kā «mazliet citādu pelnrušķīti», ir spriedzes filmas cienīgs dzīvesstāsts. Kristīne piedzīvojusi, kā ir, kad viens no vecākiem lieto narkotikas, absolvējusi klasi ar militāru novirzienu, dienē zemessardzē, tetovē, glezno un cer reiz būt laba šausmu stāstu rakstniece. 

Gotiskā tēla un atturīgās uzvedības dēļ šova skatītāji Kristīnei internetā jau veltījuši apzīmējumu – ragana. Meitenei pašai par to nāk smiekli. «Tā ir lēta popularitāte uz pāris mēnešiem, ko vari iegūt šovos. Kurš pēc pusgada vairs atcerēsies pelnrušķīti Annu, Minnu vai Kristīni!» viņa joko. 

Gotiskās asinis
Bohēmas atmosfēru mājās Kristīne atceras no agras bērnības. Skanēja smagais roks, tēvs lasīja Edgaru Po un smēķēja opiju. «Sēdēja gariem matiem, pīpēja zālīti un zīmēja,» Kristīne stāsta. Tas notika 90.gadu vidū, un viņai bija četri, pieci gadi. Bija diezgan sarežģīti, jo Kristīnes mamma alkoholu nelietoja nemaz, nesmēķēja. Mājās vienmēr bija strīdi. «Viņas audzināšanas dēļ pati pirmo reizi alkoholu pagaršoju 18 gadu vecumā. Iedzeru maz un reti,» – tā Kristīne. 

Bērnībā viņai neviens nelasīja pasakas. Teica: tās ir muļķības, runāsim labāk kā normāli pieauguši cilvēki! «Pat vecmāmiņa, tēta mamma. Viņa bija ļoti gotiska: griesti, sienas, grīda viņas dzīvoklī bija melna. Un sarkana gulta. Viņa ģērbās tikai sarkani melnās drēbēs, rakstīja dzeju. Visa māja bija pilna ar maziem papīriņiem ar dzejoļiem.» Pirms nāves vecmāmiņa uzrakstījusi pēdējo četrrindi, ko Kristīne glabā. Vecmāmiņa bija tā, kura piecus gadus vecajai Kristīnei iemācīja lasīt un pasaku vietā deva šausmu stāstus. «Pirmais stāsts, ko lasīju skaļi vecmāmiņai priekšā, bija par melniem kaķiem.» No tēva puses meitenē plūst čečenu asinis. Viņa atzīstas, ka dzimtas koku nav pētījusi, bet skaistās, brūnās acis un melnie mati «no turienes». Kristīnes tēva dzimta Latvijā mīt jau vairākās paaudzēs. «Garā brīvi cilvēki,» viņa saka. 

Kad 90.gadu vidū Kristīnes tēvs Juris sāka lietot narkotikas, sākumā ģimenei šķita, ka viss ir kārtībā. «Tēvam labs garīgais, ejam skriet uz stadionu, kopā zīmējam,» meitene atceras. 

Tēvam bijusi liela atbildība par meiteni. Viņš gatavojis meitai ēst, ķemmējis matus, gludinājis drēbes. «Es jau nesapratu, kas notiek,» Kristīne stāsta. Tikai aizvien biežāk no mammas dzirdēja: tēvs ir slims. Narkomāns. Viņš pēc profesijas bija juvelieris. Ģimene mita komunālā dzīvokļa istabiņā Alberta ielā Rīgas centrā. Kristīne mācījās Ziemeļvalstu ģimnāzijā. 

Kopdzīvē ar tēvu ļoti cieta Kristīnes mamma. Meitenei bija deviņi gadi, kad vecāki izšķīrās. Kristīne palika dzīvot pie mātes un ciemojās pie tēva. Drīz vien tēvam parādījās 17 gadus jauna draudzene, arī vārdā Kristīne. Abas Kristīnes reizēm gāja lielveikalā kaut ko nozagt. «Redzi, tēvs ir slims, mums jāpelna nauda!» lielā teikusi mazajai. Zogot mazā piesedza lielo. Reizēm veikalā sev kabatās sabēra konfektes. Kristīnei bija sajūta, ka zogot palīdz tēvam izdzīvot. Kā vēlāk izrādījās, tēva draudzene pati bija narkomāne ar stāžu. 

«Tēvs kritās svarā, bija viegli aizkaitināms. Sākās lejupslīde,» Kristīne atceras notikumus pirms 12 gadiem. Es lietoju heroīnu, viņš atzinies meitai. Tēva mājās, kur Kristīne bieži ciemojās, sāka parādīties dīvaina sabiedrība. «Tēvs mazliet tirgoja narkotikas.» Savā grāmatā Kristīne to apraksta krāšņi, rodas iespaids, ka tēvs bijis narkobarons. Tā gluži nebija. Viņš tirgoja heroīnu nelielos daudzumos, lai pietiktu paša devai. Tas nodrošināja arī iztiku. Kristīne atceras, kā tēvs viņai pircis drēbes. «Man nekā netrūka.» 

Tēva mājās meitene bieži sastapa cilvēkus, kuri nāca durties. «Viņi bija kā zombiji. Es sēdēju pie galda viņiem aiz muguras, zīmēju. Zināju, kā izskatās narkotikas, ko viņi dara.» Uzsildījis karotē balto pulverīti, tēvs rādīja to Kristīnei, teica: tā nekad nedari! Ja kāds tev klubos piedāvā, nepieņem nekad! 

Meitenei gan nebija vēlēšanās pamēģināt. «Es sapratu, ka narkotikas – tā ir nāve. Mājās redzēju izdilušus cilvēkus, kuru vēnas bija tik sadurstītas, ka nebija vairs vietas, dūra kaklā un kājās. Viņi spēlēja ar mani kārtis, zīmēja. Un katru dienu es uzzināju, ka kāds no viņiem ir miris, kādam AIDS, vēl kādam hepatīts pēdējā stadijā.» Reiz pazudis Sergejs – jauns puisis, kurš ierodoties mēdzis ar Kristīni draudzīgi aprunāties. Kāpēc Sergejs vairs nenāk, viņa vaicājusi tēvam. Miris. Gados jaunie tēva paziņas mira cits pēc cita. 

Kristīne spriež, ka tā var šķist šausmīga dzīve 10-11 gadus vecam bērnam. Taču tēva piemērs un apkārt notiekošais licis pieņemt stingru lēmumu – pati apreibinošas vielas nelietos nekad! Viņa bija arī redzējusi, ka bēdīgi beidzas mātes lūgumi tēvam ārstēties. Aizvests pie narkologa, viņš drīz vien tomēr bēga, jo «ārstēties nebija viņa paša lēmums», saka Kristīne. Ja cilvēks nevēlas atbrīvoties no atkarības, viņam nav iespējams palīdzēt. 

Iznīcināt narkotikas
Kādu dienu, pārnākusi mājās no skolas, Kristīne no mātes uzzināja, ka tēvs ir cietumā. Pieķerts ar narkotikām kabatā pie stūres. Bija skaidrs, ka tēva dzīvokli apciemos policija. Viņa gados jaunā draudzene bija pazudusi. Slēpās. Kristīne paņēma tīrīšanas līdzekļus, gumijas cimdus, kāpa uz riteņa un brauca uz tēva dzīvokli. «Man bija desmit gadu, un es mēģināju novākt pēdas, lai tēvu paglābtu no cietuma.» Viņa savāca šļirces, gumijas apsēju, ko lieto, durot vēnā. «Šķita, ka savākšu visu un policija neko neatradīs.» Māju meitene atstāja perfektā kārtībā. Taču piemirsa galveno pierādījumu – svarus. To atcerējusies, vakarpusē steigšus metās atpakaļ uz dzīvokli, bet durvis jau bija aizzīmogotas. Par narkotiku glabāšanu savām vajadzībām Kristīnes tēvs dabūja divus gadus cietumsoda. Meitene kopā ar māti viņu regulāri apciemoja. «Nesām produktus. Mēnesī drīkstēja nodot astoņus kilogramus.» Es tevi gaidīšu, viss būs labi, – tikšanās reizēs pie lodziņa Kristīne tēvam teica. 

Cietumā tēvs negulēja 18 diennaktis, ciešot no narkotiku atkarības radītajām mokām, ko dēvē par lomkām. Nebija iespējams tikt pie kārtējās devas. «Pazīstot tēvu, es ticu, ka tieši tā arī bija,» Kristīne saka par tēva lēmumu jebkuriem līdzekļiem atbrīvoties no atkarības. Sapratis, ka cietums ir pēdējais glābiņš. Atpakaļceļa vairs nav. Nu jau vairāk nekā desmit gadus Kristīnes tēvs nelieto apreibinošas vielas. «Tikai pīpē cigaretes,» Kristīne piebilst. 

Kristīnei bija 13 gadu, kad kopā ar māti viņa pārcēlās uz Somiju. Māte visu mūžu bija nostrādājusi tirdzniecībā, bet Somijā apprecējās, un Kristīne tika pie ļoti laba audžutēva, pēc tautības soma. Viņš meitenei mācīja somu valodu, vadāja uz rokkoncertiem. Kad Kristīne piedalījās skolas sacensībās, ruporā vienmēr tika ziņots: Kristīne Teilāne no Latvijas! Viņa ne tikai labi mācījās, bet arī uzrādīja lieliskus rezultātus sportā. Sprintā bija vislabākā. 

Dzīve Somijā Kristīnei bija kā atsvars visam iepriekš piedzīvotajam Latvijā: mājās valdīja miers un pārticība. Tomēr jaukā, paredzamā dzīve ar laiku sāka apnikt. 14 gadu vecumā Kristīne nolēma atgriezties Latvijā. Braucot prom, somu klasesbiedri viņai veltīja dziesmu, ko bija iemācījušies nodziedāt latviski. Tu cieni mūsu valodu, un mēs – tavu, viņi teikuši. 

Rīgā meitene sāka patstāvīgu dzīvi. Īrei un iztikai saņēma naudu no mātes. 

Pelnrušķīte zaldātu zābakos
Līdzīgi kā tēvs, Kristīne kopš bērnības aizraujas ar gleznošanu, raksta stāstus. Šķita vilinoši pēc pamatskolas beigšanas iestāties mākslas skolā. Taču ieceri apturēja nejaušība: ejot uz zīmēšanas nodarbībām, viņa pie kādas vidusskolas ieraudzīja sludinājumu – uzņem audzēkņus klasē ar militāru novirzienu. Sportiskajai Kristīnei šķita, ka tas varētu būt aizraujoši. Mācīties klasē ar militāru novirzienu – tas nozīmē sagatavoties dienestam. Treniņi mijās ar teorētiskajām mācībām par armiju. Kristīne iestājās jaunsargos. Sapņoja studēt kriminālistiku. «Kļuvu par skolas pašpārvaldes prezidenti.» Taču drīz vien meiteni no amata atstādināja, jo bija atnesusi uz skolu Ādolfa Hitlera grāmatu Mein Kampf. «Tagad saprotu, ka tas bija pārspīlējums, bet es tikai gribēju izlasīt. Skolas direktore pārprata, viņa aicināja mani uz pārrunām. Teica, ka vajag ģērbties krāsaināk, nevajag zīmēt drūmas grafikas. Ir jābūt meitenīgai, viņa teica. Stāstīja par ziediem matos un kleitām.» 

Kristīne pati domā, ka viņas atšķirīgums saistīts ar audzināšanu. Bērnībā tēvs vienmēr teicis – nekad nepiekrīti vairākumam! Rīkojies tā, kā pati uzskati pat pareizu! Ja kāds apvaino, dod pretī! Kristīnes dūre ir stipra. Zemessargos ķermenis uztrenēts tā, ka redzams vai katrs muskulis. Kad šovā Pelnrušķīte viņa parādījās peldkostīmā, nobālēt varēja jebkurš sporta klubā uz trenažiera veidots augums. Meitene atzīst, ka pareklamēt zemessardzi bijis viens no viņas mērķiem, piesakoties šovā. «Lauzt stereotipu, ka dienē pārsvarā vīrieši.» Dienēt zemessardzē Kristīnei šķiet patriotiski, un tas norūda fiziski. Viņa domā, ka nebūtu problēmu atrasties kaujas laukā. «Nav bail.» Kristīne atceras, kā, būdama pavisam maza meitenīte, ar mammu pastaigājoties un redzot apsardzi pie Aizsardzības ministrijas, jautājusi: vai es tā varēšu? Kristīnes mamma aizvien dzīvo Somijā, un abām ir lieliskas attiecības. 

Ieguvusi vidusskolas diplomu, Kristīne turpināja mācības Valsts policijas koledžā. Izturēja psiholoģiskos testus, fiziskos pārbaudījumus. Pēc koledžas iespējams strādāt pašvaldības policijā, bet Kristīne aizvien domāja par kriminālistikas studijām. Taču pēc kāda laika meitene saprata, ka «tas tomēr nav man». 

Patlaban Kristīne nemācās un nestrādā. 

Iespējams, šovs Pelnrušķīte pieliks punktu Kristīne neziņai, ko tālāk dzīvē darīt. Viņa stāsta, ka tā laikā vēlreiz skaidri sapratusi: ir citāda nekā citas meitenes! Kristīne iemācījusies tetovēt, ar to varētu lieliski pelnīt. Taču viņa vēlas studēt. Un rakstīt šausmu stāstus. Sākot ar Francu Kafku, Edgaru Po viņa nosauc izcilu rakstnieku vārdus, ko lasījusi un apbrīno. Kristīne sāka rakstīt, jo skolā labi padevās sacerējumi. Patika. Pirmo grāmatu nolēma rakstīt par pašas dzīvi, jo tā šķita romāna vērta. Rakstīšanu viņa apņēmusies turpināt. Pirmā grāmata ir pašas izdota, ar mammas finansiālo atbalstu. To var iegādāties amatnieku veikaliņā tirdzniecības centrā Mols. 

Grāmatai Kristīne likusi nosaukumu krievu valodā, jo tā interesantāk, turklāt viņai ļoti patīk dziedātāja Zemfira, kura dzied par «odinochku» – vientuli, savādnieci. 

«Pagaidām mani uztur mamma, par ko esmu viņai ļoti pateicīga,» Kristīne ir atklāta. 

Vai viņa kļūs par šova Pelnrušķīti? Šova nolikums vēsta, ka dalībniecēm jāapliecina čaklums mājas un virtuves darbos, jāpierāda erudīcija, atbildot uz jautājumiem, un drosme, piedaloties fizisku aktivitāšu spēlē mežā. Viņām jāpārsteidz eksperti ar savu talantu, jāpārzina etiķetes smalkumi un balles deju soļi. Mazliet visus Kristīne jau pārsteigusi. Gotiskā pelnrušķīte šovā turas nomaļus. Pirmo uzdevumu – ierašanos uz vakariņām – viņa izpildīja pavisam atšķirīgi. 

Ielūgumā bija rakstīts, ka ierašanās smokingā, kas sievietēm nozīmē ierašanos kokteiļkleitā. Kad vērās restorāna durvis, Kristīne tajās stāvēja tumšā grimā un melnos svārciņos ar platu, ādas sprādzēm rotātu jostu. Etiķetes speciālistes bija spiestas atzīst, ka «tā drīkst», ja reiz cilvēkam ir savs stils un viņš to konsekventi ietur.