Žurnāla rubrika: Cilvēki

Iveta Cool

Posted on maijs 9, 2012 by - Personība

Ar Lielo Kristapu rokās Jaunā Rīgas teātra aktrise un filmas Kolka Cool zvaigzne Iveta Pole (31) šopavasar devās prom no apbalvošanas ceremonijas. Mājās Iveta uz rokām nēsā nevis Kristapu, bet mēnesi veco Martiņu 

Dīvu teātrī nav. Tas laiks ir pagājis,- Iveta saka, ērti ievīstīdamās melnajā, platajā džemperī. Citkārt satikšanās ar viņu būtu notikusi Jaunajā Rīgas teātrī vai kādā no aktieru iemīļotiem restorāniem tā tuvumā. Taču šopavasar prioritātes ir mainījušās – aktrise kļuvusi par mammu un pirms tikšanās prāto, kura kafejnīca būtu tuvāk mājām Upīša pasāžā. Ja nu meitiņai, kuru intervijas laikā auklē dzīvesbiedrs Larss, pēkšņi savajagas mammu. 

Atšķirībā no izrādēm un filmām, kur aktrises savdabīgo skaistumu pamana uzreiz un gribas ar skatienu viņai sekot, dzīvē Iveta netiecas piesaistīt sev uzmanību. Drīzāk otrādi. 

Pirms mēneša kolēģiem nācās aktrisi pamatīgi pierunāt, lai ierodas uz Lielā Kristapa pasniegšanas ceremoniju – par lomu Jura Poškus filmā Kolka Cool viņa tika izvirzīta balvai kā labākā aktrise. Uz to pretendēja izcila aktrišu buķete: Guna Zariņa, Rēzija Kalniņa, Kristīne Nevarauska un japāņu aktrise Kaori Momoi. Kad Ivetai tika pasniegts Lielais Kristaps, viņa izturējās pavisam mierīgi. Teica – otrā loma, otrā balva. Pie sava pirmā Kristapa aktrise tika 26 gadu vecumā arī par lomu Jura Poškus filmā, 2007.gadā tā bija Monotonija. 

Tikai tiem, kuri aktrisi labi pazīst, nepaslīdēja garām veselīgā pašironija, ko viņa ielika vārdos par «otro filmu, otro balvu». «Kristaps ir, bet tas jau nenozīmē, ka esmu lielā filmu aktrise,» viņa noskopojusies ar paštīksmināšanos kādā intervijā pēc sava pirmā Kristapa. 

Iveta saņēmusi arī Spēlmaņu nakts balvu kā labākā jaunā skatuves māksliniece 2004./2005.gada sezonā par lomām izrādēs Latviešu stāsti, Līze, Luīze, Mēnesis uz laukiem. Togad viņa Jaunajā Rīgas teātrī bija no augstskolas sola, sāka ar pārdevējas lomu Latviešu stāstos pie režisora Alvja Hermaņa. 

Aktrise jūtas mazliet apmulsusi, ka šopavasar meitiņas piedzimšanas dēļ uz teātri gājusi tikai kā skatītāja – noskatījusies Ķimeles Noziegums/sods, bet par Hermaņa Oņeginu klausījusies tikai kolēģu stāstīto pa telefonu. «Esot iekšā tajā visā, jau nejūti, cik daudz nervu, pārdzīvojumu darbs teātrī prasa. Teātra pietrūkst, bet tajā pašā laikā man ir patīkami būt absolūtā mierā un harmonijā un redzēt to visu no malas,» Iveta saka. 

Savas paaudzes Olga Dreģe
Ir aktieri, kuri jau pašā studiju sākumā ātri atveras, gatavi visazartiskākajiem uzdevumiem, «bet Iveta tāda nebija», stāsta režisore Māra Ķimele, kura pirms 10 gadiem sēdēja Kultūras akadēmijas jaunā aktieru kursa uzņemšanas komisijā. Iveta uzreiz piesaistījusi uzmanību ar skaistumu, neparastajiem sejas pantiem, «kas sajūsmina mākslinieciski redzošus vīriešus», saka Ķimele. 

Vienā kursā ar Ivetu mācījās tagadējie Nacionālā teātra, Jaunā Rīgas teātra aktieri: Inga Misāne, Līga Vītiņa, Jana Čivžele, Inga Alsiņa, Gundars Grasbergs, Arturs Krūzkops, Edgars Samītis, arī Andris Bulis. Kursu vadīja režisori Edmunds Freibergs un Juris Rijnieks. Jaunieši bija «paredzēti» darbam Liepājas teātrī, pat kopā ar režisori Gaļinu Poliščuku šajā teātrī iestudēja izrādi Romeo un Džuljeta. 

Taču pēc augstskolas beigšanas, kad vairāki «iedzimtie» liepājnieki, to vidū arī Iveta, bija gatavi spēlēt Liepājas teātrī, izrādījās, ka solīto dzīvoklīšu un labā atalgojuma vietā viņiem tiks vieta kopmītnēs un simt latu alga. Apjukums. Nedrošība par nākotni. 

Daļu darbā paņēma Nacionālais teātris, eksāmenos lūkot jaunos aktierus ieradās arī Alvis Hermanis. Vēl tagad Iveta atceras, kā bailēs trīcējušas kājas, zinot, ka Alvis vēro. Bija 2004.gads, Jaunā Rīgas teātra ansamblis ar tādām zvaigznēm kā Baiba Broka, Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Elita Kļaviņa, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš bija profesionāli ļoti spēcīgs. Aktieri strādāja intensīvi – katram trīs, četras nozīmīgas jaunas lomas sezonā. Tas deva lielisku iespēju radošai attīstībai, bet dažbrīd nozīmēja arī pārslodzi. Teātrim bija nepieciešami jauni aktieri. Tā Jaunajā Rīgas teātrī nokļuva Iveta Pole. 

Sākums – ļoti bikls. Strādāt kopā ar pieredzējušajiem kolēģiem bijis iedvesmojoši, bet arī nedroši. Māra Ķimele atceras, ka jaunajiem aktieriem, arī Ivetai, bija pamatīgi jāpacīnās, lai nebūtu tādi «kā otrā plāna», salīdzinot ar profesionāli nobriedušajiem, izcilajiem kolēģiem – Keiša paaudzi. «Lielās lomas visu laiku spēlēja tā pirmā blice,» – tā režisore. 

Iveta atceras, kā no īrētā komunālā dzīvoklīša Blaumaņa ielā devusies savas Latviešu stāstu varones meklējumos. Veidojot šo izrādi, režisors Alvis Hermanis deva aktieriem uzdevumu savām lomām sameklēt reālus prototipus dzīvē. No pašu atrasto cilvēku dzīvesstāstiem aktieri veidoja katrs savu lomu. Netālu no Ivetas bohēmas atmosfērā slīgstošās dzīvesvietas bija neliela tirgotava. Tās pārdevēju – laipnu pusmūža sievieti – atrise izvēlējās par sava stāsta varoni. Kad nebija pircēju, abas stundām sēdēja veikaliņa iekštelpās, un pārdevēja Ivetai stāstīja savu dzīvi. Aktrise šeit bieži iepirkās. Vēl ilgi pēc tam, kad pirmizrāde bija aiz muguras, Iveta devās «savas pārdevējas» veikaliņā apraudzīt. Tā bija viņas pirmā lielā loma. 

Iveta tolaik bija jauna, brīva un traka. «Kā saka Andris Keišs, katram sava cisterna dzīvē jāizdzer,» viņa atturīgi nosmejas. Dzīvoklī, ko īrēja kopā ar citām jaunām māksliniecēm, ballītes nebeidzās. Šeit iekšā rāpās pat pa logu. Savā istabā Iveta bija izveidojusi improvizētu altāri ar prinča Viljama foto (viņam tolaik vēl nebija otras pusītes, jaunajai aktrisei arī ne) un telefonu, pa kuru princim «zvanīt». Istabā gozējās draudzenes dāvāts dzintara falls. «Sviests,» – tā aktrise saka tagad. 

«Traka viņa ir savā kompānijā. Kad jāstrādā, viņu pārņem apzinīgums, cenšanās. Īsti savu trakumu viņa vēl nav palaidusi vaļā,» spriež Ķimele. «Viņa varētu būt savai paaudzei kā Olga Dreģe – nevaldāma, kaislīga sieviete.» 

Liepājā dzimusī un uzaugusī aktrise pilnībā atbilst stereotipam par kurzemniekiem: ārēji ieturēta, svešajiem neatvērsies, bet labi zināmā vidē izpaužas temperamentīgais raksturs. 

Ķimele aktrisi labprāt redzētu Katerinas lomā Ostrovska Negaisā. Tā ir kaislību pilna drāma, kas norisinās 19.gadsimtā. Katerina ir precēta sieviete, kurā iemīlas uz laukiem ciemoties atbraucis jaunskungs. «Viņa varētu spēlēt arī lēdiju Makbetu,» turpina Ķimele. 

Jauno māmiņu teātris
Pēc dīvas statusa savā teātrī Iveta nekad nav tiekusies. Arī intervijā uzsver Jaunā Rīgas teātra ansambļa principu, sevi īpaši neizceļ. «Ir mums, protams, visiem zināmās izcilības, bet vairāk tomēr ir kolektīva, ne solistu darbs. Teātra iekšienē jau arī sajūta ir tieši tāda – ģimeniska. Neskatāmies cits uz citu ar greizu aci kā uz konkurentiem. Esam salīdzinoši maza trupa, tāpēc var veidoties tāds ģimenisks modelis. Sirdi silda arī attiecības ar cilvēkiem, ne tikai izrādes,» aktrise stāsta. 

Pirms kāda laika viņa intervijās priecājās, ka «kolēģēm dzimst brīnišķīgi bērni». Tagad tāds ir arī Ivetai pašai. Ar dzīvesbiedru vācieti, grafikas dizaineru Larsu Borkeru 2012.gada 2.aprīlī viņi tika pie mazās Martiņas. Par to, ka šis gads bagāts vērtīgām balvām, aktrise ieminējās arī, uz Splendid Palace skatuves saņemot Lielo Kristapu. 

Mazuļu māmiņas Jaunajā Rīgas teātrī nu ir vairākas, arī Baiba Broka, Kristīne Krūze, Jana Čivžele. Tas nozīmē arī pārmaiņas skatītājiem. Piemēram, Ķimeles iestudētajā Jāņonkulī Helēnas lomu Ivetas vietā nu spēlē Baiba Broka. Melnajā pienā jeb govīs, kā izrādi neformāli dēvē aktieri, Ivetas govi tagad spēlē Kristīne Krūze. «Apmainījāmies vietām,» Iveta pasmaida. «Es kā sieviete zināju, ka agrāk vai vēlāk būs tas brīdis un būs bērns. Kaut kādā ziņā iekšēji tam gatavojos. Nav tā, ka tagad izmisīgi gaudotu pēc teātra,» viņa rezumē. Aktrise pati uzaugusi divu bērnu ģimenē Liepājā. Viņas vecāki pēc profesijas ir pedagogi, pārmaiņu laikos abi mainīja profesiju – mamma tagad strādā par frizieri, tēvs – apdrošināšanas jomā, bet brālis Sandris ir operators LNT. 

Viņa taču galīgi neder kino!
Kad kinorežisors Juris Poškus pirmoreiz uzaicināja Ivetu uz topošās filmas Monotonija provēm, viņa Jaunajā Rīgas teātrī bija nostrādājusi pirmo sezonu. Aktrise sēdējusi iepretim režisoram un nebildusi ne vārda. Viņai bija jāstudē sengrieķu semiotika, nevis aktiermāksla, klusībā sodījies Poškus. Šķitis, ka no Ivetas būs grūti izvilkt emocijas un kino lomai viņa galīgi nederēs. 

Priekšstats pilnīgi mainījies, kad kopā ar kolēģi Vari Piņķi aktrise nākamajā tikšanās reizē parādījusi sagatavoto etīdi – «ķildīga laulātā pāra attiecības». «Aina bija asprātīga, izspēlēta ar lielisku iekšēju ironiju – kad lomu spēlē, bet vienlaikus esi atsvešināts no tās.» Savai filmai Poškus izvēlējās Jaunā Rīgas teātra aktierus, jo meklēja tādus, kuri var spēlēt reālus ikdienas cilvēkus, nevis varoņus no grāmatām. Teātrī pie Hermaņa aktieri tā jau strādāja. Poškus gribēja, lai filmā viņi runā kā dzīvē un dzīvē arī atrod savas lomas prototipu. «Man bija svarīgi dabūt aktierus, kuri paši kaut ko spēj lomai pienest, kopā ar režisoru veido filmu,» atzīst Poškus. Filmā Monotonija Iveta spēlē lauku meiteni, kura dodas uz Rīgu, lai kļūtu par aktrisi. Šis solis iesāk neparastu notikumu virkni, kur katrs no iesaistītajiem cenšas kaut kā nokārtot savu dzīvi. 

Strādājot ar Ivetu, režisors ievēroja milzīgās darbaspējas un «austrumnieciski noslēpumaino skaistumu». Poškus domā, ka Ivetai piemīt kāda lieliska īpašība, proti, «viņa labi jūtas pati savā ādā un necenšas no tās ādas līst ārā». Pēc Monotonijas aktrisei 2004.gadā radās iespēja parādīt sevi jauno kino talantu konkursā Shooting stars Francijā. Taču viņa bija pārāk pieticīga, novērtējot savas angļu valodas zināšanas. Atbildēja vietējās kinoindustrijas ierēdņiem, ka valodu nezina «tik labā līmenī». Uz konkursu togad devās Kristīne Nevarauska, kura bija nospēlējusi galvenās lomas filmā Sauja ložu un Man patīk, ka meitene skumst. 

Iveta labprāt filmētos vēl un vēl. «Darba zirgs» varbūt nav pats daiļrunīgākais apzīmējums skaistai aktrisei. Taču, pēc režisoru domām, kuri ar Ivetu strādājuši, tāda viņa ir. Neliela epizode: filmējot Kolka Cool Kurzemē, aktrisei no piecu metru augstuma bija jālec ūdenī. Pieteikusies izmēģināt bez kamerām, lai nekas neķeras. «Teicu viņai, ka nevajag, jo nakts, ūdens auksts un pēc tam kadrā slapjā kleitā jāstaigā – pietiks taču ar vienu reizi. Taču viņa lēca,» atceras Poškus. Kāds no aktieriem – varbūt Andris Keišs? – uzmundrinājumam saucis: lec, mazā, lec! Filmā Iveta atveido Simonu – jaunu sievieti, kura iekļūst attiecību trijstūrī starp Andžu (Artusu Kaimiņu) un Gvido (Andri Keišu). 

Ko Ivetas dzīvesdraugs saka par viņas kinoaktrises karjeru? «Bez patosa!» viņa nogroza galvu. «Ceru, ka viņam citas lietas manī ir svarīgākas nekā tas, ka esmu aktrise. Attiecības jau nevar balstīt uz to, ka viens visu laiku gaida, lai otrs viņu ceļ uz altāra.» Ar Larsu aktrise ir pazīstama jau daudzus gadus, kopš viņš ieradās Rīgā, lai strādātu šeit. Pirms nedēļas pie jaunās ģimenes ciemojās radinieki no Vācijas. 

«Vispār visa tā piedzimšana, bērna iegūšana nav nemaz tik viennozīmīgs notikums. Tas ir kā ņemt savu ego un sašķaidīt. Apziņa, ka kopš šā brīža tavs laiks vairs nepieder tikai tev, nemaz nav tik rožaina un skaista. Taču, kad mazā dzīvība uz tevi paskatās uzticīgām acīm, aizmirsti visu. Tā ir arī milzīga laime,» – tā aktrise par savu mazo Martu. 

Viņa pajoko, ka tagad tāds sievietei labs laikmets – vīrieši iesaistās visos mājas darbos, bērnu audzināšanā. «Tie laiki ir beigušies, kad uz vienas sievietes pleciem bija bērns, ēst taisīšana, mājas kopšana, trauku mazgāšana.» 

Teātrī Iveta sola pamazām atgriezties nākamā gada janvārī. Aprunājoties ar citām jaunajām māmiņām, nolēmusi, ka lielākajam kūkas gabalam no viņas laika vismaz līdz gada vecumam jātiek mazajai Martai, nevis teātrim.

Cehā tikai meitenes

Posted on maijs 9, 2012 by - Veiksme

Pirms 19 gadiem sākušas savu šūšanas biznesu faktiski bez naudas, abas tā dibinātājas visvairāk priecājas, ka spēj nodrošināt darbu ne tikai sev, bet vēl 140 sievietēm. Viss pārējais pakārtots tam

Dzintra ir šuvēja, Larisa – grāmatvede. Abas sievietes jau gadiem sēž vienā kabinetā, tomēr joprojām viena otru uzrunā uz «jūs» un šajā ziņā nejūt nekādu diskomfortu. Bez abu savienības nebūtu darba apģērbu ražotājas SIA «Sakta» Tukums – tas ir viens no nedaudzajiem nozares uzņēmumiem, kurš ne tikai sniedz šūšanas pakalpojumus lielajām ārzemju kompānijām, bet tam ir sava preču zīme un pat savs veikals Tukumā. 

Sākums bija kā lēciens aukstā ūdenī. 1993.gada martā Tukuma Lauktehnikas šūšanas ceha kolektīvs – vadītāja, divpadsmit šuvējas un grāmatvede – izšķīrās par tiem laikiem riskantu soli, uz esošā uzņēmuma bāzes veidot savējo. «Mēs toreiz nedomājām par biznesu, bet par to, ka nebūs, kur strādāt, ja cehu likvidēs,» atceras direktore Dzintra Kļaviņa, bet komercdirektore Larisa Koļesņikova viņu papildina: «Naudas, lai uzņēmumu privatizētu, nebija nevienai, tāpēc, kad dibinājām SIA, katra pamatkapitālā ieguldīja tik, cik varēja atļauties.» 

Tagad uzņēmumam ir divas filiāles un tajā kopā strādā ap 140 cilvēku. Tukumā šūtos darba apģērbus, bērnu kombinezonus, vējjakas un sporta tērpus valkā Skandināvijā, Baltijā un Krievijā. Tomēr vēl lielāks gandarījums, ka izdevies saglabāt savu tirgus nišu tepat Latvijā un pašām izstrādāt plašu modeļu klāstu. Viņu darba apģērbus iecienījuši Latvijas mediķi, pārdevēji, pavāri, celtnieki. 

Uz godavārda
80.gadu beigās Tukuma Lauktehnika pilsētas pievārtē uzbūvēja jaunu un tiem laikiem modernu šūšanas cehu. Vēlāk tas gan pamatīgi iegrieza cilvēkiem, kas uzņēmumu privatizēja. Jauno ēku novērtēja par tiem laikiem pasakainu summu – 26 000 latu. «Kā šodien atceros, mana grāmatvedes alga toreiz bija 35 lati,» smiedamās saka Larisa. 

Bet sākumā, kad jaunajā cehā šuva darba apģērbus kolhozniekiem – halātus slaucējām, bikses mehanizatoriem un kombinezonus kombainieriem, to, ka Latvijā drīz atgriezīsies lats, neviens vēl nenojauta. Tāpat kā nenojauta, ka kolhozu dienas ir skaitītas. Līdz sistēmas sabrukumam bija palikuši nieka pieci gadi. 

Dzintra uz Tukuma pārcēlās un par šūšanas ceha vadītāju kļuva 1991.gadā. Pabeigusi profesionāli tehnisko skolu un vairākus gadus nostrādājusi šūšanas firmā Latvija, viņa jau bija iestājusies Rīgas Politehniskajā institūtā, kur mācījās par šūšanas tehnoloģi. Vēl pēc gada nomainījās Lauktehnikas vadītājs. Jaunais pārvaldnieks saprata, ka sociālistiskās lauksaimniecības sabrukums ir neizbēgams, bet tirgus apstākļos uzņēmuma pastāvēšana būs apdraudēta. Tāpēc viņš izšķīrās par tā sadalīšanu, piedāvājot darbiniekiem vispirms ražošanas iecirkņus nomāt, pēc tam – privatizēt. 

Tas attiecās arī uz šūšanas cehu, kurā, darba apjomam samazinoties, bija palikušas vairs tikai 12 šuvējas. Dzintra iebildusi, ka viņai neesot grāmatveža. «Bet ja es tev sameklēšu grāmatvedi?» vaicājis pārvaldnieks. Tā komandā nonāca Larisa, kura universitātē bija beigusi Tirdzniecības un finanšu fakultāti, nesen ar ģimeni no Jūrmalas pārcēlusies uz Tukumu, bet darbu šeit vēl nebija atradusi. 

Dzintra atceras, kā toreiz sapulcējusi vēl atlikušās darbinieces un teikusi: «Nu, tā, meitenes, Lauktehnika dalās, un mums iespējams privatizēt šūšanas cehu. Ja ne, var gadīties, ka paliekam bez darba.» Bet, lai privatizētu, vispirms vajadzēja nodibināt SIA un katrai tajā iemaksāt savu daļu. Situācijā, kad cilvēki dzīvojuši no rokas mutē, bijis jocīgi prasīt naudu uzņēmuma dibināšanai. Tāpēc neviena neesot nedz īpaši pierunāta, nedz aicināta iemaksāt kādu konkrētu summu, viss atstāts katras pašas ziņā. 

Kā jau juku laikos, cilvēkus visvairāk biedējusi neziņa par nākotni. Kur garantija, ka rīt vai parīt Lauktehniku atkal neapvieno? Tad nauda vējā. Tomēr tikai viena no darbiniecēm atteikusies kļūt par jaundibinātā uzņēmuma līdzīpašnieci. 

Tā nu 13 meitenes bez īpašām biznesa priekšzināšanām un ar diezgan virspusēju izpratni par brīvo tirgu nodibināja savu uzņēmumu un, noslēgušas līgumu ar ministriju, apņēmās ražotni izpirkt trīs gadu laikā, samaksājot valstij minētos 26 tūkstošus latu. 

Dzintrai toreiz bija 26, Larisai – 36 gadi. Sākumā turpinājušas šūt halātus slaucējām un kombinezonus kombainieriem, tomēr drīz sapratušas, ka ar to neizdzīvos un parādu neatdos. Par laimi, lētāka darbaspēka meklējumos uz Latviju savas ražotnes bija pārcēluši vairāki lielie skandināvu šūšanas uzņēmumi. Vienam no tiem, Snickers Production, mājvietu atrada Tukumā. Dzintra aizgājusi parunāt, vai var kaut kā ar zviedriem sadarboties. Uzšuvušas paraugus un saņēmušas pirmos pasūtījumus. Bet tie bijuši atsevišķi izstrādājumi ļoti nelielās partijās. 

Situācija būtiski mainījusies tikai pēc tam, kad viņas tikušās ar islandiešiem piederošā šūšanas uzņēmuma GEFA pārstāvjiem. «Viņi mums prasa, vai būtu ar mieru šūt bērnu kombinezonus,» atceras Larisa. «Mēs ar Dzintru saskatāmies un piekrītoši mājam ar galvu. Skaidrs, ka šūsim, bet, kā šūsim, ar ko šūsim, tobrīd nedomājām. Vienīgi, ka mums nav citas izejas, jo vajag naudu.» Un tikai tad, kad līgums jau bijis noslēgts, viņas sākušas domāt, kur ņemt naudu, lai nopirktu nepieciešamās iekārtas. Naudu uz godavārda aizdevis kāds Tukuma uzņēmējs. «Viņš mums ticēja,» ar pateicību atceras Larisa. 

Kapeika pie kapeikas
Tā sākās Saktas augšupceļš. Pasūtījumu skaits auga. Drīz viņas sāka šūt somu Pukutendas, vēlāk arī igauņu Lasanio. «Ķīna toreiz vēl nebija šūšanas lielvalsts, bet Latvijā visu varēja dabūt par sviestmaizi,» toreizējo situāciju ironiski komentē Larisa, kura uzskata – uzņemties tik nopietnus pasūtījumus un tādos apjomos varējušas, pateicoties tikai Dzintrai, kurai bijusi gan pieredze, gan zināšanas. «Ļoti svarīgi, ka cilvēks dara to, ko mācījies un prot.» Daudzu šodienas nebūšanu cēloņi, viņasprāt, slēpjas tieši zināšanu un praktisko iemaņu trūkumā – cilvēki pamācās vienu, pastudē otru, bet dara trešo. 

Parādu valstij Sakta atmaksāja līgumā paredzētajā termiņā, un ražotne pilnībā nonāca viņu īpašumā, bet 1995.gadā uzņēmums pat atvēra savu pirmo filiāli Engurē. Tas noticis it kā pats no sevis. Engurē dzīvojušas septiņas darbinieces, starp kurām arī viena no uzņēmuma dibinātājām. Viņas ierosinājušas tur atvērt cehu – atkristu braukāšana. Dzintra piekritusi ar nosacījumu, ja atrod telpas. Pēc gada šim paraugam sekojušas jūrmalnieces, bet 2000.gadā atvērta filiāle Kandavā. Pirms krīzes Saktā strādājis ap 220 cilvēku, pārgājuši pat uz divām maiņām. 

«Tomēr, ja kāds saka «treknie gadi», uzreiz varu pateikt, ka šūšanā nekādi treknie gadi nekad nav bijuši,» apgalvo Dzintra. «Jā, bija vairāk pasūtījumu, drusku lielākas algas, bet mēs, tāpat kā pirms tam un tagad, likām kapeiku pie kapeikas. Lai taupītu, pirkām gandrīz piecreiz lētākās lietotās šujmašīnas, jo nevarējām atļauties maksāt pusotru tūkstoti par jaunām.» Krīzes laikā slēgta Jūrmalas filiāle, nācies atlaist šuvējas. Citas, kurām bijuši kredīti, pašas aizgājušas un aizbraukušas strādāt uz ārzemēm, kopā kādas 20 meitenes. 

Tagad, kad dzīve normalizējas un pasūtījumi atgriežas, aug pieprasījums pēc pašu izstrādājumiem, vislielākā problēma esot darbaspēks. Varbūt ne tik akūta, tā gan bijusi vienmēr. Kā viņas to risina? «Nekā! Mēs to nespējam atrisināt. Mēs ar to sadzīvojam,» atbild uzņēmuma vadītāja. 

Viņasprāt, milzīga kļūda pieļauta, reorganizējot profesionālās izglītības sistēmu un faktiski to likvidējot. «Tagad profesionālās skolas var saskaitīt uz pirkstiem. Augstskolu ir bez jēgas. Nu, nevar visi būt uzņēmēji un vadītāji – jābūt arī kādam, kurš strādā un kuru vada,» uzskata direktore. Ražotājiem tagad jāpilda skolas funkci-jas, mācot amatu. Arī Sakta piedalās Valsts nodarbinātības aģentūras programmā un māca šuvējas. Bet labi ja viena no desmit paliek profesijā. Jo ar darba prasmi nepietiek – jāprot iekļauties komandā, jākļūst par savējo, jāspēj pieņemt vadības un kolektīva prasības. Daudzas, pat amatu apguvušas, pastrādā mēnesi vai divus un aiziet. «Nav mūsējās,» saka direktore, kura uzskata, ka tieši no komandas atkarīgas gan uzņēmuma veiksmes, gan neveik-smes. Jo viss, kas sasniegts, ir izdevies, pateicoties tikai komandai, kurai abas vadītājas arī saka vislielāko paldies. 

Problēma, kā uzskata Larisa, – cilvēki krīzes laikā pieraduši pie pabalstiem. Un sen jau vairs nevar atšķirt, kurš patiešām trūcīgs, kurš, par tādu izlikdamies, slauc valsti. «Kāpēc strādāt, ja var sēdēt uz dīvāna, skatīties televizoru, lamāt valdību un saņemt par to naudu. Pie mums tā nauda ir jānopelna – laikā jābūt darbā, jāpilda meistara norādījumi. Turklāt darbs ir gan fiziski, gan psiholoģiski smags. Prasa precizitāti, maksimālu koncentrēšanos,» pamato Larisa, pēc kuras domām, daļa no pabalstu saņēmējiem ir darba tirgum zuduši uz visiem laikiem. 

Abas vadītājas uzskata, ka šūšana kā nozare Latvijā tiekot norakstīta priekšlaicīgi. Ķīnieši neesot muļķi, arī tur aug ražošanas izmaksas. Tāpēc izdevīgi ir šūt tikai milzīgas partijas, bet cilvēki meklē atšķirīgo un negrasās visi staigāt vienādi kā ziemeļkorejieši. Tāpēc šādi nelieli šūšanas uzņēmumi kā Sakta Tukums, kas ātri spēj piemēroties situācijai, arī nākotnē būs perspektīvi. «Bez šaubām, ražošanā nekad nebūs tā, ka tu sasniedz kādu līmeni un tālāk dzīvo mierīgi. Problēmas, grūtības ir un būs nepārtraukti,» saka Dzintra un neslēpj, ka nereti, ar tām cīnoties, nolaižas rokas un pārņem izmisums. Vienīgi, kā smejas Larisa, par laimi, šie izmisuma brīži viņām nesakrīt. Kad vienai garastāvoklis lejā, tad otrai augšā un var kolēģi uzmundrināt. 

Ir jau arī prieks un gandarījums. Piemēram, atnāk klients, kuram nepieciešams īpašs darba apģērbs, un kopējiem spēkiem izdodas to radīt. Vai arī kā nesen, kad veikalam aptrūkušies 40 dažādu modeļu apģērbi – visi izpirkti. Pirms kāda laika noskatījušās par savu uzņēmumu raidījumā Latvija var, ar tā veidotāju acīm palūkojušās uz sevi no malas un sapratušas – visus šos gadus nav strādāts veltīgi.

3 biznesa principi
1. Noruna un godavārds ir svarīgāki par līgumiem
2. Saliedēta un spēcīga komanda
3. Bizness nav tikai darbs, tas ir dzīvesveids

Kustības skaņa

Posted on maijs 9, 2012 by - Jauna seja

Valdis Butāns (30) 

Izvēlēts par diriģenta Karela Marka Šišona asistentu Vācu radio filharmoniskajā orķestrī. Kopš 2010.gada ir Šišona asistents arī Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.

Vecāki: Ēvalds – policists, Zinaida – darbojas tirdzniecībā. 

Kā apjauti, ka vēlies diriģēt? Dziedāju Rīgas Doma zēnu korī un sapratu, ka gribu palikt mūzikā. Tālāk viss attīstījās dabiski – aizgāju mācīties uz Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļu, diriģēju kori Sola. 

Kādām īpašībām jāpiemīt diriģentam? Nenormālai pacietībai, darba spēkam un vēlmei mācīties. Jābūt arī stipriem nerviem. 

Kā panāc, ka orķestris klausa? Ar aizrautību un emocionalitāti. Jābūt pārliecinātam par to, ko gribi, jārada uzticība un jāpierāda sava tehniskā varēšana. 

Diriģents nogurst vairāk nekā pārējie orķestrī? Darba procesā nogurumu nejūt. 

Kā iespējams tik ļoti koncentrēties, lai ar kustību vadītu mūziku? Diriģentam kā aktierim ir jāspēj iedzīvoties mūzikā un pasniegt to kā daļu no sevis. Koncentrēšanās svarīga gatavošanās procesā, kad saproti, ko gribi caur mūziku pateikt. 

Lielākā autoritāte mūzikā? Mariss Jansons, Klaudio Abado, Saimons Retls un Karels Marks Šišons. 

Kas būs vislielākais izaicinājums Vācu radio filharmoniskajā orķestrī? Lielākais izaicinājums būs pierādīt pašam sev, uz ko esmu spējīgs, cik tālu varu attīstīties. 

Kāds ir tavas karjeras mērķis? Mans mērķis ir progresēt – augt un neapstāties savā attīstībā. Viss pārējais ir veiksmes un apstākļu jautājums.

Nevaldāmā iztēle

Posted on maijs 2, 2012 by - Personība

Latvijā sācis iznākt populārā japāņu rakstnieka Haruki Murakami trīsdaļīgais romāns 1Q84. Tas ir viņa visnopietnākais, visgarākais un arī visdīvainākais darbs – ir vērts satikties, lai saprastu, kas notiek autora galvā

Gatavojoties savam pirmajam ceļojumam uz Japānu, gandrīz pilnībā paļāvos uz Haruki Murakami darbiem. Tā izrādījās slikta ideja. Rakstnieka ietekmē domāju, ka Tokija būs kā Barselona vai Parīze, vai Berlīne – kosmopolītiska galvaspilsēta, kuras iedzīvotāji labi runā angļu valodā un labi pārzina Rietumu kultūru: džezu, teātri, literatūru, ziepju operas, film noir, operu, rokenrolu. Taču nekā tāda. Īstā Japāna izrādās uzkrītoši un nelokāmi japāniska. 

Šī atklāsme mani piemeklēja metro. Jau pirmajā rītā pēc ierašanās Tokijā biju ceļā uz Murakami biroju un pašpārliecināti nolaidos pazemē tikko izgludinātā kreklā… un pilnīgi apjuku. Tur nebija neviena, kas kaut mazliet runātu angliski. Nokavējis vairākus vilcienus, nopircis pārāk dārgas un nepareizas biļetes un ar izmisīgiem žestiem nobiedējis vairākus pasažierus, atkal nonācu virszemē kaut kur pilsētas centrā, krietni kavējot norunāto intervijas laiku. Kā apjukusi un izmisusi avs iemanījos visu laiku aiziet nepareizajā virzienā (izrādās, Tokijā nav plāksnīšu ar ielu nosaukumiem), līdz man beidzot piezvanīja Murakami asistente Juki un apsolīja atnākt pakaļ. Orientieris bija stikla piramīda, kuras rūtis atgādina bišu medus šūniņas. Pacietīgi gaidīju, sēžot uz soliņa un vērojot stikla objektu, kas man šķita kā ļaunuma templis kaut kādai pilnīgas neorganizētības sektai. 

Vārdu sakot, Tokijas metro bija manas kristības. Līdz šim biju naivi iedomājies, ka Murakami ir modernās japāņu kultūras vēstnesis. Taču izrādījās, ka Japāna ir pavisam citāda pasaule un attiecības starp rakstnieku un viņa dzimteni ir daudz sarežģītākas, nekā to varētu nojaust no viņa darbiem. 

Ūdens aiznestais
Vienu no Murakami jaunā romāna 1Q84 galvenajiem varoņiem tik ļoti moka pašas pirmās bērnības atmiņas, ka viņš sāk jautāt citiem – ko viņi atceras kā pašu pirmo. Kad beidzot satiekos ar Murakami viņa birojā, uzkrītoši pajautāju, kas ir viņa pirmās atmiņas. Trīs gadu vecumā esot iemanījies atvērt mājas durvis, šķērsojis ielu un iekritis upītē. Ūdens viņu nesis uz tumšu caurteku. Mamma pēdējā brīdi paspējusi satvert un izglābt. «Es to atceros ļoti skaidri. Auksto ūdeni, tumšo caurteku. Tas bija baisi. Domāju, tieši tāpēc mani saista tumšas lietas.» 

Kamēr Murakami atstāsta šo gadījumu, man uzmetas dīvaina zosāda – it kā es pats toreiz būtu bijis klāt. Tikai vēlāk atjēdzos, ka man tas viss jau bija zināms: savas atmiņas rakstnieks aizdevis nelielam personāžam romānā Uzvelkamā putna hronika (1995). 

Manas vizītes iemesls ir Murakami darba izdošana angļu valodā (arī franču, spāņu, taizemiešu, latviešu, turku, vācu, portugāļu, spāņu, čehu, krievu, kataloniešu un citās). Iespaidīgā romāna 1Q84 trīs daļas Āzijā pārdotas jau vairākos miljonos eksemplāru, un pērn daudz baumoja, ka Murakami varētu kļūt par Nobela prēmijas laureātu literatūrā (balvu piešķīra zviedram Tomasam Transtrēmeram). 

Pēc trim literāta karjerai veltītām desmitgadēm Murakami (63) neviļus ir kļuvis par savas valsts kultūras vēstnieku – miljoniem cilvēku citviet pasaulē Japānu iepazinuši tieši caur viņa skatpunktu. Tajā pašā laikā daudziem vietējiem tas ir pārsteigums. Pats Murakami sevi uzskata par autsaideru dzimtenē. Viņš piedzima vienā no sociālpolitiski dīvainākajiem vēstures posmiem: 1949.gadā Kioto – bijušajā Japānas impērijas galvaspilsētā, kad valsti pēc kapitulācijas Otrajā pasaules karā bija okupējuši amerikāņi. «Grūti atrast kādu citu starpkultūru periodu kā šis – tik intensīvu, neprognozējamu, neskaidru, mulsinošu un elektrizētu,» par Japānu 40.gadu beigās rakstījis amerikāņu vēsturnieks Džons Dovers. 

Nomainiet šajā citātā vārdu «periods» pret «literatūra» un jūs iegūsit lielisku Murakami darba kopsavilkumu. Viņa stāstu struktūra – vienkārša dzīve, kas iemaldījusies starp nesaderīgām pasaulēm, – ir arī paša Murakami pieredze. Viņš izauga pie Kobes, kas ir liela, dažādu valodu pieskandināta starptautiska ostas pilsēta. Pusaudža gados viņu valdzināja amerikāņu kultūra, it īpaši skarbi detektīvi un džezs. Pārmantojot šo mūziķu uzvedības elementus, viņš pēc 20 gadu sasniegšanas atteicās strādāt lielā korporācijā, izaudzēja garus matus un bārdu, apprecējās, ignorējot vecāku iebildes, paņēma kredītu un Tokijā atvēra džeza klubu Peter Cat. Tā viņš pavadīja nākamos 10 gadus, dienu no dienas vadot kluba darbu: klausoties mūziku, gatavojot sviestmaizes, jaucot kokteiļus un mazgājot grīdas. 

Brīvprātīgā celle
Viņa rakstnieka karjera sākās gluži tipiskā Murakami stilā: it kā no nekurienes pār viņu nolaidās mītiska atklāsme, kas pilnībā pārmainīja dzīvi. 29 gadu vecumā viņš sēdēja stadionā, sūca aliņu un skatījās beisbola spēli. Kādā brīdī, kad spēlētājs bija veiksmīgi trāpījis pa bumbiņu un tā sāka tālu lidojumu, Murakami piemeklēja atskārsme – varētu uzrakstīt romānu! Nekad agrāk viņam neesot bijis tādas vēlēšanās, bet tagad pēkšņi tā kļuva nepārvarama. 

Pēc spēles viņš aizgāja uz grāmatnīcu, nopirka pildspalvu un papīru un pāris nākamo mēnešu laikā tapa Dzirdēt vēja dziesmu (1979) – īss stāsts par vārdā nenosauktu 21 gadu vecu vīrieti, viņa draugu ar iesauku Žurka un sievieti ar četriem pirkstiem. Nekas daudz tur nenotiek, taču Murakami literārā valoda ir jūtama jau no pirmajām lappusēm: savdabīgs vienmulības un eksotikas buljons. Tikai 130 lappusēs romāns spēj atsaukties uz veselu Rietumu kultūras plejādi: Lesiju, Mikimausa klubu, Kaķi uz nokaitēta skārda jumta, Bēthovena 3.klavierkoncertu, franču kinorežisoru Rožē Vadimu, Bobu Dilanu, Mārvinu Geju, Elvisu Presliju, komiksu putnu Vudstoku un amerikāņu folkmūzikas trio Peter, Paul and Mary. Tas pat ir nepilnīgs saraksts. Tajā pašā laikā tur nav nevienas norādes uz japāņu mākslu. Šāda pieeja Murakami darbā aizvien kremt daudziem pašmāju literatūras kritiķiem. 

Murakami Dzirdēt vēja dziesmu iesniedza prestižā jauno autoru konkursā un uzvarēja. Pēc viena gada un vēl viena romāna par iejūtīgu spēļu automātu Murakami pārdeva džeza klubu un nolēma visu savu laiku veltīt rakstīšanai. 

«Visu laiku» pašam Murakami gan nozīmē kaut ko citu nekā vairākumam cilvēku. Nu jau vairāk nekā 30 gadu viņš dzīvo gandrīz kā mūks ar stingru dienas režīmu. Gandrīz katru dienu skrien vai peld garās distances, ēd tikai veselīgu pārtiku, gulēt dodas deviņos vakarā. Bez modinātājpulksteņa mostas ap četriem rītā un uzreiz sēžas pie rakstāmgalda, kur koncentrēti pavada nākamās piecas, sešas stundas. (Reizēm pamostas jau divos). Savu kabinetu viņš uztver kā ieslodzījumu, taču «brīvprātīgu, laimīgu ieslodzījumu». 

«Spēja koncentrēties ir viena no patīkamākajām lietām manā dzīvē,» viņš saka. «Ja jūs nevarat koncentrēties, jūs neesat laimīgs. Es neesmu ātrs domātājs, taču, ja mani kaut kas ieinteresē, es varu ar to nodarboties gadiem ilgi. Man nekļūst garlaicīgi. Es esmu kā liela tējkanna. Jāpagaida, kamēr sāks vārīties, bet tad ilgi stāv karsta.» 

Šī rutīniskā vārīšanās vairāku gadu gaitā ir spējusi radīt vienu no pasaules īpatnējākajiem mākslas paraugiem: atkarību izraisošas dīvainības, kas mīt kaut kur pa vidu starp dažādiem žanriem (zinātnisko fantastiku, fantāzijām, reālismu, nesentimentālu seksu un vardarbību) un kultūrām (Japānu un Ameriku) un kur nav nolaidies neviens cits rakstnieks, katrā ziņa ne tik dziļi. Laikam ritot, Murakami stāstiem bijusi tendence kļūt arvien garākiem un nopietnākiem, un tā viņš nonācis līdz šim – visgarākajam, visdīvainākajam un visnopietnākajam romānam. 

Murakami runā lēni, ar dziļu balsi. Sēžam viņa Tokijas birojā, ko pats puspajokam sauc par Murakami Industries. Citās telpās bez apaviem rosās neliela darbinieku komanda. Rakstniekam ir zili šorti, krekls ar īsām piedurknēm, kas izskatās burtiski nupat, nupat izgludināts (viņam ļoti patīk gludināt), basas kājas. Dzer melnu kafiju no lielas krūzes, uz kuras uzdrukāts Reimonda Čandlera Dziļais miegs (1939) vāciņš – šis kriminālromāns ir viena no Murakami pirmajām literārajām mīlestībām, un tagad viņš to tulko japāņu valodā. 

Par puisi un meiteni
Uz galda stāv 1Q84 angļu izdevums – pusotru kilogramu smags «ķieģelis» ar 932 lappusēm. «Tik liela!» saka Murakami. «Kā telefonu grāmata.» Atšķirībā no oriģināla Ņujorkas izdevniecība Knopf izlēma visas triloģijas daļas apvienot vienā grāmatā. (Murakami romāns sākotnēji noslēdzās ar 2.grāmatu, bet pēc gada viņš izdomāja uzrakstīt turpinājumu ar vēl vairākiem simtiem lappušu.) Jautāju, vai Murakami bija plānojis uzrakstīt tik lielu grāmatu. Nē. Ja viņam būtu bijusi nojausma, cik daudz laika tas prasīs, varbūt nemaz nebūtu sācis. Savu romānu rakstīšanu viņš mēdz sākt, vispirms izdomājot nosaukumu vai iztēlojoties kādu ainu, tad apsēžas pie rakstāmgalda, atgriežas tur rītu pēc rīta un improvizē, kamēr darbs ir pabeigts. 1Q84 viņu esot pārvērtis par ieslodzīto uz trim gadiem. 

Arī šis milzenis izaudzis no sīkas sēklas. Murakami skaidro, ka 1Q84 esot viņa populārā īsā, tikai piecas lappuses garā stāsta Par skaistā aprīļa rītā satiktu 100% perfektu meiteni palielinājums. «Principā, te ir viss tas pats. Puisis satiek meiteni. Viņu ceļi pašķiras, un viņi atkal cenšas viens otru atrast. Vienkāršs stāsts. Man tikai sanāca ļoti gari.» 

Patiesībā 1Q84 nemaz nav vienkāršs stāsts. Tā sižeta līniju nav iespējams īsti atstāstīt, katrā ziņā ne žurnāla raksta apjomā. Romāns sākas ar strupceļu: jauna sieviete Aomame (vārds nozīmē «zaļā pupa») sēž taksometrā, kas iekļuvis satiksmes sastrēgumā uz vienas no estakādēm Tokijas centra nomalē. Radio sāk skanēt čehu komponista Leoša Janāčeka klasiskā Sinfonietta, kas, iespējams, nav «vispiemērotākā mūzika, ko klausīties sastrēgumā iestigušā taksometrā», raksta Murakami. Tomēr jaunajai sievietei tā izraisa mistiskas izjūtas. Sinfonietta turpinās, auto knapi virzās uz priekšu, līdz tā vadītājs ierosina Aomamei neparastu izeju: estakādes sānos ik pa gabalu ir avārijas pieturvietas, un tajās ir ierīkotas slepenas trepes, par kurām vairākums cilvēku nemaz nezina. Ja viņa vairs nevar izturēt, varbūt ir vērts kāpt lejā? Kamēr Aomame to apsver, šoferis izsaka tipisku Murakami brīdinājumu: «Lūdzu, atcerieties, ka lietas nemaz nav tādas, kādas tās izskatās!» Ja sieviete dosies lejup, dzīve var izmainīties uz visiem laikiem. 

Aomame nolemj riskēt, un dzīve patiešām mainās. Tikšanās, kuru viņa kavēja, izrādās, bija slepkavības mēģinājums. 

Jaunajā pasaulē pie debesīm ir divi Mēneši. Citu vidū tur mīt maģiska cilts, ko dēvē par Mazajiem cilvēkiem un kuri kādu vakaru izsoļo no beigtas, aklas kazas mutes (tas ir garš stāsts), tad no sava kurkuļu izmēra izstiepjas līdz suņa augumam un, korī saucot «ho ho», no tukša gaisa sāk vilkt bāli caurspīdīgus pavedienus un vīt lielu lodi. 

Principā šis īsais ievads dod zināmu priekšstatu par visām neticamajām lietām, kas valda 1Q84. 

Jau desmitgadēm ilgi Murakami runā, ka vēlas sevi pilnveidot tik tālu, lai uzrakstītu tādu «visaptverošu romānu», kāds ir Brāļi Karamazovi – to viņš uzskata par māk-slas augstāko kritēriju un ir pārlasījis četras reizes. 

No malas izskatās, ka 1Q84 ir mēģinājums sasniegt kaut ko līdzīgu: tas ir vērienīgs, trešajā personā izklāstīts visaptverošs megaromāns. Šī grāmata ir pilna ar dusmām, vardarbību, postu, dīvainu seksu un īpatnējām jaunām realitātēm. To lasot, ne reizi vien nākas pieķert sevi pie izbrīna, cik daudz dīvainu domu var slēpties viena cilvēka galvā. 

Es atzīstos Murakami, ka pēc vairākām pārsteidzošām grāmatām viņa jaunākais darbs tomēr atkal ir spējis mani pārsteigt. Viņš, kā parasti, atgaiņājas no nopelniem – viņš pats neesot nekas vairāk kā vecs un garlaicīgs rīks savu domu transportēšanai. 

«Mazie cilvēki uzradās pēkšņi,» viņš stāsta. «Es nezinu, kas viņi ir. Es nezinu, ko viņi nozīmē. Es biju sava stāsta cietumnieks. Man nebija izvēles. Viņi uzradās, un es to aprakstīju. Tāds ir mans darbs.» 

Viņa darbi ir kā sapnis, tāpēc pajautāju, vai Murakami pats redz spilgtus sapņus. Nē, viņš tos neatceras – pamostas, un nekā nav. Tikai vienu reizi pirms pāris gadiem pamodies no murga, kas izklausās gluži kā no Murakami stāsta. Kāda nezināma, aizēnota persona gatavoja «dīvainu ēdienu»: čūskas gaļu tempurā, kāpuru pīrāgu un rīsus ar sīkām pandām. Viņam negribējās to ēst, bet – kas jādara, tas jādara. Murakami pamodās pirms pirmā kumosa. 

Orvels ir… garlaicīgs
Mūsu sastapšanās otrajā dienā kāpju rakstnieka auto aizmugurējā sēdeklī un kopā braucam uz viņa mājām pie jūras. Pie stūres ir viena no asistentēm – stilīga sieviete, kas ir tikai nedaudz jaunāka par Aomami. Viņa mūs ved pa to pašu estakādi, kur sākās 1Q84 varones liktenīgais piedzīvojums. Auto stereo atskaņo Brūsu Springstīnu. 

Murakami norāda uz avārijas pieturvietām, ko aprakstījis romānā. Pats reiz iekļuvis sastrēgumā, un viņam iepatikusies ideja par kādu slepenu izeju. Tad Murakami ķeras pie kāda sarežģīta uzdevuma: precīzi noteikt vietu, kur izkāpa Aomame. «Viņa bija ceļā no Joga uz Šibuja rajonu,» skaļo prāto rakstnieks, skatoties pa logu. «Tātad tam vajadzēja notikt kaut kur šeit.» Tad viņš pagriežas un it kā gan man, gan pats sev atgādina: «Bet tā nav īstenība!» 

«Jā, viņa nokāpa kaut kur šeit,» Murakami turpina prātot, kad pabraucam garām augstceltnei, kuru oranžās krāsas dēļ dēvē par Burkāna torni. Murakami atkal atskatās un atgādina: «Bet tā nav īstenība!» 

Pēc kādas stundas sasniedzam vienkāršu divstāvu namu koku zaļā nogāzē starp kalniem un jūru. Novelku kurpes, uzvelku čības, un Murakami mani uzved uz kabinetu otrajā stāvā – uz brīvprātīgo celli, kur tapa 1Q84. 

Gar divām sienām gari plaukti piekrauti ar iespaidīgu skaņuplašu kolekciju. Varētu būt kādi 10 tūkstoši, viņš lēš, taču pašam esot bail tās pārskaitīt. Pie plašā loga ar skatu uz kalniem novietotas divas milzīgas skandas. Uz citiem plauktiem dažādi nieki, to vidū krūze ar viskija Johnnie Walker emblēmu – šo vīru viņš savā romānā Kafka liedagā pārvērta par slepkavniecisku ļaundari. Ir arī foto, kurā Murakami redzams, pēdējiem spēkiem šķērsojot sava ātrākā maratona finiša līniju (1991.gadā Ņujorkā – trīs stundas 31 minūte 27 sekundes). Pie sienām plakāti ar izciliem džeza mūziķiem. 

Iesaku uzlikt kādu plati. Murakami izvēlas Janāčeka Sinfonietta. Tā patiesi varētu būt visnepiemērotākā mūzika, ko klausīties sastrēgumā: piesātināta, sakāpināta, dramatiska – it kā tukšā skārda bundžā par izdzīvošanu kautos piecas dažādas melodijas. Taču laba izvēle izmisīga, vardarbīga piedzīvojuma sākumam romānā. Cenšoties pārkliegt mūziku, Murakami stāsta: «Es to vienreiz dzirdēju koncertā. Aiz orķestra stāvēja 15 trompetisti. Savādi. Ļoti savādi… Un šīs dīvainības labi iederas grāmatā. Es pat nezinu nevienu citu skaņdarbu, kas tik labi piestāvētu konkrētajai situācijai.» 

Sākot romāna pirmās ainas izklāstu, viņš to klausījies atkal un atkal. «Izvēlējos Sinfonietta, jo tā nav populāra mūzika. Bet, kad iznāca grāmata, diriģents Seidži Ozava man pateica paldies, jo Japānā ļoti labi sāka pirkt viņa ierakstu.» 

Romāna nosaukums 1Q84 ir joks: gan atsauce uz Džordža Orvela darbu, gan multilingvistiska vārdu spēle (japāņu valodā skaitli «9» izrunā kā angļu burtu «Q» – «kjū»). 

Pajautāju, vai Murakami ir pārlasījis 1984, pirms ķērās pie 1Q84. Pārlasījis gan, bet bijis garlaicīgi. Kas nebūt neesot slikti, jo, kad citā brīdī jautāju, kāpēc rakstniekam patīk beisbols, viņš atbild: «Tāpēc, ka tas ir garlaicīgs.» 

«Lielākā daļa romānu par tuvāko nākotni ir garlaicīgi,» viņš saka. «Vienmēr ir tumšs, vienmēr līst un cilvēki ir tik nelaimīgi. Džordža Orvela romāns ir par tuvāko nākotni, bet mans darbs ir par neseno pagātni. Mēs abi uz vienu un to pašu gadu paskatījāmies no dažādām pusēm. Ja tā ir nesena pagātne, tad nav garlaicīgi.» 

Pajautāju, vai viņš tomēr saskata kādu radniecību ar Orvelu. «Mums ir līdzīga nostāja pret sistēmu. Tiesa, Orvels pa pusei bija žurnālists, pa pusei rakstnieks, bet es par visiem 100% esmu rakstnieks. Es necenšos savos darbos izbīdīt kaut kādas idejas. Es gribu rakstīt labus stāstus. Uzskatu sevi par politiski aktīvu personu, taču savus secinājumus paturu pie sevis.» 

Tā gan nav gluži taisnība. 2009.gadā viņš atsaucās uz ielūgumu ierasties Izraēlā, lai saņemtu prestižo Jeruzālemes literatūras balvu – savā pateicības runā viņš asi kritizēja izraēliešu izturēšanos pret palestīniešiem. Pērn vasarā viņš uzstājās Barselonā un nosodīja Japānas kodolindustriju. Cunami izraisīto avāriju Fukušimas spēkstacijā viņš nosauca par otro kodolkatastrofu savas zemes vēsturē, tikai šoreiz tā ir pašu radīta brūce. 

«Nu, labi, es par 99% esmu rakstnieks un par 1% pilsonis,» viņš taisnojas par runu Barselonā. «Man kā pilsonim ir, ko pateikt, un, kad rodas tāda iespēja, es to arī pasaku. Tobrīd neviens publiski negribēja kritizēt atomstacijas. Es nodomāju, ka man tas beidzot ir jādara. Tas ir mans pienākums.» Viņš stāsta, ka reakcija Japānā bijusi lielākoties pozitīva – cilvēki cerēja, ka cunami šausmas kļūs par pārmaiņu katalizatoru. «Domāju, daudzi japāņi uzskata – šis ir pagrieziena punkts mūsu valstī. Tas viss bija kā murgs, bet tajā pašā laikā pamudināja domāt par pārmaiņām. Pēc 1945.gada mēs smagi strādājām un kļuvām bagāti. Taču tas nevar turpināties mūžīgi. Mums ir jāmaina savas vērtības. Jādomā, kā varam kļūt laimīgāki. Tas nav tikai naudas jautājums. Tas nav tikai efektivitātes jautājums. Tas ir mērķtiecības jautājums. Ar to gribu pateikt to pašu, ko atgādinu jau kopš 1986.gada: mums ir jāmaina sistēma. Domāju, ka šis ir labākais laiks, lai mēs atkal kļūtu par ideālistiem.» 

Pajautāju, kā šis ideālisms varētu izskatīties. Varbūt par piemēru var kļūt Amerika? 

«Es nedomāju, ka cilvēki Ameriku joprojām uzskata par kaut kādu paraugu. Pašlaik mums nemaz nav parauga. Tas ir jārada no jauna.» 

Paskriesim!
Kad mūsu satikšanās tuvojas beigām, Murakami mani uzaicina pievienoties skrējienam. («Galvenās lietas, ko es zinu par rakstīšanu, atnākušas pie manis ikdienas skrējienu laikā,» viņš ir rakstījis.) Viņa skriešanas stils līdzinās viņa personībai: nepiespiests, vienmērīgs, it kā starp citu. Pēc minūtes vai divām atrodam kopēju ritmu. Viņš pajautā, vai vēlos sākt ar pakalnu. Veids, kā viņš pasaka šo vārdu, izklausās draudīgi. Pavisam drīz saprotu, ko viņš bija domājis – mēs nevis skrienam, bet drīzāk sparīgi soļojam pa augšup ejošu taku. Kad tā beidzas, smagi noelšos: «Tas nu gan bija pakalniņš!» Murakami ar pirkstu norāda, ka taka aiz asa pa-grieziena turpinās. 

Smagi elsojot, turpinām tālāk: augšup, augšup, augšup. Beidzot esam virsotnē. Lejā plešas rāms jūras klajums. 

Un tad skrienam lejup. Murakami izved mani cauri ciemam, garām sērfotāju preču veikalam, garām tipiskām zvejnieku mājām. Skrienot gar jūras krastu un elpojot sāļo gaisu, runājam par to, kā Murakami jaunībā esot devies paskriet Ņujorkas Centrālparkā kopā ar pazīstamo amerikāņu rakstnieku Džonu Ērvingu. Par cikādēm: cik dīvaini, ka tās gadiem ilgi dzīvo zem zemes un virspusē iznāk, tikai lai padziedātu pēdējos pāris dzīves mēnešos. Tomēr vēlāk vairāk par visu atceros Murakami kāju vienmērīgo ritmu. 

Atgriezies mājās, ieeju dušā un pēc tam gaidu saimnieku apakšstāvā, skatoties pa logu uz nelielu dārzu ar garšaugiem un zemiem kociņiem. Pēc dažām minūtēm manu uzmanību piesaista dīvaina radība. Tās izmērs un lidošanas veids atgādina kolibri, taču, ieskatoties vērīgāk, saprotu, ka putnam nevar būt matiņi. Tas ir liels, melns tauriņš. Pēc brīža tas aizlido kalna virzienā, no kura nupat atgriezāmies. 

Namatēvs nonāk pa kāpnēm un klusējot apsēžas pie galda. Ieminos, ka pirms brīža te bija visdīvainākais tauriņš, kādu man jebkad nācies redzēt. Murakami izdzer ūdens malku no plastmasas pudeles un paskatās uz mani: «Japānā ir daudz tauriņu. Ieraudzīt tauriņu nav nekas dīvains.»

Tokija Murakami darbos
Jingu-Gaien parks
«Nekas nespēj pārspēt Reptile mundra rīta skrējiena laikā. Tā nav uzbāzīga un pārgudra. Tai ir vienmērīgs ritms un dabiska melodija. Manu prātu klusi pārņem mūzika, un manas kājas skrien dziesmas ritmā.»
Par ko es runāju, kad runāju par skriešanu 

Viesnīca Okura
Ar augstajiem griestiem un piezemēto apgaismojumu viesnīcas Okura plašais vestibils atgādināja lielu, stilīgu alu. Biezais, mīkstais paklājs tikpat labi varētu būt pirmatnēja sūna uz kādas tālas ziemeļu salas.»
1Q84

Expressway 3
Pa taksometra radio skanēja kādas FM radiostacijas klasiskās mūzikas programma. Spēlēja Janāčeka Sinfonietta. Neteiksim, ka vispiemērotākā mūzika, ko klausīties sastrēgumā iestigušā taksometrā. Nešķita arī, ka taksometra šoferis pārāk aizrautīgi to klausītos. Taksists, pusmūža vīrietis, vēroja priekšā izstiepušos nepārtraukto automašīnu rindu gluži kā pieredzējis zvejnieks, kas stāv laivas priekšgalā un cenšas izprast draudīgo robežu, kur saduras piekrastes siltā un jūras aukstā ūdens straume. Aomame, viegli pievērusi acis, klausījās mūziku.
1Q84

Veikals Prada
«Kad bija nepieciešams, Aomame izstaigāja veikalus Aojamas rajonā, lai atrastu vienu satriecošu kleitu un nopirktu vienu vai pāris aksesuārus un piemērotas kurpes. Parasti viņa valkāja kurpes bez papēžiem un zirgasti. Ja vien labi nomazgāja seju ar ziepēm un ūdeni, tad uzzieda mitrinošu krēmu, viņa vienmēr staroja. Pati svarīgākā lieta ir tīrs, veselīgs ķermenis.»
1Q84

Nakamuraya Café
«Labi, es vēlos, lai tu pulksten sešos dodies uz Nakamuraya Café. Es tev rezervēšu galdiņu dziļāk iekštelpās, kur ir kluss. Tas būs uz mana vārda un uz manas kompānijas rēķina, tāpēc vari ēst un dzert, cik vien vēlies. Tur jums abiem sanāks jauka, gara saruna.»
1Q84

Metro stacija Aoyama Itchome
«Izgājuši no staba ēnas, mēs platformas galā pieslējām kāpnes, bezrūpīgi un garlaicīgi, it kā to darītu katru dienu. Parkāpām pāri nožogojumam. Mūs vēroja vairāki cilvēki, acīmredzami satraukti. Mūs klāja dubļi, drēbes bija izmirkušas, izpūruši mati, no neparastās gaismas piemiegtas acis – domāju, mēs nemaz neizskatījāmies pēc metro darbiniekiem. Sasodīts, kas mēs tādi bijām?»
Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Māris – malacis

Posted on maijs 2, 2012 by - Slavenība

«Man nekad nav bijis tik radošs gads. Un tas vēl nav beidzies,» saka Māris Mihelsons (36) pirms Prāta vētras jaunā albuma iznākšanas. Māris pie tā strādājis vairāk nekā citkārt

Atvēris klēpjdatoru, Māris rāda paša uzņemtās bildes. Tās tapušas pērn Amerikā, kad Prāta vētra mēnesi dzīvoja un strādāja Hadsonā, netālu no Ņujorkas. Spocīgā rajonā ar senām un šķībām koka mājām. «Hadsona ir tāda maza, maza Dobele,» pilsētas mērogu lēš Māris. Pirms vairākiem gadiem uz pamesto pilsētu sākuši pārvākties radoši cilvēki: pirkuši šķībās mājas, stutējuši tās. Vispirms ar saturu – kāds izveidojis galeriju, cits antikvariātu. Kanādiešu mūziķis Stīvs arī nopirka māju un bēniņos salika visu vajadzīgo tehniku, lai tad, kad galvā ieskanas dziesma, to var ierakstīt demo variantā. Mājā ik pa laikam apmetas kāds mūziķis, uzkāpj bēniņos un muzicē. 

Prāta vētras jaunajam albumam vajadzēja producentu, un jau sen gribējas izbraukt radošā nometnē. «Esot Latvijā, grūti koncentrēties kam vienotam. Vienam bērni jāved uz bērnudārzu, otram jāiet uz dzimšanas dienu, trešajam truba mājā plīsusi,» – tā Māris. 

Ceļš līdz Amerikai bija tāds: Prāta vētra, koncertējot Maskavā, iepazinās ar Izraēlā dzimušo un Dienvidāfrikā uzaugušo dziesminieku Yoav un uzaicināja kā iesildītāju savā koncertā Arēnā Rīga 2010.gada decembrī. Tikšanās reizēs viņa menedžeris brits Deivids Fīlds ar sajūsmu stāstīja, ka Amerikā ir tāda pilsēta Hadsona un draugs Stīvs ar māju. «Mums nebija svarīgi, kur albums top, bet gan cilvēki, ar kuriem strādāt,» Māris stāsta, ka nebija mērķis par katru cenu doties uz Ameriku, jo tas tā labi skan. Gribējās strādāt ar Deividu. Kur – vienalga. 

Liela daļa iestrāžu albumam jau bija veiktas Latvijā. Piemēram, 2010.gada beigās Māris apņēmās nākamo, 2011.gadu, sākt strādājot. Prāta vētra vairs neradīja dziesmas kā pirms 23 gadiem, kad visi bija jauni un bez bērniem, kopā diendienā un ballītēs. 

Sākot ar februāri taustiņinstrumentālists Māris no savām mājām Pārdaugavā devās uz mēģinājumu telpu Bukultu ielā netālu no Ganību dambja un strādāja. Pilnīgi viens. Domāja idejas, šo to iespēlēja, pierakstīja. Tapa dziesmas Lantern demo ieraksts, kas kļuvis par Prāta vētras jaunā albuma Vēl viena klusā daba pirmo singlu. Intervijā Satori.lv Renārs Kaupers norāda, ka Māra ieguldījums albumā ir ievērojams. «Māris ir baigais malacis, bija sastrādājis kaudzīti demo ierakstu, uz kuriem balstījām daudzas dziesmas. Neparastais un interesantais šajā albumā ir tieši Māra šķautne.» 

Mūzikas kritiķis Uldis Rudaks jauno dziesmu dēvē par pārsteidzoši labu un Prāta vētrai netipiski hipsterīgu. «Esmu dzirdējis, ka to sacerējis Mihelsons. Pieļauju, ka viņš ir arī viens no lielākajiem talantiem grupā, kas, iespējams, ilgi tā īsti nav laists pie šprices, bet varbūt es kļūdos, un viņš jau sen bijis dziesmu rašanās katalizators.» Tā ir. Māris radījis arī iepriekš, taču noteikt, ko tieši, ir pagrūti. Pie visām dziesmām kā autors rakstīts Prāta vētra. Māris pats uzskata, ka nevar izmērīt, kas būtiskāk – dziesmas tēmas radīšana vai tas, kā dziesmu «apdzīvo» grupas biedri. Kā noapaļo, noslīpē, līdz tā izaug. Par tādu, kā patlaban Lantern dzirdama, tā kļuva Amerikā. 

Mūzikas apskatnieks Klāss Vāvere Dienai izteicies, ka Lantern ir interesants jaunā albuma pieteikums, taču, «kad tavs statuss ir tik augsts, tu sāc no tā bīties un meklē katru iespēju kaut kā maskēties, uztaisīties par kaut ko citu». «Dažreiz tas nostrādā, dažreiz ne. Ja atkal izdodas atslābināties, esi neievainojams un pa īstam liels. Tā ir tā īstā attīstība, process.» 

Amerika un Krājbanka
Ar latviešu grupu producents Deivids sāka strādāt vispirms attālināti: deva puišiem uzdevumus. Mājasdarbus, ko atrādīt. Pirmais uzdevums. Ejiet uz izstādēm, pierakstiet gleznu nosaukumus, kas uzrunā. «Gleznu nosaukumi paši par sevi ir koncentrēta ideja. Turklāt, skatoties uz mākslas darbiem, darbojas iztēle.» Māris rāda darba bloknotu ar pierakstiem. «Pelēkā dāma ar sunīti», «Look here, this is how we live*», «Woman washing linen**.»  No visiem nosaukumiem Deivids licis izveidot vienas dziesmas tekstu. Tapusi Another still life/Vēl viena klusā daba. Tā arī sauc jauno albumu. Otrs Deivida uzdevums: sacerēt mūziku filmai par savu dzīvi. No Kaupera un Mihelsona «dzīvēm» tapa viena dziesma, no Jubalta un Rogas – otra. 

Amerikā Prāta vētra dzīvoja divreiz pa divām nedēļām. Dienas ritms bija tāds: no rīta gāja ēst uz kādu no trim brokastu vietām. Piemēram, pie šiverīgās Debijas varēja dabūt ceptas olas. Viņas krogs remontu nebija redzējis kopš 70.gadiem, pie galdiem sēdēja amerikāņu vīri rūtainos kreklos. Vakaros izmetuši loku pa kvartālu. Netālu dzīvojošo Guns N’ Roses basģitāristu nav manījuši, taču pie Stīva ciemojusies basģitāriste, kura spēlējusi ar Kortniju Lovu grupā Hole. Vakaros iecienīts bija arī indietim piederošs veikals, kur prātnieki pirka alu. «Bijām viņu iemācījuši, sasveicinoties ar mums, teikt: «Čau, brāl!»» 

Pa dienu – darbs. Pirmajās divās nedēļās radās desmit dziesmas. Māris to dēvē par veiksmīgu apstākļu sakritību. «Nebija doma ierakstīt, bet sacerēt un tad ierakstīt studijā.» Tas, kas tur tapa, bija tik labs, ka studijā Anglijā viņi pārspēlēja un pārdziedāja pavisam nedaudz. Londonā tapa arī albuma dizains, ko veidojusi latviešu māksliniece Līga Kitchen. Vāciņa iekšienē – Māra bildes. Ar dizainu viņš darbojas jau sen: veidojis to gan Prāta vētras albumiem, gan trim DVD. 

Darbošanos Amerikā Māris salīdzina ar filmu Trūmena šovs. Bijusi sirreāla sajūta, ka apkārt notiekošais ir šovs. Spocīgā vide ar vienu glaunu ielu un restorāniem, katru dienu radošs pacēlums. Un tad vēl no Rīgas ar septiņu stundu nokavēšanos pienāk ziņa par Krājbankas krahu. «Sākumā gan neticēju, ka dabūšu naudu atpakaļ,» Māris stāsta, kā viss laimīgi beidzies un gājis uz Citadeli pakaļ savai naudai. Prāta vētra 2005.gadā bija Krājbankas reklāmas sejas un teica: «Mēs jau ilgāku laiku lietojam Krājbankas kredītkartes un esam tās atzinuši par ērtu maksāšanas un arī aizņemšanās veidu.» 

Atgriežoties Latvijā, Māris pamanījis, ka mazajā Latvijā ņemas par lokālām lietām. Faktiski, ne par ko. «Labi, ja miljonam cilvēku interesē, ko Elita Drāke šovasar darīja. Tas viss beidzas līdz ar Latvijas robežu kaut kur ap Šauļiem.» 

Kas būtu tās globālās problēmas? Korupcija? KNAB aizturētais Bislans Abdulmuslimovs? Māris nekautrējoties atklāj, ka tādu Abdulmuslimovu nepazīst un pēdējā laikā ziņām nav sekojis. Mihelsonam par to svarīgāk šķiet beidzot ieviest elektronisko balsošanu, jo vēlēt Saeimu rudenī Prāta vētra uz Ņujorku brauca divas stundas ar vilcienu. 

Labs gads
«Man nekad nav bijis tik radošs gads. Un tas vēl nav beidzies. Dodos uz mēģinājumu telpu, un joprojām ir,» saka Māris. Tieši pērn Amerikā sajutis grupas kopējo garu, kā pats saka, «čupas sajūtu». Ar iepriekšējo albumu tādas nav bijis. Tur kaut kam ir jābūt ieraksts ilga deviņus mēnešus. Kā producents tika piesaistīts Gustavo. Mārim gribējies pārmaiņas, un abi ar Rogu ļoti, ļoti bijuši par Gustavo klātbūtni. «Man patīk, ko Gustavo dara. Saprotu bītu un repu. Nebija skaidrs, kāpēc citus tas nepavelk.» Kauperam un Jubaltam bija iebildumi. Godīgi iespēlēja savu partiju, bet par kopējo ideju nedega. «Process reizēm izšķīda pašplūsmā,» atceras Māris. Kad albums tika pabeigts, patika arī Kauperam un Jubaltam. Uz koncerttūres noslēgumu Mežaparkā 2008.gadā sanāca 45 000 skatītāju. 

Vaicāts, vai tas bijis smagākais posms grupas vēsturē, Māris atceras, ka grupa gribēja beigt savu darbību 2004.gadā, kad autonegadījumā bojā gāja basģitārists Gundars Mauševics, saukts par Mumiņu. «Kā gabals izrauts būtu. Domājām, ko darīt. Kā tālāk.» No maija līdz augusta beigām Prāta vētra nespēlēja. Tad bija kāds uzaicinājums koncertēt un nācās saņemties. «Paiet laiks, un kaut kas sakārtojas. Mums tagad ir kolosāls basģitārists Ingars Viļums.» Gadu vēlāk iznāca albums Četri krasti, tika pārdoti 15 000 disku, un Mežaparkā koncertu noklausījās ap 40 000 cilvēku. 

Prāta vētra savulaik iesildījusi arī R.E.M., The Cranberries, taču vislielākais skatītāju skaits, kam Prāta vētra spēlējusi, ir ap
80 000 cilvēku – kā iesildītāji The Rolling Stones Prāgā 2003.gadā. «Dienu iepriekš Mikam Džegeram palika sešdesmit gadu. Nolēmām viņam uzdāvināt saksofonu. Bundzinieks, to ieraudzījis, teica: «Tas ir par labu Mikam.» Viņi noteikti neatceras mūsu tikšanos, bet mums tas bija woooow! mirklis.» 

Bet koncerts ar vismazāk klausītājiem? «Dānijā kādā krogā. Trīs cilvēki bija. Šķiet, 1995.gadā.» 

Lūdzu, esi nopietns!
Kluss. Nekavē. Atbildīgs. Dziļais ūdens. Humorīgs. Tā Māri raksturo viņa tuvie. Kaupers uzskata, ka Mārim ir liriska daba. Uldis Rudaks atceras, ka festivālā Ungārijā Māris viņam aiz laba prāta nopircis un uzdāvinājis saulesbrilles ar milzīgiem stikliem – vienu rozā un otru dzeltenu. Prāta vētras menedžmenta vadītāja Aija Auškāpa, kas ilgstoši strādā ar grupu, aicināta nosaukt ko tādu, kas Māri kaitina, saka: «Viņam ļoti patīk ietaupīt un diezgan ietiepīgi pastāvēt uz savu. Komandas darbu tas neatvieglo, toties dažreiz ir, par ko paķircināt.» Māra spēks esot viņa divās ģimenēs – mūzikā un mājās. «Ģimenes sajūta viņam vienmēr bijusi ļoti svarīga, tāpēc tagad tādā stabilā, ģimeniskā, kaut arī ļoti intensīvā dzīves posmā viņš jūtas tik komfortabli, ka paliek pāri un var dalīties ar citiem: radīt dziesmas, kas uzrunā, jo tapušas no sirds,» saka Aija. 

Māris nav dzimis mūziķu ģimenē. Mamma Velta nāk no Limbažiem, aizprecējusies uz Jelgavu ar Jāni Mihelsonu. Izšķīrās, kad Mārim bija četri gadi. Mamma strādājusi apdrošināšanas sfērā un VID, tētis – celtniecības uzņēmumā. «Tu prasīji, vai svarīga ir aizmugure, no kurienes nāc. Ir. Bieži vien tas nosaka bērnu nodarbošanos. Dažkārt domāju: forši, ja es būtu autorallists! To nav iespējams dabūt gatavu, jo vecāki nav rallisti.» 

Pirmais muzikālais saviļņojums Mārim bija bērnudārzā. Uz beņķa noliktais radioaparāts vefiņš ar metālisko režģi atskaņoja Raimonda Paula dziesmu Dāvāja Māriņa. «Un tad vēl Rīgā operete Mazais skursteņslauķis. Skatuve, melodijas, notikumi, tumsa zālē. Maģija!» 

Kādu dienu uz bērnudārzu atnāca mūzikas skolotāja Gunta Pavilone un lūdza bērniem nodziedāt kādu dziesmu. Lielu daļu aicināja uz mūzikas skolu. Māra draugs Juris sāka tajā mācīties. Māris arī gribēja un teica to mammai. Ar pāris mēnešu novēlošanos viņš pievienojās kora klasei, paralēli apguva klavierspēli. Mūzikas skolu pabeidza atšķirībā no skolasbiedriem Rogas, Kaupera un Jubalta. Kopā viņi mācījās arī vidusskolā un no 14 gadu vecuma, kopš 1989.gada, sāka veidot grupu. Pirmais singls tapa 1992.gadā. Mārim tobrīd bija 17 gadu. Iestājās LLU mācīties mājturības skolotāja amatu, beidza un ir diplomēts mājturības skolotājs zēniem. 

Māris pats sevi raksturo kā prognozējamu, nevis bohēmisku mākslinieku. Viņš nesmēķē, neēd gaļu. «Sierus veikalā izvēlas ar īpašu rūpību. Viņš ir tieši tik vīrišķīgs, ka neatļaujas dusmoties, ir vienmēr laipns pret oficiantēm un prot no kartona uztaisīt barokālu ventilācijas lūku. Viņš ir visneparastākais čalis, ar kuru man dzīvē nācies iepazīties. Māris ir īpašs,» saka Māra dzīvesbiedre Santa Bindemane. Kopā viņi ir septiņus gadus. Nekāds nopietnais pāris neesot. «Māris ir daudz nenopietnāks par mani. Esmu teikusi: «Lūdzu, esi nopietns!» Bet tad viņš sataisa sarežģīta cilvēka sejas izteiksmi un jautā: «Šitāds?» Un mēs atkal smejamies!» 

Toties Mārim ir nopietna pieeja mūzikai. «Pēdējā laikā pasācis kaut ko atnest mājās, uzslēdz demo, mēs noklausāmies, un tad es saku – patīk vai nepatīk. Ir gadījies, ka mani neprofesionālie ieteikumi tiek likti lietā.» Santa nesen teikusi, lai sacer kaut ko viņai. Ko tādu, kur nav daudz jādzied, bet var vairāk parunāt. «Domāju, kādreiz izmēģināsim ko līdzīgu Geinsbūra un Birkinas savienībai. Es tā gribētu.» 

Santa Bindemane arī rada: šuj, raksta blogu Kids gazette, veido stila bildes opermīļu žurnālam Figaro, Dienas pielikumu par bērniem Mini Diena. Regulāri manāma publiskos, ar modi saistītos pasākumos. «Viņas azarts un darbaspējas ir neticamas. Projekti cits pēc cita. Un sanāk!» saka Māris. Vienubrīd darba bijis tik daudz, ka, «vai tie būtu desmit no rīta, vai deviņi vakarā, kāds steidzams meils jānosūta, dators visu dienu atvērts». Tagad tā nav, jo Māris ieteicis Santai noīrēt telpas darbam. Mājās ir ģimenes dzīve: piecus gadus vecā Maija un dēls Andrejs, kuram drīz būs divi gadi. «Kad Maija apķeras un saka: «Tu esi mīļš tētis,» tad man ir tāds auoooo,» Māris ķer ar roku pie sirds. Tajā pašā laikā bērni var izvest no pacietības. «Vakarā ārdās, ārdās, kamēr sakliedzu un aizvedu uz istabu. Pēc tam man ir tāds: «Fāāāk!» Nu, kāpēc tā darīju – tie tak mani bērni.» 

Runājot par 4.maiju, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienu, Māris piesauc 9.maija svinības pie Uzvaras pieminekļa, kas sen vairs neesot Uzvaras svētki, bet krievu nacionālās pašapziņas pasākums. «Krievi ir tik vienoti. Latviešos ir par daudz mīkstuma. Mugurkaulu vairāk vajadzētu. Ko par mums zina pasaulē? Par mūsu sportistiem, māksliniekiem un ķibelēm: krīzi, valodas referendumu. Kad ar Prāta vētru bijām Pekinā, aizgājām uz tenisistes Anastasijas Sevastovas mačiem, Anglijā – uz futbolista Kaspara Gorkša spēli. Tāds līmenis! Latvijā mēs izlasām: «Ernests Gulbis zaudē, Gulbis uzvar,» bet tur, kur notiek spēle, viss ir citādi. Tāds vēriens! Tikai tur var apjaust, ka viņi ir pasaules mēroga sportisti.» 

Māris rosina par Latviju parunāt vēl, jo esot izdomājis, ko grib teikt. Viņa Latvija ir lauku mājas, kuras nesen nopircis un restaurē. Aiz Smiltenes, Aumeistaros. «Mans ieguldījums Latvijas attīstībā ir sapost vienu stūrīti. Lai Latvijai tas nestu prieku.» 

«Juri, sveiks! Šķembas?» Māris atbild uz telefonzvanu. Zvana meistars Juris, kurš palīdz lauku mājas darbos. Ceļš jātaisa.

* Skat, tā mēs dzīvojam – angļu val.
** Sieviete mazgā veļu – angļu val.

Iekļuvis miglā

Posted on maijs 2, 2012 by - Veiksme

Sākot biznesu, filmu studijas Rija dibinātājs Vilnis Kalnaellis ticēja, ka producēt filmas ir vērtīgāk, nekā spekulēt ar nekustamajiem īpašumiem. Tagad viņa līdzproducētā filma Miglā iekļauta Kannu kinofestivāla konkursā 

Pirms gada Kannu kinofestivāla laikā kādā smalkā pieņemšanā Ambassador salonā slaveno animācijas varoņu Kiriku un Lotes producētājs Vilnis Kalnaellis bija iegrimis sarunā ar franču dizaina mākslinieku. Šajā brīdī pienāca oficiante. Uz paplātes viņai rokās atradās 50 kristāla glāzes ar dzirkstošu šampanieti. Sasmaidoties ar latviešu producentu, viņai pēkšņi paslīdēja roka. Viss glāžu saturs kā apdullinošs ūdenskritums gāzās pār Kalnaeļļa fraku. 

«Slapjš līdz apakšbiksēm, bet uztvēru to kā labu zīmi – es noteikti šeit atgriezīšos,» atceras producents. Dažiem draugiem tā arī teicis: mēs būsim Kannās! Pats tam īsti nav ticējis. Draugi arī ne. Taču pirms divām nedēļām filmu studija Rija saņēma ziņu, ka Sergeja Loznicas spēlfilma Miglā iekļauta šāgada Kannu festivāla konkursa programmā, kas Francijas kūrortpilsētā sāksies 16.maijā. 

Šo filmu Rija producēja kopā ar Vācijas un Nīderlandes filmu studijām, saņēma arī ievērojamu Eiropas kino fonda Eurimage finansējumu. Nu Kalnaellim būs iespēja kāpt uz Kannu sarkanā paklāja kopā ar pasaulslavenām kinozvaigznēm. 

«Vai nu tu uzticies, vai ne. Ja uzticies, viss notiek,» producents skaidro savas attiecības ar kolēģiem starptautiskajā vidē. Spēlfilmas Miglā režisoru Kalnaellis atzina par talantīgu, scenāriju – interesantu. Saprata, ka vēlas piedalīties tās producēšanā, lai arī nelielā finansējuma daļa, ko varēja atļauties, nozīmēja, ka lielas teikšanas pār filmu viņam nebūs. Filma tapusi pēc baltkrievu rakstnieka Jevgeņija Bikova noveles motīviem, tās tēma ir vainas un nodevības relativitāte noteiktos apstākļos – Otrā pasaules kara laikā. «Vai ir iespējams pieņemt morālus lēmumus amorālā situācijā,» rezumē producents. Filmu rudenī varēs redzēt arī Latvijā. Tā saņēmusi 60 tūkstošus latu Latvijas valsts finansējuma. 

Prestižajā Kannu festivālā Latvijas filmas jau pabijušas, piemēram, Lailas Pakalniņas Klusums. Taču līdz šim – īsfilmu skatē. Miglā iekļauta tā sauktajā lielajā skatē, kur Latvija vēl nekad nav bijusi pārstāvēta. Kā producentam Kalnaellim tas ir liels sasniegums. Sākot biznesu 1995.gadā, līdzdalība Kannās nerādījās pat pārdrošākajos sapņos. 

Ietekmē ģimenes vēsture
«Domāju, ka ar filmām var nopelnīt miljonus,» saka Kalnaellis. «Arī Latvijā.» Ja ir laba ideja, scenārijs, talantīga komanda, ideju var pārdot, «tos pašus «rimeikus»» – tā producents. Skaidrs, ka visa pasaule nepirks filmas latviešu valodā, tomēr pasaule mūsdienās ir pietiekami daudzveidīga. Ir iespējams atrast domubiedrus, cilvēkus, kuriem interesē arī latviešu filmas. Kalnaellis domā, ka animācija ir universālākā kinovalodas daļa. Saprotama un pieņemama visās pasaules daļās, jo saistās ar bērnības pieredzi. 

Veidojot Riju 1995.gadā, jaunais producents pirka jaudīgus grafikas datorus – vajadzējis pat parakstīties, ka neizmantos militāriem mērķiem. Arī dārgu programmatūru. «Ņēmām kredītu. Par to pašu naudu varēju nopirkt dzīvokli vai māju, pēc dažiem gadiem pārdot un būt miljonārs. Kad skatos uz Latvijas miljonāriem, saprotu, ka viņiem vēl tāls ceļš ejams, lai viņi Kannu festivālā ierastos ar savu jahtu. Mūsu miljonāriņi sarausa naudu, bet globālā mērogā viņi nav nekas, un daudzi tagad jau bankrotējuši vai tuvu šim riskam. Es augstāk vērtēju labu grāmatu, filmu, gleznu. Piemēram, Eizenšteina vai Disneja filmas skatās vēl šodien. Tāpat ar mūsu Loti no Izgudrotāju ciema izaugusi viena paaudze, tagad to skatās nākamā. Kino ir sava laika spogulis, vēstures liecība.»

Pirms Rijas izveidošanas Kalnaellis 90.gadu sākumā bija filmu studijas Dauka direktors. «Kaut kāds uzņēmēja, vadītāja gēns laikam ir,» viņš atzīst. Vectēvam piederējis viens no pirmajiem kinoteātriem Rīgā, Avotu ielā 8. Vēl pirms Splendid Palace – to arhīvos izpētījusi kinozinātniece Inga Pērkone-Redoviča, un arī mamma bērnībā stāstījusi. Jau pamatskolas laikā viņš taisījis amatierfilmas. Kino institūtā savām filmiņām bijis režisors, operators, producents. 1985.gadā Kalnaellis pabeidza Ļeņingradas Kinoinženieru institūtu, ieguva inženiera, kā arī kino un fotokorespondenta diplomu. 

Pēc augstskolas beigšanas atgriezies Latvijā, no biznesa viedokļa saprata, ka animācija ir internacionālākā kinovaloda. «Protams, animācija mani fascinēja kopš bērna kājas, kā visus,» viņš piebilst. Interesēja starptautiskā sadarbība. 1995.gadā, kad nodibināja Riju, tas šķita jaunības maksimālisms – Latvija starptautiskajā kinoproducēšanas apritē. Un tomēr, sadarbība ar citu valstu kinoprofesionāļiem drīz vien izdevās. Pirmā – ar Francijas Studio Latin filmā Metropele. 

Kalnaellis brauca uz Kannām izpētīt pasaules vēsmas. Dzīves līmeņa atšķirības Latvijā un Rietumeiropā toreiz vēl bija milzīgas. «Lai taupītu naudu, ar toreizējo Nacionālā kino centra direktoru Andri Rozenbergu Kannās dzīvojām vienā istabiņā. Daudzi laikam domāja par mūsu orientāciju, bet gultas vakarā atstūmām, no rīta bīdījām atkal kopā,» Kalnaellis smejas. Rūpīgi pētījuši festivāla katalogu: kas ir kas, kas ar ko nodarbojas. Vakarā negāja uz krogu, bet veidoja sarak-stu ar filmu producentu kompānijām, ar kurām interesētu sadarboties. 

Izrāviens ar Kiriku
Filmu studijas lielais panākums bija pilnmetrāžas animācijas filma Kiriku un burve, kas 1998.gadā tapa kopā ar Luksemburgas kompāniju Tiramisu un Francijas kompāniju Les Armateurs. Berlīnes filmu festivālā uz trepēm Kalnaellis bija iepazinies ar franču producentu Polu Tiltgesu, «vēlāk viņš atsūtīja režisoru Mišelu Oslo, mēs uztaisījām pasaules klases animācijas grāvēju». Tajā laikā to dēvēja par kopsadarbību: tiesības filmu producēt bija gan Latvijai, gan Francijai, bet visa nauda nāca no Francijas. Kino valsts finansējums Latvijā bija 20-30 tūkstoši latu gadā. Par kopprodukciju ar citām valstīm nevarēja būt ne runas, jo daļiņa, ko Latvija varēja ieguldīt, bija neadekvāta. Turklāt Latvija vēl nebija kļuvusi par Eiropas fonda Eurimage dalībnieci, kas paver plašākas sadarbības un finanšu iespējas. 

Ar Kiriku studija Rija iemācījās strādāt starptautiskā līmenī. Režisoram bija augstas mākslinieciskās prasības, pirms nokļuva Latvijā, viņš jau bija izpētījis filmu studijas 20 valstīs. Franču režisoru apbūra Latvijas animācijas mākslinieku kvalitāte un darbaspējas. «Pēc Kiriku viņš kļuva bagāts un pasaulē pieprasīts režisors. Faktiski mēs palīdzējām viņam izveidot karjeru,» atzīst Kalnaellis. 

2004.gadā sekoja nākamā lielā Rijas veiksme – filma Randiņš Belevilā, kopprojekts ar Kanādu, Beļģiju un Franciju, ko Amerikas kinoakadēmija nominēja diviem Oskariem. 

Valsts nauda biznesā
2011.gadā saņemot valsts finansējumu spēlfilmai Miglā, Kalnaellis dzirdēja arī pārmetumus: starptautisks projekts «nocēlis» naudu vietējām filmām. Tagad producents ir gandarīts, ka filmas nokļūšana Kannās pārmetumus noslaucījusi kā drūpoša krītiņa pēdas no tāfeles. Viņš izceļ arī ekonomisko aspektu: filma daļēji tapa Latvijā, tāpēc ar šo projektu Latvija arī nopelnījusi – Latvijas dzelzceļš ieguvis 16 tūkstošus latu par īri, Nestes degvielas tirdzniecības uzņēmums nopelnījis 40 tūkstošus latu, savs ieguvums bijis arī pašvaldības policijai. Pats producents par darbu pie filmas algā saņēmis četrsimt latu gadā. Komiski? «Mūsu filmu studijas aktivitātes ir dažādas. Ir projekti reputācijai, priekam, un ir projekti peļņai.»

Par vienu no sava biznesa veiksmes atslēgām viņš uzskata principu strādāt pie tām filmām, kas pašam patīk un interesē, un vienlaikus sabalansēt – ņemt pasūtījuma darbus. «Mums ir talantīga komanda, cilvēki, kuriem uzticos. Tāpēc tas ir iespējams.» Kalnaellis lēš – ja Latvijā būtu kinoskola, viņš ar starptautiskiem sadarbības projektiem varētu nodrošināt darbu 500-1000 cilvēkiem. Rijas kapacitāte ir maza, pie filmām strādā ap 30 mākslinieku. Studija veic arī filmu apskaņošanu, jau desmit gadus tā sadarbojas ar tādiem pasaules flagmaņiem kā Paramount, Dreamworks, Sony, Les Armateurs. «Mazā kompānijā ļoti svarīgi attīstīt dažādus darbības virzienus, kas cits citu papildina,» atzīst Kalnaellis. 

Viņš braukā uz dažādiem pasaules kinotirgiem, piedāvājot Latvijā tapušās filmas. Piemēram, tagad Polijas TV kanāls Plus rādīs režisora Pētera Krilova dokumentālo filmu Klucis – nepareizais latvietis par pazīstamo latviešu izcelsmes mākslinieku Gustavu Kluci. Šo filmu nopirkusi arī Japāna, Krievija. Nesen divas stundas garu Latvijas animācijas filmu programmu iegādājusies Meksika. Entuziasma pilns, Kalnaellis četrās Eiropas valstīs izrādījis Jāņa Streiča Rūdolfa mantojumu. Svešām acīm šī filma tomēr ir specifiska, producents sapratis.

Viens no Rijas veiksmes stāstiem – sadarbībā ar igauņiem 2006.gadā tapusī animācijas filma Lote no Izgudrotāju ciema – citu valstu kinoindustrijas kolēģus pat samulsinājis. Jocīgs jums tas suns, teikuši. Taču mīlīgajā Lotes purniņā un sirsnīgajā stāstā slēpjas filmas panākumu atslēga. Turklāt to iedziedājis Renārs Kaupers. Lote uz krūzītēm, bērnu naktskrekliem, konfektēm tiek veiksmīgi tirgota Baltijas valstīs, filmas veidotāji par to saņem komisijas naudu. Filma ir pārdota vairāk nekā 40 valstīs. 

Šogad Lielo Kristapu saņēma Kalnaeļļa un Rijas producētā Jurģa Krāsona animācijas filma Norīt krupi. Tā jau guvusi laurus neskaitāmos starptautiskos festivālos. 

2007.gadā Vilni Kalnaelli un Riju asociācija Cartoon nominēja kā vienus no labākajiem Eiropas animācijas filmu producentiem. Kapacitātes atšķirība ar citām nominētajām studijām bija vairāki desmiti reižu – ko Rija paveic gadā, to lielās studijas nedēļā. Tāpēc nominācija bija apliecinājums mazas studijas talantam un profesionalitātei. Patlaban Kalnaellis strādā pie sava, kā pats spriež, mūža darba – starptautiskas pilnmetrāžas animācijas filmas Zelta zirgs, ko cer laist gaisā reizē ar Gaismaspils atvēršanu.

3 biznesa principi
1. Sadarbībai izvēlēties izcilus talantus
2. Sabalansēt sirds darbus ar peļņas darbiem
3. Izmantot labo reputāciju starptautisku kontaktu veidošanai

Gauskāju pētniece

Posted on maijs 2, 2012 by - Jauna seja

Lāsma Puriņa (17) 

Skolēnu zinātniski pētniecisko darbu konkursā ieguvusi pirmās pakāpes diplomu un tiesības piedalīties Eiropas jauno zinātnieku konkursā. Darbā Gauskāju (Tardigrada: Eutardigrada) populācijas dinamika sūnās Leucodon sciuroides skolniece pievērsās tēmai, kuru Latvijā neviens biologs līdz šim vēl nav pētījis.

Vecāki: Laimdota – apkopēja, Aleksandrs – mehāniķis. 

Kas ir gauskāji? Mikroskopiski dzīvnieki, kas mīt sūnās. Mēdz dēvēt arī par ūdenslācīšiem, jo, skatoties caur mikroskopu, atgādina lāčus. Visā pasaulē ir tikai kādi četri pētnieki, kas mikrobūtnes pētījuši, neviens nav no Latvijas. 

Kā izlēmi rakstīt darbu par šādu tēmu? Pirms diviem gadiem bioloģijas skolotājs Andris Ziemelis, skatoties mikroskopā, pamanīja ko interesantu un, meklējot izskaidrojumu, uzzināja, ka redzētie dzīvnieki ir gauskāji. Skolotājs piedāvāja man izpētīt populāciju Latvijā, un man tas šķita interesanti. 

Ko gauskāji dara? Ja uz jumta augtu sūnas, kurās nebūtu gauskāju, jumts sapūtu, jo sāktu veidoties kūdra. Gauskāji ir sūnu noārdītāji. 

Kur ieguvi informāciju, rakstot darbu? Internetā sarakstījos ar slovāku pētnieku Roberto Bertoloni un itālieti Pīteru Degma. 

Kā veici pētījumu? Tas ilga divus gadus. Pirmajā cēlienā ņēmu dažādus sūnu paraugus no Suntažu apkārtnes un pētīju tos mikroskopā. Otrajā etapā pievērsos tieši jumta sūnām. 

Vērtīgākā pētījuma atziņa? Suntažu apkārtnē konstatētās gauskāju sugas dzīvo tikai tādā vidē, kur ir ļoti tīrs gaiss. Nemēģinājām pārbaudīt Rīgas sūnas, rezultāti droši vien atšķirtos. 

Kā gatavojies Eiropas konkursam? Konkurss norisināsies kā izstāde. Dalībniekiem jāsagatavo informatīvi bukleti par pētījumu un jāatbild uz interesentu jautājumiem. Jāsamācās labi angļu valoda. 

Arī nākotnē gribētu darboties zinātnē? Jā, gribētu būt mikrobioloģe. Mikroskopā paveras pavisam citāda un ļoti interesanta pasaule. 

Ko iesāksit ar atklājumiem? Plānojam ar skolotāju rakstīt grāmatu vai zinātnisku rakstu. 

Normunds Valdmanis, iemīlējies Lienē

Posted on aprīlis 25, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

Gaidot mikroautobusu, Normunds pamanīja kādu meiteni. «Pēc matu krāsas. Visgaišākā visā rindā. Uzsmaidīju. Viņa arī.»

Liene gaidīja mikroautobusu uz Daugmali, Normunds – uz Ķekavu. Otrreiz meiteni ieraudzīja svētdien, 15.aprīlī. Palīdzējis Ķīpsalas izstāžu hallē dalīt gultasveļas bukletus, Normunds ar draugu ap septiņiem vakarā devās uz mikroautobusu stāvvietu. Satika paziņu, kurš uzcienāja ar alu. Normunds atkal pamanīja Lieni, sasmaidījās. Pastāstīja draugiem, ka meitene patīk. Viņi ierosināja braukt ar Daugmales «mikriņu», kas iet caur Ķekavu. Nosēdās aizmugurē un zirgojās: apsprieda šofera braukšanas stilu un to, ka Lienei no viņu smiekliem raustās pleci. Draugi mudināja Normundu iedot zīmīti ar sava telefona numuru. Meitene nepieņēma. «Izkāpām Ķekavā, gājām cept gaļu. «Pasiģelka» bija.» Tās laikā Normunds domāja par Lieni. Apjauta, ka ir iemīlējies un tas jāpasaka meitenei. 

Nākamajā dienā ap pieciem vakarā Normunds Draugiem.lv uzrakstīja: «Meklēju meiteni, kura vakaros no Rīgas brauc ar Daugmales mikriņu uz Daugmales pusi. Gaišiem matiem, zaļām acīm un saulainu smaidu.» Ap plkst.22 vakarā atsaucās kāda meitene, kura Lieni pazina. Normundam cerību neesot, jo Liene ir saderinājusies. «Cerēju, ka viņa nebūs aizņemta. Tas, ka aizņemta, vēl tā, bet, ja saderinājusies… Tur jau vairs neko.» 

Liene atrakstīja pirmā. Apbrīnojot, ka atradis viņu. Kad Normunds aicināja uz vakariņām, Liene atteica. «Viņas meklēšana bija atskaites punkts pašam, ka būšu vismaz mēģinājs. Viss izvērtās citādi.» Normunda profilu dienas laikā apskatīja ap 2000 cilvēku, nākamajā dienā – 1600. Daudzi apsveica ar drosmi, novēlēja meiteni atrast. Normundu uzrunāja LNT, izveidoja sižetu. «Bijušās draudzenes pēc tam rakstīja, ka esmu labi izskatījies. Mamma atbalstīja, tētim neesmu teicis.» 

Rīgas Valsts tehnikumā Normunds ieguvis mašīnbūves specializāciju, tehnikuma skaistumkonkursā ieguvis Misters Elegance titulu. Šveicē strādājis par kurjeru. «Pasaku zeme. Cilvēki – laipni. Apkopējas ar Audi braukā.» Patlaban strādā būvniecībā, taču gribētu ārstēt eksotiskos dzīvniekus. 

Liene Geka studē biznesa augstskolā Turība. Lai arī Normunds šķietot jauks un mērķtiecīgs puisis, satikties nevēlējās. «Novēlu turpināt tikpat apņēmīgi un atrast draudzeni,» vēstulē raksta Liene. Viņas līgavainis notiekošo uztvēris ar humoru un visam sekojis līdzi, uzraudzījis. «Kopā esam jau četrus gadus un iemantojuši viens otra uzticību.» Lienei pašai bijis patīkami dzirdēt labus vārdus par sevi. «Tas noteikti ceļ pašapziņu un vairo smaidu.»

Tulkoju. Neesmu Latvijā

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Literatūra

Četri cilvēki, kas par labākajiem ārzemju autoru tulkojumiem latviešu valodā nominēti 26.aprīlī pasniedzamajai Latvijas Literatūras gada balvai, dzīvo starp valstīm un pilsētām

Dens Dimiņš no iepriekšējās mītnes zemes Luksemburgas pārcēlies uz Islandi, kur divus gadus pavadījis jau iepriekš. Māra Poļakova Maskavu un Londonu nomainījusi pret Izraēlu. Zane Balode par savas ģimenes mājām sauc Somiju, Rīgā ieskrien lāgu lāgiem. Vienīgi Dace Meiere ražīgo darba cēlienu tulkotāju mājā Vācijā kopš pagājušās nedēļas turpina Ogrē, Latvijā.

Zane Balode, no igauņu valodas iztulkojusi Andrusa Kivirehka Vīrs, kas zināja čūskuvārdus (apgāds Lauku avīze)
Tulkoju mājās pa vakariem un tajā pašā laikā atbildu uz abu savu bērnu jautājumu simtiem, šķiru ķīviņus, būvēju lego torņus, vāru zupu, lasu priekšā un pamanos iztukšot veļas mašīnu. Vienmēr daru vairākus darbus reizē, – vaļsirdīga ir Zane. Jaunpienācēja Latvijas tulkotāju saimē, viņa lasītājiem dāvājusi divas grāmatas – arī tā paša Kivirehka Rijkuri. 

Ikdienā Zane raksta un analizē Baltijas ekonomiskās ziņas aģentūrai Helsinkos, dzīvo šīs pilsētas pievārtē. Ir «precējusies» ne tikai ar Tartu Universitātē studētajām som-ugru valodām, bet arī ar studiju biedru – somu. Tulkošanu viņa pagaidām uztver kā jauku vaļasprieku, no kolēģiem pazīst tikai Guntaru Godiņu un savu darbaudzinātāju Maimu Grīnbergu, kam ne tik senā pagātnē rakstīja vēstuli, stāstot par milzīgo vēlmi tulkot Kivirehku. 

Kāds ir labs tulkojums latviešu valodā? Labs tulkojums ir nevainojams «pludmales rolekss», kuram tikai pulksteņmeistars pratīs atskrūvēt vāciņu un uziet Ķīnā ražoto zobratiņu. Tas priecē valkātāju un sniedz tādu pašu emocionālo baudu kā oriģināls. Ja sarunās citējam, piemēram, Vinniju Pūku vai Šveiku, tad tulkotais teksts jau ir tapis par mutvārdu folkloru, un to nebūtu par ļaunu ieskaitīt latviešu literatūras zelta fondā! Izcils ir Maimas Grīnbergas tulkotais Nezināmais kareivis, kas pieder somu literatūras cietajiem riekstiem. Pieņemu, arī Linardam Laicenam nebija viegli tulkot Kalevalu – epu ar latviešu valodai svešādo ritmu un daudzajām aliterācijām. 

Ko latviski nekādi nav izdevies pārcelt? Somu valodā ir jēdzieni nousuhumala un laskuhumala: «augošs reibums» un «plokošs, mazumā ejošs reibums». Abi jēdzieni ir pilnīgi ikdienišķi, sarunvalodā jo bieži lietoti. Katrs soms pastāstīs, ka «nousuhumalā» esam sabiedriski, labā omā, bet «laskuhumalā» kļūstam skumji un nīgri, kamēr visbeidzot lienam izkauties. 

Kādas grāmatas iztulkošana ir tavs sapnis? Man ir veicies. Esmu sākusi ar vienu no interesantākajiem igauņu autoriem, latiņa jau pacelta gana augstu. Labprāt tulkotu arī dzeju, jo saista pats tulkošanas process, cik tālu drīkst aizmaldīties no oriģināla. 

Dens Dimiņš, no franču valodas tulkojis Mišela Velbeka Karte un teritorija (Jāņa Rozes apgāds)
Apsēžos vienalga kur un, kad man ir laiks un iedvesma, tulkoju, saka Dens Dimiņš. Atmiņā paliekošs cilvēks. Kreilis, poliglots, runā desmit valodās, literatūru latviski pārcēlis no piecām: franču, itāļu, grieķu, bulgāru un islandiešu. Bet padomju laikiem eksotisko vārdu dabūjis, jo «mammai patika Selindžera romāns Uz kraujas rudzu laukā, kur ir varonis Holdens». «No tā palika Dens.» 

Pēc klasiskās filoloģijas un franču valodas studijām Latvijas Universitātē Dens pieteicies mācībām Islandē – gribējis izvēdināt galvu, kurā gan patīkamu nemieru radīja informācijas druskas par vikingiem un sāgām. Divi studiju gadi ziemeļzemē beidzās ar izcilu Halgrīma Helgasona 101 Reikjavīka tulkojumu. Turklāt Islande Dena sirdī iekrita tik dziļi, ka pēc vairākiem Eiropas Savienības institūcijās pavadītiem darba gadiem viņš izlēma tur atgriezties, lai tēmētu uz islandiešu filoloģijas doktorantūru. 

Mišela Velbeka grāmata, par kuru Dens nominēts Literatūras gada balvai, gan tulkota no viņam tik ierastās franču valodas. Tāpat kā par bulgāru rakstnieka Georgija Gospodinova Dabisko romānu, arī par Velbeka Varbūt ir sala Dimiņš jau reiz saņēmis Literatūras gada balvu. «Šķiet, jaunākajā grāmatā Velbeks ir pakāpies līmeni augstāk, ticis pāri provokatīvajai, bļaustīgajai pornogrāfijai, lecīgumam, reliģiskajām konfrontācijām. Viņš ir parādība franču literatūrā, un viņš ir vajadzīgs arī latviskā tulkojumā,» paziņo Dens. 

Kāds ir labs tulkojums latviešu valodā? Tāds, kurš stilistiski un saturiski atbilst oriģinālam. Labs tulkotājs ir radošs vai ekstravagants tikai tad, kad arī autors tāds ir. No lasītāja pozīcijām raugoties, labs tulkojums ir raitā, gramatiski pareizā un leksiski bagātā literārā valodā, kurai nespīd cauri avotvalodas sintakse. Ģirta Bļodnieka un Valdemāra Kārkliņa tulkojumi ir izcili.  

Ko latviski nekādi nav izdevies pārcelt? Tulkojot no islandiešu valodas, itin bieži nākas sastapties ar citādu pasaules konceptualizāciju – parādībām, kuru pie mums nav vai par kurām nerunā. Piemēram, islandieši bieži vien lieto izteicienu «takk fyrir síðast» – «paldies par iepriekšējo» (jāpiedomā: reizi, ballīti, apciemojumu…). Laikam mēs, latvieši, īpaši nemēdzam pateikties par iepriekšējo, dzīvojam vairāk tagadnē. 

Kuras grāmatas iztulkošana ir tavs sapnis? Ļoti iepaticies islandiešu dzejnieka un rakstnieka Sjouna romāns – pasaka Skugga-Baldur, ārkārtīgi aizkustinošs un poētisks teksts. Esmu lasījis to pa trijiem lāgiem, ik reizi atklājot kaut ko jaunu. Vēl neesmu izdomājis, ko darīt ar nosaukumu, kas vienlaikus apzīmē gan viena varoņa vārdu, gan arī pārdabisku radību, lapsas un kaķa krustojumu. 

Māra Poļakova, no angļu valodas tulkojusi Edvarda Vitmora Sīnāja gobelēnu (izdevniecība Dienas Grāmata)
Pa e-pastu atsūtītajā fotogrāfijā redzama ar opuncijas lapu, uz kuras arābiski rakstīts «Lifta, Jeruzāleme», Māra Poļakova jau kopš 2009.gada dzīvo Izraēlā, kur Ebreju universitātē doktorantūrā mācās ivritu, arābu valodu un teoloģiju. 

Māra ir tulkojusi no angļu, vācu, krievu valodas. Lēš, ka šī viņai varētu būt kāda ceturtā nominācija Literatūras gada balvai, pat nav skaitījusi, cik grāmatas varētu būt viņas kontā. «Klejotājas dzīvesveids neveicina memoriāla grāmatplauktiņa uzturēšanu, kompji mirst vai tiek nozagti,» atskan virtuāli smiekli. 

Lai tulkotu, Mārai tomēr vajagot savu midzeni, jumtu un… izlietni. «Kad gadās grūtāks teikums, var, teiksim, nomazgāt traukus, un tikmēr, skat, arī risinājums atradies. Taču reizēm mājās līst uz galvas vai ir tik auksti, ka pirksti stingst, tad kaut kur eju. Sēžu kafejnīcā kā tāda Simona de Bovuāra, pēdējā laikā biežāk – bibliotēkā.» 

Kāds ir labs tulkojums latviešu valodā? Dažreiz «labs» ir precīzs, citreiz tāds, ka elpa aizraujas. Prātā uzreiz nāk Glika Bībele (fantastiska!) un Ulža Bērziņa, Pētera Brūvera un Māra Čaklā Baložu pilni pagalmi. Atceros, kā reiz Stambulā turku jauneklim stāstīju, cik ģeniāls ir viens no šīs grāmatas autoriem Fāzils Dālardža. 

Ko latviski nekādi nav izdevies pārcelt? Ivrita vārds ikhpatiut, kas nozīmē likšanos zinis, attieksmi, kas ir pretēja «ne manai cūkai, ne manai druvai». Nevienaldzība, bet bez nolieguma. 

Kuras grāmatas tulkošana ir tavs sapnis? Osipa Mandelštama proza. 

Dace Meiere, no lietuviešu valodas tulkojusi Kristinas Sabaļauskaites Silva Rerum (apgāds Zvaigzne ABC)
Vispieredzējušākā no šāgada nominantiem savā kategorijā. Iztulkojusi 39 itāļu, četras lietuviešu, piecas spāņu, vienu kataloņu grāmatu, ir itāļu-latviešu vārdnīcas autore. Lai arī kolēģis Dens Dimiņš apgalvo, ka savulaik itāļu valodu apgūt viņu mudinājusi pasniedzējas Daces Meieres brīnišķīgā personība, Dace stāsta, ka tik nopietni aizrauties ar tulkošanas arodu skubinājusi netīksme noteiktā laikā iziet no mājas, lai piespiedu kārtā kontaktētos ar līdzcilvēkiem. Svešvalodu mīlētāja Dace tulkot mēģinājusi jau vidusskolā, studējot Viļņā, ar palienētu rakstāmmašīnu uzklabinājusi pāris lietuviešu bērnu grāmatas: «Droši vien tas ir līdzīgi kā rakstniekiem, kuri nevar nerakstīt. Es nevaru netulkot.» 

Viņai, lai labi tulkotu, vajag mieru un noteiktu dienas ritmu, arī mūziku austiņās: agrīno baroku, etnodžezu vai Tuvo Austrumu intonācijas. Lieliski pastrādāt izdodas rakstnieku un tulkotāju mājās. Tikko Dace mēnesi nodzīvoja Vācijā, Štrālenē, Lejasreinas miestiņā, kur atrodas Eiropas Tulkotāju kolēģija. «Tas ir pirmais no Eiropas tulkotāju un rakstnieku namiem ar apbrīnojami bagātīgu bibliotēku un ideāliem darba apstākļiem. Lai arī mūsdienās vārdnīcas ir lietojamas datorā un internetā, ir patīkami apzināties, ka turpat blakus plauktos stāv Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīca (Štrālenē tā ir!).» 

Kāds ir labs tulkojums latviešu valodā? Kā var pazīt labu mūziku? Atšķirt mākslu no nemākslas? Labi padarītu darbu no haltūras? Pēc tām pašām pazīmēm var pazīt arī labu tulkojumu. Izcilākais, ietekmīgākais un apbrīnojamākais tulkojums latviešu valodā, manuprāt, ir Glika Bībele. Savukārt manā iekšējā hierarhijā visaugstākajā plauktā ielikti visi Ulža Bērziņa atdzejojumi. 

Ko latviski nekādi nav izdevies pārcelt? Īstie, taču nepamanāmie neiztulkojamības gadījumi visbiežāk ir paši vienkāršākie un ikdienišķākie jēdzieni. Piemēram, sakot un lasot «maize», mēs saprotam pavisam ko citu nekā citu zemju ļaudis. Iztulkojot maizi kā «maizi», savā ziņā tā tomēr paliek neiztulkota. Vai precīzi iztulkotā teikumā «gaiss bija pavasara smaržas pilns» gaiss vienādi smaržo itāliski un latviski? 

Kuras grāmatas tulkošana ir tavs sapnis? Es gribētu iztulkot ikvienu grāmatu, ko turpmāk sarakstīs Kristina Sabaļauskaite.

Jau 30?!

Posted on aprīlis 25, 2012 by - Slavenība

Pērkona dibinātājs Juris Kulakovs (53) pirms grupas jubilejas koncerta atpūšas Līvānos pie mammas, apsien nesen mūžībā aizgājušā papiņa kaklasaiti un piespiež sevi bērza sulu kūrei

Četri balti krekli man ir, – lēnīgi nazālā intonācijā, ko neiespējami sajaukt ar kādu citu balsi Latvijā, telefonsarunā no Līvāniem saka Juris Kulakovs. Pirms Pērkona 30 gadu dzimšanas dienas žurnālisti pie 80.gadu latviešu rokmūzikas leģendas raujas kā traki. Pēdējās nedēļās viņš nav sastopams savā Čaka ielas dzīvoklītī – nošu, grāmatu un pelnutrauku kakofonijā -, bet gan pie mammas Līvānos. Līdzi Rīgas dendijam tikai krekliņi un vienkāršas bikses, kā arī klēpjdators, top grupas koncerta programma.

Četri balti krekli, no kuriem izvēlēties bildei žurnālā, papiņa skapī atrodas. Satraucies par to, ka dienu pēc dienas viņu laukos apciemo mediji, maestro pat nepamana, ka nevilšus izteicies ar pazīstamajām Māra Čaklā dzejas rindām.

Kad Imants Kalniņš 1967.gadā sarakstīja mūziku filmai Elpojiet dziļi, dziesma par četriem baltiem krekliem ar Čaklā vārdiem kļuva par skandālu. Filmu aizliedza rādīt kinoteātros. Kulakovs bija Imanta Kalniņa tradīcijas turpinātājs populārajā mūzikā tādā ziņā, ka savas dziesmas konsekventi radīja ar labu dzeju. Pērkona dumpīgie gabali ar Māra Melgalva, Klāva Elsberga vārdiem 80.gadu vidū kļuva par Atmodas laika priekšvēstnešiem. Kulakovs ar savas grupas zvaigznēm Raimondu Bartaševicu, Ievu Akurateri bija tie, kuru skatuves stils un arī zemtekstu pārpludinātā mūzika tolaik iedvesmoja daudzus.

Balti krekli papiņa skapī Līvānu mājās Pērkona dibinātājam ir. Taču tie ir tikai krekli. «Gēni un audzināšana,» viņš pasmejas par disidentisko piegājienu mūzikā un dzīvē kopš jaunības.

Pēdējos gados maestro ir mazliet saguris. Vairs īpaši neraksta, arī jubilejas koncertā jaunu dziesmu nebūs. Vairāk nekā par Kulakova mūziku dzeltenā prese pēdējos gados rakstījusi par viņa gados jauno mūzu un skurbuli. «Nervi,» viņš īsi nosaka, Līvānu mājīgajā viesistabā ar pulēto sekciju pie sienas un kristāla glāzītēm uz galda, pievilkdams tuvāk pelnutrauku. Gadiem ejot, komponistam aizvien grūtāk sadzīvot ar savu emocionalitāti. Krāšņā iztēle un jūtīgums, kas palīdz radīt brīnišķīgu mūziku, ikdienā reizēm ir par grūtu. «Nemiers viņā,» saka 85 gadus vecā mamma, sirma skolotāja, no kuras Dūrīšu Juris, kā viņu dēvēja Atmodas laikā, mantojis zaļpelēkās, vērīgās acis.

Mammai būtu gribējies, ka pirms atbildīgā koncerta 1.maijā koncertzālē Palladium dēls Līvānos kārtīgi atpūšas. Paēd, labi izguļas. Iedzer viņas audzēto meloņu ķirbja sulu. Taču nekā – Juris ir šeit, mediji pakaļ, un naktīs viņš nevar aizmigt. Nemiers.

 

Izmazgāt matus
Mazo, balto ķieģeļu savrupmāju Līvānu nomalē 60.gados cēlis papiņš. Sākumskolas skolotājas un Līvānu mežniecības vadītāja ģimenē augošais puika ar brillītēm lielos, melnos rāmjos bija skolas gudrītis. Jurim padevās viss, sākot ar matemātiku un beidzot ar literatūru. Izņemot dziedāšanu – jau piedzimis ar nepareizu deguna sienas izliekumu.

Mazliet nazāla balss ir arī Jura mammai. Skolas laikā Juris spēlēja futbolu, mācījās mūzikas skolā. Palīdzēja vecākiem visos lauku darbos. «Ļoti aizpildīts laiks. Kad tad būtu darījis muļķības,» stāsta Jura mamma, uzmetusi gādīgu aci dēlam, kurš baltā kreklā, melnā kaklasaitē un melnā pusgarā mētelī, gluži kā izkāpis no Karla Lāgerfelda drēbju skapja, stāv viņas acu priekšā viesistabā. «Muļķības viņš sāka darīt vēlāk – kad aizbrauca uz Rīgu,» viņa klusi pasmejas, izlikdamās pikta.

Pēc pamatskolas beigšanas no rūpnieciski spēcīgākās Latgales pilsētas, kur ražoja stiklu, bioķīmiskos preparātus un slavenās Līvānu mājas, Juris 70.gadu sākumā devās mācīties uz Rīgu. Cerēja iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Līvānu vidusskolas fizikas skolotājs uz viņu bija nikns. Esot Jurim piedevis, ka viņš nestudē fiziku tikai tad, kad izdzirdējis Pērkona pirmos hitus.

Tie atskanēja 1981.gadā – Juris pats ilgi pūš un bola acis, tagad cenzdamies atcerēties, kas bija pirmā dziesma, ko sarakstījis. Varbūt hits Pie baltas lapas ar Melgalva vārdiem, kas raidstacijās aizvien ir viena no visbiežāk spēlētajām liriskā roka dziesmām? Tā neradās kā veltījums meitenei, bet vienkārši tāpēc, ka līdzās trakajam rokenrolam Pērkonam vajadzēja arī ko lirisku. Varbūt Mākslas darbi rodas mokās (arī Melgalva vārdi)? Rakstot dziesmas, Jurim pašam mokas bijušas vienmēr. «Piesēžas pie klavierēm – sakomponē!» Jura mammai par to ir savs viedoklis. Skatīdamās, kā dēls pa mājām klimst domās par Pērkona koncertu, brīžiem piesēzdams pie datora, viņa pirms dažām dienām teikusi: nu, taču uzraksti kaut ko! Izvēlies kādu dzejoli, mammiņ, atbildējis komponists. Viņa izvilkusi no grāmatplaukta pirmo pa rokai pagadījušos dzejas krājumu, un, lūk, pāris minūšu laikā tapusi melodija.

Lielajos ūdeņos mūzikā Juris izpeldēja 1978.gadā, kad viņu kā taustiņinstrumentālistu uzaicināja grupa Menuets. Komponists Imants Kalniņš saausījās par 19 gadus veco censoni apaļajām brillītēm, gariem matiem un kļošenēm, kurš Mediņskolā bija saorganizējis savu «instrumentālo apvienību». Skolā Juris mācījās akordeona spēli, jo mammiņa teica, ka tad vakaros varēšot mājās uzspēlēt. Mācījās arī klavieres. Akordeons skan vairākās Pērkona dziesmās.

Kad Juris ieradās uz pirmo mēģinājumu, elegantais Raimonds Bartaševics nošņācās: varēji vismaz matus izmazgāt! Raimonds tolaik studēja grafiku Mākslas akadēmijā un Menuetā spēlēja sitaminstrumentus.

Mans skolotājs, – tā Juris par Imantu Kalniņu. Abus vieno tas, ka rakstījuši ne tikai roku, bet arī akadēmisko un teātra mūziku. 1999.gadā Juris Kulakovs sarakstīja pirmo pasiju latviešu valodā – Mateja pasiju. Viņš allaž uzsvēris, ka interesē simfoniskā roka idejas. Jaunībā aizrautīgi klausījies Deep Purple, Black Sabath, Led Zeppelin. Mūzikas Akadēmija viņš studējis divkārt, diriģēšanas un kompozīcijas klasē.

 

Mamma līdzi koncertos
Menuets Jurim bija par maigu. Urdīja idejas par kaut ko savu, un 1980.gadā tapa pirmais ducis dziesmu. Jaunajā grupā spēlēt viņš uzaicināja Juri un Leonu Sējānus, Daini Strazdiņu. Par solistu Pērkonā tapa Raimonds Bartaševics. Kulakovs vēlējās, lai dzied arī Raimonda Paula un Jāņa Lūsēna izbrāķētā Ieva Akuratere – jauna aktrise ar pārpasaulīgi dzidru balsi. Tieši viņa izdomāja nosaukumu Pērkons, jo šajā vārdā bija spēks, skaļums. Kulakovs pats savai grupai sākotnēji bija iecerējis vārdu Fanfaras.

1981.gada februārī notika leģendārais Mākslas akadēmijas karnevāls ar jaunās grupas piedalīšanos. Tērpus mūziķiem gādāja mākslinieks Artis Bute un Rauls Zitmanis. Ģitārists Juris Sējāns kāpa uz skatuves kalnu slēpotāju zābakos, bet Ieva aizlidināja publikā jaciņu, palikdama vienā krūšturī. Maestro Kulakovs neatceras, kas pašam bija mugurā, bet uz galvas – ar izkausētu krāsainu plastmasu apdarināta ķivere, no kuras stiepās stiepļu stari, bet to galos tricinājās pingponga bumbiņas. Skanēja apdullinošs rokenrols. Izcilie dziesmu teksti un ekspresīvā izpildījuma maniere klātesošajiem «rāva nost jumtu». Apreibuši no publikas atsaucības un, ko tur liegties, vīna drosmei, jaunie mūziķi visu nakti pavadīja Mākslas akadēmijas auditorijās. Ar šo koncertu viņi kļuva slaveni. Par Pērkonu runāja visās malās.

Pēc divu gadu aktīvas koncertēšanas 1983.gadā grupu aizliedza, īsti pat nepaskaidrojot iemeslu. Taču tas tāpat bija skaidrs. Pērkons bija skaļš un brīvdomīgs, un tas padomju laikā varēja kļūt bīstami. Pagrīdes režīmā grupa turpināja pastāvēt. Uzstājās kā ansamblis Padomju Latvija, ierakstīja divus diskus. Kulakovs stāsta, ka šis laiks viņus negrāva, bet, tieši otrādi, deva sparu turpināt. 1985.gadā Pērkons jau bija atpakaļ apritē, un tieši tad ķēra skaļākais skandāls, kāds jebkad piedzīvots Latvijas rokmūzikā: pēc koncerta Ogres estrādē ceļā uz Rīgu jaunieši izdemolēja vilciena vagonus. Pērkonam tas atkal nozīmēja aizliegumu. Notikums atainots Jura Podnieka leģendārajā dokumentālajā filmā Vai viegli būt jaunam?

«Mēs jau visu laiku ļoti dzīvojām līdzi,» saka Jura mamma, rādīdama foto, kur pēc kāda no dēla koncertiem pozē kopā ar brāļu Sējānu mammu. Divas smaidīgas kundzes sirmām frizūriņām. Nav viegli būt liela talanta mātei. Taču viņai kaut kā izdevies saprast dēla dvēseli. Sieviete izstāsta epizodi no maestro bērnības, kad likusi novilkt bikses un solījusi pērienu par rupju krievu vārdu, ko Juris «atnesis no ielas». Jau vilcis bikses nost, pēkšņi atzinies, ka rupjību, ko pateicis, īsti nemaz nesaprotot. «Tāds naivs viņš man bija,» mamma uzmet ātru skatienu dēlam. Žargonā Kulakovs neizsakās līdz pat šai dienai, par rupjībām nerunājot.

Augt ģimenē, kur mamma ir skolotāja, nozīmēja netaisīt nepatikšanas. Būt pieklājīgam. Jurim, kura miteklis 80.gados kļuva par vienu no Rīgas bohēmas epicentriem, bērnībā izdevās būt prātīgam un kārtīgam. «Gēni,» viņš atkal ieminas. Jura tēvs Līvānos bija izslavēts ar rūpīgo, pieticīgo raksturu. Vectēvs – Daugavpils baranku fabrikas īpašnieks pirmskara Latvijā. Tagadējā Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova ir Jura māsīca, tēva brāļa meita. Pilsētā, kur pēdējās vēlēšanās uzvaru svinēja Saskaņas centrs un valodas referendumā lielā skaitā nobalsoja par krievu valodu. Vai abi radinieki bieži tiekas? «Nē, nē,» Juris rauc degunu un smejas. Māsīca nav slikta, bet komponistam vispār netīk veidot kontaktus, uzturēt attiecības. Komfortablāk vienatnē.

 

Atpakaļ Rīgā
«Jersikas karaļvalsts. Jaunībā mazliet kautrējos, ka nāku no šejienes, bet tagad lepojos,» Juris saka, uzlikdams uz šķīvja gabaliņu mammas pagatavotās aukstās gaļas. Pagājušajā gadā viņš kļuva par Līvānu Goda pilsoni. Rakstīja Līvānu vidusskolai himnu ar skolēnu pašu sacerētiem vārdiem. Līvānos par skolotāju strādājusi ne tikai Jura mamma, bet joprojām strādā arī māsa Maija, tautas daiļamata meistare. Ar pašas darinātiem tautastērpiem viņa apbraukājusi etnogrāfu konferences visā pasaulē. Kulakovu papiņa būvētās mājas priekšistabā ar koka sienām un griestiem prāvās kaudzītēs redzami Maijas austie darbi no nesenās izstādes.  Jaunībā mākslas skolu Daugavpilī pabeigusi arī Jura mamma. Vēlāk viņa studēja pedagoģiju.

Maijai un Jurim ir līdzīgi sejas panti. «Vienmēr mani iepazīstina – Kulakova māsa!» Maija skanīgi smejas. «Kad ejam kaut kur abi kopā, tad jau nekas, bet tā saka arī tad, kad viņa nemaz nav klāt,» viņa sirsnīgi uzlūko brāli. Maija ir četrus gadus jaunāka par Juri. Bērnībā, tāpat kā viņš, mācījusies mūzikas skolā. Kad vingrinoties trāpījusi uz nepareizas nots, Juris ķēris galvu un spiedis ciet ausis.

Balsi nav viegli noturēt abiem. Jurim ir ļoti laba muzikālā dzirde, taču dziedot uz pareizās nots «trāpīt» ir grūti. Īpatnība, kurai viņš aizvien nav radis izskaidrojumu. Taču savā mūziķa karjerā to no defekta pārvērtis par efektu. Kad 80.beigās Juris koncertos rāva vaļā Baletomāniju ar Klāva Elsberga vārdiem «…manā pagalmā kretīni dejo», viņa savādā balss dziesmas zemtekstu tikai pastiprināja. Pērkons ar izcilo latviešu dzejnieku bija tuvi. Daudzi viņu hiti radīti tieši ar Klāva vārdiem. Elsbergs, kurš dzejā asi skāra arī sociālpolitiskas tēmas, 1987.gadā gāja bojā mīklainos apstākļos. Vienas nakts laikā Juris sarakstīja veltījumu dzejniekam, tas tika atskaņots viņa bērēs. Ievas Akurateres dziedātā Neatvadīsimies ir viena no Pērkona smeldzīgākajām dziesmām.

No kumodes Juris izvelk esejista Konstantīna Raudives grāmatu un stāsta, ka šis autors viņu iespaidojis. Raudive pagājušā gadsimta vidū interesējās par pēcnāves dzīvi, misticismu. Vai šādas tēmas interesē arī Kulakovu? «Mjā. Labs jautājums,» viņš nokrekšķinās. Iemalko mājas vīnu. Viesus gaidot, karafīti nolicis uz galda. Šoziem, gandrīz sagaidījis 90.dzimšanas dienu, viņā saulē aizgāja Jura papiņš. Noliecis galvu, komponists klusē.

Pēcāk bildējoties viņš uzsien papiņa kaklasaiti – melnu ar mazmazītiņiem punktiņiem. Izmet nelielu pastaigu pāri līkumotajam zemes ceļam, kas ved gar Kulakovu māju, un pļavu iepretim mājai. Kulakovu māja ir mazliet nomaļus, iepretim daudzdzīvokļu namiem. Tie Līvānos tika uzcelti 50.gados, kad no Krievijas šurp atveda strādniekus darbam rūpniecībā. Pilsētā bija divas skolas, krievu un latviešu, katra savā upītes pusē. «Esmu kāvies uz tiltiņa ar krievu puikām,» komponists pastāsta. Reiz mājās pārnācis asiņainu degunu. Līvānu latviešu vidusskolā 70.gadu vidū, kad tur mācījās Juris, daudziem jauniešiem bijis nacionālpatriotisks noskaņojums. Vienā laikā ar Kulakovu šajā skolā mācījās etnomuzikas profesors Valdis Muktupāvels, folkloras pētniece Janīna Kursīte-Pakule.

Šodien uz zaļpelēki pavasarīgo Līvānu fona, kur retumis uz ceļa pretī iznāk cilvēki, komponists melnbalti ģērbies un platmalē izskatās neparasti – kā no mākslas filmas, ko svētdienas pievakarē līvānieši vēro savos televīzijas ekrānos. Miers un klusums ir tas, ko viņš šeit rod, ieradies no mūždien skaļās un nervozās Rīgas. Neilgi pirms Pērkona koncerta Kulakovs gaida Rīgā ierodamies meitu Justīni. Viņa dzīvo Šveicē, studē Lozannas Mūzikas augstskolā un ir pirmā vijole augstskolas orķestrī. 1.maijā uz Palladium skatuves Pērkons iecerējis būt kopā ar saviem bērniem, kuri darbojas mūzikas jomā – Reini Sējānu, Matīsu Akurateru, Justīni Kulakovu.

Lai arī regulāri daudzu gadu garumā komponistam gadījies iekļūt preses slejās ar savu privāto dzīvi (visas viņa dzīvesbiedres bijušas saistītas ar mākslu), šķiet, ka patlaban viņš jūtas vientulīgi. Vairākus gadus bija kopā ar 24 gadus veco čellisti Kristiānu Balčus, bet tagad? No Līvāniem atpakaļ uz Rīgu šonedēļ viņš brauks viens.

«Nu jau vari vilkt nost mēteli un mierīgi apsēsties,» palūkojusies uz dēlu, kurš pēc fotografēšanās žurnālam ienācis istabā un smēķēdams nemierīgi turpina staigāt šurpu turpu, saka Jura māte. Tas viņai izdodas tik stingri un sirsnīgi, ka dēls paklausa. Novelk mēteli un apsēžas. Mājas Līvānos ir Pērkona radītāja stiprā pils.