Retas spējas. Gluži kā Pavaroti, kas bez skološanās dziedāja ar Dieva dotu talantu – par pāragri mirušo Zigurdu Ķeizaru saka runas pedagoģe. Viņš Latvijas radio nostrādājis 30 gadus
Pie galda Latvijas radio 4.stāvā, kur savā pēdējā darba dienā 25.maijā sēdēja Zigurds Ķeizars, jau rosās cits puisis. Radio dzīvi uz priekšu turpina dzīt notikumi valstī un ārzemēs, kolēģi draudzīgi dalās ar datoriem. Tehnoloģijas ir bezkaislīgas. Personāla mācību pārzine Ilze Vanaga, kas ar Zigi, kā visi draudzīgi sauca Ķeizaru, kopā strādāja no 1986.gada, vēl radio arhīvā atrod pēdējo ierakstu. «Piektdienas, 25.maija, notikumu apskats. Studijā – Zigurds Ķeizars. Labvakar…» telpu piepilda pazīstamā, siltā balss. Producente Vija Bremze, kura darbojās ciešā sakabē ar Zigi, vēl un vēl atrullē abu pēdējo Skype saraksti. Viņa laikam tik drīz neizdzēsīs kontaktpersonu kurzemnieks61 jeb Zigurds Ķeizars. Ziga prombūtne šķiet nereāla.
Oficiāli – trešais
Vija tajā piektdienā, kā parasti, sēdēja tepat ziņu dienestā, bet Zigis skaipoja no 2.stāva studijas, kur tiešajā ēterā lasīja ziņas pulksten 12 un 18. Sarakste vēsta, ka dienas ziņu sākumā kolēģis pārteicies, jauno Pasažieru vilciena valdes priekšsēdētāju Arti Birkmani nosaucot par Brikmani. Vija rakstījusi: «Es [esmu] vainīga. Pateicu nepareizi, un tu tobrīd izlaboji tikai pie citāta, bet [kļūda] bija arī ziņas sākumā.»
«Nuja, bet vaina vienalga mana,» paškritiski atbildējis Zigurds.
«Kolektīvā,» rezumējusi producente.
Sarakste, kurā ir daudz profesionālā slenga, vēsta, cik intensīvs tajā dienā bijis ziņu dienesta darbs. Kad pēcpusdienas ziņu kopsavilkuma aizkadrā notika diskusija par kāda sižeta maiņu, 25 minūtes garais čats starp producenti un ziņu redaktoru Ķeizaru brīžiem kļūst drudžains, taču klausītāji neko nenojauš. «Tev laikam galva griežas,» pārraides beigās Skype sievišķīgā līdzcietībā nopūtusies Bremze.
Ka Zigis, kam Latvijas radio ēterā šovasar būtu apritējis trīsdesmitais no dzīves 58 gadiem, būtu kritiski pārguris, kolēģi nav pamanījuši. Nogurums šajā profesijā laiku pa laikam uznāk katram. Žurnāliste Dace Stirāne piemin kopējo kafijošanu pirmā stāva kafejnīcā. Ķeizars mīlēja melno šķidrumu, patiesi to izbaudīja. Tāpat kā cigareti – žurnālistu vidē tipisku stresa noņēmēju un omas uzlabotāju, no kā pārliecinātam pīpmanim grūti atteikties, nemainot dzīvesstilu, tātad – darbu.
Ķeizars bija patiesi pieķēries profesijai, kurā bija piedzīvojis daudz pārmaiņu. Ar azartu 90.gadu vidū no diktora pārkvalificējās par ziņu redaktoru, pats sāka gatavot ziņas un veidot programmas. Vairāki viņa līdzgaitnieki šim reformu slieksnim nepārkāpa.
Vēl pirms dažiem gadiem vecmeistars Ķeizars ārēji stoiciski pārdzīvoja štatu samazināšanu, vienlaikus palielinot darba slodzi.
Pagājušogad viņš gan ļoti personiski uztvēra LR1 ziņu dienesta darbinieku runas prasmes pārbaudi, kad gan ēterā, gan klātienē, liekot lasīt nepazīstamus tekstus un improvizējot intervijas, viņus vērtēja ekspertu komisija: valodas pedogoģes un Valsts valodas centra pārstāvji. «Vai nodzītus zirgus nošaus?» viņš sarkastiski pajautājis. Un… 24 ziņu kolēģu vidū ieņēmis 3.vietu, tikai par vienu punktu atpaliekot no tikpat pieredzējušās Sandras Glāzupas un Pārslas Saktiņas. Perfekta balss kvalitāte un tembrālais skanējums, skaņu artikulācija un intonācija, teksta loģiskā izpratne un latviešu valodas gramatikas likumu ievērošana gan viņu, tāpat kā visus radiomājas ļaudis, neatbrīvoja no neziņas par patlaban aktuālo raidorganizāciju apvienošanās projektu.
Taču Zigis uz darbu nekad nav nācis nīgrs, nekurnēdams allaž bijis gatavs aizvietot kolēģus. «Godīgi sakot, viņu izmantoja. Mūsu darbs ir ļoti nežēlīgs,» bez sīkākiem komentāriem saka Ķeizara ilggadīgā pāriniece Pārsla Saktiņa. Darba ritms žurnālistikā būtiski atšķiras no daudzu citu profesiju rutīnas. Rīta ziņu izlaidumu plkst.6 viņa struktūrvienības cilvēki ierodas gatavot jau pulksten piecos, ir cēlušies vēl stundu iepriekš. Pēc vakara ziņām bieži aizkavējas darbā vēl līdz pulksten 11, saliekot plānus nākamajai dienai. Un – kā zina ikviens, kam bijusi saskarsme ar žurnālistiku, – no domām par darbu bieži netiek vaļā arī brīvajā laikā. Daudz strādāt ir cienījami, intelektuālais darbs netiek uzskatīts par tik nogurdinošu kā fiziskais, tas netiek limitēts un analizēts. Ja nu vienīgi brīžos, kad priekšlaicīgi aiziet mūžībā kāds tik izcils talants kā Zigurds Ķeizars, kura balsi pazīst arī TV seriāla Komisārs Reksis cienītāji.
No 15 gadiem pašpietiekams
«Zigurds rīt nebūs darbā,» ziņu dienesta vadītājas vietnieci, arī ilggadīgu Ķeizara kolēģi Mirdzu Vizuli pirmdienas, 28.maija, vakarā sasniedza viņa sievas Initas telefona zvans. Pēc satrauktās balss Mirdza sapratusi, ka noticis kas ļoti slikts.
«Viņš vairs nekad nebūs darbā,» pāris stundas vēlāk vēlreiz piezvanīja Inita.
Ķeizars netipiski sev bija paņēmis brīvdienu, par vienu dienu pagarinot nedēļas nogali. Strādājis ģimenes dārzā Dalbē, Rīgas pievārtē, par kurienes rožu stādījumiem un mazas mājiņas būvi lepni stāstījis kolēģiem. Apgūlies gultā dārza būdiņā. No asinsvada sienas atrāvies trombs izrādījies nāvējošs.
Inita Ķeizare, kura ar vīru šogad svinētu 20 gadu kāzu jubileju, nedēļu pēc viņa negaidītās nāves ir tik lielā šokā, ka par interviju negrib dzirdēt. Zigurdam tādas lietas nebūtu patikušas, viņa saka.
Internets ir uzblīdis no tautā iemīļotās radiobalss nekrologa tiražēšanas daudzos un dažādos portālos, taču saturīgas informācijas par Ķeizara dzīvi tīmeklī diemžēl nav. Nākamo paaudžu žurnālistikas studentiem būs grūti atšķetināt, kā veidojusies šī nacionālā radio pērle, kuras patieso valdzinājumu apjaušam tad, kad tās mirdzums ir negaidot apdzisis.
Zinātāji Latvijas radio arhīvā atradīs kādu divus gadus vecu ierakstu, kas tapis uz šīs raidorganizācijas 85.gadadienu, raidījumā Monopola viesis kolēģe Arita Grīnberga intervē Zigurdu Ķeizaru. Tas ir īss viņa dzīves pārstāsts. Mežstrādnieku dēls, kas 15 gadu vecumā ar nelielu somiņu no dzimtās Ugāles ieradās mācīties Rīgā, Kultūras darbinieku tehnikumā, dramaturga Andreja Miglas mudināts, 28 gados pieteicās diktoru konkursā Latvijas radio. Uzņemts kopā ar Aritu Grīnbergu, Dzintri Kolātu un vēlāko aktieri Juri Kalniņu, uz kadru daļu atnesis ierakstiem tik pilnu darba grāmatiņu, ka kadru daļas meitenes nospriedušas – šis jau te ilgi neturēsies.
Žurnālistikas studijas tajā brīdī Ķeizaram vēl bija nākotne, pirms radio viņš bijis dekorāciju uzstādītājs Latvijas radio un televīzijas centrā, mācījies režisores Tīnas Hercbergas izveidotajā Valsts Leļļu teātra studijā, bijis butafors šajā teātrī, izmēģinājis aktiera un dekoratora ampluā Kuldīgas Tautas teātrī, dziedājis Rīgas Operetes teātra korī, pa vidu visam vēl pabeidzis vīriešu virsdrēbju šūšanas kursus. Vidēja auguma vīrietis ar spurainu ezīti, interesantiem vaibstiem, kuros nav ne miņas no klasiska skaistuma, varēja lepoties ar fantastisku balsi.
«Ir cilvēki, kuriem balss ir dāvana, tā nav bijusi speciāli jāveido. Brīnišķīgs, silts, skanīgs tembrs, laba artikulācija. Retas dotības, kas nemaz nav bieži, gluži kā Pavaroti, kas bez skolas dziedāja ar Dieva dotu dziedātāja talantu,» saka runas pedagoģe Aina Matīsa. Piedevām Ķeizara balss diapazons tik plašs, ka grūti pat nošķirt – baritons vai bass. Protams, šo dabas talantu līdz galam noslīpēja skatuves runas stundas kultūras darbinieku tehnikumā, bet radio – slavenās Antonijas Apeles skola, var teikt, pat dresūra.
Un otrs svarīgs faktors ir perfekcionisms, lielās prasības sev pašam. Respekts pret auditoriju un ārkārtīga iejūtība pret ētera kolēģi. Pat laikā, kad diktoriem bija tikai jānolasa radio ziņas, Ķeizars nekad negāja studijā nesagatavojies. «Ziņas nevajag lasīt, vajag runāt ar klausītājiem,» Pārsla Saktiņa atceras viņa pamācību.
Ārpus ētera pazīstams kā stiķu meistars vispārējai omulībai, Zigis auditorijas priekšā izturējās ar veclaiku diktoru skolas inteliģenci. Tikai vienu reizi Saktiņa ar Ķeizaru izkritusi no lomas, un radioklausītāji gandrīz izdzirdēja kolēģu vidū zināmo dārdošo Ķeizara smējienu. Lasot laika ziņas par paaugstinātu gaisa mitrumu, studijā apgāzās ūdens glāze. Situācija bijusi tik komiska, ka Zigis gluži cilvēciski neizturējis. Vainu, viņš protams, džentlmeniski uzņēmās uz sevi.
Kolēģi atstāsta vēl kādu Ķeizara pašpietiekamības un tolerances piemēru. Kad komunālā dzīvokļa gaitenī izcēlies kašķis, meklējot vainīgo sadzīviskai ķibelei, Zigurds, kas nav varējis ciest šādus konfliktus, mēdzis iziet ārā: «Es to izdarīju.» Kaimiņi, juzdamies neērti, apklusuši.
Laiks ir kā jūra
«Man vienmēr interesējis, kas lācītim vēderā,» Zigurds saka raidījumā Monopola viesis, stāstot, kā bērnībā līdz driskām izārdījis vienu no paša nedaudzajām rotaļlietām – no Rīgas atvestu Salavecīti mirdzošā mētelī. Mēteļus un kleitas Zigis savā komunālā dzīvokļa istabā starp diktora maiņām sašuvis visam radio personālam. Kolēģu vīri bijuši greizsirdīgi uz Zigi, pie kura uzprovēs dāmas pavadījušas vienu otru stundiņu. Viņš bijis slavens ar to, ka, ja vajadzīgs, spējis radīt tērpus arī bez uzlaikošanas, vienkārši atceroties kolēģu parametrus. Ķeizaram bijusi vanagacs, piemeklējot apģērba stilus atbalstoši auguma īpatnībām, bet vīles viņš nostrādājis tik teicamā kvalitātē, ka viens otrs no 80.gadu ražojumiem ir apritē vēl joprojām. Ķeizara meistarstiķis – fraka, ko no ielaminētām ģeogrāfijas kartēm viņš uzšuvis izbijušajam ģeogrāfam Dzintrim Kolātam, gan droši vien izirusi, toties kolēģe Ilze Vanaga rāda fotogrāfiju ar zīda tunikā pārtapušu greznu Ulmaņlaiku lakatu. Vēl šogad to uzvilkusi karnevālā Inčukalnā.
«Zinu – mētelis. Tas ir izturējis visas laika pārbaudes, tikai dažas detaļas kļuvušas vecmodīgas,» Ķeizars atklāj, kā pēc ilgiem vecpuiša gadiem sadraudzējies ar savu nākamo sievu Initu, kas tolaik strādāja radio skaņu režijā. Abu meitai Bertai tagad ir 15 gadi. Viņš radio intervijā pieminējis, ka nesen nopircis baltu Janome šujmašīnu. «Es stiķus un skroderniķus zinu pietiekami daudz, lai kādam tos atstātu. Ceru, ka Berta ņems pretī.»
Bet ne tikai ģimenē, arī radio šos 30 gadus Zigurda Ķeizara paraugs ir bijis neticami daudzpusīgas personības piegrieztne. Bijušais radiožurnālists Jānis Rozenbergs, kas kopā ar Ķeizaru strādājis 13 gadus, atceras, ka 90.gadu vidū, kad diktoriem bija jākļūst par ziņu darbiniekiem, situācija bijusi visai saspringta un reti kurš no vecajiem kadriem devis padomu jaunpienācējiem. Pat gadījies dzirdēt indīgas piezīmes.
«Zigurds teica, lai neklausos, ko «tie no malas» saka, bet ar ļoti saprotamiem piemēriem pamācīja, kā vienu vai otru lietu nolasīt labak. Viņš bija ļoti jauks kolēģis, kurš visstresainākajā situācijā spēja pateikt – laiks vēl ir kā jūra! – un ap sevi radīt mierīgu gaisotni.» Kad jaunajam ziņu producentam Rozenbergam pirmoreiz bija jāsagatavo 30 minūšu ziņu raidījuma plāns, jāsaliek jautājumu uzsvari un secība, viņš patiešām stresojis, bet jauniņo mobilizējis Ziga miers. «Viņš tad sacīja, lai lieki neuztraucos, viņš pienāks pie mana datora, un mēs apskatīsimies plānu kopā. Viņš uzlika savu delnu man uz rokas un lasīja. Un jautāja. Stress spēji mazinājās, tiešām likās, ka laiks vēl ir kā jūra!» atceras Jānis.
Savukārt šīs ziemas radio ziņu dienesta praktikants Augusts Zilberts, iespējams, būs tas ķēdes posms, kas savienos Zigurda Ķeizara darba mūžu ar nākamajām radiožurnālistu paaudzēm. Pagājušogad, noklausoties kādas radio ziņas Ķeizara izpildījumā, žurnālistikas students sapratis: veltīs šim cilvēkam studiju darbu. Ķeizars piekritis sarunai. Ne Augusts zinājis, kā Zigis izskatās, ne arī spējis uziet internetā kādu jēdzīgu informāciju par viņu. Satiekoties radiomājas kafejnīcā, atbruņojusi Ķeizara vienkāršība un cilvēcība. Un, protams, balss, kuras plūdums Augustu saviļņojis tik ļoti, ka pirmās 15 sarunas minūtes viņš vienkārši klausījies, nespējot uztvert domu.
Bet vēlāk noticis, lūk, kas. Leģendārais radio cilvēks ieklausījies studenta balsī un atzinis, ka tas ir vērtīgs materiāls. Augustam nonākot radio praksē, Zigurds palīdzējis ar padomu, uzlavējis viņa veidotos ziņu sižetus. Puisis datorā joprojām glabā failus, kuros viņa sižetus piesaka Ķeizars. Uzzinājis, ka rakstu par viņa autoritāti, Augusts man piezvana. Viņš šajā dienā ir aizstāvējis bakalaura darbu komunikācijas zinātnē Latvijas Universitātē. Un sapņo iet Zigurda Ķeizara pēdās.
